Rinkēviča paziņojums – pret tautas un valsts interesēm
Novembra sākumā Latviju un arī pasauli pāršalca mūsu tautu un valsti apkaunojoša ziņa – Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ar lepnumu paziņoja, ka ir gejs jeb pederasts. Citu valstu politiķi (piemēram, Igaunijas prezidents), kas ir zaudējuši sajēgu par morāli un garīgo veselību, steidzās sveikt viņu par “drosmi”. Tas liek domāt, ka daudzus tā saucamās Rietumu pasaules politiķus ir traumējusi pederastijas un lesbisma apsēstība, kas degradē cilvēka personību un laupa veselo saprātu. ASV diplomātiskās misijas vadītāja Latvijā Šārona Hadsone-Dīna izteikusi cieņu Latvijas ārlietu ministram: “Kā vienmēr ASV vēstniecība ir lepna par spēcīgo partnerību ar jums.” Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess Rinkēviču sveica ar vārdiem: “Ļoti drosmīgs vīrs un ļoti labs ārlietu ministrs.” Savukārt Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkēvičs raksta: “Mans draugs Edgar, apbrīnoju tavu drosmi un tavu patiesumu.” Netrūkst apsēsto politiķu arī tepat, Latvijā. Piemēram, Nils Ušakovs, kurš priecājas par Rinkēviču: “Apsveicami. Novēlu veiksmi darbā un privātajā dzīvē!”
Par ministra paziņojumu sašutumu pauž ārsts Andris Rubins. Masu medijiem viņš ir izsūtījis atklātu vēstuli, kas adresēta LR ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam. Andris Rubins ir piecu bērnu tēvs, profesors, Latvijas Universitātes katedras vadītājs, Latvijas un Baltijas Dermatovenerologu asociācijas prezidents, Eirāzijas 5.kongresa prezidents.
Puve Ārlietu ministrijā
Saruna ar ārstu, profesoru Dr.hab.med. Andri Rubinu
DDD: Jūs esat uzrakstījis atklātu vēstuli ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, paužot protestu pret ministra lepošanos, ka ir homoseksuāls.
Andris Rubins: Jā, jo es uzskatu, ka ārlietu ministra rīcība ir gļēva un nekulturāla, tā nav valsts interesēs. Ja viņš gribētu, lai viņu daudzmaz ciena, viņam vajadzētu vismaz atkāpties no ministra amata. Kā ārlietu ministrs viņš, manuprāt, nedrīkst paziņot par savu homoseksuālismu un palikt amatā. Viņš taču iespaido ne vien Latvijas sabiedrību, bet tiekas ar ārzemniekiem, un ne visas valstis atzīst viņa novirzi! Ja viņš gribēja atklāt savas tieksmes, tas bija jādara pirms vēlēšanām un kaut vai jādibina sava partija un jāstartē – tad mēs redzētu, vai viņu ievēlētu.
Es nesaprotu, kam Rinkēviča atzīšanās bija domāta – vai savai reklāmai? Tagad daudzi slavē, ka viņš ir izdarījis gandrīz vai varoņdarbu… Bet iedomājieties, kas notiktu, ja visi būtu homoseksuāļi?! Aizietu taču bojā visa cilvēce! Cilvēki šodien mirst no AIDS, no Ebola vīrusa, vēl no dažādām slimībām, un tagad vēl šis…
Es kā Latvijas pilsonis, piecu bērnu tēvs, kurš domā par savas nācijas, ģimenes, bērnu un mazbērnu nākotni, nevaru atbalstīt propagandu, kādu veic mūsu valsts ārlietu ministrs.
DDD: Degradējošā valsts politika ir vērsta uz taisnības nomelnošanu, un daudzi baidās skaļi nosaukt lietas īstajos vārdos. Vai neesat saņēmis represijas par atklātību pret ārlietu ministru?
A.R.: Nē, šobrīd nekas tāds nav bijis. Taču es neesmu arī redzējis, ka kāds masu medijs būtu publicējis manu atklāto vēstuli. Saprotu, ka homoseksuālistiem tā nepatīk. Varbūt vajag ielikt maksas sludinājumu? 2000. gadā biju uzrakstījis “Astoņkājis Latvijas medicīnā” par nesaimnieciskumu un izšķērdību Veselības ministrijā un VOVAA (Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra), bet neviens medijs nepublicēja, līdz nesamaksāju kādus 300 latus. Tika publicēts “NRA” (27.01.2001.) un “Latvijas Ārstu žurnālā” (2000. gada decembrī). Pēc tam cilvēkus, kas bija noziegušies medicīnas pasaulē, arī notiesāja.
