Saruna ar latviešu nacionālistu Edgaru Bindemani
Kustība sāksies, kad beigsim rāpot
DDD: Karš Ukrainā daudziem liek pārvērtēt situāciju Latvijā un Eiropā kopumā. Jūs esat sabiedriski aktīvs, nacionāli noskaņots latvietis, kurš seko līdzi notikumiem pasaulē. Tāpēc jautāšu – vai Latvijas valdības, latviešu attieksme pret Ukrainā notiekošo, jūsuprāt, ir atbilstoša situācijas nopietnībai?
Edgars Bindemanis: Par Ukrainu nezinu teikt, bet pret notikumiem Latvijā attieksme, manuprāt, ir nenopietna, vieglprātīga. Spilgtā atmiņā ir referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu – latvieši it kā mobilizējās, kaut kā toreiz uzvarējām, bet pēc tam atkal notiek runas par integrāciju, par kaut kādu sadraudzību ar tiem, kas tevi nīst līdz kaulam, līdz sirds dziļumiem. Un visa šī bailība! Kad ikdienā runāju ar krieviem latviski, arī viņi sāk runāt latviski, tātad viņi tīri labi zina latviešu valodu – viņi vienkārši nevēlas runāt latviski.
Runājot par drošību, manuprāt, esam pārāk paļāvīgi uz NATO. Mēs gaidām kaut kādu starptautisku palīdzību, bet jāatgādina, ka arī mežabrāļi gaidīja, taču nesagaidīja. Par tik bieži pieminēto NATO līguma piekto pantu, tā ievērošanu, diemžēl neesmu tik pārliecināts.
DDD: Protams, no vēstures ir jāmācās, bet varbūt šobrīd dalība NATO ir zināms drošības garants. Izskan ziņas, ka NATO karaspēks iespējama militāra konflikta gadījumā Latvijā būs trīs dienu laikā. Vai, jūsuprāt, mūsu amatpersonas vispār domā par to, kā mēs tās trīs dienas noturēsimies?
E.B.: Ļeņins Trocki nosauca par judušku (tas ir viņa rakstos). Pirms valodas referenduma prezidents Andris Bērziņš teica, ka tautas nobalsošanā nepiedalīsies, nevienu neaicinās piedalīties, bet 2012. gada 13. februārī viņš pirmais parakstīja “Jūdas manifestu” (“Labas gribas manifests” – red.piez.), kuru steidza parakstīt arī tā saucamā inteliģence, lai tikai būtu miers, lai nevajadzētu pašiem neko domāt un vienmēr varētu attaisnoties – es jau gribu gan to deokupāciju, latvisku valsti, bet, lūk, parakstīju jau to dokumentu. Parakstot tādu manifestu, vieglāk pēc tam ir ēst tos ikrus un dzert šampanieti, ko tev liek priekšā.
Jānis Freimanis savā grāmatā “Dullā veča piezīmes” raksta: “Pirms vairākiem gadiem, tagad jau mūžībā aizgājušais Francijas prezidents Miterāns, viesodamies Rīgā, skaidri un gaiši pateica, lai griežamies Hāgas Starptautiskajā tiesā un pieprasām civilokupantu izbraukšanu no Latvijas. Taču mūsu kangari no šādas pārdrošības krita nesamaņā.
Divas reizes ANO Ģenerālajā Asamblejā runāja Guntis Ulmanis. Pirmajā reizē tarkšķēja par kaut kādu dzintara istabu, ko iekārtošot Ženēvā, bet otrajā reizē muldēja par latviešu tautas dziesmu garu. Latvieši savu dzīvi vadot vienos priekos un dziesmās, jo latviešiem esot miljons tautas dziesmu. Bet par to, ka Latvijā atrodas miljons okupantu, to gan aizmirsa pateikt. Vēlāk taisnojās, ka neesot bijusi piemērota gaisotne. Iedomājieties, kas par smalku degunu. Lieta daudz vienkāršāka – zālē sēdēja Jeļcins un Kozirevs, un šo vīru priekšā mūsu iztapoņa neuzdrošinājās runāt par krieviem.”
