Biedrības “Latvietis” dalībnieces Indra Kalniņa un Ina Zariņa ir latviešu sievietes, kuras nevēlas samierināties ar krievisko vidi Latvijā. Nesen Indra ārstējās kādā rehabilitācijas centrā Jūrmalā… un pārliecinājās, ka pat šādā iestādē ir jācīnās par latviešu tiesībām dzīvot latviskā vidē.
Cīņa par latviešu tiesībām
Saruna ar biedrības “Latvietis” dalībniecēm Indru Kalniņu un Inu Zariņu
Gluži kā okupētā teritorijā
Indra Kalniņa: Esmu no mazpilsētas, kur krievu nav pārāk daudz, viņus tik ļoti nejūt kā lielajās pilsētās. Atbraucu uz Jūrmalu, uz Sociālās integrācijas valsts aģentūras rehabilitācijas centru. Godīgi sakot, tas man bija īsts kultūršoks, jo nonācu patiešām krieviskā vidē!
Istabiņā mani salika kopā ar krievu tautības pārstāvi. Kaut viņa it kā centās runāt latviski, taču vēlējās skaļi klausīties krievu raidījumus. Daudz no tā, ko viņai teicu, šī sieviete nesaprata. Bet es neuzskatu par savu pienākumu mācīt viņai saprast to, ko viņa nav gribējusi daudzus gadus – pat dzimusi šeit!
Un vēl nepatīkams pārsteigums bija, kad ēdnīcā pie galda uz manu “labdien” man atbildēja krievu valodā: “Runājiet krieviski!” Tad nu man vairs nebija skaidrs, kur es īsti atrodos?! Vismaz septiņdesmit procenti no tiem, kas tur ārstējās un saņēma valsts apmaksātu rehabilitācijas programmu, bija krievvalodīgie. Gluži kā okupētā teritorijā! Bet šī rehabilitācijas centra iekšējos noteikumos ir teikts, ka darbinieki rūpējas par manu labsajūtu, par labvēlīgu vidi… Kāda gan man labsajūta un kāda labvēlīga vide?!
DDD: Laikam jau to precīzāk varētu saukt par sašutumu, kad uz savas ādas izjutāt okupācijas sekas?
Indra: Jā, biju sašutusi un šokā par apkārt notiekošo. Man, latvietei, Latvijā jādzīvo krieviskā vidē? Kādēļ? Pat pēc ārstnieciskajām procedūrām man nebija lemts no tā visa atpūsties, jo istabas biedrene skaļi klausījās savus krievu raidījumus un tikpat skaļi runāja krievu valodā. Gāju pastaigāties, lai tikai neatrastos ar viņu vienā telpā. Tas bija nomācoši. Kas gan tā par rehabilitāciju?!
DDD: Vai mēģinājāt kaut kur risināt šo problēmu?
Indra: Aizgāju palūgt, lai mani saliek kopā ar latvieti. Reģistratūrā sacīja: “Mēs skatāmies pēc vecuma.” Atbildēju: “Man nav svarīgs vecums, bet gan tautība!” Tad ar lieliem burtiem uzrakstīja: “LATVIETI!” Un tikai, kad mana istabas biedrene brauca prom, jaunā kaimiņiene bija latviete.
Atbalstīsim cits citu!
Indra Kalniņa: Šobrīd kopā ar Inu gatavojam sūdzību Sociālās integrācijas valsts aģentūrai par šo rehabilitēšanos. Biedrības “Latvietis” vārdā vēlamies pieprasīt atbildību no tiem, kas nenodrošina normālu, rehabilitācijas procesam labvēlīgu un patīkamu vidi. Un es aicinu arī citus latviešus nesamierināties šādās situācijās, bet iet un cīnīties par savām tiesībām dzīvot latviskā vidē itin visur Latvijas teritorijā.
DDD: Pastāstiet, kā būtu jārīkojas?
Indra: Diemžēl es pati nokavēju un laikus neuzrakstīju iesniegumu. Rakstiski nepieprasīju, lai man blakus istabā ieliek latvieti, jo mani traucē krieviete, kura skaļi klausās krievu radio; jo man nav labvēlīga vide, un es nevaru atpūsties.
