Saruna ar Olgu Bergu − Ukrainas centra jauniešiem un bērniem Latvijā priekšsēdētāju
Ukraiņu attieksme mainās
DDD: Kādi ir ukraiņi, kas dzīvo Latvijā?
Olga Berga: Dažādi. Ir, kas Atmodas laikā bija Tautas frontes pusē, bet citi – Interfrontes. Arī tagad sadalās. Tomēr domas sāk mainīties, laikam Ukrainas notikumu iespaidā. Pazīstu ukraiņus, kas iepriekš balsoja par “Saskaņas centru”, bet tagad aģitēja par “Nacionālo apvienību”.
Būtībā Latvija ir devusi patvērumu ukraiņiem, tas ir jāsaprot un jānovērtē. Kāda mācītāja tēvs cīnījās armijā, viņš Ukrainā nevarēja kļūt par mācītāju – vienalga kur, tikai ne Ukrainā. Latvija bija kā patvērums. Tas bija 80-to gadu beigās, tagad viņš dzīvo Kanādā. Arī kādu ukraiņu dzejnieku, disidentu, paglāba Rīga, jo šeit viņu vairs nemeklēja.
DDD: Saeimas vēlēšanās no partijām visvairāk balsis savāca “Saskaņas centrs”, arī Rīgā pilsētas mērs ir pretlatviski noskaņotais Ušakovs. Kā ukraiņi reaģētu, ja Kijevas pilsētas mērs būtu tāds kā Ušakovs?
O.B.: Es domāju, ka šodien tur nekas tāds vispār nav iedomājams!
DDD: Tauta vienkārši nepieļautu?
O.B.: Tieši tā – nepieļautu!
DDD: Diemžēl līdz šim neesmu dzirdējusi un redzējusi, ka Latvijā dzīvojošie ukraiņi iestātos par latviešu tautas interesēm, par tiesībām. Nils Ušakovs ir Rīgas mērs tikai tāpēc, ka nav veikta Latvijas dekolonizācija. Vai jūs atbalstāt dekolonizāciju, lai mēs nepiedzīvotu Ukrainas variantu?
O.B.: Jā, es pilnībā piekrītu, ka Latvijas dekolonizācija ir nepieciešama. Bet ko mēs varam teikt par ukraiņiem Latvijā vispār? Mūsu te ir viszemākais pilsoņu procents, cik es zinu. Turklāt, saskaņā ar pēdējās statistikas datiem, 69 procenti ukraiņu par savu dzimto valodu uzskata krievu valodu. Un šī ir ļoti liela atšķirība no Igaunijas un Lietuvas.
DDD: Latvijā dzīvojošie ukraiņi pārkrievojas?
O.B.: Jā, diemžēl. Tomēr tagad saistībā ar notikumiem Ukrainā mainījās arī daudzu ukraiņu attieksme – tie, kuri iepriekš atbalstīja Ušakovu, balsoja par “Nacionālo apvienību”. Ļoti strauji viss mainās.
Savas tautas patriots saprot otru tautu
DDD: Ir tāda krievvalodīgo masa, kurā nevar atšķirt, kur ukraiņi, krievi, baltkrievi, žīdi…
Olga Berga: …baškīri…
DDD: Vai varētu būt tā, ka šobrīd ukraiņi sāk izdalīties no šīs masas?
O.B.: Jā, jau sākas šāds process.
DDD: Un, jūsuprāt, šie ukraiņi, kuri sāk apzināties sevi par ukraiņiem, nevis par krievvalodīgu masu, kas atbalsta Krieviju, varētu saprast arī latviešu problēmas?
O.B.: Protams, tikai patiesi īsts nacionālists, savas tautas patriots var saprast citu tautu. Tas ir skaidrs. Cik es zinu, visi mani ukraiņi mīl Latviju, latviešus. Ar latviešu valodu gan ir grūtāk. Varbūt, ka cilvēki grib runāt ļoti pareizi un kautrējas, ja vēl neprot.
