Jau rakstījām, ka šā gada februārī Eiropas Parlaments pieņēma perversiju sludinātājas Ulrikes Lunačekas skandalozo rezolūciju “Par Eiropas Savienības ceļvedi homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai”. Tā paredz visās Eiropas Savienības dalībvalstīs samaitāt cilvēkiem prātus un iebiedēt viņus teikt patiesību par seksuālo perversiju graujošo ietekmi. Kā piemērs šai cilvēka cieņu pazemojošajai propagandai bija 6. jūnija LTV1 raidījums “Aizliegtais paņēmiens”. Vienīgais raidījuma viesis, kurš sauca lietas īstajā vārdā un protestēja pret nenormālības pārtaisīšanu par normu, bija mācītājs Ivo Pavlovičs. Mācītāja drosmīgi paustā, veselīgā attieksme pamudināja viņu uzaicināt uz plašāku sarunu.
Saruna ar Pēterupes un Skultes evaņģēliski luterisko draudžu mācītāju Ivo Pavloviču
Dieva kārtība ir acīm redzama
DDD: Ar Eiropas Savienībasinstitūciju un dažādu amorālu nevalstisko organizācijugādību šobrīd arī Latvijā ir uzsākta intensīva homoseksuālisma propaganda. Kā jūs kā mācītājs raugāties uz šo parādību?
Ivo Pavlovičs: Katrā ziņā jebkāda homoseksuālisma ideju propaganda nepārprotami ir ļoti nedemokrātisks paņēmiens un politisks spiediens uz sabiedrību. Jo tad, kad šī tēma godīgi tiek apskatīta publiskajā telpā, mēs redzam, ka lielākā daļa sabiedrības, paldies Dievam, ir veselīgi domājoša.
DDD: Kā to saprast – godīgi tiek apskatīta?
I.P.: Godīgi – tas nozīmē, ka netiek politiski angažēts kāds raidījums vai tendenciozs sižets. Diemžēl valsts finansētajos medijos tādus – politiski neangažētus – neesmu redzējis.
Mūsu valstī lielākā daļa cilvēku ir veselīgi domājoši, un viņu uzskati, dzīves uztvere, ir balstīta dabiskās un tradicionālās ģimenes vērtībās. Lūk, tāpēc nedemokrātisms izpaužas tādējādi, ka bieži vien ar masu saziņas līdzekļu starpniecību tiek mēģināts pateikt: ja tu esi normālas ģimenes vērtību piekritējs − ģimenes, kur ir mamma, tētis, bērniņi − un tu vari novilkt robežu starp normālu ģimeni un nenormālu jeb amorālu kopdzīvi, kurā ir divas sievietes vai divi vīrieši un, pasarg’ Dievs, vēl bērni pa vidu, tad tu paud neiecietību, kurini naidu u.tml. Pēdējā laikā tas iegūst pat politisku nokrāsu – ja tu iebilsti pret homoseksuālismu, tu atbalsti Krievijas politiku… Tās visas ir spekulācijas un manipulācijas, jo ir taču pavisam vienkārši saprotams, ka ir normālas vērtības, runājot par ģimeni, un ir novirzes.
DDD: Manuprāt, ne tikai paši homoseksuāļi, bet arī cilvēki, kas uzskata homoseksuālismu par normu, iet pret Dieva gribu, pret Dieva nolikto kārtību?
I.P.: Lai saprastu Dieva ielikto kārtību, ir vērts godīgi, atvērtu sirdi un redzīgām acīm vienkārši paskatīties apkārt uz dabu un saprast, ka Dievs mūs ir radījis kā vīriešus un sievietes. No vīrieša un sievietes savstarpējās mīlestības un kopības cilvēku dzimums turpinās. Bez jebkādas sarežģītas pierādīšanas metodes ir skaidrs, ka tā ir dabiska, Dieva radīta un nolikta kārtība. Un šīs kārtības apliecinājums ir acīm redzams.
DDD: Starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm var būt sirsnīga, mīlestības pilna draudzība, bet ne seksuāla aplidošana un seksuālas attiecības – šādas tieksmes būtu perversas, pretdabiskas, nenormālas.
I.P.: Jā, tā ir novirze no normas. Taču bieži vien mūsdienās, tiklīdz kāds sāk runāt, ka ir normāla kopdzīve jeb ģimene un nenormāla jeb viendzimuma attiecības, tad tūdaļ šādu nostāju piedēvē homofobijai, neiecietībai, vai kaut kāda naida kurināšanai.
Kas ir fobija? Tās ir bailes. Piemēram, klaustrofobija ir bailes no šaurām, slēgtām telpām. Fobija rada paniskas bailes – vēlēšanos bēgt. Es domāju, ka lielākajai sabiedrības daļai, ieraugot homoseksuālistus, nerodas paniskas bailes vai vēlēšanās bēgt, bet normāls cilvēks redz, ka homoseksuālisms – tā ir novirze no dabiskās lietu kārtības. Nu, tā mēdz gadīties, ka ir cilvēki ar zināmām novirzēm un slimībām.
Otrs, ko mēģina iegalvot: ja tu nepiekrīti valdošajai homoseksuāļu ideoloģijai, tad, lūk, tevī ir dusmas un naids. Nē, kāpēc?! Manī nav nekāda naida pret homoseksuāļiem. Es kā kristietis, kā mācītājs nevienu nemaz nevaru ienīst. Naids ir kaut kas tāds, kas sagrauj cilvēku no iekšienes. Patiesību sakot, tā ir dziļa līdzjūtība pret šiem cilvēkiem, kas liek sacīt, ka viņi ir slimi, ar zināmu novirzi, un viņiem ir nepieciešams palīdzēt.
DDD: Kā jūs varētu palīdzēt – vai tad viņi to vēlas?
