Saruna ar Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu 
Domubiedru kopienu tīkls pa visu Latviju
DDD: Tuvojas gadu mija. Ko jūs novēlētu latviešiem Jaunajā gadā?
Aivars Garda: Jaunajā gadā latviešiem novēlu to pašu, ko iepriekšējos gados – beidzot mosties cīņai pret okupantiem! Tas nav tā – gribi, cīnies; negribi, necīnies. Tas ir Dieva dots uzdevums – aizsargāt savu zemi. Un diemžēl mūsu laikraksts, tāpat arī “Radio Merkurs” un mums draudzīgās organizācijas, kā biedrība “Latvietis”, piedzīvo ļoti mazu atsaucību. Man patīk biedrības “Latvietis” devīze: “Latvieti, ja Tev ir grūti, atrodi to latvieti, kuram ir vēl grūtāk, un palīdzi viņam!” Bet arī uz šo aicinājumu – Leonards Inkins no savas pieredzes droši vien varētu pastāstīt – ļoti maz atsaucas.
Manuprāt, nav bijis ne šis gads, ne iepriekšējie gadi tādi, kad būtu bijis iespējams apvienot latviešu tautu lielā skaitā. Svarīgi, ka mēs spējam apvienoties kaut vai mazās grupiņās, draudzīgās kopienās. Mācītāju valodā runājot, tās būtu draudzes, bet mēs šo vārdu nelietosim – teiksim: domubiedru vienkopas. Piemēram, biedrība “Latvietis” ir sava domubiedru vienkopa, kas būtībā arī ir par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem, tāpat kā Latvijas Nacionālā fronte. Un tomēr kaut kādās niansēs mēs atšķiramies. Šīs nianses ir ļoti svarīgas. Ja mūs saliktu vardarbīgi kopā, tā teikt, mākslīgi izveidotu vienu grupu, pieliktu klāt vēl trešo, nekas nesanāktu! Viss izjuktu.
Tas pats attiecas uz partiju dibināšanu. Mēs redzējām, cik sirsnīgi un neatlaidīgi Juris Lapinskis un Aivars Andersons mēģināja dibināt uz augstiem ideāliem balstītu partiju. Diemžēl nekas nesanāca, jo tādu cilvēku, ar augstiem ideāliem, ir maz. Pūļus var apvienot partijās, piesolot augstus amatus un citas izdevīgas lietas.
DDD: Ja mākslīgi apvienotu organizācijas, kas ir balstītas uz augstākiem ideāliem, tad rastos strīdi?
A.G.: Jā, sāktos strīdi, pavisam nevajadzīgi. Bet nelielas vienkopas jeb kopienas, kas ir savstarpēji draudzīgas, var paveikt lielāku darbu.
Tātad tagad ir jāveido tāds kā mazu kopienu tīkls pa visu Latviju. Protams, šajā tīklā citam cits ir jāatbalsta, jāpalīdz – pēc biedrības “Latvietis” devīzes.
Nu, lūk, bet periods, kurā varēsim apvienot latviešu tautu vienā veselumā, nāks pēc ievērojamiem notikumiem, kas stāv priekšā mūsu planētai – visas planētas mērogā. Par to esam jau rakstījuši, bet mūs parasti šajos jautājumos neizprot. Mēs arī neuzbāžamies – vienīgi pasakām, ka tā būs.
Ko nozīmē mīlēt gudrību un meklēt patiesību?
Aivars Garda: “Slepenā Doktrīna”, ko devuši Austrumu Mahātmas sarunās ar Blavatsku, ir lasāma jau kopš 19. gadsimta vidus. Tur tika atklāti ļoti daudzi Esības noslēpumi. Būtībā ar brīdi, kad tika izdota “Slepenā Doktrīna”, katram sevi cienošam filozofam vajadzēja noņemt cepuri, paklanīties un pateikt: turpmāk vairs nenodarbošos ar filozofēšanu, tas ir, pats vairs nemeklēšu jaunu patiesību.
