Saruna ar pensionētu ārstu, bijušo Paula Stradiņa slimnīcas Neiroķirurģiskās nodaļas vadītāju Artūru Grīslīti

 

 

Vai siers peļu slazdā?

 

DDD: Šā gada 25. oktobrī jūs apmeklējāt konferenci, kurā sprieda par Satversmes preambulu. Vai varat pastāstīt savus iespaidus?

Artūrs Grīslītis: Jā, tā tika organizēta sakarā ar Levita izstrādāto un piedāvāto iespējamo preambulas variantu, kas varētu tikt apspriesta un pieņemta Saeimā. Konferences programmā bija paredzētas plašākas debates, bet praktiski tās izpalika. Stingrā kārtībā tika nolasīti referāti. Pēc tam paziņoja, ka konference tiek slēgta un debates nenotiks.

DDD: Kāpēc, jūsuprāt, nenotika iepriekš plānotās debates?

A.G.: Acīmredzot rīkotājiem un vēl kādiem nepatika citas iespējamās domas par preambulas nozīmi un par preambulas nepieciešamību kā tādu – vai tā ir vajadzīga un kādai tai jābūt. Konferencē piedalījās Saeimas priekšsēdētāja Āboltiņas kundze, bija paredzēta arī akadēmiķa Stradiņa piedalīšanās, bet nezināma iemesla dēļ viņš tomēr neieradās. Bija valdošās koalīcijas partiju un tā saucamās Saeimas opozīcijas pārstāvji. Uzstājās arī Universitātes mācībspēki un juristi, dažādi tā saucamie eksperti, kuri parasti tiek pieaicināti, kad notiek tādu jautājumu apspriešana. Diemžēl, kā vairumā gadījumu, arī šoreiz runāja tikai “eksperti”, neuzklausot sabiedrības domas.

Konferencē dzirdētais un žurnālā “Jurista Vārds” publicētie viedokļi un komentāri par Satversmes preambulu, protams, rada jautājumus, par kuriem vēlējos runāt. Taču, kā jau iepriekš teicu, konferences rīkotāji nevēlējās tos dzirdēt.

DDD: Kādi ir šie jautājumi?

A.G.: Pirmkārt, kāpēc un kam Satversmes preambula, ja tā vispār ir vajadzīga, būtu jārada? Kāpēc tas tika uzticēts Levita kungam, kurš apņēmās izstrādāt priekšlikumus, nesaņemot nekādu atlīdzību? Loģiski būtu, ja to izdarītu latvieši, uz kuru valsti Satversme tieši attiecas. Vai Izraēlā šādus dokumentus un preambulu rakstītu sveštautieši? Bet par brīvu jau arī neko labu nevar dabūt. Zinām, ka par brīvu ir dabūjams tikai sapuvis siers slazdos…

 

Kas tad ir Latvijas tauta?

 

DDD: Izlasot piedāvāto Saeimas preambulas jeb priekšvārda variantu, šķiet, tajā nav nekā slikta. Kas ir tas, kas jūs satrauc?

Artūrs Grīslītis: Mani kā latvieti satrauc tas, ka tekstā daudz kas nav ietverts un ir noklusēts. Preambula pēc būtības, kā, manuprāt, pareizi izteicās rakstniece Zālīte, ir valsts vizītkarte, kurā ir atspoguļots gan agrākais periods – kā valsts ir tapusi, kas to veidoja, gan arī ieskicētas nākotnes perspektīvas.

Levita piedāvātajā tekstā juridiski komplicētā veidā, ļoti vispārīgi ir pamatota šī preambulas nepieciešamība, taču trūkst, manuprāt, vairākas būtiskas lietas. Pirmkārt, kāpēc tāda valsts ir veidota? Tas īsti nav atspoguļots. Preambula sākas ar to, ka Satversmei ir paredzēts nodrošināt latviešu tautas un valsts ilgtermiņa izdzīvošanu, tātad – kultūras un identitātes saglabāšanu cauri laiku laikiem. Bet tur ir arī 1922. gada Satversmē pieminētā “Latvijas tauta”, lai gan šī tēze, vārdu salikums parasti rada neizpratni un dod iespēju to tulkot tā, kā katram tas ir izdevīgi.

