1. maijā Lielajā Ģildē notika svinīga sanāksme par godu Pilsoņu Kongresa pirmās sesijas 25. gadskārtai. Pasākums pulcēja pilnu zāli ar viesiem – gan Kongresa delegātus, gan pilsoņu komiteju dalībniekus, gan atbalstītājus. Izskanēja Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces apsveikums, uzrunas teica Latvijas ev. lut. baznīcas arhibīskapa vietnieks Pāvils Brūvers, Pilsoņu Kongresa fonda valdes dalībnieks Zigurds Strīķis, vēsturnieks Jānis Maurītis, Pilsoņu Kongresa Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Antons Mikoss, Pilsoņu Kongresa Latvijas komitejas Lietu pārvaldnieks Andris Pauls-Pāvuls, zvērināts advokāts Valdis Rožukalns u.c. Ar videouzrunu pasākumu pagodināja arī Egils Levits.
Vairākās runās, īpaši Zigurda Srīķa teiktajā, izskanēja vērtējums, ka Pilsoņu Kongresa mērķi nav sasniegti – Latvijas deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija nav veikta. Taču Pilsoņu Kongresu neviens nav atlaidis, tas nav arī pašlikvidējies, Pilsoņu Kongresa delegāti nav nolikuši savas pilnvaras, tādēļ joprojām juridiski ir 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas tiesiskā pārstāvniecība.
Kas ir Pilsoņu Kongress? Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress ir 1918. gada pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītās valsts, agrākās Tautu Savienības locekles – Latvijas Republikas – tiesiska pārstāvība. Pilsoņu Kongresa mērķis ir veikt Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, tādējādi sagatavojot apstākļus likumīgas Saeimas vēlēšanām, un savas pilnvaras nolikt tās priekšā.
Kā radās Pilsoņu Kongress? Trešās atmodas laika sabiedriskās organizācijas LNNK, “Helsinki-86”, VAK un LTF Radikālā Apvienība radīja Pilsoņu Komiteju Pagaidu sakaru centru. Šī struktūra izveidoja vietējās pilsoņu komitejas, kas 1989. gada pavasarī sāka Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju. Nepilna gada laikā tika reģistrēti gandrīz 800 000 Latvijas Republikas pilsoņu – par 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas likumīgajiem pilsoņiem tika uzskatīti tikai tie, kuri tādi bija okupācijas brīdī 1940. gada 17. jūnijā, un viņu pēcnācēji.
1990. gadā no 8. aprīļa līdz 23. aprīlim notika Pilsoņu Kongresa vēlēšanas. Tajās piedalījās vairāk nekā 707 000 vēlētāju. 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā notikušajā pirmajā sesijā tiesiski ievēlētais Pilsoņu Kongress sevi pasludināja par 1918. gadā proklamētās un starptautiski atzītās valsts pilsoņu pārstāvniecību. Starp citu, Pilsoņu Kongresa delegātu pilnvaru termiņš nav ierobežots, tātad nav beidzies vēl joprojām.
Pilsoņu Kongresa pirmā sesija lika sasprindzināties Augstākajai Padomei (tajā bija arī 19 Pilsoņu Kongresa delegāti), un 4. maijā tika pieņemta Neatkarības atjaunošanas deklarācija, bet deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija nav veikta vēl joprojām…
Pilsoņu Kongresa mērķi nav sasniegti!
Pilsoņu Kongresa fonda valdes dalībnieka Zigurda Strīķa uzruna Pilsoņu Kongresa 25. gadadienā
Labdien cienījamie Pilsoņu Kongresa delegāti un atbalstītāji!
Šodien atskatāmies uz Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa 25 gadiem. Tieši šajā zālē pirms 25 gadiem uz savu pirmo sesiju sanāca Pilsoņu Kongress, kuru radīja Latvijas tauta kā Trešās atmodas vainagojumu, lai starptautiski tiesiskā, parlamentārā ceļā atgūtu savu valsti – 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku. Pilsoņu Kongresa mērķis bija Latvijas deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija, lai pēc tam savas pilnvaras nodotu likumīgi ievēlētai Saeimai.
