Saruna ar mācītāju, grāmatas “Latviešu karotprasme” autoru Gunti Kalmi un redaktori Livetu Sprūdi
Mums ir pienākums būt brīviem!
DDD: Kāpēc nolēmāt rakstīt grāmatu par leģionāriem? Kāpēc tieši jūs, mācītājs, kāpēc ne vēsturnieki?
Guntis Kalme: Par vēsturniekiem ir jājautā pašiem vēsturniekiem. Noteikti tas vienlaikus ir arī dziļāks jautājums par to, kādus pētījumus un kādas nostādnes valsts finansē. Mana izvēle ir ģenētiska, jo vectēvs bija leģionārs. Tā ir nepieciešamība apliecināt tautas vērtību pašapziņu caur dzimtas pašapziņu.
Otrkārt, sāp pāridarījums nozīmīgai tautas daļai – leģionāriem, kuri ir cīnījušies, lai mēs vispār varētu pastāvēt, cīnījušies gan fiziski, gan morāli ārkārtīgi grūtos apstākļos. Viņu cīņa izkala formulu “Lai arī sabiedrotais nebija īstais, taču pretinieks gan”. Nevaru palikt vienaldzīgs redzot, ka viņi tiek atstumti, turklāt tik gļēvi. Tas ir pazemojoši gan tiem, kuri to dara, gan leģionāriem un sabiedrībai kopumā.
Kas var liegt tautai godāt savus varoņus? Tās ir mūsu tiesības un pienākums. Pāvests Jānis Pāvils II savā vizītē Varšavā vēl padomju laikos esot sacījis: “Jums ir ne tikai tiesības, bet pienākums būt brīviem!”
Šī grāmata ir veids, kā mēs paši rakstām savu vēsturi, godinot iepriekšējo paaudzi, kurai tās pelnīto godu un atzinību liedza tās valsts vara, par kuru viņi cīnījās. Leģionāri kā daļa no mūsu tautas brīvības cīnītājiem aiznesa brīvības alkas līdz 1990. gadam. Pateicoties viņiem, kā šīs brīvības ķēdes daļai, mēs taču atguvām brīvību.
Valdošie nonāk loģiskā pretrunā – nacionālos partizānus atzīst, bet leģionārus ne. Bet 4000 leģionāri pēc kapitulācijas aizgāja partizānos, lai turpinātu cīņu pret padomju okupantiem. Tas apstiprina, ka leģionāri necīnījās par Lielvāciju; viņi cīnījās par iespēju atgūt Latvijas brīvību. Ik pa laikam teic, ka 1919. gada scenārijs nevarēja atkārtoties. Bet ir atrasti Sabiedroto militārie plāni, kas liecina, ka tika plānots uzbrukums PSRS. Ja tas netika īstenots, nav mūsu vaina, bet nelaime un Rietumu politiķu gļēvums.
DDD. Jūs neesat vienīgais, kuram rados ir leģionāri; ja ne tieši, tad varbūt pastarpināti ikviena latvieša ģimenē ir bijis kāds leģionārs. Droši vien ir arī tiem politiķiem, kuri stāsta, ka 16. marts un leģionāri ir kauna traips Latvijai un latviešu tautai. Kā jums liekas, kāpēc pie varas esošie nelepojas ar saviem varoņiem?
G.K.: Ministrs Einārs Cilinskis, zinādams, kas par to būs, gāja 16. martā, un tā bija viņa beidzamā diena amatā. Ar savu stāju viņš iegāja vismaz dažu nedēļu vēsturē arī Rietumu politiķu atzinības apritē. Vai kāds ir ticis atcelts no amata par iešanu pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā?
DDD: Protams, nē!
G.K.: Mūsu politiķiem vajadzētu vairāk kaunēties no tautas, nevis bīties no Maskavas un Briseles. Kam viņi kalpo? Vai tas ir tas “gods kalpot Latvijai”? Kalpot Latvijai un latviešu tautai patiešām ir gods, nevis privilēģija atrasties pie varas.
