Vilnis Eisters
Bijušais kuģa kapteinis
Viņu izvēle – revanšs
Latvijā daudzus gadus tiek tērēti neattaisnojami milzīgi līdzekļi, lai uzturētu institūcijas, kuras nodarbojas ar bezperspektīvu okupantu “integrāciju”. Vai nu tas ir kārtējais aklums, lētticība, vai noziedzīga latviešu tautas līdzekļu izsaimniekošana? Vai tā ir kārtējā “barotava”? Vai arī gluži vienkārši nav saprašanas, ka nav nevienas tautas, kura būtu ar mieru integrēties uz citas tautas valodas pamata.
Cilvēkus vieno ne jau tikai valoda, bet gan kopīgi mērķi, uzdevumi un nacionālās idejas un kopības sajūta, viena PATIESĪBA. Citādi nebūtu pilsoņu karu, sarkano un balto, strīdu “Bruņinieku nama barotavā” un ģimenēs. Integrācija nav okupantu izvēle, viņu izvēle ir REVANŠS – mērķis atgūt noziegumā gūtās privilēģijas. Nav noslēpums un nav neatbildēts jautājums, kā viņi rīkosies pēc revanša – revanšs vienmēr ir nežēlīgāks par nozieguma sākumu.
Nežēlīgs bija Baigais gads, “revanša atbrīvošana” bija vēl nežēlīgāka, un statistika – šausminoša. Kur iebruka “atbrīvotājs”, tur lija nevainīgās latviešu asinis! Šodien vēl neslepkavo, bet šaubu ēna pār šo “integrējamo” sabiedrības daļu – ārpusštata migrantiem – nav izklīdināta. Dārgi latviešu tautai var maksāt politiķu aklums un lētticība, neveicot DDD. Integrācija iestrēga XX gadsimta izpratnē: okupants–atbrīvotājs–slepkava; UPURIS–LATVIETIS!
Nevienā spēkā esošajā Latvijas likumā vai tiesību aktā nav minēts, kuras ir Latvijas mazākumtautības. Kā var zināt, kuras tautas, etniskās grupas Latvijā ietilpst kategorijā “mazākumtautības jeb nacionālās minoritātes”, kuras ir lojālas Latvijas valstij? Patiesībā ir tikai viena Latvijas mazākumtautība – lībieši jeb līvi. Bet tas nav definēts. Vēl varētu būt čigāni. Savukārt, ja runājam par minoritātēm – vēsture māca, kuras “minoritātes” ietrieca nazi latviešu tautas mugurā.
Ja laupītājs ienāk manā mājā…
Cik Latvijā ir krievvalodīgo nepilsoņu ar Krievijas pasi, cik saņem Latvijas un Krievijas pensijas, cik Krievijas pensiju saņēmēji noēdīs Latvijas sociālā pabalsta budžetu? Es no savas pieredzes zinu tikai vienu, izteikti lojālu mazākumtautību – čigānus, pret kuriem mēs nodevīgi esam izveidojuši negatīvu stereotipu. Nekad viņi nav nodevuši latviešus, nav nodevīgi triekuši latvietim nazi mugurā, zina mūsu valodu un dziesmas. Ja nu neliels grēciņš – čigānpuika nosper dārzā ābolīti, bet tas jau nav tik nenosodāms kā nevainīgi izlaupītas bankas BB, PAREX un “Liepājas metalurgs”…
Pavisam absurdi tiek plaši traktēts, ka pie mazākumtautībām pieder visi, kas nav latvieši. Un latviešiem citi esot jāaizstāv uz savas latviskās identitātes upurēšanas rēķina. Žīdi kļuva par ebrejiem, krievu okupanti par krievvalodīgiem, čigāni par romiem… Vai pieprasīs opereti “Čigānu barons” pārveidot par “Romu baronu”? Blaumani par “terorismu” nosodīsim? Jūtos līdzīgi tam, ja laupītājs ienāktu manā mājā un nozagtu manus vislielākos dārgakmeņus – šajā gadījumā manu vēsturi, manu valodu un kultūru, manu latviešu identitāti!