DDD: Nav otrreiz jāatklāj Amerika?
A.G.: Jā, Amerika ir atklāta, un otrreiz tas nav jādara – pat dumji būtu kaut ko tādu veikt. Īstena filozofija ir patiesības meklēšana, bet, ja patiesību ir pateikuši tie, kas to zina, šajā gadījumā Austrumu Mahātmas, tad kāda vairs tur filozofēšana?!
DDD: Vārds “filozofija” cēlies no grieķu valodas un nozīmē: mīlēt gudrību. Tātad īsts filozofs, nevis tukšs filozofētājs, mīlēs gudrību, patiesību, kuru atklāj “Slepenā Doktrīna”.
A.G.: Tieši tā. Turklāt 1920. gadā jau sāka iznākt Dzīvās Ētikas Mācība, kas arī nāk no šī paša Avota – tie paši Lielie Skolotāji jeb Mahātmas, kas sniedza “Slepeno Doktrīnu” ar Helēnas Blavatskas palīdzību, deva arī Dzīvās Ētikas Mācību jeb Agni Jogu ar Helēnas Rērihas un Nikolaja Rēriha starpniecību.
Atceros, man bija 30 gadi, kad pirmo reizi iepazinu Dzīvo Ētiku. Šajā Mācībā ir teikts, ka pienāks laiks, kad Dzīvo Ētiku un “Slepeno Doktrīnu” studēs institūtos, tā ienāks zinātnē, medicīnā, valsts pārvaldē, filozofijā un citās dzīves sfērās. Pie sevis rēķināju – tas ir teikts 20. gadsimta sākumā, Atmoda mums sākās 1988. gadā, tātad nu jau ir sācies tas skaistais laiks, kad visas valstis, visu valstu zinātniskie institūti, kas nereti tiek finansēti no šo valstu slepenajiem dienestiem – vienalga, kas tos finansē, bet studēs Dzīvo Ētiku. Dzīvās Ētikas Mācības Autors teic, ka kaut vai lai ar lielgabaliem šauj uz Smalko Pasauli (uz to Pasauli, ko mēs neredzam, bet uz kurieni aizejam pēc tā saucamās miršanas), bet lai par to runājam, lai to atzīstam!
Vispār 90-tajos gados ļoti daudzi uzskatīja, ka ir lielo pārmaiņu laiks un, pametot visu (cits Baltkrievijā, cits tepat, Latvijā), aizbrauca dzīvot uz Altaju. Altajā ir paredzēta liela nākotnes celtniecība, un no turienes varētu sākties Jaunās Pasaules iedīgļi. Iedomājieties – pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi, bet nekas vēl nav noticis! Protams, mēs nedrīkstam vainot Augstākos Spēkus, ka viņi kavējas ar šo apvērsumu – tieši otrādi, katra kavēšanās liecina, ka Gaišie Spēki ir tik stipri, ka var vēl gaidīt un paglābt ļoti daudzas cilvēciskas dvēseles, kuras citādi šeit gluži vienkārši sadegtu. Tas nenozīmē, ka sadegtu krāsns ugunī, bet sadegtu kādas slimības (tuberkulozes, vēža vai kādas jaunas slimības) dēļ.
Mūsu tautai šajā etapā ir jāparāda sevi kā tautai, kas grib būt ar savu valsti, ar savu pašcieņu – kas gatava savu valsti aizstāvēt. Pašlaik no saviem tautiešiem to neredzam, izņemot mūsu avīzes lasītājus un atsevišķas kopienas. Kā varam, tā strādājam.
DDD: Vēl mazliet saistībā ar Mācību. Vai, jūsuprāt, arī ārsti nav nonākuši strupceļā, neatzīstot Augstāku Pasauli? Un kāds būtu filozofu uzdevums mūsdienās – vai viņiem kā šķirai būtu jāizzūd, vai tomēr viņu uzdevums būtu kāds cits?
