Latvietim jābūt saimniekam, nevis skrūvītei - Latvijas Nacionālā fronte

Saruna ar Latvijas Nacionālās skolotāju savienības (LNSS) priekšsēdētāju, vokālo pedagogu Dr.paed. Edgaru Kramiņu

Mēs un sistēma

DDD: Bijušais Rīgas 1. slimnīcas vadītājs Jānis Ozols, komentējot Latvijas veselības sistēmu, atbildēja, ka sistēmas jau nav, tādēļ nav jābrīnās, ka ir tā, kā ir. Viena no sistēmām, kas valstī pastāv, ir arī izglītības sistēma. Jūs pārzināt šo sistēmu, tādēļ jautāšu – vai vismaz šajā sistēmā viss ir kārtībā?

Edgars Kramiņš: Vārds “sistēma” mūs aizved pie politikas. Tikko kādam ārstam vai skolotājam minu vārdu “politika”, viņi uzreiz bļauj – mēs ar politiku negribam nodarboties, mēs no politikas esam tālu, utt. Tad piedāvāju parunāt par izglītības sistēmu, un skolotāji kļūst pielaidīgāki. Par to viņi ir ar mieru runāt, taču tieši politika, nevis sistēma, patiesībā veido katra indivīda dzīvi. Manuprāt, ir aplami, ka mēs dzīvojam kaut kādā mistiskā sistēmā un visi spriežam par visu, tā vietā, lai katras nozares pārstāvji domātu par savas, nevis visu nozaru politiku.

Jo spilgti tas izpaudās tikko notikušajās Saeimas vēlēšanās, kad partiju premjeru kandidāti ik dienas runāja televīziju un radio kanālos vienu un to pašu par visu ko, līdz galam tā arī neko nepasakot. Bet iedzīvotāji, neko nesaprazdami, kārtējo reizi novēlēja par tiem pašiem vēžiem, jau nākamajā rītā pauzdami sašutumu par vēlēšanu rezultātiem. Faktiski viss ir mūsu pašu rokās, un vairāk ir jādara pašiem. Tas faktiski ir sabiedrības atbildības un kvalitātes jautājums.

Ja minam vārdu “sistēma”, tad ar to es saprotu kāda radīto kārtību, kuras ietvaros visi esam spiesti darboties. Taču tad uzreiz rodas jautājums – kas radījis un kā interesēs šī sistēma strādā? Diemžēl izglītības sistēma, veselības sistēma un citas tiek uzbūvētas tā, lai tās realizētu to veidotāju mērķus. Un, ja mēs nenodarbojamies ar politiku, tad jāatgādina teiciens, ka politika nodarbojas ar mums. Es gan gribētu precizēt šo visiem zināmo teicienu – ja mēs nenodarbojamies ar politiku, tad politika, nevis nodarbojas ar mums, bet mēs kļūstam par kaut kādas sistēmas sastāvdaļām (skrūvītēm).

Latviešiem diemžēl šī ģenētiski iekodētā pakalpība ir jau no vācu laikiem… Braukādams pa pasauli, neesmu atradis nevienu citu tautu ar tik nenormāli zemu pašapziņu. Arī padomju gadi, kad mūs konkrēti ražoja par skrūvītēm pavisam konkrētai sistēmai, ir darījuši savu. Un, ja kāda sistēma sevi degradē, tad tās vietā tiek radīta jauna. Tā pēc PSRS sistēmas ir radīta ES (Eiropas Savienības) sistēma, kas faktiski ir ASV ieviesums un kurai, lai arī cik bēdīgi tas arī būtu, kalpo kosmopolitizētā Nacionālā apvienība, kuru vada kolaboracionisti, nevis pašpietiekami valsts vīri. Ar latviešiem var ļoti viegli manipulēt, jo esam pieraduši būt skrūvītes.

Pārmantotā čekistu morāle

DDD: Bet nav jau tā, ka latvietis vienmēr ir bijis tikai kalps – mums bijusi sava valsts, esam bijuši karotāji. Manuprāt šobrīd vienkārši tiek iestāstīts, ka būt ar pašcieņu ir lieki – nav moderni…

Edgars Kramiņš: Nav gan, jebkurā sabiedrībā ir darba devējs un darba ņēmējs – saimnieks un kalps. Un te jautājums: cik procenti cilvēku vispār sabiedrībā spēj būt darba devēji jeb saimnieki? Nevienā sabiedrībā tas nav liels procents. Būt saimniekam savā zemē, savā sētā – tas ir intelekta un morāles apvienojums, jo īstens saimnieks neizturas slikti pret saviem kalpiem. Tas ir tas pats, kas šodien attieksme pret sabiedrības pabērniem.

Latviešu tautas problēma ir tā, ka tika iznīcināti tieši saimnieki, kuri noteica sabiedrības morāles līmeni. Uz Sibīriju pārsvarā izsūtīja saimniekus (aiz pārskatīšanās arī dažu labu kalpu). Vairumā gadījumu no Sibīrijas neatbrauca labākā sabiedrības daļa – īstenais, taisnīgais, ar pašcieņu apveltītais, jo tie palika tur aprakti. Atbrauca tie, kas dancoja ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. (Sakritība vai nē, bet Atmodas aktīviste, tagadējā “Vienotības” politiķe Sandra Kalniete ir uzrakstījusi grāmatu tieši ar tādu nosaukumu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” – red. piez.) Viens otrs represētais ir atgriezies un saņem īpašu pensiju par to, ka kādu tautieti tur ir nodevis.

Tajā pašā laikā, bēgot no izsūtīšanas, latvietis devās uz rietumiem. Un atkal – no emigrācijas atgriezās ne jau tie labākie. Ar pašcieņu apveltītais arhitekts Birkerts neatgriežas. Atgriežas riteņi, sāmītes, kariņi, vairas vīķes-freibergas u.c. Lielākoties atgriežas sabiedrības zemākās kvalitātes daļa – kalpi. Izcils mākslinieks vai profesors, kas Rietumos integrējies un iegrimis pētniecības darbā, lai arī kā vēlētos atgriezties Latvijā, to nevar, jo pirmajā vietā viņam ir tur esošais darbs – zinātne vai māksla. Turklāt šeit viņš nevienam nav vajadzīgs. Vismaz tikmēr, kamēr valdībā redzam varu sagrābušos kalpus, kas ar pašcieņu apveltītos savas zemes saimniekus taču nevar ciest ne acu galā.

Nekādā gadījumā nedrīkstam aizmirst šeit uz vietas izaudzināto čekistu paaudzi. Un tagad – faktiski nu jau pēdējos desmit gadus – amatus valdībā ieņem viņu bērni. Es kā pedagogs varu apgalvot, ka bērns visu pārņem no ģimenes, bērni nāk ar to morāli, ko ir pārņēmuši no savām ģimenēm. Tāpēc es vēlreiz gribu teikt, ka sistēma pārstās darboties tad, kad mēs sāksim nodarboties ar politiku. Un jāsāk ar to nodarboties katrā konkrētā profesionālā jomā.