I.P.: Pirmā palīdzība sākas ar problēmas pareizu diagnosticēšanu. Slikts būs ārsts, kurš izrakstīs sirds vai asinsspiediena zāles pēc pacienta pieprasījuma, neparunājies, bet labs ārsts noskaidros, kāpēc tam cilvēkam vispār ir vajadzīgas zāles, un varbūt teiks: “Jums nav vajadzīgas zāles, bet ir nepieciešams kaut ko mainīt savā dzīvesveidā – tad arī ar sirdi būs kārtībā!” Tātad laba ārstēšana sākas ar pareizu diagnozes noteikšanu. Un līdzīgi varam teikt arī par šo homoseksuālisma problēmu.
Ļoti svarīgi ir pateikt, ka homoseksuālisms ir atkāpe, novirze no Dieva radītās – tas ir dabiskās lietu kārtības. Un, kad šī novirze tiek konstatēta, mēs saprotam, ko vajag darīt. Mēs taču nedusmojamies uz cilvēku, kurš ir piedzimis, piemēram, ar iedzimtu sirds kaiti…
DDD: …vai ieguvis to dzīves laikā.
I.P.: Jā, kāda gan atšķirība, jāārstē vienalga! Tāpat ir arī ar homoseksuālistiem. Vienalga, vai viņš jau no dzimšanas, no bērna kājas jūt tādas tieksmes, kas ir maz ticams, vai par tādu ir kļuvis vēlāk. Visticamāk šāds cilvēks par homoseksuālistu ir kļuvis kādas bērnībā piedzīvotas seksuālas vai emocionālas vardarbības rezultātā. Un ko tad ar šādu nelaimīgo darīsim? Ja viņš godīgi nāk un meklē palīdzību, neviens un nekad šo cilvēku neatstums, viņam tiks sniegta palīdzība. Taču mēs šādu cilvēku maldināsim, ja teiksim – ar tevi viss ir kārtībā.
DDD: Tieši tā ir pateikuši negodīgi, nenormāli ASV psihiatri, izsvītrojot homoseksuālismu no slimību saraksta.
I.P.: Taču cilvēka paša sirdsapziņa, viņa iekšējā balss teic, ka ar viņu kaut kas nav labi, kaut kas nav kārtībā. Un negodīga attieksme pret šo slimo cilvēku ir traktēt viņa sirdsapziņas balsi kā ciešanas par sabiedrības neiecietību un nosodījumu. Ne jau sabiedrības neiecietība un nosodījums liek homoseksuāļiem, t.s. seksuāli netradicionāli orientētajiem cilvēkiem, justies slikti. Nē, slikti viņi jūtas tādēļ, ka viņi sevī jūt un realizē pretdabiskas tieksmes, tās sagrauj viņus no iekšienes, kā tas ir ar jebkuru cilvēku, kurš dara to, kas ir pretdabisks.
Politkorekti klusēt nedrīkstam!
DDD: Homoseksuālisma nenormālā būtība ir acīm redzama – diemžēl to redz tikai tie, kas nav aplipuši ar “piepidarotu smadzeņu” sērgu. Tāpēc vēlos jautāt, kā interesēs, jūsuprāt, notiek šī perversiju propaganda un pielīdzināšana normālām seksuālām attiecībām?
Ivo Pavlovičs: Tā acīmredzot ir “lielā politika”, kurā es šobrīd nebūtu gatavs iedziļināties un spriest. Katrā ziņā var just, ka tas ir milzīgs spiediens no ārpuses. Tā nav kaut kāda demokrātiska tautas kustība, kurā kāda milzīga cilvēku grupa alkst pēc savām tiesībām. Mēs nepārprotami redzam un varam izsekot, ka šis ir mērķtiecīgs spiediens no ārpuses, kas nav radies šeit, Latvijā, bet nāk kaut kur no Eiropas Savienības vadības. Šis spiediens liek arī mūsu valstij savu likumdošanu mainīt un pakārtot, lai pretdabiskās seksuālās novirzes ne tikai legalizētu, bet paceltu līdz normālu attiecību līmenim.
DDD: Varbūt tā ir mērķtiecīga cilvēku smadzeņu sagrozīšana, apziņas degradēšana, lai sajauktu cilvēkiem sapratni par pareizo un nepareizo?
I.P.: Acīmredzami, ka tā. Te, protams, būtu jārunā par politisko kontekstu un lielo politiku, kas jau sniedzas pāri Eiropas Savienības robežām. Negribu tiešām tajā šobrīd iedziļināties, bet mērķis katrā ziņā ir ar nedemokrātiskiem līdzekļiem piespiest mainīt sabiedrības viedokli. Šaura cilvēku grupa, kas darbojas valsts pārvaldē, kuri ir demokrātiski ievēlēti, nerīkojas pēc tā mandāta, ko viņiem devusi tauta.
Uz šo lietu varētu paskatīties no sociālpolitiskā viedokļa − kurš un nez kāpēc to dara? Var pateikt pavisam vienkārši – ir teorija, pie kuras pieturas daļa politiķu, ka Zeme ir pārapdzīvota un mums draud kataklizmas, jo nevarēsim sagādāt pārtiku. Un tādēļ bieži un daudz tiek runāts par to, ka vajag samazināt cilvēku skaitu. Cilvēku skaita samazināšanas politika dažkārt tiek slēpta aiz valsts izstrādātām ģimenes plānošanas programmām. Bet tā ir vardarbība – genocīds. Runāt par to, ka cilvēku skaitu vajag ierobežot – tas ir pretdabiski, nenormāli. Mums Latvija nav pārapdzīvota, ne tuvu tam.
Manuprāt, nedemokrātiskums un negodīgums izpaužas arī tajā, ka tie, kuri tiek pie varas, no homoseksuālisma propagandas gūst kādus bonusus kaut kur ārpus Latvijas robežām. Piemēram, tā pati bēdīgi slavenā, ar Viņķeles gādību izdotā grāmata “Diena, kad Kārlis bija Karlīne un Rūta bija Rihards” ar klāt pievienoto metodisko materiālu bērnudārziem. Kad es “Kristīgā Radio” raidījumā diskutēju ar ministrijas pārstāvi, viņa teica – vienkārša bērnu grāmata. Interesanti, kāpēc uz šīs vienkāršās bērnu grāmatas prezentāciju bija ieradušies divi ministri – labklājības ministre un izglītības ministrs? Kāpēc ar tādu valsts pārvaldes aparāta spēka manifestāciju šī prezentācija notika? Šī grāmata jau ir tikai viens mazs posmiņš. Bet valdībā ir izstrādāta vesela stratēģija – par “dzimumu līdztiesības” realizāciju, jau sākot ar bērnudārzu un beidzot ar vidusskolas pēdējām klasēm.
