Saruna ar organizācijas “Latvijas Aizsargi” dibinātāju unvadītāju Ivaru Bisnieku
Par aizsargiem
DDD: Pirms nepilniem diviem gadiem jūs nodibinājāt bezpeļņas organizāciju “Latvijas Aizsargi”. Vai tad Latvijā jau nav pietiekami daudz dažādu aizsargu organizāciju? Kādēļ bija jādibina vēl viena?
Ivars Bisnieks: Latvijā, cik man zināms, ir reģistrētas trīs aizsargu organizācijas – tātad bez mūsu, ko var uzskatīt par Latgales reģiona organizāciju, ir vēl Latvijas Aizsargu organizācija (LAO), kas bāzējas Mārupē, un Zīles vadītie aizsargi. Ar pēdējiem mani iepazīstināja Dailis Rijnieks. 2012. gadā man piedāvāja kļūt par vadītāju, taču tur saskāros ar aizsargiem necienīgu un aizsargu kustību degradējošu uzvedību. Daļa bijušo aizsargu nolēma veidot jaunu organizāciju, kurā būtu tikai tādi cilvēki, uz kuriem var paļauties.
Mana prasība ir tāda – ja esi organizācijā, tad esi gatavs pildīt pienākumus. Manis vadītajā organizācijā nav vietas cilvēkiem, kuri tikai runā, bet neko nedara – staigājošās ziemassvētku eglītes man nav vajadzīgas.
DDD: Savā laikā mēs pārmetām aizsargiem, ka viņu organizācija pārvērtusies par tamborētāju pulciņu, kas tikai pļāpā, bet reāli neko nedara.
I.B.: Jums ir pilnīga taisnība, tādēļ arī izveidojām jaunu aizsargu organizāciju. Mēs esam panākuši sadarbību arī ar Aizsardzības ministriju. Ir vienošanās arī ar Kriminālpoliciju – mēs viņus konsultējam un palīdzam meklēt sēņotājus, ogotājus, kas aizgājuši no mājām. Man pašam ir divdesmit piecu gadu pieredze kā mežstrādniekam. Praktiski viena daļa mūsu organizācijas biedru ir no specvienībām – cilvēkiem, kas šīs jomas pārzina.
DDD: Ar kādu mērķi jūs dibinājāt “Latvijas aizsargus” – ne jau tādēļ, lai tikai meklētu mežā noklīdušos sēņotājus?
I.B.: Virsuzdevums ir atjaunot pirmskara Latvijas Aizsargu organizācijas garu un prestižu. Mēs pārņēmām aizsargu aktīvo militāro pusi – militārais sports, parastais sports, kultūra un viss pārējais, kas aizsargiem bija pirmās Latvijas laikā, protams, pielāgojot šodienas vajadzībām un prasībām un ņemot pretī to, ko mums piedāvā. Piemēram, mēs nodrošinām pasākumu apsardzi. Krustpils novadā ir izveidota biedrība “Daugavas Pārupieši”, kuras sastāvā ir arī mūsu organizācija. Vēl biedrībā ir Vēstures muzejs, Brāļu kapu apvienība un dažādas patriotiskās latviešu organizācijas. Es esmu biedrības “Daugavas Pārupieši” valdes loceklis, un mūsu organizācija ar Vides Aizsardzības fonda starpniecību Krustpils novadā palīdz jauniešiem, Jaunsardzei.
DDD: Kurš var iesaistīties jūsu organizācijā?
I.B.: Praktiski jebkurš, kas ir morāli nobriedis. Ar zināšanām, bez zināšanām, bet ir morāli tam nobriedis.
DDD: Kam nobriedis – veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju? Atjaunot 1918. gada Latvijas Republiku?
I.B.: Pirmkārt, rūpēties par cilvēku drošību tajā reģionā, kur viņi atrodas. Respektīvi, ir jābūt gataviem cīnīties pret zagļu uzbrukumiem, laupīšanām vai kādām citām destruktīvām darbībām. Kaut gan tas ir policijas darbs, bet mēs ļoti labi zinām, ka trim pagastiem vai novadiem ir viens pilnvarotais. Līdz ar to, esot šiem cilvēkiem savās vietās, viņi ir gatavi aizsargāt jebkurā gadījumā, lai apkārtnes ģimenes justos droši. Nedod, Dievs, protams, ja notiktu Ukrainas variants.
