VĪRI MELNĀS MASKĀS
Šogad 12. martā aprit 10 gadi kopš terorakta, kurš bija vērsts pret Latvijas Nacionālās frontes (LNF) priekšsēdētāju Aivaru Gardu.
Uzbrukums Aivaram Gardam ar smagu miesas bojājumu izdarīšanu un viņa automašīnas dedzināšanu notika gaišā dienas laikā, plašā daudzdzīvokļu māju pagalmā, pie “DDD” redakcijas un apgāda “Vieda” biroja ārdurvīm, vairāku aculiecinieku klātbūtnē. Par spīti daudzajām savāktajām liecībām un faktiem, šis noziegums vēl joprojām nav atklāts, kaut arī tiesībsargājošās iestādes dievojas, ka tikuši likti lietā visspēcīgākie resursi valstī, kādi ir slepkavību un organizētās noziedzības izmeklēšanas gadījumos. Tomēr privātajās sarunās dažas policijas amatpersonas ir izteikušas pieņēmumus, ka noziegumā, kurš tika vērsts pret Aivaru Gardu, ir iesaistīti specdienesti, visticamāk arī citu valstu specdienesti, tādēļ tā atklāšana būtu iespējama vienīgi tad, ja mainītos visa politiskā situācija pasaulē. Un tomēr, vai tiešām mūsu Satversmes aizsardzības birojs ir pavisam nespējīgs?
Latvijā diemžēl ir vairāki smagi noziegumi, pat slepkavības, kas vēl joprojām nav atklātas. 
Viens no skandalozākajiem tiesībsargājošo instanču nespējas gadījumiem ir Rīgas apgabaltiesas tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavības neskaidrība. Tāpat Aizsargu organizācijas priekšnieka Jāņa Rības nošaušana ir palikusi “miglā tīta”. Katrs šāds neatklāts uzbrukums ir savdabīgs, arī noziedznieku motīvi visticamāk atšķiras, tomēr vienojoša pazīme ir tiesībsargājošo instanču nevarēšana vai negribēšana “lēkt uz ecēšām”. Tas, protams, rada jautājumus.
Runājot par nopietno uzbrukumu Aivaram Gardam, pirms desmit gadiem presē šis noziegums tika atspoguļots ļoti ciniski – proti, divi jaunieši maskās esot piekāvuši skandalozo Aivaru Gardu, aizdedzinājuši viņa automašīnu, un tagad viņa vietnieces ar asarām acīs un aizžņaugtu elpu slimnīcā ir gatavas pasniegt piekautajam upurim tējas krūzi… Kā bija īstenībā? Lasītājiem, kuri ir piemirsuši vai nezina patiesos notikumus, piedāvājam izlasīt mūsu avīzē rakstīto tikai dažas dienas pēc 2004. gada 12. marta terorakta (skat.: “DDD” Nr. 6(54), 18.03.2004.– 01.04.2004.):
“Melnos tērpos un sejas maskās ģērbti, sportiska izskata, labi trenēti vīrieši 12. martā pie apgāda “Vieda” ārdurvīm mēģināja nežēlīgi un cietsirdīgi noslepkavot Aivaru Gardu. Kā vēlāk slimnīcā pastāstīja ārsts, neiroķirurgs Māris Strazdiņš, iegūtās traumas liecina, ka Aivaram Gardam ir sists ar metāla stieni pa galvu un beisbola nūjām pa kājām. Apgāda “Vieda” darbinieki pa logu ir paspējuši ievērot četrus uzbrucējus, tomēr nav izslēgts, ka viņu ir bijis vairāk. Ārsts, kurš izmeklēja Aivaru Gardu, izteicās, ka pēc gūtajām dzīvībai bīstamajām traumām var secināt, ka noziedznieku mērķis ir bijis Aivaru Gardu nogalināt. Papildus slepkavības mēģinājumam teroristi sadauzīja, aplēja ar degmaisījumu un aizdedzināja Aivara Gardas automašīnu.
