Saruna ar “Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļas” pilnvaroto pārstāvi, Rīgas domes deputātu Jāni Ati Krūmiņu
16. marts – latviešu nacionālā spīta diena
DDD: Biedrība “Daugavas Vanagi Latvijā Limbažu nodaļa” ir pieteikusi gājienu 16. martā – Latviešu leģionāru piemiņas dienā. Cikos notiks šis pasākums?
Jānis Atis Krūmiņš: 16. martā, kā tas jau ir noticis pēdējos gados, plkst. 10:00 Doma baznīcā notiks latviešu leģionāriem veltīts dievkalpojums. Plkst. 11:00 no dievnama ar ziediem rokās visi kopīgi dosimies uz Brīvības pieminekli.
Ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa mēs godinām latviešu karavīrus, latviešu jaunekļus, kuri, sasniedzot pilngadību, tika ierauti kara gaitās, un kuru kapa vietas mums nav zināmas, vai arī tās ir Krievijas teritorijā, kur nevaram tās sakopt.
Vēlāk brauksim uz Lesteni – Lestenes Brāļu kapos piemiņas brīdis sākas plkst. 14:00.
Patiesībā 16. marta pasākumi ir tāds kā rituāls, šī diena ir latviešu nacionālā spīta diena. Un to ir panākusi gan valdības neizlēmība par latviešu karavīru piemiņas godināšanu, gan pretējās puses stratēģija izmantot faktu, ka Latvijas valdībai nav stingra mugurkaula, lai pildītu Latvijas Republikas Saeimas 1998. gada 29. oktobrī pieņemto deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā. Deklarācijā Saeimas paustā apņēmība rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs netiek pildīta. Saskatot šīs valdības līmenī atstātās nišas, tāds Josifs Korens vienmēr ir klāt. Un, protams, arī “Saskaņas centra” atbalsts ar Nilu Ušakovu priekšgalā!
DDD: Tas tikai nozīmē, ka latviešiem karš vēl nav beidzies, pretējā gadījumā tādi kā Korens turētu muti. Varbūt 16. marts izsaka latviešu tautas pretošanos okupantiem un cīņu par okupācijas seku likvidēšanu?
J.A.K.: Jā, tieši tā. Šī diena tā ir iegājusi mūsu vēstures apritē, un tāda pašlaik tā arī paliks. Lai vai kādus mehānismus izdomātu un lai vai cik augstus žogus celtu, šīs iestaigātās takas nekad neaizaugs! Latviešu leģionāru godināšanas gājiens notiks, un Leģionāru dienā ziedos rotāsies mūsu Brīvības piemineklis, jo tieši cīņā par brīvību tika upurētas karavīru dzīvības.
Stājoties Eiropas Savienībā, nelaiķis Nikolajs Romanovskis mīļā miera labad piekāpās, paziņodams, ka nacionālie karavīri 16. martā neies pie Brīvības pieminekļa. Viņš cerēja, ka šāds solis dos pozitīvus rezultātus. Bet latviešu leģionāru vārds joprojām tiek ķengāts, tāpēc, nesaņemot nekādu atbalstu no ierēdņiem, kuri veiksmīgi startēja Eiropas Savienības amatos, cilvēki dodas 16. marta gājienā. Un, ja kādi domā to nedarīt, lai būtu mierīgāk, tad viņiem ir jāsaprot, ka ar piekāpšanos nekā mierīgāka nebūs! Tādēļ Leģionāru dienas aktivitātēs ir jābūt klāt veselajam saprātam.
Naturalizētā okupanta vadības līkloči
Jānis Atis Krūmiņš: Protams, pašreizējai Rīgas domes vadībai 16. marta gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa nav izdevīga, jo šādi tiek godināts latviešu karavīrs, bet ēnā paliek Padomju Savienības karavīrs, kurš saprotamāk iezīmējas kā okupantu karaspēka pārstāvis. Tas nav izdevīgi 9. maija kontekstā, kad Pārdaugavā tiek slavināti šie PSRS karavīru sasniegumi…
DDD: Krievu okupantu sasniegumi Latvijā?