Manuprāt, būtu jāsāk ar valsts nosaukumu. Ja paskatāmies pēc daudzu valstu parauga, piemēram, kaut vai vācu, franču, Izraēlas konstitūcijās, kur ir nepārprotami minēts, ka, piemēram, Francija ir franču, nevis Francijas tautas valsts. Vācija arī ir deklarēta kā vāciešu, nevis kaut kādas Vācijas tautas valsts. Ja nemaldos, arī Izraēla ir izraēliešu valsts. Šeit nezin kādēļ tas tika apiets. Levits tā veikli tur apvārdoja, ka uz mums tas it kā neattiecoties, neanalizējot un nepaskaidrojot, kādēļ mums ir Latvijas tautas, nevis latviešu valsts, kaut gan tālāk viņš piemin arī latviešu tautu.

Domāju, ka ir jāņem vērā faktors, ka šo valsti tik tiešām dibināja latvieši, kas nebūt nenokrita no debesīm kā, piemēram, Burtnieku ezers, un tādēļ ir svarīgi atzīmēt, ka šī ir latviešu valsts, kuras dibinātāji ir latvieši, kas ir dokumentāli pierādīts un atspoguļots arī agrāk pieminētajā Satversmē. Mums ir zināms, kā dibināja Latvijas valsti. Tautas sapulces pārstāvji (tautas deputāti) 17. novembrī ierosināja un 18. novembrī tagadējās Nacionālā teātra telpās sasauca sanāksmi, kurā 38 latvieši deklarēja neatkarīgu Latvijas valsti. Tas ir ļoti svarīgi. Šeit nevar būt nekādu citu domu, jo viss ir pierādīts.

Dažu autoru spriedelējumi par to, ka Latvijas valsts dibināšanā ir piedalījušies arī cittautieši, nav patiesi. Protams, vēlāk, kad valsts jau bija nodibināta un sākās reālā varas dalīšana un ietekmes sfēru izveidošana, Satversmē radās arī šis jēdziens – Latvijas tauta. Manā uztverē Latvijas tauta ir latviešu tauta jeb latvieši un šeit dzīvojošie sveštautieši, kurus 1919. gadā pieņemtais Pavalstniecības likums atzina par Latvijas pilsoņiem jeb pavalstniekiem Satversmes sapulces noteiktā kārtībā.

Šādi pilsoņu kopums tika veidots līdz 1940. gada 17. jūnijam. Faktiski par Latvijas pilsoņiem arī šodien uzskatāmi tikai tie, kuri bija pilsoņi līdz 1940. gadam, un viņu pēcnācēji. Satversmi nevar mainīt kā vien kādam ienāk prātā. 4. maija režīms nedrīkst pēc saviem ieskatiem – tā vienkārši – ņemt un izmainīt etnisko sastāvu valstī, ļaujot padomju okupētājrežīma okupantiem un kolonistiem kļūt par Latvijas pilsoņiem. Tas ir pilnīgi neleģimitīvi jau no pašas pirmās pieņemšanas dienas.

Tātad visi tie, kas pēc 1940. gada 17. jūnija ieradās Latvijā – gan militārpersonas, gan civilie, un viņu pēcnācēji nav Latvijas pilsoņi un nekādā veidā nav pieskaitāmi pie Latvijas tautas. Viņi ir šeit nelikumīgi dzīvojoši ārzemnieki.

DDD: Okupanti un kolonisti! Vai, jūsuprāt, Satversmes preambulā tas būtu jāpaskaidro?

A.G.: Jā. Es uzskatu, ka šis būtiskais apstāklis ir jāpaskaidro un jāfiksē. Tādu punktu mēs diemžēl neatrodam.

