Normunds Melderis
LTV žurnālists
Šajā rakstā es skaršu tik svarīgu jautājumu kā lingvistisko attieksmi pret latviešu valodu Latvijā. Pirmajā brīdī liksies, ka nekas jauns te nav parādīts vai pateikts, jo par to zina visi. Un tā ir taisnība. Taču patiesībā pieraduma efekts šajā ziņā liecina nevis par normālību, bet par pierastu nenormālību, kas mūsu valstī ir kļuvusi par ikdienu. Vairāk pievērsīšos atsevišķām TV mediju epizodēm, kas tikai raksturo vispārējo latviešu valodas patieso stāvokli Latvijā. Šo epizožu skaitu diemžēl varētu turpināt līdz bezgalībai. Tomēr, lai saprastu lietas būtību, tas nemaz nav nepieciešams.
Latviešu valoda TV medijos un attieksme pret to
Ļoti svarīga ir lingvistiskā attieksme mediju vidē. Kā īpaša noteikti ir jāmin televīzija, jo pieredze liecina, ka tieši televīzija ir viens no galvenajiem sabiedrības uzskatu ietekmēšanas līdzekļiem.
Ja paraugāmies Latvijas vēsturē, padomju laikos, līdz pat 80.gadu beigām bija pieejami tikai trīs televīzijas kanāli. Divi tā saucamie centrālie jeb Maskavas (Centrālā televīzija ar I Vissavienības un II Vissavienības programmu) krievu valodā un viens latviešu valodā (TV Rīga). Tiesa, jāpiebilst, ka TV Rīga demonstrēja aktierfilmas, dokumentālās filmas un koncertus arī krievu valodā. Arī latviešu ziņu raidījumos krievu valodā runājošie cilvēki nekad netika tulkoti. Tikmēr Maskavā gatavoto Centrālo televīziju programmu raidījumi latviešu valodā nekad netika raidīti vai tulkoti. Tāpēc ir jāatzīst, ka televīzijas mediju attiecība Latvijā nebija tikai 1 pret 2 krievu valodas labā, bet gan krietni lielāka, jo ir jāņem vērā, ka TV Rīga raidlaiks bija krietni mazāks nekā Centrālo televīziju kanālu raidlaiks.
Tolaik bija vērojama tendence, kas lielā mērā ir saglabājusies arī tagad, – proti, latvieši ļoti bieži vēroja Centrālo (Krievijas) televīziju raidījumus, bet krieviski runājošie cilvēki TV Rīga gandrīz nemaz neskatījās. Tas bija saistīts, pirmkārt, ar viņu latviešu valodas nezināšanu un nevēlēšanos to apgūt; otrkārt, arī ar vispārējas intereses trūkumu par Latvijas pamatnācijas aktualitātēm, jo PSRS dominēja krieviskuma doktrīna; treškārt, ar TV raidījumu kvalitāti, jo nevar noliegt, ka profesionālajā, finansiālajā un tehnisko iespēju ziņā Centrālajām televīzijām bija acīmredzamas priekšrocības. Tā vēl ilgus gadus TV Rīga slavenākajā ziņu raidījumā “Panorāma” notikumi ārpus PSRS robežām tika atainoti nevis ar videomateriālu, bet gan ar abstraktu (pilsētas foto) fotogrāfiju palīdzību. Tā tas bija ar politiskām, kā arī citām tēmām – kultūru, sportu.
Kopš 80.gadu beigām un 90.gadu sākuma laika gaitā valodas situācija Latvijā televīzijas ekrānos mainījās. Pirmkārt, skatītājiem radās jaunas iespējas, ko piedāvāja dažādās satelīttelevīzijas. To programmas atšķīrās ar citādu ideoloģiju, tematiku, tehnisko kvalitāti un noformējumu, kas padomju cilvēkam līdz tam bija kaut kas neredzēts un nepieejams, tāpēc pietiekami vilinošs. Visi šie satelīttelevīziju pieejamie TV kanāli pārsvarā bija angļu vai kādā citā Eiropas tautu valodā. Protams, tas attiecas uz cilvēkiem, kuriem bija pieejama satelīttelevīzija, taču tādu ar laiku kļuva diezgan daudz. Līdz ar to kopējā aina Latvijā sāka veidoties eiropeiskāka un mazāk krieviska nekā PSRS laikos.
