Saruna ar biedrības “Latvietis” pārstāvju sapulces priekšsēdi Alvilu Bērziņu 
Akcija “Dators latvietim”
DDD: Aivars Garda mūsu laikrakstā “DDD” pieminēja jūsu biedrības “Latvietis” devīzi: “Latvieti, ja tev ir grūti, atrodi to latvieti, kam ir vēl grūtāk, un palīdzi viņam.” Kāpēc šāds moto, un kā jūsu biedrība realizē to dzīvē?
Alvils Bērziņš: Kurš tad latvietim palīdzēs, ja ne citi latvieši? Ne no Austrumiem, ne no Rietumiem, domāju, neviens nevēlas mums īpaši palīdzēt – pašiem vien tas ir jādara. Piemēram, mūsu akcijā “Dators latvietim”, kurai drīz būs piecu gadu jubileja, esam sagādājuši datorus vairāk nekā 300 latviešu ģimenēm.
DDD: Tātad latviešu ģimenes var pie jums vienkārši pieteikties un iegūt datoru?
A.B.: Ne jau tikai ģimenes, bet jebkurš latvietis, kam dators ir vajadzīgs, bet pats nevar atļauties to iegādāties. Protams, jāsaprot, ka mums tos datorus, kuri, lai gan tie ir lietoti, neviens – ne no Austrumiem, ne no Rietumiem – tā vienkārši nedod, un gadās, ka vienu vai vairākus mēnešus jāpagaida rindā. Bet iespēja pie tā tikt ir.
DDD: Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties cilvēkus, kuriem piešķirat datorus? Un, ja man ir kāds lieks dators, vai varu to jums atdot šim nolūkam?
A.B.: Jā, protams, kuri vēlas, var atdot tos datorus, kurus vairs nelieto. Mums ir bijusi laba sadarbība arī ar uzņēmumiem. Viņiem vienkāršāk ir šos datorus atdot mums, nevis izmest ārā. Diezgan liels skaits datoru bija no Ventspils – paši braucām pakaļ. Interesanti, ka uzņēmumos, kur latvieši ir tikai kā profesija, dodot šos datorus, komentē, ka viņiem esot gluži vienalga, kam šos datorus atdot, galvenais, lai viņiem nesāpētu galva, kā tos noformēt, lai izmestu – un kur nu vēl, ja atbraucam paši paņemt. Labi, ka kādam tie esot noderīgi. Jā, mums reizēm jautā – vai tad pēc deguniem skatāties, kam jau saremontētos datorus dot? Reizēm kaut kas uz to pusi sanāk.
DDD: Galvenais – jābūt latvietim?
A.B.: Saka, kas tad Latvijai nav pāri gājis – poļi, zviedri, krievi, vācieši. Ka tāds tīrasiņu latvietis nemaz nav atrodams. Mēs to, kas ir latvietis, nosakām pēc tā, kā cilvēks runā ģimenē.
DDD: Kāda ir viņa ģimenes valoda?
A.B.: Jā, kāda ir viņa ģimenes valoda. Mums ir bijuši gadījumi, ka tie, kuri pēc pases nav latvieši, pēc mūsu kritērijiem ir latvieši, jo savā ģimenē sarunājas latviski. Bet ar dažu labu ārzemju latvieti ir gadījies, ka Amerikā viņš ir dziedājis latviešu korī, piedalījies latviešu pasākumos; tagad dzīvo Latvijā, bet viņam līdzi ir sieva, ar kuru viņš šeit runā angliski. Tāds nevar būt ne biedrības “Latvietis” dalībnieks, ne saņemt datoru. Manuprāt, tas ir diezgan objektīvs vērtējums.
DDD: Un galu galā nav arī neizpildāms priekšnosacījums – Latvijā ģimenē runāt latviski.
A.B.: Jā. Un tas arī nosaka latviskumu. Mums reizēm ir ienākušas arī tādas ziņas, ka no mums saņemtie datori diezgan strauji tikuši iemainīti pret grādīgo dzērienu. Mēs to saucam par brāķi, bet pilnībā izvairīties no tā nav iespējams. Protams, cenšamies, lai tā nenotiktu.
