Saruna ar Pilsoņu Kongresa delegātu Aivaru Andersonu
Iemesli – nodevībā
DDD: Nesen apritēja 25 gadi kopš Pilsoņa Kongresa pirmās sesijas. Droši vien lieki būtu jautāt, vai Pilsoņu Kongresa idejas, kas pirms 25 gadiem tikai izvirzītas, ir realizētas?
Aivars Andersons: Protams, jums taisnība, Pilsoņu Kongresa idejas nav realizētas – gandrīz neviena. Pilsoņu Kongresa mērķis bija Latvijas deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija. Tās taču nav notikušas. Vienīgais, kas tika noturēts – mums nav gluži nulles variants pilsonības piešķiršanā.
DDD: Ko nozīmē – tika noturēts? Kā tas izdevās?
A.A.: Tas izdevās ar īsteno Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju. Pārbūves procesa uzraudzītāji nekādi nespēja apstādināt šo pilsoņu reģistrāciju, un tā ritēja pilnā sparā. Sak, lai jau, lai jau – gan jau kaut kā to tautu vēlāk piečakarēsim… Pilsoņu komitejas strādāja un ļoti īsā laikā paveica lielu darbu.
DDD: Atgādināšu lasītājiem, ka nepilna gada laikā tika reģistrēti gandrīz 800 000 Latvijas Republikas pilsoņu – par 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas likumīgajiem pilsoņiem tika uzskatīti tikai tie, kuri tādi bija okupācijas brīdī 1940. gada 17. jūnijā, un viņu pēcnācēji. 1990. gada aprīlī tika ievēlēts Pilsoņu Kongress, taču 4. maijs nāca ar Neatkarības atjaunošanas deklarāciju Augstākajā Padomē. Kādēļ nevis Pilsoņu Kongress, kas bija 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesiskā pārstāvniecība, bet gan LPSR Augstākā Padome pirmā deklarēja neatkarības atjaunošanu?
A.A.: Iemesli ir meklējami nodevībā. Tas jau bija izrēķināts, kā Pilsoņu Kongress iespaidos tautu un pilsoņus ar šādu Deklarāciju, un kā to varētu izdarīt LPSR Augstākā Padome. Bija ideja Pilsoņu Kongresa vēlēšanas rīkot pirms 18. marta Augstākās Padomes vēlēšanām, taču tā nenotika. Tie, kuri zināja, kā viss varētu izvērsties, ja Augstākās Padomes vēlēšanas būs pirms Pilsoņu Kongresa vēlēšanām, uzstāja, ka Pilsoņu Kongresa vēlēšanām ir jānotiek pirmajām. Janvārī jau viss bija gatavs – pilsoņu reģistrācija apkopota. Februārī pavisam mierīgi varēja taisīt vēlēšanās, bet nekā. Ja šī ideja tiktu realizēta, tad tauta būtu redzējusi, ko Pilsoņu Kongress dara un ko – Augstākā Padome. Varētu salīdzināt.
Jaucēji un sajaucēji gan tad, gan tagad
DDD: Bet kāpēc tā nenotika?
Aivars Andersons: Bija cilvēki, kuri, kā jau visur, jauca gaisu.
DDD: Vai jūs varētu nosaukt konkrētus vārdus – tā teikt, gaisa jaucējus?
A.A.: Es nenosaukšu. Bet cilvēks, kurš šos vārdus zinātu pavisam precīzi, šobrīd ir jau Debesu Valstībā.
DDD: Kurš tad tas ir?
A.A.: Jānis Rība. Viņam bija visplašākā informācija par visu, kas notiek. Viņš bija pazīstams cilvēks ar ļoti plašiem sakariem attiecīgajās aprindās. Viņš ļoti daudz zināja, un tāpēc jau viņš arī šodien ir Tur… Viņš zināja, kāpēc tiek dibinātas visvisādas organizācijas, kas ir šo veidojumu priekšgalā, kā tiek jaukti un nojaukti pasākumi, u.tml. Es bieži ar viņu aprunājos. Taču precīzi nosaukt personas es nevaru.