Daudzi ukraiņi, arī es, Atmodas laikā bijām ar latviešiem kopā Krastmalā, barikādēs, taču bija arī tādi ukraiņi, kuri atbalstīja Interfronti. Un tad, es atceros, no Eiropas Savienības atbrauca Nacionālo minoritāšu komisārs van der Stūls un sāka aizstāvēt tos ukraiņus, kas bija Interfrontes pusē, bet mūs, Latvijas patriotus, izsvītroja.
DDD: Vārdu sakot, tika pasniegts, ka “sliktie latvieši visus apspiež”?…
O.B.: Tieši tā. Atmodas laikā liels pacēlums bija arī citu tautību pārstāvjiem. Tagad uzdodu sev jautājumu – kur palika krievi? Baltkrieviem ir divas kustības: viena oficiāli tiek atbalstīta no Baltkrievijas, ar padomju laika karogu; otra ir Baltkrievu biedrība, kas Atmodas laikā pacēla vēsturisko baltkrievu karogu, un viņi palika zem tā − es domāju, ka šie baltkrievi pat nedrīkst vairs uz Baltkrieviju braukt…
Atmodas laikā es aktīvi iestājos par neatkarību, darbojos arī Tautas frontē. Mums, ukraiņiem, bija grupa – biedrība ar nosaukumu “Ukrainskaja Rodina”, kas nozīmē, var teikt, ukraiņu ģimeni. Es šo biedrību vadīju. Mēs stāvējām par jūsu un mūsu brīvību, par neatkarības atjaunošanu Latvijā un par Ukrainas neatkarību. Mēs centāmies, lai visos mītiņos, kas bija Krastmalā, būtu arī ukraiņu karogs. Sadarbojāmies ar citām organizācijām Latvijā. Galvenie mērķi un principi, par ko cīnījāmies, bija gan Latvijas, gan Ukrainas neatkarība. It kā tā tika sasniegta, bet patiesā situācija ir tāda, ka par brīvību un neatkarību ir jācīnās visu laiku. Mana draudzene ļoti labi pateica – viņa nevar saprast, kā var svešā valstī ienākt un uzstādīt savas prasības?!
DDD: Ar ko jūs tagad nodarbojaties?
O.B.: Šobrīd esmu Ukrainas centra jauniešu un bērnu organizācijas valdes priekšsēdētāja. Mūsu biedrības ideja ir veidot bērniem ukrainisku vidi – tradīcijas, valoda − un, protams, to popularizēt, apvienot interesentus. Man, protams, būtiski šķiet arī sakari starp Ukrainu un Latviju – cik varam, palīdzam.
DDD: Vai jūs sevi uzskatāt par Latvijas patrioti?
O.B.: Obligāti.
DDD: Un Ukrainas arī?
O.B.: Jā. Ziniet, es arī pati sev uzdodu jautājumu: ja, teiksim divas komandas − ukraiņu un latviešu – spēlētu? Es pat nezinu, kurā pusē būtu.
DDD: Jūs esat tīra ukrainiete?
O.B.: Jā, esmu īsta ukrainiete. Bet mana sirds pieder arī Latvijai – mans vīrs ir latvietis. Un, kad audzināju bērnus, ilgu laiku dzīvoju Kurzemē. Man bija iespējas iedziļināties vēsturē. Mana vīra māte ļoti daudz par visu ir pastāstījusi, un tas ļoti dziļi manī iesakņojās. Bērnus audzināju kā patriotus, un ļoti priecājos, ka mani bērni ir kā Ukrainas, tā Latvijas patrioti.
Par neatkarību ir jācīnās visu laiku
DDD: Kādas ir jūsu sajūtas, vērojot notikumus Ukrainā?
Olga Berga: Naktī mostamies un skatāmies, kas tur notiek, raudam un nevaram to visu izturēt! Protams, ka notiekošais neapmierina – no Krievijas puses tā ir atklāta agresija, atklāta okupācija. Man nav pat komentāra – ko gan vēl varētu pateikt?! Tāpēc jau uzsvēru, ka par neatkarību ir jācīnās visu laiku – diemžēl.
