Liene Apine
LNF priekšsēdētāja vietniece
Klausoties valsts amatpersonu teikto, televīzijā vērojot sajūsmas pilnās cilvēku sejas, ieraugot nu jau demisionējošā premjera Valda Dombrovska rokā pirmo sārto desmit eiro banknoti, uzdevu sev jautājumu: ko vēlēt savai tautai gadu mijā? Droši vien daļa gribētu vairāk naudas, citi – veselību, vēl kāds vienkārši laimi un saticību ģimenē. Bet, vai ar to pietiek, lai latviešu valsts, kas gadu mijā zaudēja nozīmīgu nacionālās neatkarības atribūtu – savu valūtu, kļūtu par valsti ar augstu morāli, par valsti, kuru veido patiesi brīvi un kulturāli cilvēki? Visticamāk – nē, jo ikviena no šīm dzīves šķautnēm vienā mirklī var zust, izsitot pamatu zem kājām, ja vien dzīves balsts nav stiprāki un nesatricināmāki stūrakmeņi.
Lai latvieši, kas šobrīd līdzinās pūļa cilvēkiem, atkal kļūtu par nākotni pelnījušu tautu, es vēlētu tiem iegūt pašcieņu. Diemžēl neviens no malas to nevar iedot, tā ikvienam ar neatlaidību un pacietīgu gara darbu ir jāiemanto pašam. Tieši pašcieņas trūkums ir novedis mūsu tautu un valsti līdz vēl nepiedzīvotam pagrimumam. Manuprāt, tik pazemoti latvieši vēl nav bijuši nekad, taču nav pamats vainot citus, jo kā Rainis lugā “Jāzeps un viņa brāļi” rakstīja: “Kas vairāk pazemots, kā cilvēks drīkst, / Tam vairāk jāceļas, kā cilvēks spēj.” Piecelties, stāties pretim ienaidniekam un ļaunumam spēj tikai garā spēcīgs un par sevi pārliecināts gars. Latviešiem tāds bija, cīnoties par savu valsti Brīvības cīņās, nacionālo partizānu rindās, lēģeros nesalauztiem aizstāvot savu pārliecību, okupācijas gados saglabājot brīvas un neatkarīgas Latvijas ideju.
Pēdējās divās desmitgadēs vairums latviešu pašcieņu ir nomainījuši pret iztapību, bailīgumu, liekulību, meliem un nodevību. Valsts vadītāju pašcieņas trūkums ļāvis degradējošajam liberastijas smārdam iesūkties daudzu cilvēku apziņās, paverot ceļu visa nacionālā iznīcināšanai. Jā, tieši pašcieņas trūkums lika imitēt cīņu par Latvijas kā nacionālas valsts atjaunošanu. Vai gan pašcieņas pilns cilvēks varētu tā kā Ilga Kreituse pateikt, ka Deklarācija par Latvijas okupāciju, kurā noteikta obligāta nepieciešamība veikt padomju okupantu un kolonistu repatriāciju, ir deklarācija atvilktnei? Vai latvieši ar pašcieņu piešķirtu ienaidnieka piektajai kolonnai tiesības iegūt pilsonību, lai viņi pēc tam varētu balsot par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā? Un kāda gan pašcieņa bija tiem, kuri atdeva Krievijai Abreni un pieņēma no Putina sprāguša ēzeļa ausis? Domāju, ka Vaira Vīķe-Freiberga arī tagad 9. maijā brauktu uz Maskavu, jo pašcieņas trūkums ir augsne iedomībai un liedz atšķirt labu no ļauna, pareizu no nepareiza.
Nav šaubu, ka pašcieņas trūkums liek valsts vadītājiem iztapīgi pildīt svešo lielvaru iegribas, dzenot savu tautu postā un nabadzībā, liedzot tai atjaunot okupācijas laikā izjaukto vēsturisko taisnīgumu. Visļaunākais, ka valsts vadītāji bez pašcieņas ar savu piemēru veicina, lai arī vienkāršie cilvēki, iedzīvošanās morāles valdīšanas laikā, gara pašcieņu nomainītu pret verdzisku pūļa cilvēka domāšanu. Zaudējot pašcieņu, tauta kļūst par pūli un tādējādi atsakās no savām Dieva dotajām tiesībām būt par saimniekiem savā zemē.
Bet kas ir pašcieņa, ko sevī ietver šis vienkāršais, bet tik grūti dzīvē īstenojamais jēdziens? Dzīvās Ētikas Mācībā teikts, ka pašcieņa ir reta īpašība, jo tā sevī ietver brīvību no visām garu pazemojošām īpašībām.