A.G.: Jūs man uzdevāt grūtu jautājumu. 90-to gadu sākumā iegādājos nekam nederīgu Maijas Kūles un Riharda Kūļa grāmatu “Filosofija”. Tā ir bieza grāmata, pāršķirstīju un neatradu neko par “Slepeno Doktrīnu” un Dzīvo Ētiku. Filozofs, kurš neinteresējas par šīm lietām, nav filozofs. Filozofs pēc būtības ir patiesības meklētājs. Tāds bija Sokrāts – patiesības meklētājs.
Patiesība nav mums tikusi dota kopš Kristus laikiem, kurš nāca piepildīt Mozus Mācību un sniegt jaunas zināšanas par Patiesību. Tagad Kristus Mācība ir sagrozīta, turklāt cilvēcei ir nepieciešamas vēl jaunas zināšanas. Mēs nezinām, kāpēc dzīvojam, nezinām, vai pēc tā saucamās nāves pārvēršamies tikai pīšļos, vai arī tomēr eksistē Neredzamās Pasaules. Tāpēc kārtīgam filozofam tagad būtu jāizstudē Dzīvā Ētika, “Slepenā Doktrīna” un par to jāstāsta audzēkņiem, studentiem. Lūk, tas būtu filozofa darbs.
Diemžēl filozofi tagad “atgremo”, gluži kā govis, kaut kādas senas atziņas. Esmu diskutējis ar filozofiem, un diskusiju veids ar viņiem ir, apmēram, šāds – ja es pasaku, ka Dzīvajā Ētikā ir teikts tas un tas par reinkarnācijas jautājumu, filozofs atbild – nu, jā, bet pie Hēgeļa, Kanta, Kirkegora, Feijerbaha tā nav… Tad viņi min arī kaut kādus tagadējos krievu filozofus, kurus neviens nezina, nerunājot jau nemaz par latviešiem. Bija tāds Mūks, it kā filozofs. Bet kas viņš par filozofu – atgremotājs! Ko dara šie filozofi, tāda kā Maija Kūle? Viņi vēro procesus, kas šeit notiek, un atstāsta tos, mēģinot izskaidrot – mēģina izskaidrot Latvijas vietu Eiropas Savienībā u.tml. Kaut kādas muļķības, kas vispār nav filozofa uzdevums.
DDD: Kā ir ārstiem, zinātniekiem? Nav noslēpums, ka parādās aizvien jaunas slimības, kuras ārsti nesaprot, kā ārstēt, nezina to cēloņus un ir nonākuši strupceļā.
A.G.: Es personiski nepazīstu nevienu ārstu, kurš padziļināti studētu Dzīvo Ētiku un liktu lietā šīs zināšanas. Ir dzirdēts, ka Pēteris Kļava kaut ko zina. Taču diemžēl varu tikai teikt: kaut ko zina…
DDD: Var jau būt, ka ir labāk, lai tomēr kaut ko zina, nekā neko – mūsu apstākļos ir labi pat tas…
A.G.: Jā, piekrītu – mūsu apstākļos pat tas ir labi.
Diemžēl tie, kuriem ļoti vajadzētu darbā parādīt īstas zināšanas, ļoti nenopietni pret tām izturas un paši ir iedomīgi uz sevi. Cik esmu pieredzējis, parasti neko viņi nejēdz.
Zinu divus zinātniekus, akadēmiķus: Akimovu un Šipovu no Krievijas. Viņi paši man sacīja, ka Dzīvā Ētika un “Slepenā Doktrīna” viņiem ir kā Pāvestam Bībele. Esmu vēl dzirdējis, ka kaut cik par Dzīvo Ētiku interesējas Andris Buiķis. Viņš ir mūsu akadēmiķis un arī ciena Akimovu un Šipovu. Tomēr diemžēl arī diezgan nenopietni – pa virsu.