DDD: Perversijas, pretdabisks pasaules uzskats tiek viltīgi paslēpts zem termina “dzimumu līdztiesība” – it kā līdztiesība nozīmētu dzimumu atšķirību pazaudēšanu. Tas ir absurds.
I.P.: Ja mēs tagad politkorekti klusēsim, ja normālie cilvēki, kuri turas pie dabiskajām vērtībām un kārtības, samierināsies ar šo demagoģisko propagandu, tad vienā brīdī varam piedzīvot to, ka mums ar likuma spēku vairs nebūs tiesību teikt kaut ko pret. Pagaidām vēl varam runāt, un to vajag darīt visiem!
Notiek indoktrinēšana perversijās
DDD: Manuprāt, ir spēki pasaulē, kas ļoti apzināti veicina cilvēku apziņu aptumšošanos, lai zustu izpratne par pareizo un nepareizo, derīgo un nederīgo, patieso un nepatieso.
Ivo Pavlovičs:Kad cilvēks realizē Dieva gribu, viņš dzīvo harmonijā. Mēs, cilvēki, esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības – mēs to sevī nesam. Bet, kad cilvēks sāk dzīvot pretdabiski, viņš kļūst līdzīgs dzīvniekam.
DDD: Vēl ļaunāk – dzīvnieks dzīvo dabiski saskaņā ar savu apziņas līmeni, bet cilvēks, degradējoties līdz dzīvnieka līmenim, kļūst par nezvēru, deģenerātu.
I.P.: Jā, arī tā varētu teikt. Iepriekš es pieskāros tikai sociālpolitiskajam aspektam, bet, runājot par garīgo, ir jāuzsver, ka Dievs ir cilvēku radījis kā vīrieti un sievieti, un tās ir cilvēcības divas šķautnes, turklāt nevis konkurējošas, bet papildinošas. Skaistums nav vienādībā, bet harmonijā starp atšķirīgo − starp vīrišķo un sievišķo. Un harmonija nav tajā, ka vīrietis kļūst par sievieti vai sieviete par vīrieti, bet gan tajā, ka katrs realizē sevi – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo būtību, kā Dievs to ir noteicis. Kad tas tā notiek, tad šīs cilvēcības divas šķautnes viena otru harmoniski papildina. Un tad visas lietas notiek dabiski, normāli un veselīgi.
Te vēl būtu jāpiebilst, ka Svētajos Rakstos teikts, ka Dievs ir radījis vīrieti un sievieti un devis norādi: augļojieties un vairojieties, un piepildiet zemi! Tātad ģimene ir radīta ar mērķi ne tikai vienam ar otru būt kopā, bet arī turpināt cilvēku dzimumu.
Otrkārt, kā mēs lasām, starp Dievu un cilvēku ir ienākusi grēkā krišana, un tas ir kā fakts, kas deformējis Dieva tēlu cilvēkā. Kopš grēkā krišanas cilvēks ir spējīgs darīt arī lietas, kas ir pret Dieva gribu. Un šī samaitātība var vai nu pieņemties spēkā, vai iet mazumā. Mēs redzam, ka cilvēkā, tēlaini izsakoties, ir Dieva balss un velna balss, kas mudina darīt vai nu vienu, vai otru.
Kāds mācītājs par labo un ļauno cilvēkā līdzībā reiz sacīja: “Cilvēkā cīnās divi suņi – viens balts, otrs melns. Kuru pabarosi, tas arī pieņemsies spēkā.” Cīņa starp labo un ļauno notiek gan katrā cilvēkā, gan arī pasaulē. Sātans ir cilvēces kopumā un katra cilvēka ienaidnieks. Tāpēc tie spēki, kas saceļas pret Dievu, saceļas arī pret cilvēku, pret cilvēcību, pret dabisko, pret normālo utt. Vai cilvēks, kurš brīvi grēko, ir brīvs vai vergs?
DDD: Protams, ka vergs, jo viņš vergo savam zemākajam ‟es” – baro savu “melno suni” un badina “balto”…
I.P.: Jā, bet viņš taču dara, ko grib. Tātad no vienas puses tā it kā, varētu šķist, ir brīvība. Bet patiesībā tā nav brīvība un ir verdzība – vergošana vai nu paša iekšēji ģenerētām kaislībām, vai no ārienes uzspiestām. Un tas ir jāatceras, ka grēkā kritušais cilvēks nekad nav brīvs. Problēma ir tā, ka mēs, jau piedzimstot, esam tendēti uz sliktām lietām – sliktu izdarīt mums ir vieglāk. Būt savtīgam ir vieglāk, sadusmoties ir vieglāk, nepiedot ir vieglāk nekā pateikt: es tevi mīlu. Tieši tad, kad tu zini šo principu, ka tā notiek, vari sevi saprast. Tad vari saprast, kurš suns ir tas, ar ko tev vajag cīnīties, un kurš tas, ko vajag barot.
DDD: Tā, lūk, ir brīvā griba – cilvēks var izvēlēties: vai nu iet uz augšu, lai izzinātu Dieva likumus un tuvotos Viņam, vai vergot savam zemākajam ‟es”. Neviens cits tavā vietā šo lēmumu nevar pieņemt, tumsas kalpi var vienīgi ar meliem uzspiest visādas degradācijas, un tieši tas tagad arī notiek, piemēram, jautājumā par attieksmi pret homoseksuālismu. Vai piekrītat, ka šī ir cilvēka brīvās gribas ietekmēšana?
I.P.: Es pat teiktu – cilvēka indoktrinēšana…
DDD: Kādā veidā?
I.P.: Tas ir – ar manipulatīviem paņēmieniem tiek noņemts no pareizā un nolikts uz sliktā, lai cilvēks pēc tam domā, ka nevis tas bija pareizi, bet šis.
