Diemžēl latviešu skaits samazinās – dzimstība ir mazāka nekā mirstība. Tāpēc gribētos novēlēt, lai 2015. gadā latviešu ģimenēs pasaulē nāktu daudzi bērni, kuri tiktu audzināti par gudriem latviešiem – ar izpratni par savas zemes un tautas aizstāvību, ar drosmi cīnīties par atbrīvošanos no okupācijas un kolonizācijas, ar tiecību uz patiesu Kultūru un patiesām vērtībām! Pavērsim ceļu uz mūsu tautu jaunām, skaistām dvēselēm!
Imantam Keišam, kurš vada Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību, ir 7 bērni un šobrīd jau 10 mazbērni. Viņš veic pētījumu par demogrāfijas problēmām Latvijā un aicina “DDD” lasītājus, kuriem ir ko teikt par demogrāfijas jautājumiem, rakstīt uz e-pastu: latvijas@daudzbernugimenes.lv vai piezvanīt viņam personīgi pa tālruni: 29144340.
Imants Keišs: “Runāju taču par demogrāfiju!”
Saruna ar Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrības valdes priekšsēdētāju Imantu Keišu
Bērni nobendēto latviešu vietā
DDD: Keiša kungs, kas jūs pamudināja veidot tik lielu ģimeni? Saprotu, cik grūti ir izaudzināt un izskoloti septiņus bērnus.
Imants Keišs: Nu, pirmkārt, atbildība par ģimeni un bērniem man tika iedēstīta, kopš šo pasauli atceros. Mans tēvs sēdēja Sibīrijas cietumos, vecāmāte stāstīja, cik daudz mūsu dzimtā ir izšautu latviešu. Klausoties un domājot par stāstīto, jau bērnībā nolēmu, ka apprecoties vēlos tik daudz bērnu, lai aizpildītu robu, ko krievi ir iegriezuši manā tautā. Nolēmu, ka izšauto un nobendētu latviešu vietā dzims jauni, spēcīgi latvieši! Šādu pretestību es spēju izrādīt pastāvošajai okupācijas varai. Lai gan es ar saviem septiņiem bērniem nespēju aizvietot visus savas dzimtas bojā gājušos, taču lielu daļu asinsradinieku, kuri bija gājuši bojā no okupantu rokas, tomēr aizvietoju, izaudzinot nākamos latviešus.
Savus septiņus bērnus, kuri piedzima manā ģimenē, protams, es audzināju latviskā garā jau no bērna kājas. Atceros, Reinim bija ap četriem gadiņiem, kāds krievs uz ielas viņam kaut ko paprasīja krieviski, bet puika stingri atbildēja: “Tu esi krievs, tāpēc nestāvi pie manas mājas – ej prom!”
DDD: Diemžēl vide Latvijā, īpaši lielākajās pilsētās, nav mainījusies – tā vēl joprojām ir krieviska. Bet kā jūs vērtējat šodienas situāciju ģimeņu jautājumā?
I.K.: Darbojos Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrībā jau kopš tās dibināšanas dienas – kopš 1989.gada 9.marta. Tā bija viena no pirmajām, kas bija orientēta uz ģimeņu morālo un sociālo aizsardzību. Šajos abos aspektos ir ļoti liels spiediens no sabiedrības puses. Un man ir neizprotama notiekošā mentalitātes maiņa, jo mentalitāte – latviešu gars – gadu tūkstošos, daudzus gadsimtus tika veidots tā, ka ģimene un dzimta ir sociālā aizsardzība, balsts un drošība. Dzimta rūpējās par visiem ģimenes locekļiem visos vecumos, sākot jau no dzimšanas un beidzot ar miršanu. Bet pēdējā gadsimtā, varētu teikt, pat pēdējās desmitgadēs notiek ģimenes vērtības un nozīmes devalvācija. Jaunā inovācija ir tāda, ka valsts vara iejaucas, ka, lūk, tā varēs par visiem parūpēties labāk, nekā ģimenes pašas to spēj.
DDD: Kā tas izpaužas?
I.K.: Ar pensijām, pabalstiem u.tml. Agrāk zināja, ka vecumdienas nodrošinās bērni, bet šobrīd to apņemas valsts. It kā jau viss būtu labi un skaisti, bet tie, kas tevi baros, ir jāizaudzina!