DDD: Kāpēc neuzrakstījāt?
Indra: Pieredzes trūkuma dēļ. Kad izlasīju iekšējās kārtības noteikumos, ka iesniegumā nedrīkst rakstīt izaicinošu vai uzbrūkošu tekstu, tad es samulsu, sāku prātot par iesnieguma saturu. Tikmēr laiks ritēja, un tā es šo iesniegumu neuzrakstīju. Bet pēc vairākām dienām krieviete jau brauca prom. Manā istabiņā tika ielikta latviete, kā to biju pieprasījusi reģistratūrā.
DDD: Taču arī jums drīz beidzās ārstēšanās? Tātad tā labvēlīga vide, kuru būtu jānodrošina ārstniecības iestādei, cik saprotu, bija tikai dažas dienas?
Indra: Jā, un tāpēc ir ļoti svarīgi jau pirmajā dienā saprast, lai rīkotos operatīvi. Ir jāpamana latviešu tiesību pārkāpums un uzreiz jārīkojas jau pirmajā dienā. No atbildīgajām personām ir jāpieprasa nodrošināt latvietim labvēlīgu vidi, lai cilvēks tik tiešām var atpūsties un rehabilitēties. Nevajag domāt pārāk ilgi.
DDD: Tāpat jau ir arī visās citās iestādēs, kur latvietis saskaras ar okupantiem.
Indra: Protams. Šajā gadījumā paldies Inai, kura man ieteica rakstīt un kaut ko darīt. Tāpēc pavisam nopietni saku: ja latvieši cits citu atbalstīs, tad būs labi – mūsu spēks kļūs lielāks. Citādi vienam pašam ir grūti.
Integrēšanās krieviskā vidē…
DDD: Vai šī problēma – latviešu piespiedu dzīvošana krieviskā vidē – bija vērojama arī citās istabiņās?
Indra Kalniņa: Jā, katrā ziņā visi latvieši, kas ēdnīcā sēdēja pie viena galda, bija salikti kopā ar krieviem. Sociālie darbinieki mēdz apjautāties par labsajūtu. Teicu, ka fiziskā labsajūta man ir no procedūrām, bet psiholoģiskās nav, jo esmu pilnīgā šokā, ka krievus saliek kopā ar latviešiem, neskatoties ne uz mentalitāti, ne uz latviešu jūtām. Teicu: “Kā jūs varat mūs salikt kopā ar okupantiem?!” Viņi man atbildēja: “Ir jāsadzīvo!” Es sacīju: “Kādas muļķības! Kāpēc man ar viņiem jāsadzīvo – jau dienu dienā ciešam no viņiem, no okupantiem.” Kad sāku runāt par okupantiem, sociālā darbiniece, latviete, tikai nodūra galvu, rakājās pa papīriem un neko neatbildēja…
DDD: Jūs neguvāt nekādu atbalstu no rehabilitācijas centra administrācijas?
Indra: Lūdzu atbalstu sociālajai darbiniecei – latvietei. Bet viņa mani sāka mācīt, ka vajagot socializēties un integrēties… Sākumā pat nesapratu, par ko šī sieviete runā. Neviens latvietis, kurš ar krieviem bija salikts kopā vienā istabiņā, taču nebija apmierināts! Kā gan to var neredzēt un nesaprast vadošie darbinieki, turklāt paši būdami latvieši!
DDD: Varbūt trūkst mugurkaula, drosmes?
Indra: Protams, ka trūkst. Kādai latvietei vaicāju, kāpēc viņa runā krieviski ar savu istabas kaimiņieni? Viņa nopūtās un atzinās, ka citādi ar viņu nemaz nevar sarunāties… Teicu: “Nu, tad arī nerunā ar viņu!” Kaut kādam mugurkaulam taču ir jābūt, te ir Latvija, un ir jārunā latviski!
