Naktī uz 31. janvāri šīszemes dzīves uzdevumus pabeidza mūsu draugs, LNF atbalstītājs, bijušais nacionālais partizāns Alfrēds Suipe. Viņš ir Sērmūkšu Nacionālo partizānu piemiņas vietas idejas autors, un, pateicoties viņa enerģijai un neatlaidībai, arī Stūra mājas pagrabi ir kļuvuši pieejami tautas acīm. Skumjās esot kopā ar Alfrēda Suipes tuviniekiem, LNF un laikraksta “DDD” veidotāji novēl gaišu Augšupceļu mūsu tautas cīnītājam!
Pirms dažiem mēnešiem Alfrēds Suipe rakstīja: “Cik ilgi vēl ļausim okupantiem un kolonistiem piesmiet mūsu tautu un valsti? Mums ir jārod sevī spēks, lai radītu krievvalodīgajos degsmi atgriezties savā senču Dzimtenē – Krievijā!”
Saruna ar nacionālo partizānu Alfrēdu Suipi 
Rietumu “draugi” ļauj mūs iznīcināt
DDD: Agrā jaunībā kopā ar citiem latviešiem – nacionālajiem partizāniem − jūs uzsākāt cīņu pret sarkanajiem okupantiem. Jūs teicāt, ka šis karš vēl nav beidzies?
Alfrēds Suipe: Nav beidzies! Atceros, kā mēs, nacionālie partizāni, meža bunkuros klausījāmies radio. Bija patīkami dzirdēt, ka Rietumu valstis neatzīst Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Cerējām, ka Hitlera režīms kapitulēs sabiedroto karaspēkam, un tad no Kurzemes Cietokšņa latviešu leģionāri un nacionālie partizāni ar Rietumvalstu, arī ASV, atbalstu noziedzīgos, naidīgos sarkanos okupantus aiztrieks pāri robežai. Taču tā nenotika, un mūsu Rietumu “draugi” atļāva turpināt genocīdu Baltijā.
Patiesībā 1945. gada 8. maijs latviešu patriotiem bija sēru diena, jo Latvija palika okupēta, kā tas tika nolemts Potsdamas, Jaltas, Teherānas konferencēs. Rūzvelts esot teicis: “Paies desmit vai divdesmit gadi, un latviešu tauta pieradīs, sadzīvos ar krieviem.”
DDD: Visi vēl nav pieraduši, paldies Dievam… Tomēr arī mūsdienās Rietumi vēl joprojām izturas divkosīgi.
A.S.: Pie mums kā neapstrīdama patiesība tiek pieņemta doma: “Par okupācijas seku novēršanu nedrīkstam runāt, jo Rietumi mūs nesapratīs…” No Briseles caur Maskavu Latvijā iebraukušie komisāri, tādi kā van der Stūls u.c., latviešiem esot jāuzklausa, visiem ieklīdeņiem esot jādod pilsonība. Tagad daudz noziedznieku ir iekļuvuši valsts vadītāju amatos. Ja “x” stundā būtu jāaizstāv latviešu valsts, tad no tādiem “jaunlatviešiem” labāk ir turēties tālāk!
Un mums ir tālāk jāturas arī no tiem, kurus ir jādeboļševizē! Brīžiem liekas, ka vēl nav pienācis laiks okupācijas likvidēšanai, ja ir tādi latvieši, kas paši verdziski negrib patiesu, īstu brīvību… Izsūtījumā Kolimas urāna šahtās mēs domājām: tikai nenomirt šeit, Kolimā, bet tikt uz Latviju – un tad varētu arī mirt… Kad gāju cauri šīm šausmām, es pat tādu domu nepieļāvu, ka tad, kad Latvija atgūs neatkarību, tajā vajās un represīvi izturēsies pret savas zemes un tautas patriotiem – pret jums − par to, ka aizstāvat un paužat uzskatus par okupācijas seku likvidēšanu.
DDD: Jūsuprāt, Rietumvalstīm bija tālejoši nodomi, atstājot Baltijas valstis PSRS okupācijā?
A.S.: Protams, tagadējie “draugi” un “sabiedrotie”, kuri savulaik atdeva Staļinam Baltiju un vēl citas valstis, jau tad bija tālredzīgi savu labumu meklētāji. Zinot, ka uzspiestā verdzībā, latviešu tautai dzīvojot kopā ar naidīgajiem okupācijas varas pārstāvjiem, jebkura inteliģenta un bagāta tauta tiek morāliski, materiāli un fiziski pazemota…
Stūra mājas liecības
DDD: Jūs ļoti aktīvi cīnāties par t.s. Stūra mājas saglabāšanu. Šī celtne ar tumšajiem pagrabiem ir liecība nežēlīgajam genocīdam pret latviešu tautu. Kādēļ vēlaties to saglabāt kā “Stūra māju”?
