Saruna ar latviešu patriotu Kristapu Kašu
Protests pret okupāciju
DDD: Pusnaktī, kad 8. maiju nomainīja devītais, tu kopā ar vairākiem domubiedriem Pārdaugavā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa, kur jau viss bija sagatavots okupantu dzīrēm, noliki vainagu. Vainags simboliski bija veidots no divām daļām. Viena vainaga puse bija vīta no skujām ar baltām rozēm un to rotāja uz baltas lentas uzrakstīts astotnieks, bet otra vainaga puse bija darināta no dzeloņstieplēm, kuras bija apsietas ar sarkanu lentu un skaitlis deviņi. Kādēļ tev bija svarīgi sarīkot šādu akciju par kuru visticamāk vairums uzzina tikai tagad – lasot šo interviju?
Kristaps Kašs: Vainags tika veidots kā simbols Otrā pasaules kara beigām Eiropā un padomju okupācijas sākumam Latvijā. Arī vainaga nolikšanas laiks tika izvēlēts apzināti – tieši pusnaktī, kad lielākajai Eiropas daļai karš beidzās, bet Latvijai sākās ilgi okupācijas gadi.
Nepalikt malā un aktīvi paust savu attieksmi kļūst ar katru dienu aizvien svarīgāk, jo, ņemot vēra pēdējā laika notikumus, ir absolūti skaidrs, ka tā saucamā integrācija ir izgāzusies. 9. maijs vienmēr ir bijis pretrunīgs, un, manuprāt, ir pienācis īstais brīdis, lai sāktu pievērst uzmanību šim jautājumam. Pēdējā laika notikumi rāda, ka arī tuvākajās postpadomju valstīs, kur nekāda t.s. moskaļu integrācija nav iespējama, vēsturiskā atmiņa ir prosovjetiska, un tā gūst aizvien plašāku atsaucību. Gribētos uzsvērt, ka problēma nav tikai krievos, poļos vai ukraiņos – problēma ir tajos, kuri ilgojas pēc PSRS un Maskavas. Ir pēdējais brīdis sākt par to runāt. Integrācija kā tāda varbūt ir laba lieta, bet tā īsti nav notikusi ne Ukrainā, ne Latvijā. Varbūt pat ir jau par vēlu kaut ko darīt.
DDD: Kāpēc integrācija Latvijā nav bijusi iespējama?
K.K.: Viennozīmīgi skaidrs, ka integrācija notiek uz vienotas vēstures un vienotas kultūras bāzes. Piemēram, ne jau divvalodība veicinās integrāciju. Latviešu valoda ir tikai latviešu skolās, savukārt nelatviešu skolās nav divas valodas – faktiski tur ir tikai un vienīgi krievu valoda un pavisam citi vēstures traktējumi un kultūra. Līdz ar to integrācija faktiski nav notikusi – tā šādos apstākļos nav iespējama.
DDD: Vai piekrīti, ka vajadzēja sākt ne jau ar integrāciju, bet gan ar deokupāciju un dekolonizāciju?
K.K.: Jā, protams. Neesmu gan plašāk iepazinies ar citu šīs idejas piekritēju piedāvātajiem risinājumiem, bet es uzskatu, ka pirmajā vilnī, kad gāja projām Padomju armija, bija jāaizbrauc arī bijušajām militārpersonām ar ģimenēm un viņu līdzskrējējiem. Grūti varbūt būtu toreiz pielīdzināt okupāciju un līdz ar to arī īstenot deokupāciju attiecībā uz tiem cilvēkiem, kas jau ir piedzimuši Latvijā, bet es nešaubos, ka, ja pacenstos, starptautiskajos likumos varētu atrast līdzīgas konsekvences.