DDD: Vai piekrītat, ka nerastos šāda situācija, ja Austrumukrainā jau sen būtu veikta dekolonizācija jeb repatriācija, respektīvi, ja tur nebūtu Krievijas piektās kolonnas?
O.B.: Domāju, ka vienalga atrastos citi iemesli, jo ir fakti, ka okupācija bija plānota jau sen – Putins to bija ieplānojis.
DDD: Nu, to varēja ieplānot, tikai saglabājot šo piekto kolonnu…
O.B.: Liela kļūda bija tā, ka pie varas nāca Janukovičs. Nebija nepieciešamā patriotisma. Teikšu godīgi – esmu pilnīgi šokēta, ka, runājot ar Luhanskas apgabala jaunajiem vīriešiem, kuri tagad jūtas kā ukraiņi ar nacionālu apziņu, viņi neprot ukraiņu valodu, bet tagad mostas kā ukraiņi.
DDD: Viņi ir ukraiņi, kuri ir pārkrievoti Ukrainā?
O.B.: Jā, šie cilvēki jau no dzimšanas ir ar visu krievisko, par Rietumukrainu viņiem kopš bērnības ir radīts priekšstats, ka tur visus krievus sit, nogalina – nedrīkst uz turieni pat braukt. Viņi baidījās doties pat pie tuviniekiem tikai tāpēc, ka runā krieviski. Luksuss pasaule viņiem praktiski bija Krievija.
DDD: Vai tiešām Rietumukrainā jau sen ir bijis tāds noskaņojums pret krieviem?
O.B.: Nu, protams, nē. Mēs bijām Rietumukrainā ar mūsu centra jauniešiem, kuri nerunāja ukrainiski, un viņiem pat atbildēja krieviski.
DDD: Vai sapratu pareizi, ka Luhanskā ukraiņi, kas neprot ukraiņu valodu, nostājas pret Krievijas agresiju?
O.B.: Jā, viņi sevi dēvē par krievvalodīgajiem ukraiņu patriotiem, kaut gan ukraiņu valodā nerunā. Tomēr palīdz ukraiņu armijai, kur tas ir nepieciešams. Bet godīgi sakot, es neatbalstu ne ukraiņu, ne latviešu inteliģenci, kura uzskata, ka valoda nav galvenais. Mēs taču cīnījāmies arī par valodu!
DDD: Valoda ir viens no galvenajiem tautas pamatiem.
O.B.: Tā tas ir. Bet Ukrainā ir noticis plašs pārkrievošanas process. Atceros, kad ar medaļu pabeidzu skolu Rietumukrainā, manai mammai teica, lai eju uz krievu valodas skolotājiem Pedagoģiskajā augstskolā. Krievu valodas skolotājiem padomju laikā maksāja gandrīz divreiz lielāku naudu nekā parastajam skolotājam – arī šīs fakultātes studentiem stipendija bija par 20−30 rubļiem lielāka nekā citiem. Lūk, kāda pārkrievošana notika.
Tajos reģionos, kur tagad risinās asiņainie notikumi, padomju laikā nerunāja ne īsti ukrainiski, ne krieviski − valoda bija tik ļoti piesārņota, ka neprata pareizi runāt. Turklāt pēc lielā bada (1932.−1933. gadā) speciāli ieveda ģimenes no Krievijas, un tagad es nezinu, kā viņus nosaukt – vai par piekto kolonnu? Tur bija dažādi ļaudis no visurienes, īsts sajaukums.
Nevis naids, bet svēts sašutums!
DDD: Šobrīd starp krievu un ukraiņu tautām ir radies spēcīgs naids. Diemžēl.
Olga Berga: Mums, ukraiņiem, pat nav tāds naids…
DDD: Sašutums – svēts sašutums?
O.B.: Jā, svēts sašutums! Mēs esam brīva tauta, ir pat ukraiņu kazaki, kuri parādījuši visai Eiropai un pasaulei, kas ir brīvība. Pirmā republika taču bija Zaparožjes kazaku republika 16.−18. gadsimtā. Viņiem bija sava Konstitūcija.