Daudzbērnu ģimeņu pašaizliedzība
DDD: Šķiet, lielie nodokļu maksājumi ļoti apgrūtina pilnvērtīgu bērnu audzināšanu un izskološanu.
Imants Keišs: Jā. Saprotiet, ģimenē izaug šis nākamais nodokļu maksātājs, kurš baros visu tautu kopumā. Manā izpratnē, tas ir izstrādāts uz nepareiziem pamatpostulātiem – pats fundaments izveidots netaisnīgi, jo īsti nestrādā. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad sociālais slogs uz šo ģimeni ir ievērojami lielāks…
DDD: …kaut arī tiek audzināti nākamie nodokļu maksātāji, nākamie tautas dzīvā spēka atjaunotāji.
I.K.: Nevienā vietā taču nepaaugstina atalgojumu proporcionāli bērnu skaitam, bet nodokļu atvieglojumi ir minimāli. Un, ja sāk runāt, ka, pastāvot šai sistēmai, vajadzētu saņemt no valsts kaut mazāko atbalstu bērnu audzināšanā, izglītošanā un citu pienākumu veikšanā, tad no daudziem saņemam tikai banālu atbildi, ka, lūk, vajadzēja domāt, kad “taisījām tos bērnus” – kāpēc gribi tagad parazitēt uz citu rēķina? Tā saka, teiksim, vecpuisis un vecmeita. Un tiek adresēti visādi apvainojumi, liekot saprast, ka droši vien esi dzērājs u.tml.
Diemžēl tas, starp citu, ir dziļi iesakņojies mūsu tautas pārliecībā un izpratnē – jo vairāk bērnu, jo sliktāk tādas ģimenes dzīvo. Bet apstāklis, ka ir nelabvēlīga sociālā vide, vēl nenozīmē, ka nelabvēlīga ir arī morālā puse. Taču, visu to sajaucot kopā, pasaka – jūs esat plenči un dzērāji. Pavisam pretēji! Pētījumi ir pierādījuši, ka vidējais izglītības līmenis daudzbērnu ģimenēs ir lielāks nekā pārējās ģimenēs.
DDD: Par kādu naudu tad šīs ģimenes izskolo savus bērnus?
I.K.: Nereti daudzbērnu ģimeņu locekļi ir daudz pašaizliedzīgāki, spējīgāki izturēt lielākas grūtības, varošāki mērķtiecīgāk izmantot savus līdzekļus. Par to liecina arī fakts, ka dažu Latvijas pašvaldību teritorijās neviena ģimene ar pieciem un vairāk bērniem nav nelabvēlīga.
Cietumnieks dārgāks par bērnu?
DDD: Tātad jūs vēlaties uzsvērt, ka pašreizējā sistēmā, lai mēs saņemtu pensijas, ir nepieciešami nodokļu maksātāji?
Imants Keišs: Tieši tā. Dzīve rit uz priekšu, un, kad tās ģimenes, kas iegulda visus savus spēkus, daudz ko pieciešot, izaudzina bērnus, kuri sāk strādāt šīs zemes labā, protams, maksājot nodokļus, runātāji, kas nosoda daudzbērnu ģimenes, nonāk pensijas vecumā. Bet no kurienes tad valsts ņem šos resursus? No nodokļu maksājuma, ko veic šie bērni! Lielo ģimeņu bērni kompensē arī tos, kuriem nav bērnu. Tātad mēs radām virsvērtību, no kuras sabiedrība paņem. Un to vairs neviens negrib saskatīt.
Piemēram, nesen paprasīju tēvam, kurš ir izaudzinājis 8 bērnus un 46 gadus nostrādājis vienā darbavietā, cik liela ir viņa pensija. Viņš atbild – 240 eiro. Bet cik viņa 8 bērni maksā nodokļos? Viņš saka – kopā skaitot, iznāk aptuveni 4,7 tūkstoši eiro. Tie ir tiešie nodokļi, nerēķinot vēl akcīzes nodokļus un PVN, kas arī valsts budžetā ienāk. Cik tas ir paradoksāli! Un mums vēl pārmet, ka mēs – daudzbērnu ģimenes – gribam parazitēt uz tautas rēķina?!
