Saruna ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētāja vietnieku ES jautājumos, Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētāju Armandu Krauzi
Ļoti svarīga ir mūsu aktivitāte!
DDD: Šā gada maijā beigsies ierobežojumi, kas ārzemniekiem liedza iegādāties Latvijas zemi. Četrus mēnešus pirms aizlieguma atcelšanas jūs interneta portālā “Manabalss.lv” esat uzsācis parakstu vākšanu, lai tiktu ierosināts referendums, kas varētu apturēt šos latviešu tautai neizdevīgos noteikumus.
Armands Krauze: Tieši tā. Parakstu vākšanas mērķis ir nepieļaut zemes pārdošanu ārzemniekiem, taču problēma ir tā, ka portālā “Manabalss.lv” savāktie paraksti nevar tiešā veidā ierosināt referendumu. Tiek vākti paraksti, ko iesniegt Saeimas deputātiem, lai viņi ierosina referendumu. Šis ir lētākais ceļš, kā iespējams apturēt zemes izpārdošanu ārzemniekiem. Protams, tas var atsisties pret deputātiem, viņi var pateikt, ka tā ir muļķošanās. Tomēr kaut kas ir jādara.
DDD: Kas notiek tad, kad ir savākti desmit tūkstoši paraksti?
A.K.: Kad paraksti ir savākti un iniciatīva nokļūst līdz Saeimai, ir divi scenāriji: vai nu Saeima ierosina referendumu par aizliegumu ārzemniekiem iegādāties Latvijas zemi, vai arī viņi to noraida. Aizliegt vai atļaut tirgot ārzemniekiem zemi ir jautājums, kas attiecas uz Eiropas Savienību, bet Satversmē noteikts, ka par šiem jautājumiem var ierosināt referendumu. Taču Saeima var arī noraidīt ierosinājumu un nerīkot referendumu.
DDD: Būtu neloģiski, ja Saeima neļautu Latvijas pilsoņiem nobalsot referendumā.
A.K.: Saeima tā var rīkoties. Referendumu par eiro ieviešanu arī nerīkoja, atrunājoties, ka vienreiz tas esot lemts un otrreiz to darīt nedrīkstam.
DDD: Vai tad šis arguments attiecas arī uz aizliegumu ārzemniekiem pirkt Latvijas zemi? Kad tad mēs par to balsojām?
A.K.: Kad stājāmies Eiropas Savienībā. Iestāšanās līgumā esot bijušas šīs lietas norunātas. Bet sabiedrība jau par to nebija informēta – vai tad kāds izlasīja iestāšanās līgumu?! Neviens tad arī nestāstīja sliktās ziņas, ka tagad zeme būs jāpārdod pilnīgi visiem un ka automātiski balsojam par atteikšanos no sava lata.
DDD: Pieņemsim, ka mūsu Saeima tomēr ierosina referendumu.
A.K.: Tad ļoti svarīga būs iedzīvotāju aktivitāte. Ja neaizies likumā noteiktais iedzīvotāju skaits, tad referendums nebūs izdevies. Ja aizies, tad, esmu pārliecināts, vairākums nobalsos par aizliegumu pārdot zemi ārzemniekiem. Tālāk būs kutelīgākā situācija.
Vai Latvijai ir lemts Palestīnas liktenis?
Armands Krauze: Satversme faktiski jau vēl ir spēkā, un valstij tā kā būtu jāņem vērā tautas nobalsošanas rezultāti, kuri ir pretrunā ar iestāšanās līgumu Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, ka mūsu politiķiem tad ir jādodas uz Briseli, lai uzsāktu sarunas par šo tematu. Manuprāt, svarīgākais ir tas, ka mēs, latvieši, neesam vienīgie, kuri ir neapmierināti, ka ārzemnieki drīkst iegādāties mūsu zemi. Lietuvieši praktiski jau ir savākuši parakstus referendumam. Cik zinu, kaut daži tūkstoši vēl trūkst, paraksti jau ir nodoti salīdzināšanai. Bulgāri un ungāri arī ir neapmierināti. Pat Vācijas zemnieki protestē, ka starptautiskie investīciju fondi nāk un atņem zemniekiem daļu zemes.
DDD: Tas ir labi, ka cilvēki ir neapmierināti ar tik absurdu situāciju, bet vai Brisele vispār klausīsies šādos protestos?
A.K.: Eiropā tādas tabu tēmas nav, to mūsējie šeit ir izdomājuši – viss, cauri, svītra pāri, par to nedrīkst runāt… Starp citu, mēs jau arī neprasām pilnīgu zemes pārdošanas aizliegumu – tas attiecas uz lauksaimniecības un mežu zemi, kas ir svarīgi valsts resursi. Drīkstēs jau tāpat nākt ārzemnieki būvēt privātmājas, būvēt rūpnīcas. Runa ir tikai par šiem diviem svarīgajiem resursiem.
DDD: Jūs diezgan pārliecināti teicāt: ja referendums notiks, vairums nobalsos par aizliegumu pārdot zemi ārzemniekiem. Jūs tiešām esat pārliecināts, ka cilvēki sapratīs, cik svarīgs šis jautājums ir valsts un tautas pastāvēšanai? Pat bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga zemes pārdošanā ārzemniekiem nesaskatīja nekādas briesmas, gluži pretēji – viņa to atbalstīja, sakot, ka zemi jau nekur neaiznesīs. Sāpīgs ir arī Abrenes atdošanas piemērs – vairumam cilvēku taču bija vienalga, ka Latvija atdod savu zemi Krievijai, pretim saņemot sprāguša ēzeļa ausis.
A.K.: Es patiešām ceru, ka vairākums nobalsos par. Bet, ja nu gadījumā nobalso pret šādu aizliegumu, tad ir skaidrs, ka latviešu tauta būs izvēlējusies liberālo, kosmopolītisko ceļu.