Nedaudz vēlāk parādījās jauni TV kanāli latviešu un krievu valodās. 90.gados samērā strauji, ģeometriskā progresijā sāka pieaugt tieši Krievijas TV kanālu skaits. Īpaši tas kļuva jūtams ar kabeļtelevīziju uzplaukumu. Tā, piemēram, Latvijas galvaspilsētā Rīgā kabeļtelevīzijas “Livas” paplašinātās programmu paketes piedāvājumā no 60 kanāliem tikai krievu valodā tiek piedāvāti 32 kanāli. Tātad vairāk nekā puse! Bet vēl ir arī dublētie vai tulkotie TV kanāli, kur valodu var izvēlēties – vai nu krieviski, vai angliski. Tādu ir 16. Turklāt parasti automātiski pirmā piedāvātā valoda ir krievu, tikai otrā – angļu. Vēl 4 televīzijas kanāli darbojas tikai angļu valodā. Ir pa vienam kanālam dažās citās valodās, arī baltkrievu un ukraiņu. Tātad no kopējā skaita (60 kanāli!) latviešu valodā ir tikai 6 kanāli. Tātad tikai viena desmitā daļa. Turklāt arī šīs attiecības nav īsti objektīvas, jo, piemēram, LTV7, LNT, TV3 un TV6 raidījumus un filmas demonstrē arī krievu valodā. Tāpēc no kopējā pieejamā TV klāsta latviešu valodas īpatsvars ir pat mazāks par 10 procentiem. Varētu būt ap 8 procentiem, ne vairāk.
Kā vēl viena īpatnība ir jāmin fakts, ka tā saucamo latviski raidošo TV kanālos raidījumi un filmas krievu valodā netiek tulkotas vai dublētas, vien titrētas – atšķirībā no citām svešvalodām. Var apgalvot, ka krievu valoda atrodas īpašas izredzētības stāvoklī – gan salīdzinot ar valsts valodu Latvijā (latviešu), gan salīdzinājumā ar citām valodām. Turklāt komerctelevīziju kanālos (TV3 un LNT, kas pieder MTG sistēmai) ir vērojama tendence krievu valodā esošajiem raidījumu un filmu apjomiem palielināties. Šāda parādība MTG darbībā turpretī nav vērojama ne Igaunijā, ne Lietuvā.
Kā liecina statistika, krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji latviski un arī citu Eiropas valodā raidošos TV kanālus gandrīz nemaz neskatās (tāpat kā PSRS laikos) – viņi skatās tikai krieviski raidošo (virs 90%). Te, protams, ir gan valodas, gan informētības aspekts. Jo Krievijas TV kanāli, kas tiek retranslēti Latvijā, nesniedz (un arī nevar sniegt) pietiekamu informāciju par notikumiem Latvijā. Jāņem vērā arī tas, ka atspoguļojums bieži ir ļoti neobjektīvs un nedraudzīgs, pat ņirgājoši šovinistisks. Tas veicina informētības atšķirības starp latviešiem un krieviski runājošiem cilvēkiem, kā arī atšķirības vērtējumos par vienu un to pašu notikumu. Valodas nezināšana vai zināšana, bet neizmantošana informācijas ieguvē, kļūst par nopietnu problēmu. Pēc tam šī problēma pārceļas uz latviešiem, kuri to vairs nespēj atrisināt. Jo ar sekām nevar cīnīties pret cēloņiem.
Šajā sakarībā jāņem vērā objektīvs rādītājs – tas, ka Krievijas televīzijām ir pieejami lielāki līdzekļi, un šie TV kanāli ir skatāmāki. Tāpēc daļēji ir izprotama krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju izvēle par labu krievu valodā raidošajiem TV kanāliem. Nauda un kvalitāte tomēr ir visnotaļ savienojami jēdzieni. Tikmēr citādi būtu vērtējams tas, ka šī pati krieviski runājošā auditorija tikpat reti skatās arī angliski, franciski vai vāciski raidošos TV kanālus, kuru kvalitāte ir visnotaļ augsta. Katrā gadījumā – ne sliktāka par Krievijas TV kanāliem. Protams, arī šeit viena no barjerām un problēmām varētu būt attiecīgās valodas nezināšana – grūti skatīties raidījumu, filmu, ja neko nesaproti. Taču domājams, tas nav vienīgais iemesls.