Ja mēs tādi “dīvaiņi” būtu daudzi latviešu tautā – viss būtu labi, bet izrādās, ka šīs “dīvainības” jau tiek izskaustas pašā saknē. Ja “attīstītā sociālisma” laikos piecu un vairāk bērnu ģimeņu Latvijā bija virs trim tūkstošiem, tad šobrīd ir tikai daži simti.
DDD: Tas ir, valsts pavisam neaizsargā bērnus – viņu piedzimšanu un izaudzināšanu?
I.K.: Tā es uzskatu. Nesen uzrakstīju Ieslodzījuma vietu pārvaldei vēstuli – sakiet, lūdzu, cik Latvijas valstij vidēji izmaksā viens cietumnieks? Atbilde – 600 eiro mēnesī! Tikmēr pabalsts vienam bērnam ir 11 eiro. Nu, ziniet, gandrīz 55 reizes vairāk rūpējas par cietumnieku nekā par bērnu.
DDD: Turklāt ir būtiski paraudzīties vēl uz kādu aspektu – kāds cietumos ir etniskais sastāvs? Latviešu tur ir… labi, ja 20 procenti. Pārējie ir tie, kurus dēvē par okupantiem, kolonistiem…
I.K.: Jums ir taisnība, un arī par to esmu rakstījis Ieslodzījuma vietu pārvaldei – kādā valodā tur viss notiek? Ja tur notiek pāraudzināšana, vai tiek sagatavoti cittautieši arī darba tirgum, lai sabiedrībai nebūtu problēmu arī turpmāk? Atbildēja, ka tas ir Izglītības ministrijas kompetencē, kā un ko mācīt, bet viņi stāv malā un neko par to nezina. Lietvedība cietumos notiekot latviešu valodā. Nu, tā ir tikai tāda “atšaudīšanās”!
DDD: Šim kontingentam ir pilnīga necieņa pret latviešu valodu, par mūsu tautas kultūras vērtībām pat nerunājot. Un tādus parazītus mēs uzturam un barojam!
I.K.: Mani jaunākie dēli mācījās Rīgas Kultūras vidusskolā japāņu valodu, es biju Vecāku padomes priekšsēdētājs, un direktore saka – tev ir privāta māja, vai nevari paņemt dažus japāņu studentus, kuri te uz gadu atbrauca, lai apgūtu latviešu valodu? Jau pirmajā vakarā pie vakariņu galda sāku mācīt – te ir tēja, maize, dakšiņa u.tml. 11. aprīlī viņi atbrauca un 30. jūlijā nolika valsts valodas eksāmenu, iegūstot trešo kategoriju. Atlikušo laiku strādāja “Latvijas Finierī”.
Pēc savas dabas viņi ir fašisti!
Imants Keišs: Japāņi vēl pēc pieciem gadiem atbrauca, un visi skrēja skatīties, ka viņi dokumentus viesnīcā aizpilda latviešu valodā un runā latviski. Reiz, ēzdami vakariņas, japānim Kentam jautāju – nu, kā tu tur tajā Bolderājā jūties, vai runā latviski? Viņš saka – nē, tur visi ir krievi. – Bet krievu vārdu kādu zini? – Nē, neko es nesaprotu, bet viņi tur runā kaut ko uz burta “b” un par māti.
Latviešiem nav šādu vārdu, tāpēc mēģināju aplinkus kaut kā paskaidrot, ka “b…” ir pērkama sieviete, bet par māti… tas cilvēks teic, ka ir bijušas seksuālas attiecības ar tavu māti. Kents nosarka kā biete, viņam sāka tecēt sviedri, deguns bija šķīvī, un viņš zaudēja valodu uz 10 minūtēm. Pats apmulsu no šādas reakcijas. Pēc brītiņa viņš pacēlis galvu jautāja – kāpēc jūs, Imanta onkuli, par mani smejaties? Saku, ka nesmejos, bet teicu pilnīgu taisnību. Tad sekoja vārdi, pēc kuriem es zaudēju valodu 10 minūtes, – bet, Imanta onkuli, viņi taču to teica, kad viss cehs dzirdēja! Saprotat? Japānis nevar aptvert, ka publiski var kaut ko tādu pateikt! Un Rīgas ielās ir šāda krievvalodīgā pūļa daļa, kas tā vien runā!