Jā, gaidīja taču no Gunta Ulmaņa, ka viņš starptautiski pateiks, ka prasām deokupāciju, lai visi šeit iebraukušie vācas prom! Bet Guntis Ulmanis ANO tribīnē runāja pilnīgas muļķības. Tagad jau arī runā par NATO līguma 5. pantu, bet tā vietā vajadzēja pateikt – klausieties, mums ir tiesiskā bāze, lai veiktu deokupāciju un dekolonizāciju! Nesen Otto Ozols TV retoriski jautāja – kā tev, Gunti Ulmani, nav kauna ar sava radinieka Kārļa Ulmaņa slepkavu kantori hokejā atrasties vienā tribīnē?
DDD: Kam vēl būtu jānotiek, lai latvieši beidzot saprastu, ka okupanti ir jāmet ārā?
E.B.: Nezinu gan. Redzu, ka nevienam prāts neceļas uz pretestību.
DDD: Tikko dzirdēju atzinumu, ka latvieši esot kā tāds smags dzirnakmens, kas ir ļoti grūti iekustināms. Bet, ja izdodas iekustināt, tad apstādināt vairs nevarot. Varbūt varam cerēt, ka tagad notiek šī iekustēšanās?
E.B.: Kustība sāksies, kad beigsim rāpot.
…tikmēr tusiņos pulcējas tūkstoši
Edgars Bindemanis: Vēl viens citāts no Jāņa Freimaņa grāmatas: “Kangaru iztapībai nav robežu. Nesaprotu un nekad nesapratīšu, kā latviešu cilvēks neredz, ka krievu palikšana Latvijā un pilsoņu tiesību iedošana viņiem, nozīmē mūsu tautas un valsts galu. Vai latvietim vēl arvien nav skaidrs, ka Krievijai vajadzīga mūsu zeme, bet bez latviešiem. Mūsu senču gari ar nicināšanu no saviem kapiem raudzīsies uz mums par mūsu gļēvumu un lētticību. Bet mums ir iespēja bez šāviena, bez asins piliena nodrošināt pilnīgu brīvību. Tas bija tik neiedomājami vienkārši…”
Es tomēr domāju, ka ikdienā neviens necelsies. Ar apbrīnu redzu akciju Brīvdabas muzejā – latviešu sabrauc bariem; nakts izpārdošanu “Spicē” arī apmeklē tūkstošiem cilvēku. Kādreiz esmu paprasījis šiem priecāties un tirgoties gribošajiem latviešiem – tu kaut vienu latu esi ziedojis Latvijas Nacionālai frontei? Diemžēl atbilde ir zināma vēl pirms jautājuma uzdošanas…
Domāju, ka merkantilais gars ir pilnīgi pārņēmis lielāko daļu latviešu. Varnešu priekšā dreb un rāpo uz ceļiem – ka tika kaut kas nenotiek. Pagājušo pavasari kādam jaunam cilvēkam, kuram palīdzēju salabot automašīnu, piedāvāju avīzi “DDD” – vai tad tāda arī ir?! Viņā varēja manīt paniskas bailes.
DDD: Bet no kā tad viņš baidījās?
E.B.: Domāju, ka katrs baidās par savu vietu, par iespēju tikt kaut kur uz ārzemēm, dabūt labu mašīnu, dzīvokli u.tml.
DDD: Kurš ir vainīgs, ka latviešiem nav pienākuma apziņas pret savu tautu, nav nacionālās piederības izjūtas? Elita Veidemane sarunā teica, ka eksistē dvēseles caurvējš, kurš izdzen nacionālisma apziņu, iegalvojot, ka piederība nācijai nav nekas moderns. Vai jūs tam piekrītat?