J.A.K.: Jā, jo biedrība “9. maijs” ir Ušakova šūpulis. Viņš itin labi ir iešūpināts savā amatā un ļoti labi tur turas, pateicoties tieši šai akcijai – 9. maija svinībām.
Bieži vien mums tiek pārmests, ka Latviešu leģionāru piemiņas dienā mēs kaut ko darām leģionāru vārdā… Pat prezidents izteicās: neizmantojiet leģionāru vārdu savai politiskai kapacitātei! Bet to, kas notiek 9. maijā Pārdaugavā, viņš kaut kā piemirst atgādināt.
DDD: Bet varbūt prezidentam ir taisnība – 16. martu jūs tik tiešām izmantojat vien politiskiem mērķiem?
J.A.K.: Es zinu, ko daru un ko dara mani domubiedri, – mums pamatā ir godināt latviešu karavīrus, latviešu tautu! Kā jau teicu, šī ir arī nacionālā spīta diena. Mūsos, arī manī personīgi, iekšā mīt šis svarīgais pēctecības princips, kas netiek cienīts valsts līmenī Latvijā. Daudzas labas lietas, pārkāpjot pēctecības principu, tiek sačakarētas.
Žurnālisti bija veikuši nelielu aptauju Saeimas deputātiem ar jautājumu, kas ir 16. marts. Izrādās, dažiem deputātiem tas neinteresē. Bet, protams! Ja cilvēkam nav intereses par latviešu tautu, tās likteni, tad kā gan viņš var izteikt jelkādu vērtējumu arī par 16. marta nozīmi? Tad viņam labāk šo problēmu nolikt malā – aizliegt, nerunāt, teikt, ka tās risināšana nav vajadzīga… Tā ir vieglāk dzīvot.
Man ir liela sāpe, ka valdībā ir maz cilvēku, kas apzinātos atbildību – atbildību, ka ir nepieciešams ievērot latviešu tiesības atcerēties un godināt savus karavīrus. Ir taču valstiskā līmenī jāatspēko tas, ko runā mūsu nerrotāji. Bet šī valdošā gļēvulība, stingra nestāvēšana par saviem tautiešiem, par vēstures patiesām lapaspusēm dod iespēju viņiem nerrot visu Latviju un latviešu tautu.
DDD: Vai ar nerrotājiem jūs domājat okupantus, kolonistus? Tādus kā, piemēram, naturalizētais Nils Ušakovs?
J.A.K.: Jā, okupantu pēctečus, jo paši okupanti jau sagūluši latvju zemes smiltainē.
DDD: Bet pēctecis tāds pats okupants vien ir.
J.A.K.: Rīgas domē pašreiz saimnieko “Saskaņas centrs” ar Ušakovu priekšgalā. Un diemžēl toni parasti nosaka vadonis. Lai vai kā ierēdņi censtos pildīt savus pienākumus, arī pašvaldības policistu rindās, un sekot līdzi visiem normatīvajiem aktiem, tomēr netieši viņi tiek ietekmēti no augšas un cenšas pakalpot vadības norādēm. Par to ļoti labi varēja pārliecināties piketos pie Rīgas domes pret un par Ušakovu – kas tika arestēti, kas trenkāti, dzenāti un kurus lika mierā!
Arī saistībā ar 16. martu Rīgas domē ir tikusi izveidota interesanta situācija – piesakās vairākas organizācijas (no vienas puses, no otras puses), un izpilddirektors Juris Radzevičs, kuram vajadzētu piestrādāt, lai ieviestu kārtību, izvēlas it kā neitrālo ceļu. Pirmkārt, it kā ir organizēta pasākumu saskaņošana, organizatoru izklaušināšana, bet nekādas saskaņošanas patiesībā nenotiek. Pēdējā laikā Juris Radzevičs, kuram būtu pienākums šīs darbības veikt, nekad nav sēdējis pie sarunu galda. Vienmēr viņš ir bijis kaut kur prom, un šajos atbildīgajos brīžos viņa pienākumus ir pildījuši viņa vietnieki. Parasti tiek “saskaņots”, ka pasākums netiks atļauts nevienam, un tad visi dodas uz tiesu – tiesa atļauj, un tādējādi tiesa kļūst atbildīga par to, kas tur notiek… Tajā brīdī atrodas arī pats izpilddirektors, un neviens viņam neko nevar pārmest, jo viņš neko nav parakstījis.