Tā, piemēram, Euronews kanāls piedāvā programmas arī krievu valodā. Taču tās nav guvušas lielu atsaucību krieviski runājošo vidū. Domājams, te ir svarīgs arī ideoloģijas un nacionālais faktors. Tas ir pašu krieviski runājošo cilvēku domāšanas un izvēles jautājums. Kā cilvēks domā – tādu TV kanālu viņš skatās. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka lielais TV kanālu piedāvājums Latvijā vēl nenozīmē, ka skatītāji tos visus izmantos.
Bīstamā NEPLP ideja ar titrēšanu latviešu valodā
Šo latviešu valodas bārenītes situāciju vēl vairāk pasliktinās iespējamais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmums panākt, lai LTV ikdienā demonstrē raidījumus vai filmas oriģinālā valodā (svešvalodā) bez latviskā verbālā tulkojuma, iztiekot vienīgi ar teksta tulkojumu titru (rakstiskā) formā. Kā galveno iemeslu šādai rīcībai NEPLP priekšsēdētājs A.Dimants min vēlmi uzlabot Latvijas iedzīvotāju svešvalodu zināšanas.
Pirmajā brīdī šķiet, ka viss ir lieliski, tā turpināt. Daudzi latvieši to tā arī patiešām uztver. Diemžēl… Taču tā ir tikai viena puse. Pats svarīgākais, ka līdz ar to jau tā ļoti nabadzīgais (uz kopējā TV kanālu un programmu fona) latviešu valodas īpatsvars vēl vairāk samazināsies. Tāpat ļoti apšaubāma ir A.Dimanta izpratne par LTV lomu Latvijā, jo ne jau svešvalodu kursu funkcija ir galvenā. Te var runāt par padomes pārstāvja valstiskās domāšanas trūkumu, jo LTV viena no pamatfunkcijām ir tieši latviešu valodas (arī Latvijas valsts) stiprināšana mediju telpā. Šajā gadījuma notiks otrādi. Diemžēl šādi latviešos vēl vairāk tiks audzināts latviešu valodas mazvērtības komplekss un statuss. Nemaz nerunāšu par to, ka no praktiskā viedokļa titru lasīšana filmas vai raidījuma laikā ir daudz apgrūtinošāka par verbālu tulkojumu vai dublējumu.
Te ir jāņem vērā arī tas, ja latviešu TV kanāli sāks svešvalodu oriģinālfilmas un oriģinālraidījumus titrēt latviski, tad tikmēr daudzie svešvalodā raidoši TV kanāli, solidarizējoties ar NEPLP, tāpēc analoģiski nesāks titrēt savu produkciju latviski. Kā 30 kabeļtelevīzijas kanāli runās krieviski, tā arī turpinās to darīt. Atlikušie padsmit kanāli – kā runās angļu vai citā Eiropas valodā, tā arī turpinās to darīt. Pašas kabeļtelevīzijas ar latvisko titrēšanu nenodarbosies, jo tas būtu dārgi, laikietilpīgi, un arī likums šādu pienākumu neuzliek. Līdz ar to TV ekrānā piekāpšanās būs vienpusēja – par sliktu latviešu valodai. Taču, kā jau minēju, pat tad, ja brīnums notiktu, un visi kabeļtelevīziju piedāvātie TV kanāli tiktu titrēti latviski (ziņu raidījumos tas ir ļoti apgrūtinoši, ja ne neiespējami), arī tad verbālā formā latviešu valodas īpatsvars mazinātos tik un tā.