E.B.: Jūsu avīzē lasīju interviju ar Edgaru Kramiņu, kura vārds man saistījās tikai ar kaut kādām talantu fabrikām. Domāju, interesanti – desmit gadus strādājis kaut kur Austrijā, tagad parādījies Latvijā, visticamāk ir kaut kāds podlaiža. Bet izrādījās – ļoti sakarīgs cilvēks! Manuprāt, viņš ļoti precīzi raksturo iemeslus, kādēļ mūsu cilvēki degradējas, atsakoties no nacionālās pašapziņas. Pat viņš, kurš ir bijis ļoti cieši saistīts ar teātra pasauli, atzīst, ka neapmeklē teātrus, jo teātra repertuārs ir graujošs – “Vagīnas monologs” u.tml. Tiek runāts tikai par enerģijas dzērieniem, tusiņiem, atpūtu utt.
DDD: Pienākums, pašcieņa, nācija, rūpes par savu tuvāko – kur tas viss paliek?
E.B.: Mēs bijām liecinieki Abrenes atdošanai. Vai kādu tas satrauca? Jūs pareizi rakstījāt, ka vajadzēja kādiem 20 tūkstošiem sanākt un uztaisīt protestu. Bet kas tur bija? Nekas. Bet tajā pašā laikā, piemēram, tusiņos “Arēnā Rīga” pulcējas tūkstoši.
Notiek apzināta sabiedrības degradēšana ar visdažādākajiem paņēmieniem. Piemēram, modernā māksla – es nesaprotu tos “Maļēviča kvadrātus”. Varbūt arī mēs varētu uztaisīt kādus divus trīs tādus kvadrātus, uzkruķīt reklāmu – un par 64 miljoniem aiziet kaut kāds brūns kvadrāts. Vai tad tas nav traki?
DDD: Internets, televīzija, apkārtējā vide patiešām veicina apziņas degradēšanos, bet kas notiek skolās? Vai tiešām arī visiem skolotājiem ir “izskalotas smadzenes”? Viņi taču varētu mācīt bērnus atšķirt labo no ļaunā! Kā jūs domājat?
E.B.: Vecie jau vairs nav, bet jaunie nevēlas riskēt un cīnīties ar valdošajām strāvām. Kā Kramiņš teica, viņam vajadzēja savu skolu slēgt, jo arī vecāki nenoturējās pret Izglītības ministrijas spiedienu. Tur jau arī tie ierēdņi visu laiku sēž, lai noturētos savās vietās. Manā skolas laikā bija skolotāji, kuru stāja iedvesa cieņu. Tagad skolnieks pasūta skolotāju “trīs mājas tālāk”, jo jūtas vareni liels…
Visur taurē par tiesībām, bet kur paliek pienākumi? Un tas jau tiek kultivēts no pirmajām klasēm, un skolotājs tādiem neko nevar iemācīt. Tāpēc jau, kad latviešiem paprasa uz ielas, kas ir Lāčplēša diena, skan atbilde – tie ir svētki par godu dienai, kad Lāčplēsis Lielvārdē melno bruņinieku nogrūda no kraujas. Tas ir vājprāts. Kaut kādu vēsturi skolotājam tomēr vajadzēja apskaidrot skolniekiem! Vismaz radīt kaut kādu interesi!
Ir taču Deklarācija par okupāciju!
DDD: Pēdējos gadus nevar nepamanīt, cik pompozi aicina svinēt 18. novembri, būt patriotam, piespraužot karodziņu pie apģērba. Vai, jūsuprāt, tas ir kas vairāk par tukšu izrādīšanos?
Edgars Bindemanis: Kādus trīs gadus esmu bijis “Visu Latvijai!-TB/LNNK” rīkotajā lāpu gājienā, arī šogad aizgāju. Šoreiz bija labi noorganizēts, varēja visi paņemt lāpas, aizdedzināt un iet. Bija mūzika, jaunieši priecīgi, piedalījās arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, bet gājiena noslēgums parādīja, ka viss ir bijis tikai tukšs fufelis – tvaika nolaišana. Sasniedzot Brīvības pieminekli, lāpas bija jau nodzisušas, un pie pieminekļa visi izklīda pa sānieliņām.
DDD: Kādēļ tad tās gājiens vajadzīgs, ja tā pamatā nav prasība atjaunot 1918. gada 18. novembra Latviju?