DDD: Tātad vairāk tā tomēr ir latviešu pašaizsardzības kustība?
I.B.: Pašaizsardzība, lai saglābtu latviešu tautu un Latvijas iedzīvotājus pasargātu no dabas katastrofām un dažādām nelaimēm – respektīvi, pildīt glābšanas dienesta funkcijas. Darbības spektrs ir visai plašs.
Protams, lai organizācija varētu veiksmīgi attīstīties, nepieciešami līdzekļi. Liela problēma ir ar tehnikas un inventāra iegādi. Otra būtiskākā problēma ir uzticīgu cilvēku trūkums. Ikvienu, kurš vēlas mums pievienoties, mēs pārbaudām. Pārbaudes laiks ir gads.
Patriotisms ir jāieaudzina
DDD: Šodien varam dzirdēt, ka jaunatne nav gatava aizstāvēt savu Tēvzemi un nāciju. Kādēļ?
Ivars Bisnieks: Problēma, manuprāt, ir likumos, kādus ir pieņēmusi mūsu valdība. Konkrēti domāju “juvenālo justīciju”, ko vienkāršie cilvēki saprot kā bāriņtiesu darbību. Uzskatu, ka šī sistēma ir pilnībā jālikvidē.
DDD: Kāpēc?
I.B.: Kad tiek izņemts bērns no ģimenes, neviens nenoskaidro patiesos apstākļus – vienkārši paņem bērnu un viss. Lielais skaidrošanās darbs, ja vispār tāds notiek, ir pēc tam. Otrkārt, tiek runāts par bērnu un jauniešu tiesībām, bet kur tad ir pienākumi? Bērniem, protams, ir jābūt tiesībām sevi aizstāvēt un pasargāt bezizejas gadījumā, un lūgt palīdzību. Bet būtu nepieciešams, lai likumi tomēr kaut nedaudz ļautu bērniem izskaidrot, ka ir arī pienākumi. Audzināšana ir ļoti svarīga. Pienākumu aizstāvēt savu nāciju un valsti ir jāiemāca! Man pašam ir deviņas atvases un labprāt parūpējos arī par kaimiņu bērniem.
Viens no maniem dēliem ir zemessargs, meita darbojas Jaunsardzē, vēl viens dēls pagājušā mācību gada sakumā arī iestājās Jaunsardzē. Tā ir viņu brīva izvēle.
DDD: Vai Latvijai nevajadzētu pārņemt, piemēram, Šveices vai Izraēlas kārtību, kur ikvienam – pat sievietēm – ir jāiziet obligātā militārā apmācība? Varbūt tas iemācītu latviešiem pienākumu pret savu Tēvzemi?
I.B.: Taisnība, bet mūsu sabiedrība ir inficēta ar stulbumu. Viens ir tas, ka ir paradums gulēt uz veciem lauriem, bet otrs – šis stulbuma sindroms. Kamēr to neizskaudīs, nekas nebūs.
DDD: Kā jūs to domājat?
I.B.: Runājoties telefoniski ar kādu patriotisku cilvēku (nesaukšu vārdā), teicu – ir vērts cienīt šo pretējo viedokli. Zinot, ka viņš ir rūdīts komunists, ko pārliecināt nu nekādi nevar, bet par to, ka viņam ir stingrs mugurkauls, ka viņš nemainīs savus uzskatus, manā skatījumā, viņš ir pelnījis cieņu. Lielai daļai mūsu sabiedrības nav šī mugurkaula. Kamēr mums neparādīsies cilvēki ar savu nostāju, kuri pastāv par savu ideju, nekam nebūs jēgas.
DDD: Vai, jūsuprāt, nacionālās idejas, pašapziņas trūkums ir drauds latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanai?