Šajā rakursā ir svarīgi saprast gan to, ka mazināsies latviešu valodas apjoms TV ekrānā, gan arī to, ka lingvistiskais zemteksts būs: latviešu valoda domāta tikai intelektuāli mazvērtīgiem cilvēkiem. Tas nozīme nedaudz kulturālākā valodā pateikt to pašu, ko TV redzētajās epizodēs no Īrijas krievu valodas referenduma laikā teica kāds krieviski runājošs LR pilsonis(!!!) – viņš latviešu valodu nosauca par suņu valodu. NEPLP lēmums zināmā mērā dos vēl lielāku pamatu tam noticēt…
Interesanti, kur, A.Dimantaprāt, latvieši lai bauda latviešu valodu TV medijos? Vai ārvalstu vai uz Marsa marsiešu gatavotajos TV raidījumos un filmās? Vai tad Latvijas valsts izveidošanās pamats 1918. gadā un neatkarības atgūšana 1991. gadā nebija radīt labvēlīgus apstākļus arī latvisku TV mediju darbībai? Kas tad sunim cels asti, ja ne pats! Kas Latvijā veidos latvisko TV mediju telpu, ja ne mūsu pašu TV mediji, it īpaši jau sabiedriskie! Tāpat lieka ir mūžīgā latviešu skandināšana – jo vairāk valodas zini, jo labāk! Viena cita tauta par to tikai pasmejas… Tam patiesībā nav nekāda nopietna sakara ar konkurētspēju darba tirgū. Cik valodas ir nepieciešamas konkurencei? Varbūt 10? Bet varbūt arī ar 100 būs par maz? Un kur tas cilvēks taisās konkurēt?
Turklāt, ja attīsta NEPLP priekšsēdētaja domu, ka ir nepieciešams uzlabot Latvijas iedzīvotāju (latviešu, jo krieviski runājošie tos praktiski neskatās) svešvalodu zināšanas, tad varētu viņam ieteikt panākt, lai visi LTV raidījumi turpmāk uzreiz būtu angļu, krievu, vācu vai franču valodās, bet latviski – tikai titri! Nav ko ākstīties ar latviešu valodu vispār… Nav šaubu, ka šis pasākums patiešām uzlabotu latviešu svešvalodu prasmes. Taču kādas būtu citas – blakus sekas? Vai par to NEPLP pārstāvis būtu padomājis?
Protams, šī ir NEPLP lēmuma hiperbolizācija (pārspīlēšana), taču tā tikai ļauj vēl labāk izprast iespējamā lēmuma seku virzienu un bīstamību. Ir skaidrs, ka tas absolūti nav Latvijas valsts un latviešu nācijas interesēs. Un rodas jautājums, ko pārstāv NEPLP? Kādu valsti, kādu nāciju? Jebkurā gadījumā NEPLP lēmums pasliktinās latviešu valodas stāvokli un prestižu, kas jau tā ir ļoti zems gan latviešu, gan cittautiešu acīs. Skumji.
Neprast krievu valodu – kauna traips?
Lingvistiskās domāšanas mantojums Latvijā cilvēku vispārējā attieksmē pret valodām ir saglabājies vēl no PSRS laika perioda. Padomju laikos Latvijā bija pašsaprotams, ka krieviski runājoša cilvēka klātbūtnē latvieši runā krievu valodā. Tas notika gan vienkāršo indivīdu, gan arī valdošās elites līmenī, kas šādi demonstrēja, kādai ir jābūt valodas lietošanas politikai it visur.
Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmie sekretāri un faktiskie dzīves vadītāji Latvijā pārsvarā bija Krievijā dzimuši un latviski vāji runājoši vai vispār nerunājoši cilvēki – J.Kalnbērziņš, A.Pelše, A.Voss, B.Pugo. Izņēmums bija viens no pēdējiem šajā amatā – Jānis Vagris. Tāpēc tolaik augstākajā varā, t.i., Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijās no tribīnes viņi runāja tikai krieviski. Analoģiska situācija bija vērojuma daudzās citās jomās arī citur Latvijā.
Vienlaikus PSRS laikos atšķirīga situācija bija blakus esošajā Igaunijā, kā arī Lietuvā. Tiesa, te ir jāņem vērā, ka Lietuvā arī padomju laikos krievu īpatsvars, vismaz salīdzinot ar Latviju, bija neliels. Taču Igaunijā situācija bija līdzīga Latvijai, un tur gadījumā, ja igaunim kāds kaut ko prasīja krieviski, viņš vai nu jautātāju ignorēja vispār – pagriezās un devās prom, vai pateica kādus kritiskus vārdus par jautātāja valodas izvēli, vai arī apzināti sniedza nepareizu atbildi uz jautājumu. Piemēram, uz jautājumu – kur Tallinā atrodas tas un tas… – igaunis droši rādīja pretējā virzienā. Tā rīkojās lielākā daļa igauņu, kas faktiski ļāva igauņu valodai Igaunijā padomju okupācijas laikā saglabāt krietni labākas pozīcijas un cieņu nekā latviešu valodai Latvijā. Protams, tas nebija tikai jautājums par valodu, bet gan par nacionālo attieksmi vispār – par politiku, ekonomiku, vēsturi, ideoloģiju un citiem svarīgiem aspektiem.