Pajautāju citam latvietim, kā viņš jūtas, atrodoties vienā istabā un runājot krieviski ar okupantu. Viņš atbild: “Slikti.” Saku: “Kāpēc tad tu to dari? Kāpēc runā krieviski?” – “Nu, lai nav konflikta.” Prasu: “Bet, vai tad nevar aiziet pajautāt, lai pārliek citā istabā?” – “Bet, ja nu tas būs vēl sliktāks?” Teicu: “Kā var būt sliktāks, ja tas būs latvietis?” Atbildes nav, neiet un neprasa.
DDD: Nu, pēc rehabilitācijas neizklausās… Absurdi, bet Sociālās integrācijas valsts aģentūra nodarbojas ar latviešu integrēšanu krieviskā vidē.
Indra: Tieši tā šo procesu var nosaukt.
DDD: Jūsu gadījums atspoguļo visu problēmu kopumā – valsts uztur un ārstē okupantus, kuri, piemēram, šajā rehabilitācijas centrā ir pārsvarā. Tādējādi, saglabājot šīs okupācijas sekas un neveicot dekolonizāciju, valsts akceptē, ka okupanti bojā nervus latviešiem.
Indra: Latvieši nedrīkst ar to samierināties! Pirmais, ko varam darīt ikdienā – runāt latviski! Ir jābūt stingrai nostājai – nepielāgoties šai krieviskajai videi.
Es pati, dzīvojot savā diezgan latviskajā mazpilsētā, biju “iesūnojusi”, iestigusi tādā kā miera stāvoklī. Kad iestājos biedrībā “Latvietis”, Ina mani sāka tramdīt – zvanīt un stāstīt, līdz manī kaut kas pamodās. Sāku domāt, lasīt. Un tad likās – ārprāts, ko esmu nogulējusi!
Ina Zariņa: Jā, es teicu Indrai: “Ko tu guli, atbrauc uz Rīgu ekskursijā, tad daudz ko ieraudzīsi!”
Indra: Lūk, un tad nu arī atbraucu uz Jūrmalu “ekskursijā”. Tas bija trakāk, nekā varēju iedomāties. Un beidzot esmu pamodusies. Latviešiem ir vajadzīgs kāds modinātājs, kurš piebiksta.
…un rehabilitēšanās realitātē
Ina Zariņa: Manuprāt, Indras piedzīvotajā gadījumā ar rehabilitāciju Jūrmalā skaidri iezīmējas sistēma. Izskatās, ka sociālajiem darbiniekiem ir dots uzdevums latviešus radināt dzīvot kopā ar okupantiem, lai… lai latvieši integrētos krievos.
Indra Kalniņa: Rehabilitācijas centrā man kāda latviete pastāstīja, ka nesen politiski represēts latvietis bija salikts vienā istabiņā ar krievu virsnieku. Jau pirmajā nedēļā viņiem radās liels konflikts par nacionālām tēmām, un latvietis pieklājīgā veidā gāja prasīt sev atsevišķu istabu. Bet rehabilitācijas centrs viņam to nepiešķīra, un sarūgtinātais latvietis gluži vienkārši aizbrauca prom, nesaņēmis pilnu pakalpojumu programmu.
DDD: Savukārt okupants – PSRS virsnieks – varēja līksmot un tīksmināties…
Indra: Bet latvietim netika radīts nekāds komforts, nekāda labsajūta, un valsts viņam pienācīgā veidā nesniedza paredzētos pakalpojumus.
Jūrmalā es nejūtos kā Latvijā, bet kā Krievijā, jo visapkārt skan krievu valoda. Arī procedūrās – piemēram, uz durvīm uzraksts “Izslēdziet mobilos telefonus”. Es, protams, izslēdzu un guļu dūņu vannā – dūņu terapijas laikā ir jābūt pilnīgam klusumam. Bet krievu personāls sanāk bariņā un skaļi dod vaļā pusstundu… Tāda bija mana relaksācija krieviskā vidē. Nākamajā reizē uzliku austiņas un klausījos mūziku. Man aizrādīja, bet es atteicu, ka klausīties viņu krievisko čalošanu man nemaz nav patīkami.