DDD: Vai esat mēģinājuši cilvēkus, kuri ir saņēmuši datoru, kaut kā iesaistīt biedrībā, lai viņi kļūtu par aktīvo latviešu daļu? Nav jau neslēpums, ka latvieši dalās pūļa cilvēkos, kuriem ir gluži vienaldzīga latvietība, un tādos, kuri uzskatāmi par latviešu tautu, jo aktīvi darbojas, lai saglabātu savu tautu un valsti.
A.B.: Mums biedrībā ir dalībnieki, kuriem finansiālie apstākļi ir spiedīgi, un šādā veidā ir saņēmuši datorus. Ir arī tādi, kuri ir saņēmuši datorus un iestājušies biedrībā. Lielākā daļa ir saņēmusi datorus – un viss ar to arī beidzies.
Tomēr mums svarīgāk ir piesaistīt cilvēkus, kas var palīdzēt sarūpēt datorus, nevis tādus, kas grib tos tikai saņemt un neko nedot pretī. Nav jau runa tikai par datoriem vai finanšu ieguldījumiem – ir ļoti daudz veidu, kā cilvēks var darboties un palīdzēt citiem. Ir taču ļoti labi, ka, sarūpējot šo datoru, tas ir palīdzējis cilvēkam tikt pie zināšanām un motivējis viņu kļūt labākam. Zinu konkrētu gadījumu (Kurzemes pusē, ja nemaldos) – trūcīga ģimene, kuras galva mīlēja grādīgos, pēc datora saņemšanas (toreiz piešķīrām tai arī mobilā interneta modemu ar “O-karti”, kas ik pēc laika ir jāpapildina), ģimenes galva atteicās no grādīgā, lai papildinātu šo “O-karti”.
DDD: Tātad izglābāt viņa ģimeni un veselību?
A.B.: Un dīvainā kārtā pēc kāda laiciņa ģimenes galvai uzradās arī darbs, un izrādījās, ka dzīve nemaz nav tik slikta.
Ikvienam ir jāmainās uz augšu
DDD: Aicinājums padomāt par citiem, palīdzēt ir ļoti pareizs un padara Latviju kaut nedaudz labāku. Kas, tavuprāt, būtu jādara, lai pārmaiņas būtu straujākas, lai ikviens latvietis saprastu, ka Latvija ir mūsu mājas, par kurām ir jārūpējas, ka nedrīkst ļaut te visādām salašņām slaucīt degunu mūsu karogā?
Alvils Bērziņš: Vispirms jau – pārmaiņas ir jāmeklē katram sevī. Ja cilvēks mainīsies pats, tad mainīsies arī apkārtējie. Ja ar kolonistu to tantiņu tirgū viņš nerunās krieviski un nedos policistam to piecīti vai desmitnieku, vai cik tur – neesmu nekad devis un nezinu likmi, tad tam policistam nebūs no kā gaidīt to kukuli. Un, ja viņa ienākumu līmenis viņu neapmierinās, viņš sāks domāt, kā nopelnīt vai protestēt un pieprasīt cilvēcisku atalgojumu. Un kolonistu tantiņa, ar kuru neviens krieviski nerunās, būs spiesta runāt latviski…
DDD: …vai braukt projām.
A.B.: Jā, vai meklēt citas iespējas, kur ar viņu runās krieviski. Un tā katram pašam ir jāsāk ar sevi. Mēs paši varam mainīt savu ģimeni, savu kvartālu, pilsētu, valsti. Par to jau ir daudz runāts, un tas, manuprāt, jau arī ir šis ceļš.
- gadā mūsu biedrības dalībnieks Jānis Saulītis sniedza labu atziņu, ka cilvēki vienojas pēc interešu kopības. Krīzes situācijā cilvēki spēj vienoties. Tāpēc bija arī vienotība Atmodas laikā, Barikāžu laikā, un šobrīd ir kaut kāda vienotība Ukrainā, lai gan iepriekš pat runāja, ka tā valsts ir tāda kā virtuāla. Galu galā izrādījās, ka tā nemaz nav.
Latviešiem ir jāsaprot, kādus draudus var nest mūsu Austrumu kaimiņš. Mēs jau tagad atrodamies kritiskā situācijā. Un šo draudu ietekmē, domāju, latvieši vienosies.