Alfrēds Suipe: Tas ir mans pienākums – to darīt! Stūra mājā tika veikti nežēlīgi noziegumi pret cilvēcību. Arī es esmu bijis ieslodzīts šajos čekas pagrabos, pēc tam izsūtīts uz urāna šahtām.
Apcietinājumā Stūra mājā pabiju gan augšstāvā, kur notiek pratināšana, gan apakšstāvā. Saņēmu gan morālās, gan fiziskās “anestēzijas” devas, kad tika sists pa galvu. Morāli mani spīdzināja ar draudiem par nošaušanu, ja neatzīšos pantos, kuros tiku apsūdzēts. Lai vai cik stipri ir nervi, tomēr laiks Stūra mājā bija nomācošs, uztraukuma pilns. Bieži likās, ka atvērsies durvis un izsauks uz nošaušanu.
DDD: Par laimi – nenošāva! Piedodiet par jautājumu: kāpēc?
A.S.: Mani pratināja 1949. gadā. Un tad salasīja kopā visus tos, kurus bija nolemts vest uz Tālajiem Austrumiem. Tolaik man bija stipri bojāta atmiņa – neatcerējos pat bērniem vārdus… Fiziskās “anestēzijas” atmiņu neuzlaboja. Tad mani un vēl dažus nosūtīja uz Centrālcietumu, kur nebijām ilgi, līdz beidzot sadzina vagonos, un sākās ceļš uz urānu šahtām.
DDD: Par ko jūs mocīja un izsūtīja?
A.S.: Jūs jau zināt, biju latviešu nacionālais partizāns. Cīņā pie Sērmūkšiem krita četri cīņubiedri, piekto ievainoja. Kā jau karā – lodes tika šautas no visām pusēm. Es tomēr izkļuvu bez ievainojumiem, un pēc cīņām man izdevās izbēgt. Naktī devos uz Rīgas rajonu. Ļoti raizējos par savu ģimeni. Pateicu radiniekiem, ka būšu tur un tur – ja kas, lai man paziņo. Nepagāja ne divi mēneši, kad saņēmu ziņu, ka visi partizāni, kuri bija palikuši dzīvi, esot labprātīgi pieteikušies, jo viņu ģimenes tikušas apcietinātas. Viņiem esot apsolīts neizvest uz Sibīriju. Man paziņoja: ja es pieteikšoties, tad manu ģimeni neaiztikšot! Bet tie vēlāk izrādījās klaji meli. Lai saudzētu savu ģimeni, aizbraucu uz Sērmūkšiem, kur vajadzēja atstāt ieročus un padoties…
DDD: Tad jūs aizveda uz Stūra māju?
A.S.: Jā, tā notika. Un sākās nevis medicīniskā, bet fiziskā “anestēzija”…
DDD: Ar bomi pa galvu?
A.S.: Tamlīdzīgi.
DDD: Vai varat pastāstīt par kādu pratināšanas epizodi?
A.S.: Atceros kādu dienu. 6. stāva pratināšanas telpā, uz kuru tiku nogādāts, izmeklētājs atvēra vaļā aizkarus – plašs skats uz Matīsa tirgus pusi, lai redzu, kā cilvēki brīvi staigā. Tad man lika apsēsties uz beņķīša, un izmeklētājs staigāja garām un apkārt, līdz kādā momentā – spēcīgs, apdullinošs sitiens pa galvu. Sita nevis ar kulaku, bet ar delnas pamatni, lai nepaliktu zīme…
DDD: Ko jums jautāja?
A.S.: Piemēram, kas deva pārtiku? Bet, kā gan es varu to teikt – viņi taču glāba manu dzīvību?! Kad nesaku, atkal sitiens pēc sitiena, līdz mani, pavisam apdullušu, noveda lejā kamerā un pateica: tevi tik un tā nošaus par tādiem politiskiem pantiem! Tomēr nenošāva – izvēlējās izmantot manu spēku urāna šahtas…
DDD: Kā jūs gribētu šo čekas māju saglabāt?