Citi uzspiež latviešiem savu identitāti: vieni kā “dieva izredzētie”, “cilvēces sirdsapziņa”, citi kā “demokrātijas apoloģēti”, “pasaules glābēji”… utt. Vai zināt, ka 2014. gada 11. novembrī tika pieņemta un izsludināta “Krievu identitātes deklarācija”? Viņi ir “izredzētie”, jo viņiem, lūk, sāp par zaudētajām privilēģijām. Bet par latviešu tautas sāpi var tikai paņirgāties – paņirgāties par dzīvajiem un mirušajiem. Bet! Mums, dzīvajiem, ir iespēja cīnīties pret okupantiem un par savām tiesībām!
“Humanitāristi” deklarē, ka cilvēki piedzimst savās tiesībās vienlīdzīgi. Kas to pierādīs? Visbiežākais variants mūsu tautas vēsturē ir tāds, ka cilvēki nomirst, zaudējuši jebkādas tiesības pat pēc nāves… Nav cienīgas kapuvietas krievu okupantu noslepkavotajiem latviešiem Sibīrijā, tikuši apgānīti mūsu Brāļu kapi, jo tur pārapbedīti dus mūsu tautas okupanti. Pat mūsu tautas DIŽGARS RAINIS guļ krievu okupantu virsnieku ielenkumā. Vai tu, latvieti, spēj iedomāties krievu DIŽGARA PUŠKINA kapa vietu vācu okupantu virsnieku ielenkumā?
Un vēl. 16. martā tev, latvieti, esot aizliegts doties pie Brīvības statujas, lai pieminētu okupācijas traģēdijas upurus, jo “integrējamo” okupantu komfortam tas nepatīk. Tikmēr pie “monstra” pēc masu orģijām tiek veikti spodrināšanas darbi. Integrācija izgāzās? Nē, tā ir kārtējās lētticības izgāšanās, jo vairāk tādēļ, ka šī “mīlināšanās” tika risināta ar krievvalodīgajiem, okupantu noziegumu fiziskajiem un ideoloģiskajiem mantiniekiem.
Būtībā paši integrētāji sevi ir pozicionējuši kā kapitulējusī un piedošanu lūdzošā puse. Tā ir atvainošanās noziedzniekiem par viņu privilēģiju zaudēšanu. Lētticīgās latviešu ilūzijas par “civilizētu izlīgumu” saskārās ar spēcīgu nelietības un nekaunības pretestību, ar okupantu valodas referendumu. Ienaidnieks, kurš izbaudījis latviešu tautas iznīcināšanas eiforiju, izbaudījis nesodāmības afektu, nekad nerēķināsies ar kapitulējušās, uzvarētās tautas vājumu jeb naivo, neadekvāto “humānismu”! Viņš rēķināsies tikai ar DDD!
Latvieši sit krustā latviešus
Dialogs ar okupantiem sāksies tikai tad, kad gatavosies ešelonu (ar komfortu!) formēšana, un viņi izpildīs Putina aicinājumu atgriezties Dzimtenē, lai celtu industrializāciju un attīstītu lauksaimniecību Krievijā. Tad, kad tiks “atsaldēta” Deklarācija par okupācijas seku likvidēšanu, kad politiskā elite viņiem noliks priekšā 1949. gada Ženēvas konvenciju, tad sāksies dialogs. Katram naturalizētajam būtu jāparakstās zem Ženēvas konvencijas un jāatzīst, ka viņš šeit atrodas nelikumīgi, nozieguma pret cilvēci un latviešu tautu rezultātā. Un, manuprāt, ir jāsāk ar izskaidrošanu par viņu līdzdalību kara noziegumos, ar izglītošanu viņu pašu krievu valodā. Citādi “integrācija” saglabā okupantu parazītisko imunitāti un gaudošanu par cilvēktiesībām.
Integrācijas institūciju darbībā visus šos gadus mistrojas bezatbildība, latviešu tautas nodevības un atvainošanās samezglojums. Pamats neuzticībai šīm institūcijām ir politiķu nodevība pret latviešu tautu, un tas ir viņu pašu “nopelns”. Politiķi nav spējīgi dot pretuzbrukumu okupantu meliem un mītiem, un tā ir gļēvuma un vājuma izpausme. Viņi visus šos gadus veic “atvainošanās politisko flirtu” ar okupācijas noziegumu veicējiem un viņu mantiniekiem.
