Saruna ar ekonomistu Robertu Hartvigu
DDD: Portālā “Manabalss.lv” jūs vācat parakstus par Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 67. panta grozījumiem. Iniciatīvas nosaukums ir “Par pamatotu nekustamā īpašuma nodokli”. Kāda ir šo iecerēto grozījumu būtība? Kādēļ ir nepieciešams mainīt likumu?
Roberts Hartvigs: Nekustamā īpašuma valsts kadastra likums tika pieņemts 2005. gadā, spēkā stājās 2006. gada 1. janvārī, un 2006. gada aprīlī uz šī likuma pamata Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr. 305 par kadastrālo vērtēšanu. Iepazīstoties ar šiem tiesību aktiem, man jau tad kļuva pilnībā skaidrs, kas notiek un notiks, un kāpēc šādas normas tiek pieņemtas. Tas ir ar vienu mērķi: uzlikt nepamatotus nodokļus. Es vēlos panākt objektīvi pamatotu nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanu, atbilstoši Satversmes pamatprincipiem – tiesiskās paļāvības, samērīguma un vienlīdzības principiem.
DDD: Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 67. pants šobrīd skan diezgan sarežģīti: “Kadastrālo vērtību bāze ir kadastrālās vērtības aprēķinam nepieciešamo vērtību raksturojošo datu kopums – bāzes vērtības un korekcijas koeficienti, kas, pamatojoties uz nekustamā īpašuma tirgus datu analīzi, noteikts kadastra objektu grupai vērtību ziņā nosacīti viendabīgā teritorijā – zonā.” Vienkāršiem vārdiem runājot, vai nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības noteikšanai tiek izmantota tirgus cena? Tātad nodoklis tiek aprēķināts no naudas summas, par kādu tirgū konkrētajā laikā varētu pārdot vai nopirkt šo īpašumu?
R.H.: Jā, tieši tā var teikt. Un tā ir vislielākā aplamība. Ekonomikas pamatlikums noteic, ka preces vērtība nav preces cena! Tas ir tādēļ, ka preces cena var mainīties atkarībā no piedāvājuma un pieprasījuma, bet preces vērtību veido precē ieguldītā darba daudzums. Būtībā šī ir ekonomikas pamatlikuma vispārējā definīcija.
Esmu sašutis – kā var preces jeb nekustamā īpašuma tirgus cenu noteikt par preces jeb nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību?! Tas taču ir pretēji ekonomikas pamatprincipiem! Uzskatu, ka šādi ir pārkāptas manas un citu pilsoņu Satversmē paredzētās tiesības. Šī norma ir pretrunā ar cilvēces vēsturē pierādīto ekonomisko patiesību, ka preces vērtība atbilst ieguldītajam darbam tās radīšanā, nevis tirgus cenai.
DDD: Bet ko tas reāli nozīmē? Kādas sekas uz mūsu ikdienu atstāj šīs tiesību normas?
R.H.: Jāsaprot, ka nekustamā īpašuma nodokli maksā ikviens Latvijas iedzīvotājs, ģimene vai uzņēmums, kam pieder vai kas nomā jebkuru nekustamo īpašumu, arī mājokli. Nekustamais īpašums, tā iegāde, ir ilgtermiņa ieguldījums, kuram būtu jāspēj sevi ekonomiski atpelnīt daudzu gadu desmitu ilgumā. Bet pašreizējā nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas metode mākslīgi paaugstina nodokli, atrauti no iedzīvotāju pirktspējas un uzņēmumu ienākumiem.
Tas palīdz aizlāpīt valsts budžeta caurumus, bet nākotnē izspiedīs Latvijas pilsoņus no īpašnieku vidus, padarīs mūs par nomniekiem, kas joprojām maksās nesamērīgu nekustamā īpašuma nodokli, kurš tad jau būs iekļauts īres maksā. Valsts kases ienākumi nedrīkst būt svarīgāki par taisnīgumu un samērīgumu, kā arī kļūt par iemeslu, lai cilvēki pārtaptu par parādniekiem un zaudētu savus īpašumus.
DDD: Zinu, ka it īpaši Jūrmalā nekustamā īpašuma nodoklis ir ārkārtīgi augsts. Jau 2006. gadā, kad spēkā stājās šis likums, notika jūrmalnieku protesti.
R.H.: Jā, tobrīd viņiem bija visaugstākās cenas – vislielākais pieprasījums pēc nekustamā īpašuma Jūrmalā. Un tad pirmie, kuri pārdeva par šīm lielajām cenām, uzlika šo kadastrālo vērtību.
Būtībā cenu, par kādu pārdeva īpašumu, noteica par kadastrālo vērtību. Tiesa gan, ja ir zona ar līdzīgiem īpašumiem, kuri atrodas pieprasītajā vietā, tad izrēķina vidējo cenu. Tad katru atsevišķu īpašumu pareizina ar attiecīgiem koeficientiem, ievērojot platību un apgrūtinājumus. Bet viss galu galā izriet no tirgus cenas.
DDD: Arī tad, ja īpašumu neesi pircis, bet gan, piemēram, mantojis?
R.H.: Nevienam neinteresē, kā tu esi ticis pie savas mājas vai zemes. Tev tik un tā ir jāmaksā – gribi vai negribi.