DDD: Ja pie varas ir čekistu izaudzinātie bērni, kuri pārņēmuši savu vecāku morāli, tad jau nav brīnums, ka netiek domāts par latviešu tautas interesēm. Vai arī tā saucamajā nacionālajā partijā “Nacionālā apvienība”, kura šajās Saeimas vēlēšanās ieguva labu rezultātu, ir cilvēki ar čekistu morāli?

E.K.: Kādreiz biju “LNNK” (kustības, ne partijas!!!) biedrs, bet aizgāju, kad LNNK pievienoja TB. Arī tagad esmu visai tālu no “Nacionālās apvienības”, jo diemžēl arī šajā veidojumā valda čekistu tikumi. Cilvēkiem, iespējams, nav ne jausmas, pēc kādām rakstura pazīmēm var atpazīt čekistu, bet es ar savu pieredzi un spēju redzēt “cauri cilvēkiem”, varu nosaukt veselu rindu ideālu čekistu arī šīs it kā Nacionālās partijas biedru rindās. Viņi pat neapzinās, ka viņu uzvedība, stāja, ģērbšanās un runas stils ir čekistu cienīgs.

DDD: Starp citu, “Visu Latvijai!” līderi savulaik mums piedāvāja naudu ar vienu vienīgu mērķi – lai mēs tikai atšķeltos no Aivara Gardas un nāktu pie viņiem. Tas vien parāda, cik zema ir morāle, ja cilvēks ir gatavs maksāt par to, lai sašķeltu otru organizāciju.

E.K.: Lai cik tas neskanētu dīvaini, man pirms vēlēšanām bija prieks par kādu viņu cilvēku – daudz lamāto kultūras eksministri no “Visu Latvijai!” Žaneti Jaunzemi-Grendi. Uzskatu, ka viņa nelaikā nokļuva tajā amatā, bet centās godprātīgi tikt galā ar saviem pienākumiem. Neviens līdz viņai netika galā ar Nacionālās operas direktoru Andreju Žagaru, bet viņa pielika punktu gadiem ilgušajam murgam. Operas kolektīvs uzelpoja, bet viņa “izlidoja” no krēsla. Un man patīk, ka viņa spēja samierināties ar nodevību, ir pašpietiekama un nebija “Nacionālās apvienības” Saeimas vēlēšanu sarakstā, izmisīgi cenšoties iekļūt Saeimā, jo spēj būt saimnieks un vadīt citus. Man žēl, ka to pašu nevaru teikt par pašreizējo kultūras ministri Daci Melnbārdi.

Lai kādi ir Saeimas vēlēšanu rezultāti, valstij vajadzīgs saimnieks. Krievijā bija Jeļcins, tagad Putins – vienā valstī divi nelieši, no kuriem viens gudrs, otrs muļķis. Ja man jāizvēlas starp šiem diviem neliešiem, es izvēlētos gudro. Identiska būtu mana izvēle starp Dombrovski un Lembergu. Es izvēlētos Lembergu. Gan Putinam, gan Lembergam ir līdzīgs domāšanas veids – vispirms sev, tad savai ģimenei, bet visbeidzot savai tautai. Tas faktiski ir normāls cilvēka attīstības ceļš. Lai gan par īstenu valsts vīru cilvēks drīkstētu kļūt tikai tad, kad savā personības attīstībā jau sasniedzis šo trešo attīstības stadiju, tātad domā, pirmkārt, par tautas interesēm.

Skolas ražo sistēmas skrūvītes

DDD: Bet Dombrovskis atdod visu pasaulei un nav svarīgi, kas notiek ar paša tautu. Diemžēl skolas audzina tādus dombrovskīšus. Varbūt labāk vispār bērnus nelaist skolās?

Edgars Kramiņš: Ļoti daudzi cilvēki tā arī dara. Piemēram, Līga Dimitere nelaida bērnu skolā līdz 7. klasei. Likums to atļauj. Bet, vai vecāks grib ar savu bērnu mājās krāmēties? Ērtāk ir viņu ātrāk nogrūst no saviem pleciem.

DDD: Par ko īsti uztraucas skola, ja bērnu garīgā izaugsme tai rūp vismazāk?

E.K.: Par papīriem un to, kā atrakstīties. Tikai ne par bērnu. Es pats desmit gadus vadīju skolu (1991–2001), tādēļ zinu, ka var būt arī citādāk, jo ļoti daudz kas ir atkarīgs tieši no direktora. Viņš skolai var dot ļoti daudz, jo tieši no viņa ir atkarīgi skolas mērķi, tur valdošais noskaņojums un morāle. Bet jautājums – cik direktors ir spēcīgs, lai stāvētu pret sistēmu? Teikšu godīgi – agri vai vēlu sistēma viņu noņems, ja viņš tai nekalpos. Ja ne Izglītības ministrija, tad pašvaldība, kura ierāda telpas skolai un pieņem darbā direktoru.

Visas skolas un augstskolas ir šodienas partiju kontrolē, kas ļoti veikli spiež pogas savu interešu īstenošanai. Kamēr vadīju skolu, man nepārtraukti bija jāatvaira uzbrukumi tikai tāpēc, ka mācījām bērnus citādāk, nekā to iedomājās ierēdņi. Mācījām bērniem pašcieņu, kas apdraudēja pastāvošo sistēmu. Tika darīts viss kaut kas, lai nomelnotu skolu un atņemtu telpas – lai skola vienkārši nevarētu pastāvēt. Un beigās arī vecāki salūza – sistēma, kurai ir vajadzīgas tikai skrūvītes, uzvarēja.

Tautas intereses ignorējošā sistēma dara visu, lai Latvijā nebūtu cilvēku ar pašcieņu, taču, tāpat kā neviena monarhija pasaules vēsturē nav pastāvējusi mūžīgi, arī šī Eiropas Savienība sabruks!

Latviešu tautai ir fiziski jāatjaunojas

DDD: Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai latvietī atmodinātu saimnieka sajūtu, pašcieņu?

Edgars Kramiņš: Ja es būtu valsts vadītājs, pirmkārt, radītu likumus, kas būtu ļoti labvēlīgi jaunajām ģimenēm, lai sieviete varētu nestrādāt un audzināt bērnus, jo, lai viņu sagatavotu par labu mammu, no valsts vajag vismazāk resursu. Pirmie rezultāti būtu redzami jau pēc sešiem gadiem. Tas ir svarīgi, jo šī paaudze nekam citam nav derīga, kā vien fiziski atražot latvieti, kuram iekšā ir tas labais gēns (kā ozolzīlei). Latviešu tautai ir fiziski jāatjaunojas, lai spētu izpausties latviskais kods, kas guļ gēnos. Domāju, ka ar tautu ir tāpat kā ar vecmāmiņas ķiplokiem, kuri, atšķirībā no neauglīgajām un modificētajām Holandes sēklām, pat pēc vairākiem gadu desmitiem ir saglabājuši savu dzīvotspēju. Sargājiet to!