E.B.: Kaut kas taču tam pēdējo Saeimas vēlēšanu septītajam sarakstam ir jādara. Diemžēl pirms vēlēšanām tikai Edvīns Šnore uzdrošinājās pateikt, ka ir kaut kāda sen aizmirsta Saeimas deklarācija, kas runā par deokupāciju…
- gada 13. martā aizgāju uz “Latvijas Vēstneša” redakciju, lai viņi man izdrukā divas Saeimas deklarācijas: “Deklarāciju par Latvijas okupāciju” un “Deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”. Pirmo deklarāciju izdrukāja salīdzinoši ātri, bet deklarāciju par leģionāriem ilgi nevarēja atrast. Vairākkārt zvanīja uz Valsts kanceleju. Pagāja gandrīz stunda, meklējot Saeimas dokumentu, kuram ir jābūt pieejamam ikvienam. Tas, manuprāt, ir nepieņemami, ka dokumenti, deklarācijas, kurām būtu jābūt valsts politikas pamatā, ir tik grūti atrodamas pat oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.
DDD: Grūti noticēt, ka pie varas esoši būtu tik stulbi – manuprāt, tā vienkārši ir nodevība.
E.B.: Jā, tas būtu pareizākais, kā to nosaukt. Par savu ērto krēslu taču viņiem kaut kas atlec. Straujumai droši vien sava dēla biznesu “Norvik Bankā” vajag pabalstīt, Āboltiņai vīra bizness jāstutē, tādēļ labi, ja iekšlietu ministrs ir savs puika… Viņiem visiem ir savas intereses.
DDD: Skeleti, kuri ir jāslēpj?
E.B.: Jā. Ja kāds kaut ko izraks, tad gan būs nepatīkami. Varas vīriem un sievām nav pat elementāras cilvēka pašcieņas. Būtu pateikuši, ka neiet cauri tā muļķīgā okupantu naturalizācija un ir jāsāk viss no jauna, uz skaidriem pamatiem – ir taču Deklarācija par okupāciju. Bet nekas nenotiek.
Aicinu rakstīt atklātnītes!
DDD: Jāteic, ka visticamāk drīzāk pūcei aste ziedēs vai sētas mieti sāks zaļot, nekā sagaidīsim no Straujumas aicinājumu īstenot Deklarāciju par Latvijas okupāciju. Ko, jūsuprāt, vienkāršiem latviešiem un laikraksta ‟DDD” lasītājiem darīt, lai kaut kādā veidā izsistu inerto masu no merkantilās domāšanas?
Edgars Bindemanis: Es domāju, ka mums kaut kā ir jāmēģina viņiem atgādināt, ka te kaut kas nav kārtībā. Varam, piemēram, aicināt, lai katrs, kas prasa deokupāciju, plkst. 12.00, braucot gar Ministru kabinetu, ar automašīnām taurē. Lai cilvēki dzird, ka prasām! Kaut kā tas latvietis ir jāiekustina. Un vēl domāju, ka svētku laikā svētīgi būtu aizsūtīt viņiem, tur augšā, apsveikumus. Domāju, ka pats to darīšu ar pasta atklātnēm, lai visi redz – mums jau ir svarīgi, lai doma izplatās plašāk. Varbūt sekretariāts nenodos adresātam, bet sāks tomēr domāt!
DDD: Izmetīs, bet nāks apkopējs, izlasīs un nodomās – es taču arī tā domāju.
E.B.: Jūsu avīzi kādreiz Aldermane (jau pazīstama kundze, pērkamas pilsonības piešķīrēja okupantiem) it kā esot uzreiz iemetusi miskastē. Bet mēs taču varam sūtīt un paprasīt, piemēram, Straujumai – atstādināji Cilinski no ministra amata, bet vai tad Deklarācija par latviešu leģionāriem vairs nebija spēkā? Tur (šķiet, 5. pantā) bija teikts par goda un cieņas saglabāšanu. Tad tev, maķ (tieši tādiem vārdiem, jo viņiem jau tas “internacionālisms” ir saprotams), ir jāatkāpjas! Kā laukos saka – vācies prom! Varam aizsūtīt arī pašam Cilinskim atgādinājumu – vai tev nevajadzēja pateikt par šo deklarāciju Straujumai, varbūt viņa pat nav lasījusi un nezina tāpat kā “Latvijas Vēstnesis”… Galu galā, Straujuma vien tāda lauku sieviņa vien ir, varbūt tiešām, krāmējoties ar aitām, neko par Deklarāciju par Latvijas okupāciju un latviešu leģionāriem nav dzirdējusi.