Es uzskatu, ka Rinkēvičs, reklamējot homoseksuālismu, vēršas arī pret Satversmi, jo 110. pantā ir ierakstīts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti. Tas ir nepieļaujami! Satversmes 110. pantu drīkstētu grozīt tikai referendumā, tas būtu jānosaka ļoti stingri.
DDD: Tātad pēc savas būtības Rinkēviča veiktā homoseksuālisma propaganda ir noziedzīga, pretēja valsts un tautas interesēm?
A.R.: Ja ir cilvēki, kam nepatīk mūsu likumi, mūsu Satversme – mēs taču esam Eiropas Savienībā, lai viņi brauc uz Holandi, dzīvo un precas tur savā starpā, kā vien grib! Bet es esmu latvietis, tāpēc cīnos par latviešu tautas interesēm, par normālu ģimeni ar bērniem, par patiesām vērtībām.
Ārlietu ministrija – homoseksuāļu saiets?
DDD: Ko, jūsuprāt, šāda ārlietu ministra lepošanās ar savu homoseksualitāti vēsta jaunatnei? Liekas, ka mērķtiecīgi, ar propagandas palīdzību tiek saputrota izpratne par pareizo un nepareizo, dabisko un pretdabisko. Ir arī tāds teiciens: “Zivs pūst no galvas.”
Andris Rubins: Vēl nenobriedušie prāti sāks domāt, ka homoseksuālas attiecības ir pareizas, ka tās ir labas, lai tiktu augšā pa varas kāpnēm. Man personīgi nepatīk arī tas, ka jaunajiem, kuri nav precējušies, rodas bērni. Ir jābūt atbildīgiem šādā gadījumā. Ja esi nolēmis dibināt ģimeni, kurā būs bērns, tad vispirms ir jāapprecas, ir jābūt stabilitātei – tas ir vajadzīgs arī sievietei. Katra normāla sieviete taču grib, lai vīrietis viņu apprec. Tāpat nav noslēpums, ka mums, Latvijā, ir liela laulību šķiršanas statistika. Es domāju, ka tas viss ir šīs propagandas rezultāts.
Savā atklātajā vēstulē rakstīju arī, ka valdībai vajadzētu nodarboties ar jaunatnes patriotisko audzināšanu. Gribu redzēt, ko Edgars Rinkēvičs ir darījis jaunatnes patriotiskajā audzināšanā?
DDD: Viņam ir citas – daudz privātākas – intereses…
A.R.: Ja viņš atklāj savu nedabisko orientāciju, tad lai nosauc, cik no ārlietu sektora darbiniekiem arī tādi ir. Daži jau ir atzinuši, ka paši ir homoseksuāļi un jūtoties dikti labi. Protams, ka viņi jūtas labi, jo viņu ministrs ir homoseksuāls. Lato Lapsa bija uzdevis Rinkēvičam jautājumu, kāpēc viņš brauc komandējumos ar savu biroja vadītāju, kurš arī, kā izrādās, ir homoseksuālists? Es nezinu, vai viņš saņēma atbildi, bet viss liek domāt, ka Ārlietu ministrijā tik tiešām nodarbojas ar privātām lietām, nevis valsts interesēm. Tāds ir mans viedoklis. Es uzskatu, ka ministrija strādā slikti – neefektīvi!
DDD: Televīzijā gan viņa darbība tiek slavēta.
A.R.: Nupat biju Amsterdamā. Viesnīcā, kurā dzīvoju, strādāja kāda Latvijas pilsone, un viņa sacīja, ka nav bijis pilnīgi nekādas informācijas par pēdējām Saeimas vēlēšanām. Ārlietu ministrijai vajadzētu, pirmkārt, popularizēt, informēt par visām partijām, kas piedalās vēlēšanās. Bet Rinkēvičs tā vietā taisa sev reklāmu, aizliegdams dažiem no Krievijas iebraukt Latvijā. Ārišķība, nevis īstens darbs! Daudzi jau viņam aizrādīja, ka tās ir viņa personīgās intereses. Starp citu, pēdējais, kuram viņš aizliedza iebraukt, ir septiņu bērnu tēvs, kurš Krievijā ir kritizējis homoseksuālismu.