Mēs palikām neuzvarēti!
DDD: Jūs pieminējāt tautas vērtības. Parasti saka – tautai ir tādi vadītāji, kādus tā ir pelnījusi. Tad rodas loģisks jautājums – kāda ir tā tauta, kādas ir tās tautas vērtības, par kurām jūs runājat, ja redzam, ka tautu vada cilvēki bez vērtībām?
Guntis Kalme: Šobrīd esam jau uz iznīcības sliekšņa. Globālisma ideoloģija un prakse iznīcina mūsu tautu. Krievijas impērija vēlas iznīcināt mūs kā valsti. Ja to nesaprotam, tad jautājums ir vairs tikai par žanru un laiku, kā tas norisināsies.
Aleksandrs Kiršteina kungs, prezentējot biedrībā “Domas spēks” izdoto grāmatu par kuršu ķoniņiem, teica: “Vēsture ir stiprāks ierocis nekā atombumba.” Nozīmīga ir nevis vēsture kā arhīva dati, bet vēsture kā vēsts. Svarīgi ir tas, ko mēs savā vēsturē izceļam, proti – kāda ir mūsu vēstures pedagoģija. Ja tikai vien sakām, ka bija leģions, kurā iesauca 146 100 cilvēku, no kuriem 53 000 krita vai tika ievainoti, jājautā, kas tad ir mūsu vēstures vēsts? Izsmeļošas atbildes uz to līdz šim nav bijis.
Pilsoņu Kongresam veltītajā konferencē rosināju Tālavam Jundža kungam sarīkot kādu konferenci par mūsu vēstures mācības stundām. Citādi mūsu vēsture lielākoties ir fakti, skaitļi, dati, bet jāspēj ir no tiem izdestilēt jēga, nozīme. Roberts Maknamara (McNamara), bijušais ASV aizsardzības sekretārs, dokumentālajā filmā “Kara migla” (The Fog of War, 2003.g.) vienpadsmit mācību stundās skaidro Otro pasaules un Vjetnamas karu. Mums vajadzētu varēt līdzīgi parādīt savu leģiona vēsturi.
Kāds piemērs veiksmīgai atbildei šodienas Krievijas īstenotajam propagandas karam – kad 19. divīzijas artilērijas pulka novērotājam Oļģertam Mantelim TV intervētājs jautāja, kādēļ Krievija joprojām nevar rimties 16. martā, leģionārs atbildēja: “Tāpēc, ka mēs palikām neuzvarēti!”
DDD: Tā arī ir, joprojām esam neuzvarēti, jo vienkārši esam.
G.K.: 16. marts parāda, ka latvieši aizvien ir cīnījušies par brīvību – vienmēr – iespējamos, grūtos un neiespējamos apstākļos. Un vienmēr cīnīsimies. Bet impērija to nevēlas. Tāpēc par 11. un 18. novembri iebildumu nav – šo datumu liecinieki miruši, arī deportācijas atļauj pieminēt – jā, sērojiet…
DDD: Tikai ne 16. martu!
G.K.: Jā, tikai ne 16. martu!
Šī nav plaukta grāmata
DDD: Vai piekrītat, ka 16. marts nav tikai leģionāru piemiņa un godāšana vien, bet īstenībā tā ir latviešu cīņas gara slavināšana?
Guntis Kalme: 16. marts ir tapis par Nacionālās pretestības dienu. Mēs joprojām nespējam novērtēt savu cīņu lielumu un ietekmi Eiropas vēsturē. Par leģionāru cīņām sekojošo 12 gadu partizānu pretestību H.Strods saka: “Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā.”[1] Grāmata “Latviešu karotprasme” ir mēģinājums gūt konkrētas taktikas mācību stundas no konkrētām leģiona kaujām, izmantojot kauju aprakstus, kartes, fotogrāfijas. Grāmata ir leģionāru pieredzes nelielas daļas apkopojums – mēs ar redaktori bijām tikai viņu sekretāri.