Runājot vēl par valsti, kā jau mēs zinām, vēsturi raksta uzvarētāji, un arī Latvijas seno vēsturi ir rakstījuši iekarotāji, pasniedzot mums mītus par latviešu seno cilšu dzīvošanu un apstākļiem tagadējā Latvijas teritorijā, kaut gan ir zināms, ka latviešu ciltis šeit ienāca aptuveni 4000 gadus pirms mūsu ēras. Tāpat preambulā, manuprāt, derētu atzīmēt, ka baltu ciltis šeit ar zināmu valstiskumu jau bija fiksējamas no 9. līdz 13. gadsimtam – tātad pirms vāciešu (katoļu baznīcas) iebrukuma un vēl līdz pat pēdējām lielkaujām pie Durbes un Saules, kur vācieši tika sakauti. Tikai pēc tam viņiem izdevās šeit pakļaut vietējās ciltis.

DDD: Tas droši vien ir svarīgi, jo novērš jebkādu spriedelēšanu par to, ka Latvija varētu nebūt latviešu zeme.

A.G.: Ja nav ieskata latviešu tautas vēsturē, tad var rasties iespaids, ka 1940. gada 17. jūnijā pēkšņi agri no rīta šeit nokrita Padomju Latvija. Noteikti būtu jāmin skaitļi, latviešu ciltis, kas veidoja latviešu tautu, jo pārējie, kā jau minēju, ir cittautieši.

Latvieši izcīnīja un arī nodibināja savu valsti, bet tas nav atspoguļots. Diemžēl daudzi latvieši nezina savu vēsturi, tādēļ Satversmes preambulā tam visam ir jābūt. Tas nepieciešams arī tādēļ, lai tie, kuri te iebrauc, uzzina par mūsu valsti patiesību. Lai nevienam neienāk prātā teikt, ka latvieši te ir kaut kāda kopiena, ka te ir divas tautas, un ka tā otra arī te ir kaut ko izcīnījusi – piedalījusies Brīvības cīņās. Arī tāds mīts pastāv.

DDD: Levita izstrādātajā preambulā ir minēta nepieciešamība aizstāvēt mazākuma tiesības. Kā jums šķiet, uz ko tas būtu attiecināms? Kas tas par mazākumu, kura tiesības būtu jāaizstāv?

A.G.: Lūk, tas ir jautājums! Akadēmiķis Stradiņš mīl pieminēt, ka savā laikā Kārlis Ulmanis esot solījis, ka visiem būs labi, ka visi būs aicināti piedalīties jaunās valsts celtniecībā un pielīdzināti pilsoņiem. Jā, bet akadēmiķim gan vajadzētu saprast, ka tas attiecās uz tā laika Latvijas, nevis pēc 1940. gada radušos iedzīvotāju sastāvu. Nesaprotu, vai šis akadēmiķis ir “pārāk gudrs”, vai kaut kāda cita iemesla dēļ viņš tā domā?…

DDD: Tātad okupanti un kolonisti, pēc akadēmiķa domām, ir Latvijas tauta?

A.G.: Es patiešām neko vairs nesaprotu…

 

Bez dekolonizācijas izmaiņas Satversmē nav leģitīmas!

 

Artūrs Grīslītis: Levita piedāvātajā Satversmes preambulas variantā nav ierakstīts, ka Latvija, tāpat kā visas Eiropas valstis, ir nacionāla valsts. Manuprāt, vienā no preambulas sākumpunktiem vajadzētu ierakstīt, ka Latvijas Republika ir nacionāla, nedalāma latviešu valsts. Tāpat jāieraksta, ka suverēnā vara Latvijā pieder latviešu tautai, un valsts valoda ir latviešu. Īsi, kodolīgi, kā tas ir, piemēram, franču vai vācu konstitūcijās, lai nebūtu iespējamas nekādas manipulācijas, kā mēs to nesen piedzīvojām ar mēģinājumiem noteikt, ka krievu valoda ir otrā valsts valoda Latvijā. Jāraksta tik lakoniski un nepārprotami, lai no teiktā nav iespējams izgudrot ko citu.