DDD: Tad mūs var piemeklēt palestīniešu liktenis – zemes īpašnieki mūs patrieks, un mums būs jākaro, lai atgūtu savu valsti.
A.K.: Tieši tā.
Vēlos vēl nedaudz papildināt par iespējamiem šī jautājuma risinājuma scenārijiem. Svarīgi ir risināt to visaugstākajā līmenī, lai kopējā Eiropas Savienības politikā tiktu izdarīti izņēmumi, jo aizliegums attiektos tikai uz divu veidu zemēm. Pat arguments, ka Eiropā ir brīvais tirgus, ka nedrīkst ierobežot brīvo preču kustību, šeit nav vietā. Eiropai pašai ir ierobežojumi, piemēram, attiecībā uz ģenētiski modificēto organismu izplatību. Pārtikas, lopbarības produktus drīkst izplatīt, bet augiem, kuri paredzēti sēšanai, ir ļoti stingri ierobežojumi. Tad jāteic, ka tomēr ierobežojumi var būt jebkurā jomā. Kāpēc lai tie nebūtu kā aizliegums tirgot lauksaimniecības un mežu zemi? Politiķiem, valsts vadītājiem vienkārši ir jārunā par šiem jautājumiem. Ja viņiem būs referenduma balsojums, kas apliecinās, ka arī sabiedrība ir pret zemes tirgošanu, tad rezultāts noteikti būs.
DDD: Kas līdz šim ir liedzis runāt par šo jautājumu? Kādēļ tikai tagad jūs uzsākāt savas aktivitātes?
A.K.: Jā, vajadzēja sākt ātrāk, bet tagad, kad termiņš tuvojas, mēs par to vairāk sākam domāt. Jebkurš no mums varēja sākt jau ātrāk. Ir organizācijas, kuras rakstījušas n-tās vēstules, piemēram, Latvijas Agronomu biedrība jau ir rakstījusi diviem prezidentiem, premjeriem, ministriem, un nekas – visi atduras pret to – mēs neko nevaram darīt. Bet tas, ka ārzemnieki ar juridisku personu starpniecību visu laiku pirka to zemi, tas izriet no mūsu, Latvijas, un citu valstu savstarpējiem investīciju aizsardzības līgumiem. Paši mēs jau to esam pieļāvuši. Tās ir sekas mūsu divdesmit gadu liberālajai politikai.
Kāpēc franči var, bet mēs nevaram?
DDD: Par to, ka zemes tirgošana ārzemniekiem ir noziegums, rakstām regulāri. Jau 2001. gadā apgāda “Vieda” organizētajā domrakstu konkursā mēs rosinājām jauniešus rakstīt par šo noziegumu, kas padarīs mūs, latviešus, par vergiem pašu zemē.
Armands Krauze: Traģiski, ka daļa cilvēku to nesaprot. Man, piemēram, kāds kungs tikko piezvanīja un kārtīgi izlamāja: ko es vispār iedomājos, viņam ir pilnīgi vienalga, kam pārdot – dāņiem, vāciešiem vai ķīniešiem! Manas aktivitātes tagad mazināšot viņa zemes vērtību. Kad pajautāju, vai viņam ir tādas vērtības kā Dzimtene, Tēvzeme, tad šim kungam nebija ko teikt. Šādu zemes vērtību cilvēki laikam nesaprot.
Latvijā uztraucas, ka sešdesmit procenti ir nomas zemes, bet Francijā arī tiek iznomāti sešdesmit procenti no lauku zemes. Tur neviens par to neuztraucas. Tur cilvēki aiziet projām no laukiem, pārceļas uz pilsētām, bet viņi no savas zemes neatsakās. Viņi to iznomā. Francijā, atšķirībā no Latvijas, ir sakārtotas ilgtermiņa nomas attiecības. Savstarpējās attiecības jau tomēr ir jāsakārto, lai zemnieks, ja viņš iznomā zemi, varētu skatīties vairākus gadus uz priekšu un plānot savu saimniekošanu. Mums Latvijā šī joma ir pilnīgi nesakārtota – var lauzt līgumu momentā, mēneša laikā, nostādot zemes nomnieku ļoti neizdevīgā situācijā.
Francijā savukārt ir noteikts, ka pirmos deviņus gadus nedrīkst vispār lauzt nomas līgumu. Kad ir pagājuši šie deviņi gadi, iespējams lauzt līgumu, bet tad zemes īpašniekam zemniekam ir jāatmaksā ieguldītās investīcijas. Respektīvi, kad es kā zemnieks paņemu nomā zemi, tad es varu, piemēram, sakārtot meliorāciju, grāvjus – veikt ilgtermiņa investīcijas, zinot, ka līgumu ar mani lauzt nevarēs. Manuprāt, Latvijā arī būtu vajadzīga tāda aizsardzība.
DDD: Tas būtu risinājums, taču aizlieguma pretinieki apgalvo, ka šobrīd noteiktais aizliegums ārzemniekiem iegādāties Latvijas zemi esot brīvā trikus ierobežošana.
A.K.: Kāpēc franči var, bet mēs nevaram? Lai kāds Francijā varētu nopirkt lauksaimniecības zemi, ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Tur ir stingra, ar likumu noteikta kārtība, ir komisijas. Ja es būtu francūzis un gribētu pārdot savu zemi kādam no pieciem pircējiem, man informācija par pircējiem būtu jānosūta komisijai, kura izvērtē, kurš atbilst kritērijiem, kurš ne. Vēl jo vairāk – komisija pat pasaka, kuriem no pircējiem ir lielāka nepieciešamība paplašināt un attīstīt savu saimniecību. Tad no šiem pieciem komisija atļauj slēgt darījumu ar diviem. Tad ar tiem diviem es runāju par cenu. Tur ir kārtīgi izstrādātas sistēmas. Protams, ka teorētiski zemi var nopirkt arī ārzemnieks, tikai tam ārzemniekam tad būs jādodas uz to komisiju, lai un franču valodā iesniegtu dokumentus un paskaidrotu, ko viņš plāno darīt.