Es gribētu redzēt, lai mūsu preces vairāk tiktu eksportētas gan uz Krieviju, gan uz Ukrainu, gan citurieni. Tas būtu Ārlietu ministrijas tiešais darbs, nevis tikai domāt par homoseksuāļu kontaktiem.
Tas rada psihisku un fizisku kaitējumu
DDD: Jūsuprāt, no kurienes rodas pederasti un lesbietes? Nav jau tā, ka bērns piedzimst homoseksuāls.
Andris Rubins: Varbūt vienai daļai ir kaut kādas tieksmes…
DDD: Tieksmes uz izvirtību?
A.R.: Grūti pateikt. Ļoti svarīga loma, kā jau teicu, ir audzināšanai. Arī propaganda un citi blakus efekti var būt izšķiroši, piemēram, prostitūcija, izvarošana utt. Lasām, ka, piemēram, Rumānijā ir vecāki, kas pat savus nepilngadīgos bērnus sūta prostitūcijā. Savukārt kolonijās, cietumos nepilngadīgie un arī citi tiek izvaroti. Tāpat narkotiku iespaidā tādi var kļūt. Ir jau arī sportisti (Vācijā, Amerikā u.c.) un pat treneri homoseksuālisti. Citi karjeras dēļ kļūst par tādiem.
Cik ir homoseksuāļu, tas patiesībā nav zināms – nav tādas statistikas. Vinstons Čērčils ir teicis: “Es neticu statistikai, jo pats esmu to viltojis.”
DDD: Vai jūs kā ārsts atzīstat homoseksuālismu par slimību? Mūsu avīzē jau ir ticis rakstīts, ka psihi psihiatri to ir izsvītrojuši no slimību klasifikatora.
A.R.: Tā vairs nav klasificēta kā slimība, bet normāla tieksme tā nav. Nav normāla, dabiska tāda darbība, kas var iznīcināt cilvēci! Ir jau bijušas intervijas arī ar profesoru Kalnbērzu, ar profesoru Stradiņu, un viņi tāpat atzīst, ka nodarboties ar homoseksuālismu nav normāli.
Homoseksuālisma propaganda ir graujoša, jo apdraud arī mūsu mazās nācijas pastāvēšanu. Latviešiem jau tā ir zema dzimstība. Liela daļa, kas spējīgi radīt bērnus, ir emigrējuši, jo viņus neapmierina valdības darbs, nospiestā ekonomika. Žurnālos, internetā aprakstīts, ka Rinkēvičs “treknajos gados” ir uzkrājis 230 000 latu vai eiro, ko normāla ģimene nav spējusi izdarīt. Un viņš lepojas, ka ir gejs. Kāds labums no tā ir Latvijas valstij un tautai? Nekāds. Bet pienāks laiks, kad viņš prasīs, lai viņam maksā pensiju, lai gan nav atražojis nevienu cilvēku.
Kā jau teicu, homoseksuālisma propaganda, ko tagad veic arī ārlietu ministrs Rinkēvičs, ir pretēja mūsu nācijas interesēm. Diemžēl es neesmu vēl dzirdējis, ka t.s. nacionāļi Saeimā būtu izteikušies pret šo perversiju, lai gan cīnās it kā par ģimeni. Bet kā tas izpaužas? Viņiem vajadzētu panākt Rinkēviča demisiju, bet viņi to nedara. Tas, protams, ir mans viedoklis.
DDD: Kādas veselības problēmas rodas no šīs sava dzimuma “mīlestības” – novirzes?
A.R.: Galvenais, manuprāt, ir psihiskais kaitējums. Ļoti grūti ārstējama ir šizofrēnija, bet homoseksuālisms, manuprāt, ir psihiska novirze, kas iegūta dzīves laikā. Varbūt ir kādi iedzimti gēni, bet pamatā jau, protams, par geju vai lesbieti kļūst dzīves laikā.
DDD: Cik noprotu, homoseksuāls akts sagrauj ne tikai psihi, bet arī ķermeni?
A.R.: Jā, protams. Ļoti sabojā attiecīgos muskuļus, kas var izsaukt dažādas nesaturēšanas u.tml.