Manuprāt, jebkādi centieni tagad mainīt, papildināt Satversmi ir neleģitīmi jau no to pieņemšanas brīža, jo nav atjaunota 1918. gada 18. novembra Latvijas Republika, likvidējot okupācijas sekas.

Ja tomēr grib rakstīt jaunu Satversmes preambulu, tad ir jāfiksē, ka Latvijas valsti nodibināja latviešu tautas izvirzītie pārstāvji, kas tajā laikā bija, un ka 1940. gada 17. jūnijā atkārtotas okupācijas rezultātā Latvija zaudēja savu neatkarību. Preambulā jāieraksta, ka okupācija izmainīja Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu, masveidā iepludinot kolonistus un realizējot genocīdu pret latviešu tautu.

Levita piedāvātajā preambulas variantā ierakstīts, ka ir atjaunota 1918. gada 18. novembra Latvijas Republika, to neatlaidīgi mēģina iestāstīt arī visādi “eksperti”, “akadēmiķi” un citi “speciālisti”. Arī akadēmiķis Stradiņš, vispirms pasakot, ka ir patriots, bez mazākajām šaubām apgalvo, ka ir atjaunota 18. novembra Latvijas valsts. Bet mēs taču zinām, ka nav atjaunota, jo pašreizējais režīms nedarbojas pēc 1922. gada Satversmes, un, kamēr nebūs veikta deokupācija un dekolonizācija, pašreizējā republika būs tikai LPSR mantiniece.

DDD: Tātad, lai varētu apgalvot, ka ir atjaunota 1918. gada 18. novembra Latvija, pirmais darbs atjaunotās Latvijas valdībai būtu okupācijas seku likvidēšana. Ir jāatjauno tāds pilsoņu sastāvs, kāds tas bija pirms 1940. gada 17. jūnija, un neatkarīgi no tā, kāds Satversmes variants ir spēkā.    

A.G.: Pilnībā piekrītu, bet šis būtiskais aspekts netiek pieminēts – melu ķēde pagarinās.

DDD: Tātad jūsu būtiskākās pretenzijas pret šo preambulu ir tas, ka netiek izskaidrots, kas ir Latvijas tauta?

A.G.: Jā, netiek izskaidrots, kā veidojusies vārdu savienojums “Latvijas tauta”, kas ir šī valsts. Netiek minēts, ka latvieši izcīnīja un nodibināja savu neatkarīgo, nacionālo valsti. Tas taču noteikti ir jāuzsver!

DDD: Jūsuprāt, kas būtu labāk – atstāt Satversmi tādu, kāda tā ir pašlaik, vai tomēr pieņemt šo preambulas variantu?

A.G.: Es domāju, ka ir jāatstāj Satversme tāda, kāda tā ir pašlaik – ir jāizvēlas mazākais ļaunums. Līdz preambulas apstiprināšanas brīdim Saeimas kabinetos tā var pārvērsties un pat apdraudēt latviešu tautas intereses. Satversmē nedrīkst būt brīvi interpretējamu jēdzienu, kurus latviešu tautas ienaidnieki var izmantot, lai attaisnotu savu noziedzīgo rīcību.

 

Varnešu aicinājumi uz patoloģisku toleranci

 

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, tieši šobrīd ir radusies doma, ka nepieciešama Satversmes preambula?

Artūrs Grīslītis: Domāju, preambulas radīšanas mērķis ir jāmeklē ārpus mūsu varnešu redzesloka. Nevaram nepamanīt, ka Eiropas Savienības politika ir vērsta uz nacionālo valstu un ideju iznīcināšanu. Principā runa ir par jaunas savienības jeb federālas valsts veidošanu – līdzīgi, kā tas bija PSRS laikos un tagad ir Krievijā. Tas nozīmē, ka valstis zaudē neatkarību. Manuprāt, Levita izstrādātā Satversmes preambula ir vērsta uz to, lai vieglāk un vienkāršāk varētu pamatot un juridiski atspēkot Latvijā ieplānotās pārmaiņas.