Ukraiņos iekšā ir brīvības gars. Arī man pašai vairāk par visu nozīmē brīvība. Tomēr, cik jau simtu gadu Ukraina cieš?! Mani audzināja mājās ļoti patriotiski, bet par vēsturi man nestāstīja. Mans tēvs ir no tās Ukrainas daļas, no Čerkasu apgabala, kur piedzima Tarass Ševčenko, un tēvs ar to ļoti lepojas. Tā ir Centrālā Ukraina, kur ir lieli patrioti. Tētis man allaž teica vienu – tev ir jāzina valodas, jo Ukrainas vēsturi tu vari uzzināt tikai no ārzemju avotiem.
DDD: Manuprāt, Ukrainas vēsture ir gluži kā miglā tīta…
O.B.: Jā, ne no šā, ne no tā parādījās Krievija. Bija Kijevas Rusj – parādījās Krievija. Un esot rakstīts, ka it kā Krievijai tur esot tas pats vēsturiskais pamats kā Ukrainai. Un tā nu notiek cīņa. Taču patiesībā Kijevas kņazs Jaroslavs Gudrais Eiropas galmiem deva savas meitas par sievām. Un arī franču karaliene ir kņaza meita. Un ukraiņi brauc uz viņu kapiem – mēs ar to lepojamies. Tā ir mūsu vēsture. Esmu ļoti pateicīga Latvijai, ka man bija lemts tikties ar tādiem cilvēkiem, kuri pārzināja vēsturi. Bet vecāki ne sevišķi kaut ko stāstīja.
DDD: Cik daudz jūs bērnībā uzzinājāt par lielo badu – par Golodomoru?
O.B.: Par to man stāstīja vecmāmiņa, kura kopā ar vectēvu to pārdzīvoja. Es nevarēju saprast – dzīvoju padomju laikos, kur viss bija labi un brīnišķīgi, bija revolūcija, visus atbrīvoja, bet kaut kas tāds… Un es sāku uzdot jautājumus, un ar to stāsti beidzās. Ne tikai mana tauta pārdzīvoja badu, bet 50 gadus par to nedrīkstēja pat runāt!
DDD: Un vēl tagad Krievija kā PSRS mantiniece noliedz savu vainu.
O.B.: Krievijai ir imperiālistiska domāšana, un tā ukraiņus visu laiku uzskata par tādiem kā lauķiem…
DDD: Krievijas televīzijās ukraiņus tagad apsaukā par fašistiem.
O.B.: Ne tikai. Pagājušajā gadā nometnē to no baltkrieviem arī dzirdējām. Pie mana meitas nāca puiši no Baltkrievijas un teica: klau, jums vēsturē māca, ka Hitlers ir labs? Lūk, kā strādā propaganda, bērniem tiek iepotēts, ka Rietumos visi ir fašisti. Es pat nezinu, ko teikt – visa tauta patiešām ir padarīta slima. Kad mācījos Krievijā, kāda ukrainiete stāstīja, ka krievu puiši esot lielījušies, ka viņi ir uzvarējuši karu pār fašistiem, bet visi citi, kas to klausījās – no Tatarstanas, no Baškīrijas un vēl citurienes – esot nodevēji, arī ukraiņi esot nodevējtauta… Tāda imperiālistiska domāšana. Jūs varat iedomāties, kā viņiem ir aptumšotas smadzenes pēdējo simts gadu laikā!
Ir vajadzīgas radikālas pārmaiņas
DDD: Jūsuprāt, vai Porošenko nodos Maidana ideālus?
Olga Berga: Ceru, ka nenodos. Tomēr viņa vietā es negribētu atrasties. Viņš teica, šī ir kamikadzes valdība – vienalga, ko darīs, tas būs slikti, to kritizēs. Un tas patiešām tā ir. Es arī brīnos, kā 23 gadu laikā Ukrainā nekas nav mainījies uz labo pusi – palicis tikai sliktāk. Kā tā vispār var būt?
