LASĪTĀJA VIEDOKLIS
Aivars Gedroics
Daugavpilī
Vēl pirms pāris mēnešiem es biju rakstījis, ka šajās Saeimas vēlēšanās gan būtu jāpiedalās, un izteicu cerību, ka bijušais partijas NSS vadītājs Viktors Birze varbūt spēs izveidot jēdzīgu cilvēku sarakstu, kas radītu daudzmaz nacionālu partijas programmu, ar kuru tad varētu mēģināt startēt un, ja arī necerēt uz reālu iekļūšanu Saeimā, tad vismaz izmantot iespēju šādi paust nacionālpatriotiskus uzskatus kaut vai bezmaksas aģitācijas minūtēs, kas katrai partijai oficiāli pienākas. Tādējādi mēs parādītu, ka nacionālā ideja Latvijā vēl nav mirusi un ir cilvēki, kas nebaidās to brīvi un atklāti paust. Diemžēl šāds saraksts izveidots netika, un ar rūgtumu man ir jāsecina, ka nu jau trešajās Saeimas vēlēšanās pēc kārtas nevienas patiesi nacionālas partijas programmas pieteiktas nav.
Varētu tagad ilgi un plaši meklēt vainīgos un analizēt, kāpēc tas tā ir noticis, taču šis nav mana raksta uzdevums. Domāju, ka partiju un kustību vadītājiem tagad būs pietiekami daudz laika izspriest un izvērtēt savas pieļautās kļūdas un izsecināt, kā novērst to nebeidzamu atkārtošanos nākotnē. Es vēlos atbildēt uz jautājumu: ko, pēc manām domām, latvju patriotiem darīt 2014.gada 4.oktobrī?
Mans viedoklis nebūs īpaši oriģināls un neatšķirsies no tā, ko es paudu jau 2010. gadā pirms 10. Saeimas vēlēšanām un 2011. gadā pirms 11. Saeimas vēlēšanām. Proti, es uzskatu, ka ir divi rīcības varianti: vai nu neiet uz vēlēšanām vispār; vai arī aiziet un iemest urnā tukšu aploksni bez nevienas partijas zīmes tajā. Pats es attiecīgi 2010. un 2011. gadā esmu izmantojis abus.
Pirmajam rīcības variantam ir priekšrocība, ka nožēlojamo politikāņu sarīkotā farsa dēļ mēs nedeldējam savus apavus un neizniekojam laiku, ko varam pavadīt kaut vai ģimenes locekļu vidū; otrais savukārt parādītu mūsu attieksmi pret vēlēšanās kandidējošajām partijām – to, ka mums tās visas nav piemērotas, turklāt šādi apgrūtinātu pārvarēt procentu barjeru tām partijām, kuras, ja ticēt socioloģiskajām aptaujām, balansē uz 5 procentu barjeras robežas (te es, pirmkārt, domāju okupantiem pielienošās Ingunas Sudrabas partiju), jo šo barjeru rēķina, dalot par partiju nodoto balsu skaitu ar vēlēšanās piedalījušos, nevis urnā atrasto derīgo aplokšņu skaitu. Kuru no šiem variantiem pats šogad izmantošu, godīgi sakot, vēl nezinu, tas būs atkarīgs no tādiem faktoriem kā laika apstākļi, garastāvoklis, aizņemtība ar citām, nozīmīgākām lietām… utt., u.tjp. Vienu gan zinu droši – nekādā gadījumā nesekošu bijušā helsinkieša (kurš neglābjami zaudējis reputāciju ar idiotiskiem rakstiem internetā) un kādreiz cienītā, bet nu vairs tikai skumju līdzcietību izraisošā, bijušā mācītāja aicinājumam balsot par “vienīgo patiesi nacionālo” partiju “VL/TB-LNNK”.
Tiem, kas manai pozīcijai nepiekrīt un uzskata, ka tomēr vajadzētu šo partiju vēlēšanām atbalstīt, es gribētu pajautāt: ko šī partija latviešu tautai labu ir izdarījusi, atrazdamās Saeimā kopš 2010.gada? Vai varat nosaukt vismaz 10 labus darbus, ko tā ir paveikusi? Es personīgi pat 5 nosaukt nevaru. Ar ko šī partija būtiski atšķiras no it kā pretējā flangā esošā “Saskaņas centra”? Nosauciet 10 šādas atšķirības! Un atkal man jāsecina – es personīgi pat 5 tādas atrast nevaru. Toties kopīgā ar “SC” gan šai, gan citām Saeimā pārstāvētajām partijām, manuprāt, ir ne mazums. Tās visas ir par ciešāku integrāciju cionistu-masonu-pederastu izveidotās impērijas ES struktūrās, ar katru gadu zaudējot visu, kas vien kaut nedaudz atgādina par neatkarīgu, pastāvīgu Latviešu Valsti (“kronis” visam bija atteikšanās no nacionālās naudas vienības – lata); tās atbalsta okupantu integrāciju un pasludināšanu par likumīgiem Latvijas pilsoņiem (atšķiras tikai viedokļi par to, cik lielā tempā tas būtu jādara), līdztekus, protams, saknē noraidot dekolonizāciju kā nevajadzīgu un neiespējamu procesu; pat ar pušplēstu vārdu šīs partijas neieminas par nepieciešamību noteikt latviešiem Latvijā pirmtiesības, lai gan ir atbilstoša ANO rezolūcija, kas paredz tādu iespēju situācijā, kad nācijas izdzīvošana ir apdraudēta… utt., u.tjp.