Man laukos tiešā tekstā paprasīja, kas tas ir par “mēslu deputātu”, kurš 2013. gadā pēc 16. marta kaut ko gvelza par leģionāriem? Atbildēju – tas taču Atis Lejiņš – ārzemju korespondents, bijis Afganistānā. Mums tādiem lejiņiem ir jāatgādina, ka tādiem kā viņš nav vietas Saeimā!
DDD: Neticas, ka Atis Lejiņš neiedomājās, ka nomelno leģionārus – cilvēkus, kuri palīdzēja viņam, viņa ģimenei, tuviniekiem aizbraukt uz ārzemēm un izglābt savas dzīvības. Arī Vaira Vīķe-Freiberga to ir aizmirsusi. Viņai būtu leģionāriem roka jābučo, nevis pie deniņiem jārāda ar pirkstu, ka kaut kas ar galvu nav kārtībā cilvēkiem, kuri piemin un godā leģionārus.
E.B.: Domāju, ka katram, kas abonē avīzi “DDD” vajadzētu saņemties un aizsūtīt viņiem un viņām, tur augšā, kādu kartiņu. Un katru reizi mums tiem šīs lietas ir jāatgādina, kaut vai desmit reizes, lai beidz reiz atrakstīties – paldies, jūsu viedokli pieņēma zināšanai. Bet, ja rakstām viņiem, vajag norādīt, ka par šo sūtījumu ir informēta arī prese – tas varbūt liks viņiem vairāk padomāt. Ir maz, protams, to preses izdevumu, kuri iedrošināsies publicēt, bet tomēr nosūtīts būs presei, un kaut kas būs jācenšas atbildēt, lai nebūtu pretjautājumu – kāpēc tad nav atbildes?
Un vēl labāk, mēs varam samaksāt mazliet vairāk, lai pastkarte būtu ar atpakaļ paziņojumu par saņemšanu. Tas ir tas, ko varam uzsākt. Varbūt iznāks jauns likums, ka vaļējas pasta atklātnes sūtīt nevar…
DDD: Arī tas ir iespējams…
E.B.: Jā, tad domāsim, ko tālāk darīt. Varam sūtīt pastkarti arī ārzemju latvietim Ojāram Kalniņam, Saeimas Ārlietu komisijas vadītājam, – vai esi izstrādājis kaut kādu projektu un piedāvājis okupantiem un kolonistiem, lai brauc ārā no Latvijas, kur latvieši viņiem traucē? Cik redzams, šis Kalniņš tikai tur atsēž savu laiku un viss.
Arī Grūtups (jau nelaiķis) reiz izteicās par šādiem ārzemniekiem kā Lejiņš, Kalniņš, Vīķe-Freiberga utt. Lūk, citāts no viņa intervijas: “Esmu ievērojis, ka gan tos latviešus, kas iebrauca no Krievijas 1940./44. gadā, gan daļu no Rietumu latviešiem, kas te ieradās, vienmēr kaut kas ir vienojis. Man šķiet, ka viņiem ir sajauktas galvas ar Rietumu un Austrumu ideoloģijām, un viņi nekad īsti nav mīlējuši latviešu tautu. No tiem Krievijas latviešiem, kas strādāja vēl PSKP CK, katrs otrais neieredzēja latviešus. Izskatās, ka no Rietumiem ierodas stipri līdzīgi cilvēki. Kaut kādu moderno teoriju vākdami, viņi absolūti mūs nežēlo.” Nu, es neko citu precīzāku pateikt nemāku.