Mana 2014. gada atziņa ir tāda, ka nav iespējams izveidot ideālu sabiedrību un ideālu valsti – varbūt vienīgi kaut kādā paralēlā Visumā eksistē ideāli cilvēki, ideāla sabiedrība un ideāla valsts, bet diemžēl uz mūsu planētas ideālas sabiedrības nav, un patiesībā nekad īsti arī nav bijis – un stipri šaubos, vai būs. Visi mēģinājumi izveidot ideālu sabiedrību (vai tas ir komunisms, sociālisms, nacionālsociālisms vai vēl kas) ir beigušies ar līķu kalniem. Tātad nekas ideāls tur sanācis nav, tieši otrādi.
DDD: Tas gan nenozīmē, ka nevajag tiekties uz ideālu.
A.B.: Vienmēr bijis tā, ka pie varas raujas cilvēki, kuriem ir izteikti sarežģījumi galvā. Tas nenozīmē, ka šie cilvēki būtu stulbi, ka nespētu kaut ko darīt tautas labā, bet viņu sarežģījumus sauc: varas komplekss, kuram mēdz nākt klāt arī citas problēmas. Un, ja uz šiem cilvēkiem nav pastāvīga spiediena no apakšas, tad viņi dzīvo tādā kā kūniņā un jūtas labi. Un vislabākā tauta viņiem patiesībā ir tā, kura klusē vai viss ir vienkārši vienalga.
DDD: Tikai tad, ja šīs varas kūniņas intereses kaut kādi sakrīt ar vispārējā labuma interesēm, tad kaut kas atkrīt arī tautai…
A.B.: Jā, ja paveicas, tad kaut kas atlec. Šiem cilvēkiem varas komplekss dažreiz ir pat pāri viņu personiskajām interesēm, jo vissvarīgākais viņiem ir – būt pie varas. Tas ne vienmēr ir slikti – viņi var būt pie varas un realizēt savas ambīcijas apmaiņā pret apziņu, ka viņi tomēr rīkojas tautas labā.
Latviešiem ir jāvienojas interešu kopās
DDD: Tu teici, ka tautas vienotība ir iespējama krīzes situācijās. Manuprāt, mēs ar tevi esam sapratuši, ka šāda krīze jau ir, un tāpēc arī darām to, ko darām – biedrība “Latvietis” veido raidījumus, Latvijas Nacionālā fronte izdodu laikrakstu, ikdienā par to runājam, domājam, un mēģinām ne tikai sevi darīt labākus, bet iesaistīt arī citus. Kāpēc, tavuprāt, tik daudz ir to, kuri to nespēj aptvert, kuriem tas neinteresē? Kāpēc viņi nejūt šo krīzes situāciju?
Alvils Bērziņš: Es to sauktu par veiklu manipulāciju, kad cilvēki vienkārši ir novesti līdz tam, ka viņiem viss ir gluži vienalga. Tas ir tāpat kā dzīvam organismam sāpju šoks – sākumā ļoti sāp, bet pēc tam vairs šīs sāpes nejūt, un iestājas apātija, pēc tam nāve. Un tādējādi tautai kā organismam šobrīd ir jau vienalga, kas notiks. Vienīgais, ko faktiski var darīt – izplatīt zināšanas, informāciju un veidot latviešu kūniņas, lai tādējādi latviskuma uguntiņa tiktu uzturēta. Bet masu kustība šobrīd īsti nesanāks.
DDD: Mums ne reizi vien pārmet, ka neapvienojamies ar citām organizācijām. Arī biedrība “Latvietis” droši vien ir dzirdējusi šādus aicinājumus.
A.B.: Šobrīd nav vajadzības apvienoties. Varai vienu tādu nopietnu organizāciju slēgt būtu vienkāršāk nekā daudzas mazas. Un jāatceras, ka cilvēki vienmēr vienojas pēc interešu kopības. Atminos 2000. gada pasākumu Latviešu biedrības namā, kur piedalījās dažādu latviešu organizāciju pārstāvji. Toreiz Jānis Sils aicināja ne tikai runāt par vienošanos, bet kaut ko reāli izdarīt. Toreiz vajāja Konrādu Kalēju, un Jānis Sils ierosināja uzrakstīt un parakstīt visu nacionālo organizāciju vārdā atbalsta vēstuli Konrādam Kalējam. Es toreiz biju jauns un zaļš, bet arī man nāca smiekli par daļu sanākušo attieksmi – ziniet, mūs nesapratīs, šķobījās tur tā un šitā… Viss beidzās ar to, ka Jānis Sils vēlreiz kāpa uz skatuves un teica: “Kā jūs domājat vienoties un glābt latviešus, ja nevarat tagad vienoties par vienu latvieti?!” Te arī izpaužas, ka katram intereses ir citādas.