DDD: Grāmatas atvēršanas svētkos Kara muzejā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji teica paldies par grāmatu un par leģionāru militārās taktikas pieredzi, ko ar grāmatas starpniecību tagad varēs mācīt arī jaunajiem karavīriem un zemessargiem.
G.K.: Tāpēc šo prezentāciju simboliski veidojām leģionāru militārā mantojuma sniegšanas veidā – no leģionāra rokas jaunsarga rokā.
Šī grāmata ir veids, kā mēs paši rakstām savu vēsturi, godinot iepriekšējo paaudzi, kurai tās pelnīto godu un atzinību liedza tās valsts vara, par kuru viņi cīnījās. Leģionāri kā daļa no mūsu tautas brīvības cīnītājiem aiznesa brīvības alkas līdz 1990. gadam. Pateicoties viņiem, kā šīs brīvības ķēdes daļai, mēs taču atguvām brīvību.
DDD: Grāmata nav sauss vēsturisks traktāts par leģionāriem, bet gan dialogs starp mazdēlu un vectēvu. Droši vien vēsturnieki, akadēmisko aprindu pārstāvji, izteiks kritiku šādai vēstures izklāstīšanas formai.
Liveta Sprūde: Šādu formu izvēlējāmies tādēļ, lai nevis izdotu grāmatu, bet sabiedrībai iedotu grāmatu. Tā daļa, kas interesējas tikai par leģionāru cīņām, ir daudz reižu mazāka par to, kas tagad izlasīs šo grāmatu. Pirmkārt, jaunsargu instruktori ar prieku atzina, ka viņiem ir interesants materiāls – beidzot kaut kas jauns! Otrkārt, jaunieši (vai nu intereses pēc vai mācību procesā) patiešām šo grāmatu lasīs – tā nebūs plaukta grāmata.
DDD: Pēc ilgām cīņām Latvijas vēsture ir atsevišķs mācību priekšmets, taču tas, manuprāt, neatrisina problēmu, jo trūkst patiesi nacionālu vēstures skolotāju. Atceros situācijas, kad vēstures skolotāji apgādā “Vieda” izdoto Visvalža Lāča grāmatu “Latviešu zemes un tautas vēsture” nodēvēja par pārāk nacionālu…
G.K.: Tā ir vienīgā vēstures grāmata, kas ir konsekventi rakstīta no nacionālām pozīcijām!
Nacionālisms – bubulis gļēvuļiem
DDD: Kāpēc, jūsuprāt, latviešvalodīgā pūļa cilvēki baidās no nacionālisma?
Guntis Kalme: Iespējams, ka tas atgādina, kādiem viņiem pašiem vajadzētu būt, kādus morālus orientierus izvēlēties. Proti, leģionāri savas cīņas pret otrreizējo Latvijas okupāciju dēļ ir morāls paraugs, kuri jāciena un jāgodā.
Liveta Sprūde: Nevar teikt, ka visi vēstures skolotāji ir pret nacionālajām idejām.
DDD: Protams.
L.S.: Taču jāņem vērā kāds būtisks aspekts. Zinu vēstures skolotājus, kuri padomju laikā mācīja vēsturi, bet 90-to gadu sākumā aizgāja no skolas nevis tāpēc, ka viņi ar prieku nesagaidīja jaunās pārvērtības, bet gan tāpēc, ka viņi visu laiku bija mācījuši kaut ko citu. Sirdsapziņa neļāva mest kažoku uz otru pusi, kā veikli izdarīja daudzi politiķi. Daļai skolotāju, kuri palika, padomju laiks bija “visa viņu skaistā jaunība” un padomju goda rakstu apvītā karjera. Un viņi, mācot skolēnus, joprojām palika puspatiesībās, jo “nu nebija jau padomju laikā nemaz tik slikti” – tā bija ērtāk pašam pret sevi.
Bet daļa vēstures skolotāju tiešām bija nacionāli noskaņoti, un jau no paša Atmodas sākuma ļoti nacionālā veidā arī vēsturi mācīja. Labi, ka tagad ir mācību priekšmets “Latvijas vēsture”, bet es domāju, ka nav pats nozīmīgākais, vai Latvijas vēstures tēmas māca atsevišķā priekšmetā, vai pasaules vēstures kontekstā – viss ir atkarīgs no skolotājiem.