Sodoma un Gomora – nepārprotams atgādinājums
DDD: Kas Svētajos Rakstos ir teikts par homoseksuālismu?
Ivo Pavlovičs: Bībelē par to tiek runāts daudz un dažādi. Kad atšķiram Veco Derību, redzam, ka Dievs noteic, kādas ir normālas un nenormālas seksuālās attiecības. Jau Ēdenes dārzā redzam, ko Dievs saka Ādamam un Ievai – augļojieties un vairojieties, un piepildiet zemi. Tas nozīmē veidot seksuālu fizisku tuvību, kuras rezultātā turpinās cilvēku dzimums. Turpināt cilvēku dzimumu ir dabiskā lietu kārtība, kādu Dievs jau ir ielicis cilvēcē no pašiem tās sākumiem. Tur nav divi Ādami, un tur nav divas Ievas, tur nav viens Ādams un trīs Ievas, bet tur ir viens Ādams un viena Ieva – divi cilvēki, kuri veido vienu ģimeni, kurai Dievs ir devis pavēli augļoties un vairoties, un piepildīt zemi.
Turpat Vecajā Derībā 3. Mozus grāmatā ir sacīts, ka priekšstatus par to, kas ir pareizs, kas nepareizs, Dievs ir ielicis cilvēku sirdsapziņās. Proti, to, ka nedrīkst zagt, varētu pat neteikt – cilvēks tāpat to jau zina. Arī to, ka nav labi melot un mānīt otru cilvēku. Mūsu sirdsapziņā ir ielikts arī tas, ka nav labi krāpt cilvēku, kurš tevi mīl un tev uzticas. Un tas, ka jāgodā, jāmīl savi vecāki – jārūpējas par tiem, kas ir dāvājuši tev dzīvību, arī taču ir dabiski un normāli. Tāpat, ka par otru nevajag sliktu runāt un iekārot to, kas pieder otram, arī taču ir saprotams.
Tomēr cilvēks ir iemācījies savu sirdsapziņu apklusināt. Viņš neklausās savā sirdsapziņā, un tā apklust. Viņam liekas, ka pārkāpjot izdarīs kaut ko lieliskāku un gūs lielāku prieku un baudu. No vienas puses ir absolūti normāli un skaidri, ka vīrietim seksuāli tuvoties otram vīrietim ir nenormāli. Loģika un cilvēka fizioloģija par to liecina. Un to arī apstiprina mūsu sirdsapziņa. Bet redziet, cilvēkiem grēkojot, pazaudējot skaidro priekšstatu par Dievu, cilvēki nedzird vairs savu sirdsapziņu un Dieva balsi. Tad Dievam bija jādod rakstiskā veidā cilvēkiem likumi, lai cilvēks savu sirdsapziņu varētu sinhronizēt ar Dieva Vārdu. Un Vecajā Derībā skaidri ir pateikts – ar vīrieti tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievieti – tā ir nešķīstība. Tur ir arī uzskaitīts, ka nevar gulēt ar savu meitu, ka nedrīkst sieviete ar sievieti, nedrīkst vīrietis kopoties ar lopu, un arī sieviete nedrīkst ļauties kopībai ar lopu utt. Tur ir norādīts, kādi ir ietvari normālām seksuālām attiecībām.
Turklāt jāteic, ka Dievs, rūpējoties par to, lai tauta morāli nedegradētos, deva ļoti bargus likumus − seksuālie pārkāpumi Vecajā Derībā tiek ļoti smagi nosodīti. Bet tas tikai norāda uz šo noviržu jeb perversiju smagumu. Kāpēc tad Vecajā Derībā Dievs lika izdeldēt šo netikumu veicējus? Tāpēc, lai sabiedrība un konkrētā tauta nedegradētos un nepazustu!
Savukārt Jaunajā Derībā Kungs Jēzus Kristus nāk ar žēlastību un piedošanu grēciniekam. TV raidījumā “Aizliegtais paņēmies”, kurā es piedalījos, Kārlis Streips, ja nemaldos, pieminēja Jaunajā Derībā minēto sievieti, kuru gribēja ar akmeņiem nomētāt.
DDD: Viņš to acīmredzot attiecināja uz sevi…
I.P.: Bet ir nianse – Jēzus visus grēciniekus pieņēma un visiem, kuri nožēloja, piedeva. Taču atcerieties, ko Viņš šai grēciniecei teica: “Ej un negrēko!” Vecā Derība mums paskaidro grēka smagumu un skarbumu, un kontrastā nāk Jaunā Derība, kur Jēzus parāda – jā, mūsu grēki ir lieli, Dievs dāvā piedošanu, bet ir nosacījums: tev ir jāredz savi grēki, jāatzīst, ka tas ir nepareizi, jānožēlo un vairs nav jāgrēko! Jēzus tai sievietei taču neteica: es tev piedodu, ej un turpini to darīt atkal, bet teica ļoti stingri – ej un negrēko vairs!
DDD: Problēma ir tā, ka tāds Streips ir tik ļoti apklusinājis savu sirdsapziņu, ka vairs pat neapjēdz savas novirzes graujošo ietekmi. Viņš grib turpināt deģenerēties un pat publiski ar to lepojas: “Esmu gejs − latvietis!” Viņš nevis nožēlo savu tieksmi uz nešķīstību, bet vaino mūs, ka mēs viņa pretdabiskās izdarības atzīstam par nenormālām un saucam pederastus un lesbietes par izdzimteņiem.
I.P.: Lai Dievam nebūtu jānāk ar bardzību un grēka darītājs jāizdeldē, tad cilvēkam ir jālūdz: “Kungs, piedod un palīdzi atjaunot pareizu lietu kārtību!” Mēs taču redzam, ka ir dažādi kaitīgi netikumi, piemēram, smēķēšana, kuras rezultātā cilvēki saslimst ar smagām slimībām, ietekmējot arī pēcnācējus. Arī alkoholisms ir smaga sērga. Daudzi cilvēki nespēj šim zaļajam pūķim turēties pretī. Ir vēl smagākas lietas – narkotikas, kas ir personību degradējošas vielas, kas degradē ne vien cilvēka veselību, bet arī sociālo vidi. Un to pašu var sacīt arī par šo netikumu – homoseksuālismu un tā propagandu.