Kad krievvalodīgie politiķi noliedz Latvijas okupācijas faktu, mēs esam pamatoti sašutuši. Bet vai mūsu, latviešu, sabiedrība ir vienota savā vēstures izpratnē par Trešās atmodas notikumiem? Šobrīd Latvijas sabiedrība ir sašķelta. Kopīga izpratne jāveido, balstoties uz notikumu dalībnieku atmiņām, dokumentālām liecībām un vēsturnieku pētījumiem.
Ilgus gadus Pilsoņu Kongress ir bijis nodots aizmirstībai. Tā vārds rūpīgi svītrots ne tikai no mācību grāmatām, bet arī no intervijām, biogrāfijām un autobiogrāfijām. Mūsu Trešās atmodas vēsture tiek atainota, liekot uzsvaru uz Radošo savienību plēnumu, Tautas frontes izveidi, Baltijas ceļu un janvāra barikādēm. Novārtā tiek atstāta Vides aizsardzības kluba, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības, Pilsoņu Kongresa, vairāku desmitu Trešās atmodas laika sabiedrisko organizāciju un to rajonu nodaļu vēstures izpēte. Neraugoties uz to, ka LTF reģistrēto biedru skaits bija 250 000, bet pilsoņu Kongresa reģistrēto Latvijas Republikas pilsoņu skaits – vairāk nekā 800 000, LTF divdesmitpiecgadi svinēja vērienīgi, ar plašu valsts atbalstītu pasākumu programmu 550 tūkstošu latu apmērā, bet līdzīga valsts mēroga Pilsoņu Kongresa gadadienas pasākumu programma ir izpalikusi.
Tomēr pēc Pilsoņu Kongresa fonda ierosinājuma Kultūras ministrija ir nodrošinājusi šodienas sanāksmes norisi, pēc mūsu ierosinājuma Latvijas Vēstures institūts un Latvijas Kara muzejs 29. maijā rīko zinātnisku konferenci, bet Latvijas Nacionālā bibliotēka pēc mūsu ierosinājuma rudenī atklās Pilsoņu Kongresam veltītu izstādi. Aicinu apmeklēt šos gaidāmos pasākumus.
Kā ir izdevies īstenot Pilsoņu Kongresa nospraustos mērķus – deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju?
Deokupācija
Padomju armija it kā tika izvesta. Bet Latvijā palika liels daudzums bijušo Krievijas armijas virsnieku kopā ar ģimenēm. Nav izpildīts pat noslēgtais starpvalstu līgums par 14 000 padomju armijas virsnieku un to ģimenes locekļu izvešanu. Tā ir valsts drošību destabilizējoša piektā kolonna, kura gatava jebkurā brīdī kļūt par “zaļajiem cilvēciņiem”, kā tas ir noticis Krimā.
Dekolonizācija
Arī dekolonizācija nav veikta. Valsts nav darījusi neko, lai dabūtu prom no Latvijas kaut pusprocentu no tiem, kuri ir nelikumīgi iebraukuši Latvijā PSRS okupācijas laikā un nav izrādījuši ne mazāko vēlēšanos integrēties. Tieši tādēļ Rīgā pie varas ir prokremliskais “Saskaņas centrs”.
Deboļševizācija
Kā izdevies veikt deboļševizāciju – atstādināt no varas Komunistiskās partijas funkcionārus un VDK darbiniekus? Tas pat formāli nav veikts. Nav publicēti “čekas maisi”. Toties redzam, ka privatizācijas gaitā ekonomika ir nonākusi to personu rīcībā, kuras saskaņā ar Pilsoņu Kongresa plāniem vajadzēja deboļševizēt un dekolonizēt.
Kāpēc Pilsoņu Kongresa prasības tika ignorētas?
Lai gan L(PS)R Augstākā Padome bija izveidota kā nelikumīga okupētājvalsts PSRS varas struktūra, tomēr Pilsoņu Kongress pieļāva tādas Augstākās Padomes darbības tiktāl, cik tās bija vērstas uz 18. novembra Latvijas Republikas atjaunošanu. Sākotnēji Pilsoņu Kongress atbalstīja AP 1990. gada 4. maija Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, kurā bija noteikts pārejas periods valsts varas de facto atjaunošanai.
Tomēr Augstākā Padome pēc savas iniciatīvas faktiskas okupācijas apstākļos sāka izdot likumus jau 1918. gada 18. novembra valsts vārdā, pieņēma lēmumu rīkot 5. Saeimas vēlēšanas un uzsākt Latvijas valstij un pilsoņiem piederošo īpašumu pārdali jeb tā dēvēto privatizāciju. Turklāt ar 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” Augstākā Padome pārtrauca šo pārejas periodu un, uzdodot vēlamo par esošo, būtībā pasludināja, ka Latvijas valsts atjaunošana ir pabeigta.
Līdz ar to Augstākā Padome ignorēja Pilsoņu Kongresa 1. sesijas lēmumu “Par likumīgās valsts varas atjaunošanu Latvijas Republikas teritorijā”, kurā teikts, ka “Latvijas Republikas neatkarība jāatjauno, pārejas periodā starptautiski nosakot okupētas valsts statusu, izvedot okupācijas karaspēku, likvidējot okupācijas sekas un nododot valsts varu Latvijas Republikas konstitucionālajai tautas pārstāvībai Saeimai”.
Faktiski Augstākā Padome ne tikai pārņēma varu, bet arī savā tālākajā attīstībā radīja Latvijas teritorijā citu valsti ar citiem valsts elementiem. Visi 18. novembra Latvijas Republikas konstituējošie elementi – pilsoņu loks, teritorija un valsts varas organizācija – ir izmainīti.
Kā savos darbos norādījis izcilais Latvijas valststiesību speciālists Kārlis Dišlers, pats galvenais demokrātiskās valsts pamatelements un varas avots ir pilsoņu kopums. Tieši tas tika pārveidots visvairāk – Latvijas pilsonība tika piešķirta agresorvalsts PSRS pilsoņiem, kas okupācijas gados iepludināti Latvijas teritorijā. Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā noraidīti visi priekšlikumi okupācijas laikā iebraukušo personu brīvprātīgas repatriācijas veicināšanai, gluži pretēji – tika radīti mīti par viņu iespējamo integrāciju Latvijas sabiedrībā.
Valsts varas struktūras nerespektēja arī pārējos 18. novembra Latvijas konstituējošos elementus – Abrenes novads ir atdots Krievijai, no 18. novembra Latvijas likumiem grozītā redakcijā atjaunota tikai Satversme, Saeimas Kārtības rullis, Civillikums un Zemesgrāmatu likums. Pārējie svarīgākie 18. novembra Latvijas likumi aizstāti ar modernizētiem LPSR likumdošanas aktiem.
Atjaunojot Zemesgrāmatu likumu, tika noraidīts priekšlikums atjaunot visus zemesgrāmatu ierakstus, kas bija spēkā pirms okupācijas. Ņemot vērā, ka Augstākā Padome ne tikai patvaļīgi pārstāvēja 18. novembra Latviju, bet savā turpinājumā izmainīja tās pamatelementus, pašlaik nevaram apgalvot, ka 18. novembra Latvija būtu atjaunota.
Valdošās aprindas, kuru kodolu veidoja partija “Latvijas ceļš”, pēc varas pārņemšanas īstenoja politiku, kas bija pretrunā ar Latvijas tautas interesēm. Deviņdesmito gadu sākums iezīmējās ar cenu brīvlaišanu, inflāciju, privātbanku attīstību. “Latvijas ceļa” valdības īstenotais ultraliberālais ekonomikas attīstības modelis, kam raksturīga alkatība un bezatbildība, radīja smagas sociālās sekas visai sabiedrībai. Valsts nevis veicināja kooperāciju, akciju un krājaizdevu sabiedrību veidošanos, bet sekmēja privātbanku attīstību, apgalvojot, ka “tirgus noregulēs visu”. Tie bija gadi, kad Latvija strauji izmira, zaudējot iedzīvotāju skaita ziņā katru gadu pa mazpilsētai. Tautas politisko aktivitāti noslāpēja rūpes par izdzīvošanu. Šādos apstākļos tika veikta privatizācija, vērtīgus, tautsaimniecībai svarīgus objektus nododot nepilsoņu un ārzemnieku rokās.
Tie, kuriem bija nauda, varēja par zemu cenu pirkt privatizācijas sertifikātus un veidot lielas sertifikātu paketes valsts īpašumu privatizācijai. Šāds privatizācijas modelis radīja ļoti dziļu sabiedrības sociālo noslāņošanos un īpašumu nonākšanu ārvalstnieku rokās.