Mazpilsētās, kur vairumā ir latviešu, krievi tomēr runā latviski, un reizēm pat nevar atšķirt, kurš ir kurš. Bet, atbraucot šeit, esmu ne savā ādā – visur krievi. Agrāk taču nebija tik traki, braucu uz Rīgu un nelikās tik šausmīgi. Tagad Jūrmalā, šķiet, visās mājās tikai krievi vien dzīvo. Skan tikai krievu valoda. Nezinu, vai visus īpašumus nopirkuši krievi – vai visa Jūrmala jau ir izpārdota?
Ina: Būtībā Indra ir atbraukusi rehabilitēties realitātē, bet mēs Rīgā rehabilitējamies katru dienu. Kopš Ušakovs ir pie varas, es ļoti skaidri redzu, cik jūtami Rīga pārvēršas. Uzkrītoši ir vēl kas – agrāk bija reklāmas normālās krāsās, tagad redzu uzbāzīgi zilo un sarkano gan interneta vidē, gan arī uz ielām. Un piedevām kaut kādas neglītas, nelatviskas, nepieņemamas instalācijas uz ielām. Bezgaumīgas, kas neliecina par latviskumu, par latvisku mentalitāti, bet tieši otrādi – tas ir kaut kas ļoti izkropļots.
DDD: Grūti saprast – situācija kļūst arvien sliktāka, bet, vai latvieši, jūsuprāt, attopas, vai kļūst gudrāki un drosmīgāki, lai risinātu šo problēmu? Kā jums liekas?
Indra: Cik prasīju saviem galda biedriem, vai viņi gribētu uzrakstīt kopīgu sūdzību – nē.
DDD: Kāpēc?
Indra: Atbildes bija aptuveni šādas: “Nu, mani tas pašlaik neinteresē, es tajā neiesaistīšos, mani vairāk interesē mana veselība, un tas man tagad nav svarīgi.” Bet, kā tad tas var nebūt svarīgi – saglabāt savu latvietību! Mums aug bērni – kas būs ar viņiem?
Nekas nav par vēlu!
Ina Zariņa: Pacietība mums, latviešiem, ir pārāk liela. Daudzi cer, ka varbūt kāda strāva mūs iznesīs…
DDD: Respektīvi, nav vēlēšanās pašiem kaut ko sākt risināt?
Indra Kalniņa: Cik es saprotu, tā ir vilšanās. Kāds man teica, ka ir vīlies savos tautiešos. Teicu, ka no pāris tautiešiem jau nevar spriest par visiem.
DDD: Jāatzīst, ka arī mēs bijām labākās domās par latviešiem. Vai tā ir vilšanās? Nē, es to sauktu par tautiešu iepazīšanu.
Indra: Par realitāti.
DDD: Jā, tā ir realitāte. Bet nav jāgaida no otra, lai viņš izdarītu kaut ko tavā vietā – pašam vien ir jādara, pašam ikdienā ir jāapliecina sava latvietība un jāparāda okupantiem viņu īstā vieta.
Indra: Katram latvietim ir jādara viss, ko viņš var. Es darīšu, ko es varu – darīšu visu, lai manā klātbūtnē viņi, okupanti, justos slikti.
Ina: Manuprāt, latviešiem vairāk ir jārunā citam ar citu. Tāpēc mēs ar Indru dosimies pie rehabilitācijas centra vadības, lai apgaismotu par problēmām viņu iestādē. Šīs atbildīgās personas, latvieši, kas strādā konkrētajā rehabilitācijas centrā, aicina latviešiem socializēties un integrēties ar okupantiem… Tas ir nepiedodami.
DDD: Tātad būtu jāved pie prāta savi tautieši – vienalga, kādos amatos viņi strādā?
Ina: Jā, tieši tā.
Indra: Rehabilitācijas centrā es vairākiem latviešiem uzdāvināju jūsu avīzes, lai viņi sāktu domāt. Kāds izlasīs – varbūt pats, varbūt ģimenes loceklis, varbūt draugs vai paziņa utt. Galvenais ir nest šo vēsti. Šis ir darbs, ko varam darīt ik dienas.
Es uzskatu, ka runas – ko mēs varam darīt, ir jau par vēlu – nav adekvātas. Nekad nav par vēlu. Ja katrs pastāvēs stingri par taisnīgumu un sāks ar to, ka runās latviski vienmēr un visur, tad okupanti sajutīsies nekomfortabli un gudros, kā vākties prom. Nekas nav par vēlu!