I.B.: Protams! Mūsu tautai un valstij nav nākotnes, jo neesam neko iemācījušies no mūsu tēvu tēviem, no vēstures. Kas mūs dzina iestāties Eiropas Savienībā?! Tas, ka varam braukāt pa pasauli bez vīzām, varbūt ir labi, bet par kādu cenu? Ja stājāmies ES tikai tirgus dēļ, lai varētu attīstīt savu ekonomiku, tad šī ideja ir totāli izgāzusies. Ja mums būtu labas un kvalitatīvas preces, tad tās gribētu arī tad, ja mēs nebūtu nevienā savienībā. Ja mums ir vajadzīgas dabas izejvielas, par noteiktu cenu var vienoties un nopirkt. Es personīgi neredzu nevienu lietu, kuras dēļ mums bija jālien iekšā kaut kādā savienībā. Padomju Savienība – sabruka, Eiropas Savienība, cerams, tāpat sabruks.
DDD: Tikai var gadīties, ka Eiropas Savienības ietekme uz cilvēku apziņām izrādīsies daudz degradējošāka nekā PSRS.
I.B.: Te varētu piekrist. Strauji un neapdomīgi ielēcām šajā vilcienā, kas nesās uz turieni, kur tālāka ceļa faktiski nav. Tāpat kā uz dzelzceļa, kur galā ir grants kalns, kurā ieskriesim.
DDD: Tas ir labākajā gadījumā, bet var gadīties, ka visi iegāžas smirdīgā mēslu čupā…
Latvija – ES buferzona
DDD: Vai, jūsuprāt, prasība likvidēt okupācijas sekas ir aktuāla?
Ivars Bisnieks: Protams, jo pēc neatkarības atjaunošanas nekas nav darīts, lai tās likvidētu. Šeit joprojām ir piektā kolonna! Kā 1939. gadā viņi – okupanti un kolonisti – ienāca, tā nekur nav aizgājuši. Domāju, ka aizsargu kustības, kas bija tik prestiža pirmskara Latvijā, atjaunošana, varētu mainīt šo situāciju.
Mums ir jāaudzina jaunā paaudze ar brīvības ideāliem. Piedāvāju savu organizāciju – durvis ir vaļā, nāciet, pamācīsim, kā izdzīvot, pamācīsim vēsturi. Tie, kuri gribēs un izturēs, tie arī būs nākamie latviešu tautas sargi, bet tie, kuri atkritīs – uzreiz tiks atsijāti…
Ja latvieši zinātu savu patieso vēsturi, manuprāt, mainītos mūsu attieksme pret mums pašiem, jo latviešiem ir ar ko lepoties. Vai kāds zina, ka daži latviešu partizāni dzīvoja mežos vēl līdz astoņdesmitajiem gadiem? Zinu, ka Latgales pusē padomijas laikos no meža iznāca večuks, kam bārda līdz jostas vietai, un jautāja – vai tie sarkanie beidzot ir aizvākušies?…
DDD: Notikumi Ukrainā varbūt ir mainījuši uzskatus, bet līdz šim daudzi mūs nesaprata, jo uzskatīja, ka mēs taču dzīvojam miera laikos, kad nekādi uzbrukumi nav iespējami.
I.B.: Miers ir relatīvs, jo nekāda miera te nav. Faktiski ir jāsaprot tas, ka mēs, iestājoties Eiropas Savienībā, esam nonākuši tādā kā buferzonā. Reiz “Krustpunktos” viens atvaļināts virsnieks pareizi pateica – Latvija ir salīdzināma ar buferzonu hokejā, kas ir spēles laukuma vidusdaļa – cīņa ir par to, kurš ātrāk pārskries uz pretējo pusi un ieņems pozīcijas. Mēs esam starp šiem diviem lielajiem dzirnakmeņiem…
DDD: Un vēl ar lielu piekto kolonnu…
I.B.: Tieši tā. Viņi nav arī beiguši te darboties. Viņiem uzticīgi cilvēki ir gan valdībā, gan Saeimā, gan arī drošības dienestos.
Lai kaut ko beidzot mainītu, latviešiem ir jāmainās un jākļūst atbildīgiem par savas tautas un valsts likteni. Tādēļ arī nolēmu, ka ir jādara viss, lai izveidotu Latvijas laika aizsargiem līdzīgu organizāciju.