DDD: Trūkst pierādījumu?
A.A.: Nu, ja. Tad savukārt jājautā, kur tad tādu jaucēju nav? Viņi ir visur, tikai katram savs uzdevums, kurā katrs iekļaujas. Esmu jau diezgan daudz vērojis, kā tā nojaukšana notiek, arī tagad – viņiem ir izstrādātas speciālas metodes, teiksim, kā nojaukt sapulci, kā dabūt vēlamo virzienu balsojumam u.tml. Tā notika tad, un tā notiek arī tagad.
Piemēram, jānobalso par kādu personu. Zālē, kas pilna ar cilvēkiem, tiek izvietoti “savējie” – viens priekšā, cits malā, vēl kāds pa vidu, viens arī beigās. Ar četriem cilvēkiem pilnībā pietiek. Konkrēti, redzēju, kā Gunārs Resnais to organizēja pirms 5. Saeimas vēlēšanām. Viens ierunājas: “Es viņu pazīstu!” Tūlīt otrs piesakās: “Jā, es arī viņu pazīstu – viņš ir labs cilvēks.” Tad arī trešais un ceturtais apstiprina to pašu, un iznāk, ka visi viņu pazīst, tāpēc viņš ir vislabākais kandidāts… Un ar to pilnībā pietiek, lai zāle nobalsotu par šo kandidātu.
DDD: Un pārējie?
A.A.: Pārējie neizsakās… Pirms 5. Saeimas vēlēšanām vispār bija ļoti maz cilvēku, kuri izteicās. Runāja galvenokārt tikai tie, kuri bija beiguši t.s. partijas augstskolas un rakstīja savos dokumentos, ka viņiem ir augstākā izglītība. Tie bija apmācīti un mācēja iestāstīt.
Pats uz savas ādas izjutu nomelnošanas paņēmienus, kuru rezultātā mani izslēdza no “Tēvzemei un Brīvībai” drīz pēc tās dibināšanas 1993. gadā. Zālē sēž 60–70 cilvēku, Palmira Lāce uzkāpj tribīnē un paziņo – viņš (tātad es) ir jāizslēdz, jo esot viņu nolamājis tādiem vārdiem, ko viņai pat kauns ir atkārtot. Visi klātesošie noelšas: “Ai, ai, ai!” Tikai neviens nav dzirdējis, ka es kaut kādus sliktus vārdus kādreiz būtu teicis. Bet Palmira Lāce izpildīja savu uzdevumu, un ar to pietiek. Tad Juris Galerijs Vidiņš, atceros, pielika punktu – mums viņš jāslēdz laukā tāpēc, ka viņš saņem no čekas 100 latus mēnesī. Visi no jauna noelšas: “Oho!” Te vairs nav ko runāt – tātad balsojam. Jānis Straume saka – nu, pēdējo vārdu viņam vajadzētu iedot, bet tikai divas minūtes, mums nav laika klausīties. Es tur dažus vārdus pateicu, bet nobalsoja, ka tādu “čekistu” ir jāslēdz ārā. Un izslēdza bez kaut kādām problēmām, neviens pat nejautāja neko. Vēlāk Karmenai Mangusai, kas bija “Tēvzemei un Brīvībai” Kontroles komisijā, es pajautāju, kāpēc viņa nekā nav teikusi, jautājusi, no kurienes Vidiņam tādas ziņas – kāpēc viņš mani tā apmeloja? Viņa man atbildēja – tad mūs arī izslēgtu… Lūk, šis ir piemērs, ar kādām metodēm ļoti vienkārši ir iznīcināt cilvēku. Bet jūs jau arī uz savas ādas esat daudz ko izjutuši – valsts mērogā.
DDD: Ko tad jūs tādu nepatīkamu “Tēvzemei un Brīvībai” vadībai bijāt izdarījis?