DDD: Šo gadu laikā mūsu avīzes redakcija ir uzklausījusi vairāku lasītāju izmisumu – šis likums īpaši sāpīgi skar cilvēkus, kuri dzīvo mājā, kas ir mantota, piemēram, no vecākiem. Tātad likums galvenokārt ir vērsts pret latviešiem. Daudzi ir diezgan nabadzīgi un nespēj samaksāt nekustamā īpašuma nodokli. Rezultātā latvietis Jūrmalā nevar uzturēt savu vecāku māju tikai tāpēc, ka nespēj samaksāt nodokli. Viņš ir spiests šo seno ģimenes īpašumu pārdot kādam, piemēram, bagātam krievam.
R.H.: Protams, tādēļ šis likums ir pieņemts tieši tāds – pamatiedzīvotāji tiek izspiesti no saviem īpašumiem. Līdzīgs princips, kā latviešiem atņemt īpašumus, bija padomju varas pirmajos gados Latvijā – sākot ar 1945. gadu līdz kolhozu dibināšanai. Tad saimniekiem pamazām uzlika tādus nodokļus, lai viņus piespiestu atteikties no zemes. Bet, ja neatteicās, tad par nodokļu nemaksāšanu notiesāja par kaitniecību un sūtīja uz Sibīriju.
DDD: Šobrīd neizsūta, bet latvieši ir spiesti paši aizbraukt…
R.H.: Jā, jo nav kur dzīvot.
DDD: Te gan būtu jāpiebilst, ka latviešiem netrūktu dzīvokļu, ja vien būtu veikta dekolonizācija…
R.H.: Jā. Taču likums, par kuru runājam, šobrīd ietekmē visus īpašniekus. Toties bagātība raušas nekustamo īpašumu tirgotājiem. Kāpēc ir pieņemts likums par uzturēšanās atļaujām? Manuprāt, tāpēc, ka latviešiem, kas dzīvo Latvijā, naudas nav, lai viņi varētu nopirkt zemi par cenu, kas apmierina tirgotājus. Lūk, un tagad atbrauc Krievijas “gangsteri” ar naudas maisiem – viņiem vajag īpašumu, lai kaut kur savu naudu ieguldītu. Ko tad viņš ar to iegūto naudu darīs, ja tā nenesīs peļņu?
Pieņemu, ka nekustamo īpašumu tirgotāji ir lobējuši šo likumu par uzturēšanās atļaujām. Šeit ir tāda kā shēma. Tātad cilvēkiem uzliek lielus nodokļus ar domu, ka viņi nevarēs laikus nomaksāt, tad šis nodokļa parāds sakrājas līdz apjomam, kuru samaksāt vairs nav iespējams, un notiek ūtrupe ar lejupejošu soli (kurš lētāk maksās), parasti nonāk līdz pat nesamaksāto nodokļu summai. Tātad īpašumu pārdod par summu, kas nav nomaksāta. Šī summa tiek ieskaitīta pašvaldības budžetā soda naudas nolīdzināšanai, un tad notiek izsole. Bet izsolē jau ir zināmi cilvēki, kas pirks. Pēc pirkuma pašvaldībai samaksā pienākošo nodokļu summu, bet pārējo savā stropā sadala. Pēc tam īpašums tiek pārdots.
Zinu kādu gadījumu. Tūrisma nozarē bija uzbūvēta viesu māja, pirts un viss pārējais nepieciešamais, un, kad aprēķināja nekustamā īpašuma nodokli, izrādījās, ka īpašnieks ir parādā ap 80 tūkstošiem latu. Bija ņēmis laikam arī kredītu. Un šis īpašums tika izsolīts un pārdots.
DDD: Kādam, jūsuprāt, būtu jābūt taisnīgam un samērīgam nekustamā īpašuma nodoklim?
R.H.: Man nav iebildumu pret nekustamā īpašuma aplikšanu ar nodokli – visā pasaulē tādu maksā. Bet samaksa citur ir adekvāta, tā tiek aprēķināta pēc ekonomikas pamatlikumiem.
DDD: Kā tieši?
R.H.: Līdzekļi, kas ir ieguldīti nekustamā īpašuma iegādei, tiek atražoti 20 līdz 25 gadu laikā, kas ir 4 līdz 5 procenti gadā. Ja no šiem procentiem būtu aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, tad viss būtu kārtībā. Taču pie mums katru gadu tiek maksāts nodoklis no simtprocentīgas tirgus cenas. Sanāk, ka pirmajā gadā samaksājam nodokli no šiem 100 procentiem un katrā nākamajā gadā atkal maksājam no 100 procentiem – tā visus 20 gadus un vēl ilgāk…
DDD: Kā rīkoties cilvēkam, kurš grib atbalstīt jūsu iniciatīvu?
R.H.: Aicinu visus parakstīties interneta portālā “Manabalss.lv” zem iniciatīvas “Par pamatotu nekustamā īpašuma nodokli”. Ir arī iespēja parakstīties īpašās veidlapās. Par to vairāk interesēties pa telefonu: 29241742 vai e-pastā: hartvigsr@apollo.lv. Ir nepieciešami palīgi. Zvaniet, piedalieties – uzvarēsim!
Intervēja Līga Muzikante