Jau tad, kad nebija Latvijas vēstures atsevišķā mācību priekšmeta, daudzi skolotāji izteikti nacionāli mācīja vēsturi. Bet joprojām daudzi nav sākuši mācīt Latvijas vēsturi nacionālāk, jo viņos šī nacionālā noskaņojuma vienkārši nav. Viens ir – pasniegt faktus; otrs – radīt par tiem interesi, iemācīt izprast un lepoties ar mūsu tautas vēsturi.
Mēs cīnāmies par savu garīgo telpu
DDD: Par laimi, ir latvieši, kuri saprot, kas patiesībā notiek, redz liekulību politiķu vārdos un darbos. Kā šiem cilvēkiem izturēt ikdienā, kā noticēt, ka Labais uzvarēs?
Guntis Kalme: Viss sākas ar katru cilvēku. Ja zinām, ka mums melo, tad nevajag izlikties, ka tam ticam. A.Solžeņicins teica: “Жить не по лжи!” (“Nedzīvot melos!”).
Kristus saka: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk!” (Lk 17, 1). Jo mazāk būs to, caur kuriem ļaunums ienāks, jo mazāk ļaunuma būs mūsos un sabiedrībā.
DDD: Tomēr cilvēkam ir grūti izturēt, jo šķiet, ka cīņa ir bez sekām.
G.K.: Nē, tā nav. No svara ir katrs jēgpilni sacītais vārds. Katra grāmata, kas stiprina latviešu tautas, Latvijas valsts un pamatnācijas pašcieņu, ir vērtība. Tas top par nepārejošu faktu, vērtību. Ja nebūtu viena, otra vārda, vienas, otras grāmatas vai manifestācijas, ja nebūtu vēl kaut kā un vēl kaut kā…
DDD: …tad būtu vēl sliktāk nekā tagad.
G.K.: Izšķirošais ne vienmēr ir kvantitāte, bet kvalitāte. Kristus teica: “Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs?” (Mt 5, 13). Kad ir īstā sāls, nevis cukurs, lietas notiek. Paskatiet, cik daudz cilvēku bija grāmatas atvēršanas svētkos! Viņiem grāmatā aprakstītais nav vienaldzīgs.
DDD: Vai piekrītat, ka bieži vien cilvēku entuziasms kaut ko darīt noplok vēl pirms tam, kad ir pamēģināts ideju īstenot, jo visapkārt tiek skandināts, ka latviešu centieni likvidēt okupācijas sekas nebūs veiksmīgi, nekas nesanāks, pasaule mūs nesapratīs? Neviens taču vēl nav pamēģinājis dzīvē īstenot, piemēram, 1996. gada Deklarāciju par Latvijas okupāciju, kā tad var zināt, ka nesanāks?
G.K.: Jā, vai kāds ir mēģinājis? Atbalstīsim Putina aicinājumu savējiem atgriezties Krievijā!
Liveta Sprūde: Bet kā tad ar seno gudrību – svēta vieta tukša nepaliek? Jautājums, kas būs tie, kas šo vietu aizpildīs?
DDD: Vai tad mēs nevaram bez svešajiem? Vai tiešām ir jāizvēlas starp utīm un blaktīm? Trakākajā scenārijā var iznākt barot gan utis, gan blaktis. Kāpēc nevaram būt tīri no jebkādiem parazītiem?
G.K.: Jautājums ir, vai mēs beidzot gribam būt saimnieki savā zemē?! Kam ļaujam saimniekot savā fiziskajā, virtuālajā un garīgajā telpā?!
DDD: Es domāju, ka jāsāk ar to garīgo.
G.K.: “Latviešu karotprasme” parāda, ka bija cilvēki, kuri cīnījās par mūsu fizisko telpu. Šodien, atdodot viņiem pienākošos godu, mēs cīnāmies par savu garīgo telpu.