A.S.: Tai ir jābūt atvērtai kā muzejam, lai katrs, kurš vēlas, to var apskatīt kā piemiņas vietu.
DDD: Tas būtu labi. Žīdiem ik uz soļa ir holokausta muzeji, arī Latvijā. Bet latviešiem vienīgais, ko par tādu varētu nosaukt, ir Okupācijas muzejs, kaut arī tur ekspozīcija ir nepilnīga.
A.S.: Tāpēc es vēlos, lai Stūra mājas pagrabi − šī viena no genocīda vietām – tiktu izveidoti par muzeju.
DDD: Līdz oktobrim tur ir apskatāma ekspozīcija, tomēr visticamāk, ka liela daļa no šausmām, kas tika piedzīvotas čekas pagrabos, netiek rādītas – kā jums šķiet?
A.S.: Daudzas šausmas, kas ir pastrādātas pret latviešiem, tiek noklusētas. Bet godīgiem vēsturniekiem, ekspertiem vajadzētu visu izpētīt un dot iespēju tautai apskatīt, kas viss tur ir noticis. Stūra māja ir jāsaglabā. Katrai tautai būtu jāzina un jāgodā cilvēki, kuri savu tautu ir aizstāvējuši un savas cīņas dēļ šajā iestādē ļoti smagi cietuši.
Esmu daudz rakstījis Saeimai un citām institūcijām, ir bijuši atteikumi, ka tā ir ļoti liela celtne u.tml. Protams, ka liela, bet ir taču jādomā, kā un ko tur novietot – varētu arī attiecīgas organizācijas palīdzēt sakārtot visu, atbilstoši tai mājai.
DDD: Atkal būtu jāsaka – žīdiem nebūtu jautājumu: jau sen tādā ēkā būtu izveidots plašs holokausta muzejs, uz kuru vest oficiālas citu valstu delegācijas.
A.S.: Bet pie mums taču pat deboļševizācija nav notikusi, par deokupāciju un dekolonizāciju pat nerunājot! Kā var pastāvēt vēlēšanas, ja nav notikusi varmāku tiesāšana? Kā tauta var balsot kopā ar viņiem?!
Vienaldzība aprij spēkus
Alfrēds Suipe: Tomēr jāteic tā − kāda mums tā tauta ir, ar tādu jādzīvo! Kad 20. jūlijā lūdzu sanākt visus, kuri Stūra mājā ir bijuši represēti, atnāca tikai ap 30. Nav atsaucības.
DDD: Jūs esat piederīgs paaudzei, kas savām acīm ir redzējusi karu un latviešu cīņas pret iebrucējiem.
A.S.: Šīs atmiņas būtu jānodod tālāk, bet šodienas jaunā paaudze ir iegrimusi materiālajā pasaulē – tai interesē, lai tikai vairāk nopelnītu, izklaidētos, uzdzīvotu… Tā, protams, ir arī mūsu, vecāku, vaina, ja enerģiski neesam varējuši viņus iespaidot.
DDD: Manuprāt, jaunieši nav slikti, bet viņi aug degradējošā vidē, kur savas tautas un zemes mīlestība, pašaizliedzība dzimtenes labā ir tikai vārdi ar “patētisku” pieskaņu, nevis izpratne par dzīves nepieciešamību. Ko mēs varam sagaidīt no jauniešiem, ja pat Latvijas vēsturi skolās māca negribīgi?! Arī ģimenēs bērniem nav, no kā mācīties – vecāki ar viņiem nerunā par okupācijas seku novēršanas nepieciešamību, vecākiem pašiem vairāk rūp personiskā labklājība, nevis tautas nākotne un garīgums.
A.S.: Es piekrītu. Tāpēc arī mums tik grūti iet politiskajā ziņā. Par laimi cilvēki ir visādi – ir arī tādi, kuri neļaujas iespaidoties.
DDD: Jums tomēr sāp, ka jaunatne ir tik pasīva, inerta?
A.S.: Jā, ļoti. Taču vaina, kā jūs teicāt, ir visā notiekošajā. Kad vēl Piebalgs bija izglītības ministrs, mēs, nacionālie partizāni, uzrakstījām vēstuli, lai skolās māca Latvijas vēsturi. Bet viņš pat mums neatbildēja! Galvenā problēma ir tā, ka starp mums, latviešiem, ir ļoti daudz vienaldzīgo. Sāk pietrūkt spēka cīnīties ar šo vienaldzību… Valdība ir nostājusies pret mums, pret izaugsmi. Neviens oficiāli nerunā par okupācijas seku novēršanas nepieciešamību. Bēdīgi.
