Aivars Gedroics
Daugavpilī
Notikumi pagājušā gada novembra beigās, kas saistās ar pēkšņo un traģisko lielveikala “Maxima” sabrukšanu Zolitūdē, kārtējo reizi lika man aizdomāties par to, ko es jau iepriekš vairākkārt savās publikācijās esmu pieminējis: kā ir ar mūsu tautas garīgo noturību? Vai mēs spējam stoiskā mierā pārdzīvot problēmas un nepatikšanas, kas nāk ne vien pār mums, bet arī pār visu tautu kopumā? Diemžēl man atkal ir jāsecina: nē, nespējam!
54 cilvēku piepeša bojāeja Latvijā, ņemot vērā mūsu relatīvi nelielo iedzīvotāju skaitu, nav, protams, ļoti niecīgs skaitlis. Tomēr ir jāatzīst, ka šī traģēdija nav ne tuvu salīdzināma ar zaudējumiem, ko mums nesa Otrais pasaules karš – tad (īpaši atgriežoties PSRS (Sarkanajai) armijai, kuras komandieri militāru mērķu vārdā nekad nepārdzīvoja par civiliedzīvotāju likteni) teju katru dienu gāja bojā aptuveni šāds cilvēku skaits – gan frontē, gan ārpus tās. Tāpat tā nav salīdzināma arī ar komunistiskā režīma organizēto deportāciju postu, no kurām cieta ne jau desmiti, bet gan desmiti tūkstoši. Un to visu mēs pārdzīvojām, izturējām bez psihologiem un “krīzes centriem”, kuru pakalpojumi tagad gandrīz ar varu tiek uzspiesti ne tikai traģiskajā negadījumā tieši cietušajiem un viņu tuviniekiem, bet pat tādiem cilvēkiem, kas nejauši tur gadījās tuvumā un “redzēja un dzirdēja ne visai patīkamas lietas”…
Protams, psihologi šādi pelna sev maizi, vēloties attaisnot savu eksistenci nereti uz valsts rēķina. Tāpēc nav brīnums, ka ne lūgti, ne aicināti viņi traucas uz traģēdiju vietām, līdzīgi kā savulaik žīdu augļotāji pa galvu pa kaklu dzinās uz ūtrupju vietām, cerot uz citu nelaimes rēķina par lētu naudu iegādāties mantas, ko pēc tam varēs krietni dārgāk pārdot (tā mums stāsta mūsu literatūras klasiķu daudzie daiļdarbi, kuros šī tēma ir pieminēta)… Par viņiem tātad nebūtu jābrīnās, viņu rīcība ir loģiska un saprotama. Bet nepatīkamu izbrīnu man izraisa cilvēku reakcija, šādus ieinteresētus “palīgus” nepasūtot vienu māju tālāk…
Man gribas izmisumā nopūsties un teikt: līdz kam gan nonākusi mūsu tauta, vai tiešām mēs jau esam kļuvuši tik garīgi vāji? Kur palikuši mūsu milži-stiprinieki Kurbadi un Lāčplēši, kas bija stipri ne vien miesā, bet arī garā un spoži sevi parādīja visa 20. gadsimta ilgumā – laikā, kas mums nesa gan divus pasaules karus, gan Latvijas valsts dibināšanu, tās iznīcību, genocīdu pret mūsu tautu, bet vienlaikus arī nesalaužamu gara spītu, un nogalē noveda vismaz pie formālas Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, kuru gan jau šā jaunā gadsimta sākumā drīz vien atkal pazaudējām…? Par ko mēs, latvieši, tagad esam pārvērtušies?
Tiem, kas man iebildīs, ka tagad jau visur cilvēki ir kļuvuši citādi, ka tagad pasaulē esot citi apstākļi un cilvēki drīkstot atļauties būt arī garīgi un fiziski vāji, es atgādināšu, ka relatīvs miers joprojām valda tikai vienā pasaules daļā, bet daudzās Āfrikas un Āzijas valstīs joprojām notiek revolūcijas, dažāda veida kari, cilvēki tiek nogalināti, spiesti mainīt savu dzīves vietu, bēgt uz ārvalstīm… utt. Un tad nu jājautā: kas viņus garīgi aprūpē un rehabilitē? Praktiski neviens – protams, viņiem pašiem ir ar to jātiek galā! Un šeit nu mums, baltajai rasei, ir no viņiem ko pamācīties, jo mēs pēdējā laikā esam kļuvuši daudz vārgāki kā miesā, tā arī garā – ar skumjām šis fakts mums ir jāatzīst.
