Saruna ar Edvīnu Šnori − vēstures zinātņu doktoru, Saeimas deputāta kandidātu Zemgalē no Nacionālās apvienības
“DDD” tiek tīši demonizēta
DDD: Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām jūs sacījāt, ka nav iespējams izveidot saliedētu sabiedrību, ja neaizbrauc liela daļa padomju laikā iebraukušo krievvalodīgo kolonistu, uzsverot, ka Eiropa, raugoties uz notikumiem Ukrainā, beidzot mūs varētu saprast jautājumā par nepieciešamo Latvijas dekolonizāciju. Vai, jūsuprāt, iespēja atbrīvoties no okupantu un kolonistu pūļa kļūst arvien reālāka un tuvāka?
Edvīns Šnore: Tieši tā es domāju. Situācija pasaulē arvien mainās, un mainās par labu izpratnei un iespējām, lai šāda lieta varētu notikt.
DDD: Tomēr “publiskajā telpā” par to nerunā. Tā saucamie eksperti, politologi konstatē faktu, ka šeit ir ļoti nemierīgi, pie mums ir nelojāli krievvalodīgie, un sāk prātuļot, kā izdomāt kaut ko tādu, lai viņi mūs mīlētu. Tiek kalti kārtējie utopiskie “integrācijas” jeb “saliedēšanas” plāni, taču par dekolonizāciju – vienīgo reālo tiesisko risinājumu − nerunā. Jūsuprāt, kāpēc?
E.Š.: Es domāju, ka tā vēl lielā mērā ir inerce, pēc kuras jau ejam visus šos 25 gadus. Līdz ar to situācija ir izveidojusies tāda, ka publiskajā telpā mums šī tēma ir tabu.
DDD: Aizliegta un nepieklājīga?
E.Š.: Tieši tā. Kā karsts kartupelis, pat vairāk – pilnībā tabuizēta! Un tāpēc pat ir bailes no “DDD” piemēra…
DDD: No mūsu pieredzes?
E.Š.: No jūsu piemēra. “DDD” publiskajā telpā ir demonizēta. Un jaušamas bailes – nedod, Dievs, vēl mani arī pieskaitīs pie tiem, kas par to runā.
DDD: Kas tad draud cilvēkam, ja viņš atzīs idejas, kas rakstītas avīzē “DDD”?
E.Š.: Pirmkārt, pilnībā tiek izkropļots tas, ko raksta jūsu avīze. Tiek pasniegts, ka tie, lūk, iestājas par deportāciju vagonos, u.tml. Šādos apstākļos politologi un eksperti saprot, ka sadursies ar problēmām, ja izteiksies labvēlīgi par DDD tēmām – viņi to vienkārši nevar atļauties.
25 gadu integrācijas krahs
DDD: Privātās sarunās esam pārliecinājušies, ka daudzi domā līdzīgi mums, vēlas dekolonizāciju, bet neuzdrošinās skaļi par to izteikties, jo tas nozīmētu izstumšanu no sabiedrības, nepatikšanas darbā un citas neērtības. Kas, jūsuprāt, ir tie, kuri rada šo sabiedrisko domu, iebiedē sabiedrību un dēmonizē dekolonizāciju?
Edvīns Šnore: Tie ir tā saucamie viedokļu līderi. Viņus visbiežāk aicina apspriest dažādas sabiedriskas norises. Jāsaprot, ka tas viņiem ir maizes darbs. Kaut vai Sabiedrības integrācijas fonds, kurš plaši finansē šos viedokļus.
DDD: No kurienes šim fondam nāk finansējums?
E.Š.: Ļoti liels ir Norvēģijas finansējums, arī speciālas mērķu programmas u.tml.
DDD: Viņu mājas lapā lasu: “Sabiedrības integrācijas fonds īsteno valsts budžeta, Eiropas Savienības politiku instrumentu un ārvalstu finanšu palīdzības finansētās programmas.”
E.Š.: Lūk, un cilvēki, kas tur strādā, nav muļķi – viņi lieliski zina, kāda ir konjuktūra, lai arī neviens precīzi nesaka: “Tu to drīksti runāt un darīt!” − viņi paši to saprot.
DDD: Viņiem ir pašcenzūra?