[..] Šobrīd Aivars Garda atrodas slimnīcā, viņa veselības stāvoklis ir stabils, un viņa mieru nodrošina bruņota apsardze, kuru beidzot, apzinoties situācijas skaudro nopietnību, ir izlikusi Valsts policija [precīzāk, Valsts policijas nodaļa, kas nodarbojas ar slepkavību izmeklēšanu]. “DDD” redakcija gan uzskata, ka Drošības policijas priekšniekam Jānim Reinikam būtu vēl nopietnāk jāpadomā, kā izpirkt savu vainu, ņemot vērā, ka viņš ir saņēmis vairākus iesniegumus par izteiktajiem draudiem nogalināt Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju un viņa vietnieces, tomēr Drošības policija līdz šim nevienu no draudētājiem nav nodevusi tiesai. Līdz ar to ir jāsecina, ka terora akts pret Aivaru Gardu ir Drošības policijas vārgās darbības rezultāts. Jānim Reinikam steidzamā kārtā būtu jāparūpējas par savu labo slavu un jāatrod uzbrucēji, citādi tautā jau sāk melst, ka uzbrukumu LNF vadītājam ir organizējuši paši valdošā, noziedzīgā, pretlatviskā režīma, kuram Aivars Garda ir visbīstamākais pretinieks, drošības dienesti.”
Tātad, kaut arī “DDD” veidotāji, pirms notika uzbrukums Aivaram Gardam (arī pēc tam), ir vairākkārt saņēmuši draudus savām dzīvībām (gan telefoniskus, gan rakstiskus, gan elektroniski sūtītus) un lūguši Drošības policijas un citu tiesībsargājošo iestāžu aizsardzību un palīdzību, tomēr nekāda pretimnākoša reakcija no šo dienestu puses nav bijusi. Arī krimināllietas par draudu izteikšanu nav tikušas ierosinātas. Gluži pretēji, Drošības policija pat atteicās izmeklēt Aivara Gardas slepkavības mēģinājumu ar terorismam raksturīgajām pazīmēm, kaut arī tieši šai iestādei būtu vislielākās iespējas šādu noziegumu atklāt.
Atskaņas tūlīt pēc uzbrukuma
2004. gada martā, tūlīt pēc uzbrukuma, daudzas sabiedrībā pazīstamas personas bija satraukušās un solīja sekot līdzi izmeklēšanai. Piedāvājam ielūkoties 2004. gada 18. marta avīzes “DDD” numurā (Nr. 6(54)).
Pašreizējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete (tobrīd Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja) laikrakstam “DDD” sacīja:
“Šis ir gadījums, kas jāizmeklē ar vislielāko rūpību. Esmu pārliecināta, ka uzbrukums Aivaram Gardam saistīts ar Latvijas Nacionālās frontes darbību, līdz ar to tas jāuztver kā tiešs uzbrukums vārda un uzskatu brīvībai. Mani izbrīna, ka notikušais masu medijos tiek atspoguļots tik maz un tikai garāmejot. [..] Uzbrukums Aivaram Gardam uzskatāms gan ne par pirmo, bet vissmagāko politiskā terorisma gadījumu Latvijā, kuru nevar atstāt neievērotu. Šoreiz ir sasniegta kritiskā robeža.”
Savukārt tālaika Valsts Cilvēktiesību biroja vadītājs Olafs Brūveris apsolīja: “Es pats sekošu līdzi, lai izmeklēšana notiktu pamatīgi.”
Arī “Visu Latvijai!” vadītājs Raivis Dzintars pirms desmit gadiem uzsvēra:
“Pret Aivaru Gardu vērstais terora akts ir apliecinājums mūsu drošības iestāžu bezspēcībai. Tā ir pierasta un saprātīga pieredze valstīs, kuras mēs dēvējam par rietumu demokrātijām, ka par nenovērstu terora aktu atbildība jāuzņemas Drošības policijai. “Stukači” un “dzirdīgās ausis” tiek barotas par nodokļu maksātāju naudu. Tai skaitā Aivara Gardas naudu. Kāpēc tad šoreiz šīs “ausis” izrādījās kurlas? Bija pārāk daudz apstākļu, kas ļāva paredzēt līdzīgu iznākumu ne tikai specdienestu “informētajiem” darbiniekiem, bet pat ikvienam domājošam cilvēkam, kas seko līdzi politiskajiem notikumiem un Latvijas Nacionālās frontes darbībai.”
Ārsts Leopolds Ozoliņš, kurš tobrīd bija Saeimas deputāts, sacīja:
“Manuprāt, notikušais ar Aivaru Gardu ir ļoti, ļoti bīstams simptoms Latvijas politiskajā attīstībā. Šķiet, ka šeit ir iejaukti specdienesti. [..] Pret cilvēku, kurš aktīvi un drosmīgi iestājas par okupācijas seku likvidēšanu, tika vērsts dzīvības apdraudējums. Domāju, ka šeit ļoti nopietni ir jāstrādā Drošības policijai un Satversmes aizsardzības birojam. Par notikušo un tā izmeklēšanas gaitu plaši jāinformē sabiedrība. Vainīgie ir jāatrod un jāsoda pēc visstingrākajām likuma normām.”