DDD: Jo mēs viņus vēl neesam pavisam likumīgi aiztransportējuši aiz Zilupes robežas…
I.K.: Vārdi par pērkamo sievieti un par māti ir visa viņu valodas prasme, bet mums iestāsta, ka krievu bērniem ir jāmācās savā dzimtajā valodā. Ja šim kontingentam literārā krievu valodā liktu veikt kaut kādus darbus – tas to nesapratīs. Un, ja runājam par krievu kultūras aizstāvību, tad kurš no viņiem ir bijis, pieņemsim, krievu teātrī? Domāju, gandrīz neviens. Viņi ir tie, kuri ar buldozeru izstumti uz ielas un bļauj, ka vajag krievu valodu. Īstenībā krieviem būtu jācīnās, lai viņu pašu tautieši apgūtu savu valodu un kultūru – īsto kultūru! Taču viņi pēc savas dabas ir fašisti…
DDD: …kuri ir ienākuši mūsu zemē un apspiež mūsu tautas tiesības uz pašnoteikšanos – tiesības uz viņu padzīšanu.
I.K.: Un es uzskatu, ka krievu valoda nav sliktāka par citām valodām, bet “krievi” kas ir te, Latvijā, paši to nemāk.
DDD:Viņi runā surogātvalodā.
Mums ir tiesības uz dekolonizāciju, bet…
DDD: Vai piekrītat, ka krievvalodīgo attieksme pret mums ir mūsu pašu, latviešu, vaina – neesam nostādījuši šo jautājumu tā, lai mūs cienītu, paši arī pārāk daudz runājam krieviski?
Imants Keišs: Noteikti. Ienāk veikalā mazs bērniņš, kam deguns knapi pāri letei, un prasa – mņe hļebušku. Bet kāpēc tā pārdevēja nesaka: “Tā ir maizīte!”? Mums būs grūti, jo pie šīs demogrāfiskās situācijas nav viegli viņus izspiest. Neaicinu visiem būt karavīriem, bet katra tantiņa un pārdevēja ar labestību var iemācīt, un tad viņi sāks pavisam citādi domāt, un attieksme kļūs cita.
Arī tēvzemiešos bija Vladimirs Makarovs – krievs, kurš perfekti prot latviešu valodu, izprot vidi un ir noskaņots par Latviju. Kad 90-to gadu sākumā bija etniskie nemieri, kāda krieviete, kura pat neprata latviešu valodu, sižetā TV “Panorāmā” teica, ka visas nekrietnības, ko saņēmusi no cilvēkiem, ir bijušas no krieviem, bet neviens latvietis viņai nevienu nekrietnību neesot izdarījis. Bet viņai esot ļoti sāpīgi, ka neprotot latviešu valodu, jo visu laiku ir bijusi darīšana tikai ar krievu valodu. Lūk, tādi arī ir krievi.
DDD: Jā, ir arī tādi. Atsevišķi izņēmumi, pa retam. Bet es tomēr nepiekrītu jūsu vārdiem, ka mēs viņus, krievvalodīgos okupantus, nevaram izspiest ārā no mūsu valsts. Mums ir pilnas tiesības, pat pienākums veikt dekolonizāciju.
I.K.: Bez šaubām, bet paskatieties uz cipariem – kādu noziegumu valsts vara ir izdarījusi! Latviešu ģimenēs nedzimst bērni. Dabā nepaliek tukšumi – nebūs krievu, iebrauks kurdi, turki utt. Tomēr tā ir tiesa, ka pārāk maz mēs uzstājam. Taču es uzskatu, ka viss ir jāsāk labdabīgi.
DDD: Protams, bez naida, bet ar taisnīguma apziņu.
I.K.: Mani aizskar arī uzraksti krievu valodā, lai viņi, lūk, saprastu. Bet kā gan cilvēks, kurš Latvijā ir nodzīvojis 40–50 gadus, pat vairāk, var nesaprast ne vārda latviski?! Un vēl viņš paziņo, ka viņam ir kauns no latviešu valodas – tas taču ir fašisms viņa dvēselē! Viņam ir kauns runāt pakļautās tautas valodā…
DDD: Tādus taču ir jāmet ārā?