E.Š.: Jā, viņi saka tikai to, kas nerada lieku risku un neapdraud personīgo labklājību. Tas ir tāds apburtais loks: runā šādi “viedokļu līderi”, tauta klausās un domā, ka gudri cilvēki spriež…
DDD: …un šos tiražētos melus uztver par baltu patiesību.
E.Š.: Nē, tauta vienīgi redz, kāda ir konjunktūra un baidās publiski ko iebilst. Nedomāju, ka tauta ņem par pilnu šos ekspertus. To redz pēc sabiedrības noskaņojuma, pēc interneta komentāriem.
DDD: Vai tad latviešiem beidzot zūd vēlme vēl vairāk pazemoties?
E.Š.: Šķiet, agrāk latvieši vairāk ticēja stāstiem, ka jāpaiet tik solīti pretī, un tad mums visi te integrēsies… Bet tagad saprātīgi cilvēki redz, kā šis process 25 gadus virzās. Rodas arvien jauni brīnumi – kolonisti organizē referendumu par otru valsts valodu; daļa jau brauc karot uz Luhansku… Arī jaunākās aptaujas, ko valdība pasūtināja – sākumā bija slepenas, jo acīmredzot baidījās par rezultātiem. Šīs aptaujas parāda, ka pēdējo 25 gadu laikā Latvijā izaugusī krievu jaunā paaudze nebūt nav patriotiski noskaņota pret mūsu valsti.
DDD: Nezinu, kādi jautājumi tika uzdoti, bet atbildes, ka daudziem krievvalodīgajiem patīk dzīvot Latvijā, vēl nenozīmē, ka šie cilvēki ir lojāli un mīl Latvijas valsti un latviešu tautu. Kuram gan nepatīk dzīvot mūsu skaistajā Latvijā?!
E.Š.: Taisnība.
DDD: Un uzpūstā sajūsma par šiem rezultātiem man liek pasmaidīt.
E.Š.: Tā ir. Bet aptaujā bija vairāki jautājumi. Viens no tiem: vai jūs izjūtat piederības sajūtu Latvijai un vai esat Latvijas patrioti? Šī līkne parādīja skaidri – vairāk piederības sajūta ir vecākiem cilvēkiem, bet krievvalodīgā jaunatne to izjūt mazāk. Un viņi ir dzimuši Latvijas valstī – tas taču pilnīgs integrācijas krahs! Otrs jautājums bija: cik labi jūs runājat latviski? Šo atbilžu līkne bija gluži pretēja. No tā mēs redzam, ka valodas iemācīšana neko nedod – tā mūsu sabiedrību nepadara ne integrētāku, ne drošāku. Šajā pētījumā to skaidri varēja redzēt! Bet man īsti nav skaidrs, kāpēc to neakcentēja. Acīmredzot šis iznākums nav tas, ko vajadzētu…
DDD: … jo ataino tā saucamās integrācijas blefu.
E.Š.: Turklāt 45,6 procenti no Latvijas krievu jauniešiem piekrita apgalvojumam, ka krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji ir vairāk lojāli Krievijai, nevis Latvijai. Tātad gandrīz puse piekrīt šim apgalvojumam!
DDD: Lūk, Krievijas piektā kolonna!
E.Š.: Jā, un krievi, kas te dzīvo, šādi arī jūtas. Bet par to es nebrīnos, jo, ieslēdzot televīzijā pieejamos n-tos kanālus, lērums raida ziņas no Krievijas ar tās propagandu. Piemēram, es katru vakaru skatos krievu “Vesķi”. Rādīja sižetu no Eiropas – par Doņeckas un Luhanskas “tautas republiku” atbalstītāju akcijām pie Eiropas Parlamenta. Interesanti, ka sižeta autore Jekaterina Zorina ir Latvijas pilsone. Kremļa propagandas kanāls speciāli ir noalgojis cilvēku ar ES pasi, lai tas operatīvi un bez vīzas varētu braukāt pa Eiropu un pildīt Kremļa uzdevumus, proti, palīdzēt Putinam īstenot informatīvo karu. Manuprāt, šis ir fakts, kuram mūsu drošības iestādēm būtu jāpievērš uzmanība.
Vai NA risinās vissvarīgākos uzdevumus?
DDD: Latvijā pieaug Krievijas pilsoņu skaits. Jūsuprāt, vai tas ir slikti? Vai būtu labāk, ja kolonisti pieņemtu Latvijas pilsonību?