Vēl viens Grūtupa citāts, kuram varu pilnībā piekrist: “Beidzot būtu jāsaprot, ka visi latvieši ir izveidota latviešu nācija. Latviešu vidū vienmēr bijuši pārmācījušies inteliģenti, kas neapzinās, ko saka. Latvijā vienmēr bijis bohēmisks inteliģences slānis, kurš savā būtībā ir kosmopolītisks un kura idejas būtu apkarojamas visos veidos.”
DDD: Tie ir tieši tie cilvēki, kuri paraksta visādus “labas gribas manifestus”…
Edgars Bindemanis: Kādreiz Zatlers iesāka it kā labu tendenci – kā Valsts prezidents viņš runās tika latviešu valodā. Viņš laikam tā arī darīja, bet bumbuļzeķe, kā jūs avīzē “DDD” nosaucāt Dombrovski, gan iztapīgi runāja krieviski, ja žurnālists tā viņu uzrunāja. Tagadējais prezidents jau ir tāpat iztapīgs. Smieklīgi. Bruņoto spēku komandieris Graube runā latviski, bet aizsardzības ministrs Vējonis uz krievu korespondentu jautājumiem atbild krieviski. Vēl viens citāts no Grūtupa: “Tāpēc sāksim masveida kampaņu Runā latviski. Tiem ministriem, kas krievvalodīgos medijos atļaujas runāt krievu valodā, nav vietas ne valdībā, ne citos vadošos amatos.” Tas vienkārši ir labi pateikts.
DDD: Problēma ir tā, ka šie latvieši ne tikai runā, bet arī domā nelatviski. Viņi neaizstāv latviešu tautas intereses. Ja viņi pat nevar ar žurnālistu runāt latviski, tad kā no tādiem var gaidīt, lai viņi iestātos par deokupāciju un dekolonizāciju?!
E.B.: Mani pārsteidza jaunā izglītības ministre Seile. Viņa kaut kādā krievu kanālā intervijā runāja krieviski. Gvelžam te par kaut kādām bilingvālām skolām un tamlīdzīgiem dabas brīnumiem, bet Krievijā nekur nav latviešu skolas. Ja gribi mācīties savā valodā, maksā pats privāti – vakaros vai svētdienās. Un tas tā ir visur. Bet pie mums izdod valsts līdzekļus, lai apmācītu krievus.
DDD: Bija pētījums, kas atklāja, ka bilingvālajās skolās skolotāji nezina latviešu valodu tādā līmenī, lai varētu to iemācīt bērniem.
E.B.: Par to ir jāprasa ministrei, vai tas skolotājs ir nomainīts, vai skolā ir ieviesta kārtība? Bija jau kāds skolotājs uzstājies: “Es nemīlu Latviju!”… Uz katra stūra ir kāda cūcība pret latviešiem, bet mūsējie tik atvēl miljonus “integrācijai”. Vai tad visu šo piekto kolonnu integrēs? Visiem ir ērti, integrācijas birojs strādā, saņem karaliskas algas. Tas ir vienkārši kaut kas briesmīgs!
Kad bija protests pret lauksaimnieku interešu ignorēšanu Briselē, teica – rīkosim akciju, aizdedzot ugunskurus. Kas no tā iznāca? Nu, kas tie par ugunskuriem! Kas tas par protestu?! Protests ir – aizdedzināt ceļmalā vairākus strēķus lielu ugunskuru, kas ir pamanāmi, lai redz visa Latvija, lai redz pasaule. Šeit sakrauj asfaltētā laukumā malciņu un aizdedzina tādu ugunskuriņu, kāds kādreiz (krievu laikā) bija pionieriem – tas viss ir tāda ākstība. Runā un lielās, bet visa darīšana ir pilnīgi debila. Kā pašiem nav kauns par to?!
DDD: Un protests ir nevis dziedāšana, bet “pa muti došana”. Ja tu brauc uz Briseli, tad nevis padziedāt, bet darīt.
