Madonna Sargātāja. Nikolaja Rēriha glezna, 1933.gads
Rēriha Pakta 80. gadadienā
2015. gada 15. aprīlī aprit 80 gadi, kopš tika parakstīts Rēriha Pakts – būtisks starptautisks līgums par mākslas un zinātnes iestāžu un vēstures un arhitektūras pieminekļu aizsardzību.
Mūsu lasītāji jau ir pamanījuši, ka avīzē “DDD” tiek īpaši izcelts Rērihu ģimenes devums cilvēcei. Patiesībā šie dārgumi, kurus atnesa Nikolajs Rērihs un Helēna Rēriha, un viņu dēli – Svjatoslavs Rērihs un Jurijs Rērihs, vēl joprojām nav pietiekami novērtēti un ir piederīgi cilvēces, arī mūsu tautas un valsts nākotnei. Fundamentāls nākotnes pamats ir Dzīvās Ētikas Mācībā sniegtās zināšanas, bet viens no lielākajiem Nikolaja Rēriha mūža darbiem ir Kultūras nozīmes apzināšanās veicināšana, kas izpaudās Rēriha Pakta un Miera Karoga radīšanā.
Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Nevar būt starptautiskas vienošanās un savstarpēja saprašanās bez Kultūras. Nevar tautas sapratne aptvert visas evolūcijas vajadzības bez Kultūras. Tāpēc Miera Karogs ietver visus smalkos jēdzienus, kas aizvedīs tautas pie Kultūras izpratnes. Cilvēce neprot parādīt cieņu tam, kas ir gara nemirstība. Miera Karogs dos šīs cildenās nozīmes izpratni. Nevar cilvēce uzplaukt bez Kultūras cildenuma zinības. Miera Karogs atvērs Vārtus uz labāku nākotni. Kad valstis ir ceļā uz sabrukumu, tad pat mazgarīgajiem ir jāsaprot, kur atrodas augšupeja. Patiešām, glābiņš ir Kultūrā! Tā Miera Karogs nes labāku nākotni.” (Dzīvās Ētikas Mācība. Hierarhija, 331.§. Rīga: Vieda, 2014).
Un tā, 1935. gada 15. aprīlī Vašingtonā, Baltajā namā svinīgā ceremonijā ASV un visas Latīņamerikas valstis ratificēja Rēriha Paktu un Miera Karogu.
Kas ir šis dokuments un kādēļ tas ir tik nozīmīgs ne tikai pagātnē, bet arī mūsdienās un nākotnē? Aicinām mūsu lasītājus ieklausīties citos latviešos, kas vismaz daļēji ir ielūkojušies Nikolaja Rēriha radītajā Kultūras aizsardzības idejā un Miera Karoga jēgā, kuram būtu jāplīvo pie patiesas mākslas un zinātnes iestādījumiem, vēstures pieminekļiem, lai apvienotu kultūras uzdevumus un mudinātu cilvēkus tiekties uz augstākiem ideāliem. Pirms pieciem gadiem Rīgā notika Rēriha Paktam veltīta starptautiska konference, kurā tā brīža kultūras ministrs Ints Dālderis uzsvēra:
“Dokuments, kura nozīmīgā jubileja šodien pulcinājusi prominentu starptautisku auditoriju, vēršas pie cilvēces garīgās dzīves pamata – kultūras vērtībām, kuras tas kā pirmais aicinājis saglabāt, vēršoties pie visas pasaules valstīm un sabiedrības. Rēriha Pakts par mākslas un zinātnisko iestāžu un vēstures pieminekļu aizsardzību ir pirmais starptautiskais dokuments, kas īpaši veltīts kultūras vērtību aizsardzībai, vienīgais, kas šajā jomā pieņemts un starptautiskajā sabiedrībā akceptēts pirms Otrā pasaules kara.
Zem Nikolaja Rēriha idejas ir 20. gadsimta izcilāko prātu paraksti: Alberts Einšteins, Romēns Rolāns, Rabindranats Tagore, Tomass Manns, Bernards Šovs, Herberts Velss…
Aicinājumam pievienoties Rēriha paktam atsaucās tā laika kultūras zieds Latvijā: Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Aspazija, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Eduards Smiļģis, Pauls Stradiņš, Ģederts Eliass, Zenta Mauriņa…”
Memorandu ar aicinājumu Latvijas valsts valdībai pievienoties Rēriha Paktam 1937. gadā parakstīja kopumā 80 Latvijas sabiedriskie un kultūras darbinieki – bez I.Dāldera nosauktajiem, arī bijušais Valsts prezidents Gustavs Zemgals, nākamais Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis, mākslinieks, Dievturu draudzes izveidotājs Brastiņu Ernests, filozofs Teodors Celms, rakstnieks Vilis Plūdons, rakstnieks Jānis Akuraters, rakstnieks Līgotņu Jēkabs, gleznotājs Vilhelms Purvītis, diriģents Teodors Reiters, operdziedonis Mariss Vētra, komponists Jānis Kalniņš, gleznotājs Jānis Kuga, gleznotājs Leo Svemps, gleznotājs Ansis Cīrulis, grāmatnieks Jānis Rapa, filozofs, parapsihologs Konstantīns Raudive, rakstnieks Jūlijs Roze un citi.
