Ar Martu Niklusu − Igaunijas Brīvības cīnītāju okupācijas gados − mēs tikāmies Vaidavā – Baltijas valstu politieslodzīto, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku saietā. Viņa “noziegums” okupētajā Igaunijā bija aizraušanās ar fotografēšanu, bildēs atainojot padomju nekrietnības, lai sūtītu uz ārzemēm. Marts Nikluss tika apsūdzēts par padomju valsts apmelošanu, vairākkārt tiesāts un apcietināts. Mordovijas lēģeros viņš satikās ar Latvijas Brīvības cīnītāju Bruno Javoišu, kurš ir mūsu sarunas liecinieks un tulkotājs – viņš lieliski zina igauņu valodu, jo nu jau daudzus gadus dzīvo Igaunijā. Laikraksts “DDD” jau ir rakstījis par Bruno Javoišu – 1963. gada 5. decembrī Rīgas radiotornī viņš pacēla Latvijas brīvvalsts karogu (par to vairāk lasiet: “DDD” Nr.23(301)). Par šo drosmīgo rīcību Bruno Javoišs nokļuva aiz Mordovijas dzeloņdrātīm.
Okupācijas sekas posta arī Igauniju
Saruna ar Martu Niklusu – Igaunijas Brīvības cīnītāju, bijušo ieslodzīto Mordovijas lēģeros
No labās: Marts Nikluss, Līga Muzikante, Bruno Javoišs
DDD: Latvijā, īpaši Rīgā un citās lielākajās pilsētās, latvieši ir mazākumā. Mūsu tautu nomāc okupācijas sekas – okupantu un kolonistu klātbūtne, krieviskā vide. Kā jūtaties jūs Igaunijā?
Marts Nikluss: Pie mums stāsta, ka okupācijas vispār neesot bijis, vai arī esot bijusi okupācija bez okupantiem… Pašreiz lieto terminus, kas izkropļo patiesību. Iebraukušie krievi – civilokupanti, tiek dēvēti par krievvalodīgajiem. Protams, ka viņu ir ļoti daudz.
DDD: Okupanti, kolonisti – šajā kategorijā iekļaujas gan okupācijas laikā iebraukušie krievi, gan pārkrievoti cittautieši, tāpēc termins “krievvalodīgais” ir visaptverošs.
M.N.: Jā, bet vārda “krievs” lietošanu Igaunijā cenšas apkarot. Gluži kā Amerikā nedrīkst teikt “nēģeris” un par žīdu nedrīkst teikt “žīds”, tāpat arī par krievu nedrīkst teikt “krievs”, ir jāsaka – “krievvalodīgais”…
Starp citu,Igaunijā tādu terminu kā “deboļševizācija” arī nelieto, pie mums šo procesu sauc par desovjetizāciju. Ir sovjetizācija un desovjetizācija. Protams, okupācijas sekas ir izjūtamas, turklāt ļoti spēcīgi. Man liekas, ir notikusi tikai krāsu un lozungu izmaiņa – kvalitatīvi nekas nav mainījies. Senie “komunisma cēlāji” vēl joprojām ir pie varas. Agrāk mums visu diktēja Maskava, tagad Brisele, un visādā veidā viņi cenšas runāt ne īstajos jēdzienos – viss tiek sagrozīts. Netiek pateikta patiesība par okupāciju, desovjetizāciju, antikomunismu, padomju varu – par to šodien gandrīz vispār nemaz nerunā. Labākajā gadījumā runā par grūtajiem laikiem, kas ir bijuši, un par to, ka neatkarība ir atjaunota, ka esam sev ar dziesmām atkarojuši brīvību…
DDD: Vai Igaunijas neatkarība patiešām ir atjaunota?
M.N.: Protams, nav!Turklāt no vienas savienības esam iekļuvuši citas savienības tīklā. Varu teikt, ka nepiederu pie tiem, kas ir cīnījušies par tādu Igauniju, kāda tā ir pašreiz.
Tajā laikā, kad ar Bruno Javoišu atradāmies apcietinājumā, mūsu zemju brīvību mēs iztēlojāmies pavisam citādu.
DDD: Arī Latvijas?
M.N.: Jā. Ja 90-to gadu sākumā es būtu zinājis, ka pie varas paliks iepriekšējie “komunisma cēlāji”, tas ir, Kremlim izdabājošie komunisti, tad labāk būtu kļuvis par pianistu…
Manuprāt, Igaunija no visām Baltijas valstīm ir vissarkanākā. Pie mums runā par to, ka neatkarības atgūšana ir notikusi, bet neviens nerunā, kādā veidā beidzās un vai ir beigusies komunistiskā okupācija?! Pie mums runā par pretlikumīgām represijām, bet neko nerunā par komunisma upuriem. Par fašisma upuriem runā, bet par komunisma upuriem nerunā. Izskatās, ja Otro pasaules karu būtu vinnējis nevis Staļins, bet Hitlers, tad tie paši nelieši vien šodien būtu pie varas…
DDD: Tāda ir viņu daba?