Latvietim ir jāiemācās iejūtība pret latvieti
DDD: Esam pieredzējuši situācijas, kad uz aicinājumu apvienoties, uzdodam tikai vienu jautājumu – vai esat par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju? Skaidru atbildi saņemam ļoti reti, bet, ja mēs, latvieši, nevaram vienoties par šo pamatjautājumu, tad kāda jēga no vienotas organizācijas?
Alvils Bērziņš: Pēdējā laikā mums it īpaši uzspiež tādu lietu kā tolerance. Tolerance būtībā nav slikta lieta, bet tad īstenībā mums būtu jāmācās cita tolerance – latvietim pret latvieti.
Cik nav bijuši gadījumi, kad cilvēks atnāk un prasa: “Kāda ir jūsu nostāja pret eiro?” Mums kā organizācijai pirmkārt interesē, lai šeit arī pēc tūkstoš gadiem dzīvotu latvieši, nevis, kā šobrīd sauc izmantoto valūtu. Protams, es personiski vēlētos, lai nebūtu likvidēts lats, lai tas saglabātos, bet tas šobrīd nav tik principiāls jautājums, lai spuras ietu pa gaisu.
Savulaik, kad mums vēl iznāca laikraksts “Latvietis Latvijā”, tas pats bija par Eiropas Savienību – cilvēks visu sviež pa gaisu un aiziet no organizācijas, jo, lūk, esam avīzē publicējuši rakstu pret Eiropas Savienību, vai arī tieši otrādi – par Eiropas Savienību. Arī tad laikraksta “Latvietis Latvijā” galvenā doma bija iemācīt latviešiem iecietību pret citiem latviešiem, iemācīt polemikas mākslu. Padomju okupācijas laiks īpaši izcēlās ar to, ka nekādas polemikas un viedokļu dažādības jau nebija.
DDD: Pajautāšu tieši – vai biedrība “Latvietis” ir par deokupāciju un dekolonizāciju?
A.B.: Uzdošu tādu viltīgu pretjautājumu. Vai ir vēl kādi veidi, kā nodrošināt, lai latvieši Latvijā neizmirtu?
DDD: Es domāju, ka nav.
A.B.: Es arī domāju, ka nav.
DDD: No tavas atbildes saprotu, ka esat par dekolonizāciju.
A.B.: Ja būtu kaut kādi citi veidi, kā nodrošināt latviešu neiznīkšanu, tad varētu strīdēties un tos apskatīt. Bet citu jau nav. Varētu, protams, runāt, kā deokupācijai un dekolonizācijai jānotiek, bet tas jau ir cits jautājums. Ir tādi, kas uzskata, ka imigrācija ir ļoti laba lieta. Var jau būt, bet tikai tad, ja tā notiek likumīgi un valstī dzīvojošā pamattauta tam piekrīt un to akceptē. Piemēram, Rietumeiropā, kur savulaik šos imigrantus aicināja paši kā viesstrādniekus, iebilst neko nevar – ja reiz paši uzaicināja. Bet mēs taču viņus neaicinājām.
DDD: Tieši tā. Mēs varam tikai atjaunot taisnīgumu. Tolerance, ko tu pieminēji, pie mums ir pārprasta, jo šeit ir jautājums: pret ko tad mēs esam toleranti? Mēs parasti nesam toleranti pret latvieti, bet esam pret okupantiem, taču īstenībā mums ir jābūt tolerantiem pret taisnīgumu. Ja neesam toleranti pret taisnīgumu, tad tas nozīmē, ka esam toleranti pret netaisnīgumu.