Latviešu tauta savu pašcieņu atgūs, ja atbrīvosies no bailēm, meliem, liekulības, iztapības un nodevības. Solis pretim pašcieņai būtu vispārēja atskārsme, ka bez padomju okupācijas seku likvidēšanas nebūs iespējams izvairīties arī no ASV un ES ekonomiskās un apziņu degradējošās okupācijas. Cik daudzas tautas pasaulē ir bez savas valsts, savas zemes, savas dzimtenes! Latvieši savas gara izlaidības dēļ var pazaudēt šo dārgumu. Savas Tēvzemes mīlestība pretēji visādu liberāļu histēriskajiem apgalvojumiem nav arhaisms vai kas tiesājams. Gluži pretēji, Dzīvās Ētikas Mācībā mīlestība uz dzimteni tiek atklāta kā gods un pienākums, iespēja saglabāt savu pašcieņu.
Lūk, citāts no Dzīvās Ētikas Mācības grāmatas “Pārpasaulīgais”, 565. paragrāfs:
“Urusvati zina, ka mīlestība uz cilvēci neizslēdz mīlestību uz dzimteni. Var sastapt maldīgus uzskatus par to, ka atsevišķas tautas izzūd visas cilvēces jēdziena izpratnē. Daži iedomājas, ka šāda izpratne ir plašas domāšanas pazīme. Mēs pietiekami bieži esam runājuši par visu cilvēci un virzījuši uzmanību uz to, tādēļ īsti vietā tagad ir parunāt par dzimtenes jēdzienu.
Ne bez iemesla cilvēks piedzimst noteiktā zemē un pieder pie noteiktas tautas. Karmiskie apstākļi virza viņu uz noteiktu vietu. Pirms iemiesošanās cilvēks uzzina, kādi cēloņi nosaka viņa uzdevumu, un piekrīt tiem. Katra iemiesošanās notiek labprātīgi. Var būt nevēlēšanās atgriezties uz Zemes, bet galu galā šī atgriešanās kļūst nenovēršama, un pēdējā mirklī tā kļūst labprātīga.
Saskarsme ar dažādām tautām rada īpašu tuvību vai atsvešinātību, bet svarīgi iemesli virza atnācēju uz noteiktu tautu. To visu zinot, var saprast cilvēka pieķeršanos dzimtenei. Kalpojot cilvēcei, viņš, bez šaubām, pamatos piederēs dzimtenei.
Nedrīkst domāt, ka īpaša mīlestība uz dzimteni ir ierobežotas un nepilnīgas jūtas. Var zināt, kādas nepilnības piemīt dzimtenei, tomēr tiekšanās uz to nemazinās. Karma aizved cilvēku ne vien uz noteiktu vietu, bet arī pievērš noteiktam uzdevumam, kalpot kādai tautai.
Cilvēki dažkārt noliedz dzimteni dažādu blakus apstākļu dēļ. Viņi zina lietu būtību un nepilda savu karmas noteikto uzdevumu. Nereti viņi rīkojas saskaņā ar veco cinisko parunu: “Kur labi, tur tēvija.” Šāds cinisms ir lieli maldi. Patiesi, labāk kalpo cilvēcei tas, kurš to dara, dzīvodams dzimtenē. Jukās zūd cilvēka pašcieņa. Vispārējā izpratnes mirāžā cilvēki zaudē jebkādu izpratni. Tātad ir jāvēršas pie pamatiem, patiesi zinātniskiem pamatiem. Karmas likumu izzināšana iemācīs saskatīt cilvēka sūtību.
No tā nav jāsecina, ka šāds cilvēks būs saistīts vai viņam būs kas atņemts. Spārni var viņu nest pa visu pasauli. Viņš mīlēs visu cilvēci, bet zinās, ka kalpo dzimtenei.
Dzīves Mācībā jābūt skaidri pateiktam, kāds ir cilvēka uzdevums. Ceļā ir daudz šķēršļu un neizpratnes. Reti kādam gribas, lai viņu uzskata par reakcionāru. Vēlēdamies vispārināt, cilvēks ir gatavs rūpēties par visas planētas iedzīvotājiem un aizmirst savas dzimtenes vajadzības. Lai cilvēks saņem atgādinājumu par to, kur viņam jāpieliek savi labākie spēki.
Domātājs tiecās veidot patiesu dzimtenes izpratni. Viņš teica: “Pilsoņi, kalpojiet dzimtenei un ziniet, ka jūs esat šurp nākuši, lai izpildītu diženu pienākumu.””
(Dzīvās Ētikas Mācība. 6.sēj. Pārpasaulīgais. 565.§ / Rīga: “Vieda”, 1997).