DDD: Savulaik (nu jau nelaiķis) Jānis Zālītis ar hipnozes palīdzību šādus cilvēkus sekmīgi ārstēja. Bet ir kāds apstāklis – homoseksuāli orientētajiem ir jāgrib izārstēties, un tikai tad tas kļūst iespējams. Taču, ja tiek izplatīta homoseksuālisma propaganda, viņi sāk lepoties ar savu perversiju, tad vēlēšanās kļūt veseliem līdzinās nullei.
A.R.: Tieši tā – viņi sāk lepoties. Tas īstenībā ir šovinisms – uzspiest visiem savu gribu. Turklāt šajā gadījumā ministrs tērē valdības, respektīvi, mūsu jeb tautas līdzekļus, bet nodarbojas ar psihiskas novirzes propagandu.
Krievijā geju necienīs!
DDD: Ārlietu ministrijas tiešais pienākums būtu pildīt Saeimas deklarāciju par Latvijas okupāciju, tātad novērst okupācijas sekas. Taču tas netiek darīts, tikmēr piektā kolonna vēl joprojām bradā mūsu ielas. Manuprāt, arī šī ir totāla ačgārnība jeb novirze no normālas lietu kārtības.
Andris Rubins: Protams. Domāju, ka Ārlietu ministrija baidās pieskarties šim jautājumam. Tikai nesaprotu, kāpēc? Ārlietu ministrija un Rinkēvičs izsakās, ka ir vajadzīgas kādas pastiprinātas sankcijas pret Krieviju Ukrainas jautājumā. Manuprāt, pret Krieviju nevajag vērsties vairāk, kā to dara, piemēram, Vācija un citas Eiropas Savienības valstis. Latvija ir maza valsts, un ir nepieciešama samērojamība.
Es nedomāju, ka tieši krievu tauta mums būtu nedraudzīga, bet viņu pašreizējā politika ir tāda. Tāpēc vajadzētu rīkoties daudz diplomātiskāk, lai patiešām aizstāvētu mūsu valsts un nācijas intereses. Tomēr es domāju, kamēr mūsu ārlietu ministrs būs gejs, tikmēr Latvijas attiecības ar Krieviju neuzlabosies – viņš nevarēs neko nokārtot, jo viņu nerespektēs. Tikšanās reizēs arī ar Valsts prezidentu blakus jābūt ārlietu ministram. Bet Krievijā geju necienīs! Tādējādi nekas tur nevar sanākt – to vajadzētu saprast. Nevar valdībā būt cilvēks, kurš aizstāv kādas šauras, pretdabiskas intereses.
DDD: Jūsuprāt, vai okupantiem un kolonistiem būtu jāpaliek Latvijā? Vai tā saucamā integrācija būtu jāturpina?
A.R.: Es domāju, ka viņiem ir jārada iespēja atgriezties savā tēvu zemē – Krievijā.
DDD: Tātad jūs atbalstāt dekolonizāciju?
A.R.: Jā, visiem, kuri negrib atzīt Latviju, negrib mācīties un runāt latviešu valodā, kuriem ir pretenzijas pret latviešiem, pret latviešu tautu, ir jābrauc prom. Viņi uzstājas, ka šeit tiek ierobežotas tiesības, bet faktiski nav lojāli mums.
Uzskatu, ka pareizāk būtu, ja bērnudārzi un skolas būtu tikai latviešu valodā. Ja skolas ir krievu valodā, tad tās nevajadzētu finansēt no valsts līdzekļiem, bet no kaut kādiem citiem – no privātiem. Ir aizritējuši jau vairāk nekā 20 gadu – nesaprotu, cik ilgi mēs varam viņus sponsorēt, uzturēt. Ja bērnudārzos būtu tikai viena valoda, nebūtu problēmu – bērni iemācītos šo valodu. Un skolās tāpat – visiem vajadzētu būt vienai programmai, nevis katram sava. Nav pareizi teikt, ka jāmācās savā dzimtajā valodā – ja esi piedzimis Latvijā un esi Latvijas pilsonis, tad mācies latviešu valodā. Vai tad var būt Latvijas pilsonis ar Krievijas pasi? Ja gribi Krievijas pasi un savu dzimto valodu, tad brauc uz Krieviju.
DDD: Ušakovs ir Latvijas pilsonis, iemācījies latviešu valodu un pat runā latviski, bet lojāls latviešu tautai viņš nav…
A.R.: Es piekrītu un arī domāju, ka viņš nav lojāls. Viņš taču parakstījās par krievu valodu kā otru valsts valodu. Lojalitātei, pirmkārt, jau ir jābūt PAR latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā, jāatzīst visas mūsu tiesības, mūsu likumi.