Turklāt ar taisnīguma izjūtu gan Kļavam, gan Buiķim ir pavisam švaki. Latviešu tautu pret okupantiem viņiem acīmredzot ir bail aizstāvēt. Mēs par to esam jau pārliecinājušies. Nu, cilvēciņi ir tādi, kādi ir. Dzīvās Ētikas Mācības Autors par tādiem saka – milti vidū ir netīri, bet pankūkas jāizcep no tiem. Tātad, kādi ir, ar tādiem jādzīvo. Gandrīz paldies jāteic, ka viņi kaut ko zina – uz nezinīšu fona viņi ir gudrinieki.
Diemžēl par šīm tēmām, kuras mēs aizsākām, trūkst cilvēku, ar ko runāt. Valstsvīru un sievu līmenī nav neviena cilvēka, kurš saprastu Dzīvo Ētiku un “Slepeno Doktrīnu”. Turklāt ne tikai Latvijā – arī Lietuvā, Igaunijā, ASV. Domājat, Baraks Obama par to ir kaut ko dzirdējis? Varbūt kāds viņam kaut ko ir teicis, bet viņš pa ausu galam palaidis. Bet tādu lielu valstu kā ASV, Krievija, Vācija, Anglija, Francija zinātniski pētnieciskiem institūtiem vajadzētu pētīt šīs lietas.
Dzīvās Ētikas Mācībā sniegto zināšanu nepieņemšana draud ar lielām kataklizmām. Tās Autors Dzīvajā Ētikā stāsta, kā viņi aizsargā planētu. Pieņemsim, planētai draud milzīgs sprādziens – tāds, kas visu saārdīs, bet tas nav paredzēts Valdoņa plānā; plānā ir paredzēts planētu izglābt. Un tad Augstākie Spēki – mūsu planētas garīgie Vadītāji – šo sprādzienu sadala mazākos sprādzienos. Ja atceramies, cunami, kas vēlās pār Japānu, – tas jau bija pietiekoši liels sprādziens, bet daudzās vietās parādījās vēl sīki sprādzieni, citur pat neko neredzējām un nesapratām. Tāpat Anglijā (Olimpiādes gadā) bija tādi plūdi, ka pastāvēja jautājums, vai vispār notiks Olimpiskās spēles. Astrologs Globa pat paredzēja, ka tās diez vai notiks Anglijā. Bet notika. Tagad ir ļoti saspringts laiks, par to būtu jādomā visiem, bet…
DDD: …bet nedomā.
Mums ir spēcīgi ideoloģiskie ieroči
DDD: Jūsuprāt, vai notikumi Ukrainā nepadara latviešus aktīvākus?
Aivars Garda: Domāju, ka latvieši kļūst aktīvāki, spītējot tam, ka pastāv oficiālā propaganda – Valsts prezidents, Ministru prezidents, Saeimas priekšsēdētāja vaimanā: vai, vai, vai, ka tikai šeit kaut kas tāds nenotiek, varbūt integrēt viņus aktīvāk u.tml. Taču tieši valsts vadītājiem ar veselīgu prātu vajadzētu domāt, ka ir jāstiprina Zemessardze – katram jāiedod ierocis un jāatļauj turēt to mājās. Tomēr kaut kas pozitīvs sāk parādīties arī šajā jomā.
Krievija ar Krimas pievienošanu izdarīja sev ļoti lielu “lāča pakalpojumu”. Uzskatu, ka par to viņi tagad arī ļoti dārgi maksā – gan ar sankcijām, gan arī ar citu tautu neuzticēšanos. Tagad krieviem neuzticas pat Baltkrievija un Kazahstāna. Tas ir vienreizēji!