Kas attiecas uz Latviju, tad šobrīd deokupācija, protams, būtu ļoti vēlama. Cik tā, dažādu iemeslu dēļ, ir iespējama, manuprāt, nav vērts apspriest. Paldies Dievam, redzot to, kā notikumi saasinās Ukrainā, kas savā laikā notika Tallinā (Aļošas grautiņos), manuprāt, dekolonizācija kļūs pieprasītāka un līdz ar to arī iespējamāka. Piemērs ir arī Francija, kura pierāda, ka, lai gan tur stāsts ir atšķirīgāks no Latvijas, vismaz daļēji ir iespējams atbrīvoties no tiem cilvēkiem, kuri nav vēlējušies integrēties – bez īpašām problēmām ir iespējams viņus aizsūtīt atpakaļ uz viņu etniskajām dzimtenēm.
Manuprāt, Latvijai ir jārīkojas līdzīgi. Protams, varam ļaut tiem, kas ir patriotiski noskaņoti, kuri ir draugi, palikt, jo, par laimi vai diemžēl, esam tomēr demokrātiska valsts.
Lojalitātes pārbaude
DDD: Pirms vairākiem gadiem mācītājs Zuika, kad runājām par lojalitāti, izstāstīja piemēru no savas dzīves. Viņš savam armijas biedram baltvācietim jautājis: ko darīsi, ja nāks iekšā vācieši – šausi uz viņiem? Baltvācietis atbildējis: nē. Nu, tad saprotu, ka šausi man mugurā?
Vai tev nešķiet, ka šis būtu labs kritērijs, ko likt pamatā krievvalodīgo lojalitātes pārbaudei – uz ko viņi šaus, ja Latvijai uzbruks Krievija?
Kristaps Kašs: Domāju, ka šis absolūti ir stūrakmens cilvēku lojalitātes pārbaudei. Es strādāju darbavietā, kur vairāk nekā deviņdesmit procenti darbinieku ir krievvalodīgi – viņu viedokļi par Latviju un attieksme pret to atšķiras. Mans tiešais priekšnieks, piemēram, paziņoja, ka kara gadījumā (vienalga ar kuru valsti) viņš aizsargās Latviju, jo, kaut arī dzimis Harkovā, ir dienējis Latvijas armijā, devis zvērestu un uzskata par savu pienākumu aizstāvēt Latviju, ko ir pieņēmis par savu dzimteni. Domāju, ka tā uzskata vairāki, taču, protams, tas nav pietiekami, lai teiktu, ka dekolonizācija nav vajadzīga.
DDD: Putins jau vairākus gadus aicina savus tautiešus mājās, viņš ir izveidojis pat speciālu repatriācijas programmu. Latvijas vadība neizmanto šo iespēju, bet tikai sludina – neatdosim savus krievus Krievijai. Kāpēc, tavuprāt, valsts vadītāji un pat vienkāršie latvieši pievērš tam tik maz uzmanības?
K.K.: Domāju, ka viena no nelaimēm ir tā, ka Latvijā par to vispār informācijas nav un ka tas viennozīmīgi ir izdevīgi varas elitei – uzreiz paveras plašs ietekmējamo loks radikāļiem, formālajiem margināļiem. Cik daudz tās partijas, kas sludinājušas latviskumu, ir izdarījušas? Šīs partijas nekādi nav veicinājušas nevēlamo iebraucēju aizbraukšanu, nav pat skaļi runājušas par to, ka ir tāda iespēja aizbraukt. Savukārt tās partijas, kuras it kā aizstāv nelatviešus, arī neko viņu labā nav darījušas – nav, piemēram, informējušas, ka ir iespējas aizbraukt no nemīlētās Latvijas.