Manuprāt, kamēr visās šobrīd reģistrētajās aizsargu organizācijās nebūs iekšējās kārtības, neviens aizsargus neuztvers nopietni. Lai ko šīs organizācijas darītu – mācītu celt teltis vai iekurt ugunskuru –, tām jāatceras, ka nav nekā svarīgāka par organizācijas prestižu. Mūsu priekšteči pirmās Latvijas brīvvalsts laikā pacēla aizsargu morāles latiņu tik augstu, ka, lai kā es censtos, esmu vēl tālu no tā. Toreizējā aizsarga prestižs bija tāds, ka, ja viņš izies kaut vai bez mundiera, viņu tik un tā pazīs. Tagad, atvaino, nav ne tuvu tam. Mans mērķis ir sakārtot šo kustību, atjaunot tās prestižu, lai ikviens zinātu, ka uz aizsargiem var paļauties!
Teātris ar karogu maiņu
DDD: Kā jums liekas, kāpēc mūsu valsts vadītāji ir izvairījušies (un izvairās) no jautājuma par Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju?
Ivars Bisnieks: Domāju, ka tas ir tādēļ, ka valsti vada egoisti un savu personisko interešu vergi.
DDD: Var novērot paradoksālu parādību – daļa sabiedrības pat ikdienas sīkumos īsteno strausa politiku, iestāstot sev, ka ir labāk, nekā patiesībā ir. Vai tiešām cilvēki baidās ieraudzīt patiesību?
I.B.: Tās ir okupācijas sekas. Padomju laikā tev bija jābūt pelēkai masai. Ja Centrālā komiteja pateica – rīt mēs pievedīsim desas, tad cilvēks ticēja, ka rīt būs desas. Un šī ideoloģija turpinās arī šodien – tā nav izskausta, bet tiek borēta un dzīta iekšā. Un, ja mums ir šī piektā kolonna (mafija) pie teikšanas, tad jājautā – ar ko atšķiras Hitlers, Staļins un visi pārējie? Ne ar ko.
DDD: Sarunās esam daudzkārt secinājuši, ka Atmodas laikā lijis pārāk maz asiņu, lai cilvēki saprastu, ko nozīmē neatkarība un brīvība. Varbūt šodien daudzinātā brīvība nemaz toreiz netika iegūta?
I.B.: Tas bija teātris ar karogu maiņu, kuram cilvēki noticēja. Šis teātris turpinās. Un nevienam vairs nav noslēpums, ka mūsu ekonomika un aizsardzība ir pilnībā iznīcināta. Atliek tikai proporcionāli salīdzināt vēsturiskos skaitļus – tagad un toreiz. Aizsardzības ministrs Vējonis nosauca šos skaitļus, kas ne tuvu nav pirmskara Latvijas laika bruņotajiem spēkiem: aizsargu vien bija 80 tūkstoši – kur nu vēl Latvijas armija, Latvijas robežsargi, policija!
DDD: Toreiz godā bija patriotisms.
I.B.: Un toreiz katrā otrajā mājā bija aizsargi, bija ticība, bija attīstība. Bet tagad? Tagad tauta ir notrulināta, slimo ar debīlismu.
DDD:
I.B.: Pirmkārt, ir jāpamostas no šī stulbuma un debīlisma miega. Lai ikviens loģiski padomā un godīgi atbild – vai esam gatavi sākt visu no nulles? Latvijai ir vajadzīgs viens vadonis, nevis simts babuļņieku. Tas nu ir viennozīmīgi. Labāk viens diktators nekā simts mērkaķu ar granātām.
Bet, runājot par aizsargiem, durvis ir vaļā. Tikai jāpiebilst, ka nevienam netiks ļauts diktēt savus noteikumus – vai nu nāc un dari kopā ar mums, vai sēdi mājās, kāju pār kāju pārlicis, un sūc aliņu. Ja nav vēlēšanas pašaizliedzīgi darboties, turēt nevienu neturēsim – mums nav vajadzīgi cilvēki kvantuma vai biedru naudas dēļ. Man ir vajadzīgi cilvēki, uz kuriem varu paļauties – man ir vajadzīgs reāls darbs. Teātra spēlētāji, kā Valmieras pulkā vai LAO, kas negrib sakārtot un pacelt šīs kustības prestižu, manā organizācijā nebūtu vajadzīgi. Tādi lai meklē tamborēšanas pulciņu, kur var atnākt reizi gadā, pacelt ķepiņu un viņam tad piesprauž aizsargu krustu, pasniedz goda rakstus.
Intervēja Liene Apine