DDD: Putinam ir repatriācijas programma. Latvijas ārlietu ministram būtu jāparūpējas, lai Putins atgūtu savus tautiešus, kuru pie mums ir krietni par daudz.
A.R.: Protams, Latvijas ārlietu ministram vajadzētu to veicināt, nodarboties ar aptuveni šādu propagandu: ziniet, Krievijā ir ļoti labi, jūs gaida Putins, brauciet prom! Nevis kā tagad propagandēt savu homoseksuālismu. Varbūt varam Krievijas tautiešiem pat palīdzēt aizbraukt. Mums taču ir labi celtnieki, varētu Krievijā celt viņiem mājas. Protams, Krievija par to maksātu, bet mūsējie palīdzētu celt. Ja mēs uzprasītu Eiropas Savienībai, arī tā mums iedotu naudu, ja patiešām gribēsim atbrīvoties un palīdzēt Krievijas pilsoņiem aizbraukt uz viņu tēvzemi.
Un vēl. Tiem latviešiem, kas ir Krievijā, jāpalīdz atgriezties Latvijā. Rietumu trimdas latvieši ir bagāti, tāpēc var atgriezties, nopirkt dzīvokli un dzīvot, kā grib. Šobrīd presē tiek runāts par latviešiem, kas pēdējā laikā ir devušies uz Rietumvalstīm darba meklējumos – vieni varbūt grib, citi negrib atgriezties. Bet Krievijā mītošos esam atstājuši novārtā. Ārlietu ministrijai un valdībai nav politikas, kas viņiem palīdzētu repatriēties.
Mums ir ļoti daudz neremontētu māju. Varētu radīt valsts fondu – kāds var teikt, ka tas ir sociālisms vai kaut kas tamlīdzīgs, bet es uzskatu, ka visām jaunajām ģimenēm būtu jādod vienistabas vai divistabu dzīvoklis, kurš pieder valstij, un viņiem būtu jāmaksā tikai īre. Ja tev, teiksim, ir 2 bērni, tad par īri jāsamaksā, piemēram, 50 procenti; ja ir 3 vai vairāk bērnu, tā nebūtu jāmaksā vispār. Arī latviešiem, kas grib atgriezties no Krievijas, varētu piedāvāt valsts dzīvokli vismaz sākotnēji par brīvu – bez īres maksas. Tie taču ir mūsu tautieši, mūsu pilsoņi, un viņi saprastu, ka mēs par viņiem domājam. Tiem, kas ir Īrijā, tāpat varētu piedāvāt kaut kādu palīdzību, kaut vai zemi vai bezprocentu kredītu. Kredītu gan nav viegli atdot, bet, ja ceļ māju, tad, kamēr tā nav apmaksāta, lai tā pieder valstij, kas atbrīvo no nodokļiem.
Nacionāļi Saeimā – tādi pašvaki…
DDD: Jūs esat ne vien Latvijas Universitātes katedras vadītājs, Latvijas un Baltijas Dermatovenerologu asociācijas prezidents un Eirāzijas 5. kongresa prezidents, bet esat arī bijis Saeimas deputāts. Kā jūs raksturotu savus politiskos uzskatus?
Andris Rubins: Es sevi uzskatu par nacionāli noskaņotu latvieti. Arī šogad startēju Saeimas vēlēšanās – no Latvijas Reģionu apvienības, bet faktiski pieskaitu sevi pie nacionāļiem. Nezinu tikai, ko Saeimā ievēlētie nacionāļi domā un dara.
DDD: Diezgan pašvaki ir bijuši mūsu formālie nacionāļi Saeimā…
A.R.: Jā, tieši tā – viņi ir pašvaki. Viņi taču arī neko nedara deokupācijas lietā. Nepiekrita, bet neprotestēja pret bankas “Citadele” pārdošanu slepenībā un, cik zināms, par neatbilstoši mazu summu.
DDD: Nacionālās apvienības priekšvēlēšanu programmā nebija pat ierakstīts par Saeimas deklarācijas par Latvijas okupāciju pildīšanu.
A.R.: Jā, un mēs jau neko citu neprasām – mums ir Deklarācija, tāpēc, lūdzu, pildiet to! Tas ir ne tikai nacionāļu, bet visas valdības, īpaši Ārlietu ministrijas, pienākums.