A.A.: Es skatījos viņiem, kā saka, uz nagiem. Biju 18. Novembra savienības, kas iekļāvās “Tēvzemei un Brīvībai”, Kontroles komisijas vadītājs un, uzkāpis tribīnē, pateicu – naudas lietām nepieskarsimies, jo nauda iet un nāk, ne vienmēr viss ir uzskaitīts, bet es kā Kontroles komisijas vadītājs atskaitīšos par to, kā tiek ievēroti statūti un programma – un norādīju uz “Tēvzemei un Brīvībai” vadības kļūdām. Bet tas taču bija nepieņemami – norādīt uz vadības kļūdām! Nekad nekas tāds nebija dzirdēts, ka kāds no kontroles komisijas jebkurā organizācijā runātu par vadības kļūdām. Kontroles komisijās, cik zinu, visur atskaitās tikai par naudu. Bet nauda, es uzskatu, nav galvenais – galvenais ir darbība: ko dari pareizi, ko nepareizi. Bet tas, lūk, nepatika. Tātad uztaisa kampaņu un tiek vaļā. Un neviens vairs nejautā, vai tā ir patiesība, ko kāds stāsta par otru cilvēku. Šāda sistēma darbojas līdz pat šai dienai. Ja ir kāds nevēlams, “skandalozs” cilvēks, tad uztaisa kampaņu…
Godmanis… pieregulēja
DDD: Atgriežoties pie Pilsoņu Kongresa. Vai arī tā darbībā jums likās kaut kas neparasts?
Aivars Andersons: Bija ļoti interesanti, ka atskanēja aicinājumi tūlīt veidot frakcijas.
DDD: Jau pirmajā sesijā?
A.A.: Jā, jau 30. aprīlī sprieda par frakcijām. Bet ko tad nozīmē frakciju balsojums? To mēs redzam no šodienas – tas nozīmē viens īkšķis augšā, lejā. Kā frakcijas vadītājs nolemj celt īkšķi, tā pārējie nobalso. Daļai mūsu cilvēku tas nebija pieņemami – mēs nepakļāvāmies, uzstājām, ka katram ir jābalso saskaņā ar savu sirdsapziņu un solījumiem vēlētājiem. Ideja par frakcijām noplaka, un tas bija labi. Bija iespējams strādāt.
DDD: Tomēr, kāpēc Pilsoņu Kongress vilcinājās pasludināt 18. novembra Latvijas Republikas atjaunošanu?
A.A.: Tie, kuri izstrādāja juridiskos dokumentus, šo darbu veica atbilstoši starptautisko tiesību normām. Pirmajā sesijā varbūt bijām vēl mazliet bailīgi un nezinājām, ko darīt, tāpēc nenobalsojām.
DDD: Acīmredzot tā bija kļūda?
A.A.: Jā, tā bija kļūda. Ja būtu nobalsojuši par neatkarības atjaunošanu, tad būtu citādi… Tauta uzzinātu un atbalstītu savu ievēlēto pārstāvniecību – Pilsoņu Kongresu.
Bet ir vēl kāds moments, kas traucēja. Proti, bija Atmodas laiks, Tautas Frontes popularizēšana, un laikraksts “Atmoda” sniedza tikai minimālu informāciju par to, kas notiek Pilsoņu Kongresā. Pēc tam, kad avīze bija jau slēgta, Elita Veidemane – “Atmodas” galvenā redaktore – atzina, ka ir bijis spiediens “no augšas”, bet neminēja šo “augšu”.
DDD: Elita Veidemane intervijā laikrakstam “DDD” atzina, ka “Atmodas” redakcijai ir bijis spiediens no Tautas Frontes vadības – viņa slikti ir sapratusies ar Daini Īvānu, kurš neatbalstīja brīvas un neatkarīgas Latvijas ideju.
A.A.: Es domāju, ne tikai viņš… Mēs zinām, Ivars Godmanis 1990. gadā kļuva par Ministru Padomes priekšsēdētāju, kurš gandrīz visu regulēja. Viņš bija labi samācījies… pabijis Austrijā, izskolojies, kā vajag regulēt un pieregulēt. Starp citu, šodien notiek tas pats. Daudzi, kas te diktē politiku, ir izgājuši speciālus kursus Amerikā, Austrālijā, varbūt arī Kanādā… Viņi ir apguvuši tautas “apstrādes” tehnoloģijas. Viņi nodarbojas ar jēdzienu sagrozīšanu.