I.K.: Jā, tieši tā.
Var jautāt, kas ir fašisms? Esmu izlasījis Ādolfa – saprotat, par kuru Ādolfu runāju, –grāmatu, tur ir aprakstīta stratēģija tautas dzīves telpā un valodas izplatības areālā. Tad šobrīd dažai labai tautībai piederīgie ir it kā zaudējuši varu savā dzīves telpā, bet savas lielvalsts valodas areālu turpina uzspiest ar fašisma elementu. Pārējais jau ir taktika. Tādējādi tas ir simtprocentīgs fašisms.
DDD: Sarkanais fašisms – tā arī mēs bieži šo parādību dēvējam. Bet latviešiem nevajadzētu bažīties par to, ka pēc dekolonizācijas paliks tukša telpa un nāks kāds cits iekšā. Mēs kā tauta varam to nepieļaut…
I.K.: …ja vien mēs vēl būsim kā tauta. Runāju taču par demogrāfiju! Raugoties uz cipariem, kļūst neomulīgi. Pie varas ir noziedznieki, tauta izmirst, un nekas latviešu tautas glābšanas labā netiek darīts.
Bērni – vienīgā vecumdienu garantija
DDD: Vēl mazliet par pašreizējo pensiju sistēmu, kas nenoliedzami ietekmē mūsu dzīvi…
Imants Keišs: Šajā sistēmā, ja nebūs darbaroku, nebūs arī maksājumu. Kas tad jums pēc 20 gadiem maksās pensiju, ja nebūs jau izaugušas vajadzīgās darbarokas? Jau šobrīd uz vienu strādājošo ir nenormāli liels slogs. Būs katastrofa.
Un vēl jo vairāk esmu sašutis par šiem tā saucamajiem pensiju līmeņiem – 1., 2., 3. līmenis… Patiesībā tās ir finansistu mahinācijas. Kā var būt, ka mums likumā ir iestrādāts: maksājot 3. līmeni un apdrošināšanu, tu saņem ienākuma nodokli līdz 24% atpakaļ no valsts? Bija tāda pensiju sistēma, šķiet, Austrijā, kura tagad ir sabrukusi, jo brokeri ne tur bija ieguldījuši. Un cilvēkam, kurš 3–4 tūkstošus iemaksājis, pēc pārskata paliek vien 50 eiro – tādēļ, ka brokeri ne tur ir ieguldījuši. Tos viņš labāk paņem un lauž līgumu – ja nē, tad vēl bankai par konta apkalpošanu paliek parādā. Tātad to valsts jau ir iestrādājusi, un finanšu lobiji veic savu.
DDD: Bankām šādi “pensiju līmeņi” tiešām ir ļoti izdevīgi – ienāk nodokļu nauda, kuru var ieguldīt savās mahinācijās.
I.K.: Tāpēc vienīgā vecumdienu garantija ir mūsu bērni, nevis iemaksas pensiju līmeņos.
Ja jau valstij ir vajadzīgi nodokļu maksātāji, tad būtu tikai loģiski, ja tiesību normās tiktu iestrādāts kāds mehānisms, kaut kādas priekšrocības, lai arī tai mātei un tēvam, kuri izaudzina piecus vai piecpadsmit bērnus, proporcionāli par šo ģimenes ieguldījumu būtu piemaksa pie pensijas, lai arī šie vecāki vecumdienās var aiziet pie ārsta vai uz operāciju, ja nepieciešams, bez maksas. Ir jau dažas kategorijas (černobilieši u.c.), kam attiecīgais statuss saglabā noteiktas priekšrocības visa mūža garumā. Bet daudzbērnu ģimenēm nav šāda statusa.