DDD: Kas ir tie, kas met politiķus miskastēs? Šādi video ir redzami gan internetā, gan televīzijā.
O.B.: Ceru, ka tie ir labi cilvēki… Bet teikšu godīgi, es daudz tur, Ukrainā, nesaprotu. Domāju, ka pirmais un vienīgais uzdevums ir: kā pabeigt karu?! Bet es daudz ko nesaprotu, kas un kāpēc tur notiek. Kad sākās Maidans, pateicu – esmu laikam vairāk latviete ar ukraiņu izcelsmi. Bija festivāls, pie mums brauca jaunieši, un bija jānosūta viņiem ielūgums. Kādai meitenei bija divi uzvārdi, bet pasē ir tikai viens – un, ziniet, radās problēmas, jo viņai nedeva vīzu. Kā tā var būt, ka pasē nav vietas, kur ierakstīt otro uzvārdu?…
Manuprāt, Ukrainā vajag ļoti dziļu lustrāciju.
DDD: Šis process esot jau sācies.
O.B.: Bet saprotiet, 23 gadu laikā nekas uz labo pusi nav pavirzījies.
DDD: Tāpēc jau arī met politiķus miskastē.
O.B.: Protams. Likumīgā ceļā ļoti grūti ir kaut ko izdarīt. Tas ir briesmīgi, ka deputātu delegācija no Reģionu partijas, kuri galvenokārt grib pie varas tikt, braukā uz Maskavu. Un tradicionāli tur notiek balsu pirkšana.
DDD: Kuru politisko spēku atbalstāt jūs?
O.B.: Daudzi atbalstīja Porošenko, bet tagad, manuprāt, politikā ir jāiet Jarošam, tātad “Labējam sektoram”.
DDD: Viņš varētu ieviest kārtību?
O.B.: Jā, tā es šodien domāju.
“Mamma, neraudi…”
DDD: Manuprāt, šobrīd ukraiņiem ir nacionālais pacēlums – vai tiesa?
Olga Berga: Jā, ļoti liels. Es raudu katru dienu par tiem bojā gājušajiem, bet ir prieks par procesu, kad cilvēki savas dzīves ziedo par Ukrainu. Kāds jauneklis uzrakstīja dzejoli: “Mamma, neraudi, man esi tu, bet es vairāk mīlu Ukrainu…” Tas kļuvis jau par hītu. Pats viņš gāja bojā.
Cilvēki ir tādi – kamēr nebija Maidana, arī pacēluma nebija, jo naudas pietika, lai izdzīvotu. Harkovas apgabals praktiski ir krievvalodīgs, un man stāstīja, kāda korupcija tur plaukst − prokuratūra, milicija, viss, kas saistās ar varu, viss iespējamais tiek pārvērsts par privāto biznesu. Tā tiem, kuri ir pie varas, bija laba dzīve. Un Janukovičs šādi kļuva par miljardieri.
DDD: Maidans sākās kā protests pret to?
O.B.: Sākās ar to, ka nebija parakstīts Asociācijas līgums ar Eiropas Savienību.
DDD: Eiropas Savienība jau arī nekādu neatkarību nevar solīt Ukrainai.
O.B.: Jā. Es domāju, ka Eiropas Savienība nevienam nevar solīt neatkarību. Man saviļņojošs brīdis bija Baltijas ceļa 25. gadadiena – bija arī ukraiņu karogs, gājiens pa pilsētu kopā ar latviešiem. Tātad tikai kopā varam būt brīvi. Arī Ukraina saprot, ka Polijā un Baltijas valstīs ir īsti draugi. Jāsaprot, ka šobrīd Ukrainā notiek karš arī par Eiropu, ne tikai par Ukrainu. Ne tikai Ukrainā, arī šeit var ienākt Krievija.
DDD: Jūs atzināt, ka Latvijai ir nepieciešama dekolonizācija. Kā mēs varētu kopīgi virzīties uz to?
O.B.: Teikšu godīgi, neesmu domājusi.
DDD: Droši vien, būtu jāsāk ar domāšanu?