Rēriha Pakta ieliktie pamati ir attīstīti tālāk starptautiskajās konvencijās – gan tā tiešajā mantiniecē Hāgas 1954. gada konvencijā par kultūras vērtību aizsardzību militāra konflikta gadījumā, kurai 1992. gadā pievienojās arī Latvija, gan vairākās UNESCO kultūras konvencijās, kas pasaules kultūras materiālo un nemateriālo mantojumu sargā mūsdienās.
Šajā sakarā LR Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis konferencē pirms pieciem gadiem sacīja:
“Rēriha idejām un mērķiem Latvijā ir sena vēsture. Rēriha biedrība, kas tika nodibināta 1930. gadā un kuru dibināja dzejnieks, žurnālists un tulkotājs Rihards Rudzītis, ir pati vecākā Rēriha biedrība pasaulē. Šī biedrība ļoti aktīvi sāka realizēt Rēriha idejas Latvijā, Baltijā un ne tikai. Jau 1937. gadā visu triju Baltijas valstu Rēriha biedrības iesniedza Memorandu Baltijas ārlietu ministru konferencei. Diemžēl idejas par kultūru kā pāri nācijām stāvošu vērtību laikā, kad brieda Pasaules karš, kad brieda konflikts starp Vāciju un Lielbritāniju un citām Eiropas valstīm, neguva tālāku virzību. Tomēr, kā rakstīja pats Nikolajs Rērihs Rihardam Rudzītim, – no Rīgas vienmēr nāk labas ziņas. Tā tas ir bijis un tā tas būs arī turpmāk.”
Kāpēc Latvijas valdība tomēr neuzklausīja latviešu radošās inteliģences balsi, kura mudināja pieņemt Nikolaja Rēriha idejas, kas būtu pasargājušas no daudziem vēlāko gadu postījumiem? Kādēļ Latvija nepievienojās Rēriha Paktam pirms Otrā pasaules kara?
Latvijas Rēriha biedrības goda prezidente, dzejnieka Riharda Rudzīša meita Gunta Rudzīte raksta:
“Mēs zinām, ka pirms [Latvijas Rēriha] Biedrības oficiālas nodibināšanas 1930. gada vasarā tās vadītājs Fēlikss Lūkins Parīzē tikās ar Nikolaju un Juriju Rērihiem – pēc viņu uzaicinājuma. Par ko tika runāts, mēs vairs neuzzināsim, bet nav šaubu, ka viens no galvenajiem jaunās Biedrības uzdevumiem bija Rēriha Pakta un Miera Karoga atzīšana, ko Rērihs ap to laiku bija izvirzījis.
Cīņu par Rēriha Paktu trīsdesmito gadu sākumā koordinē Ņujorkas Rēriha Muzejs un Kultūras Līga. Vēlāk, pēc 1935. gada, katra biedrība veic patstāvīgus soļus šajā virzienā, protams ar Nikolaja Rēriha ziņu. Bet līdz tam vēl bija konferences Beļģijā, Brigē, 1931. un 1932. gadā, uz kurieni savus sveicienus nosūtīja arī Latvijas Rēriha biedrība. Kārlis Stūre, kurš stājās Biedrības vadītāja amatā uz īsu brīdi pēc Fēliksa Lūkina, vēršas pie dažādām Latvijas institūcijām, pievēršot to uzmanību Pakta jautājumam.
No 1936. gada maija [Latvijas Rēriha] Biedrību oficiāli (neoficiāli kopš 1934. gada) vada Rihards Rudzītis. Pirms tam viņa raksti par Rēriha Pakta tēmu parādījās Latvijas galvenajās avīzēs, žurnālos, bet 1935. gādā iznāca grāmata “Nikolajs Rērihs – Kultūras Ceļvedis” (šo grāmatu atkārtoti izdevis arī apgāds “Vieda” – DDD piez.), kuras galvenā tēma bija Rēriha Pakts. Bet nu sākas pati grūtākā daļa Biedrības cīņā par Paktu, jo valdība ne tik labprāt atsaucas uz šo ideju.
Tikai tagad, kad kļuva pieejami arhīvu specfondi, atklājās arī tas, ka gan Anglijas, gan Vācijas valdības pa diplomātiskajiem kanāliem izdarīja spiedienu uz Latvijas valdību, lai tā nepieņemtu Rēriha Paktu. Vācija jau gatavojās karam, tur pieauga fašistu kustība, bet Pakts būtu šķērslis. Lielbritānija zaudēja bijušo slavu un varenību un cīnījās par ietekmes sfērām Mongolijā un Tibetā. Rēriha vārds, tik pazīstams Austrumos, tai likās bīstams. Pat Agvana Doržijeva draudzība ar Nikolaju Rērihu tiem likās bīstama – Doržijevs un Rērihs kopā cēla budistu templi Pēterburgā. Turklāt Rērihs neslēpa savas domas par Indiju kā brīvu, patstāvīgu valsti, neatkarīgu no Anglijas. [..]
1937. gada pavasarī, pēc Latvijas Rēriha biedrības iniciatīvas, tika nolemts mēģināt apvienot visu triju Baltijas Rēriha organizāciju centienus. Aprīlī tika savākti paraksti no pazīstamākajiem Latvijas kultūras darbiniekiem, kā arī Lietuvas un Igaunijas. Rīgā ievāca 80 parakstus. Rihards Rudzītis raksta dienasgrāmatā: “Mākslinieki un rakstnieki, visi paraksta Paktu, patiesi pieiet šai idejai” (18.04.37.).
Kopējais Memorands ar parakstiem tika iesniegts izskatīšanai Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē Kauņā 1937. gadā. Memorands tika noraidīts no Latvijas un Igaunijas puses un pieņemts tikai no Lietuvas, bet liels darbs jau bija tas vien, ka tas tika iekļauts dienas kārtībā un izdiskutēts. Nikolajs Rērihs 1937. gada 4. maijā raksta: “Jums izdevās veikt lielu soli, piesaistot sabiedrības viedokli. Galu galā, pilnīgi nav svarīgi, pa kādām valdības peripetijām vizināsies Pakts. Galvenais, sabiedrības domai tas jāpieņem un jāapzinās kultūras dārgumu aizsargāšanas nozīmīgums. Tāda sabiedrības viedokļa un domas piesaistīšana kalpos Biedrības attīstībai vispār. No vairāk vai mazāk slēgtas jums izdevās iziet uz plašu sabiedrisko arēnu”.”
Vai šodien Latvijas valdība būtu gatava pievienoties šim starptautiskajam līgumam – Rēriha Paktam – un atritināt Miera Karogu? Vai mūsdienu t.s. radošā inteliģence izprot Kultūras būtību un vērtību, kā to apzinājās pirmskara latviešu kultūras darbinieki?
Pārdomas rosina bijušā kultūras ministra Inta Dāldera 2010. gada konferencē sacītais: “Taču Rēriha Pakts nav tikai vēsture. Miera kultūras idejas šodien kļuvušas pat vēl nozīmīgākas. Miera kultūras simboliskās vērtības, kas ierakstītas Miera Karogā, kurš tapis kā Kultūras Sarkanā krusta karogs, aicina sargā un dziedināt cilvēces garīgo veselību un atgādina par mūsu atbildību kurltūras vērtību iedzīvināšanā.
Aktuāli šodienas globalizētajā, garīgas krīzes skartajā pasaulē skan Nikolaja Rēriha teiktais: “Mums Miera Karogs nepieciešams ne tikai kara laikā, bet, iespējams, pat vēl vairāk katru dienu, kad bez lielgabalu trokšņa bieži vien tiek izdarītas tikpat nelabojamas kļūdas, kas neatgriezeniski skar kultūru.””
1931. gadā Latvijas Rēriha biedrībai adresētā vēstulē Nikolajs Rērihs raksta: “Vissvarīgākā ir Kultūra. [..] Kult-Ur nozīmē Gaismas godināšana. Tāpēc tieksimies uz Gaismu un apmainīsimies ar mākslas un zināšanu gaišajiem krājumiem – šiem Kultūras balstiem.” Kā atzīst Latvijas Rēriha biedrības pārstāve Ingrīda Raudsepa, šajos nedaudzajos vārdos ir ietverta visa tā programma, kuru Nikolajs Rērihs savā daiļradē īstenoja jau kopš 1890. gada – gan neskaitāmos rakstos, lekcijās, pētnieciskajā darbā un, protams, gleznās, kuras simboliski atspoguļo gara gaismu un skaistuma spēku.