DDD: Tātad ārzemniekam, kurš plāno nopirkt zemi Francijā, vispirms ir jāpierāda, ka viņš mīl Franciju, franču tautu un ir gatavs rūpēties par tās zemi, nevis, prasti sakot, izkāst un aizbraukt.
A.K.: Tieši tā. Arī mēs Latvijā varētu ieviest šādu sistēmu – lai ierodas, piemēram, dānis un latviešu valodā pastāsta mūsu komisijai, kurā ir pašvaldības darbinieki, konsultācijas centra darbinieki, nevalstisko organizāciju, vietējo zemnieku pārstāvji, ko viņš te grib darīt, kā saimniekos. Tad redzēsim, cik daudz ārzemnieku gribēs iegādāties Latvijas zemi.
DDD: Ja tādi būs, tad tos varēs saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem…
A.K.: Jā, bet viņi to varēs izdarīt, toties pārējie, kuri nāk ar spekulatīviem nolūkiem, paliks bez kārotās zemes.
Manuprāt, Zemkopības ministrijai ir jāizstrādā likuma grozījumi, kuros būtu noteikta komisiju darbības politika un pirmpirkuma tiesības. Taču ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai likums nenodarītu ļaunumu pašiem Latvijas pilsoņiem. Sākotnējā likuma versija bija ļoti ierobežojoša.
DDD: Ja nemaldos, tad bija paredzēts, ka lauksaimniecības zemi varēs iegādāties tikai tie, kuriem ir pieredze lauksaimniecībā. Manuprāt, tas ir absurds, kas izdzītu no laukiem ļoti daudzus latviešus. Ja esmu zemes īpašniece, es taču varu piesaistīt skolotu agronomu, vai tādēļ pašai jāmācās?
A.K.: Tieši tā. Tāpēc nav loģiski, ka prasa pieredzi. Normāli būtu, ja prasa strādāt iegādātajā zemē, lai būtu attīstība, ražošana. Prasīt iepriekšēju pieredzi lauksaimniecībā ir diskriminācija Latvijas pilsoņu starpā. Nevienu dāni ar to mēs malā nenobīdīsim, jo viņi jau ir saimniekojuši savā Dānijā. Drīzāk mēs ārzemniekus nobīdītu malā tieši ar prasību zināt latviešu valodu. Man ir daudz piemēru, kad cilvēki četrdesmit piecdesmit gadu vecumā no pilsētām ir pārcēlušies uz laukiem un sāk saimniekot, un viņi nebūt nav ar pieredzi lauksaimniecībā.
Tātad viens ceļš ir virzīt likuma grozījumus, kuri, protams, jebkurā gadījumā būs tirgus ierobežojoši, jo vairs nevarēs tik brīvi tirgot pa labi un pa kreisi, taču tas būs sabiedrības un valsts interesēs.
Grūst stūrakmeņi
Armands Krauze: Otrs ir ilgais ceļš, tas ir, ja Saeima atbalstīs sabiedrības iniciatīvu ierosināt referendumu, risināt zemes tirgošanas jautājumu Eiropas līmenī. Domāju, ka Eiropā agri vai vēlu par to sāks runāt, jo, ja skatās plašāk, pasaules līmenī, mums jau arī ķīnieši klauvē pie durvīm.
Piemēram, Ukraina. Tur tagad ir ienākuši ķīnieši un ieguvuši nevis īpašumā, bet ilgtermiņa nomā, ilgtermiņa lietošanā pāris miljonus hektāru. Un ķīnieši iet iekšā arī Āfrikas valstīs un Krievijā, bet tur sistēma attiecībā uz zemes īpašumiem nav īpaši labi sakārtota, tādēļ viņus potenciāli viegli var arī izraidīt. Savukārt pie mums Latvijā viss darbojās “perfekti”. Ja tu ko iegūsti, tas tiek ierakstīts zemes grāmatā kā privātīpašums, un tas ir stabili un droši.
Es pieļauju iespēju, ka ķīnieši var ienākt arī Latvijā. Mums veidojas lielas saimniecības (2000–4000 ha), bet vienā brīdī šīs saimniecības īpašnieks, kurš ir izmantojis Eiropas fondus, kas faktiski ir visu nodokļu maksātāju nauda, ieguldījis un attīstījis ļoti labu ražojošu uzņēmumu, – pēkšņi to pārdod ķīniešiem. Tagad pārdod vāciešiem, dāņiem, bet jau pavisam drīz – ķīniešiem. Mums nav garantijas, ka ķīnieši neizdomā: tie latvieši vispār ir slinki, baigi lielās algas prasa – labāk ievedīsim ķīniešu darbaspēku. Kad tur, kur ir mūsu senču ozolu birzis, mūsu svētozoli, šeptēsies ķīniešu uzņēmumi, tad būs jau par vēlu domāt un kaut ko mainīt…
Latviešiem beidzot jāsaprot: ja nav zemes, nav arī valsts! Ēriks Hānbergs ir teicis: “Kam ir zeme, tam pieder valsts.”
DDD: Zemes pārdošana pēcatmodas laikā ir bijusi iespēja ātri tikt pie tik trūkstošās naudas. Laikraksts “DDD” par šo problēmu raksta gadiem, bet pie varas esošie neko nav darījuši, lai nepieļautu zemes pārdošanu ārzemniekiem. Gluži pretēji, kā jau iepriekš runājām, visaugstākajā līmenī ir tikusi atbalstīta zemes pārdošana ārzemniekiem, jo zemi, lūk, nekur nevarot aiznest…
A.K.: Vainīga jau nav tikai valdība, problēma ir arī pašā latviešu tautā. Piecdesmit okupācijas gados, manuprāt, ir zudušas vērtības, kas, iespējams, citās Rietumu zemēs ir saglabājušās. Ja pārņem savu senču uzņēmumu, tad cenšas to saglabāt, turpinot strādāt un kopjot dzimtas tradīcijas. Okupācijas gadu kolhozi Latvijā pārrāva šo kultūru – tas ir gandrīz stāsts par Blaumaņa Indrāniem. Mainās paaudzes, mainās vērtības. Šī paaudze acīmredzot iestūrēja mūs šajā kosmopolītisma virzienā. Esam aizmirsuši, kā 90-to gadu sākumā cīnījāmies par neatkarību.