O.B.: Jā, protams. Kopīgi ir jāvienojas un jāmaina domāšana. Karadarbība Ukrainā ir brīdinājums visai Eiropai, visai pasaulei. Arī mana meita teica, ka nevarot saprast, kā 21. gadsimtā kaut kas tāds var notikt. Liekas, tūlīt atmodīsimies no ļauna murga, bet izrādās, ka tajā murgā dzīvojam.
Līdz šim neredzējām apdraudējumu
Olga Berga: Nesen biju kādā jauniešu organizētā projektā, kur norisinājās starpkultūru dialogs, un latviešu jaunieši uzstājās ar paziņojumu: krievu kopiena ir liela, tāpēc ir jābūt krievu skolām! Lūk, tas ir draudoši. Ļoti eiropeiska domāšana. Viņiem taču neviens nav izskaidrojis, kāda situācija ir Latvijā. Sāku domāt par to, cik mūsu robeža ir droša, cik esam pasargāti. Kad sākās karš Ukrainā, sākām domāt, vai jūtamies te droši? Nē, mēs Latvijā arī nejūtamies droši.
Nezinu, vai esam tik slikti skolnieki, ja neesam mācījušies no vēstures? Dzīve taču parāda, ka par neatkarību ir jābūt gataviem cīnīties visu laiku. Kā varam sevi pasargāt, ja neko nemākam? Ja pie mums atnāks zaļi cilvēciņi ar automātiem – ko darīsim? Ar kailām rokām taču neko nevar iesākt.
DDD: Obligātais karadienests ir atcelts, tādējādi puiši neprastu pat šaut, kaut arī viņiem būtu ierocis.
O.B.: Ukrainā arī nav nekādas armijas. Tikai tagad tā tur dibinājās.
DDD: Mums Latvijā apsardzes firmās, kurām ir ieroči, pārsvarā strādā krievi.
O.B.: Ne tikai apsardzes firmās… Mums bija mītiņš pie Krievijas vēstniecības, sākās sadursme starp cilvēkiem, bet policisti tikai pēc laba brīža sāka reaģēt, lai gan tas notika viņu acu priekšā…
DDD: Ir kāds labs lojalitātes pārbaudes kritērijs – pajautāt šeit dzīvojošam krievam, uz ko viņš šaus, ja ienāks Krievijas karaspēks?
O.B.: Jā, tieši tā!
DDD: Manuprāt, Ukrainā procentuāli nav tik daudz krievu, cik ir Latvijā.
O.B.: Visā Ukrainā ukraiņu ir vairāk – ar lielu pārsvaru. Tur ir arī ungāri, ebreji, grieķi, tagad jau arī armēņi, rumāņi – visdažādāko tautību pārstāvi. Latvijā šajā ziņā ir sliktāk.
Principā ar šīm domām ir jānāk kopā un jāstrādā. Redzu, ka te ir ļoti daudz darba. Slikti varbūt tā teikt, bet labi, ka tā notika Ukrainā, lai varam sākt domāt, kas var gadīties arī pie mums Latvijā.
DDD: Ārējā ienaidnieka uzbrukums tautu sapurina?
O.B.: Jā, tā tas ir. Mēs līdz šim neredzējām šo apdraudējumu. Es pati par to nedomāju. Nu vērtības mainās. Mēs it kā meklējām tikai materiālo, arī neatkarība ir – un viss ir brīnišķīgi. Tagad viss mainās. Minēšu kādu piemēru. Cilvēks Krimā vecumdienām uzbūvēja mājiņu pie jūriņas – nu dzīvo, bet, lūk, pēkšņi paņem čemodānu, visu pamet, un viss cauri, atbrauc uz Latviju. Lūk, kā vienā momentā viss var mainīties!
Ir jāsaprot, ka materiālais nav pats galvenais. Bet Eiropā visu laiku ir bijis labi – eiropieši nesaprot, par ko cīnīties.
Pārstādīti svešā vidē…
DDD: Kā jūs vērtējat tā saucamo integrācijas procesu, kurā ir šķiests ļoti daudz naudas?