Būtībā, ja Rīgas domes izpilddirektors būtu ieinteresēts 16. martā ieviest kārtību, tad viņš arī būtu to darījis, kā to paredz tiesību normas, kas ir izstrādātas par piketiem un sapulcēm. Ir noteikts, ka nedrīkst apstiprināt tādu pasākumu, kas traucētu iepriekš pieteiktam pasākumam! Tātad Korena mītiņu nedrīkst apstiprināt, tas nav likumīgs. Bet Korens, lūk, negrib citā laikā un citā vietā mītiņot – viņš grib “maukties” virsū, kad vecie vīri nāk nolikt ziedus saviem cīņu biedriem. Un, redzot “antifašistu” vēlmes, tiek nedota atļauja nevienam, jo citādi būs plēšanās un kaušanās. Taču izpilddirektors ļoti labi zina, ka tiesa atļaus visiem, jo tā nevar salikt pa plauktiņiem laikus, tas nav tiesas kompetencē – tas ir Rīgas domes kompetencē.
Lūk, šāds scenārijs dod labumu “Saskaņas centram”, 9. maija biedrībai un visām tām aktivitātēm, kuras traucē latviešu leģionāru piemiņas gājienam. Taču Rīgas domes vadība tikmēr “mazgā rokas nevainībā”.
Jautājums par sirdsapziņu
DDD: Vai jums nešķiet, ka arī Pašvaldības policijas, Valsts policijas, Drošības policijas vadība ar savu gļēvo nespēju pateikt okupantiem un viņu līdzjutējiem, lai “stāv pie ratiem”, veicina šo idiotismu – “antifašistu” jeb “sarkano nacistu” ārdīšanos pie Brīvības pieminekļa? Pagājušajā gadā policija nodemonstrēja īpaši cinisku attieksmi pret latviešu leģionāru gājiena dalībniekiem, ļaujot “sarkanajiem nacistiem” ļoti lielā skaļumā apvainot latviešus.
Jānis Atis Krūmiņš: Jā, tieši tā. Piemēram, Andrejs Grišins kā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks mierīgi stāvēja blakus rēcošajām skaņu tumbām, kas bija pagrieztas pret gājiena dalībniekiem, ziedu nolicējiem, nevis pret sapulces dalībniekiem – tiem trijiem četriem cilvēkiem, kas stāvēja otrā pusē. Kad viņam lūdza, lai viņš vismaz šīs tumbas apgriež otrādi, policijas priekšnieks apgalvoja, ka tā rīkoties nedrīkst, tas viss esot atļauts. Un no šīm tumbām viņam pašam krita ausis ciet…
Vistrakākais, ka daudzi vecie vīri bija ar dzirdes aparātiem, un no saceltā trokšņa dažs labs droši vien ilgi pēc tam vairs neko nedzirdēja. Bet neko nevarēja izdarīt, policija šo troksni nenovērsa. Tādēļ jau arī vienam otram Saeimas deputātam neizturēja nervi. Tikmēr Grišins stāv kā piemineklis un demonstratīvi ļauj nepatiesi apmelot un terorizēt latviešu tautu. Par šo varonīgo stāju Andrejs Grišins pēc deviņām dienām tika paaugstināts Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka amatā.
DDD: Būtībā tika iespļauts sejā arī visai Latvijas valdībai!
J.A.K.: Jā.
DDD: Es saprastu, ja Dombrovskis tad būtu atkāpies no amata, redzot, kādas sekas ir radījusi viņa muguras locīšana un nespēja ieviest kārtību valstī.
J.A.K.: Katrs atkāpjas tad, kad viņam ir izdevīgi to darīt… Lai tas paliek uz katra sirdsapziņas.
DDD: Ja vien tāda ir.