DDD: Jā, kaut pastalās, bet brīvi… Bet, kad bija iespējas ātri nopelnīt naudu, tad mežus izcirta, zemi pārdevi, un beigās – čiks.
A.K.: Labi, ka diezgan daudz mežu tomēr ir palicis Latvijas valsts īpašumā, tos nedrīkst privatizēt. Bet lauksaimniecības zeme lēnām aiziet, arī privātie meži tiek pārdoti zviedru koncerniem.
Katras valsts pastāvēšanas pamatā ir trīs stūrakmeņi: zeme, iedzīvotāji un suverēnā vara. Diemžēl pēdējo jau daļēji esam atdevuši Eiropai, Briselei…
DDD: Lielāko daļu…
A.K.: Ar ironiju teikšu, ka faktiski būtu jāgroza Satversmes 2. pants, kas noteic, ka vara Latvijā pieder Latvijas tautai; te būtu jāliek komats – Eiropas Savienībai… Iedzīvotājus mēs arī zaudējām, jo ir aizbraukuši gandrīz 400 000. Un arī zemi, protams, mēs zaudējam. Jautājums – kas tad no šiem valsts stūrakmeņiem paliks?
Lauki, kur dzērvēm baroties?
DDD: Vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā dažāda ranga valsts vadītāji ar toreizējo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu priekšgalā aģitēja latviešus atmest domu nodarboties ar lauksaimniecību, jo ES maksāšot tikai par ainavas uzturēšanu. Atceros Vīķes-Freibergas “ģeniālo” frāzi: “Apsēsim visus laukus ar auzām, lai dzērvēm būtu kur baroties!”
Armands Krauze: Ar tādu pieeju nedrīkst! Lauksaimniecībai tieši ir jāražo un jāpelna. Ja mēs ražojam, tad arī esam neatkarīgi. Manuprāt, ir jāatbalsta ne tikai lielie uzņēmumi, bet ir jārūpējas arī par mazajiem un vidējiem – politika nevar būt vērsta tikai vienā virzienā. Eiropā ne tikai lauksaimniecībā, bet arī citās sfērās dominē visi – gan mazie, gan vidējie, starp citu, lielo ir diezgan maz.
Domāju, ka Latvijas ekonomika neattīstās tā, kā mēs to vēlētos, jo mums ir grūti konkurēt.
DDD: Kādēļ? Vai tad Eiropas Savienībā visiem nevajadzētu būt vienādām iespējām?
A.K.: Viss izriet no mūsu iestāšanās līgumiem Eiropas Savienībā. Kad iestājāmies, mēs dabūjām ļoti mazus tiešos maksājumus. Mums solīja, ka 2013. gadā būs pieaugums par simts procentiem. Kad tuvojās 2013. gads, mēs sapratām, ka solījums nenozīmē, ka saņemsim līdzīgi kā citas ES dalībvalstis. Pēc solītā simtprocentīgā maksājuma pieauguma reāli finansējums, ko saņem Latvijas lauksaimnieki, pielīdzināmi tikai nepilniem četrdesmit procentiem no tā, ko saņem vidēji Eiropas zemnieki.
DDD: Bet par ko tad tik ļoti lielās Sandra Kalniete, kura it kā esot izcīnījusi kaut ko ļoti nozīmīgu mūsu lauksaimniekiem?
A.K.: Saprotu, ka citu jomu pārstāvjiem ir grūti orientēties kopējas lauksaimniecības politikas skaitļos, tādēļ bieži lauksaimniekus nevietā apskauž par sarunās izcīnīto vienu papildus miljardu. Jāsaka godīgi, ka tā būtu Minhauzena cienīga lielīšanās, ja arī lauksaimniecības profesionāļi runātu par miljardu, jo tik milzīga summa nav izcīnīta. No ES budžeta iegūtā kopējā summa gan tiešajiem maksājumiem, gan lauku attīstībai nākamo septiņu gadu periodam, salīdzinot ar EK sākotnējo piedāvājumi, ir pieaugsi tikai par 8,7 procentiem jeb 214,9 miljoniem eiro.
Saprotu, ka jebkuram cilvēkam gribas labus vārdus par sevi teikt un sevi uzlielīt. Kā saka – kas tad sunim asti cels, ja ne pats. Bet tas ir jādara korekti.
Ģimenes saimniecības atdzīvinās laukus
DDD: Domāju, ka ikviens vēlas, lai lauki būtu apdzīvoti, lai tur notiktu attīstība. Vai, jūsuprāt, tendence veidoties ļoti lielām saimniecībām, kur lielas platības apsaimnieko tikai daži cilvēki, ir pareizais ejamais ceļš? Ņemot vērā Latvijas teritoriālo ierobežotību un mūsu tautas tradīcijas, varbūt valstiskā līmenī ir jāatbalsta ģimenes saimniecību veidošanās, tādējādi veicinot gan nodarbinātību, gan lauku apdzīvotību?
Armands Krauze: Tādas idejas ir bijušas, bet, spītējot atsevišķu ministru un cilvēku vēlmēm, virsroku tomēr ņēmusi liberālā politika. Kad valda mežonīgais brīvais tirgus, tad virsroku ņem tas, kuram vairāk naudas, un attīstās lielākais. Un lielākais spēj paņemt vairāk, jo viņam ir labāki resursi, bet mazais turpina nīkuļot.