Šķēles pirmās valdības laikā tika pieņemts likums par brīvu zemes tirgu, kas vēlākajos gados radīja priekšnosacījumus nekustamo īpašumu burbuļa attīstībai. Lai gan ekonomisti atzīst, ka ilgtermiņā valsti turīgu padara ražošana, Latvijā visas ekonomiskās izaugsmes iespējas tika saistītas ar nekustamo īpašumu tirgus attīstību.
Vai LR pilsoņiem jāatdod 4. maija republikas parādi?
Sākoties 2008.–2010. gada pasaules finanšu krīzei, Latvijas ekonomika piedzīvoja ļoti dziļu lejupslīdi. Bankrotējušās “Parex bankas” glābšanā valsts ieguldīja vairāk nekā miljardu eiro.
Sakarā ar 4. maija Latvijas valdības nodomu aizņemties 7,5 miljardus eiro, Pilsoņu Kongresa izpildinstitūcija Latvijas Komiteja 2009. gada 18. martā paziņoja, ka neviens Latvijas okupācijas administrācijas pārstāvis nav pilnvarots ņemt aizņēmumus 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas vārdā un ka Latvijas Republikas pilsoņi pēc savas valsts deokupācijas un likumīgās valsts varas atjaunošanas de facto šos un visus turpmāk iespējamos līdzīgi radušos parādus neapmaksās. Tieši šādu ceļu gāja Islande, atsakoties glābt svešiniekiem piederošas privātbankas.
Šobrīd Latvijas valdības parāds jau ir 9 miljardi eiro, un vismaz 300 000 iedzīvotāju pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs. Tās ir bezatbildīgas saimniekošanas sekas. Jāpiebilst, ka Igaunijā, kur Igaunijas Pilsoņu Kongresu iesaistīja pirmskara valsts atjaunošanā, ilgus gadus ir budžets bez deficīta vai pat ar pārpalikumu, bet valsti atstājuši procentuāli divreiz mazāk iedzīvotāju, un tie bijuši galvenokārt bijušās PSRS pilsoņi.
4. maija Latvijas atteikšanās no patstāvīgas finanšu politikas ir viens no neveiksmju cēloņiem. Situācijā, kad naudu emitē privātbankas, Latvija ES spiediena ietekmē ir atteikusies gan no savas valūtas, gan arī no valstij piederošām bankām. Sekas ir tādas, ka rietumvalstu privātās bankas spēj emitēt naudu ātrāk, nekā citas valstis spēj saražot reālas preces un sniegt pakalpojumus. Šī iemesla dēļ valstu valdības grimst arvien dziļākā parādu verdzībā. 4. maija Latvijas valdība ir gājusi starptautisko finanšu institūciju pavadā, kuras īstenojušas jau pārbaudītu paņēmienu – iesaistīt valstis parādos, kuri radušies izbūvējot neražojošus infrastruktūras objektus.
“Cilvēks seko naudai”
Īstenojas princips “Cilvēks seko naudai”, un daudzi dodas dzīvot svešumā, lai spētu atmaksāt mājokļa iegādei ņemtos kredītus. Valstī nav naudas izglītībai, veselības aizsardzībai, zinātnes un ražošanas attīstībai. Valstī turpinās dzīvokļu krīze, kura aizsākās 1944. gadā līdz ar padomju armijas ienākšanu, un jaunajām ģimenēm gluži tāpat kā padomju laikā nav kur dzīvot. Jaunajām ģimenēm būs mājokļi tad, kad valsts attīstīs kooperatīvo celtniecību, atbalstot to ar valsts finanšu institūciju izsniegtiem ilgtermiņa aizdevumiem.
Cik aizsargāti mēs esam pret ārējiem apdraudējumiem?
Ar zemu militārās aizsardzības potenciālu draudošas Krievijas agresijas apstākļos mēs esam atstāti Dieva varā un lielvalstu politiķu ziņā.
Eiropu pašlaik apdraud masveida imigrācija pāri Vidusjūrai. Grupējuma “Islama valsts” vadība sola imigrantu plūsmu no Āfrikas un Āzijas uz Eiropu palielināt līdz 1,5 miljoniem gadā. Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs ir paziņojis, ka Latvijai katru gadu vajadzēs uzņemt 1000 imigrantus no Āfrikas.