DDD: Piemēram?
A.A.: Piemēram, mēs kādreiz ļoti labi sapratām, kas ir okupanti, kolonisti, kas ir civilokupanti, kuri Latvijā ir ienākuši okupācijas laikā. Tās ir elementāras lietas, bet, sagrozot jēdzienus, zūd jēga. It kā jau tas krievvalodīgais te dzīvo – pat pastāvīgi dzīvo, bet viņa juridiskais statuss taču ir civilokupants, kurš te ienāca, valdot prettiesiskam režīmam. Un daudzi šādi jēdzieni šodien netiek skaidroti, bet gluži pretēji – tiek sagrozīti. Man nav juridiskās izglītības, bet tik elementāras ābeces patiesības taču katram ir jāzina un jāredz.
DDD: Bet neredz.
A.A.: Neredz, piekrītu. Bet kāpēc cilvēki to neredz? Tāpēc, ka mums ir radio, televīzija, laikraksti – “pareizie”, tas ir, režīmam pareizie. Savukārt avīzi “DDD”, kas raksta taisnību, negrib lasīt. Man atbild: “Tur nekā nav.” Kā tu zini, ka tur nekā nav, ja neesi lasījis?!
DDD: Nelasa, jo pašam ir jādomā līdzi.
A.A.: Lūk, un to taču iedveš tie… jau no Solžeņicina laikiem. Kā Maskava sludināja – tā ir slikta grāmata u.tml., un es nelasīšu. Bet tu izlasi, tad redzēsi. Patiesībā šīs ir smadzeņu skalošanas sekas – kriminālnoziegums!
Valdis Birkavs: mēs veidojam jaunu valsti
DDD: Kādēļ, jūsuprāt, pēc 1990. gada 4. maija Latvija devās nepareizā virzienā?
Aivars Andersons: Jau teicu, notika nodevība. Pēc 4. maija balsojuma tautā valdīja eiforija. Ievēlētais Pilsoņu Kongress piemirsās. Augstākā Padome bija pasludinājusi kaut kādu pārejas periodu, un cilvēki gaidīja. Viss tika iemidzināts uz nezināmu parejas periodu. Manuprāt, šis scenārijs jau bija izstrādāts iepriekš. Ne jau velti “mūsu” cilvēki ciemojās Maskavā, arī Vašingtonā.
DDD: Vai bija sadarbība starp Vašingtonu un Maskavu?
A.A.: Joprojām ir, tēlojot pozīciju un opozīciju..
DDD: Viens tēlo labo policistu, otrs slikto?
A.A.: Protams. Tā ir sistēma. Šis nav nekāds noslēpums, tikai cilvēki pārsvarā par to neinteresējas – negrib zināt. Un šāda sadarbība bija arī tajā laikā. Lielvalstu vienošanās.
DDD: Vai Pilsoņu Kongress atbalstīja 4. maija deklarāciju?
A.A.: Cik atceros, atbalstīja. Tomēr tikai tādā līmenī, ka tiesiski ir jāatjauno 1918. gada 18. novembra Republika ar visām no tā izrietošajām tiesiskajām sekām. Šim pārejas periodam bija jābeidzas 1991. gada 21. augustā, kad būtu jānotiek deokupācijai, dekolonizācijai, deboļševizācijai. Diemžēl šis “pārejas periods”, kas bija domāts Latvijas valsts – pirmās Republikas – atjaunošanai, turpinās vēl līdz šai dienai. Šobrīd būtībā ir tikusi pasludināta otrā Republika.
DDD: Nav veikta deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija?
A.A.: Jā, tieši tā. Mums mēģina iestāstīt, ka deokupācija ir notikusi – PSRS regulārās armijas nav, nometņu armijniekiem nav, bet ir taču palikuši pensionētie un atvaļinātie armijnieki ar visām ģimenēm, kas, pēc manām aplēsēm, kopā ir pat 300 000 cilvēku. 1989. gadā tautas skaitīšanā tika konstatētas 80 000 militārpersonu (pensionētie, atvaļinātie)… Tagad jau viņu pēcnācēji ir ieguvuši pilsonību.