Interesanti, bet jūsu pieminētās ģimeņu saimniecības pilnībā atbilst Eiropā valdošajai pamatdomai. Šis gads ir pat pasludināts par ģimenes saimniecību gadu. Briselei un Latvijai gan ir nedaudz atšķirīga izpratne par to, kas ir ģimenes saimniecībā. Mūsu izpratnē ģimenes saimniecība sevī ietver pat pie konkrētās ģimenes nepiederošu cilvēku grupu, kas apzinās, ka ģimenes saimniecība pieder vienai ģimenei. Savukārt Eiropā, Briselē uzskati dalās divos virzienos. Vieni uzskata, ka ģimenes saimniecība ir tāda saimniecība, kur strādā ģimene ar dažiem palīgstrādniekiem. Savukārt pēc otru domām ģimenes saimniecība ir tāda saimniecība, kurā ģimenes locekļu skaits, kas strādā saimniecībā, un viņu ieguldītais darbs pret algoto darbaspēku ir lielāks. Ja algotie darbinieki paliek vairāk par ģimenes locekļiem, tad to vairs nevar uzskatīt par ģimenes saimniecību. Man liekas, ka tas ir tāds ļoti loģisks modelis.
DDD: Abi varianti izklausās loģiski. Kāds tad ir Latvijas viedoklis par to, kas ir ģimenes saimniecība?
A.K.: Savukārt mūsu modelis ir tāds, ka cilvēki par ģimenes saimniecību sauc tādu saimniecību, kurā neapšaubāmi strādā visa viņu ģimene, bet viņiem ir papildus trīsdesmit pastāvīgie un desmit sezonas strādnieki. Tāds, manuprāt, tomēr nav ģimenes saimniecības modelis. Tad jau arī Lielbritānijas karalienei ir ģimenes saimniecība, kur viss pieder karaliskajai ģimenei.
Daudzus gadus braucu uz Briseli un esmu sapratis, ka Latvijas izpratne ir atšķirīga no Eiropas, un, lai cik dīvaini tas būtu, dažreiz Eiropā valdošā izpratne ir atbilstošāka lielākās mūsu tautas daļas interesēm nekā tā politika, kas pašlaik dominē Latvijā.
Politiķi rok tautai bedri
DDD: Vai es pareizi saprotu, ka mūsu politiķu izvēlētā lauksaimniecības politika ir latviešu tautai nedraudzīgāka nekā tā, ko īsteno citas ES dalībvalstis?
Armands Krauze: Jā. Tāpēc jau arī zemes jautājumu, domāju, ir vērts virzīt uz Eiropu. Tas, protams, ir grūti, lēni, bet Eiropā, iekustinot lielo aparātu, tādus jautājumus, var atrisināt un mainīt. Lai cik Eiropa būtu smagnēja un ar savām dīvainībām, bet tā ir demokrātiska.
DDD: Atkal jāsecina, ka latvieši pārcentušies, izpildot mūsu tautai un valstij ne tās izdevīgākās ES normas. Bēdīgi slavenais Dombrovska krīzes pārvarēšanas scenārijs arī pierādīja, cik ļoti mēs uztraucamies par to, ko par mums padomās citi, aizmirstot, ka vispirms jāparūpējas par sevi, jo neviens cits to mūsu vietā nedarīs.
A.K.: Šī sliktā tendence īpaši izpaudās ap to laiku, kad stājāmies Eiropas Savienībā. Pēdējā laikā jūtamas izmaiņas. Nesaukšu vārdā konkrētas personas, bet atceros, ka savulaik bija diezgan smagas diskusijas ar ierēdņiem. Viņi nevarēja saprast, ka primāri viņiem jāstrādā Latvijas uzņēmēju labā, jo viņi ir tie, kas maksā nodokļus. Ierēdņiem tika skaidri pateikts, ka ir jācenšas visādos veidos atbalstīt savus ražotājus, kā to dara citas valstis.
Piemēram, atrod pēkšņi Latvijas produktos ko sliktu, ātri vien pa visu Eiropu to pasludina. Vai citas valstis tā rīkotos? Visi droši vien atceras gadījumu ar zirga gaļu. Uzdevums bija meklēt zirga gaļu savas valsts produktos. Ko darīja Latvija? Latvija ļoti rūpīgi meklēja zirga gaļu savu uzņēmēju produktos. Tajā pašā laikā atsevišķas mūsu kaimiņvalstis savus produktus tā īpaši nemaz neaiztika, bet ķērās pie importa produktiem. Protams, zirga gaļa tas ir nieks – Itālijā un Spānijā no tās gatavo ļoti dārgas un ekskluzīvas desas. Runa ir par ko citu – par mūsu attieksmi pašiem pret sevi.
Tomēr situācija, lai arī lēni, bet tomēr mainās. Galvenais, lai virsroku ņem tie, kas vēlas rūpēties par Latviju, par mūsu uzņēmējiem, lai pie teikšanas tiek tie, kuri uzskata, ka primārais tomēr ir mūsu valsts intereses un tad sekundāri skatāmies uz visu pārējo.
DDD: Ļoti gribētos ticēt, ka situācija patiešām mainās, lai gan to grūti saskatīt – gandrīz tāpat kā nevar redzēt, ka esam pārvarējuši krīzi.
A.K.: Pārmaiņas, kaut arī lēnas un nelielas, tomēr ir – vismaz lauksaimniecībā tāda sajūta ir radusies. Varbūt nepareizu priekšstatu par to, kas patiesībā notiek, rada spēcīga iekšējā cīņa starp dažādām organizācijām, kuras pārstāv ražotājus. Bet tur, protams, apakšā atkal ir nauda – kam no tā tiks lielāks labums. Bet valstiskā līmenī, man liekas, ka beidzot mūsu ierēdņi ir pavērsušies ar seju pret uzņēmējiem, nevis pret Eiropas regulu mapēm.
Kam pieder valsts teritorija?