M.N.: Jā, tad viņu “svētā grāmata” būtu “Mein Kampf”. Ir jau ļoti viegli salīdzināt: ja Hitlera koncentrācijas nometnēs tika sludināts apzinīgs darbs, tad padomju lēģeros bija lozungs, ka godīgs darbs dara brīvu. Tātad starpības faktiski nav. Darbs nenosoda, bet izlabo. Tas nekas, ka tas ir smags piespiedu darbs… Abiem bija tā pati smadzeņu apstrāde – filigrāni izstrādāta.
Ždanokai esot jauna draudzene
Marts Nikluss: Es domāju, ka kaut kas mainīsies tikai tad, ja valsts pārvaldē nonāks cilvēki, kas ir kompetenti savās nozarēs un patriotiski noskaņoti. Šobrīd Igaunijā par patriotismu cenšas noklusēt, tā vietā skaļi runā par jaunām iespējām Eiropas Savienībā un tamlīdzīgi. Ja kāds ierunājas par patriotismu, kurš igauņiem ir ļoti nepieciešams, tad viņam tiek pārmests, ka ir nacionālists – un tas esot ļoti slikti.
DDD: Mums, latviešiem, tomēr jau kopš padomju laikiem ir palicis iespaids, ka igauņi ir bijuši nepiekāpīgāki pret kolonistiem un patriotiskāk noskaņoti nekā latvieši.
M.N.: Nē, diemžēl es tā nedomāju. Paskatieties Eiroparlamentā – tur ir seši Igaunijas pārstāvji, no kuriem puse ir ar komunista stāžu un Igaunijas nīdēji.
DDD: Ko nozīmē − Igaunijas nīdēji?
M.N.: Viņi ienīst igauņu valodu, grib krievu valodu par otro valsts valodu, negrib mācīties igauņu valodu, ienīst igauņu kultūru un dēvē igauņus par nacionālistiem, fašistiem utt. Eiropas Parlamentā no Igaunijas ir iekļuvusi pat viena krieviete, kura tikai pirms diviem gadiem ieguva Igaunijas pilsonību. Kad viņa vēl nebija EP deputāte, šī krieviete teica, ka igauņu tauta, igauņu valoda, igauņu kultūra ir izmirstoša parādība, tāpēc nav jāmācās igauņu valoda. Un šodien viņa sēž Eiropas Parlamentā! Tatjanas Ždanokas draudzene! Es gribētu jautāt, kā tāda Ždanoka tur iekļuva?
DDD: Naturalizēto okupantu dēļ!
M.N.: Problēma, ka igauņu tauta guļ.
DDD: Tāpat kā latviešu tauta…
Latvijas un Igaunijas problēmas ir līdzīgas
DDD: Šķiet, nevis vēlēšanas kaut ko mainīs, bet ir vajadzīga tautas atmoda?
Marts Nikluss: Jā, progresīvākie cilvēki Igaunijā runā, ka ir nepieciešama jauna igauņu tautas atmoda. Bet mēs esam ļoti piesardzīgi Ukrainas notikumu dēļ, jo Igauniju var piemeklēt kaut kas līdzīgs – šie draudi nav pazuduši.
DDD: Draudi ir piektā kolonna, kas, starp citu, Latvijā ir apjomīgāka nekā Igaunijā. Ārējais ienaidnieks ir mūsu valstu teritorijā civilpersonu izskatā. Vai Igaunijā tiek runāts, ka ir jāveic dekolonizācija, lai novērstu gan igauņu tautas bojāeju, gan nacionālās drošības apdraudējumu?
M.N.: Nē, pie mums par dekolonizāciju nerunā, tiek runāts par naturalizāciju, par integrāciju…
DDD: Arī Latvijā masu informācijas līdzekļos termins “dekolonizācija” ir kā karsts kartupelis mutē. Retais uzdrošinās par to ieminēties. Tomēr laikraksts “DDD” jau vairāk nekā 12 gadus uzstāj uz dekolonizācijas nepieciešamību. Vai Igaunijā ir līdzīga avīze kā ‟DDD”, kas raksta par nacionāliem jautājumiem?