A.B.: Jā, interesanta izpratne par taisnīgumu. Nesen man bija saruna ar kādu (varam saukt viņu par kolonistu vai krievu, tas nav pat būtiski), kas ar putām uz lūpām stāstīja, kādi fašisti ir ukraiņi, kādi fašisti ir latvieši, un šeit esot parādījusies, viņa vārdiem sakot, čornota un obezjaņi (mērkaķi), domādams melnādainos cilvēkus. Un es viņam teicu, ka esmu redzējis, kā pie Brīvības pieminekļa divas tumšas ādas krāsas meitenes savā starpā runā latviski. Man tas ir krietni patīkamāk nekā redzēt baltas meitenes krieviski lamājam latviešus un uzstājam, ka latviski principā nerunāšot. Par to viņš bija ārkārtīgi nikns un arī mani nosauca par fašistu.
Kā pūli pārvērst par tautu?
DDD: Diemžēl ir liela latviešu tautas daļa, kurai viss ir vienalga, un tādi šajā vienaldzībā kļūst jau par pūļa cilvēkiem. Tautu raksturo aktīva iesaistīšanās savas tautas likteņa veidošanā. Tātad daļa sabiedrības ir latviešu valodā runājošs pūlis. Kam, tavuprāt, ir jānotiek, lai šis pūlis pēkšņi pārvērstos par tautu?
Alvils Bērziņš: Pēkšņi nekas nenotiek. Brīnumi notiek tad, ja šiem brīnumiem ir iemesls notikt. Tā varētu būt pēkšņa, ļoti nopietna krīzes situācija. Nav tālu jāskatās – tā pati Ukraina. Pats galvenais, lai cilvēki redz piemēru.
Iedomāsimies, cilvēks dzīvo kaut kur dziļi laukos, kādā Latvijas nomaļā vietā, viņam ir televizors, datora nav. Un ko viņš redz savā televizorā? Viņš redz, cik šodien ir bojā gājušo avārijās, redz, kādas jaunas korupcijas lietas atklātas, bet pēc laika viņš uzzina, ka neviens nav sodīts, ka neviens nav vainīgs; viņš redz, ka deputāti brauc dzērumā, utt. Vēlēšanās viņš ir balsojis, cītīgi svītrodams nevēlamos kandidātus, un nopriecājies, ka tie sliktie tiešām nav tikuši ievēlēti un ka Latvijā beidzot sākusi strādāt demokrātija – bet te, pēkšņi, notiek jokainas rokādes, un Saeimā iekļūst tie, kas palika aiz strīpas. Redzam, ka svarīgas valsts amatpersonas nelikumīgi aģitē par savu partiju, par ko viņām piespriež 50 eiro soda naudu, bet tanī pašā laikā kāds nozog ievārījuma burciņu, par ko viņam piespriež vairākus gadus cietumā.
DDD: Lielie nodokļu nemaksātāji iet uz pieņemšanu Rīgas pilī, un mazie sēž cietumā…
A.B.: Protams, šis nav nekāds labais piemērs, un tas godīgam cilvēkam rada apātiju. Tātad jautājums, vai cilvēks ikdienā redz kādu vērtīgu piemēru, kam sekot? Mēs šo piemēru cenšamies rādīt, kaut vai ar datoru dāvināšanu. Kas īstenībā ir 300 datori visai Latvijai? Un šo piecu gadu laikā kādi 200 varbūt jau ir sabojājušies, jo tie tomēr ir lietoti datori. Tomēr tas ir piemērs, kā kaut ko darīt – ja grib, tad var. Un, sanākot kopā, var daudz labu lietu darīt. Tāpat arī ar grāmatām, ko izdodam, cenšamies rādīt piemēru, ka tas ir veids, kā varam dzīvot labāk, darot labu citiem.
DDD: Bet, vai nav skumji, ka tik maz cilvēku vēlas sekot šādiem piemēriem? Mēs no pirmās darbības dienas esam aicinājuši cilvēkus darīt kā mēs, darīt labāk par mums. Taču lielākā daļa jau neko nedara, tikai nokritizē – tas, lūk, neder, tas nav pareizi…
A.B.: Viņi pasaka – vajag darīt tā un tā…
DDD: Jā, nolasīs tev tādu pamācību, ka prieks, bet, kad pasaki šim gudriniekam – lūdzu, uzraksti pats to visu –, tad ir tāda šķobīšanās, ka vai. Vai kādreiz tev nav bijis brīdis, kad liekas, nupat rokas nolaidīsies?