“Tāpēc, ka esmu īstens latvietis!”
DDD: Ja latviešu leģionāriem, par kuriem ir rakstīts grāmatā “Latviešu karotprasme”, nebūtu taisnīguma izjūtas, dzimtenes mīlestības, kas ir visaptverošas garīgās kvalitātes, droši vien viņi nevarētu veiksmīgi cīnīties kara frontē. Šodien atklāti sabiedrībā netiek uzslavēta gatavība ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju un latviešu tautu. Kādēļ?
Guntis Kalme: Mums pietrūkst drosmes un spēka apziņas kā vērtības. Ir jāteic, ka mums drosmīgi cilvēki ir bijuši, joprojām ir un arī būs. Mēs esam nevis okupēto pēcteči – mēs esam varoņu pēcteči. Lūk, tā arī ir atšķirība pašapziņā.
DDD: Varbūt ir tā, ka pie varas esošie, izmantojot savas iespējas, nerunā un neļauj citiem runāt, jo viņi zina, ka tas ir spēks, kas viņus var gāzt?
G.K.: Varbūt bīstas par savu stāvokli.
Liveta Sprūde: Tas ir arī paaudžu maiņas jautājums. Daudz vēl to, kuriem grūti sev, kur nu vēl citiem, atzīt, ka līdz 90. gadam ar pārliecību kalpoja padomju ideoloģijai.
DDD: Bet nu jau nāk jaunāka paaudze, kurai viss ir vienalga – vienalga, kāda tautība; vienalga, kādā valodā runāt; vienalga, ar ko gulēt – viss vienalga, galvenais, lai pašam labi.
L.S.: Bet ļoti daudzi ir tādi, kuri tā nedomā, kuri savus bērnus audzina ļoti patriotiskā garā.
G.K.: Ļaunums parasti ir pamanāmāks, un ļaunums ir agresīvs.
DDD: Skaļāks, neglītāks, tāpēc visi to ierauga.
G.K.: Arī uzbāzīgāks, nekaunīgāks.
L.S.: Manam četrgadīgajam mazdēliņam pie apģērba ir piesprausta sarkanbaltsarkanā lentīte. Kad vecvecāmiņa pajautāja: “Kāpēc tev tāda lentīte ir?” – Viņš ar lepnumu atbildēja: “Tāpēc, ka esmu īstens latvietis!”
G.K.: Lūk, četrus gadus vecs bērns par to jau domā un ir pārliecināts par savu identitāti.
L.S.: Jā, viņš saprot, ka ir latvietis. Tāpēc cerība ir. Viņa vecāki ir trīsdesmitgadnieki, un viņi šo latvietību ieaudzinājuši. Tādas ģimenes nav mazums.
Baznīca un nacionālā pašcieņa
DDD: Kāpēc baznīca nerunā par nacionālo pašcieņu? Kādēļ neaicina latviešus kļūt par saimniekiem savā zemē? Atceros, kā savulaik nelaiķis rabīns Barkāns man teica, ka latviešiem esot jāmācās nacionālisms no žīdiem.
Guntis Kalme: Arhibīskaps J. Vanags reiz sacīja: “Es patiesi apbrīnoju ebreju tautu par tās spēju likt pasaulei rēķināties ar savu cieņu, jūtām un interesēm. No viņiem var un vajag daudz mācīties.”[1]
DDD: Labi, jūs pasakāt 16. martā, bet cik daudz mācītāju kaut ko tādu 16. martā un visās citās dienās būtu gatavi teikt?
G.K.: Daudzi amatbrāļi ir pateikušies par manām grāmatām, jo nu viņiem ir materiāls, kuru lietot, gatavojot patriotiskus pasākumus. Tā reiz sacītās uzrunas pie Brīvības pieminekļa, Doma baznīcā, Lestenē vai citur kalpo ilgi un plašākai sabiedrības un baznīcas daļai.