DDD: Tātad, jūsuprāt, šāds preambulas variants varētu atvieglot Latvijas kā nacionālas, neatkarīgas valsts iznīcināšanu? Tomēr, izlasot piedāvāto preambulas tekstu, šāds iespaids uzreiz nerodas.

A.G.: Uzsveru vēlreiz – es neesmu pārliecināts, kāda preambula būs gala variantā. Ja jau tagad konferencē par preambulu neļauj izteikties tiem latviešiem, kas ir pastāvošā režīma oponenti, tad varam sagaidīt visādus nepatīkamus pārsteigumus.

DDD: Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa 18. novembra uzrunā Saeimā sacīja: “Tas, ka latviešu tauta, realizējot savas pašnoteikšanās tiesības, izveidojusi savu valsti, ir neapstrīdami – tieši tādēļ Latvijas valsts nav un nekad nebūs iedomājama bez latviešu valodas un bez latviešu kultūras. Taču tas nepadara latviešus par kādu privileģētu kārtu šajā valstī. Gluži pretēji, tas uzliek milzīgu atbildību – arī par tām mazākumtautībām, kuras izsenis dzīvo Latvijā un kopīgi ar latviešiem veido Latvijas tautu. Tikai tad, kad dažādu tautību cilvēki Latvijā jutīsies labklājīgi un droši, valstsnācijas misija būs izpildīta.”

Būtībā Saeimas priekšsēdētāja pateica, ka latviešu tautas pienākums visupirms ir rūpēties par to, lai citi, nevis paši latvieši, šeit justos labi. Vai tas nav neloģiski?

A.G.: Mani nepārsteidz viņas teiktais. Šī doma jau izskan arī no mūsu akadēmiķa Stradiņa kunga, no melnsvārča Jura Rubeņa un vēl, un vēl, un vēl no visādiem “ekspertiem”. Pirmais pretīgais dokuments, kas aizsāka šo aplamo runu un uzskatu gūzmu, bija Rubeņa sacerētais “izlīguma manifests”, kurā latvieši ir aicināti uz pilnīgi patoloģisku toleranci – piedot, izdabāt, radīt apstākļus, lai okupantiem te būtu komforts. Mani pārņēma pretīgums, lasot Rubeņa sacerēto manifestu!

DDD: Bet to ir parakstījuši daudzi tā saucamās inteliģences pārstāvji!

A.G.: Jā, tā saucamā inteliģence… Atgriežoties vēl pie Āboltiņas runas, mans ieteikums būtu – labāk viņu neklausīties!

 

Apziņas manipulācijas līkloči

 

Artūrs Grīslītis: Apspriežot preambulu, lielais latvietis akadēmiķis Stradiņš prāto, ka nebūtu mērķtiecīgi saukt latviešu nāciju par valsts nāciju, jo tas, lūk, esot lielmanīgi, bravurīgi, tas varot apvainot citas tautas un nekādi nepiedienot latviešiem. Viņa ierosinājums ir latviešus saukt par pamatnāciju vai par titulnāciju, vai vēl interesantāk – par valsti strukturējošo tautu. Ko jūs par tādu domu varat teikt?

DDD: Absurds kalambūrs. Latvieši ir valsts nācija, jo ir nācija, kas izveidojusi valsti.