DDD: Zinu, ka Dānijas sastāvā esošajās Fāreru (Fēru) salās zeme pieder tikai valstij, nevis privātpersonām. Valsts zemi iznomā tiem, kuri spēj to vislabāk apsaimniekot, rūpējoties par visas sabiedrības interesēm. Nomas tiesības tiek mantotas no paaudzes paaudzē, ja vien dzimta spēj apsaimniekot zemi. Vai arī Latvijā nevarētu būt šāds modelis?
Armands Krauze: Pašreizējā Satversme, likumi un izpratne par privātīpašumu to neļautu. Kaut ko mainīt varētu tikai revolūcija, taču tas nenozīmē, ka valsts nevar regulēt, kā rokās nonāk, šajā gadījumā, Latvijas lauksaimniecības zeme. Tas ir viens no virzieniem, pie kā pašlaik strādā Zemkopības ministrija. Latvijā ir Valsts zemes fonds, kurš varētu iejaukties zemes pirkšanas un pārdošanas tirgū. To gan nevajadzētu uztvert vienkāršoti, ka fonds tagad uzpirks visu zemi un pēc tam iznomās. Manuprāt, zemes fondam daļēji ir jāiejaucas zemes tirgū, lai zeme nonāk pie tiem, kas reāli strādā un apsaimnieko. Protams, ne tik vienkāršā veidā kā jūsu minētajā gadījumā.
DDD: Domāju, ka tā ir vēsturiski veidota sistēma, kuras mērķis ir aizsargāt valsts un tautas neatkarību. Kas notiks ar Latviju, ja tās zemi nopirks ārzemnieki?
A.K.: Atļaujot ārzemniekiem pirkt Latvijas zemi, varam kādā brīdī attapties, ka viss pieder ķīniešiem, kuriem latviešu bāleliņi nav vajadzīgi, jo ievedīs darbaspēku no Ķīnas. Tas ir riskanti…
DDD: Ir dzirdēts, ka aiz nevēlēšanās atvērt zemes tirgu, slēpjoties lielo zemnieku vēlme iegūt zemi par lētāku cenu. Tāpat netiekot veicināta latviešu atgriešanās laukos, gluži pretēji – zemes īpašnieki, kuri zemi ir iznomājuši, tiek ietekmēti pārdot zemi un neatgriezties laukos. Vai tā tas ir?
A.K.: Ir divi virzieni. Viens, ko es piedāvāju, – ar referendumu noteikt pilnīgu aizliegumu ārzemniekiem pirkt Latvijas zemi. Tādā gadījumā Latvijas Republikas pilsoņiem nebūtu nekādi ierobežojoši nosacījumi, lai pirktu un apsaimniekotu zemi.
Otrs virziens ir tas, ko iet Zemkopības ministrija. Zinot, ka Eiropa prasa atvērt zemes tirgu, tiek izstrādāti likuma grozījumi, kas noteiktu ierobežojumus iegādāties zemi. Diemžēl ierobežojumi attieksies ne tikai uz ārzemniekiem, bet arī uz Latvijas pilsoņiem.
Es jau minēju, ka pašreiz izstrādātajos likuma grozījumos ir daudz nepilnību, kas būtu jānovērš. Jūsu izklāstītajam viedoklim varētu piekrist, ja likuma grozījumi tiktu pieņemti tādā redakcijā, kādi tie bija pašā sākumā. Par laimi tie lēnām mainās.
Ja runā par kritērijiem, kas it kā dotu priekšrocības lielajiem zemniekiem, tad tagad tiek piedāvātas pirmpirkuma tiesības kaimiņiem, kuriem, iegādājoties papildus zemi, būtu procentuāli vislielākās izaugsmes iespējas. Piemēram, simts hektāriem zemes, kuru pārdod, ir divi kaimiņi – vienam pieder divi tūkstoši, bet otram tikai simts hektāri. Priekšrocības iegādāties zemi būs tam, kuram pieder tikai simts hektāri, jo procentuāli pēc papildus simts hektāru iegādes viņa saimniecības rentabilitāte palielināsies divas reizes, tikmēr tam, kuram jau ir divi tūkstoši hektāru, papildus vēl simts neko daudz nemainīs.
Runa ir par dvēseles pārdošanu
DDD: Latvijas Radio pirmajā programmā notika diskusija par zemes pārdošanu ārzemniekiem, kurā piedalījāties arī jūs. Viena no diskusijas dalībniecēm nostājās pret aizliegumu tirgot zemi ārzemniekiem, jo tas, lūk, esot pretrunā ar cilvēktiesībām.
Armands Krauze: Tam nav nekāda sakara ar cilvēktiesībām. Man liekas, ka tajā pašā raidījumā izskanēja atsauce uz Satversmi, kurā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, ka jebkurš to var brīvi lietot un izmantot, ja vien tas nav pretēji sabiedrības interesēm.
DDD: Ja Latvijas valsts ir dibināta etnogrāfiskās robežās, tātad vienīgajā teritorijā, kur latviešu tauta spēj attīstīties un dot savu labumu visai cilvēcei, un, ja latviešiem viņu zeme tiek atņemta, tādējādi izspiežot tautu no savas valsts, tad tas ir pretēji ne tikai latviešu, bet visas cilvēces interesēm.
A.K.: Manuprāt, šajā diskusijā nedrīkst aprobežoties tikai ar juridiskām lietām, ir jāskatās plašāk, izprotot, kas ir Latvijas lauki. Ja pavērtējam viduslaikus, dzimtbūšanu, pēc tam komunistu okupāciju, tad šī teritorija ir bijusi vieta, kur latviešu tauta ir saglabājusi savu identitāti. Pilsētās jau latviešu nebija – Rīga bija vāciska pilsēta, Daugavpils krieviska. Tāpat Jelgava un Liepāja kādreiz bija ļoti vāciskas pilsētas.
Latvieši savu identitāti, savas tradīcijas ir saglabājuši tieši laukos, un tas ir bijis daudzu gadsimtu ilgumā. Es pat teiktu, ka Latvijas lauki ir mūsu tautas dvēsele. Tad ir jautājums: kas notiek tagad, ja mēs šo teritoriju iztukšojam un pārdodam? Tātad mēs faktiski pārdodam savu dvēseli.