A.B.: Protams. Es patiesībā esmu kaut kā iemācījies skatīties uz šīm lietām mierīgi un bez liekām, pārspīlētām cerībām. Mēdz teikt, ka latvieši vispār esot tādi čīkstētāji. Pirms dažiem gadiem iepazinos ar kādu francūzi, kurš divus gadus nodzīvoja un nostrādāja Latvijā, un visiem šeit stāstīja, cik labi Latvijā un cik slikti Francijā. Tad es sapratu, ka čīkstēšana nav latviešu problēma – tā ir visu cilvēku problēma. Kā anekdotē, kur Lāčplēsis stāv kalna galā, lūkodamies apkārt. Jāj garām Iļja Muromietis un saka: “Lāčplēsi, ko tu tur skaties, tāpat jau zināms, ka visur labi, kur mūsu nav?” Lāčplēsis atbild: “Es jau arī skatos tur, kur jūsu nav.” Šī cilvēkam ir tāda īpašība – vienmēr liekas labi tur, kur mēs neesam.
DDD: Bet vienkārši ir jāsakārto vide, kur mēs dzīvojam.
A.B.: Tieši tā.
Kā domājam – tā runājam
DDD: Biedrības “Latvietis” veidotajos “Radio Merkurs” raidījumos “Būt latvietim” neatņemama sadaļa ir par pareizu runāšanu, par pareizu latviešu valodas lietojumu. Kas mudināja to izveidot?
Alvils Bērziņš: Pēdējos gados valodnieku vietā parādījušies tādi sociolingvisti, kuri uzskata, ka nav nepareizas valodas, ir tikai neveikla valoda, un ka valoda esot tikai saziņas līdzeklis. Līdz ar to vispār neesot vērts pievērst uzmanību valodas kļūdām, neesot vērts domāt par pareizrakstību, ka tikai kaut kā sazināties. Mēs uzskatām, ka valoda ir ne tikai saziņas, bet vispirms domāšanas līdzeklis. Ja jau galvā, piedodiet, ir kaut kas neveikls (ja valoda ir neveikla), tas nozīmē, ka arī domāšana ir neveikla. Un tad jau arī viss pārējais ir neveikls un nepareizs.
DDD: Šajā sakarā man ir pieredze ar ārzemju latviešiem politikā. Viņu aplamā rīcība, domāšana mani rosināja secināt, ka tādiem ir akcents ne tikai latviešu valodā, bet arī domāšanā.
A.B.: Protams. Visas mūsu, biedrības “Latvietis”, izdotās grāmatas ir klasiskajā latviešu pareizrakstībā. Ir jāsaprot ļoti vienkārša lieta – padomju latviešu rakstība tika veidota mākslīgi, cenšoties tuvināt latviešu valodu krievu valodai. Tika radīti dažādi nevajadzīgi izņēmumi gramatikā, nesaprotamas situācijas.
Viens šāds tuvināšanas veids bija mīkstā “Ŗ” burta iznīdēšana. Rezultāts ir tāds, ka latviešu valodas gramatikā parādījās jauni izņēmumi, piemēram, darbības vārdu tagadnes formā pirms mīkstajiem līdzskaņiem “E” izrunā šauri un pirms “R” arī. Tas rada jaunu valodas kļūdu – tendenci pirms “R” izrunāt plato “E”. Ir taču “ceļu”, “veļu”, bet kā daudzi izrunā “speru”? Ar mīksto “Ŗ” – “speŗu” – viss būtu skaidrs. Endzelīna, Mīlenbaha Latviešu valodas mācība (visa latviešu valodas gramatika) bija tā sakārtota, ka tā ir maza, plāna grāmatiņa. Un cik biezas gramatikas grāmatas ir šodien! Vismaz puse no šīs gramatikas ir dažādi izņēmumi, kam patiesībā tur nebūtu jābūt.
Tāpat ir arī ar svešvārdiem. Darinot svešvārdus latviešu valodā, tika noteikts, ka svešvārdos ir ne vairāk kā viena garumzīme, un tas ir tur, kur krievu valodā tajā vietā ir uzsvars. Piemēram, aparāts un aparat.