Krievu valodas ignorances sistēma Igaunijā bija vispārzināma. Jādomā, tā igauņus (kā nāciju) stiprināja un ļāva viņiem labāk pārciest PSRS realizēto rusifikācijas politiku. Vienlaikus krieviski runājošajiem iebraucējiem tas lika saprast: ja vēlies tikt pieņemts – lūdzu, mācies un runā igauniski! Igauņu valodas ziņā nepiekāpīgā politika lielā mērā ir saistīta ar viņu mentalitāti un daudz lielāku valstisko un kolektīvo domāšanu, vismaz salīdzinot ar latviešiem. Tā, piemēram, paši latvieši PSRS laikos šādu igauņu pozīciju neuzskatīja par atdarināšanas vērtu un cienīgu. Drīzāk par nosodāmu un nepamatoti nedraudzīgu pret krieviski runājošiem cilvēkiem.
Latviešu domāšanā kopš okupācijas sākuma, tas ir, kopš 1940. gada ļoti ātri bija iesēdies, ka krievu valoda patiešām ir labākā un vērtīgākā PSRS teritorijā (tāda bija rusifikācijas valodas politika visā PSRS) un arī Latvijā. Lielākās latviešu daļas vidū tas pat īpaši netika apšaubīts.
Vēl viens mentāls faktors ir acīmredzamā latviešu vēlme būt labam kalpam un saņemt par to atzinību no citas tautas pārstāvja. Tā bieži izpaudās pārcenšanās formā, un ne tikai valodas apguves un lietošanas jautājumā vien. Daļēji to varētu arī izskaidrot ar latviešu konformismu – peldēt pa straumi, jo tā ir vieglāk, – bet daļēji ar jau minēto valstiskās domāšanas trūkumu. Ja kāds latvietis nespēja runāt krieviski, tad viņš pats automātiski izjuta kauna un vainas sajūtu, it kā būtu mazvērtīgāks par tiem latviešiem, kas labi runāja krieviski, un, protams, pats par sevi saprotams – arī par krievu (“augstvērtīgākas un pārākas”!) tautības pārstāvjiem. Arī apkārtējie latvieši viņam lika saprast, ka šo acīmredzamo defektu un kauna traipu (ne tikai personīgu, bet arī visas savas un krievu nācijas priekšā!) noteikti vajadzētu novērst…
Okupācija turpinās latviešu un krievu apziņās
Diemžēl kopš neatkarības atjaunošanas ne latviešu, ne krievu pārstāvju apziņās valodas lietošanas politika nav būtiski mainījusies. Jā, jau kopš 80. gadu beigām – vēl PSRS laikos – toreiz Augstākā Padome pieņēma likumu grozījumus, kas latviešu valodai piešķīra valsts valodas statusu; jā, vēlāk, 1991. gadā, Latvija ieguva neatkarību; jā, no Latvijas vismaz formāli tika izvests PSRS karaspēks; jā, Latvija izveidoja savu neatkarīgas valsts pārvaldes sistēmu un likumdošanu; jā, latviešu valoda, grozot Satversmes 4. pantu, ieguva konstitucionālu aizsardzību; jā, Latvijas pilsētās pazuda uzraksti krievu valodā… taču latviešu kā nācijas domāšanu tas diemžēl nespēja mainīt! Attiecīgi arī krievu valodā runājošo domāšanu ne.
Lingvistiskās apziņas situācija Latvijā lielā mērā joprojām ir gandrīz tāda pati vai pat analoģiska Latvijas PSR laikiem. Pēc tam, kad Krievijā B.Jeļcinu Prezidenta amatā nomainīja V.Putins, šīs valsts ideoloģija būtiska pagriezās uz krievu nacionālismu, pat šovinismu. Caur Krievijas TV kanāliem šī ideoloģija zibenīgi un atsaucīgi nonāca Latvijas krieviski runājošo prātos un sirdīs.