DDD: Baznīca katrā ziņā ir vieta, kur cilvēkiem vajadzētu būt pārliecinātiem, ka maizes vietā nedabūs akmeni. Diemžēl neesmu pārliecināta, ka tas vienmēr tā ir.
G.K.: Tas ir Baznīcas izglītības un vadības nostājas jautājums.
DDD: Vai tad latvietim prasīt okupācijas seku likvidēšanu ir kaut kas briesmīgs?! Mums bieži vien saka – sabiedrotie nesapratīs un neatbalstīs.
G.K.: Viņi jau sen ir to sapratuši. Harijs Rozenfīlds, UNRRA komisijas pārstāvis, jau 1950. gada 12. septembrī rakstīja: “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.”[2] Principiāli citādais šodien ir vien Krievijas propaganda.
Liveta Sprūde: Sabiedrotie saprot aizvien labāk – Lielbritānija jau pavisam ir sapratusi.
DDD: Vai mūsējie baidās no Krievijas jeb īstenībā no savējiem?
G.K.: Baiļu, gļēvuma, neizlēmības un neuzņēmības inerce.
L.S.: Bet tas jau tieši tas pats, kas visos jautājumos. Kaut vai vienkāršās sadzīviski ekonomiskās lietās – mēs nedrīkstot saimniekot tā, kā vēlamies, jo Eiropa, lūk, neļaujot. Esot visādas regulas, noteikumi, taču liela daļa tā ir tikai mūsu pašmāju činavnieku pārprastā iztapība, vai arī sevis nepieciešamības apliecināšana, nozīmīguma demonstrējums, trīcēšana par savu ierēdņa darba vietu.
DDD: Sajust varu.
L.S.: Birokrātiskā varas sajūta, kas patiesībā ir kaitniecisa mūsu valstij.
Šī ir nolaidība
DDD: Vēl viens jautājums. Jūnijā Rīgā notiek starptautiska mēroga degradēšanās pasākums – tā saucamais praids. Uz Latviju brauc pederasti no visas pasaules. Kāpēc, jūsuprāt, kaut kas tāds Latvijā var notikt? Esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka ap deviņdesmit deviņiem procentiem Latvijas iedzīvotāju ir pret šādu parādību un pasākumu.
Guntis Kalme: Tas pats – neesam bijuši pietiekoši saimnieki savā fiziskajā, garīgajā, morālajā teritorijā. Cilvēki taču saprot, ka praids ir ārpus mūsu tikumiskajām vērtībām, mūsu mentalitātei neraksturīgs, tas tiek vērtēts kā pretdabisks un svešs, tāpēc arī ir politiski uzspiests. Tas ir jautājums par mūsu pašu demokrātijas – tautas varas reālo mugurkaulu, nevis politkorektumu.
Liveta Sprūde: Iespaids ļoti daudz nāk no kino, kas šobrīd ir visiedarbīgākais kultūras veids, un ar to ir panākts diezgan liels efekts. Mēs taču redzam, kas Īrijā notika ar balsojumu referendumā. Un, ja jābalso būtu mums, tad šajā brīdī neesmu tik pārliecināta, ka rezultāts būtu negatīvs. Pieredze to rāda. Un tieši šis ir jautājums, kam jāpievērš uzmanība, jo jaunieši lojālāk sāk izturēties pret šo parādību tieši šīs masu [ne]kultūras iespaidā.
DDD: Tad principā tā ir nolaidība pret labo un atbalsts ļaunajam.
G.K.: Katoļu grēksūdzē ir – luterāņu diemžēl vēl nav – teksts: “Dievs, piedod, ka esmu grēkojis domās, vārdos, darbos un ar nolaidību.” Šī ir nolaidības daļa, ka cilvēks nav pretojies, kur vajadzēja pretoties. Kāds no gudrajiem sacīja, ka ļaunajiem ir vajadzīgs tikai tas, lai labi cilvēki nedarītu neko.