Kādu kultūru es varu ieaudzināt saviem mazbērniem, mudināt dibināt ģimeni un runāt par ģimenes vērtībām, ja es, vecaistēvs, savus desmit mazbērnus nevaru aizvest uz zoodārzu, leļļu teātri un citur? Man vienkārši nav šo finansiālo iespēju. Un kādas finansiālās iespējas var būt Ārijai Brūverei, kura vienā laulībā izaudzinājusi 15 bērnus, un tagad jau viņai ir 50 mazbērni, bet pensijā saņem 176 eiro? Vērtīgs darbs sabiedrības labā bija tikai tas, ka viņa ir audzinājusi teļus, būdama kolhoza zootehniķe, bet bērnu audzināšanai nav pat tik liela vērtība kā sēdēšanai cietumā. Lūk, morāle! Ačgārna domāšana vai kas – nezinu kā to nosaukt.
Acīmredzot tas ir sācies no pašas augšas – pa prezidentu līniju. Neviens mūsu prezidents nevar lepoties ar ģimenes paraugkultūru. Bet cauri gadsimtiem tieši šī ģimenes kultūra latviešiem ir tā, kas nodrošinājusi tautas eksistenci. Ja mans vecākais brālis krita neatkarības cīņās, tad bija jāpaņem viņa atraitne ar visiem bērniem un jāizaudzina vēl paša bērni.
DDD: Pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem bija deviņi bērni.
I.K.: Jā. Un, starp citu, kāds latviskas izcelsmes Kanādas demogrāfs teica: “Ja katrā ģimenē no neatkarības sākuma būtu dzimuši tikpat daudz bērnu, cik bija Jānim Čakstem, tad mēs nerunātu, kur mums ir robeža – šaipus vai viņpus Zilupei, tad jau mēs runātu – šaipus vai viņpus Amūrai.” Tie bija viņa vārdi.
Latviešu īpatsvars ir pārāk mazs
DDD: Vai piekrītat, ka mūsu valstī būtu nepieciešama pozitīvā diskriminācija, kas nozīmētu, ka valsts vairāk atbalsta tieši latviešu tautas, arī latviešu ģimeņu, attīstību? Cilvēktiesības šādas darbības pieļauj.
Imants Keišs: Jā, protams, atbalstu. Lai Krievija rūpējas par savējiem; mēs rūpēsimies par savu tautu! Mums nav tādu resursu, lai atbalstītu arī Krievijai piederīgās ģimenes, bet Krievijai ir šādi resursi – tā ir pasaule pasaulē. Nevienai citai tautai nav bijis tik daudz teritoriju.
DDD: Manuprāt, tauta paaudžu laikā var fiziski atjaunoties, bet, ja tā mirst garīgi, tas ir, deģenerējas nacionāli, tad šāda tauta iet bojā.
I.K.: Piekrītu. Piemēram, uzbeki – viņi no viena jeb pusotra miljona divās paaudzēs sasniedza 12 miljonus.
DDD: Tātad pie mums, Latvijā, tiek degradētas vērtības, arī ģimenes vērtības, kas šo atjaunošanos veicina?
I.K.: Tiek degradēta ģimenes kultūra, kas arī ir tautas attīstības bāze.
DDD: Jā, un tiek degradēta arī tautas pašapziņa. Manuprāt, ja šobrīd ģimenēs pieaugtu bērnu skaits, tauta, protams, strauji atjaunotos fiziski, bet tāpat ir svarīga morāli ētiskā un nacionāli patriotiskā audzināšana.
I.K.: Neapšaubāmi! Ja ir viens pats bērniņš un apkārt “krieveļi”, tad uz šo vienu ir vieglāk iedarboties, bet lielu ģimeni neviens nepāraudzinās. Mēs jau nevaram ar to bērnu atrasties vienmēr kopā smilšu kastē, lai pasargātu, bet, ja tur spēlēsies septiņi latvieši un viens krievs, tad šis viens arī runās latviski bez jebkāda papildus spiediena. Un bērniem, savstarpēji sarunājoties, rodas pilnīgi cita sapratne, nekā skatoties televīziju. Un tieši no smilšu kastes radīsies tā cilvēka apziņa. Tā ir mana svēta pārliecība, un jūs to man neizmainīsit.
DDD: Būtībā mūsu tautas problēmas sakne slēpjas faktā, ka latviešu īpatsvars ir pārāk mazs, piemēram, Rīgā latvieši ir minoritāte. Un atkal atgādināšu par dekolonizāciju, kas varētu latviešu pašapziņu pacelt. Ģimenes – stipras un veselīgas – protams, ir jāveido, par to nav strīdu, bet bez dekolonizācijas latvieši nespēj funkcionēt. Nespēj pilnvērtīgi attīstīties. Piekrītat?