Jebkurš veselīgi un normāli domājošs cilvēks redz postošo iespaidu, kādu uz sabiedrību, īpaši uz jaunatni, atstāj homoseksuālisma propaganda. Jauniešu nestabilajos prātos tā ievieš domu, ka viņš var izvēlēties – būt puisis vai meitene, var veidot kopdzīvi ar ko un kā grib. Un, ja neviens viņam neiedrošinās pateikt, kas ir normāls, kas nenormāls, kas pareizs, kas nepareizs, tad pretdabiskuma propaganda ies plašumā. Tā būtu ļauna un negodīga rīcība pret jauniem cilvēkiem, pret sabiedrību!
Piemēram, jaunais cilvēks kaut kāda iemesla dēļ jūt sevī homoseksuālas tieksmes. Ja viņam teiks: “Okei, uz priekšu, dari tā, viss kārtībā!” − tas taču nozīmēs mudināt uz degradēšanos šo cilvēku. Tiem, kuriem ir grūtības izvēlēties starp dabisko un pretdabisko, vajag palīdzēt. Ne jau naidu kurināt, neiecietību, bet vienkārši vajag palīdzēt.
DDD: Palīdzēt var patiesa informācija, adekvāta attieksme pret šo apziņas kroplību, kā arī ārstēšanās iespēju radīšana. Tāpēc ir jāsauc lietas īstajos vārdos.
I.P.: Jā, ir jāsaka patiesība, un tā nav naida, neiecietības izpausme – patiesība ir skarba, bet patiesa. Tā ir draudzīgi pasniegta roka, kura mēģina cilvēku izglābt no viņa paša maldiem, nomaldīšanās savā identitātē.
DDD: Turklāt, runājot patiesību par homoseksuālismu, var tikt paglābti jaunieši, kas vēl nav aplipuši ar šo garīgo sērgu. Vai, jūsuprāt, Eiropu piemeklēs Sodomas un Gomoras liktenis?
I.P.: Svētajos Rakstos Jūdas vēstulē ir teikts: “Tā Sodoma un Gomora, un apkārtējās pilsētas, kuras šīm līdzīgi padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās, ir noliktas par atbaidošu piemēru mūžīga ugunssoda izciešanai. Tāpat arī šie, sekodami šiem sapņiem, apgāna miesu, nicina augsto Valdnieku un zaimo Debess Varas.” Tur, kur šādas nešķīstības tiek uzspiestas un propagandētas, patiešām var nākt Dieva dusmas un sodība, kas ir likumsakarīgs rezultāts. Es saprotu, ka tas nebūs arguments cilvēkiem, kam Dievs ir pasaku tēls, vai arī tiem, kuri vispār nerēķinās ne ar kādu augstāku varu.
DDD: Viņiem argumenti nav nekādi.
I.P.: Viņiem argumenti nav nekādi. Bet katrā ziņā Sodoma un Gomora – tas ir nepārprotams atgādinājums, kas var notikt, ja visa sabiedrība masveidā nododas netiklībām un nešķīstībām.
Vai Baznīca ir cīnītāja?
DDD: Varbūt kļūdos, bet šobrīd man ir radies iespaids, ka Baznīca, arī Luterāņu Baznīca, pārāk maz iesaistās tādu problēmu risināšanā, kas grauj latviešu tautu. Ne tikai homoseksuālisma propaganda ir bīstama – arī nenovērstās okupācijas sekas pazudina mūsu tautu. Nenoliedzami, etniskā vide Latvijā ir izmainīta, un tā ietekmē cilvēkus. Šis jautājums ir jārisina, bet no Baznīcas nav jūtamas nekādas aktivitātes. Kāpēc?
Ivo Pavlovičs: Šī, manuprāt, jau ir atsevišķa, liela tēma. Bet par Baznīcas iesaistīšanos kopumā es teikšu, ka Baznīca daudz ko dara, bet šo darbību ne vienmēr tik ļoti redz.
DDD: Ne tikai neredz, bet arī nedzird Baznīcas nostāju – nav jau jārunā tikai pašiem ar sevi, jo šis nav brīdis, kad varam mierīgi, klusi…
I.P.: Te es jums piekrītu, Baznīcai šobrīd vajadzētu uzdrīkstēties savu viedokli, savu nostāju paust skaļāk. Taču ir problēma − lai publiskajā telpā ieietu, vajag atvērtas durvis. Sabiedriskie mediji nav demokrātiski atvērti atspoguļot Baznīcas nostāju. Vai tad ir iespēja godīgi un atklāti par to runāt? Piemēram, raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, kurā es piedalījos kā vienīgais dabisku attiecību aizstāvis, nepārprotami tika proponēts, ka Baznīca un mācītāji esot neiecietīgi pret homoseksuālismu… Šis raidījums bija vienos vārtos – acīmredzami politiska spiediena vai pasūtījuma rezultāts.
DDD: Par amorālu cilvēku pārmetumiem nav jāraizējas − tieši mācītājiem ir jābūt visneiecietīgākajiem pret ļaunumu!
I.P.: Arī raidījumā es teicu, ka Baznīca ir iecietīga pret grēcinieku, bet mēs nedrīkstam būt iecietīgi pret grēku. Baznīca pieņem grēcinieku, bet nepieņem grēku!
DDD: Tomēr Baznīca, manuprāt, ir pārāk iecietīga arī pret pašu grēku – krietni par maz aktīvi aizstāv patiesās vērtības, nepietiekami cīnās par taisnību. Jūs no mācītājiem esat izņēmums, tāpēc uzreiz tikāt ievērots.
I.P.: Jūs domājat, ka kāds sabiedriskais medijs tagad mani vēl aicinās?
DDD: Ja arhibīskaps Jānis Vanags sapulcinātu visu luterāņu draudžu mācītājus, un jūs kopīgi sniegtu publisku vēstījumu – asu protestu pret homoseksuālisma propagandu un citām valstī notiekošajām netaisnībām, tad sabiedriskie mediji nevarētu nepamanīt. Bet zem guļoša akmens ūdens diemžēl nekustas.