Sadzīvē tāpat viss tikai runāšanas līmenī. Nekas tā pa īstam netiek darīts ne latviešu, ne cittautiešu labā. Krievvalodīgo labā kaut ko dara t.s. Maskavas spalvainā roka, bet viss ir vairāk tāda kūdīšana, nevis darbi labklājības virzienā – ja neskaita pensijas, ko viņiem maksā… Principā viss ir tikai politisku motīvu dēļ – kaut ko runā, ka nu tik darīs, ka nu tik būs, bet viss joprojām ir pa vecam. Piemēram, “Saskaņas centrs” krievvalodīgajiem apsola, ka Rīgā nebūšot ienīstā Džohara Dudajeva iela, bet tā joprojām ir (mums, latviešiem, protams, par to nav iebildumu). Dažāda veida un dažādu pakāpju it kā nacionālas partijas arī daudz ko sola – par integrāciju, par skolu reformām utt., bet patiesībā izdarīts ir 0,00 – NEKAS! Tikmēr vienkāršie iedzīvotāji dzīvo it kā labi, bet tomēr pievērš uzmanību tikai savām ikdienas rūpēm, gādājot par savu pamatvajadzību apmierināšanu. Vai to pārmest vienkāršajiem latviešiem – tas ir strīdīgs jautājums, jo ir skaidrs, ka paša indivīda un viņa ģimenes rūpes jebkurā gadījumā miera apstākļos parastam cilvēkam ir vissvarīgākās.
DDD: Patiesībā pie varas esošo partiju rosīšanās, labas darbības imitācija situāciju tikai pasliktina. Vai cilvēki tiešām domā, ka, aizejot uz vēlēšanām, pieliekot krustiņu, mīnusiņu, darbs jau izdarīts?
K.K.: Acīmredzot. Respektīvi, tā ir kolektīvā atbildība, kas raksturīga t.s. demokrātijai, kad cilvēks, piedaloties vēlēšanās, jūtas izpildījis savu pilsoņa pienākumu un nodevis savu pilnvaru rīkoties citam, atbrīvojies no personiskās atbildības. Otra lieta, cilvēki jau pat nelasa partiju programmas – paklausās tikai solījumus, tad dzīvo un gaida. Tur nav pat ko apspriest. Manā skatījumā, kā to ir parādījuši pētījumi citās valstīs – septiņdesmit līdz astoņdesmit procenti nav nedz aktīvi, nedz ieinteresēti aktīvi iesaistīties valsts attīstībā. Būsim godīgi, ja runājam par aktivitāti vēlēšanas, – tā nav aktivitāte. Pēc analoģijas par aktīvu tad varētu nosaukt arī aitu, kuru dzen uz kaušanu.
Kad latvieši modīsies?
DDD: Kam būtu jānotiek, lai latvieši pamostos? Vai tiešām mums vajag Ukrainas situāciju, lai ikviens saprastu, ka bez deokupācijas un dekolonizācijas situācija valstī neuzlabosies?
Kristaps Kašs: Laikam jau ir tā − jo tuvāk Latvija būtu Ukrainas scenārijam, jo ticamāka būtu iespēja, ka kaut kas varētu manīties šajā jautājumā. Ir jau tā komforta zona – Maslova piramīda perfekti darbojas. Visi čīkst, cik ir slikti, bet patiesībā ir paēduši un zem jumta, neviens viņam virsū neklūp, neviens nesit – ar to tad arī pietiek. Kaut ko jau tur paburkšķ zem deguna, bet viņam pietiek ar to, ka viņš mājās var sarunāties latviski, ja palaimējas, ka viņš strādā latviešu kolektīvā, tad vispār lieliski, bet par to, kas notiek apkārt, viņam ir vienalga.
DDD: Tad tā nav tauta, bet kaut kāda inerta masa, kas tikai plūst pa straumi…
K.K.: …to pat par sociumu ir grūti nosaukt. Paskatoties, piemēram, uz Amerikas Savienotajām Valstīm vai to pašu Krieviju, redzam, ka tur nav tautas, bet ir sociums, tomēr patriotisks, lai kādu politiku tās vadītāji īstenotu. Patiesi žēl perspektīvos latviešus, kuru iniciatīvu nemitīgi slāpē “dīvāna” patrioti vai vienaldzīgie.
DDD: Daudziem ir egoistiska domāšana – ja būs slikti, aizbrauksim uz citurieni, kur maksā lielākas algas un ir labākas sociālās garantijas.
K.K.: Par laimi latviešiem kvantitāte nav bijusi izšķirošā – izšķirošā ir bijusi kvalitāte. Ja astoņsimt gadus jau esam izturējuši nemitīgu spiedienu no dažādām pusēm, tad, protams, turpināsim izturēt un dzīvosim uz priekšu. Gribētos, protams, lai mēs būtu īsti, nevis tikai šķietami saimnieki savā zemē.