E.B.: Kad piketēja krievu interešu aizstāvji (Pliners, Buzajevs, Cilevičs, Ždanoka u.c.) par divvalodību skolās, mūsējie ar visu Drošības policiju klusītiņām stāvēja maliņā. Tas ir apbrīnojami. Bet 16. martā dzenā latviešus. Taču tos lamātājus, tos klaigātājus vajag dabūt projām. 2013. gada 16. martā dzirdēju no krieviem: “Vaši dva sutjeņora i madam siģeļi v siņem avtobuse, a žid Koren dokladival, čto on opjaķ… (necenzējams vārds) latišei.” Televīzijā vienu reizi arī parādīja zilu autobusu, kurā sēdēja iekšlietu ministrs Kozlovskis, policijas priekšnieks Ķuzis, afēriste (pēc manām domām) Pētersone-Godmane, bet pie durvīm ziņoja Korens, ka, lūk, viņiem ir tiesības taisīt troksni ar skaļruņiem u.tml. Un pieci seši policisti aplenca ģeneratoru – ka tikai kas nenotiek. Nu, kas tad tā ir par demokrātiju? Un vēl šī stulbā izdarība – kurš ātrāk iesniegs pasākuma pieteikumu. Ir skaidrs, kas tā par dienu, kas tur tiek svinēts, tāpēc citiem tur savu netīro degunu nav ko bāzt! Bet pie mums visu pārvērš par kaut kādu sacīksti – kurš pirmais. Tas ir pilnīgs absurds!
DDD: Šogad 16. marts jau bija labāks. Bet jautājums – kāpēc latviešiem vispār savā zemē ir tā jācīnās par tiesībām ar godu pildīt Deklarāciju par Latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā?
E.B.: Mums jāpieprasa – vai nu ievērojiet mūsu prasības, vai vācieties prom! Nav ko prezidentam Bērziņam gaidīt otro termiņu, ja viņš jau tagad ar grūtībām nolasīja Turkmenistānas prezidenta vārdu no lapiņas, sajaucot to ar Turcijas prezidentu. Tas taču ir apkaunojums. Saviem kaimiņiem viņš ir labs cilvēks, palīdz sagādāt malku u.tml. – tas viss ir labi, bet tas nav tas pats, kas būt Valsts prezidentam.
Ar pastkartēm pret nodevību
DDD: Jācer, ka mūsu lasītājiem būs dzirdīgas ausis jūsu aicinājumam sūtīt atklātnes. Varbūt tas kaut kādā veidā izvērtīsies par masveida pasākumu un radīs rezonansi sabiedrībā.
Edgars Bindemanis: Cerēsim. Sūtīsim atklātņu kopijas arī uz kādām redakcijām, ko publicēt, lai zinātu, ka kaut kas tāds notiek. Mēs jau nedarām nekādas aizliegtas lietas, bet prasām vienīgi to, kas mums pienākas, atgādinām, ka pie mums Latvijā ir nepadarīti darbi.
Nobeigumā vēlos nolasīt vēl kādu citātu no jau iepriekš citētās Andra Vilka grāmatas “Grūtupa fenomens”: “Vajag nācijai pateikt, mīļie draugi, jūs varat normāli justies un normāli dzīvot tikai šajā teritorijā, savā zemē – mēs varam to un to, mēs ražosim to un to, un pasaule priecāsies. Mīļie draugi, neskraidiet apkārt pa pasauli kā pēdējie salašņas un kalpi – būvēsim Latviju! Mēs neesam ne banku vadītāji, ne kinozvaigznes, mēs esam kārtīga, strādīga nācija, kas turklāt prot karot. Un necerēsim ne uz ko vairāk, tad arī labi dzīvosim. Ja cilvēks saceras, ka viņš būs nezin kas, bet nekļūst par kaut ko īpašu, viņam ir lieli pārdzīvojumi. Taču, ja viņš labi apzinās, ko var, un to arī sasniedz, un arī valsts viņam palīdz, cilvēks dzīvo mierīgi un laimīgi.”
Celsim savu Latviju! Aicinu ikvienu būt aktīvam, sūtīt Saeimas deputātiem, ministriem, citām valsts amatpersonām atklātnes ar atgādinājumu rūpēties par latviešu tautas interesēm!
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine