Aldis Alliks, zvērināts advokāts un sabiedrisks darbinieks
2014. gada 10. martā lielkrievu šovinisti Rīgas centrā sarīkoja piketu tieši tajā laikā notiekošās Krimas okupācijas atbalstam. Ieraugot plīvojam Krievijas karogus, kā arī ieraugot plakātus un izdzirdot izkliegtos saukļus krievu valodā, Dainis Rūtenbergs pieskrēja pie tuvāk stāvošā piketētāja un izrāva no viņa rokām kātu ar Krievijas karogu. Kā vēlāk noskaidroja tiesa, Krievijas karogs bija uzmontēts uz lēta slotas kāta. Tas saliecās un salūza. Neticami, bet fakts – Latvijas Republikas (!) prokurore pilnā nopietnībā uzskatīja un arī tiesas sēdēs uzstāja, ka Dainis Rūtenbergs saucams pie kriminālatbildības un sodāms. Šī absurdā apsūdzība man kā vienam no diviem apsūdzētā advokātiem pavēra ceļu uz plašu situācijas, kādā atrodas Latviešu Valsts, izvērtēšanu, ko esmu centies darīt no visas savas latvieša sirds. Ļoti ceru, ka mana aizstāvības runa nevis ieguls tiesu lietas materiālos, bet tiks izplatīta, liks aizdomāties un iedvesmos katru latvieti jebkurā pasaules valstī, kurš šo runu lasīs [redakcijas piebilde: šeit publicēti advokāta Alda Allika tiesas debašu runas izvilkumi; pilnā apmērā šī runa ir pieejama lejuplādēšanai šeit – http://ej.uz/AAArunaDRk-lieta].
* * *
Krimas kā Ukrainas teritorijas daļas okupācija un aneksija ir starptautisks noziegums. Krievija īstenoja vienu no vissmagākajiem starptautiskajiem noziegumiem, savukārt demokrātiskās Eiropas Savienības dalībvalsts Latvijas galvaspilsētā Rīgā notika pikets šī nozieguma atbalstam.
2014. gada marta notikumi Krimā katrā latvietī uzjundīja acīmredzamās paralēles ar 1940. gadu, kad Krievija (tolaik saukta par PSRS) okupēja un anektēja Latviju. Latvijas okupācijas un aneksijas rezultātā mūsu tautai un mūsu zemei ilgstoši ticis nodarīts ārkārtīgi smags kaitējums. Tādējādi pikets vienlaikus pauda arī necieņu pret latviešu tautu un tās ciešanām.
Piketa konteksts aptver arī stāvokli, kādā vispār atrodas mūsu valsts vairāk nekā 20 gadus pēc tās neatkarības de jure atjaunošanas. Komunistiskā okupācijas režīma postošās sekas joprojām ir spilgtas. Latviešu tautas garīgie spēki, kultūra, morāle, valoda un nacionālā pašapziņa ‒ lielā mērā sagrauti. Par noziegumiem pret latviešu tautu pie atbildības ir saukts retais. Latvijas deokupācija un dekolonizācija nenotika. Arī lustrācija – ne. Vairāk nekā 20 gadus pēc Latvijas okupācijas de jure beigām referendumā konstatējām, ka ir milzīgs skaits balstiesīgo (tātad – Latvijas Republikas pilsoņu), kuri nobalsoja par krievu kā otras valsts valodas statusa noteikšanu Satversmē. Kuri tātad ir latviešu tautai un valstij nelojāli un kurus režisors Alvis Hermanis pamatoti nosauca par “nodevējiem”. Joprojām mums pieprasa visiem nepilsoņiem un viņu pēcnācējiem automātiski, bez izņēmumiem, piešķirt Latvijas pilsonību. Jau tā – acīmredzami pārāk dāsni izdāļāto.
Ir jāatceras, ka Latvija ir latviešu nācijas nacionālā valsts. Tāds ir mūsu valsts pamats, tās veidošanas un pastāvēšanas mērķis un jēga. Šo Latvijas valsts mērķi uzturēt un aizstāvēt ir ne tikai valsts un pašvaldību, to institūciju, amatpersonu un ierēdņu, bet arī katra Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionāls pienākums. Arī katram pastāvīgajam iedzīvotājam ir pienākums to atzīt un respektēt.
Pats galvenais pamats un vienīgais garants latviešu nācijas pastāvēšanai “cauri gadsimtiem” ir pašas latviešu nācijas un katra valstsnācijai piederīgā nepārprotami pausta, vārdos un darbos apliecināta griba. Proti, politiski katru dienu un katru brīdi katrs latvietis izvēlas un ar saviem vārdiem un darbiem gan sev un pārējiem latviešiem, gan arī visiem citiem pauž un apliecina, vai latvieši joprojām grib pastāvēt kā nācija (tai skaitā – saglabāt un uzturēt savu valodu, kultūru, vēsturi) un vai vēlas saglabāt savu nacionālu valsti. Valsts – tā ir mūsu summa. Un katrs pats šajā summā atbild par sevi kā saskaitāmo. Latviešiem nav aiz muguras neviena cita zeme, cita etniskā dzimtene. Latviešiem visā plašajā pasaulē nav nevienas pašas citas vietas, uz kurieni atkāpties. Tāpēc jau latviešiem ir tas “būt vai nebūt” jautājums, kuru dažkārt nepamatoti dēvē par pārmērību jeb radikālismu.
Tie, kuri ar Krievijas karogiem, plakātiem, bļaušanu un vispār ar šāda piketa rīkošanu pauda savu kvēlu atbalstu vienam no smagākajiem starptautiskajiem noziegumiem, kāds pasaulē vispār pastāv (turklāt tādam noziegumam, ko pēc būtības tā pati valsts savā laikā bija pastrādājusi pret Latviju), nevar atsaukties uz un aizbildināties ar demokrātiju, cilvēktiesībām, vārda brīvību. Šis pikets viennozīmīgi bija demokrātijas nelabticīga, ļaunprātīga izmantošana, demokrātijas graušana “no iekšpuses”, izsmiešana. Lai gan demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām ir tolerance, tomēr tolerance – tas nav nekritisks, bezierunu akcepts pilnīgi visam pēc kārtas un kopumā. Nekāda tolerance nav pieļaujama pret ideoloģiju, propagandu un rīcību, kas apdraud mūsu valsti, mūsu tautu un mūsu konstitucionālās pamatvērtības. Arī starptautiska nozieguma atbalstam un slavēšanai nav nekāda sakara ar demokrātiju.
Dainis Rūtenbergs par aculiecinieku šim piketam kļuva garāmejot, nejauši. Dainim radies iekšējs protests pret agresorvalsts simbola izmantošanu un Latvijas pamatvērtību zaimošanu, apdraudēšanu. Dainis sajuta to, ko mūsu tautas un mūsu valsts iekšējie un ārējie ienaidnieki regulāri, sistemātiski cenšas izskaust. Proti, viņš identificējās un solidarizējās ar savu valsti. Un vienlaikus viņš arī sajuta vēlmi paust savu pilsonisko un demokrātisko stāju, nosodot pret Ukrainu pastrādāto starptautisko noziegumu. Dainis redzēja, ka ne pašvaldības, ne valsts vara nerīkojas adekvāti, atbilstoši Satversmei (pirmā pieļāva, akceptēja šāda piketa rīkošanu, bet otrā – nepārtrauca un neizbeidza tā norisi). Dainis rīkojās impulsīvi, taču – satversmīgi. Viņš īstenoja savas tiesības un pildīja savu pienākumu.
Parasti jau latvieši cenšas šādiem pasākumiem pat tuvumā nerādīties. Latvieši parasti sēž mājās, piecieš pazemojumu. Piecieš savā valstī notiekošās pretlatviskās un pretvalstiskās izdarības. Ja nu tomēr sanāk iet garām, tad met apkārt lielu, lielu līkumu. Jebkurā gadījumā – cieš klusu. Gluži tāpat kā latviešu vairākums Latvijas okupācijas laikā. Toreiz pamatnācija te cieta klusu. Daudzi cieta vēl vairāk, jo neklusēja.
Jāatceras, ka latviešiem Otrais pasaules karš nebeidzās ne 8., ne 9.maijā, ne arī citā 1945. gada datumā. Latviešu izpratnē tā toreiz bija krievu staļinistu uzvara pār vācu hitleristiem. Tā nebija Latvijas uzvara. Brūno cilvēciņu vietā atkal atgriezās sarkanie cilvēciņi. Hitleru atkal nomainīja Staļins. Gestapo vietā atkal atgriezās čeka. Latviešiem Otrais pasaules karš de jure beidzās 50 gadus vēlāk. De facto tas vēl šobaltdien nav beidzies.
Vai tiešām mums, latviešiem, – gluži tāpat kā okupācijas laikā – jācieš klusu un jācieš vēl vairāk, ja neklusēsim? Vai tiešām mums, latviešiem, tikai jāsēž mājās un jāsagaida, ka pēc vairākiem gadiem fašistiskie putinisti ar ļaunu prieku konstatēs to pašu, ko Jozefs Gebelss 1935. gadā, proti, ka “demokrātijas lielākais joks ir tas, ka tā saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem pati ielika rokās tos līdzekļus, ar kuriem tā tika iznīcināta”? Latviešiem beidzot ir jāpārvar pārāk ieilgušās, joprojām okupācijas laikus tik ļoti atgādinošās, gluži vai par paaudžu mantojumu vai lāstu kļuvušās sāpju, pazemojuma un bezspēcības sajūtas un jālikvidē to cēloņi. Ir jāsaņemas, jāpulcējas, jāliek kopā prāti un sirdis.
Apsūdzība Dainim celta par “svešas mantas tīšu bojāšanu”. Faktiski par “svešu mantu” šī kriminālprocesa kontekstā ir izrādījusies latviešu nacionālā un demokrātiskā valsts. Sveša tā ir piketa rīkotājiem un dalībniekiem. Viņi un viņiem līdzīgie to “tīši bojā” ar savām izdarībām. Viņi (un nevis Dainis Rūtenbergs) bija saucami pie atbildības Latvijas tiesībaizsardzības iestādēm, kuras konkrētās lietas apstākļus vērtē pēc Latvijas, nevis Maskavas laika.
Šī lieta ir ļoti, ļoti nozīmīga Latvijai. Tā nav banāla lieta par kaut kādu salauztu slotas vai pat karoga kātu. Tā ir lieta par starptautiska nozieguma novērtējumu. Tā ir lieta par Latvijas valsts un demokrātijas vērtībām.
* * *
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 11. augustā attaisnoja Daini Rūtenbergu. Vēl priekšā divas tiesu instances – ja “cietušais” vai arī Latvijas Republikas (!) prokurore šo spriedumu pārsūdzēs…