Čečenu līderis Movladi Udugovs atzīst, ka līdz Putinam pat Staļina laikā neatļāvās tādu lielkrievu šovinismu valsts līmenī, kā to tagad sludina Putins. Tas ir drausmīgi graujošs spēks, kas parasti iet uz āru. Taču tas var graut arī iekšienē. Vācieši, piemēram, kad viņi piedzīvoja nacismu – to pašu šovinismu, sākumā izkāva žīdus Vācijā, tad to darīja, kur pagadās, sāka iekarot sev teritorijas.
Atceros atbalsi, kad pievienoja Krimu, – Putins kā varonis! Un tāda grorifikācija par mazu zemes pleķīti! Katrīna Lielā kādreiz pievienoja ne tikai Krimu, bet, protams, lielākas teritorijas, taču nelielījās, kā tagad Putins lielās ar Krimas pievienošanu. Ja Krievijai bija doma, ka Krima ir viņu teritorija, un patiešām sanācis, ka kļūdas dēļ jeb Hruščova muļķības dēļ (bet drīzāk jau apgādes dēļ – tagad jau arī Krievija nevar pa sauszemi apgādāt Krimu, bet Ukraina neapgādā Krimu, un Krimai ir slikti), tad, manuprāt, vajadzēja toreiz Putinam ar Janukoviču apsēsties pie galda un sarunāt – sak, atdod Krimu un aizmirsti par tiem 12 miljardiem vai cik tur, noslēdzam līgumu. Un tas būtu tik vienkārši – abi būtu apmierināti, jo viss būtu vismaz kārtīgi izdarīts. Bet tagad ir iznācis, ka Krievija 1994. gadā parakstīja ar Ameriku, Ukrainu, šķiet, arī ar Angliju, līgumu, kurā garantē Ukrainas teritoriālo neaizskaramību, bet Ukraina atsakās no atomieročiem. Šobrīd Putins mierīgi visam uzspļauj un ieiet Ukrainas teritorijā…
DDD: Vai Krievija šobrīd ir tik spēcīga, lai latvieši trīcētu bailēs?
AG.: Movladi Udugovs intervijā stāstīja par karu Čečenijā – viņš teica, ka Krievijas propaganda sludināja, ka krievu karaspēkam pretī stājušies ļoti labi apmācīti čečenu karavīri… Ja viņi būtu zinājuši, ka šie “labi apmācītie karavīri” ieroci rokās tur pirmo reizi mūžā! Lūk, ko nozīmē aizstāvēt savu dzimto zemi!
Tāpēc, ja katram latvietim būtu automāts vai kāds cits ierocis mājās, tad tāda krievu “zaļā cilvēciņa” ienākšana saņemtu atbilstošu prettriecienu. Un Krievija šausminātos par “labi apmācītajiem latviešu karotājiem”. Movladi Udugovs arī teica, ka krieviem nemaz nav tik daudz karavīru resursu.
Uz jūsu tiešo jautājumu atbildu – latviešiem nav jātrīc bailēs. Latviešiem ir spēcīgi ideoloģiskie ieroči – laikraksts “DDD”, “Radio Merkurs” u.c. Daudzi stāsta, ka nav nekad neko dzirdējuši par laikrakstu “DDD”. Slikti, ka nav dzirdējuši. Tas ir akmens “DDD” lasītāju dārziņā. Kāpēc nestāsta tālāk par mūsu avīzi, kāpēc kā dāvanu svētkos neuzdāvina “DDD” abonementu gadam vai pusgadam?
DDD: Līdzīgu jautājumu un ierosinājumu mēs saņēmām arī no lasītāja Jāņa. Viņš sacīja, ka katram kaimiņos taču dzīvo kāds, kuram būtu jāatgādina tas, par ko raksta avīzē “DDD”. Tādēļ Jānis lūdza aicināt “DDD” lasītājus abonēt mūsu laikrakstu ne vien sev, bet arī kādam kaimiņam, paziņam, bibliotēkai… Lai šīs domas aug plašumā un dziļumā!
Intervēja Līga Muzikante