J.A.K. Runājot par sirdsapziņu, es gribu kādus pateicības vārdus izteikt Lindai Abu Meri jeb bijušajai iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei. Viņa liedza Korena grupējumam apmesties “Hotel de Rome” viesnīcā, lai viņi nevarētu tur, atvēruši balkona durvis, sēdēt kā karaļi, ņirgājoties par latviešu tautu, kas piemin savus tautiešus, kuri dažādu likteņu dēļ ir ziedojuši savas dzīvības kara laikā!
“Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos!”
DDD: Kāds mūsu avīzes lasītājs ierosināja, ka 16. martā pie Brīvības pieminekļa latviešiem vajadzētu sarīkot sapulci ar skaļruņiem, lai noslāpētu, kā viņš sacīja, dažu žīdu bļaušanu.
Jānis Atis Krūmiņš: Jā, kad izlasīju internetā, ka Josifs atkal būs ar savām taurēm, arī es par to iedomājos.
DDD: Lai noliktu vietā Josifa kompāniju?
J.A.K.: Domāju, ka jā. Tikai tehniski tas ir jānoorganizē.
Vislabāk būtu novietot izvelkamu sienu – lai viņi tad tur aiz šīs sienas ņemas. Tad jau redzēsim, kā tur viss izveidosies. Josifs visu gadu klusē un vienreiz iznāk izvēdināties.
DDD: Latviešu karavīriem bija kareivīgas dziesmas – tādām būtu jāskan arī gājienā un pie Brīvības pieminekļa. Manuprāt, tieši aktīvs kaujinieciskums, nevis pasīvs sērdienīgums šobrīd ir nepieciešams latviešiem.
J.A.K.: Jā, es piekrītu. Mēs esam unikāla tauta, ar savām dziesmām varam jebkuru dzīves gājumu izdziedāt. “Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos!” – tā dziedāja latviešu leģionāri. Tātad tiksim galā ar sarkanajām ordām, tad ķersimies pie zili pelēkajiem.
DDD: Mūsu tautas vēsturiskā atmiņa vēl joprojām ir dzīva, un arī okupācijas sekas dzīvo Rīgas ielās – krievvalodīgo pūļa izskatā. Klāt vēl nāk Eiropas Savienība ar savām antivērtībām un smadzeņu skalošanu, un nodevību pret Baltijas valstīm, neatbalstot deokupāciju un dekolonizāciju. Tāpēc, uzskatu, 16.marts ir arī latviešu pašcieņas jautājums – parādīšana, ka mēs esam gatavi turpināt leģionāru cīņu. Ne ar ieročiem, bet, pirmkārt, ar gara spēku ir jācīnās pret latviešu tautas bojāeju.
J.A.K.: Jā, tieši tā. Okupācijas režīms šeit nostiprinājās, un tā sekas visu laiku ir izjūtamas un dzīvo mums visapkārt. 16. marts ir tā diena, kad mūsu spīts pret netaisnību visklajāk laužas uz āru. Mums bija viss – varonīgi bagāta tauta, spēcīgi karavīri un bagātīga vēsture. Tikai pēctecībā ir mūsu nācijas izdzīvošanas garants. Mūsu visu svēts pienākums ir nosargāt latviešu valodu, saglabāt mūsu tautas tikumus un tradīcijas, godināt tautas atmiņu, un, godinot leģionārus, mēs godinām latviešu tautas karavīrus kopumā.
DDD: Un latviešu tautas kareivīgumu.
J.A.K.: Protams, kareivīgumu! Un tas nav kareivīgums, lai iekarotu citas zemes, bet lai aizstāvētu savu zemi. Tīreļpurvs un Brīvības cīņas – tās ir unikālas vēstures liecības. Arī Kurzemes Cietoksnis, kurš noturējās līdz pat Vācijas kapitulācijai. To visu mums aizliedz celt nacionālās pašapziņas līmenī, jo tad būs grūtāk Maskavas tīkliem kontrolēt šeit situāciju.
DDD: Vai piekrītat, ka arī Eiropas Savienības tīkliem?
J.A.K.: Jā. Ir ļoti labs pierādījums tam, kā Eiropas Savienība tagad ietekmē cilvēkus – tikko Rīgā tika akreditēti 70 gidi, kuriem tika izsniegtas licences. Skaisti skan – jābūt augstākajai izglītībai, jāprot svešvalodas, gidiem jābūt jau ar 3 gadu pieredzi vai jāpabeidz kursi, jābūt rekomendācijām no iepriekšējās darbavietas. Bet tas, ka viņiem būtu jāzina Latvijas vēsture, nav svarīgi. Un viņiem nav obligāti jābūt arī latviešu valodas prasmēm.