A.G.: Un tieši tāpēc tā ir valsts nācija, nevis kaut kāda strukturējošā…

DDD: Nemeklējot zemūdens akmeņus, var šķist, ka pašreizējais Satversmes preambulas variants ir nacionāls. Katrā ziņā okupantu prese par to ārdījās. Vai varētu būt, ka pie varas esošo mērķis, sajūtot latviešu nacionālās pašapziņas pamošanos, ir, tēlaini izsakoties, atkal ievirzīt visus taisnīgos procesus purvā, mēģinot pārņemt vadību šajā atmošanās procesā? Kaut kas līdzīgs notika Atmodas laikā.

A.G.: Tas jau visu laiku notiek! Tāpēc taču visas tā sauktās latviešu biedrības tiek dublētas – “Daugavas Vanagi”, Latviešu biedrības un kas tik vēl ne. Viņi grib kontroli pār jebkuru kustību.

DDD: Bet kā vienkāršam latvietim atšķirt, kurš ir tas īstais patriots, bet kurš – balamute, demagogs, kam patiesie mērķi nemaz nav Latvijas atjaunošana? Kā to atšķirt?

A.G.: Jautājums ir visai sarežģīts. Jāņem vērā, ka latviešu tauta jau septiņdesmit gadus tiek zombēta. Ja apziņa ir deformēta, un katru dienu no masu saziņas līdzekļiem nāk melīga informācija, tad izmaiņas apziņā iesakņojas tik dziļi, ka ir grūti šo domāšanu nostādīt patiesā gultnē.

Cilvēkus (un arī latvietis ir cilvēks) ir grūti pārorientēt no visām šīm varas teorijām, psiholoģiskās ietekmes un skaidrojumiem uzsākt ko citu, kas prasa lielāku vai mazāku piepūli – koncentrēšanos, enerģijas pielikšanu, interesēšanos, lasīšanu utt. Pastāvošais režīms dara visu, lai tautu sašķeltu pēc iespējas sīkākās drumstalās un neļautu latviešiem sanākt kopā, vienoties, saliedēties. Visu laiku tiek runāts tikai par saliedēšanos ar okupantiem.

DDD: Vai piekrītat, ka būtiskākā pazīme, kā noteikt organizāciju, cilvēku patiesos mērķus, ir viņu attieksme pret deokupāciju un dekolonizāciju?

A.G.: Tā ir būtiska pazīme, kas runā pati par sevi – bez deokupācijas, dekolonizācijas nav iespējams nodrošināt latviešu tautas kultūras un identitātes saglabāšanu laiku laikos jeb cauri gadsimtiem.

DDD: Ja cilvēki baidās pateikt, ka ir jāveic deokupācija un dekolonizācija, tad visai grūti ir ticēt, ka viņi preambulas pamatā ieliks tādu kodu, lai latvieši saprastu, ka ir jālikvidē okupācijas sekas. Vai jūs no preambulā ierakstītā varat to saprast?

A.G.: Nekā tur nevar saprast. Daudz kas tur ir, bet nav tā, kam tur būtu jābūt, kas ir nepieciešams. Kad tiks likvidētas okupācijas sekas un atjaunota Latvijas valsts, tad arī veiksim kādus labojumus Satversmē, ja tas būs nepieciešams. Tad varētu rakstīt, ka latviešu tauta pēc 1918. gada 18. novembra Republikas atjaunošanas, ņemot vērā notikušās ekonomiskās un ģeopolitiskās izmaiņas Eiropā, pieņem šādu uzlabotu Satversmes preambulu.

Piedāvātajā preambulas tekstā nav pat pieminēts okupācijas fakts!

 

Baznīca – tā ir vara, nevis Kristus Mācība

 

DDD: Daži preambulas oponenti uzskata, ka tekstā nav nepieciešama atsauce uz kristietību, jo tā neatspoguļo latvisko dzīvesziņu.

Artūrs Grīslītis: Jautājums par kristietību ir ļoti nopietns, un tam būtu jāvelta plašāka diskusija. Ja gribam par šiem jautājumiem runāt patiesi, tad ir jāiet pret ļoti plaši pieņemtajiem uzskatiem par kristietību kā tādu.