Atceros, Universitātes aulā Rolands Rikards no tribīnes teica, lai pareizina šos 80 tūkstošus ar trīs, jo gandrīz katram ir sieva un vismaz viens bērns, tad sanāk 240 tūkstoši. Un viņš pateica arī to, ka viņiem “no augšas” ir dots rīkojums izlabot no 50,2 procentiem latviešu Latvijā uz 52 procentiem. To teica Rolands Rikards, bet žurnālisti līdz pat šai dienai noklusē šo faktu. Kāpēc? Es domāju tāpēc, ka žurnālistu smadzenes un domāšanu apstrādāja un apstrādā tādi indivīdi kā Ābrams Kleckins (agrāk – Kļockins). Atmodas sākumposmā žurnālistiem bija seminārs Rīgā, kur sabrauca no visas Latvijas. Ābrams Kļockins toreiz teica – par deokupāciju mēs nerakstīsim un nerunāsim, jo viņi nekur nebrauks…
DDD: …tā vienkārši?
A.A.: Jā. Ļoti labs arguments – “viņi nekur nebrauks”. Un tomēr Atmodas sākumā tie, kas zināja, ka šeit ir prettiesiski ieradušies, aizbrauca. Es ar tādiem krieviem, kas ieradušies no Ļeņingradas, tikos. Viņi teica: “Jā, zinām, ka esam te prettiesiski ieradušies, un mums šī zeme ir jāatstāj, tāpēc mēs aizbraucam.”
DDD: Cik lielā mērā Augstākā Padome ņēma vērā Pilsoņu Kongresu?
A.A.: Es uzskatu, ka gandrīz nemaz, kaut arī Pilsoņu Kongress ļoti rūpīgi izstrādāja daudzus tiesību dokumentus, arī par dekolonizāciju, arī par nostāju pilsonības jautājumā.
DDD: Tomēr Pilsoņu Kongress savas pilnvaras nav nolicis. Ko tas nozīmē?
A.A.: Pilsoņu Kongresa nolikums ir tāds, ka Pilsoņu Kongress noliek savas pilnvaras tikai tad, kad ir atjaunota 18. novembra dibinātā Latvijas valsts kā tiesību subjekts. Šobrīd tā mums nav atjaunota, jo ir jauna valsts, kuru ir atzinuši gan Ivars Godmanis, gan Valdis Birkavs – slavenais jurists, tieslietu ministrs, “Latvijas ceļa” līderis, Saeimas līderis, kas tikai viņš nav bijis.
DDD: Ko atzinuši?
A.A.: Atzinuši, ka šī ir jauna valsts. Pēc tam jau to nedrīkst vairs teikt. Un to nedrīkstēja teikt arī agrāk, bet Valdis Birkavs nejauši izpļāpājās – mēs veidojam jaunu valsti. Ļoti labi atceros šo atbildi uz žurnālista jautājumu: “Kāpēc mums neiet?” – “Tāpēc, ka veidojam jaunu valsti!” Tātad skaidri un gaiši pateica – veidojam jaunu valsti, kopā ar kolonistiem un okupantiem. Elementāri un acīm redzami.
V.V.-Freiberga: ir jārada precedents
Aivars Andersons: Ir jāsaprot kāda lieta. Juristi to labi zina, ka prettiesiska rīcība neizraisa tiesības. Tātad Augstākās Padomes rīcība, rīkojot Saeimas vēlēšanas, izdodot jaunu Vēlēšanu likumu, rīkojās prettiesiski, kas neizraisa juridiski tiesiskas sekas.
DDD: Bet vai, jūsuprāt, šobrīd vēl ir iespējams Pilsoņu Kongresam atjaunot 18. novembra Republiku, pierādot, ka līdzšinējo Saeimu lēmumi nav radījuši tiesiskas sekas?