I.P.: Es pieņemu, ka tagad, kad šī tēma atkal ir izskanējusi publiskajā telpā, tas būtu vietā.
DDD: Piedodiet, ka tik atklāti saku, bet man šķiet, ka ļoti daudzi jūsu kolēģi, mācītāji, ir svētuļi, un rodas iespaids, ka Baznīca ir nevis cīnītāja, kādai tai būtu jābūt šajā laikā, kad tumsa mācas virsū ar savām antivērtībām un drosmīgi ir jāiet tautas priekšgalā ar gara lāpu, bet ir svētulīga, bezzobaina. Parunāt ar cilvēku, kurš atnācis nožēlot grēkus vai lūgt padomu, ir viens, bet vīrišķīgi iet pirmajās rindās, aizstāvot visas tautas tiesības uz attīstību un valsts pastāvēšanu – tas prasa drosmi un uzdrīkstēšanos. Šķiet, tieši tās pietrūkst.
I.P.: Es saprotu jūsu sāpi un pārmetumus. Tas tiesa ka vajag cīnīties. Domāju ka cilvēki pat to sagaida. Šādus pamudinājumus esmu dzirdējis no dažādiem cilvēkiem. Katrā ziņā aicinājums mācītājiem nostāties tautas priekšgalā ir vietā. Jūsu sacīto varētu izteikt kā pamudinājumu visiem mācītājiem. Tomēr es zinu, ka ir daudz mācītāju, kuri to arī dara, bet kaut kā…
DDD: …kaut kā baznīcu kā institūciju nejūt, un tas rada, vismaz manī, ļoti lielu sarūgtinājumu, sašutumu. Man liekas, ka pat muļķīgi ir teikt – ticu Dievam, jo zinu Dieva esamību. Bet es Viņu neredzu Baznīcā.
I.P.: Daļēji varbūt varu jums piekrist, ka pasivitāte šai ziņā ir par lielu, bet es neteiktu, ka Baznīca un mācītāji neko nedara. Ja runa ir par mani, tad esmu sapratis un formulējis pavisam skaidri: esmu mācītājs, tas ir mans aicinājums, dzīvesveids, hobijs, brīvais laiks, dzīves jēga, darbs, izklaide – viss. Tāpēc arī eju uz šādiem raidījumiem, tāpēc runāju.
Mierīgāka dzīve man būtu tad, ja es neko nedarītu, bet arī tikai ārēji, ne iekšēji. Kā Jēzus teica, kad kādi gribēja apklusināt mācekļus: “Ja šie klusēs, akmeņi brēks.” Lai tiem akmeņiem nebūtu jābrēc, cenšos runāt, cik varu. Un esmu gatavs to darīt, bet šaubos, vai par nodokļu maksājumiem uzturētais sabiedriskais masu medijs izšķirsies mani, vai kādu citu mācītāju, aicināt uz atklātu un godīgu diskusiju. Pēc raidījuma kāds anonīms autors uzrakstīja par mani ķengu rakstu žurnāla “Kas jauns” mājaslapā. Rakstā mani nosauca par nikno geju pretinieku un apmeloja.
DDD: Un bezdievju ķengas ir pagodinājums.
I.P.: Jā. Man bija prieks ka lielākā daļa raksta komentētāju saskatīja, ka te notiek nepārprotama perversiju propaganda, un to, kuri pret to iestājas, nomelnošana.
Ir svarīgi paust patiesību!
Ivo Pavlovičs: Ja runājam par TV šovu “Aizliegtais paņēmiens”, man šajā četrdesmit vienu minūti garajā raidījumā bija atvēlētas 4,5 minūtes ētera laika – visi pārējie, gan radījuma vadītājs, gan vēl divi pieaicinātie raidījuma dalībnieki, bija pozitīvi noskaņoti pret homoseksuālismu. Tātad, lai paustu sabiedrības lielākās daļas uzskatus, raidījumā tika atvēlētas tikai 4,5 minūtes. Redzot šos negodīgos paņēmienus, ar kādiem ir mēģināts nedemokrātiskā veidā par nodokļu maksātāju naudu veikt “smadzeņu skalošanu”, es nevarēju vienkārši sēdēt un pildīt statista funkcijas šajā raidījumā, vai vēl sliktāk – kļūt par publisku apsmiekla objektu.
Sapratu: ja man netiek vārds dots, tad vismaz ir jāmēģina pateikt svarīgāko un šis tendenciozais raidījums ir jāvirza uz kaut kādu sakarīgu, jēdzīgu šīs tēmas izklāstu. Tādēļ arī atļāvos runāt mazliet vairāk, nekā man bija paredzēts.
DDD: Jūs ļoti pareizi darījāt, rīkojāties tā, kā ir jārīkojas īstam mācītājam. Manuprāt, lielisku piemēru Kristus parādīja, izmetot tirgoņus no svētnīcas.
I.P.: Jā.
DDD: Vai tirgoņu acīs Viņš bija pieklājīgs, iecietīgs?
I.P.: Viņam – Dieva Dēlam – bija svarīgi paust patiesību, nevis izpatikt tirgotājiem.
Retorikā, publiskajā runā visgrūtākais ir atbildēt pēc būtības uz provokāciju. Tā ir augsta māksla. Atcerieties, Jēzum atnāk un pajautā: “Saki, mīļais Skolotāj, vai atļauts ķeizaram dot nodevas?” It kā pieklājīgi pajautā, bet apkārt ir jūdu varasvīri no sinagogas, nez kāpēc vēl pieaicināta policija (kareivji), un visapkārt tauta… Jautātāji mēģināja iedzīt Jēzu strupceļā. Ja Jēzus pateiks – ķeizaram ir atļauts dot nodevas –, tauta to ļoti labi dzirdēs un teiks: viņš ir okupantu atbalstītājs, viņš atbalsta okupācijas varu – kāds gan viņš var būt pravietis, ja aicina varnešiem, okupantiem paklausīt?! Bet, ja viņš pateiks – nevajag maksāt –, tauta, protams, klusībā aplaudēs, bet policija tūdaļ saņems ciet par kūdīšanu pret pastāvošo varu. Bet Jēzus uz šo provokāciju atbildēja ģeniāli, pēc būtības. Viņš paprasīja denāriju un pajautāja – kā ir šis uzraksts un attēls uz šī denārija? Ķeizara. Tad viņš sacīja – dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, Dievam, kas Dievam! Un tie, kuri gribēja viņu iedzīt stūrī, paši palika apkaunoti. Šī atbilde bija viens teikums, par kuru var sarakstīt grāmatu grāmatas!