DDD: Manuprāt, arī pati Nacionālo partizānu apvienība neiet ar lozungu par deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju – par DDD. Sanāk, ka viņi savu cīņu ir pabeiguši – padevušies?
A.S.: Jā, tieši tā es uzskatu. Apvienība kā organizācija nekur savu darbību neparāda, bet tagad tikai gaida, kad visu pienesīs klāt. Lai gan par Abreni vajadzēja iestāties, par latviešu valodu, par balsošanu – ir daudz lietu, kur vajadzēja un vajag pielikt enerģiju un darboties. Tāpat arī gausi tiek risināts jautājums par Stūra māju.
Un tā mums, kas kaut ko dara, nekur nav atbalsta – it kā rokas būtu sasietas. Kā saka: labāk redz mūsu pēcpusi nekā priekšpusi… Bet, kamēr nenotiks deokupācija, viss tā arī paliks.
Brīvprātīgi savas zemes un tautas sardzē
DDD: Varbūt tomēr latvieši sāk apzināties savu draudošo stāvokli Ukrainas notikumu dēļ?
Alfrēds Suipe: Jā, varbūt beidzot arī pie mums sāks domāt, kaut kā mobilizēties. Bet šī nogaidīšana nāk tikai pašiem par sliktu – labāk ātrāk izdarīt, ko vajag.
DDD: Un – ko vajag?
A.S.: To, ko jūs rakstāt savā avīzē – veikt DDD! Citādi nekā laba ar mūsu tautu un valsti nebūs. Nav taču jēgas vilkt dzīvību, ja nedzīvojam. Vērojot notikumus Ukrainā, es pat esmu rosinājis cilvēkus stāties brīvprātīgajos savas zemes sargos. Taču atkal atduros pret vienaldzību. Vēl ir liela negribēšana. Taču vienu brīdi var būt par vēlu. Tā lieta nav vienkārši izdarāma dažās stundās.
DDD: Uz ko jūs aicināt cilvēkus?
A.S.: Es uzskatu, ka, lai latviešu tauta varētu sevi aizstāvēt, ir jādibina brīvprātīgie. Mums ir jāspēj pašiem sevi aizstāvēt. Jāpiedalās arī Zemessardzei, lai latvieši būtu bruņoti, − un jāgatavojas karam! Mēs nevaram zināt, kas Putinam vienu brīdi var ienākt prātā. Kamēr NATO attapsies – viņš savu jau būs paveicis.
Protams, ikvienam beidzot būtu jāsaprot, ka ir jāveic arī dekolonizācija. Tam tāpat ir nepieciešami brīvprātīgie. Latviešiem ir vajadzīga latviska vide, labvēlīga dzīve savā zemē. Tāpēc viņi – okupanti, kolonisti − ir jāpiespiež braukt prom, jāsagādā viņiem tik slikti apstākļi, lai tie labprātīgi atstātu Latviju.
Un vēl. Tā kā ASV atdeva Baltijas valstis Staļinam, Obamas pienākums ir atvainoties Latvijai un iesaistīties deokupācijas risināšanā. Tāpat arī Lielbritānijai ir šāds pienākums. Visām valstīm, kuras piedalījās Otrajā pasaules karā, kas mums nesa okupāciju, ir jāpiedalās deokupācijas procesā. Vai tad šo valstu vadītāji nezina, kādi apstākļi valda tur, kur ir bijusi okupācija? To visu taču gan NATO, gan Eiropas Savienībai vajadzētu zināt. Kāpēc mums nesniedz palīdzīgu roku? Kāpēc mums jāmokās ar okupantiem, kolonistiem?
DDD: Gluži vienkārši – Eiropas Savienībai, ASV, precīzāk, to vadītājiem un mega-oligarhiem, ir savas intereses, kas šobrīd neatbilst latviešu tautas vajadzībām.
A.S.: Tāpēc paldies jums, avīzei “DDD”, kas saka tiešu valodu, raksta par šiem jautājumiem, modina tautu, pievērš uzmanību un liek domāt. Es savukārt aicinu latviešus sūtīt jums rakstus, lai taisnīgās, patiesās domas Latvijā izplatās!
Mūsu karš vēl nav beidzies, un latviešiem ir brīvprātīgi jāstājas savas zemes un tautas sardzē! Ir jāgatavojas karam – tā es uzskatu.
Intervēja Līga Muzikante