A.A.: Jā, var to izdarīt. Es tā uzskatu. Ja pieņemtu jaunu Deklarāciju, jaunu Konstitucionālu likumu, ka, lūk, ir beidzies šis pārejas periods, un mēs atgriežamies pie savas 18. novembra valsts statusa…
DDD: Un kas tad notiek?
A.A.: Tad, iedibinot šo pirmās Republikas statusu, stājas spēkā tiesību normas, uz kurām savulaik norādīja izcilais jurists, starptautisko tiesību speciālists Andrejs Dītrihs Lēbers. Viņš teica – ja jums ir pirmā Republika, jums ir tiesības uz dekolonizāciju, nepašaubāmas, neapstrīdamas tiesības uz savu valsti! Šis izcilais jurists mūs aizstāvēja un deva mums padomus. Ja ir otrā jeb jauna Republika, tad mums zūd visas tiesības – tā viņš arī teica.
DDD: Lūk, tāpēc, ja tiek apgalvots, ka ir atjaunota Latvijas Republika, nevis dibināta no jauna, tad ir jāveic dekolonizācija – obligāti.
A.A.: Tieši tā. Taču es domāju, ka tiek realizēta lielvaru sazvērestība pret Latviju. Jāatgādina kaut vai vienkāršs fakts – kad Vaira Vīķe-Freiberga atgriezās no Amerikas pēc tikšanās ar ASV prezidentu Bušu, LTV “Panorāmas” žurnālists viņai jautāja, vai ticis runāts arī par naturalizāciju un integrāciju? “Jā,” Vaira Vīķe-Freiberga atbildēja, “mēs runājām, mums ir jārada precedents.” Kas ir šis precedents? Tas, ka okupanti var ienākt un kļūt par pilsoņiem, ka okupantiem ir vara, ka šī vara atļauj visiem būt par pilsoņiem, ar dažiem izņēmumiem. Un tā jau ir lielvalstu sazvērestība.
Šādā veidā okupācijas sekas, kas te atrodas, kļūst aizvien varenākas. Šo seku rezultātā pastāv milzīgs bezdarbs, cilvēki aizbrauc no valsts – patiesībā notiekošo sauc par genocīdu. Bet “varenajiem” atkal nepatīk šis termins – tā esot pārvietošanās brīvība, kad varot braukt, kur katrs grib. Bet kāpēc viņi grib? Lūk, kāda programma – nevis patriotiski noskaņot cilvēkus, kā saglabāt tautu, kā attīstīt ražošanu un kultūru, bet aģitēt braukt, kur grib.
Mums ir ļoti jāmainās, lai tiktu no šīm okupācijas sekām vaļā.
Latvija – traucēklis Baltijas vienotībai?
DDD: Jūs teicāt: “Mums ir ļoti jāmainās, lai tiktu no šīm okupācijas sekām vaļā.” Liekas, šeit, Latvijā, tiek veikts kaut kāds eksperiments ar latviešu tautu, ja jau vēl joprojām nav realizēts Pilsoņu Kongresa mērķis: deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija?
Aivars Andersons: Es domāju, jā. Būtu jāsaprot, ka arī Amerika nav mūsu draugs, bet tai ir tikai intereses šeit, Latvijā. Valstīm ir savas intereses, un tas ir normāli. Jau no bērna kājas dzirdu, ka Latvija ir kā ķīlis starp Eiropas valstīm. Un šodien atkal to dzirdu.
DDD: Ko tas nozīmē?
A.A.: Latvija traucē Baltijas valstu vienotībai. Citādi tas būtu liels spēks. Tādēļ mums te tika radīts Baltijas kara apgabala centrs.
DDD: Un iesūtīts visvairāk kolonistu.
A.A.: Un, protams, visvairāk kolonistu, okupantu. Tas bija pasen iecerēts, izplānots. No bērna kājas to jau zināju un apstiprinājumu guvu no cilvēka, kas bija iefiltrējies Maskavas arhīvos, kur šie plāni bija redzami. Un nevis oficiāli, bet neoficiāli ticis tur iekšā.
DDD: Plāns, kā to izdarīt?