Atkal man būtu jāpiemin akadēmiķis Stradiņa kungs, kurš uzskata, ka jautājumi par kristietību ir jāietver preambulā, jo no kristietības nākot visas ētikas normas. Viņš gan nepaskaidro, kuras un kādas ir šīs ētikas normas.

Daudzi izliekas neredzam, ko baznīca – konkrēti, Romas katoļu baznīca, kuras algotņi tika sūtīti uz pagānu zemēm, arī uz Latviju – ir darījusi Eiropā. Kādēļ nerunā par to, ka tika savākti un baznīcas apmaksāti kara kalpi, kuri, dēvējot sevi par kristiešiem, patiesībā kā iekarotāji devās uz Ameriku un Austrāliju. Par baznīcu karoja salašņas, kuriem tika piesolītas zemes, vergi, manta utt. Tie tad arī nodarbojās ar dedzināšanu, slepkavošanu. Ir materiāli, kas liecina, ka tautu pakļaušanas periodā, apmēram, septiņi miljoni latviešu ir gājuši bojā.

DDD: Nesaka jau arī to, ka tā saucamā kristietība, kuru ir izveidojusi baznīca, ir ļoti tālu no īstās Kristus Mācības.

A.G.: Ir jāsaprot, ka baznīca – tā ir vara. Ko tad stāsta baznīca un tās aizstāvji, kuri proklamē šos svarīgos kristietības principus? Par kādu morāli var runāt baznīca, kas pārdod grēku atlaides, dedzina cilvēkus, jo viņi nepakļaujas baznīcas varas dogmām?

DDD: Toties pietiek reizi nedēļā aiziet uz baznīcu, krist ceļos, mest krustus, izsūdzēt grēkus, lai nākamajā nedēļā atkal varētu sagrēkot… Baznīca ir pakļāvusi cilvēku prātus, atņemot zināšanas par Kosmiskajiem Likumiem un Kristus Mācības jēgu.

A.G.: Tā vispār ir liegusi Patiesības jēgu. Un mums tagad grib iestāstīt, ka šīs “vērtības” ir jāliek pamatā latviešu valstij.

 

Ir jāapzinās iznīcības briesmas!

 

DDD: Mēs redzam, ka būtībā pie varas ir nodevēji un kangari. Kā mēs, tas ir, tauta, šos jautājumus varētu risināt? Ko darīt?

Artūrs Grīslītis: Pirmais, manuprāt, ir tas, ka vispirms ir jāsaprot, kas te notiek. Latviešiem vajadzētu apjēgt, ka latviešu tauta iet bojā. Un tas ir pavisam acīmredzami. Valsts tiek demontēta savos pamatos. Lauki un tās infrastruktūras tiek noslaucīti. Lauki vienmēr – visos karos, visos pēckara periodos – ir bijuši latviešu tautas eksistences pamats. Kā komunisti likvidēja viensētas, lai nepieļautu atbalstu partizāniem un latviešu tautai, tā arī tagad tie paši ideologi izdomājuši, ka ir jālikvidē lauki. Infrastruktūras nav, ceļu nav, pasta nodaļu nav, veselības aizsardzības nav, skolu nav – viss tiek likvidēts un demontēts.

DDD: Turklāt latviešu tautu pazudina arī okupantu un kolonistu klātbūtne.

A.G.: Lūk, tāpēc latviešiem būtu jāizprot šī situācija un jāsaskata, kas šeit notiek, un jāgrib mainīt šo absurdo situāciju. Latviešiem beidzot ir jāsajūt reālas iznīcības briesmas, tad arī būs darbība.

Tātad – izpratne, griba, darbība. Diemžēl maz ir to, kuri domā. Tomēr lai kā mierinājums ir apziņa, ka nevienai idejai sākumā nav masveidīga piekrišana. Cik ilgi Saule ap Zemi griezās, līdz pierādīja, ka notiek otrādi?!…

 

Intervēja Līga Muzikante