DDD: Dažkārt cilvēki jautā, kāda jēga kaut ko darīt, kāda jēga, piemēram, iet 16. martā pie Brīvības pieminekļa, ja tas tāpat neko nemaina valdības īstenotajā politikā? Ko tu atbildētu uz šādiem izteikumiem – vai vajag darboties, lai gan acīm redzamu uzvaru it kā nav?
K.K.: Atbildētu viņiem – protams, ka vajag. Bet laikam jau tas ir katra sirdsapziņas jautājums. Es savas sirdsapziņas priekšā nevarētu ne normāli gulēt, ne vecumdienās mierīgi nomirt, ja zinātu, ka ir bijusi iespēja cīnīties un pildīt savu pienākumu, bet neesmu to darījis. Man personiski galu galā ir pienākums arī pret savu dzimtu, jo tā nu ir sanācis, ka rados man ir bijušas izcilas personības. Partizāns Pēteris Supe ir tiešs radinieks tēva mātei; tēvs savukārt bijis uz Barikādēm, viens vecais tēvs dienējis Leģionā, otrs iesaukts Padomju armijā, bet spējis aizmukt un pēc tam kaut kā izvairīties. Vecvectēvs bija Latviešu strēlnieks Jukuma Vācieša pulkā.
DDD: Būtu jocīgi, ja tu pēkšņi kļūtu par latvieti, kurš vienaldzīgi noskatās, kā aiziet bojā viss, par ko cīnījās tavi radinieki.
K.K.: Godīgi sakot, ar to visu, ko cenšos darīt, man ir par maz. Bieži vien sev pārmetu, ka neesmu varējis savā dzīvē izdarīt tik daudz, cik darījuši mani senči. Attaisnoties jau vienmēr var ar kaut kādiem apstākļiem, bet, ja ir iespējas kaut ko vairāk izdarīt savas tautas un Dzimtenes labā, tas ir jādara. Galvenā atziņa, ko esmu dzīvē ieguvis – jādara likumu ietvaros. Šodien nav kara laiks un kara likumi, tāpēc jau, manā skatījumā, tā darbība ir tāda pieticīga.
DDD: Kad puišiem kādreiz jautāju, vai esat gatavi karot, bieži vien saņemu, manuprāt, visai dīvainas atbildes – kas tad tas par jautājumu, tagad taču miers, esmu pacifists. Vai tiešām šāds jautājums – vai esi gatavs ar ieroci rokā aizstāvēt savu Dzimteni (arī mirt par to) – ir neadekvāts?
K.K.: Manuprāt, tādam jautājumam vispār būtu jābūt liekam, tas ir, ikvienam nešaubīgi būtu jābūt gatavam aizstāvēt savu Tēvzemi un tautu. Neesmu bijis tur uz vietas, bet, cik saprotu, tajā pašā Ukrainā ļoti daudzi (pat tie, kas piedzimuši kā krievvalodīgi, bet uzskata sevi par ukraiņiem) ir gatavi mirt savas Dzimtenes, nedalāmas Ukrainas dēļ. Tāpat arī vēl citas daudzas tautas. Es domāju, ka arī latviešiem ir jābūt tam gataviem. Manuprāt, viena daļa mainītu savas domas, ja būtu nolikti izdzīvošanas jautājuma priekšā.
Man ir zvanījuši paziņas, cilvēki, kuri līdz šim salīdzinoši mierīgi līdzās pastāvējuši, bet tagad prasa, ko darīt, kā rīkoties? Viņi ir gatavi cīnīties, ja vajag. Cilvēki pat medību kolektīvos vienojas par plānu, kā rīkoties ārkārtas situācijās. Kas attiecas uz tā saucamajiem pacifistiem, es viņiem novēlētu nekad nenokļūt situācijā, kad viņiem ir jāizvēlas, ko tad īsti darīt.
DDD: Vai obligātais militārais dienests Latvijā, tavuprāt, tiešām bija jānomaina pret profesionālo armiju?