I.K.: Protams, piekrītu. Taču uzskatu, ka bez paaudzes, kas to dara, nekas nesanāks. Jau tagad ir pusmiljons mazumā, paies vēl 25 gadi, kritums būs miljons. Un tad jau tie populācijas vecuma cilvēki būs uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi – tad būs “galīgs vāks”!
“Mūsu krievi” neredz ne latviešu, ne krievu tautu, neko – viņi domā senās impērijas kategorijās. Savukārt latvieši, kas ir pie varas, domā, ka ar savu pašlaik saņemto naudiņu ir viss, kas nepieciešams arī nākotnei. Viņiem nevajag latvieti, latviešu tautas attīstību un valsts drošību. Bet vai ar to naudu viņi spēs nodrošināt savu varu – neticu.
Izvirtības popularizēšana – tas ir vājprāts!
DDD: Runājot par ģimenes vērtībām, kārtējo reizi būtu jāvērš uzmanība uz notiekošo preteklību – uz klajo homoseksuālisma propagandu, kas latviešiem ir kaut kas neaptverams.
Imants Keišs: Es vispār nesaprotu, kur raugās SAB, ja dod valsts noslēpumu pielaidi tādam Rinkēvičam? Tāpat notikums Minskā ar kādu diplomātu. Kā diplomāts var būt ar “zilām asinīm”?! Tas mani pazemo! Mani pazemo, ka šāds nelietis ir manas valsts ministrs. Tas ir vājprāts!
DDD: Un viņš vēl ar to lepojas.
I.K.: Ar savu patoloģiju! Baznīca saka – ar grēku.
DDD: Ar savu netiklību.
I.K.: Netiklība, izvirtība – visi sliktie vārdi, kādi vien iespējami. Un vēl plest muti vaļā par bērnu paņemšanu audzināšanā! Arī mūsu biedrībā mēs kategoriski būsim pret to, ka šādi nenormālie var būt skolās kā mācībspēks, ka tādiem varētu uzticēt bērnus audzināšanā.
Ja man stāsta, ka, vienu reizi uzšaujot pa pakaļu bērnam, es esmu noziedzies pret bērnu un īpašs nelietis, bet atdot bērnu “ģimenē”, kur “māmiņa” ir bārdaina lēdija, nav noziegums, – tas ir pazemojums! Un kā tas bērns jutīsies savu vienaudžu vidū?! Vai par to kāds domā? Kā par viņu ņirgāsies?! Es nekad tam nepiekritīšu!
Kad Māris Sants gribēja nokļūt Kultūras vidusskolā par ētikas skolotāju, es, būdams Vecāku padomē, ierosināju visiem vecākiem ņemt bērnus ārā no šīs skolas, ja direktore Santu pieņems. Ja ar šādu “morāli”, ar šādu “ētiku” bērnus audzina, kāds tas bērns izaugs?! No manis tiek prasīta atbildība, un es esmu atbildīgs savas tautas priekšā – ar kādu morāli izaugs bērns, ja šāds izvirtis cilvēks būs viņa ētikas skolotājs?! Es gāju uz tiesu kopā ar direktori, un mēs panācām, atradām iespēju: tiesa atzina, ka direktorei taisnība – šo cilvēku nepieņēma.
Pētījums par demogrāfiju Latvijā
DDD: Jums līdzi ir mape ar pētījumu. Kas tas ir par darbu?
Imants Keišs: Pirms 20 gadiem es un Uldis Zariņš to veicām, lai izpētītu apstākļus lielajās ģimenēs. Pētījums ir ļoti apjomīgs – kopā ar vēstuļu maisiem ap 30 kilogramiem smags. Būtībā šo var nodēvēt par iepriekšējo paaudžu vēsturi.