Arī jebkurš mācītājs var nonākt situācijā, kad ir jāatbild uz provokāciju. Jāatbild pēc būtības un tā, lai neizgāztos. Tas nav viegli.
Šī ir mūsu Tēvzeme!
DDD: Parunāsim vēl par patiesības paušanu. Vai jūs saskatāt Latvijā notiekošo netaisnību – nenovērsto okupācijas seku graujošo ietekmi?
Ivo Pavlovičs: Bieži vien ar sāpēm sirdī mums nākas konstatēt, ka Veidenbauma vārdi “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks!” tik tiešām reizēm ļoti smagi atbalsojas mūsu šodienā. Ne tuvu viss notiek pēc tiesas un taisnības. Mums, cilvēkiem, iespēju robežās ir jācenšas un jāpieliek pūles, lai piepildītu tiesu un taisnību. Bet tajā brīdī, kad sākam runāt, kā to praktiski realizēt, sākas vesela virkne sarežģījumu.
Manuprāt, pirmā svarīgā lieta jebkuras problēmas risināšanā ir godīga, atklāta saruna, kurā sarežģījumi tiek soli pa solim izrunāti. Dažkārt tas prasa ļoti lielas pūles un daudz laika. Tāpēc par visiem šiem vēsturiskajiem notikumiem mūsu zemē, mūsu tautā, mūsu valstī – par sociālpolitiskajām lietām un problēmām – ir godīgi un atklāti jārunā.
Mans kā mācītāja cīņas lauks varbūt nav tik sociāli politisks. Šī varētu būt atsevišķa tēma – taisnīgums sociālpolitiskā nozīmē, valstiskuma nozīmē, nacionālā nozīmē, par padomju okupāciju, par to, ko šī okupācija nodarīja, kādas ir sekas, ar ko samierināties, ko novērst u.tml.
DDD: Bet tas taču nav taisnīgi, ka Latvija ir tikusi okupēta un kolonizēta?
I.P.: Protams, nav. Tā ir viena no daudzajām netaisnībām, ar kurām mēs sastopamies.
DDD: Vai pareizi ir atstāt šīs netaisnības, šī nozieguma sekas, ja piektā kolonna, kas reāli šeit ir, apdraud jūsu ģimeni, jūsu tautu? Mācītājam taču būtu jāatbild arī par savu tautu, par tās labklājību, drošību, dzīvību.
I.P.: Atgūstot neatkarību, esam aizlaiduši greizi daudzas lietas. Es uzskatu, ka Latvijā ir iespējams dzīvot dažādu tautību pārstāvjiem. Nav tādas valsts, kurā būtu tikai viens, tīrs etnoss. Bet šī ir mūsu, latviešu tautas, Dzimtene, mūsu Tēvzeme, kur runā latviešu valodā.
Mūsu identitāte tiek grauta vēl dziļāk
DDD: Vērojot norises valstī, jūsuprāt, vai viss ir kārtībā ar mūsu tautas pašcieņu?
Ivo Pavlovičs: Pašcieņa nozīmē apzināties, kas tu esi. Un, kad tu apzinies, kas esi, tas palīdz veidot attiecības ar citiem. Pašcieņu veido daudzi un dažādi faktori, bet mums, latviešu tautai, dažkārt ar šīs pašcieņas apzināšanos ir zināmas problēmas.
DDD: Kur jūs šīs problēmas saskatāt?
I.P.: Varbūt tas ir zināms kalpa sindroms, no kura netiekam vaļā, –paraudzīsimies sociālpolitiskajā, starpvalstu līmenī. Piemēram, dažādas rekomendācijas ieteikumu formā, kas mums būtu jādara, mūsu atbildīgās valsts institūcijas tūdaļ ir gatavas realizēt stingrāk, nekā no mums to prasa. Šī ir tāda nespēja pateikt – nē, mēs tā negribam darīt, mēs gribam rīkoties citādi! Sevis apzināšanās kā tautai palīdzētu arī visās politiskajās cīņās. Savas identitātes apzināšanās ir ļoti svarīga.
Globālākā mērogā ir jautājums – kas mēs esam? Kas kā valsts, kā tauta, kā cilvēki – kas mēs esam, kādas ir tās vērtības, pie kurām mēs turamies. Piemēram, tai pašā seksuālo minoritāšu propagandas jautājumā vajadzēja pateikt – nē, mūsu nacionālā mentalitāte un mūsu pasaules redzējums ir tāds, ka mēs šīs lietas negribam un nevaram akceptēt un to nedarīsim. Tā būtu ļoti veselīga attieksme. Bet, runājot par okupāciju – ja agrāk okupēja ar karaspēku un rupji, fiziski pakļāva, tad tagadējā okupācija un kolonizācija notiek rafinētākā un smalkākā veidā.
DDD: Arī bīstamākā.
I.P.: Līdz ar to bīstamākā. Padomju okupācija bija viltīga, rupja, bija manipulācijas ar informāciju, kā jau pie visām okupācijas varām. Šīs manipulācijas ar sabiedrības apziņu ir tās, kas palīdz uzturēt paklausībā okupētās teritorijas. Ja Latvijas okupācija no padomju impērijas puses ārēji redzamā veidā vairs nepastāv, tā ir beigusies, tad okupācijas sekas piedzīvojam līdz pat šim brīdim un piedzīvosim, iespējams, vēl ilgi. Taču mums jau ir jādomā par jauniem draudiem, kurus jūtam, un to, ka mūsu identitāte tiek grauta daudz dziļākā līmenī.