DDD: Bet vai tev nešķiet, ka šobrīd atgriešanās pie “Ŗ” būtu jocīga? Vai lielākie draudi nav tas, ka šobrīd latviešu valoda vispār pazūd – noslīkst pat ne tikai krievu valodā, bet arī angļu. Tāpat, ja paskatāmies, kā jaunākā paaudze savā starpā sarakstās, tad bieži vien nav saprotams, ko viņi tur raksta – neskaidrs burtu un ciparu savirknējums.
A.B.: Jaunā paaudze visur pasaulē tā sarakstās. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, Vācijā, Lielbritānijā arī vecākā paaudze ir šausmās par to, kā jaunatne raksta. Es, piemēram, konstatēju, ka angļu valodā varu pareizāk rakstīt nekā etnisks angļu jaunietis. Vācijā jaunatne vairs lietvārdus neraksta ar lielo burtu…
DDD: Viņiem nav laika.
A.B.: Jā, viņiem nav laika tur telefonā vai planšetē spaidīt tos lielos burtus. Tātad tā nav tikai mūsu problēma – tas ir visā pasaulē. Pitagors Senajā Grieķijā esot teicis tā – ja uzskatām, ka jaunieši ir mūsu nākotne, tad jāteic, ka mūsu sabiedrībai nekādas labās nākotnes vis nav. Pagājuši pāris tūkstoši gadu un atkal saka to pašu – jaunatne ir galīgi samaitāta.
Mēdz teikt – ja cilvēks 18 gados nedara muļķības, tad viņam nav sirds, un, ja savukārt viņš 40 gados joprojām dara muļķības, tad viņam nav prāta.
Tautas raksturs mainās lēnām
DDD: Kā tu vispār skaties uz latviešu tautas nākotni; vai, tavuprāt, ir redzams, ka padomiskā ietekme zūd?
Alvils Bērziņš: Lai pilnībā zustu padomiskā ietekme, manuprāt, tur nepietiek ar vienu paaudzi, tur vajadzīgas vismaz trīs vai četras paaudzes. Vecajā Derībā ir rakstīts par jūdu tautas aiziešanu no Ēģiptes. Kāpēc Mozus 40 gadus to vazāja pa mazo zemes pleķīti, pa tuksnesi? Man liekas, ka jābūt pilnīgi aptaurētam, lai nespētu iziet tam cauri. Jūdu tauta Senajā Ēģiptē bija vergi, un, lai nonāktu Apsolītajā zemē, viņi tika vadāti pa tuksnesi tik ilgi (Mozus pats jau arī nenonāca Apsolītajā zemē), līdz vairs dzīvs nebija neviens, kas bija dzimis vergs. Visi nu bija dzimuši tuksnesī kā brīvi cilvēki, kuriem jau bija brīvu cilvēku domāšana.
DDD: Saprotu šo analoģiju, bet, skatoties, kas notiek šodien, reizēm šķiet, ka savā ziņā padomju laikos latvieši bija brīvāki, vismaz apzinājās, ka esam apspiesti, ka esam okupēti. Bet šobrīd draudi, nebrīves apliecinājumi īstenībā ir graujošāki tieši ar to, ka nav apzināti. Vai tev tā nešķiet?
A.B.: Tajā laikā cilvēki, protams, apzinājās, ka ir apspiesti, taču nākamā paaudze to vairs neapzinās. Šobrīd ir tāds ļoti izteikts patērētāju kults – varētu teikt, ka vismaz Latvijā tās ir padomju okupācijas un deficīta sekas, un visi grābj, ko var. Es domāju, ka pēc pāris paaudzēm šis patērētāju kults rimsies.
DDD: Bet kā ar morālo stāju? Redzam, ka, piemēram, homoseksuālisma vilnis tagad gāžas arī pār Latviju. Kā pasargāties no tā visa?
A.B.: Pasaules vēsturē, ja paskatāmies, viss vienmēr ir noticis pa spirāli. Imperatora Nērona laika Romas impērijā bija ļoti līdzīga situācija, pat vēl briesmīgāka. Varbūt cilvēkiem, kuri dzīvoja tajos laikos, tiešām bija iemesls uzrakstīt Jāņa Atklāsmes grāmatu par briesmīgo Apokalipsi. Pastāv uzskats, ka Jāņa Atklāsmes grāmata ir tapusi tā iespaidā. Zināma Apokalipse jau notika – Romas impērija sabruka, un uz tās paliekām pamazām veidojās jauna civilizācija, kura attīstījās, līdz atkal esam nonākuši tajā pašā lokā, nākamajā vijumā.