Bet, kad publiskā telpā iznāk godīgs un nacionālo pašapziņu nepazaudējis latviešu cilvēks un pieprasa saglabāt un stiprināt latviešu tautas identitāti, tautas izdzīvošanu, tad okupantu un “izredzēto” ienaidnieku nometnē atrod un asina naglas, lai sistu latviešu tautu kārtējā nolemtības krustā. Āmuriņš tiek atrasts DP un tiesnešu kabinetos, kuri paklausīgi sit krustā “DDD”, sit Leonardu Inkinu un kārtējo latvieti. Sit paši sev pa nagiem, ar kuriem vajadzētu turēties pie tautas un par savu dzīvību. Robežu starp neiecietību un naida kurināšanu viņi neredz, jo tā ir trausla, cik trausla ir viņu kalpošana latviešu tautas, bāreņu tautas interesēm.
Tautai, kurai nav drosmīgas valdības, kā žīdiem ir Izraēlā un krieviem Maskavā, robeža nav savienota ar Latvijas nākotni. Lai robeža būtu svēta un neaizskarama, ir jānoslēdz pagātnes noziegumu lauks ar DDD atslēgu.
Mēs turpināsim cīnīties!
Bieži dzirdams izbrīns, kur skatās “mūsu” drošībnieki? Tādu jautājumu trīsdesmitajos gados uzdeva arī O.VĪCUPS savā “Melnajā grāmatā”, rezultātā O.Vīcups un “drošībnieki” kā pēdējo savā dzīvē redzēja okupanta “nagana” stobru…
Diemžēl Latvijas sāpju stāstu pasaulē nes mazākums. Tikai nedaudzi spēj atklāti nostāties pret okupantu klajajiem meliem un latviešu tautas nomelnošanu. Tas ir mūsu tautas kvalitatīvais mazākums, kurš neaizmirst savu tuvinieku upurus, kuram nav mazvērtības kompleksa un vēlēšanās gļēvulīgi glābt savu nožēlojamo labklājību, izmantojot “atvainošanās un vainas” mistrojumu. Kvalitatīvajam mazākumam derdzas gļēvulīgā gaudošana par mazu tautu un valsti. Katra valsts un tauta, un indivīds ir niecīgs, ja atļauj sevi pazemot šodienas gļēvajai, samierinātības apsēstajai muļķu varai! Varai, kura cenšas latviešu tautas dzīvajā organismā implantēt iekodētus manekenus.
Latvija nav maza valsts – ir vēl mazākas; latvieši nav maza tauta, bet ir ekskluzīva, jo kurai tautai vēl ir tik varens ienaidnieks kā latviešu tautai?
Mums ir jāatgūst un jāsargā mūsu tautas nākotnes dzīves telpa, un jāpārvalda pašiem ar savām interesēm savs tēvutēvu mantojums. Nevienu dienu nevajag vairs kalpot svešu iebrucēju tautu interesēm. Būsim brīva tauta – brīva tauta ir LIELA TAUTA! Ņemsim sev un sargāsim mūsu Latviju kā tās valdnieki un kungi. Šī zeme pieder mums ar saviem laukiem, jūru, mežiem un pilsētām – tā ir mūsu tautas dzīvības telpa, un nav kur atkāpties, jo citur tikai kaps un asimilācija, latviešu tautas NĀVE!
Brīva latviešu Latvija ir mērķis, kura dēļ mēs vēl varam cīnīties, jo upurēt sevi okupantu interesēm – tas būtu nāvējošs neprāts! Tādēļ saudzēsim un apvienosim savus spēkus, cik varēdami, bez tukšiem ķīviņiem. Izvairīsimies no kalpības, bet stāvēsim stipri par savu zemi, par savām dzīvības robežām, un mūsu lozungs lai ir: “NEBŪSIM VAIRS KALPI!”
Drosmīgo, lepno un godīgo, vīrišķīgo latviešu patriotu zvērests lai ir latvju tautai kā augstākam pavēlniekam: “Mēs turpināsim cīnīties par DDD – par LATVIJU BEZ OKUPANTIEM!”
Un vēl. Tagad atkal mūs integrē “eiropeiskajā civilizācijā” – civilizācijā, kurā sabrūk pamatvērtības! Varbūt PIETIEK?