Klausies manos vārdos, neskaties darbos…
DDD: Kāds jums droši vien teiks – jā, jā, daži politiķi sāka bļaut, kad bija jau par vēlu, lai apstādinātu eiro ieviešanu. Tagad atkal – Krauze uzstājas, lai tikai dabūtu sev punktiņus Eiropas Parlamenta vēlēšanās, baigais patriots, kur tad viņš līdz šim bija?…
Armands Krauze: Godīgi sakot, pirms Ziemassvētkiem, visu pārdomājot un saliekot pa plauktiņiem, man radās vēlēšanās tomēr cīnīties un kaut ko panākt. Šo iniciatīvu neesmu saskaņojis ne ar vienu partiju, ne ar vienu lauksaimnieku organizāciju. Man, protams, ir biedri lauksaimnieku organizācijās, kas mani atbalsta, bet tā tiešām ir mana personīga iniciatīva.
Ņemot vērā to, kā es tiku audzināts, ko man stāstīja vecaistēvs, kurš bija Latvijas armijas virsdienesta karavīrs un dienēja līdz pat 1940. gadam, atceroties arī neatkarības atgūšanu, man likās, ka ir tomēr vērtības, kuras mums jāsaglabā. Kāpēc es par to ātrāk nesāku cīnīties? Varbūt tāpēc, ka es ļoti vēlu iesaistījos politikā, kad sāku saprast šos procesus. Tagad nepilnus trīs gadus esmu partijas biedrs. Man liekas, ka, apmēram, katram otrajam Latvijas iedzīvotājam vajadzētu būt kādā partijā. Jo vairāk partijā ir biedru, jo tā ir daudzskaitliskāka, demokrātiskāka, un biedri var ietekmēt partijas politiku.
Ir jābūt aktīviem – tas ir vissvarīgākais, kas mums trūkst. Pašlaik ir sajūta, ka latvieši baidās – ja esi politikā, tad tu esi gandrīz vai spitālīgais ar maisu galvā, kam nevar tuvoties. Lēnām vajadzētu arī šo priekšstatu mainīt un aicināt cilvēkus darboties.
DDD: Bet ir taču pamats cilvēku neuzticībai politiķiem – to taču jūs nenoliegsit?!
A.K.: Tieši tā, ir pamats. Piemēram, Zatlera partija – tai bija ļoti liels emocionāls atbalsts, bet, ja darbība turpinās pēc principa: neskaties uz maniem darbiem, klausies manos vārdos, tad, protams, ka šī uzticība zūd. Tas ir viens spilgts piemērs.
DDD: Es varu minēt kādu citu spilgtu piemēru – ZZS Saeimas frakcijas vadītāju Augustu Brigmani, kurš intervijā mūsu laikrakstam solīja, ka ZZS deputāti neatdos Abreni. Kā jūs teicāt: klausies manos vārdos, neskaties darbos… ZZS nobalsoja par Abrenes atdošanu. Kā lai pēc tādas nodevīgas rīcības ticu? Cik liels ir uzticības kredīts? 1996. gadā Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju, kur ir skaidri pateikts, ka ir jālikvidē okupācijas sekas, jāveic okupantu un kolonistu repatriācija. Bet, vai tad kāds to dara? Neviens par to nerunā. Kam tad lai uzticas?
Kad atjaunos stratēģiskos krājumus?
DDD: Kādreiz bija tāds termins kā pārtikas drošība, kas nozīmēja to, ka valstij ir jābūt pārtikas un citu preču krājumiem gadījumiem, ja notiek militārs uzbrukums vai kāda dabas katastrofa. Vai šodien Latvijā arī ir tādi krājumi?
Armands Krauze: Jūs runājat par stratēģiskajiem krājumiem, kādu šobrīd Latvijā nav. Esmu šo jautājumu pētījis, jo gatavoju dokumentus Briselei, kur pārstāvu lauksaimniekus.
Eiropai ir ļoti dažāda pieredze – ir valstis, kuras uzkrāj pārtikas stratēģiskos krājumus, un ir valstis, kas to nedara. Cilvēki droši vien atceras jezgu ap dīzeļdegvielas krājumiem. Kas tie par Latvijas stratēģiskajiem krājumiem, kas glabājas Lietuvā? Labi, ka tie vēl neglabājas Krievijā, naftas urbumā.
Runājot par pārtikas krājumiem – Padomju Savienībā tāda sistēma bija. Kad atguvām neatkarību, kādu laiku tā vēl saglabājās, bet tad tika likvidēta. Tas bija saistīts ar finansēm, jo pārtikas krājumi, protams, ir jāiepērk no jauna, vecie jāpārdod – bieži tas rada zaudējumus. Somi gan skaidroja, ka teorētiski var iztikt bez zaudējumiem, bet tomēr neliels papildus valsts finansējums ir vajadzīgs sistēmas uzturēšanai.
Ja labi seko līdzi cenām biržās un pēc labiem mārketinga principiem to vada, tad process var notikt gandrīz bez kādiem zaudējumiem. Respektīvi, pārdodot veco, var nopirkt jauno. Un varbūt arī, ka kaut kādi zaudējumi radīsies, produktus iepērkot, bet ilgtermiņā tikpat labi cena var iet uz augšu, un tad nekādi zaudējumi nebūs. Ir valstis, kurām jāglabā dažādi produkti – graudi, piena produkti, gaļa u.c. Papildus izdevumi var rasties saldētu produktu uzturēšanā, bet graudus var uzglabāt rezervuāros un elevatoros, kam nav īsti nepieciešami papildus izdevumi.
DDD: Vai latvieši šo sistēmu var atjaunot?