DDD: Tātad jūs domājat, ka saimnieka gēns latviešos nav izzudis, bet tikai neizpaužas – gluži kā Pumpurs reiz rakstīja: “Imanta nevaid miris, Bet tikai apburts kluss…”

E.K.: Jā, tieši tā! Ir naivi domāt, ka šodien mūsu sabiedrība ir pārpilna ar izciliem kultūras darbiniekiem, izciliem domātājiem, izciliem skolotājiem, izciliem atslēdzniekiem u.c. profesiju pārstāvjiem. Visās sfērās mums katastrofāli trūkst speciālistu.

Kad būs sakārtoti likumi, kas atbalstītu latviešu ģimenes, tālāk ir jāķeras pie bērnudārziem, kas ir otra ļoti viegli sakārtojama lieta. Bērnudārziem ir jākļūst atkal par bērnudārziem, nevis kaut kādām pirmsskolas audzināšanas iestādēm. Bērnudārzu audzinātājiem (nevis skolotājiem!) ir jāmāca bērniem sekot dabiskajam laika ritmam, kas latvietim, manuprāt, ir īpaši svarīgi.

Latvietis dzīvo saskaņā ar Saules ritu, tādēļ svešās sistēmas ielikteņi tik ļoti mums cenšas uzspiest nakts dzīvi, kas izjauc dabisko, iekšējo ritmu. No valsts budžeta tiek finansētas muzeju naktis, baznīcu naktis, zinātnieku naktis un citas tumsas izpausmes. Kas tie ir par jodiem, kas darbojas pa nakti? Lai to saprastu ir jāpārlasa Raiņa “Spēlēju, dancoju”, kur apakšā ir Trejgalvis, bet augšā – Pērkons. Raiņa lugā Trejgalvis zaudē, jo viņa dēls ir aizgājis meklēt saikni ar šo Sauli. Pie mums šobrīd ir otrādi – mēs apzogam savus bērnus un atdodam audzināšanā Trejgalvim uz pekli, uz tumsu, uz nakti. Šāda darbošanās pa nakti nekādu kvalitāti nenes un nenesīs.

Tālāk būtu jāsakārto izglītība sākumskolās, jo arī tā nav sarežģīta lieta. Pirmās sešas klases var mācīt viens pedagogs, jo nav ķīmijas, fizikas. Tur nevajag īpaši iekārtotus kabinetus, un viens skolotājs var tikt galā pat ar sešiem dažāda vecuma bērniem vismazākajā Latvijas pagastā.

DDD: Pirmskara Latvijā tāda arī bija bērnu apmācība, kas radīja zinošus un viedus cilvēkus.

E.K.: Viedums ir ļoti labs vārds. Šobrīd zinātnē to droši vien censtos izmērīt ar inteliģences koeficentu (SQ). Un kā tas viedums vispār rodas? Kāpēc Krišjāņa Barona mamma, kura bija analfabēte, bija vieds cilvēks? Tādēļ, ka viņas intelektuālā (IQ) un emocionālā attīstība (EQ) bija līdzsvarā. Viedums ir līdzsvars starp šo attīstību, kas izpaužas spējā atšķirt ne tiki to, kas ir labs un kas slikts, bet arī to – kāpēc notiek tas, kas notiek?

Dievs netaisnīgajiem “aizver šīberi”

Edgars Kramiņš: Šodien tā saucamajā radošajā inteliģencē diemžēl šādā pašpieredzē sakņotu viedu cilvēku nav, un tikai retais saprot, ka veiksmes, brīvības un laimes pamatā ir nevis materiālās vērtības un lietu kults, bet gan savas un sabiedrības garīgā attīstība, spēja darboties citu (ne savu!!!) interešu labā. Spēja līdzsvarot sevi intelektuāli un emocionāli, lai būtu garīgā veselumā, ļauj iegūt izredzētību saskatīt lietu kopsakarības!

Pirms vēlēšanām man pastkastītē bija iemesta avīze “Mobilizācijas pavēste”, kuru izdevis kaut kāds “Nākotnes fonds” un kurā Latvijas pseidointeliģence – akadēmiķis Jānis Stradiņš, dzejniece Māra Zālīte, ekspolitiķe Anna Žīgure un pētniece Dagmāra Beitnere – atbild uz četriem jautājumiem, no kuriem viens bija: ko nozīmē kārtējās jaunās, mazās partijas? Visi kā viens apgalvo, ka tās esot viltus partijas un tīrā nelaime, kas diskreditē nopietnu politiku, jo cer uz vēlētāju muļķību vai vienaldzību pret savu un valsts likteni, tas ir noziegums, kas nāk par labu Latvijas neatkarībai klaji naidīgiem spēkiem. Tās esot atsevišķu cilvēku ambīcijas, jo mazās partijās redzam personības, kuras nespēj strādāt lielā komandā. Tāpēc neizniekosim balsis un neatņemsim tās “normālām” partijām! Kā vispār kaut ko tādu var atļauties demokrātiskā sabiedrībā? Kā vispār tik prastā veidā var atļauties zombēt sev apkārt esošos tautiešus? Vai tas ir vecuma plānprāts, neaudzinātība vai tomēr neinteliģence un proletāriskā kalpa sindroms? Paskatieties uz Māru Zālīti – cik viņa ir melna!

Un ko nozīmē atsevišķu cilvēku ambīcijas un nespēja strādāt komandā. Man gan šķiet, ka Āboltiņas kundzes ambīcijas neļauj viņai strādāt savas valsts labā. Un vai nu mākas dēļ strādāt komandā viņas pašas partijas biedri vēlēšanās tik naski bija svītrojuši rudmataino skaistuli?

Tāpēc ir būtiski nošķirt jēdzienus inteliģence un intelektuālis. Pēdējās atmodas procesus rosināja inteliģence, bet amatos, t.sk. Saeimā, tos ātri malā nobīdīja intelektuāļi. Intelektuāļi, kalpojot režīmam, turklāt vienalga – kuram, bazūnē par toleranci un saņem par to ne sliktu atalgojumu. Nekas cits vairāk viņus neinteresē.