Valsts pamatpolitika – klanīšanās
Jānis Atis Krūmiņš: Kopumā esmu pārliecinājies, ka ierēdnieciskā līmenī nešķiet svarīgi, lai latvieši būtu spēcīga nācija, lai Latvija būtu nacionāla valsts. Ar šādu pieeju panākam, ka mums būs grūti šo nacionālo pēctecību nodot saviem bērniem. Daudziem, kuri šeit dzīvo, liekas – esmu dzimis Latvijā, dzīvoju šeit, un Latvija man pieder, tāpēc nav svarīgi, vai es par to rūpējos… Jā, bet tad, kad tu atvadīsies no šīs dzīves, tā vairs nebūs tava, tāpat kā tavas godīgi vai negodīgi saraustās mantas vairs nebūs tavas – neko līdzi no šī visa tu nepaņemsi. Tāpēc labākais, ko vari izdarīt šajā gadījumā, – nesabojāt to, kas ir jānodod taviem bērniem, mazbērniem. Bet diemžēl tiem, kuri neizjūt savas saknes dziļi, ir liela vienaldzība pret Latvijas nākotni.
DDD: Cilvēku apziņa ir vēsturiski evolucionējusi. Diemžēl vēl joprojām ir krasas atšķirības. Viens ir spējīgs apzināties tikai savas paša rūpes, otrs jau izjūt savu atbildību ģimenē, trešais apzinās arī savu tautu, ceturtajam apziņā vieta ir arī cilvēcei, nenoliedzot rūpes un atbildību par tautu, ģimeni, sevi. Mūsdienās neizjust saikni ar savu tautu – manuprāt, tā ir apziņas atpalicība.
J.A.K.: Protams.
DDD: Par apziņas atpalicību, it īpaši pie varas esošajiem latviešiem, var spriest arī pēc tā, ka vēl joprojām nav novērstas okupācijas sekas, respektīvi, nav veikta deokupācija, dekolonizācija.
J.A.K.: Piekrītu, bet kā to izdarīt?! Pirmkārt, ir jābūt vēlmei darīt, otrkārt, zināšanām. Bet, lai būtu zināšanas, ir jābūt arī vēlmei gūt šīs zināšanas, šo vēstures izpratni.
DDD: Kāpēc gan valstiskā līmenī nerunā, ka spēkā ir Saeimas pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju, kurā skaidri un gaiši viss ir pateikts – okupācijas sekas ir jānovērš. Šis ir konstitucionāls tiesību akts, pielīdzināms Satversmei. Deklarācijā noteiktais netiek pildīts, tātad vēlmes nav.
J.A.K.: Jā, nav pat izstrādāta stratēģija, lai pildītu deklarācijas. Tieši tas pats notiek ar 1998. gadā pieņemto Deklarāciju par latviešu leģionāriem. Arī šī Deklarācija nav atsaukta – tā ir spēkā. Tātad valdības līmenī būtu jāskatās, kāpēc šādi tiesību akti netiek pildīti.
Es tik tiešām nesaprotu, kāpēc Korenam atļauj bļaut, bet pārmetumus ir jāklausās leģionāru piemiņas pasākuma dalībniekiem.
DDD: Tāda ir valsts politika – klanīšanās.
J.A.K.: Pareizi. Rīgā jau ebreju muzejs ir, tagad ar Rīgas domes vadības svētību ierīkots vēl arī GETO muzejs – ne bijušajā GETO teritorijā. Un visu to, ko lielvaras ir pastrādājušas, centās norakstīt uz latviešu tautu, jo noticis latviešu teritorijā.