Olga Berga: Ir taču jāpiedomā, kuri vispār ir integrējami!
DDD: Šis process, jūsuprāt, ir izgāzies?
O.B.: Jā, briesmīgi izgāzies, godīgi sakot, pat tajos ukraiņos, kuri atbalstīja neatkarību… ir tādi, kuri tagad atbalstītu Interfronti.
DDD: Bija jāsāk ar dekolonizāciju. Tikai tie, kuri tik tiešām kaut ko dara latviešu tautas un valsts labā, varētu palikt, bet jauktās ģimenes lai pašas izvēlas savu piederību.
O.B.: Piekrītu, bet katrai situācijai ir jābūt individuālai pieejai. Un tādiem, kuriem šeit ir tik briesmīgi dzīvot, ir jāmeklē, kur ir labāk. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka tu dzīvo svešā valstī, kur tu esi viesis, un tev ir jāzina valoda, jāciena un jāmīl kultūra. Bet, ja tev tas nepatīk, kāpēc sevi moki?…
DDD: Starp citu, šī krievvalodīgo kolonistu un okupantu masa nepārstāv krievu kultūru.
O.B.: Protams, ka nepārstāv.
DDD: Starp viņiem nav īstu mākslinieku, rakstnieku, kultūras darbinieku.
O.B.: Šie cilvēki ir atrauti no savas saknes un pārstādīti svešā vidē.
DDD: Viņi jau paši ir nākuši uz šejieni labākas dzīves meklējumos.
O.B.: Principā jau, jā. Tie, kuri atbrauca piespiedu kārtā, arī aizbrauca no šejienes. Būtībā ar ukraiņiem nekur ārzemēs nav problēmas. Protams, tagad jaunais vilnis ir atnesis visu ko…
Kopā varam kaut ko panākt!
Olga Berga: Man galvu nepamet doma, ka tikai kopā varam kaut ko panākt.
DDD: Nacionāli noskaņoti cilvēki atrod kopēju valodu?
O.B.: Jā. Es arī saprotu, ka dzīvot un attīstīties var tikai nacionālā valstī. Iznāk, ka cīņa nav beigusies – arī mūsu bērniem.
DDD: Jā, tā tas ir.
O.B.: Atmodas laikā piedzīvoju ļoti lielu prieku, redzot Rēriha Miera Karogu visos mītiņos. Vēl tagad man tas ir acu priekšā.
DDD: Šo Karogu nesa Aivars Garda – laikraksta “DDD” izdevējs, apgāda “Vieda” un Latvijas Nacionālās frontes vadītājs.
O.B.: Lūk, esam satikušies. Arī tas ir vienojošs. Sāku interesēties, kas tas par Karogu, un tā nonācu līdz lekcijām Pētera Baznīcā par Dzīvo Ētiku, kuras lasīja Anatolijs Makarovs. Tas bija ne tikai nacionālais pacēlums, bet arī garīgais. Mēs visus notikumus spējām ieraudzīt no cita skatupunkta. Tā bija liela Atdzimšana.
DDD: Arī pašreiz tāda ir vajadzīga – tikai vēl lielāka.
O.B.: Mazliet it kā ir piemirsts, bet tieši Latvijā taču pirms kara bija slavenā Rēriha biedrība. Braucot pa Latviju, man draudzene stāstīja par ļoti daudzām enerģētiskām vietām.
Es gribu uzsvērt, ka tautas, kas nemācās no savas vēstures un nepaceļas nacionāli, garīgi, tās sitīs tik ilgi, kamēr kļūs par nacionāli apzinīgām, par garīgām. Tas ir tāpat kā ar cilvēku – kamēr tu nemācies no dzīves, tevi sit tik ilgi, līdz tu apgūsti to mācības stundu.
DDD: Ja latvieši būs gļēvi, piekāpīgi viņus arī sitīs.
O.B.: Tieši tā. Bet es tomēr ceru, ka viss būs labi, arī Ukrainā. Optimistiski skatos uz priekšu − ar cerībām.
Intervēja Līga Muzikante