Tieši latviešu nacionālās inteliģences uzdevums būtu noturēt tautas morālos kritērijus, bet rodas jautājums: “Kur tad ir mūsu nacionālā inteliģence?” Inteliģence šodien jau gandrīz ir izmirusi. Neliela daļa turpina sabiedrības ignorancē strādāt pie kultūras tradīciju pilnveidošanas, tai nav domu biedru, atbalsta presē un ierēdņu korpusā. Taču tie, kas intelektualizējušies un materializējušies, sēž padomēs, kurās iekārtojuši arī savus bērnus, un paši radīt vairs neko nav spējīgi: ne dziesmu, ne simfoniju, ne jēdzīgu lugu. Un mūsu mazās valsts gadījumā tas ir šausmīgākais, kas varēja notikt.

DDD: Jūs norādījāt, cik melna ir Māra Zālīte. Droši vien uzrakstīt odu par godu Eiropas Savienībai īpaši gaišs cilvēks nevar…

E.K.: Viņas darbs “Pilna Māras istabiņa” ir labs, taču kaut ko tādu viņa nekad vairs nevarēs uzrakstīt. Dievs netaisnīgajiem “aizver ciet to šīberi”, kas nodrošina kontaktu ar Viņu. Un nekas tur vairs ārā nenāk. Dievs ikvienam ir devis kaut kādu uzdevumu dzīvē. Ja tu ej pa Viņa nolikto ceļu un dari Viņa nolikto darbu, tad viss veicas. Tikko tu to pārkāp – ieej politikā kā R. Pauls, I. Kalniņš vai I. Ziedonis, tā Dievs atņem ne tikai spēju rakstīt, bet var atņemt pat valodu. Šie cilvēki visi maksā par to, ka ir aizgājuši no Dieva noliktā ceļa.

DDD: Cilvēki ir iedomīgi – viņi domā, ka viss skaistais, ko viņi radījuši, ir viņu personiskais nopelns. Ģeniāli rakstnieki, komponisti zina, ka viņu talants ir Dieva dots atribūts, ka ir jāpateicas Augstākajam par to, ko viņi ir spējuši radīt. Manuprāt, mūsu tā saucamajiem kultūras pārstāvjiem nav saiknes ar Augstāko. Visās dzīves sfērās ikvienam – arī skolotājiem – ir jākalpo Dieva gribai, un es nerunāju par baznīcu…

E.K.: Jā, baznīcai nav īpašas saistības ar ticību. Tā ir konfesiju strukturāls veidojums – sistēma! Taču es ar cieņu izturos pret cilvēkiem, kas iet baznīcā. Mans princips ir tāds: ja viņš kaut kam tic, un tas viņam palīdz nedzert, nezagt, nesist sievu, mīlēt bērnus, lai viņš to dara. Principā tas norāda, ka cilvēks jau tā ir traumēts un meklē izeju, kaut kam izmisīgi pieķeroties. Es nedrīkstu viņu noniecināt, ja viņš ir pieķēries pie salmiņa – es nedrīkstu viņam to atņemt.

DDD: Protams.

E.K.: Latvijas sabiedrība ir iestrēgusi stāvoklī “es”, un tas, manuprāt, ir cilvēces iznīcības galvenais faktors. Mēs kādu brīdi bērnam ļaujam šo “es” kultivēt, bet ne mūžīgi, sakot, ka viss, ko viņš dara, ir ģeniāli. Tā mēs viņu iesēdinām tajā “es” fāzē uz mūžu. Ja piecgadīgs bērns zina reizrēķinu līdz simts, saka – viņš jau ir ģēnijs. Bet, ja jūs man teiktu: ziniet, Kramiņa kungs, es zinu reizrēķinu līdz 100, – es teiktu: nu, un… Bet mums tagad ir pilna pasaule ar cilvēkiem, kuri 40 gados saka: es zinu reizrēķinu, un tāpēc Saeimas vēlēšanās vēliet par mani.

Taču mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri zina ko vairāk par reizrēķinu – vajadzīgi tādi, kuri spēj būt savas nacionālās kultūras pārstāvji, kļūstot par neaizstājamiem visas pasaules kultūras kontekstā.

Mums vienmēr bijuši izcili cilvēki, bet agrāk viņi visi, kas kādreiz ieguva izglītību Maskavā, Pēterburgā, Tērbatā, Parīzē, Vīnē, atgriezās un dibināja Mākslas akadēmiju, Mūzikas akadēmiju, Operu. Izgājuši ar savu kultūru pasaulē, viņi to bagātināja un nākuši atpakaļ, bagātināja citus. Bet tie, kuri pārdod urbumus un bankas, nedomā par savu tautas kultūru, bet tikai par savu “es”.

Aptaukotā nekādība

DDD: Jūsuprāt, kāpēc cilvēki, kuri aptver, kādas nejēdzības notiek mūsu valstī, klusē un nemēģina neko darīt? Zinu, tas prasa enerģiju, prasa ziedot savu laiku, varbūt pat zināmā mērā personisko labklājību, bet tie ir niecīgi zaudējumi salīdzinājumā ar iegūto gandarījumu par darbu Vispārības labumam. Starp citu, cīnoties par taisnīgumu, zaudējumu nav – ir tikai ieguvumi, jo Visaugstākais Dzīvās Ētikas Mācībā atklāj, ka Viņam vislielāko prieku sagādā aizsargāt tos, kuri cīnās par taisnīgumu. Kas noticis ar cilvēkiem, kur palikuši visi gaišie, inteliģentie prāti?

Edgars Kramiņš: Pirmkārt, cilvēkos valda prāta kūtrums. Un tie, kuri tiek izvēlēti atbildīgiem amatiem valsts pārvaldē (arī profesūrai augstskolās) ir, vai arī ar laiku kļūst, prātā kūtri. Viņi nedrīkst izcelties ar savām idejām un to it labi saprot, nevēlas piepūlēties, nevēlas izjust sistēmas spiedienu, tādēļ ieņem nekādības pozīciju un līdz ar to nevirza pārmaiņas un sabiedrības attīstību. Nu, paskatieties – mūsu premjeri un ministri taču ir nekādi un tieši tāpēc sabiedrībā ieredzēti. Tā bija ar Dombrovski, Bordānu, Viņķeli, tagad ar Straujumu, Melnbārdi, ar daudziem.

Tādu kā mani viņi īpaši nevēlas redzēt savā tuvumā, jo mana klātbūtne atgādina par to kūtrumu. Kolēģi no Latvijas augstskolām sūta sveicienus, satiekot smaida, izsaka komplimentus, pat apbrīnu, bet neaicina darbā, jo nedod, Dievs, atnāks Kramiņš, un viņiem būs vēl jāsāk kaut kas darīt. Viņi tiks izsisti no sava kūtruma. Viņi, tā saucamās inteliģences pārstāvji, slīgst purvā un faktiski degradējas. Kad ieraugu tos profesorus, kas mācīja mani, nereti pārņem šausmas par to, kā viņi pa šo laiku ir degradējušies! Lai Dievs žēlīgs – drausmīgi!