K.K.: Tas patiesībā ir koks ar diviem galiem. Ir jau, protams, arī Zemessardze, kas nereti ir labāk sagatavota par vienu otru Eiropas armiju. Bet, kas attiecas uz obligāto un profesionālo dienestu – tas ir diskutabls jautājums. Nav taču noslēpums, ka Latvijas pilsonību ieguvuši daudzi Latvijai un latviešiem nelojāli cilvēki. Vai tad mums vajadzētu apmācīt tādus, kas pēc tam cīnīsies pret mums pašiem? Nav jau, protams, izslēgts, ka tādi paši ir arī profesionālajā dienestā.
Pirms atjaunot obligāto militāro dienestu, manuprāt, vispirms būtu jāpiestrādā pie Pilsonības likuma un jāpārskata naturalizācijas kārtība, pilnībā mainot pilsonības piešķiršanas kritērijus un pamatu. Tikai pēc tam varam runāt par to – atjaunot vai neatjaunot obligāto militāro dienestu.
Vēsturiskās kļūdas ir jālabo
DDD: Gribot negribot atkal atriežamies pie tā, ka jebkur pasaulē, kur bijusi okupācija, jānotiek deokupācijai, ja bijusi kolonizācija, jānotiek dekolonizācijai. Šo posmu izlaižot, nonākam absurdā strupceļā. Izejas jau nav. Un šodien, tēlaini izsakoties, grieziens būs sāpīgāks, nekā tas būtu bijis deviņdesmito gadu sākumā.
Kristaps Kašs: Tieši tā. Mēs ļoti brīnišķīgi visu redzam Ukrainā. Ukrainas liktenīgā kļūda bija padomju un Krievijas karabāzu atstāšana savā teritorijā, respektīvi, Krimā. Paldies Dievam, ka vismaz to mēs nepieļāvām. Tikai diemžēl nepaspējām novākt to kauna stabu Karātavu laukumā, kamēr tika jaukti nost Ļeņina pieminekļi. Protams, deokupācija, dekolonizācija būtu bijis ļoti liels bonuss – kaut vai veicot to daļēji.
DDD: Īstenībā nedrīkstēja Latvijā atstāt atvaļinātās padomju militārpersonas, jo kas tad izaudzināja tos jaunos, kas tagad iet pie Uzvaras pieminekļa, staigā treniņtērpos un bļauj krievu valodā – kurš?
K.K.: Tas ir viens. Otra lieta, ir kompartijas darboņi, redzamākiem, kas bijuši virsotnē. Es uzskatu, ka aizliegums piedalīties politikā bija jāattiecina uz pilnīgi visiem aktīvajiem komunistiem. Labi, viena daļa no viņiem atjaunoja Latvijas neatkarību, tomēr ir skaidrs, ka tā bija savlaicīga kažoka maiņa. Tādām personībām kā Anatolijam Gorbunovam, Ivaram Godmanis u.c. tomēr bija jātiek, ja ne tiesātām, tad vismaz atstumtām no iespējām turpināt politisko karjeru. Galīgi neiet kopā tas, ka 1988. gadā cilvēks var paziņot, ka Helsinki-86 dalībnieki ir jāved uz Sibīriju un jānošauj, bet gadu vēlāk jau ir lielākais Latvijas patriots.
DDD: Būtībā tie, kuri Atmodas laikā bija procesu virzītāji un uzstājās kā lielākie patrioti, patiesībā ir atbildīgi par to, kādā Latvijā mēs pašreiz dzīvojam. Ja nonāksim situācijā, kad būs atkal jākaro, lai aizstāvētu savu tautu un valsti, vainīgi būs tieši viņi.
K.K.: Varam, protams, cerēt, ka tas nenotiks, kaut gan pateikšu godīgi – manuprāt, pasaule uz to iet. Labāk būt gataviem. Romieši ir teikuši: “Gribi mieru, gatavojies karam!” Varbūt, ka visa šī nelaime ir ielaista tik dziļi, ka savādāks atrisinājums nemaz nav gaidāms. Varbūt pat militārs konflikts būtu glābiņš mūsu tautai – mēs atgūtu patiesu neatkarību un pasargātu sevi no pašreiz notiekošās fiziskās un morālās degradācijas.