L.S.: Šis ir audzināšanas jautājums. Nu jau kādus divdesmit gadus jaunā paaudze tiek audzināta it kā pozitīvā veidā – vajag būt atvērtiem visam jaunajam, jāmāk uzdrīkstēties, brīvi domāt, atšķirībā no tā, kas tika kultivēts padomju laikos. Tu drīksti būt citāds, tu drīksti izpausties, utt. Bet ir aizmirsts novilkt robežas visatļautībai. Un šis, manuprāt, ir tā rezultāts. No vienas puses jaunā paaudze tiešām ir atraisīta – viņiem ir cits domāšanas veids, viņi dabū gatavas daudzas pozitīvas lietas, bet no otras puses, nav robežu visatļautībai, kas nes līdzi arī daudz negāciju.
DDD: Diemžēl morāles ziņā sabiedrība degradējas, un to veicina augstākās valsts amatpersonas. Atgādināšu, ko par homoseksuālisma nosodījumu Bībelē teica bijusī prezidente Vīķe-Freiberga. Viņa paziņoja, ka Mozus teiktais par homoseksuālismu kā nāves grēku ir novecojis!
G.K.: Profesors H.Strods sacīja, ka pasaulē pastāv divēja rakstura parādības – varianti, kas mainās, un invarianti, kas nemainās un veido mūsu cilvēcisko identitāti. Tie nenoveco. Globālisma ideoloģija un prakse lielā mērā cenšas nojaukt visa veida identitātes, sākot ar nacionālo, beidzot ar seksuālo, faktiski apdraudot cilvēku sugas pastāvēšanu.
L.S.: Tieši tas pats ir arī ar partnerattiecību likumu. Grib brīvi dzīvot, neuzņemoties saistības morāli un emocionāli, bet mantiskais jautājums gan ir svarīgs.
DDD: Kārtējais mēģinājums izvairīties no atbildības, ko uzliek laulība.
G.K.: Jā, grib brīvību visatļautības izpratnē, bet negrib uzņemties brīvībai līdzejošo atbildību.
Soli pa solim
DDD: Cilvēkiem, kuri saprot, kuri lasa un dod lasīt arī citiem – ko viņiem darīt, kā izdzīvot šajā laikā?
Guntis Kalme: Jāveido vērtību kults un savstarpēji jāpalīdz vienam otram. Jāatgūst Atmodas laika solidaritātes sajūta – neesmu viens, kopēji aizstāvāmās vērtības mūs vieno.
DDD: Tātad latviešiem jāatjauno nācijas izjūta?
G.K.: Tāpat kā katram cilvēkam ir sava individuālā identitātes apziņa un no tās izrietošā pašcieņa, tāpat ir arī tautas identitātes apziņa un pašcieņa. Šī kolektīvā pozitīvā pašapziņa un pašcieņa tad arī ir patriotisms. Ja neesmu patriots, tas nozīmē, ka necienu sevi kā savas tautas pārstāvi. Tā ir morāla un garīga pašnāvība.
DDD: Bet, iztēlosimies pavisam reālu situāciju, kad apkārt nav neviena, kurš saprastu elementāro, ka latvieši ir Latvijas saimniektauta, ka Latvijā jārunā tikai latviski, ka okupantiem un kolonistiem ir jābrauc prom? Kur ņemt spēku, lai nostāvētu, ja apkārt kārklu mežs?
G.K.: Jādarbojas soli pa solim. Tā kā nevaram visu iespēt uzreiz, tad jāsāk no viena stūra – soli pa solim, t.s. atvērtās sistēmas princips praksē, līdz Vovka sāk runāt latviski un nākamajā 18. novembrī uzvelk pareizo karogu.
Liveta Sprūde: Vispirms ir jāuzņemas atbildība par savu bērnu. Piemēram, 18. novembrī visai ģimenei kopā jāsvin šie svētki – jāiet pie Brīvības pieminekļa, jāskatās salūts, jāsasēžas ap ģimenes galdu un kopīgi jāpaēd svētku pusdienas utt. Vienkārši jārada kopīga svētku sajūta, jo valstij ir dzimšanas diena. No vecākiem būs atkarīgs, vai viņu bērniem šī diena būs īpaša, vai – ne. Protams, ir jautājums, ko dara skola? Bet, pirmkārt, jau, ko dara vecāki? Un tas, man liekas, ir ļoti, ļoti būtiski.