A.K.: Nezinu, skatos uz to diezgan skeptiski, bet tas ir ļoti būtiski. Manuprāt, nav vajadzīgs uzkrājums, ja domājam tikai par kara gadījumiem. Tagad karš tik pēkšņi nesāksies, bet, ja arī sāksies, tad cilvēku un preču pārvietošanās ir daudz ātrāka.
Stratēģiskie krājumi vairāk ir nepieciešami kataklizmu gadījumiem. Tagad Latvija graudus eksportē, kas ir ļoti labi, jo, esot starptautiskā tirgū, varam pārdot par labāku cenu. Latvijas pārstrādes uzņēmumi graudus pērk ne tikai no vietējiem, bet arī ieved. Iedomāsimies situāciju – Latvija visus graudus ir eksportējusi, jo kāds par to ir samaksājis labu cenu, bet pēkšņi kādā graudu reģionā, no kura parasti iepirkām graudus, kaut kas notiek. Kāps ne tikai graudu cenas, bet graudu vienkārši nebūs. Ja mums nav krājumu, jo visu esam pārdevuši, tad kā Latvija spēs nodrošināt ar pārtiku savus iedzīvotājus?
Kāds varbūt domā, ka vissvarīgākie ir energoresursi, taču es uzskatu, ka būtiskāka ir pārtikas apgāde. Bez degvielas varam no Daugavpils uz Rīgu kaut vai ar kājām atnākt, bet, ja neesam paēduši, mēs netiksim pat līdz Jēkabpilij. Domāju, šai jomai vajadzētu pievērst uzmanību un šos stratēģiskos krājumos ieviest. Tādi ir Somijā, Šveicē. Šveicē pat ļoti detalizēti aprakstīts, kādām precēm un cik daudz ir jābūt ne tikai valsts, bet ikvienas ģimenes mājsaimniecības uzkrājumā.
DDD: Manuprāt, tā ir noziedzīga vieglprātība, ka Latvijā nav stratēģisko krājumu. Zemnieki taču varētu saražot visu nepieciešamo. Starp citu, ja zemi pārdosim ārzemniekiem, tad kritiskas situācijas gadījumā varam attapties pie sasistas siles. Šaubos, vai kaut kādu ķīnieti vai dāni uztrauks, kas notiek ar latviešiem, ja pēkšņi pietrūks pārtikas. Ja atdosim visu zemi, attapsimies uz pilsētas bruģa – badā.
A.K.: Tādā gadījumā mums būs jāveic vēlreiz zemes reforma, kā tas bija pēc 1918. gada, kad Latvijas valsts atņēma baroniem zemi.
DDD: Tagad to nebūs tik viegli izdarīt…
A.K.: Es piekrītu, stratēģisko krājumu veidošana ir ļoti nopietna lieta, par to ir obligāti jādomā. Nezinu gan, vai pašreizējā ekonomiskajā situācijā Latvija to spēs.
DDD: Bet kāpēc maksāt pabalstus, ja cilvēki varētu strādāt lauksaimniecības uzņēmumos, kuriem valsts maksā, lai ražotu produktus valsts stratēģiskajām rezervēm? Cilvēkiem būtu darbs, ražošana attīstītos, un lauki arī atdzīvotos, izrautos no bezcerīgā alkoholisma, kas tagad valda lielā daļā Latvijas. Tas īstenībā ir tautas izdzīvošanas, garīgās veselības jautājums. Vai tiešām ieguvums nebūtu lielāks par iespējamiem finansiālajiem zaudējumiem?
A.K.: Tā varētu būt. Bet ir lietas, ko valdība vienkārši nedara.
Domāju, ka ir nepieciešami vairāki gadi, lai valstī manītu visu uz labu. Tas nav saistīts ar kaut kādiem īstermiņa lēmumiem – ir jāatjauno uzticība. Uzticība atgriezīsies, ja valstī būs uzlabojusies ekonomiskā situācija un cilvēki jutīsies drošāk. Pamatlietas, kas cilvēkam nepieciešamas, ir pārtika, apģērbs un mājoklis. Problēma ir tā, ka šīs pamatlietas nav nodrošinātas, kas arī rada nedrošības sajūtu. Lielākās problēmas rada pārtikas un mājokļa iegāde, jo trūkst naudas. Līdz ar to divas no trim pamatvajadzībām ir riska zonā, un cilvēks jūtas slikti. Zinu, laukos vairumam cilvēku ir grūti, pavisam bezcerīgi.
Kā mēs varam runāt par garīgām, valstiskām vērtībām, ja cilvēks nevar pat kārtīgi paēst?! Ātri izmainīt esošo situāciju nevar, tam ir vajadzīgi vairāki gadi. Manuprāt, ar labklājības līmeņa celšanos mēs varēsim runāt arī par garīgām vērtībām.
DDD: Par garīgajām vērtībām nav tik daudz jārunā, cik jāliek lietā valsts politikā. Bez tām tautas labklājības līmeni nav iespējams pacelt!
Paraksties par Latvijas zemes nosargāšanu!
DDD: Kā cilvēkiem rīkoties, lai atbalstītu jūsu iniciatīvu par referenduma ierosināšanu, lai lemtu par aizliegumu tirgot ārzemniekiem Latvijas zemi?
Armands Krauze: Interneta portālā “Manabalss.lv”, izmantojot interneta banku, ir jānobalso par šo iniciatīvu ar nosaukumu “Latvijas zeme Latvijas pilsoņiem”*. Cerēsim, ka Saeimas deputāti arī to atbalstīs un virzīs tālāk. No savas puses daru visu, lai par šo problēmu tiktu runāts. Protams, apzinos, ka viegli nebūs, jo ārvalstu investori un zemes īpašnieki, kas ir iecerējuši pārdot zemi ārzemniekiem, pretosies jebkādam aizliegumam.
DDD: Paldies par sarunu! Vēlu jums izdošanos un latviešiem veselo saprātu, lai neatdotu savu Tēvzemi ārzemniekiem.
Intervēja Liene Apine