Atkal ir jāpiemin jau tas bēdīgi slavenais Ukrainas piemērs. Ja Latvijā šī nelaime, līdzās ar domu “gan jau viss laika gaitā izlabosies, rētas ar laiku sadzīs” tiks ilgāk vilkta garumā, ir liela iespēja, ka šīs rētas sadzīs nepareizi.
DDD: Būs no jauna jālauž, un tas būs daudz sāpīgāk.
K.K.: Tieši tā. Ir savlaicīgi jāvēršas pie ārsta, nevis jāstaigā ar salauztu kāju, līdz tā saaug ar pēdu uz otru pusi vai vēl kaut kādi brīnumi notiek. Lietas jālabo savlaicīgi. Ceru, ka nav par vēlu. Tāpēc arī šobrīd darbojos, cik vien spēju.
It īpaši nevaru samierināties ar tiem tā saucamajiem nacionālajiem patriotiem, kuri vispār nedara neko, bet tikai runā, sola un raujas pie varas. Vai kādi rezultāti ir gaidāmi no katra šāda pseidonacionālista, lai paliek katra paša apspriešanai – negribas īpaši mest akmeni kāda virzienā.
DDD: Ik pa laikam dzirdam, ka ir jānomainās politiķu paaudzei, lai būtu jūtami kādi uzlabojumi.Nacionālā apvienība ir it kā jaunās paaudzes latviešu politiķi, bet es neteiktu, ka kaut kas būtu mainījies latviešiem par labu.
K.K.: Manā skatījumā, ja aplūkojam, kas ir Nacionālā apvienība, vislielākā kļūda bija “Visu Latvijai!” apvienošanās ar tēvzemiešiem. Tēvzemieši bija komformisti un t.s. zelta kārts izspēlētāji. Lai gan teic, ka “Visu Latvijai!” ir pārņēmuši varu Nacionālajā apvienībā, diemžēl šī tēvzemiešu pieeja lietām bieži vien izrādās spēcīgāka un dzīvotspējīgāka. Atkal jāsaka – Maslova piramīda darbojas teicami. Ja maizīte galdā, tad tiek aizmirsti visi ideāli.
Es vēl tomēr ceru, ka atsevišķiem cilvēkiem tieši no “Visu Latvijai!” ir vēl saglabājušies mugurkauli un arī turpmāk saglabāsies, bet lielai daļai, protams, nevaru veltīt nekādus labus vārdus. Bet tas jau droši vien tā ir jebkurā organizācijā. Ticu, ka arī Zaļo un Zemnieku savienībā daži ir patiesi patrioti. Pieļauju, ka arī “Vienotībā” ir atrodami īsti patrioti. Vienīgi tas redzējums − demokrātiskāk vai radikālāk (nosacīti) nonākt pie mērķa − izšķir partiju piederību. Bet diemžēl šie cilvēki visbiežāk tiek maldināti – viņi partiju iekšienēs neko nesasniedz vai arī sasniedz tad, kad ir jau pilnīgi pārtaisīti.
Labāk būt vilkam!
DDD: Ja Latvijā pēkšņi ienāktu, piemēram, Krievijas karaspēks, vai latvieši ir gatavi sevi aizstāvēt? Man jāatzīst, ka es nezinātu, ko darīt šādā situācijā. Vai vispār mums ir plāns, ko kurā situācijā dara civiliedzīvotāji?