DDD: Tas prāta kūtrums, par ko jūs runājat, ir visur – diemžēl arī skolās.

E.K.: Protams. Arī visā valsts pārvaldē, jo arī tur var izdzīvot tikai nekādais starp nekādajiem. Skola diemžēl neattīsta jaunajos līdzcilvēkos tādas prāta īpašības kā:

kritiskumu, kas ļauj novērtēt savas un citu domas, pārbaudīt spriedumus un slēdzienus, jo tikai kritisks prāts ir disciplinēts un ļauj nopietni, atbildīgi attiekties pret darbu, cilvēku rīcību un uzvedību;
elastību, kas izpaužas domas patstāvībā un brīvībā, izvēloties jaunus uzdevumu risināšanas paņēmienus, jo tikai elastīgs prāts ir meklējošs un radošs;
ātrumu, kas ļauj ātri orientēties sarežģītā situācijā, ātri apdomāt un pieņemt pareizo lēmumu, ko nodrošina cilvēka disciplinētība un gribasspēks, bet izpaužas – apķērībā un atjautībā.

Minētās prāta īpašības ir savstarpēji saistītas un kopumā veido cilvēka intelektu. Pati galvenā domāšanas funkcija ir jaunas domas veidošana, kas ir pats galvenais cilvēka izziņas sfērā. Taču skolā šīs īpašības neattīsta, jo nav jau, kam to darīt. Jāņem vērā arī fakts, ka klases ir pārāk lielas, lai pedagogs varētu ar katru skolnieku strādāt individuāli, atrodot katram savu īpašo pieeju viņa spēju attīstīšanai.

DDD: Bet Izglītības ministrija taču tieši veicina skaitliski lielu klašu veidošanu, jo mazās skolas, lūk, neesot rentablas…

E.K.: Izglītības ministrijā cilvēki kalpo sistēmai. Likvidējot mazās skolas, cilvēki tiek piespiesti atstāt Latvijas ciemus, pagastus, mazpilsētas. Piemēram, Zentenes pagastā skolu likvidēja un arī mājas palika tukšas, viss izdemolēts – kā pēc kara. Un tā ir daudzviet.

Ir divas lietas – veselība un izglītība, par ko ir jārūpējas. Cilvēks brauc uz turieni, kur viņam ir drošība, un tādēļ negrib atrasties laukos un visbeidzot Latvijā. Ārsts pilsētā tā arī pasaka: ja jums būtu palicis slikti laukos, jūs būtu beigts. Arī dzemdēt no Talsiem ir jābrauc uz Ventspili. Vecākiem gan šodien būtu jāsaprot, ka nav nekas labāk, kā bērnam līdz 6. klasei atrasties laukos, tīrā gaisā, tīrā vidē, ar vienu skolotāju, kurš varētu mācīt vienlaikus pat sešus–astoņus dažāda vecuma bērnus.

DDD: Ir taču valstis, piemēram, Fāreru salas, kur skola pastāv pat tad, ja klasē ir tikai viens skolnieks.

E.K.: Visi apstājas pie algām, taču maksājiet, cik gribat, nekas nemainīsies, ja nesakārtosim savas galvas. Latvijā šobrīd faktiski ir valsts varas prāta krīze, politiski pat latviešu tautas nodevība, izglītības pamatos liekot nevis etniskos, bet kaut kādus kosmopolītiskos trejsavienības standartus. Līdz ar to mēs jau ilgstoši gatavojam pasaules pilsoņus, nevis audzinām Latvijas valstij lojālu sabiedrību.

Karalis ir pliks!

DDD: Man, protams, ir žēl, ka skolotāji nesaņem cienīgas algas, taču skumji, ka skolotāji ir gatavi streikot mazo algu dēļ, bet par to, ka mācību programmas, standarti ir absurdi, neviens streikot negrasās.

Edgars Kramiņš: Par to mēs tieši runājām 21. augustā Latvijas 15. skolotāju kongresā “Tautas tradīcijas nacionālas izglītības saturā”. Tika izteikta kritika valsts sistēmai, kura sanaido cilvēkus, un izglītības saturam, kurš nav Latvijas cilvēku vajadzībām atbilstošs un neveicina patriotisku pilsoņu audzināšanu. Taču kongress nebija ļoti plaši apmeklēts, un, dodoties uz kongresu, skolotājs interesējas – vai ministre pati būs? Jo, kā tad kongress bez ministres! Skolotājs nav spējīgs pats patstāvīgi domāt. Kongress bija labs, darbs grupās bija produktīvs, un ministre Ina Druviete tā noslēgumā pusotru stundu atbildēja uz skolotājiem aktuālajiem jautājumiem. Tātad viss kārtībā. Bet, ja ministres nebūtu, skolotājs apjuktu – nebūtu, kas viņu vada.

DDD: Kā tad tāds skolotājs var audzināt un vadīt jauno cilvēku domāšanas, personības attīstību?

E.K.: Viņš nevar audzināt domājošu, radošu, brīvu un neatkarīgu personību. Bet tāds jau mūsu valstij šodien arī nav vajadzīgs! Lai gan tieši prāts, plaša, bagāta jūtu pasaule, izkopta pašrefleksija un jēgpilna, radoša darbība (nevis tik bieži pieminētā aktivitāte, kas nāk no nemierīga, drudžaina prāta stāvokļa) padara ikvienu cilvēku par sev un citiem cilvēkiem vajadzīgu personību, izsaka augstāko sevis apzināšanos un sevis veidošanas dabu. Tieši no šāda, patiesi brīva cilvēka arī baidās valsts pārvaldē sasēdušie ļaudis, kuriem par visu ir viedoklis, tikai ne par to, kas slēpjas cilvēka personības dziļumos.

Pašreizējā izglītības sistēma iestrēdzina cilvēkus pusaudžu fāzē, no kuras viens otrs neizkāpj visu atlikušo mūžu. Tāpēc daudzi tā arī paliek attālināti no cilvēka dziļākās būtības, dzīvo slepenu melu pasaulē, izliekas laimīgi, apgalvo, ka spēj veikt nozīmīgas lietas, kuru veikšanai viņiem iztrūkst kā radošās pašpieredzes, tā nepieciešamā inteliģences līmeņa vispār. Toties mums ir vesels bars par fondu naudām uzpirktu zinātnieku, mākslinieku, literātu, kas nepārtraukti bazūnē, ka valstī viss ir kārtībā, māksla un izglītība ir vienas no labākajām pasaulē un līdzās aug jauna, ģeniāla paaudze.

DDD: Kā pasakā par pliko karali, kur visi slavināja karaļa tērpu, lai gan karalis patiesībā bija pliks?