A.A.: Kā šeit uztaisīt vajadzīgo ķīli, lai Baltijas valstis neapvienotos, jo tas taču būtu spēks.
DDD: Tad jau šis ķīlis tika dzīts pirms 1940. gada?
A.A.: Jā. Ja eksistē plāni, kurus tautā saucam par “sazvērestības teorijām”, tad fakti liecina par īstu sazvērestību.
DDD: Nevis teorija, bet prakse?
A.A.: Tā ir prakse. Es vienmēr esmu uzsvēris, ko kāds gudrais savā laikā teicis, ka patiesības kritērijs ir prakse. Ja mēs praksē redzam, kas notiek, tad varam padomāt, no kurienes tās kājas aug… kam tas ir izdevīgi.
Viss notiek, kā rakstīts Orvela grāmatā “1984” – tiek mainīti jēdzieni, fakti, kaut ko aizmirst, iedod jaunus faktus… Tagad visi ir pārņemti ar prezidenta vēlēšanām, lai gan tauta tur nekā nevar iespaidot, bet ažiotāža ir milzīga. Tas viss, lai novērstu uzmanību no tik tiešām būtiskām lietām. Piemēram, no imigrantu pieņemšanas Latvijā. Kā mēs varam pieņemt imigrantus, kaut kādus bēgļus no Āfrikas valstīm, ja mums no Latvijas jau mūk cilvēki projām? Ja šeit ir tik milzīgs civilokupantu skaits? Un kādos procentos ir bezdarbs!
To sauc par genocīdu
DDD: Jautāšu mūžseno jautājumu – ko darīt?
Aivars Andersons: Mums ir vajadzīga jauna tautas fronte. Tas nozīmē, ka tautai ir jāpamostas, ir nepieciešama jauna Atmoda. Jāzina šīs nodevības – gan Tautas Frontes līmenī, gan Augstākās Padomes nodevības ir jāzina, kuras sekas tagad redzamas, kā okupantu atstāšana Latvijā, kā Abrenes atdošana, kas ir vislielākā valsts nodevība. Augstākais soda mērs pienākas tiem, kas balsoja par savas valsts teritorijas atdošanu Krievijai. Uzskatu, ka arī Vairai Vīķei-Freibergai. Tā ir šausmīga valsts nodevība! Nerunājot nemaz par to, ka tiek leģitimizēts šis noziegums (okupācija, kolonizācija), ko sauc par genocīdu.
Turklāt ir arī investīciju programma, ar ko nāk iekšā ārzemju nauda. Agrāk to sauca par neokolonizāciju – arī genocīds. Kas ir investīcijas? Iepludināt naudu, iedzīt mūs parādos, privatizēt un gūt milzu peļņu, kas aiziet prom, nevis paliek Latvijā. Investīcijas ir peļņas gūšanas avots ārzemniekiem, nevis mums pašiem. Nemaz nerunāsim vēl par valsts un pilsoņu zemes pārdošanu. Nenormāli – tie visi ir noziedzīgi akti.
Kārlis Zuika kādreiz par to rakstīja, ka zeme ir ne tikai valsts – tā ir tautas kopīpašums. Ja tā ir lietošanā, tad lietošanā, bet, ja šodien tiek pārdota šī pilsoņu lietošanā esoša zeme, tad tā ir valsts teritorijas pārdošana. Bet, sagrozot jēdzienus, tas viss notiek.
DDD: Un cilvēks neapjēdz.
A.A.: Neapjēdz! Domā, ka mana zeme – ko gribu, to daru. Tā nav tava zeme, tā ir valsts zeme, ko valsts tev iedevusi lietošanā kā pilsonim, un tev kā pilsonim nedrīkst būt tiesību to pārdot ārvalstniekam. Bet nekur tas nav atrunāts – mierīgi pārdod.
Gara spēks un patiesība!
DDD: Kādi, jūsuprāt, līdzekļi ir nepieciešami, lai tautu no jauna pamodinātu?