Kristaps Kašs: Tas ir ļoti labs jautājums. Īstenībā plāna nav. Plāns ir tāds: kad atskan sirēnas, tad, lūdzu, ieslēdziet radio, televizorus un jums pateiks, ko darīt. Lielākoties tas var nenotikt vai var jau būt par vēlu. Pat tādā lielā valstī kā Savienotajās Valstīs, kur uzbrukums ir maz iespējams, ir glābšanās plāns, par ko bērniem māca jau skolā. Vietējie šerifi un policijas iecirkņi zina, ko un kā darīt, ko teikt cilvēkiem, lai cilvēki zina, pie kā vērsties. Latvijā, šķiet, nekā tāda nav. Ja ir, tad droši vien tas ir valsts noslēpums. Kāda jēga no tāda plāna, kas ir valsts noslēpums? Latvijā skolās būtu jāatjauno civilās aizsardzības mācība.
DDD: Mums ir jāgaida NATO, kas mūs glābs…
K.K.: Jā, nepagāja ne septiņdesmit gadi, kad amerikāņi beidzot atbrauca.
DDD: Nacionālie partizāni tā arī nesagaidīja. Smiekli caur asarām.
K.K.: Negribas pat komentēt. Jā, Latvija ir stratēģiskais tranzītmezgls, bet, kamēr šeit nav atrasts kāds noderīgs izraktenis, mūs neviens neaizsargās. Tranzītmezgls tikpat var būt arī Lietuva vai Igaunija.
Sākumā amerikāņi tur kaut ko pīkstēja, ka palīdzēs ukraiņiem, bet viss joprojām palicis runu līmenī, un principā jau ir iestājies absolūts klusums. Tie lielie spēlētāji spēles spēlē pavisam savādāk. Es ticu, ka vienošanās pastāv starp Krieviju un ASV līdz tādam līmenim, ka tur notiek maiņas tirdzniecība – kurš ko piedāvā. Krievi vairs nebļaustās par Sīriju, amerikāņi savukārt neko nepiemin par Krimu.
Domāju, ka ir kāda vienošanās starp Krieviju un ASV, kur jautājums par Sīriju un Krimu ir tikai aisberga redzamā daļa. Ļoti dīvains bija sprādziens Bostonas maratona laikā. Kādēļ čečeniem, ja ASV ir vienmēr atbalstījusi Čečenijas neatkarību, bija kaut kas jāspridzina? Neilgi pēc tam taču Krievija ar Amerikas Savienotajām Valstīm vienojās par kopīgiem plāniem tā saucamā terorisma apkarošanā. Man radās aizdomas, ka tas varētu būt jauns Molotova-Ribentropa pakts. Mums atliek cerēt, lai tas tā nebūtu, bet principā Krimas scenārijs vedina domāt par to. Mēs varam tikai parēķināt, kurā pusē tad mēs paliksim. Man nekādas ticības nav, ka šajā pasaulē kaut kas notiktu godīgi. Esmu pārliecināts, ka varam paļauties tikai paši uz sevi, savu neatlaidību.
DDD: Tauta, kura ir gatava cīnīties un mirt par savu neatkarību, ir dzīvotspējīgāka par to, kura, atsakoties no savām vērtībām un sirdsapziņas, pielāgojas un lokas visiem vējiem līdzi.
K.K.: Galu galā, kaut kad jau visiem tāpat ir jāmirst. Kādēļ nemirt, cīnoties par taisnību un brīvību? Tas, protams, nenozīmē, ka dzīve bijusi bezvērtīga, ja neesi karojis. Vienkārši jābūt iekšēji gatavam cīnīties.
DDD: Taisnība, ja cilvēki garā būtu varonīgi, izpaliktu daudzas nelaimes, traģēdijas, kas caur ciešanām norūda.
K.K.: Salīdzinājumi ir dabā. Pat guļošam vilkam vai Stafordšīras terjeram neviens nemēģinās iespert ar kāju, bet bezspēcīgu, bezzobainu kaķi iemetīs kanālā vai kā savādāk nobendēs. Viena lieta ir būt trusim vai aitai, bet pavisam cita – vilkam, kaut arī gulošam.
DDD: Tad atliek vien novēlēt latviešiem būt nevis aktīvām aitām, bet guļošiem vilkiem.
K.K.: Es ļoti ceru, ka tieši tā tas šobrīd arī ir. No sirds ceru, ka latvieši ir guļoši vilki, nevis aitas.
Intervēja Liene Apine