Man ir pilnīgi vienalga, vai Saeimā ir, piemēram, 22 “VL” vai tikpat daudz “SC” deputātu − manā un, domāju, absolūtā vairuma latviešu dzīvē tas neko nemaina un nemainīs.
Paskatīsimies, kādas personālijas startē “VL” sarakstā? Raivis Dzintars pats laikam neatceras, ar kādiem uzskatiem viņš sāka savu politisko darbību un kādus viņš sludina tagad (vienā ziņā gan viņš ir konsekvents – dekolonizāciju, vismaz A.Gardas un citu īstu patriotu izpratnē, viņš nekad nav atbalstījis. – Aut.piez.). Viņš ir aktīvs t.s. “integrācijas” atbalstītājs, kurš pats gan pat savu patēvu nav spējis “integrēt” un iemācīt viņam latviešu valodu (tātad ģimenē viņš ar šo cilvēku runā krieviski!!! – Aut.piez.), toties zina, ka pats svarīgākais ir par katru cenu tikt iekšā Saeimā un arī valdībā, lai varētu zili zaļi uzdzīvot uz nodokļu maksātāju rēķina.
Jānis Iesalnieks kaut ko pareizu uzraksta savā blogā internetā, tad vēlāk to nožēlo, atvainojas un momentā gļēvi izdzēš, pēc tam sniedz intervijas kosmopolītiskiem saziņas līdzekļiem, stāstot, ka viņš nemaz neesot tik briesmīgs, par kādu viņu iztēlojot un neaizmirstot atgādināt, ka viennozīmīgi ir pret dekolonizāciju (skat. http://www.iesalnieks.lv/2011/10/nepaklausigais-nacionalists-iesalnieks.html). Tādējādi viņš zaudē pēdējās cieņas paliekas īstu patriotu acīs, toties saglabā naudīgu činavnieka vietu Saeimā sev un sieviņai, ko viņiem apmaksā viņu mīļā “partijele”.
Jānis Dombrava vienīgais no savas partijas balsoja pret jevrika ieviešanu Latvijā. Tomēr pēc šī notikuma partiju nepameta, tādējādi, pēc manām domām, parādot, ka nav nekāds patriots, bet ir tukšs demagogs un gļēvs pašlabuma meklētājs – kā, manuprāt, visi vislatvjatkas.
Vēl var pieminēt Imantu Parādnieku, kurš, zaudējot matus, zaudējis arī savu “ekstrēmismu” un turpmāk vairs nekādus “fašistu ieročus” bērnudārzos nedemonstrē… Toties nelaiķi U.Freimani drošībnieku rokās nodot gan viņš nebija skubināms…
Par bēdīgi slaveno daugavpilieti Inesi Laizāni un viņas izteikumiem, ka visi, kas dzīvo Latvijā, mums esot ļoti vajadzīgi, esmu jau rakstījis agrāk. Atzīmēšu tikai, ka viņa vēl šajā gadsimtā (!!! – Aut.piez.) piedalījās mītiņos Dubrovina parkā, kuros izteica pateicības vārdus Daugavpils “atbrīvotājiem no fašisma”. Dzirdēt šādu muldoņu latviski vismaz man ir daudz pretīgāk nekā to pašu klausīties okupantu mēlē…
Vēl “VL” sarakstā Latgales vēlēšanu apgabalā sācis figurēt uzņēmējs Aleksandrs 
Korņilovs, kurš agrāk vispār politikā nekādi sevi nav parādījis, un es nekad arī neesmu dzirdējis viņu runājam latviski. Par politiskajiem līķiem, kas “VL” pievienojās savulaik no “TB/LNNK”, es vispār nevēlos tērēt laiku, rakstot kaut rindiņu.
Visbeidzot cilvēkiem, kas bažījas, ka tomēr bez “VL” Saeimā latviešu stāvoklis vēl vairāk pasliktināsies, es varu atbildēt: “Varbūt tieši to mums arī vajag, lai tauta beidzot izrautos no miega un apātijas. Varbūt tad mēs neapmierināsimies ar “tvaika nolaišanu” no dažu viltuspatriotu puses, bet radīsim patiešām nacionālu, īsteni radikālu kustību, tādu kā «Правый сектор» (“Labējais sektors”) Ukrainā, kuri, faktiski bez jebkāda Porošenko atbalsta, jau vairākus mēnešus uz dzīvību un nāvi cīnās priekšējās līnijās par savas valsts un nācijas pastāvēšanu! Tai pat laikā šī kustība nesmādē arī parlamentāras cīņas metodes, aktīvi piedalās gaidāmajās Ukrainas parlamenta vēlēšanās. Ukraiņu patriotiem IR, par ko balsot… Vai mums kādreiz būs?
LATVIETI, MOSTIES, CELIES KĀJĀS UN SĀC STRĀDĀT!!! TAVĀ VIETĀ PATIESU BRĪVĪBU CITI NEIZCĪNĪS!!!