Kā uzlabot stāvokli veselības aprūpē?
DDD: Runājot vēl par politiku – kā jūs vērtējat šā brīža situāciju veselības sistēmā?
Andris Rubins: Pašlaik medicīnā stāvoklis ir bēdīgs, tā ir ļoti nolaista. Veselības ministri mainās, bet vēl nav bijis īstens saimnieks. Esmu rakstījis vairākas atklātās vēstules gan veselības ministrei Circenei, gan Ministru prezidentei Straujumai, gan iepriekšējiem premjeriem un ministriem, – tās neviens medijs nepublicēja.
DDD: Ko jūs uzskatāt par visaktuālāko problēmu?
A.R.: Lielajās slimnīcās valdes nomaina bez konkursa. Jaunā valde uzreiz pieprasa 10 miljonus latu, tagad eiro, lai it kā novērstu trūkumus. Bet kāpēc tagad parādās tādas izmaksas? Par to jau iepriekš vajadzēja runāt, ja jau reiz ir bijuši šādi zaudējumi.
Arī medikamentu apmaksa ir problēma. Ir noteiktas valsts kompensējamās zāles. Būtu normāli, ja valsts tās apmaksātu simtprocentīgi. Bet, ja apmaksā 50 procentus, kā tas bieži ir tagad, tad nabadzīgs cilvēks tās tik un tā nevar nopirkt, lai ārstētos.
Es ceru, ka pašreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs, būdams gudrs cilvēks, strādās valsts un iedzīvotāju interesēs un savedīs visu kārtībā, kā to ir solījis reklāmās.
DDD: Bet, ja jūs būtu veselības ministrs, kādus darbus veiktu pirmkārt?
A.R.: Pirmkārt, es nodibinātu Medikamentu Lieltirgotavu ar aptieku tīklu, pakļautu Veselības ministrijai. Tas būtu valsts pārraudzībā, bāze iepirktu nepieciešamos valsts apmaksājamos medikamentus tieši no ārzemēm par vismaz 30 procentiem lētāk. Man kādreiz ir bijusi lieltirgotava un aptieka, tāpēc zinu, kā to darīt.
Mēs iepirktu medikamentus no ārzemēm par vismaz 30 procentiem lētāk, un valsts paņemtu, teiksim, 5 procentu uzcenojumu. Un tas būtu iedzīvotāju labā. Bet kas notiek tagad? Privātā tīkla lieltirgotavas, es domāju, ka iepērk par aptuveni 30 procentiem lētāk, bet pārdod ne vien par pilnu cenu, bet pieliek klāt vēl kādus 10–20 procentus. Tādējādi medikamenti tiek ļoti sadārdzināti – lieltirgotavām ir monopols uz to. Protams, aptiekās zāles ir vēl dārgākas, jo aptiekas uzliek arī savu uzcenojumu.
DDD: Cik pašlaik ir šādu privātu lieltirgotavu?
A.R.: Ap piecām. Tās pilnībā ir pārņēmušas medikamentu tirgu. Mūsu pašreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs šo sistēmu ļoti labi saprot – viņam bija aptieku tīkls, kuru viņš pārdeva. Bet, vai viņš ko darīs, lai mainītu situāciju, es nezinu, tomēr ceru. Ja valsts pārraudzībā būtu sava lieltirgotava un aptieku tīkls, tad nevajadzētu tik daudz maksāt par zālēm.
Vēl kur redzu trūkumus? Es esmu dermatologs, bet mums ir likvidēta Valsts dermatoloģijas klīnika. Domāju, ka runāsim ar ministru, un varbūt viņš mums palīdzēs. Mums vajag bāzi dermatoloģijas klīnikai, lai apmācītu studentus, rezidentus, veiktu zinātniski pētniecisko darbu. Ministram vēl būtu jāpārskata visu slimnīcu darbība. Nav pamatota arī mazo slimnīcu likvidācija. Kaut kādiem ārstu punktiem ir jābūt – vai nu dzemdību, vai citu neatliekamas palīdzības gadījumos.