Dānijas musulmaņi ir paziņojuši, ka Dānija būs pirmā islama valsts Eiropā. Zviedrijā pieņemts likums, kas paredz kriminālatbildību par apgalvojumu, ka Zviedrijā ir pārāk daudz imigrantu. Zviedru laikraksts raksta, ka viņu valstī ir 52 tā dēvētās “no-go” zonas – teritorijas, kur baltajiem ieeja aizliegta, ieskaitot ātro palīdzību, ugunsdzēsējus un policiju. Tajās saimnieko islamistu bandas, kas pārdod narkotiskās vielas. Arī Francijā ir šādas “no-go” zonas. Lielbritānijā, Roterhamā islamistu bandas vairāk nekā 10 gadus veica simtiem balto meiteņu nolaupīšanu un izvarošanu, par to politkorektuma vārdā klusējot policijai un sociālajiem darbiniekiem. Britu policijas darbinieks ir izteicies, ka Roterhamas gadījums ir tikai aisberga redzamā daļa.
Rūpīga islama tradīciju izpēte liecina, ka islams un tradicionālās Eiropas vērtības nevar pastāvēt līdzās.
Jau 1925. gadā viens no Eiropas Savienības idejas autoriem grāfs Kalergijs-Kūdenhovs savā darbā “Praktiskais ideālisms” rakstīja, ka Eiropai jākļūst par teritoriju, ko apdzīvo sajauktas rases iedzīvotāji – āfrikāņi, aziāti un eiropieši.
Kur stūrē 4. maija Latvijas kuģis?
Pagājušajā gadā Parīzē un Lionā pusmiljons franču demonstrācijā pauda atbalstu tradicionālajai laulībai, iestājoties pret viendzimuma laulību legalizēšanu, tomēr viņu prasības tika ignorētas.
No kurienes rodas šīs eiropiešus un Eiropas vērtības apdraudošās tendences? Mēdz teikt, ka zivs pūst no galvas, ar to domājot parlamentu deputātus. Bet faktiski šī puve ir ieperinājusies sociālo zinātņu nozarē. Eiropas universitātēs ir izaudzis tradicionālā marksisma atzars – kultūrmarksisms. Ja klasiskais marksisms pievērsās galvenokārt ekonomikai, tad kultūrmarksisma darbības lauks ir tradicionālās kultūras un dzīvesveida sagraušana. No kultūrmarksisma ir atvasināts politkorektums, multikulturālisms, nerietumu reliģiju pārākuma sludināšana pār rietumu reliģijām, runas kodi un cenzūra, pretdabiskas seksuālās normas, juvenālā justīcija, pret vīriešiem vērsts agresīvs feminisms, balto eiropiešu aizstāšana ar trešās pasaules imigrantiem. Kultūrmarksisti sludina starprasu laulības un starprasu adopciju. Kultūrmarksisma izcelsme saistīta ar tā dēvēto Frankfurtes filozofijas skolu.
Mēs zinām, ka robežsargi sargā robežas, bet ugunsdzēsēji novērš ugunsgrēkus. Gluži tāpat arī sociālajās zinātnēs strādājošajiem vajadzētu sargāt mūsu sabiedrību no ļaunprātīgām teorijām un mācībām. Patiesībā ir citādi.
[..]
Izsaku pateicību visiem, kas atbalstīja šodienas sanāksmes rīkošanu – Nacionālajai apvienībai, Kultūras ministrijai, Lielās Ģildes darbiniekiem. Pateicos visiem saviem kolēģiem, kuri palīdzēja sanāksmes rīkošanā.
4.maija Latvija šobrīd nav gatava pasargāt tautu no ārējiem draudiem – Krievijas ekspansijas, imigrācijas, Rietumu ultraliberālajām vērtībām.
Aicinu visus apsvērt mūsu iespējas kopīgi darboties Pilsoņu Kongresa mērķu sasniegšanai! Mums vajadzīgs pavērsiens no Latviju divdesmit gadus grāvušajām neoliberālajām vērtībām, kuru iezīme ir alkatība un bezatbildība, uz Pilsoņu Kongresa mērķiem, atjaunojot mums pirms kara piederējušo Latviju.