DDD: Kāds būtu tavs ieteikums vai padoms, kā vienkāršai latviešu ģimenei morāli nosargāt savu ģimeni, bērnus un tuviniekus no šīs graujošās ietekmes? Ko darīt latviešiem?
A.B.: Speciāli nebojāt savu domāšanu. Visiespaidīgākā domāšanas bojāšana ir etilspirta lietošana – jebkādā formā. Tas ir vislabākais veids, kā degradēt savas smadzenes. Televizoru arī vajadzētu skatīties minimāli un biežāk sanākt kopā radu vai draugu lokā un aprunāties. Tas arī veido šīs latviskuma kūniņas. Īstenībā lielākais, ko esam zaudējuši, ir šī kopā sanākšana
DDD: Jā, aizsūtām e-pastus, labākajā gadījumā piezvanām.
A.B.: Lai cik tas rūgti būtu, bet mēdz teikt, ka latvieši sanāk kopā vien bērēs. Lai sanāktu kopā, patiesībā nekādu īpašu iemeslu jau nevajag.
DDD: Droši vien varētu mudināt latviešus nebaidīties un iedrošināt citam citu runāt arī par nacionālām lietām, runāt tikai latviski, nebaidīties pat diskutēt savā vidē par šiem jautājumiem.
A.B.: Bieži vien zemapziņā latvieši šīs lietas tīri labi saprot. Svarīgi, lai nebūtu tā, ka sanāk kopā septiņi kuņģa slimnieki un diskutē par to, kas ir gastrīts.
DDD: Bieži vien šie strīdi, šķiet, nav nekas cits, kā mēģinājums attaisnot, piemēram, bailes runāt latviski.
A.B.: Nav jau runa tikai par runāšanu krieviski, vai kāpēc un kad nerunāt savā valodā savā zemē. Ja, piemēram, tas ir tūrists vai cilvēks, kurš Latvijā dzīvo samērā nesen, tā ir cita lieta. Bet zinu, ka, ja grib, gada laikā var iemācīties normāli runāt latviski. Ja cilvēks te gadu ir nodzīvojis un nav iemācījies runāt latviski, nerunāšu ar viņu vairs nekādā citā valodā – pat ne angļu, ne vācu.
DDD: Īpaši, ja viņš nav parādījis vēlmi iemācīties – visiem jau varbūt nav vienādas spējas apgūt valodu, citi to spēj ātrāk, citam tas iet lēnāk. Taču, ja viņš vēlēsies apgūt valodu, tad teiks: runā ar mani latviski, gribu iemācīties latviešu valodu.
A.B.: Tieši tā.
Vēlējums 2015. gadā
DDD: Kāds būtu tavs vēlējums latviešiem 2015. gadā?
Alvils Bērziņš: Šodienas labākais jautājums. Galvenais – nenokārt degunu, sākt pārveidot pašiem sevi! Lai no tās zampas mēs tiktu ārā, katram ir jāsāk ar sevi. Un šī patiesībā ir sāpīgākā daļa…
DDD: Vieglāk ir otru izrīkot.
A.B.: Jā, vieglāk ir bikstīt otru un sevi likt mierā. Tomēr faktiski sevī var atrast tik daudz sliktu lietu! Pēc tam, kad sāc jau apjēgt, ka kādi 100 eiro mēnesī tiek iztērēti krogam, bet tos būtu varējis iztērēt lietderīgāk, rodas apziņa. Tas ir ilgstošs, sarežģīts un samērā sāpīgs process – lauzt pašam sevi. Bet, ja katrs tā darīs, domāju, ka rezultāts ilgi nebūs jāgaida.
DDD: Neatstāt uz rītdienu, bet sākt mainīties šodien. Viegli nebūs, bet rezultāts sanāks iepriecinošs.
A.B.: Un jāņem vērā, ka pirmais janvāris nav obligāti tas datums, no kura sākt – varam sākt no 23. janvāra, kad iznāk šis laikraksta numurs, un negaidīt, piemēram, 2016. gada 1. janvāri, jo 2015. gada 1. janvāris jau ir nokavēts.
DDD: To tad arī novēlēsim. Paldies par sarunu.
Intervēja Liene Apine