Bet Arvīds Ulme, kurš tobrīd arī bija Saeimas deputāts, notikušo komentēja šādi:
“Uzzinot par šo uzbrukumu mēs visi bijām šokā. Grūti noticēt, ka kaut kas tāds Latvijā ir iespējams. [..] Drošības dienestiem vajadzēja būt gataviem šādiem uzbrukumiem, jo pirms tam taču jums tika draudēts, notika arī mašīnu dauzīšana, bet policija to neņēma vērā.[..] Institūcijas tik tiešām nestrādā efektīvi un nopietni. Saņem tik nodokļu maksātāju naudu un veģetē. Vai ievērojāt, kā ziņu raidījumos atspoguļoja šo uzbrukumu? Policija runāja par kaut kādiem absurdiem huligānisma variantiem, no “Panorāmas” nevarēja pat saprast, ka Aivars Garda ir slimnīcā. Par kādiem variantiem var būt runa? Viss ir pat ļoti skaidrs. [..] Mutiski draudi tika pārvērsti darbos! [..] Bet kārtējo reizi pierādījās, ka drošībsargājošās institūcijas strādā vāji. Noēd tikai nodokļu maksātāju naudu. [..] Katrā gadījumā, mēs no Saeimas sekosim, kā notiek izmeklēšana un kādi būs rezultāti. Mēs sūtīsim rakstiskus pieprasījumus. Te būtu ko darīt SAB-am. Rezultātiem ir jābūt. [..] Šis uzbrukums Aivaram Gardam ir ievads jaunā politisko attiecību gultnē. Tas bija uzbrukums atriebības dēļ. Viņiem vairs nav argumentu, un tādēļ tika pielietots spēks. Runa nav par huligānismu, bet par slepkavības mēģinājumu, brīnos par mūsu presi, kas šo uzbrukumu parāda kā kaut ko tā – starp citu.”
Luterāņu mācītājs Andrejs Kavacis izteica savas domas šādi: “Ja Drošības un Valsts policijas neatradīs vainīgos, būsim pārliecināti, ka vainīgi ir paši drošības dienesti.”
Nu jau Aizsaulē aizgājušais latviešu tautas patriots Eduards Berklavs sacīja:
“Gardas kungam uzbruka tāpēc, ka viņš ir ķēries pie pamatjautājuma.”
Publicists Visvaldis Lācis piebilda:
“Par šo barbarisko aktu ir atbildīgi abi līdzšinējie Latvijas Valsts prezidenti [Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga], kā arī visas līdz šim Saeimā pastāvošās politiskās partijas, jo tieši viņi, abi prezidenti un šīs politiskās partijas, ir tie, kas nepārtraukti ir kultivējuši padevību un piekāpšanos Latvijas pilsonības iegūšanas, valsts valodas lietošanas, izglītības un politisko darbību lietās tik tālu, ka viņu rīcība ir novedusi pie politiska terorisma pret latviešiem vispār, kā šajā gadījumā ar Aivaru Gardu.”
Pēc notikušā mēs saņēmām vēstuli no lēdijas Margaritas Tečeres padomnieka, Karalistes Aizsargu priekšsēdētāja Džona Gurieta, ar kuru laikrakstam “DDD” ir bijusi saziņa problēmjautājumos, kas saistīti ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. 2004. gada marta nogalē Latvijas Nacionālajai frontei Džons Guriets rakstīja:
“Mēs bijām šokēti un riebuma pārņemti, kad uzzinājām, ka Rīgā, marta sākumā Aivaram Gardam, Latvijas Nacionālās frontes līderim, pie biroja uzbrukuši četri maskās tērpušies vīri un centušies viņu nogalināt. Kādēļ gan kādam bija vēlēšanās veikt tik nežēlīgu un nicināmu aktu?