E.K.: Jā, jā! Šī ir tā pseidointeliģence, kura uztur galma ilūziju. Tā taču ir! Tā pati Anna Žīgure, Jānis Peters, Māra Zālīte, Ausma Kantāne, Raimonds Pauls u.c. Pseidointeliģence vienmēr pieslienas tiem, kas nāk pie varas. Nu, nav mums diemžēl vairs Raiņa, Skalbes, Vācieša, Belševicas…

DDD: Visos laikos galmam ir bijuši savi mākslinieki, kuri pildīja karaļa pasūtījumus, slavināja viņu un izpatika visām kaprīzēm.

E.K.: Jā, aktieru, režisoru, mūziķu, diriģentu uzdevums ir būt uz skatuves – spēlēt, dziedāt, radīt. Viņi grib dzīvot mūzikā, teātrī. Viņi tādējādi ir laimīgi, jo var nedomāt par laicīgām lietām. Bet klausīties viņos kā sabiedrības domas veidotājos gan nevar. Turklāt ar to nervu sistēmu, kas ir aktierim, dziedātājam, komponistam, nevar iet Saeimā, – viņš tam nav radīts. Un tāpēc es nevaru par viņu balsot, jo pēc pusgada viņš varētu teikt: es nevaru to visu izturēt, sajukšu prātā un vēl nositīšu kādu.

DDD: Mākslinieks, kuram ir taisnīguma izjūta, to nevar izturēt, bet kā zinām, tad bez taisnīguma izjūtas – var gadiem sēdēt Saeimā.

E.K.: Tas būtībā nav mākslinieks, bet funkcionārs. Tādi diemžēl vienmēr ir bijuši ap un pie mākslas – teātrī “paplāšu nesēji”, kuriem faktiski būtu jādod otrā plāna lomas. Sabiedrībā viņi ir falši un tēlo māksliniekus, taču masās nereti ir itin populāri. Arī man tagad ir tāda nevajadzīga atpazīstamība vai popularitāte. Turklāt nevis tādēļ, ka ikdienā godprātīgi daru savu darbu, ko es ļoti mīlu (diemžēl mūsu valstī tas nekotējas un netiek atzīts), nevis tādēļ, ka uz sabiedriskiem pamatiem vadu Latvijas Nacionālo Skolotāju savienību, katra mēneša otrajā pirmdienā un sestdienā plkst. 18:00 esmu “Radio Merkurs” studijā, bet tādēļ, ka parādos dažādos dziedāšanas šovos (dažādās talantu fabrikās – red.piez.).

Galma funkcionāriem ļoti svarīgs ir arī pavadošais sastāvs – cilvēki tusētāji, kuri visu laiku apgrozās viņu tuvumā. Viņi burzās pirmizrāžu tusiņos, kurus atspoguļo preses un TV žurnālisti, slavē pseidomākslinieku radīto un uzvedas tur tā, ka pilnīgi riebjas! Tāpēc es nesastāvu šajos grupējumos un iespēju robežās cenšos distancēties no šī kultūras tusiņa.

Mani pedagogi iemācīja nevis sevi mīlēt mākslā, bet mākslu sevī (pārfrazējot – nevis sevi tautā, bet tautu sevī). Tāpēc es nepiedalos mākslas profanācijā un no skatuves esmu aizgājis, kaut gan atdevu tai desmit savas dzīves gadus. Kad biju Rīgas Muzikāli poētiskā teātra mākslinieciskais vadītājs, mums repertuārā bija Jānis Poruks, Jānis Jaunsudrabiņš, Zenta Mauriņa, Aleksandrs Čaks, Aleksandrs Pelēcis, Viktors Kalniņš u.c. Nekautrējoties braucām uz skolām, uz lauku kultūras namiem, lauku skolām. Tā bija mūsu kultūra. Briedumu cilvēki vispār var sasniegt tikai pie nosacījuma, ka personības pamatos ir izpratne par klasisko kultūru. Un tikai pēc tam viņi var atļauties jokot, parodēt, savienot dažādas it kā pirmajā brīdī šķietami nesavienojamas idejas, brīvi interpretēt popmūziku un klasisko mūziku, džezu un roku, un darīt daudz dažādas dīvainības. Viss būs attaisnojams, un nekas neliksies smieklīgi.

Taču šodien tiek domāts tikai par to, kā izklaidēt jauniešus, nevis kā normalizēt viņu dzīvesveidu un uztveri un kā nepieļaut to, ka par mūsu nodokļu naudu valsts televīzija un radio veido politizētus un zemas kultūras raidījumus.

Šodien sabiedrību piesaista ne jau talants bet gan PR kampaņas radītie skandāli, šķiršanās dēkas, mīļāko uzvārdi, dzīvokļu iekārtojumi utt. Šādā sabiedrībā augušie ir ieguvuši pilnīgi absurdu priekšstatu par mākslu, un viņi vairs nespēj uztvert tās īstenumu, jo jau kopš bērnības ir saskārušies ar surogātmākslu vai mākslas viltojumu. Dailes teātrī vien ir bijis iespējams noskatīties tādas izrādes kā “Izvirtulis”, “Psihs”, “Striptīzs”, “Aborts”, “Vagīnas monologi”, “Nekrofīls”, “Shopping&Fucking” “Manu sievu sauc Moriss”, “Vīrieši uz nervu sajukšanas robežas” vai “Ka tavu tēti”… Kas tas ir par vājprātīgo kaleidoskopu, ko mums piedāvā šis teātris tumsonības iemiesojuma Džilindžera vadībā?! Bet varbūt tas ir trako nams…?

Karalis ir pliks!

DDD: Kā tad tāds skolotājs var audzināt un vadīt jauno cilvēku domāšanas, personības attīstību?

DDD: Kā pasakā par pliko karali, kur visi slavināja karaļa tērpu, lai gan karalis patiesībā bija pliks?

DDD: Visos laikos galmam ir bijuši savi mākslinieki, kuri pildīja karaļa pasūtījumus, slavināja viņu un izpatika visām kaprīzēm.

DDD: Mākslinieks, kuram ir taisnīguma izjūta, to nevar izturēt, bet kā zinām, tad bez taisnīguma izjūtas – var gadiem sēdēt Saeimā.

Cilvēki baidās būt brīvi

DDD: Kad sākām savu darbību, vērsāmies pie māksliniekiem, gleznotājiem, pie literātiem, pie mūziķiem, aicinot radīt mākslas darbus, kas liktu runāt par pašreizējo drausmīgo situāciju valstī, lai celtu latviešu pašcieņu, pašapziņu, atgādinātu, ka mums ir neizdarīti mājas darbi – nav likvidētas okupācijas sekas… Rezultātā − klusums. Rakstījām Ziedonim…

Edgars Kramiņš: …un arī klusums. Protams. Arī viņš diemžēl pazaudēja Dieva doto. Dzejniekiem pēkšņi atnāk tas stāsts, un viņi paši nezina, no kurienes. Tāpat ir arī ar gaišreģiem. Bet tas viņiem ir dots vien tik ilgi, kamēr viņi nenodod šo Augstākā principu.