Šobrīd viss ir atkarīgs, cik daudz ģimenes ārsts spēj darīt tur, kur ir likvidētas slimnīcas. Ja būtu kā Amerikā – ja ģimenes ārsts varētu pieņemt dzemdības, salikt kopā kaulu lūzumus utt., tad jau viss būtu labi. Bet es nedomāju, ka šodien mums visi ģimenes ārsti būtu uz to spējīgi. 1988. gadā, kad biju Amerikā, satiku savu brālēnu Tālivaldi Rubīnu. Viņam bija privātprakse Menas štatā – viņš man teica, ka pieņemot dzemdības, liekot kaulus kopā, rentgenus taisot, dara itin visu, kas vajadzīgs.
Manuprāt, medicīnā nepamatoti daudz līdzekļu tiek gluži vienkārši izšķērdēts. Katru gadu finansē Rīgas Stradiņa universitāti ar 15–20 miljoniem. Nesaprotu, kāpēc tik liels finansējums? Viena daļa taču ir ārzemju studenti, kas maksā. Domāju, ka ir iespējas pārskatīt budžetu, racionālāk izmantot.
Daudzi jaunieši negrib braukt prom!
DDD: Pēc aptuvenām aplēsēm gandrīz katrs piektais jaunietis no Latvijas dodas uz ārzemēm darba meklējumos. Jūs vadāt Latvijas Universitātes Dermatoveneroloģijas katedru – kāds noskaņojums ir jūsu studentiem? Vai arī šie topošie ārsti plāno atstāt Latviju pēc studijām?
Andris Rubins: Man ir prieks par studentiem – viņi ir zinātkāri un labprāt mācās. Bet, protams, studenti vēlas, lai šeit būtu bezmaksas augstākā izglītība, lai viņi varētu iegūt bezmaksas rezidentūru savā specialitātē šeit, Latvijā. Šodien man kāds students teica, ka gribot kļūt par neiroķirurgu, bet viņš ir dzirdējis, ka nākamos piecus gadus nebūšot rezidentūra neiroķirurģijā. Tad viņš nevarēs iegūt specialitāti, bet negribot braukt prom no Latvijas.
Vispār man ļoti patīk, ka daudz studentu negrib braukt prom no Latvijas. Visi mani pieci bērni ir ar augstāko izglītību un strādā Latvijā. Mans vecākais dēls ir docents un stažējies gan Vācijā, gan Amerikā. Viņam kādreiz ir prasījuši – kāpēc tu nepaliki strādāt ārzemēs, kur ir liela alga? Bet viņš atbild, ka vēlas būt šeit, Latvijā, un ārstēt mūsējos. Tādējādi ne vienmēr svarīga ir nauda. Ir kādas augstākas vērtības.
Katrā ziņā ir jādomā, lai mums šeit, Latvijā, būtu bezmaksas augstākā izglītība un mūsu jaunie speciālisti varētu palikt un strādāt – ir jānodrošina viņus ar darbu.
DDD: Vai tad ārstiem trūkst darba – viņu ir par daudz?
A.R.: Nē, es nedomāju, ka ārstu Latvijā būtu par daudz. Dažās specialitātēs viņu sāk jau pietrūkt.
DDD: Piemēram?
A.R.: Varbūt terapijā, psihiatrijā, ginekoloģijā, anestezioloģijā – grūti uzreiz pateikt, neesmu šobrīd iedziļinājies.
DDD: Un, jūsuprāt, kā motivēt jaunos ārstus palikt Latvijā?
A.R.: Es domāju, ka situācija uzlabotos, ja medicīnā turpinātu attīstīt praksi, kas jau dažās specialitātēs pastāv, ka ārstējam arī ārzemniekus. Mums ir jābūt tādai iespējai, jo ārstiem tad šeit būs darbs, un ārzemnieki varēs braukt šurp. Vietējiem kļūs lētāka ārstēšana, turklāt ārzemnieki dzīvos viesnīcās, tērējot savu naudu.
DDD: Vai jūsu studenti ir patriotiski noskaņoti? Vai jūs ar viņiem runājat par latviešu tautas un valsts vissvarīgākajiem jautājumiem?
A.R.: Jā, mēs runājam, un studenti mani pilnībā atbalsta. Viņi nesaprot arī, kā ministrs Rinkēvičs var reklamēt homoseksuālismu.
DDD: Tad jau mums ir saprātīgi jaunieši.
A.R.: Protams. Jaunieši mums ir labi un gudri. Kas būtu nepieciešams, lai jaunatnei palīdzētu? Ir jābūt patriotiskajai audzināšanai, jāattīsta kultūra, izglītība, sports.
Intervēja Līga Muzikante