Edvīns Šnore: Nē, tas nebūtu labāk! Uz Krievijas pilsoņu skaita pieaugumu jāskatās no divām pusēm. Viens process − nepilsoņi pieņem Krievijas pilsonību. Otrs − šeit ierodas jauni Krievijas pilsoņi, nopērkot Latvijā īpašumus un paliekot uz dzīvi ar visām ģimenēm. Tā kā šis process ir kļuvis masveidīgs, tas, protams, klaji kaitē valsts drošībai.
DDD: Kāpēc Nacionālās apvienības vēlēšanu programmā nav ne vārda par dekolonizāciju, pat ne par nepilsoņu brīvprātīgas repatriācijas veicināšanu? Nav arī apņemšanās pildīt Saeimas deklarāciju par Latvijas okupāciju. Atvainojos par tiešo valodu, bet nacionālajos jautājumos šo partijas programmu var uzspraust uz nagliņas, un tas, manuprāt, ir nožēlojami partijai, kura sevi definē kā nacionālu.
Edvīns Šnore: Programmā ir punkts par to, ka Nacionālā apvienība iestājas par pilsonības atņemšanu tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir pārkāpuši svinīgo solījumu. DDD: Labi, šis solījums skan šādi: “Kļūstot par Latvijas pilsoni, apsolu būt uzticīgs Latvijas Republikai. Apņemos būt lojāls Latvijai un godprātīgi pildīt
un likumus. Solos aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību, stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, godīgi dzīvot un strādāt, lai vairotu Latvijas valsts un tautas labklājību. Apliecinu, ka mana rīcība nekad nebūs vērsta pret Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti.” Tas nozīmē, ka Latvijas pilsonību būtu jāatņem, piemēram, visiem, kas parakstījās par otru valsts valodu. Bet, ko ar viņiem darīt tālāk? Kāpēc nav ne vārda par izraidīšanu no valsts? Un ko darīt ar kolonistu pūli, kuriem ir piešķirts segvārds “nepilsonis”? Vai Nacionālā apvienība sapņo par viņu integrēšanu?
E.Š.: Domāju, ka pilsonības atņemšana par solījuma pārkāpšanu ir pirmais solis. Citi skatās pat uz to kā uz kaut ko ekstrēmu – nevaram atņemt pilsonību pat tiem, kas ar ieročiem rokās karo Ukrainā teroristu rindās, lai gan beidzot ir uzsākta kaut kāda virzība. Ja pārējās partijas arī to uzskatītu par svarīgu lietu, tad tas jau būtu zināms panākums. Domāju, ka šāda veida process ir jāuzsāk.
Varu teikt par sevi – es Nacionālās apvienības sastāvā mēģināšu panākt, pirmkārt, pilsonības atņemšanu un tad klaji nelojālo aizbraukšanu, kā tas tiek darīts citās ES valstīs, kuras saskaras ar ekstrēmistiem, kas rada draudus attiecīgajām valstīm.
DDD: Pat Deklarācijā par Latvijas okupāciju ir ierakstīts, ka Saeima ir apņēmusies veicināt kolonistu centienus no Latvijas doties uz savu etnisko dzimteni. Savukārt ar deklarāciju “Par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu” Saeima ir uzdevusi Latvijas valdībai noslēgt līgumu ar Krieviju par kolonistu repatriāciju. Tiesību normu hierarhijā Saeimas deklarācijas ir pielīdzināmas Satversmei – tātad valsts pamatlikumam. Taču šīs pamatnostādnes netiek pildītas. Ko ir darījusi un ko darīs Nacionālā apvienība, lai šie tiesību akti tiktu realizēti dzīvē?
E.Š.: Nav noslēpums, ka Nacionālā apvienībā arī ir dažādi viedokļi par šiem jautājumiem.
DDD: Tātad ne visi Nacionālās apvienības biedri, arī Saeimā ievēlētie un tagadējie deputātu kandidāti, atbalsta krievvalodīgo kolonistu repatriāciju?
E.Š.: Es pieņemu, ka domas dalās jautājumā par to, kā panākt saliedētu sabiedrību.
DDD: Saliedēta sabiedrība bez dekolonizācijas procesa realizēšanas ir utopija, patiesībā – neglīta pasaciņa. Ja jūs ievēlēs Saeimā, kādi būs jūsu pirmie darbi?