Izskatās, ka uzbrukumu izraisījusi viņa drosme kritizēt Eiropas Savienību un vēršanās pie Latvijas veselā saprāta, lai tā nenomainītu sūri grūti iegūto brīvību pret jaunu verdzību. Tas bija politisks noziegums. Kurš par to ir atbildīgs? Kas aiz tā stāv? Lai kurš tas būtu, Latvijas valdībai nepārprotami jāliek saprast, ka tas ir nepieņemams veids, kas ved uz tirāniju un politisku terorismu. Interesanti būs pavērot, cik centīgi vainīgie tiks atrasti un sodīti. Nav noslēpums, ka katrā dalībvalstī, arī Latvijā, ir institūcijas, kuras īpaši cenšas, lai to iedzīvotāji tiktu neatgriezeniski izšķīdināti jaunajā sociālistiskajā supervalstī.
Bet tā, ka drosmīgs vīrs bija tuvu nežēlīgai bojāejai, traģiski, ka viņam, izaicinot Eiropas Savienību, bija pilnīga taisnība – tā ir dalībvalstu apsēstība ar centralizētu kontroli, tā ir birokrātija un korupcija, traģiski, ka jūsu valdība izskatās tik apstulbusi ar ilūziju par lielu labklājību, drošību un ietekmi ES sastāvā, ka tā ir atteikusies no Latvijas iedzīvotāju pirmtiesībām. Jūs drīz izjutīsit ciešanas, ko rada jūsu īpašumu iztukšošana, neapmierinātību un aizkaitinājumu par to, ka jums visu laiku teiks, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, kā jums jādzīvo savas dzīves.” (Skat.: “DDD” Nr. 7(55)).
Cīņa turpinās!
Ļoti iespējams, ka uzbrukums Aivaram Gardam bija plānots ne vien kā brutāla asinsizliešana ar terorismam raksturīgām pazīmēm, bet arī kā citu nacionāli noskaņotu latviešu iebiedēšanas metode. Par to liek domāt noziegumam izvēlētais laiks, veids un vieta.
Pēc tam daži mūsu draugi un domubiedri mums pat ieteica vismaz uz laiku pārtraukt aktīvu darbību un doties uz ārzemēm. Tomēr, ārstējoties vēl slimnīcā, 2004. gada pavasarī Aivars Garda par šādu ierosinājumu avīzē “DDD” sacīja: “Mūs jau mēģināja iebiedēt 2001.gadā, uzspridzinot biroja durvis. Taču mēs neesam iebiedējami.” (Skat.: “DDD” Nr. 8(56)).
Dieva Griba neļāva Aivaram Gardam nomirt, viņa atveseļošanos kā brīnumu atzina un uzsvēra arī ārsti. Latvijas Nacionālās frontes un “DDD” redakcijas kodols savu darbību nepārtrauca, bet gluži pretēji – turpināja, turpina un turpinās. Taču interesanta bija Drošības policijas turpmākā reakcija – tā nevis rūpējās par nozieguma atklāšanu, bet gan jau dažus mēnešus pēc terorakta atrada trīs nožēlojamus, sabiedrībā pazīstamus sorosiešus, Eiropas Savienības liberastisma politikas sulaiņus, lai sacerētu melīgas ekspertīzes par laikrakstā “DDD” publicētajiem rakstiem.
Balstoties uz liberastu murgainajiem sacerējumiem, Drošības policija un prokuratūra sāka krimināli vajāt “DDD” redakciju, arī tikko veselību atguvušo Aivaru Gardu, ierosinot smagas krimināllietas. Kā zināms, arī šie uzbrukumi cieta neveiksmi. Apsūdzētajiem, cīnoties par taisnību, visās tiesu instancēs izdevās pierādīt krimināllietu safabricēto raksturu, un “DDD” darbība turpinās.
Taču Saeima, kas bija solījusies sekot līdzi Aivara Gardas slepkavības mēģinājuma izmeklēšanai, atņēma laikrakstam “DDD” preses akreditācijas, tāpēc ka tika safabricētas krimināllietas par “noziegumiem pret cilvēci”… Savukārt režīmam uzticīgā prese vēl labu laiku pēc šiem uzbrukumiem turpināja nopulgot un noniecināt mūsu darbību, līdz apklusa.
Kaut arī terorakta pasūtītāji un izpildītāji vēl joprojām oficiāli nav atrasti, tomēr Latvijas Nacionālā fronte un laikraksta “DDD” redakcija viņu likteni neapskauž. Katrs vienmēr saņem pēc nopelniem – agrāk vai vēlāk, bet pavisam noteikti!
Paldies mūsu lasītājiem par kopīgo darbu un atbalstu!
Sagatavoja Līga Muzikante