M.N.: Gluži tādas avīzes kā “DDD” nav. Ir žurnāls “Kultūra un Dzīve”, kurā tiek rakstīts par nacionālām problēmām. Un ir vēl arī avīze “Nacionālais Ziņotājs”. Bet šiem izdevumiem tirāžas ir ļoti mazas, salīdzinot ar “DDD”. Avīze “Nacionālais Ziņotājs” ir arī manus rakstus publicējusi. Tomēr lielākoties pašreiz sabiedriskās domas veidotāji ir padomju laika poļitruki, komsorgi… Viņi saka priekšā, ko drīkst, ko nedrīkst; kas labs, kas slikts; kas pareizs, kas nepareizs.
DDD: Papildus tiem nāk klāt arī jaunie sorosieši ar izvirtušās Eiropas propagandu.
M.N.: Jā. Gribu teikt, ka mums ir pilnīgi nederīga ārpolitika, šajā nozarē nav valsts tiesību speciālistu, bet ir bijušie žurnālisti, kas uzskata, ka Igaunijai esot jānoslēdz jauns miera līgums jeb robežlīgums ar Krieviju, jāatdod daļa no Igaunijas – un tad nu mūsu drošība būšot nodrošināta…
DDD: Atļausit pasmaidīt. Latvija pat sprāguša ēzeļa ausis nedabūja no Krievijas par Abrenes atdošanu. Un arī drošāk nav kļuvis ne par mata tiesu.
M.N.: Mēs, kas esam valdošai politikai opozīcijā, nesaprotam, vai tad viņi to nezina un neredz, ka, ja Krievija agrākos līgumus nepildīja, tad nepildīs arī jaunos! Kad Krievija tiks galā ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu, pienāks arī mūsu kārta. Impērija, pēc viņu uzskatiem, ir jāatjauno, tā Putins ir paziņojis. Krievijai nav nevienas kaimiņvalsts, ar kuru tai nebūtu problēmu.
Daudzi nesaprot, ka Krievija gluži vienkārši grib atjaunot savas vēsturiskās robežas. Viņi apgalvo, ka Ukraina esot mākslīgi izveidota valsts, kas vispār neesot nekāda valsts. Jā, un Igaunija varot būt patiesi brīva tikai Austrumu kaimiņa apkampienos, citādi tā kļūšot par kapitālistisko valstu piedevu.
Jāiet kopā – roku rokā!
DDD: Vai mēs kā tautas – jūsuprāt, vai igauņi un latvieši varētu sadarboties patiesas neatkarības atgūšanā? Vai mēs, savu tautu patrioti, esam domubiedri?
Marts Nikluss: Noteikti! Sadarboties − tas ir ļoti nepieciešams, par to nevar būt nekādu šaubu, arī lietuviešiem ir jānāk kopā ar mums. Uzskatu, ka lietuvieši ir pārāki par mums patriotisma ziņā.
DDD: Tur ir mazāks kolonistu skaits.
M.N.: Jā, protams. Lietuva, tēlaini izsakoties, ir kā ļoti labs labības lauks, kas ir tik lieliski sazēlis, ka neļauj pie sevis nezālēm iesakņoties. Lietuviešu ir vairāk nekā 80 procenti, tātad krievu īpatsvars tur ir ļoti mazs.
DDD: Vai ticat, ka pienāks brīdis, kad igauņi, lietuvieši, latvieši vienosies un novērsīs Baltijas valstu okupācijas sekas, veicot deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju jeb desovjetizāciju?
M.N.: Baidos, vai neesam nokavējuši? Tas bija jādara uzreiz. Taču toreiz pie varas bija Tautas fronte un komunisti. Mums tagad ir jāiet soli pa solītim, uzmanīgi. Tomēr esmu patriots un uzskatu, ka jebkurā gadījumā ir jāsaņem sevi rokās!
Jāsāk ar to, ka visus jēdzienus ir jāsauc to īstajos vārdos. Ir jātiek pāri mazvērtības kompleksam un jāiet kopā – roku rokā.
DDD: Vai jūs saskatāt, ka arī no Eiropas Savienības nāk iekšā antivērtības – arī no šī apdraudējuma ir jāsargā mūsu tautas un valstis?
M.N.: Protams, no turienes arī nāk daudz slikta. Un tur dara visu iespējamo, lai tautas uzmanību novērstu no svarīgākām problēmām… Piemēram, par patriotismu nedrīkst runāt. Starp citu, angļu valodas uzspiešana sāk radīt jau pretīguma sajūtu pat angļu valodas skolotājos Igaunijā…
Tāpēc es novēlu ciešākus kontaktus starp mūsu tautām un mūsu valstīm. Ļoti labi, ka Igaunijā ir cilvēks, kurš pārstāv latvietību un latviešu tautu, – tas ir Bruno Javoišs. Viņu pie mums, igauņu patriotiem, plaši pazīst un godā.
Intervēja Līga Muzikante