DDD: Jūs pieminējāt, ka cilvēki, kuri godprātīgi un taisnīgi dara darbu, mūsdienu sabiedrībai nav vajadzīgi un nešķiet interesanti. Atminos, ka reiz kāds valsts ierēdnis LNF priekšsēdētājam Aivaram Gardam teica: tu esi tik godīgs, ka es ar tevi ietu izlūkos, bet kopā gan nestrādātu. Jūs arī pats pirms mirkļa norādījāt, ka atpazīstamību ieguvāt pēc “sēdēšanas” visādās talantu fabrikās. Mūziķis Aivars Brīze vienmēr pauda lielu sašutumu par to, ka jaunizceptās “zvaigznes” nedzied savā dzimtajā latviešu valodā.

E.K.: Jā, Brīzem bija taisnība. Pat 11. novembra noslēguma koncertā pagājušā gadā gandrīz visi fabrikanti izvēlējās dziedāt angļu valodā. Kad to aizrādīju, līdzās esošais kolēģis pat mēģināja paņirgājās, pārvaicājot, “kāds šodien datums, Kramiņa kungs?” Bet mani tas nepazemoja, jo to, ko Augstākais man diktēja, biju jau teicis. Cepuri nost Brīzes priekšā, kurš daudz par to runāja, lai gan atpazīstamību viņš arī ieguva caur vieglo žanru…

Mums ir jārunā patiesība, lai arī ko par mums domātu. Es nebaidos būt brīvs un nebaidos par to arī runāt. Domāju, ka mana parādīšanās dziedāšanas šovos daudziem bija kā tāda auksta dušas šalts! Pirms gada uzaicināju uz “Radio Merkurs” raidījumu divus cilvēkus – vienu skolotāju, kura vispār gribētu iznīcināt šādus šovus, un vecmāmiņu, kura šovus aizstāv, jo uzskata, ka bērniem tas ir vienīgais izklaides veids. Diemžēl diskusija neizdevās, jo skolotāja pēkšņi zaudēja drosmi atklāti pateikt, ko domā.

DDD: Ja nu sākām runāt par šiem šoviem, vai, jūsuprāt, tie nav jaunatni degradējoši, radot ilūziju, ka slava ir ātri iegūstama?

E.K.: Vārds “šovs” ir amerikāņu izgudrojums, tāpat kā Ebola vīruss. Krievija mēģina izvairīties no šī vārda, saucot tos par “muzikālajiem projektiem”. Manuprāt, ir nepieciešami dziedāšanas konkursi, bet ir ļoti svarīgi, lai tie būtu labā līmenī, lai tie būtu prasmes attīstoši, nevis cilvēkus pazemojoši un degradējoši.

DDD: Neatlaidīgs darbs, talanta izkopšana nav modē. Slavas dziesmas saņem aktieri, mūziķi, kuri lieto narkotikas, alkoholu, ātri mirst izlaidīgās dzīves dēļ. Bet kur paliek Bēthovens, Mocarts, Rainis?

E.K.: Tāpēc man patīk Austrija, kur vēl ir saglabājusies klasiskā skaistuma izpratne. Tur svētdienas rītos bērns jau kopš mazotnes, vēl ratiņos, atrodas katoļu baznīcās, kur skan Haidna, Bēthovena, Mocarta, Šūberta mesas, rekviēmi un magnifikāti. Un bērns jau kopš bērnības pieņem, ka tieši tāda ir viņa izpratnei atbilstoša mūzika. Tāpēc tās galvaspilsētā Vīnē, kas teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā ir tikai 1,5 reizes lielāka par Rīgu, darbojas 6 muzikālie teātri, 4 profesionālie simfoniskie orķestri, par koriem un vieglā žanra mūzikas kolektīviem nemaz nerunājot. Vīnē vēl skan operetes, kas priecē dvēseli, nevis pārvēršas balagānā vai politiskā izrādē. Klīstot pa Vīnes Ziemassvētku tirdziņiem un dzerot karstvīnu, tu saproti, ka šeit var relaksēties. Šķiet, ka vairums cilvēku ir nelielā reibumā un dzīvo kā operetē. Diemžēl Latvijā cilvēki ir drūmi, nomākti, jo operetes teātris ir likvidēts, un “dzer aiz aizslēgtām durvīm”. Tāpēc man ir nepieciešamība nesaraut saites ar Austriju.

DDD: Austrija, Vīne… tā ir vieta, kur mākslu bauda bagātnieki, vai ne?

E.K.: Pasaules bagātie naudu tur Šveicē, bet Šveicē ir vienmuļi dzīvot – kā laukos. Ziemas viņi pavada Vīnē, nopērkot visu, ko viņiem vajag, arī māksliniekus.

DDD: Diemžēl šie bagātnieki skaisto nenovēl arī citiem – viņi dara visu, lai lielākā pasaules sabiedrības daļa degradētos lētos balagānos.

E.K.: Viņi ir priecīgi arī par to, ka latvieši brauc prom. Viņi grib, lai latvieši, nevis turki, tur, ārpus Latvijas, veido vidi ap viņiem. Viņi arī negrib uzturēt pasauli ar tik daudziem cilvēkiem. Tāpēc arī radīja Ebola vīrusu, grib iegūt slanca gāzi. Viņi vēlās no attiecīgās zemes izsūkt visu. Kad Latvija būs iztīrīta, izvietos šeit kaut ķīmiskos atkritumus…

DDD: Jūs ļoti pesimistiski uz visu skatāties.

E.K.: Man nepiemīt nemotivēts optimisms – es reāli raugos uz situāciju, kāda tā ir.

Ģimene var daudz ko izdarīt, bet ne visu. Ir jārēķinās tomēr ar sabiedrību. Uzturot savu vērtību sistēmu un ejot nepārtrauktā konfliktā ar sabiedrību, var zaudēt savus bērnus, jo viņi aizies sabiedrības pavadā. Es pieturos pie tā, ka bērni izvēlas vecākus, un, ja viņi ir izvēlējušies mani, tad viņiem ar to ir kaut kas karmiski jāatrisina savā dzīvē. Un tas ir viņu, ne mans uzdevums.

DDD: Protams.