Ja man būtu teikšana, es tam nebūtu piekritis. Ir Rumbulas muzejs, ir Žaņa Lipkes memoriāls, ir Biķernieku meža piemiņas vietas – tās ir iezīmētās vietas, kur notikuši patiesi notikumi, un ar to pilnīgi pietiktu. Nē, vēl vajag pašā Rīgas centrā GETO muzeju, lai latviešu tauta mūžu mūžos dzīvotu pārmetumos par savu senču “pastrādātajiem” darbiem. Ja vēl tur atrodamā informācija būtu objektīva, tad es saprastu, bet viss, ko Vācijas lielvara sastrādāja, lielākoties tiek krauts uz latviešiem.
Šo tendenci īpaši spilgti nodemonstrēja Josifs pagājušajā 16.martā. Bet neviens viņam to nepārmet, jo viss ir saskaņots – Valsts policijas priekšnieks stāv blakus un sargā, neļauj Josifam piedurt ne pirkstu. Viņš taču mums ir kā tāds “žīdu žīds” Latvijā! Viņam šīs pilnvaras, šķiet, ir iedotas no Krievijas žīdu kantora. Savādāk jau mēs Josifu Korenu neredzētu arī Ukrainā rosamies.
DDD: Man jau liekas – arī no ASV kantora. Un naudiņas netrūkst.
J.A.K.: Jā, Linda esot zaudējusi 80 tūkstošus par viesnīcas atteikumu. Viņam jau tāpēc nedrīkst neko pārmest – viņš var runāt, ko grib. Ļoti sāp, ka mūs apmelo, un nav pat policijas, kas mūs aizstāvētu. Lai tāpēc nebrīnās, ka tauta viņus nicina. Policija nodemonstrēja, ka viņi aizstāv to, kas dara tautai ļaunu, apmelo. Un tādēļ spīts ar katru gadu augs.
Tagad visiem patīk pieminēt Ukrainu, jo Ukraina ir tikko svaigs piemērs. Ja policisti tur būtu kopā ar tautu, tad nebūtu šo mirušo cilvēku. Tāpēc es novēlu latviešu policistiem būt kopā ar savu tautu! Tad 16. martā atkritīs ļoti daudz problēmu.
Manuprāt, 16. marta problēmu pamatā ir neveiksmīgi konstruēts uzdevums – ja veiksmīgi pieiesim šā uzdevuma risināšanai, tad atkritīs ļoti daudz lieku stresu un Latvijas tēls pasaules mērogā netiks gandēts.
Dievs un Daba ir mūsu pusē!
DDD: Varbūt varat uzaicināt ikvienu latvieti atnākt 16.martā uz dievkalpojumu un iet pēc tam gājienā uz Brīvības pieminekli, apliecinot savu nacionālo pašcieņu, spītu un godinot mūsu cīnītājus?
Jānis Atis Krūmiņš: Aicinu, vēršos ne tikai pie ikviena latvieša, bet arī pie ikviena Latvijas iedzīvotāja – pie visiem tiem, kuriem ir svarīga latviešu tauta, kuri ar cieņu izturas pret tiem, kas izcīnīja mums neatkarību un arī Otrajā pasaules karā centās aizstāvēt Latviju. Vārdu sakot, vēršos pie visiem, kuriem rūp latviešu karavīra tēls – piedalieties gājienā un ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa 16. martā!
Protams, aicinu arī uz dievnamu, piedomāsim par latviešu karavīru sasniegumiem un aizlūgsim par viņu dvēselēm. Daudzi jau jaunībā bija spiesti atdot savas dzīvības par savu zemi – pirmkārt, viņi cīnījās par savu, par mūsu Dzimteni!
DDD: Kā reaģēt uz iespējamiem “sarkano nacistu” izlēcieniem 16. martā?
J.A.K.: Es domāju, būsim ar veselo saprātu! Un raugoties, kā attiecīgajā situācijā var vērst lietas par labu. Jau izsenis latviešu karavīri ir pierādījuši, ka ar nelielu spēku ir varējuši lielus pārspēkus pārvarēt, izmantojot gudrību, ir palīdzējis arī Dievs, jo mēs cīnāmies savā zemē, un arī Daba ir mūsu pusē.
Ja visi vienosies, ka kaut kādu Korenu vajag aiznest prom, tad arī pārsimts cilvēku viņu aiznesīs…
Intervēja Līga Muzikante