RĒRIHA PAKTS
Starptautisks līgums par mākslas un zinātnes iestāžu un vēstures pieminekļu aizsardzību
Augsti Godātās Vienojušās Puses, tiekdamās visu valstu par labu atzītajai 1933. gada 16. decembra rezolūcijai piešķirt tās nolikumiem līguma formu, ko iesniedza Amerikas valstu Septītajā starptautiskajā konferencē Montevideo, kura ieteica Amerikas valstu valdībām, kuras vēl nav parakstījušas Rēriha Paktu, par kura iniciatoru uzstājās Rēriha Muzejs ASV, pievienoties šim Paktam, kas ir virzīts uz jau noteiktā un labi zināmā Karoga vispasaules atzīšanu, lai apdraudētības gadījumā aizsargātu visus pieminekļus, kas veido tautu Kultūras mantojumu un ir kā valsts, tā arī privātais īpašums, pieņēma lēmumu noslēgt attiecīgu līgumu nolūkā nodrošināt Kultūras vērtībām cieņu un aizsardzību kara laikā un miera laikā, un vienojās par:
I. PANTS
Vēsturiskie pieminekļi, muzeji, zinātnes, mākslas, izglītības un kultūras iestādes tiek uzskatīti kā neitrāli un kā tādi ir cienījami un aizsargājami no karojošo pusēm.
Tādu pašu cieņu un aizsardzību bauda augstākminēto iestādījumu darbinieki.
Šī cieņa un aizsardzība ir attiecināmas uz vēsturiskajiem pieminekļiem, muzejiem, zinātniskajiem, mākslas, izglītības un kultūras iestādījumiem kā kara laikā tā arī miera laikā.
II. PANTS
Pieminekļu un iestādījumu, kuri minēti iepriekšējā pantā, neitralitāte, aizsardzība un cieņa ir atzīstami visā teritorijā, kura atrodas zem katras Valsts jurisdikcijas, kura ir parakstījusi un pievienojusies, neatkarīgi no minēto pieminekļu un iestādījumu valstiskās piederības.
Attiecīgas valdības vienojas savu valstu iekšējā likumdošanas jomā veikt nepieciešamos pasākumus tādas aizsardzības un cieņas nodrošināšanā.
III. PANTS
Pieminekļu un iestādījumu apzīmēšanai, kuri norādīti I. pantā, tiks izmantots atšķirības karogs (sarkans gredzens ar trim sarkaniem aplīšiem centrā uz balta fona), atbilstoši paraugam, kurš ir pašreizējā Līguma pielikumā. (Miera Karogs – DDD piez.)
IV. PANTS
Valstu vadītāji, kuri parakstīja pašreizējo Līgumu vai ir tam pievienojušies, vienlaikus ar Līguma parakstīšanu vai pievienošanos tam, vai arī citā laikā, nosūta Panamerikas ūnijai pieminekļu un iestādījumu uzskaitījumu, kuriem viņi vēlētos nodrošināt aizsardzību, ko paredz pašreizējais Līgums.
Panamerikas ūnija, savukārt, nosūta citām valdībām pieminekļu un iestādījumu uzskaitījumu, kuri minēti dotajā pantā, kā arī informē citas valdības par jebkuriem grozījumiem norādītā uzskaitījumā.
V. PANTS
Pieminekļi un iestādījumi, kuri norādīti I. pantā, zaudē privilēģijas, kas paredzētas pašreizējā Līgumā, gadījumā ja tie tiek izmantoti militāriem nolūkiem.
VI. PANTS
Valstis, kuras nav parakstījušas Līgumu tā parakstīšanas dienā, var to jebkurā laikā parakstīt vai pievienoties tam.
VII. PANTS
Par pašreizējā Līguma pievienošanās, ratifikācijas un denonsēšanas dokumentu depozitāriju būs Panamerikas ūnija, kura darīs zināmu visām Valstīm, kuras parakstījušas pašreizējo Līgumu vai pievienojušās tam, par ikvienu dokumentu, kurš ir nodots glabāšanai ūnijā.
VIII. PANTS
Pašreizējais Līgums jebkurā laikā no jebkuras valsts puses, kura ir parakstījusi vai pievienojusies tam, var tikt denonsēts, pie kam denonsēšana stājas spēkā trīs mēnešu laikā pēc pasludināšanas par to citām Valstīm, kuras ir parakstījušas pašreizējo Līgumu vai pievienojušās tam.
Līguma stāšanos spēkā apliecināja un parakstīja to savu valdību vārdā pilnvarotie Valsts pārstāvji pēc viņu pilnvaru pilnīgas izpildīšanas atbilstošā un pieņemtā formā un Līgumu apstiprināja ar saviem zīmogiem, ierakstot datumu iepretim saviem parakstiem.
Vašingtonā, 1935. gada 15. aprīlī