Kurā pusē nostāsies tu?
DDD: Runājot par dekolonizāciju, daži mūsu tautieši iebilst, ka okupanti maksā nodokļus – ja viņi aizbrauks, kurš tad maksās?
Indra Kalniņa: Viņi taču tieši šos nodokļus apēd. Dažādās medicīnas un sociālās aprūpes iestādēs latvieši ir mazākumā. Nodokļi aiziet okupantu aprūpei, arī pensijām un pabalstiem, arī skolām.
Ina Zariņa: Un pats trakākais – klausos, ka latvieši vēl viņus žēlo. Sak, ko tad viņi, nabadziņi, darīs Krievijā; šeit taču ir pieraduši, te viņiem ir kapiņi… Bet kāpēc tu nedomā par latviešiem – ko mēs darīsim, kur paliksim, kas ar mums notiek?! Kāpēc mums būtu jāuztraucas par okupantiem, ja viņiem tik daudz vietas ir savā zemē, kas viņus gaida, lai to uzturētu?
Indra: Tie nav īsti latvieši, kas rūpējas par okupantiem.
Ina: Bet daudz ir tādu. Kad vedu bērniņu uz dejošanu, redzu, ka jauni cilvēki šādi runā, ka, lūk, krievi (okupanti) jau ir ļoti labvēlīgi, daudzi runā latviski un ir laipni. Bet ko tas man dod, ka viņš runā latviski, ja skaidri zinu, ka viņš pret latviešiem kā pret tautu ir naidīgs, jo vēlas, lai latvieši samierinās ar viņu masas klātbūtni? Ušakovs arī runā latviski…
Indra: Katram ir jāvēršas pie savas sirdsapziņas un jāsaprot – esi latvietis vai neesi? Kurā pusē nostāties: okupantu vai savas tautas? Tas ir ļoti smags jautājums. Ikdienā jau tāpat stresa ir par daudz. Un tikko sāc domāt par to, kas notiek ar latviešu tautu un valsti, tad tā sniega pika veļas aizvien lielāka… Un tāpēc daudzi cenšas nedomāt, citādi jūtas vainīgi, ka neko nedara. Jūtas arī bezspēcīgi, jo domā, ka neko nevar izdarīt.
Bet atbildības sajūta prasa būt latvietim. Es tā nevaru kaut kur nolīst un izlikties, ka viss ir kārtībā. Arī lasot jūsu laikrakstu, reāli sāku uztraukties, kas notiek, jo viss ir patiesi uzrakstīts. Taču ir jāsaprot, ka valsts sistēmā man, vienai pašai, ir neiespējami kaut ko mainīt. Tomēr būt latvietei, runāt latviski un likt okupantiem justies šeit nekomfortabli – to es varu. Un, cik es varu, tik aicinu arī citus latviešus tā rīkoties. Vismaz kaut kāda pašcieņa ir jāsaglabā! Viss jau ir tikai mūsu pašu ziņā, kā rīkoties: pazemoties vai nepazemoties okupantu priekšā.
Ina: Manuprāt, spiediens uz latviešiem no visām pusēm ir nepārprotams, un latvieši paliek it kā rosīgāki. Mēs esam tādi spīvi, varam izturēt daudz ko, taču domāju, ka pienāks brīdis, kad plūdīs pāri malām, un viss notiksies.
DDD: Ja latvietis ir nonācis situācijā, ka viņam viss ir līdz mielēm – diskomforts un stress par krievisko vidi, kur viņam meklēt palīdzību?
Indra: Biedrībā “Latvietis” var saņemt atbalstu, latvietis tiks pieņemts pulciņā, un viņam tiks sniegta informācija.
DDD: Ja kāds guļ slimnīcā, bet viņam blakus okupants, kurš krīt uz nerviem?
Ina: Lai laicīgi piezvana biedrībai “Latvietis”. Aizbrauksim, noskaidrosim, parunāsim ar attiecīgo vadību.
Indra: Viss ir jādara operatīvi. Latvietim nevajag mocīties krieviskā vidē.
Intervēja Līga Muzikante