DDD: Prieks, ka 16.marts kļūst par plaši apmeklētu protestu, kurā piedalās ne tikai gados vecie cīnītāji, bet jaunatne – pat vecāki ar bērnu ratiņiem.
G.K.: 16. marts kļūst par tautas kustību. Par to Krievija ir satraukusies, apvainojusies par to, ka aizvien vairāk nāk jaunieši.
DDD: Uzskatu, ka nedrīkst salīdzināt 16. martu un 9. maiju, bet šoreiz salīdzināšu, jo 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa pulcējas pārsvarā gados jauni kolonisti.
G.K.: Valsts faktiskais saimnieks ir premjers. Ja līdzšinējos gados tiktu konsekventi īstenota kaut vai izstrādātā integrācijas uz latviešu valodas un kultūras pamata politika, un Drošības policijai būtu uzdevums nevis tikai novērot, bet apzinātās 100 (!) Latvijas valstij naidīgā rakstura organizācijas likvidēt, tad nekāda pulcēšanās 9. maijā nenotiktu.
L.S.: Es nesaku, ka tas ir būtiskākais piemērs, bet kaut kāds situācijas raksturotājs ir. Es domāju balsojumu Eirovīzijā. Krievijai no Latvijas, protams, bija 10 punkti, arī no Igaunijas tikpat, bet no lietuviešiem – neviena. Krievijas pārstāves priekšnesums tiešām bija diezgan labs, bet tas ir attieksmes jautājums. To uzsvēra arī pārraides komentētājs: jūtama Lietuvas prezidentes nostāja – viņiem ir Prezidente.
Ja sakām patiesību, ir jārīkojas
DDD: Mani pārsteidz Latvijas politiķu mierīgā reakcija uz notikumiem Ukrainā. Latviešiem momentā vajadzētu saprast, ka mums jau te nav vajadzīgi nekādi tanki – zaļie cilvēciņi šeit ir bariem – visi dzīvokļi pilni ar viņiem. Mūsējie izliekas, ka nekā nav.
Guntis Kalme: Strausa politika. “Ja izliksimies, ka viņu nav, tad viņu arī nav.”
Liveta Sprūde: Bet vienalga – viņi ir.
DDD: Vai tas varētu būt kā arguments, kādēļ neatjauno obligāto militāro dienestu?
G.K.: Tas ir vienkārši – nedarīt to, ko var nedarīt. Ja pasakām patiesību, ir atbilstoši jārīkojas, bet, ja nepasakām – varam izlikties, ka nekā arī nav. Ezītis miglā.
DDD: Tāpat, kā Vējonim, kad prasa, kāpēc netiek realizēta Deklarācija par Latvijas okupāciju? Viņš saka: “Es nezinu, kas tajā Deklarācijā tāds rakstīts.” Un viss!
L.S.: Tāpēc vien jau viņš nedrīkstētu būt Valsts prezidents.
DDD: Nobeidzot mūsu sarunu, ar kādiem ceļavārdiem jūs nododat savu grāmatu “Latviešu karotprasme” lasītājiem?
G.K.: Ceļavārdus mums šodien pateica kāds vēsturnieks Kara muzejā – šādu pašu grāmatu vajag par Pirmo pasaules karu un Brīvības cīņām, un vēl kāds piebilda, ka vajagot arī par četrdesmito gadu. Tātad darbam ir jāpieliek ne punkts, bet tikai komats.
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine
[1] Vanags J. Ar ko latvieši līdzīgi kristiešiem / / Diena. –2000. – 11.augustā
[2] Dokuments ir citēts no: A. Ezergailis, sast. Latviešu leģions: varoņi, nacisti vai upuri? (Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998), 103.
[1]H. Strods, Latvijas Nacionālo Partizānu Karš. Dokumenti un Materiāli 1944-1956. (R: Preses Nams, 1999), 559.