E.Š.: Tie varētu būt saistīti ar šobrīd vissvarīgāko – ar uzturēšanās atļauju izdāļāšanas izbeigšanu. Otrkārt, ir jāstiprina latviešu valodas pozīcijas Latvijā, un tas ir ļoti plašs darbu komplekss, sākot jau ar informatīvo vidi. Neatbalstu, ka mums vajag dot vairāk naudas krievu valodā raidošajiem medijiem. Uzskatu tieši otrādi – tas pasliktina latviešu valodas pozīcijas Latvijā. Arī Darba likums, pēc kura var prasīt krievu valodas zināšanas, ir jāmaina. Šobrīd ir pieņemts kompromiss, tas pietiekami neaizsargā darba ņēmējus, kuri neprot krievu valodu.
Krievijai bumerangs nāks atpakaļ
DDD: Protams, novērst latviešu diskrimināciju darba tirgū ir svarīgs uzdevums. Tomēr vēl neatliekamāka ir dekolonizācija. Turklāt Krievija vēlas atgūt savus tautiešus – ir radīta vesela repatriācijas programma. Vai tad šis nav primārais solis, kas jāsper jaunajai Saeimai, – piegādāt Krievijai tās pazudušos dēlus un meitas, tātad īstenot dzīvē Saeimas pieņemtās deklarācijas?
Edvīns Šnore: Jā, piekrītu, vajadzētu šo procesu iekustināt. Vajadzētu strādāt pie tā, lai valsts vara šos jautājumus sāktu risināt. Esmu optimistiski noskaņots, jo tas, kas pašreiz notiek Krievijā ar tās agresīvo politiku, tikai liecina, ka attīstība notiek ļoti ātri. Es paredzu, ka tā beigsies ar esošās Krievijas režīma krahu, varbūt pat ar pašreizējās Krievijas sadalīšanos.
Man reiz bija iespēja Vašingtonā tikties ar Polu Goublu, kurš teica, ka nākotnē redzot Krieviju tikai tādās robežās, kuras var saskatīt no Kremļa torņa – viss pārējais jau būs kaut kas cits. Tātad šī valsts sašķelsies. Krievu tauta jau nepazudīs.
DDD: Arī Krievija nepazudīs, bet pārtaps.
E.Š.: Taču atbalstīt politiku par Luhanskas tautas republiku, Doņeckas tautas republiku ir ārkārtīgi bīstami Krievijai. Tas viņiem kā bumerangs atnāks atpakaļ.
DDD: Respektīvi, mums ir jāgaida labvēlīga starptautiskā situācija? Un gaidot jābūt gataviem to izmantot?
E.Š.: Jā, tieši tā.
DDD: Kā, jūsuprāt, izsist šo oficiālo aizsprostu runām par Latvijas deokupācijas, dekolonizācijas, arī deboļševizācijas nepieciešamību? Kam būtu jāmainās?
E.Š.: Pirmkārt, es redzu, ka viss jau pamazām mainās… Piemēram, jautājumā par deboļševizāciju. Tā ir lustrācija. Viens – tā ir komunistu nomenklatūras izgaismošana; otrs, kas ir ļoti būtiski šeit, Latvijā, – tā ir čekistu, čekas ziņotāju maisu satura atklāšana. Ļoti labi, ka šie jautājumi tiek diskutēti, jo tad arī sabiedrība par tiem sāk runāt drošāk.
Līdz šim viss, kas saistās ar lustrāciju un čekistiem, mums bija aiz septiņām atslēgām. Čekas maisi? Neko tur nepētīt! Mērķis bija pilnīgi skaidrs – kamēr vien tie čekisti ir dzīvi un aktīvi darbojas politikā, ekonomikā, tikmēr jāatliek… Tomēr, kaut arī lēni, bet pamazām viss mainās. Manuprāt, virzība ir laba, arī komisija ir nodibināta, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem. Realitāte parāda, ka ātri šādas lietas notiek tikai tad, kad ir kaut kādi ārkārtēji apstākļi. Piemēram, Gruzijā pēc Krievijas iebrukuma tika pieņemti vairāki svarīgi lēmumi. Tagad ir vēl viens piemērs – Ukraina.
Intervēja Līga Muzikante