Skatoties pētījumu, var salīdzināt, kā tagad klājas tiem vecākiem, kuri bija gatavi upurēt savu labklājību – viņi nekarājās kaklā jaunveidojamai valstij, bet piecieta, izaudzināja bērnus, lai tikai Latvija pastāvētu. Taču tagad nekas netiek darīts, lai šai kategorijai kompensētu viņu ieguldījumu cīņā par Latvijas neatkarību. Ja kādreiz šiem cīnītājiem deva jaunsaimniecības u.tml. – bija vismaz kaut kāda sabiedriskā pateicība, tad tagad pat pie pensijas nepieliek kaut vienu eiro par to, ka cilvēks ir izaudzinājis jaunus nodokļu maksātājus. Veikšu arī šai paaudzei pētījumu – kā tagad bērnus audzina, man ir ar ko salīdzināt…
DDD: Tātad jūs veicat pētījumu par demogrāfiju Latvijā. Ko jūs tajā iekļausit?
I.K.: Visus aspektus, teiksim, cik ir sociālais nodrošinājums uz vienu bērnu, cik liela ir dzīves telpa, kā var izglītot u.tml.
DDD: Tieši daudzbērnu ģimenēm?
I.K.: Izpēte tiek veikta gan par daudzbērnu, gan arī viena bērna ģimenēm – kā bērni dzīvoja agrāk un kā tagad, lai salīdzinātu.
DDD: Kā lasītājs, kurš vēlas sazināties ar jums un dot savu ieguldījumu demogrāfijas izpētē, var jūs atrast?
I.K.: Gaidīšu vēstules uz e-pastu: latvijas@daudzbernugimenes.lv vai telefona zvanus – mans tālruņa numurs: 29144340.
Ļausim latviešiem piedzimt!
Imants Keišs: Manuprāt, tagad ģimenes kultūras vērtība un valsts attieksme nav proporcionāla visām iedzīvotāju kategorijām, un nav nekādu sociālo garantiju, lai ģimene ar bērniem varētu nopirkt, piemēram, dzīvokli. Un tad brīnās, kāpēc latvieši brauc prom uz Īriju! Vajadzētu nodibināt garantiju fondu, lai latvietis varētu te palikt, jo viņam jau gēnos ir labestība un vēlēšanās veidot ģimeni, latvietis nebaidās no bērniem.
Valstij vajag domāt, lai latviešu ģimenēs dzimtu vairāk bērnu. Domāju, ka ģimenēs, kur ir viens bērniņš, viņš jau ar mātes pienu iezīž zināmu egoisma devu. Bērns, protams, prasa – man vajag brālīti vai māsiņu, bet viņam iestāsta, ka nevajag, un pieaugot viņš jau to uztver kā pašsaprotamu.
DDD: Vai esat noskaidrojis, kam ir vairāk bērnu ģimenēs – mums, latviešiem, vai krievvalodīgajiem?
I.K.: Proporcionāli aptuveni vienādi. Faktiski, lielajās pilsētās – krieviem, bet laukos – latviešiem.
DDD: Kāds novēlējums jums būtu latviešiem?
I.K.: Paaudzi senā vēsturē mums bija akcija “Glābsim savu tautu!”. Lūk, turpināsim to. Sagaidot Latvijas simtgadi, pārtrauksim Latvijas, latviešu izmiršanu un sāksim pieaugt. Neko labāku par to es nevarētu novēlēt ne sev, ne manai tautai.
DDD: Un audzināšanas jomā?
I.K.: Protams, bērni ir jāaudzina nacionāli patriotiski. Jāaudzina par īstiem latviešiem. Taču, ja mums nebūs piedzimuši bērni, – ko tad mēs audzināsim?! Mana nostāja pret Latviju, manu Tēvzemi, ir tāda, ka jau ar pirmo manu bērnu dzimšanas minūti es sapratu, ka viņi nāk izšauto un kritušo latviešu vietā. Tas ir mans ieguldījums, un novēlu katram latvietim audzināt bērnus savā dzimtā, savā ģimenē, lai aizstātu šos kritušos, nedzimušos. Tas ir, es domāju, vislabākais ieguldījums manai tautai.
Citādi, ja tagad ievedīs septiņus ešelonus ar plintēm, latvieši paņems tikai no trim vagoniem, bet pārējie ešeloni ar ieročiem kritīs ienaidnieka rokās… jo latviešiem nebūs vīru, kas to plinti paņem!
Intervēja Līga Muzikante