DDD: Graušana, kas tika sākta okupācijas un kolonizācijas laikā, turpinās…
I.P.: Interesanti – iepriekšējā okupācijas vara centās izšķīdināt un sapludināt, arī tagad ir mērķtiecīgi mēģinājumi mums, latviešu tautai, tās identitāti, ja tā var teikt, atšķaidīt. Tiek grauta ne tikai valstiskā un nacionālā identitāte, bet jau vēl dziļāka cilvēka būtība – dzimuma identitāte. Dzimummaiņas programmas bērnudārzos un skolās, perversas bērnu grāmatas un metodiskie materiāli, seksuālo citādību propaganda. Tas viss nāk pār mums ar varenu spēku.
DDD: Jā, tas ir pilnīgs…
I.P.: …sātanisms!
DDD: Dievs uzliek cilvēkam, arī tautai, tādu pārbaudījumu, kādu tas var izturēt. Bet nekas nerodas ne no šā, ne no tā – ar kaut ko latvieši ir izpelnījušies šo likteni. Pamazām ejam bojā un, ja to neapzināmies un nesāksim cīnīties pretī, tad arī aiziesim bojā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka katrs indivīds, kurš ietilpst tautā, Dieva priekšā ir atbildīgs. Dievs var paprasīt – ko tu darīji savas tautas dzīvības labā?
I.P.: Redziet, visas lielās okupācijas varas, gan viena lielvara no vienas puses, gan otra lielvara no otras puses, kuras mēģina pakļaut sev daudzas tautas un valstis, ir bezdievīgas. Tautai, lai tā pastāvētu un izdzīvotu, ir vajadzīgs tieši tas pats, kas jebkuram indivīdam – atgriezties pie Dieva. Un mans kā mācītāja uzdevums, kā es redzu savu ieguldījumu mūsu zemes, mūsu tautas nākotnē, ir uzrunāt cilvēkus un vest pie ticības.
Ja runājam par okupācijas sekām, mani visvairāk satrauc bezdievība un visas no tās izrietošās sekas. Tātad, ja jautāsit, par ko es iestājos un pret ko cīnos – es iestājos par ticību un cīnos pret bezdievību! Bezdievība nes sev līdzi milzum daudz problēmu.
Ja cilvēks atgriežas pie tās taisnības un kārtības, kuru ir nolicis Dievs, tad arī pārējās lietas nostājas savās vietās. Lai Dievs dod, ka mūsu tauta un tie, kas ir pie varas, nāk pie patiesas ticības Dievam. Kad tas notiks, tad garīgais klimats mūsu valstī kļūs labāks. Tad daudzas aplamības izzudīs pašas no sevis.
DDD: Viens aspekts, kā šobrīd izpaužas bezdievība latviešos, ir auklēšanās ar savu gļēvumu. Auklēšanās ar tādām niecīgām, sliktām īpašībām arī nav nekas cits kā bezdievība, jo, ja tu apzinies Dievu un ceļu pie Viņa, tu kļūsti drosmīgs.
I.P.: Jā, par drosmi tā varētu teikt. Ticība Dievam nevar būt bez drosmes.
DDD: Arī svētulība ir bezdievība. Ja mācītāji, garīdznieki kļūst svētuļi, viņi ir bezdievji. Ja Baznīca svētulīgi runā par mīlestību, bet nemīl un neaizstāv taisnīgumu, ja tā ir gļēva, tad, protams, tā ir bezdievīga. Dievs nav tādā Baznīcā.
I.P.: Baznīcas primārais un galvenais uzdevums ir paust Dieva gribu…
DDD: Un arī savos darbos to apliecināt – cīnīties tad, kad ir jācīnās, iet pirmajās rindās.
I.P.: Protams.
Dievam ir jābūt sirdī un darbos!
DDD: Daudzās Eiropas valstīs stāvoklis ir vēl traģiskāks nekā Latvijā. Tur homoseksuālisma un citu nekrietnību propaganda zeļ un plaukst.
Ivo Pavlovičs: Pirms kāda laika Zviedrijā mācītāju, kurš atļāvās publiski izteikties, ka homoseksuālisms ir grēks, iesēdināja cietumā. Pēc tam gan attaisnoja. Pie mums vēl var runāt.
DDD: Vai zviedru Baznīca aizstāvēja šo mācītāju?
I.P.: Nemāku teikt. Bet šī degradācija diemžēl ir skārusi Baznīcas, kuras ir tieši atkarīgas no valsts – Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Somija, Vācija, Lielbritānija. Tās ir valsts Baznīcas.
DDD: Tās tiek finansētas no valsts?
I.P.: Tur Baznīca un valsts vara ir strukturāli saistītas. Baznīca tiek uzturēta no nodokļu maksātāju naudas. Tur, kur ir valsts Baznīcas, tās ar politisku spiedienu tiek piespiestas akceptēt viendzimuma attiecības un pat laulāt šādus pārus.
MūsuSatversmē ir ierakstīts, ka Baznīca ir šķirta no valsts. Tas ir vajadzīgs, lai Baznīcu pasargātu no tā, kas jau notiek daudzās pasaules valstīs, kur ar politisku spiedienu nedemokrātiskā veidā panāk, ka Baznīca akceptē visādas novirzes. Paldies Dievam, šāds scenārijs Latvijā nav iespējams, jo valsts pārvaldes aparāts nav strukturāli saistīts ar Baznīcu, mācītāji nav valsts ierēdņi un mēs nedzīvojam no nodokļu maksātāju naudas, bet no tā, ko draudzes cilvēki un baznīcēni saziedo.
Katrā ziņā Baznīca ir atvērta ikvienam, kurš meklē patiesības ceļu. Būtu labi, ja tautas priekštāvji politiķi nāktu uz baznīcu ne tikai priekšvēlēšanu kampaņu ietvaros vai uz augstiem svētkiem, bet nāktu ar Dieva Vārdu sirdī. Un tie, kuri Dieva vārdu nes sirdī, nestu to arī pār lūpām un savos darbos.
Intervēja Līga Muzikante