E.K.: Es varu viņus atbalstīt, aizstāvēt, bet viņu vietā visu izdarīt nevaru. Nav jau nekur teikts, ka maniem bērniem būtu jābūt ģēnijiem – katram šajā zemē ir sava misija. Arī es daru šeit, Latvijā, cik varu. Apzinos, ka mani vecāki, kuriem ir 70 gadu, nodzīvos savu atlikušo dzīvi harmonijā, jo viņi ir piedzīvojuši kaut ko labāku – teātrī, mūzikā, mākslā, skolā, izglītībā. Par sevi esmu mazliet satraukts – ja man būs ilgi atvēlēts, vai pietiks spēka izturēt?…

DDD: Varbūt viss vēl nav tik slikti, lai cilvēki beidzot apjēgtu notiekošo?

E.K.: Jā, protams.

Nebaidīties iet pret straumi

DDD: Šis ir laiks, kad Dievs ar velnu atlasa savējos, precīzāk – šis ir laiks, kad cilvēki sašķirojas graudos un pelavās.

Edgars Kramiņš: Es pat nebaidītos no kara Latvijā, jo tajā parasti aiziet draņķi, attīrīdami sabiedrību no savas klātbūtnes.

DDD: Vērojot notikumus Ukrainā, apzinoties, ka Latvijā joprojām nav likvidētas padomju okupācijas sekas, un šeit ir skaitliski liela, naidīgi noskaņota piektā kolonna, ir iespējamas pat militāras sadursmes.

E.K.: Protams, protams. Tāpēc uzskatu, ka dekolonizācija ir jāveic juridiski korekti, turklāt starptautiskā līmenī. Tam ir visi priekšnosacījumi, bet nav gribas. Un nav ne mazākā pamata apvainot latviešus, populistiski bļaujot “krievi nāk”. Tāpat kā mēs taču netaisāmies apšaut krievus!

DDD: Mums ir Deklarācija par Latvijas okupāciju! Diemžēl mūsu politiķi, valsts vadītāji par to vispār nerunā.

E.K.: Te ir problēmas ar mugurkaulu un nacionālo pašcieņu, turklāt neatkarīgi no tautības. Ir jāpaskatās arī, kas ir SAB. Kāpēc kontrabanda ir SAB rokās? Kāpēc tur nesēž mūsu cilvēki? SAB var izdarīt tā, ka cilvēki, kuri būtu gatavi runāt un realizēt šo deklarāciju, gluži vienkārši nesaņems pielaidi valsts noslēpumam un tādējādi tiks neitralizēti.

Godīgā, vēlēšanu ceļā nav iespējams tikt pie varas. Vēlēšanu likums ir jāmaina, bet Saeimā tikušie to nemūžam nemainīs. Jebkura partija, kas būs iekļuvusi tajā no jauna, momentāni teiks, ka vēlēšanu likums ir labs, jo viņi taču tur ir nokļuvuši. Es domāju, ka tam visam ir jāsabrūk.

DDD: Diemžēl vairums tic vēlēšanām − tic, ka tā ir iespējams ko mainīt Latvijā.

E.K.: Man tomēr šķiet, ka ir pienācis laiks boikotēt vēlēšanas, ja tās nespēj nodrošināt tautas gribu.

DDD: Atgriezīsimies vēl pie skolas, jo, manuprāt, tieši skola varētu daudz ko mainīt valsts attīstībā, ja ieaudzinātu latviešiem nacionālo pašcieņu. Šobrīd šķiet, ka viss, kas veicina nacionālo pašapziņu, tiek iznīdēts saknē. Latvijas vēsture gan atkal tiek mācīta, bet kā? Atceros, nelaiķis rabīns Barkāns man teica, ka vēsture ir tā, kas veido tautu un nāciju.

E.K.: Tāpēc jau arī pret vēsturi vēršas, un augstskolās jebkurā specialitātē ir izņemts vēstures kurss, it īpaši viss, kas saistīts ar attiecīgās profesijas attīstību Latvijā. Piemēram, Latvijas pedagoģijas vēstures tikpat kā nav, Latvijas tautsaimniecības vēsture – nav. Viss tas tiek izņemts, sakot, ka mums tas neinteresē, nerakņāsimies pagātnē. Bet te ir tā lieta, ko uzsvēra Latvijas 15. skolotāju kongresa rezolūcija – bez pagātnes nav nākotnes.

Man bērns beidza 1. ģimnāziju un iestājās Universitātē Vēstures un filozofijas fakultātē. Vēstures skolotāja satiek viņu uz ielas un jautā: kur tad tu iestājies? Viņš saka: Vēstures un filozofijas fakultātē. Manā laikā skolotājs būtu bijis lepns, ka bērns aiziet manās pēdās, bet viņa saka: vai dieniņ, tad tev nebija vērts mācīties 1. ģimnāzijā! Tā atbild vēstures skolotājs?! Iedomājieties, kāda tad ir šī skolotāja pašcieņa un pašapziņa.

DDD: Tādus vispār vajadzētu turēt šāviena attālumā no skolas…

E.K.: Lai cik tas nebūtu traģiski, tomēr tāds skolotājs ir sabiedrības priekšgalā. Gluži narkomāns viņš nav, nodzēries arī gluži nav, lamājas tikai anonīmi interneta komentāros – nu, smagi.

DDD: Ko jūs, pabeidzot mūsu sarunu, teiktu laikraksta “DDD” lasītājiem, kā viņus stiprinātu šajā grūtajā laikā?

E.K.: Šo laiku varam izturēt, vienīgi pašiem rūdot sevi, un šai rūdīšanai ir jānotiek garīgi. Līdz ar garīgu briedumu cilvēks bagātinās savu un sāks cienīt citu tautu kultūru, mācēs izteikt savas jūtas, uzskatus, idejas, iegūs pārliecību, apzināsies savas dzīves mērķi un sāks to īstenot, uztvers plašākus Augstākā Saprāta laukus, ienesīs jaunu inteliģences formu un dos savu ieguldījumu PAŠREALIZĀCIJĀ, PAŠKONTROLĒ, PAŠAUDZINĀŠANĀ un PAŠPILNVEIDOŠANĀ, darot pasauli labāku.

Mēs nedrīkstam būt nejūtīgi. Mums ir jāsāp, jo tas ir nenormāli, kas notiek Latvijā, Eiropas Savienībā un pasaulē. Tāpēc novēlētu saglabāt spēku, veselo sapratni par lietām, jo nekad nevaram zināt, kad būs tas brīdis, kad tas noderēs – ja ne šeit, tad varbūt citā reinkarnācijā. Katrā ziņā ikvienam vēlu būt atvērtam, mierīgam un harmoniskam. Ja kāds bars kaut kur nesas, neskriet tam līdzi – samīs. Skrieniet uz pretējo pusi!

DDD: Tātad jūs novēlat nebaidīties palikt vienam?

E.K.: Tieši tā. Nebaidīties doties Austrumu virzienā, ja visi tagad nenormāli nesas uz Rietumiem.

Intervēja Liene Apine