Aivars Andersons: Informācija un vēlreiz informācija! Šodien runā par hibrīdkariem, mēs sakām: informācijas kari – kurš kuru pārspēs informācijā vai melos. Mūs var glābt tikai patiesa informācija, pilnīga patiesība un atklātība.
Ko mēs šodien redzam? Valsts noslēpumi bezgalīgie. Griezies, kur gribi – konfidencialitāte. Bet ir jābūt pilnīgai atklātībai, kā tas tika lemts Atmodas sākumposmā. Pārbūves sākumā Vitālijs Korotičs teica, ka mūsu lielākais ienaidnieks nav komunisti, bet gan bailes, ko nesam sevī pret komunistiem. Es gribētu piebilst, ka ne tikai bailes, ko nesam sevī, bet šausmīgā vienaldzība. Tas mums ir lielākais ienaidnieks.
DDD: Šī vienaldzība jau arī rodas no bailēm – tā ir savas ādas īslaicīga pasargāšana, kaut kāda idiotiska anestēzija, kas stāvokli tikai pasliktina.
A.A.: Esmu sastapis cilvēkus, kuri stāsta, ka neko negrib zināt – viņiem, lūk, slikti no visa tā esot. Saku – tas sliktais jau uz tevi darbojas. Viņš man atbild – vienalga, negribu neko zināt! Tas ir drausmīgs stāvoklis.
Tomēr es redzu, ka cilvēki sāk kustēties. Piepulcējas arī jaunie. 4. maijā, stāvot piketā pie Nacionālā teātra, jauni cilvēki nāca klāt mūsu domubiedriem, interesējās, kas tad tur bija, ko darīsim?
Jā, ir jābūt informācijai par to, kas noticis, kāpēc noticis un kā rast izeju. Ir jau trakie, kuri uzskata, ka jāņem ieroči rokās. Kādi ieroči, ja nav patronu – paliek vien mēslu dakšas vai labākā gadījumā siena dakšas – tīrākas. Ieroči nav mūsu variants, jo nav patronu.
DDD: Galvā ir jāmainās.
A.A.: Tātad revolūcija ir jātaisa galvā – ar domu, ar gara spēku. Atmodas sākumā teica – gara spēks mūs glābs! To pašu var teikt arī tagad.
Ir jābūt jaunai Frontei
DDD: Nobeigumā gribētos jautāt, kāda bija atšķirība starp Tautas Frontes kustību un Pilsoņu komiteju kustību?
Aivars Andersons: Pilsoņu kustība, ko iedibināja, balstoties uz ieteikumiem, kas notika Igaunijā, radīja tiesību subjektu – Pilsoņu Kongresu. Tiesību subjektu, kurš ir tiesīgs lemt par to, kādai ir jābūt valstij – ar pārmantotību, protams.
DDD: Un Tautas Fronte?
A.A.: Tautas Fronte bija organizācija, kas veicināja Atmodu. Puse no Pilsoņu Kongresa delegātiem bija tautfrontieši, puse LNNK, virspusēji rēķinot. Bija jau arī vēl vairākas citas organizācijas – Vides aizsardzības klubs, bija pat viens Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedrs, šķiet, četri Latvijas Neatkarīgās Komunistiskās partijas biedri, Helsinku grupa, daži Cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas biedri, bet pamatā puse uz pusi bija tautfrontieši un LNNK. Tā šī kustība ieguva valsts pārstāvniecību. Diemžēl tikai pēc 4. maija – savā otrajā sesijā 1990. gada 30. jūnijā – Pilsoņu Kongress pasludināja sevi par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesisko pārstāvniecību.
Tieši Latvijas pilsoņu ievēlētais Pilsoņu Kongress ir 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesiskā pārstāvniecība. Pilsoņu Kongresa delegātu mandātu darbības laiks nav ierobežots, un Kongress nekad nav pieņēmis lēmumu par darbības izbeigšanu.
DDD: Un tagad, lai latviešu tauta varētu domāt par savu un valsts nākotni, ir jābūt jaunai tautas Atmodai, jaunai Frontei?
A.A.: Vienkārši nav cita ceļa, nav cita varianta.
Intervēja Līga Muzikante