Nedrīkstam aizmirst arī to, ka patlaban Latviešu tautai eksistence savā Tēvzemē nebūt nav nodrošināta un garantēta. Kopš 2014.gada 1.janvāra arī pēdējo neatkarības bastionu – nacionālo valūtu latu – esam zaudējuši. Kas mūs sagaida nākotnē? Nekas priecīgs, protams! Kā un vai vispār mēs atgūsim savu neatkarību un noteikšanu Dzimtenē? Dievs vien to zina… Neapstrīdams gan ir viens: mums ir jābūt gataviem smagiem pārbaudījumiem – gan fiziskiem, gan garīgiem! ES valdošā cionistu-masonu-pederastu kliķe steidz triecientempā pārvērst šo savienību par Krievijai un ASV identisku unitāru valstisku veidojumu. Tas izraisa likumsakarīgus protestus no šajā impērijā dzīvojošo patriotu puses, kuri ir gatavi ķerties pie arvien ekstrēmākiem un radikālākiem līdzekļiem savas tautas nacionālo interešu aizstāvībai. Nav izslēgts, ka Eiropā var izcelties plašas mēroga militāras sadursmes starp vienotas Eiropas un neatkarīgu nacionālu valstu piekritējiem.
ES ir nepārprotami nolemta sabrukšanai, bet – vai tā beigs eksistēt ar tik relatīvi mazu upuru skaitu kā savulaik PSRS? Gribētos, protams, cerēt, ka tā būs! Bet nekādas stingras pārliecības man par to diemžēl nav. Eiropas Savienības varturiem ir ko zaudēt, bez cīņas viņi nepadosies. Es nekādā ziņā negribu, lai lītu jebkādas tautas vai rases cilvēku asinis, bet mana gribēšana diemžēl nespēj ietekmēt vēstures notikumu reālo ritumu. Un, kā ir teicis kāds filozofs, “karavīrs var negribēt nogalināt, jo viņš jau nav slepkava-maniaks, bet viņam jāspēj to izdarīt, ja situācijā valstī to prasa.”
Un, lūk, ja mafiozās cionistu-masonu-pederastu ložas situāciju novedīs līdz tam, ka tautas problēmu atrisinājumu redzēs tikai bruņotā cīņā, tad naivi būtu cerēt, ka Latvija un Baltija kopumā netiks šai karadarbībā ierauta. Un tad, baidos, kritušo (bojāgājušo) skaits nebūs mērāms vairs desmitos, bet simtos un tūkstošos! Lai nu Dievs dod, ka mani drūmie pravietojumi nepiepildās! Taču ir jābūt gataviem arī tam sliktākajam scenārijam… Un lai šādā situācijā mēs kā tauta izdzīvotu, mums ir jābūt stipriem kā fiziski, tā arī garīgi!
Kā māca Dabas likums, iznīkst gan vājas sugas un šķirnes, gan arī rases un tautas! Kāds liktenis būs lemts mūsu tautai – tas lielā mērā un pirmām kārtām no mums pašiem ir atkarīgs! Tāpēc jau tagad mums ir jāsāk gatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem nākotnē un mīkstčaulība ir jāmet pie malas! Tas, protams, nenozīmē, ka mums būtu jāpriecājas par nelaimēm un likstām, kas mūsu zemi un tautu piemeklē, taču ir jāprot stāvēt tām pāri – nečīkstot un neraudot, bet atceroties parupjo tautas sakāmvārdu: “Neskumsti, vecīt, kad nāks tie lielie s..di, šie sīkumi ātri vien aizmirsīsies!”…
Mūsu valsts un tautas ienaidniekiem ļoti izdevīgi būtu padarīt mūs par gļēviem tizleņiem, kas čīkst jau niecīgu nelaimju priekšā, jo tad viņi var būt droši, ka patiešām lielu katastrofu mūsu tauta nespēs pārdzīvot. Vai mums vajag viņus tā iepriecināt? Padomāsim par to jau tagad!
PAR STIPRU UN VARENU LATVIJU UN LATVIEŠU TAUTU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
Publicēts saīsināti