Lielisks piemērs ir 9. maija pasākumu apmērs Latvijā un Rīgā – salīdziniet situāciju 90.gadu vidū un tagad. Papildus šai un citu vispārēju dzīves vērtību izpratnei un attieksmei pret Latvijas valsti un latviešiem krieviski runājošo vidū arvien vairāk ir vērojama tendence nerunāt latviski. Piemēram, ja 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā arī tie cilvēki, kas nerunāja vai slikti runāja latviski, tomēr to mēģināja darīt, tad tagad arī tie, kas labi runā latviski, to dara nelabprāt vai principiāli nerunā vispār. To nodrošina gan nemitīga un sistēmiska latviešu piekāpšanās valodas ziņā, kas krieviski runājošo izpratnē nozīmē, ka abas puses šo lietu kārtību akceptē, gan vispār pastāvošā krievu valodas pašpietiekamība Latvijā.
Darba sludinājumos redzam, ka krievu valoda tiek pieprasīta tikpat lielā mērā kā latviešu, lai gan tā tam nevajadzētu būt, vēl jo vairāk 20 gadus pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas! Tas faktiski nozīmē, ka ikvienam krieviski runājošam cilvēkam Latvijā nav jārunā latviski, ja vien viņš nestrādā kādā noteiktā amatā, kas kategoriski un obligāti prasa latviešu valodas lietošanu, bet savukārt latviešiem, gan nonākot dažādos amatos, gan sadzīvē, ir jārunā krieviski… Šī latviešu personiskā valodas politika pārvēršas kopējā latviešu nācijas politikā. Un līdzīgi kā padomju laikos gadījumā, ja kāds apkalpojošā sfērā strādājošs latvietis neprot vai apzināti nelietos krievu valodu, tad noteikti saņems no krieviski runājošā cilvēka (labākajā gadījumā) pārmetumus vai (sliktākajā gadījumā) rupjas lamas par neaptēstību, nepiemērotību savam darbam vai necieņas izrādīšanu pret krievu tautu un valodu. Šādā gadījumā latvieti kauninās arī otrs latvietis… Kā piemēru, kas šo situāciju labi ilustrē, var minēt “Narvesen” pārdevējas Daces Kalniņas konfliktu ar kādu krieviski runājošu personu, kas savulaik guva plašu atsauksmi medijos.
Piekāpība pret agresivitāti?
Tieši latviskā filozofija “Tikai mieru, izvairīties no konfliktiem!” ilglaicīgas valodas politikas rakursā dod nevis pozitīvus, bet gan negatīvus rezultātus. Kā sliktu, bet uzskatāmu piemēru var minēt pirms kāda laika “Latvijas Avīzes” lasītāja aprakstīto novērojumu zaļajā tirdziņā Berga bazārā – jauna latviešu pārdevēja, kas īsti nesaprata, ko viņai bija prasījusi krieviski runājoša pircēja, pēc konsultācijas (iztulkošanas) ar savu kolēģi atvainojās pircējai, ka nav sapratusi viņas teikto, nevis otrādi (krieviski runājošā pircēja neatvainojās, ka, ilgi dzīvodama Latvijā, nav apguvusi latviešu valodu). Un šādas situācijas atkārtojas 90 gadījumos no 100! Tas ir latviskās un krieviskās mentalitātes un domāšanas līmeņa jautājums. Piekāpība pret agresivitāti. Būtībā Latvijā tagad tieši krieviski runājošie valodas ziņā liek lietā pamatnācijas politiku, kamēr latvieši samierinās ar domāšanu un uzvedību, kas būtu raksturīga no malas ienākušai minoritātei.
Kā vēl viens svarīgs aspekts ir jāmin arī Latvijas Republikas valsts elites rādītā piemēra efekts. Ja mēs paraugāmies uz valsts augstākajām amatpersonām, proti, valsts prezidentiem, tad ir jāatzīst, ka no līdzšinējiem kaut cik cienīgu latviešu valodas lietošanu ir spējusi demonstrēt vienīgi V.Vīķe-Freiberga. Te gan uzreiz ir jāatgādina, ka viņa krieviski nemaz neprata runāt! Tāpat būtu jāmin arī fakts, ka tieši V.Vīķe-Freiberga savulaik atmeta atpakaļ Saeimai Valsts valodas likumu, kurā bija iekļauts valsts valodas nostiprinājums privātajā sfērā.
Katrā gadījumā kaimiņvalstu – Igaunijas un Lietuvas – prezidentu stāja allaž šajā ziņā ir bijusi daudz spēcīgāka, daudz nacionālāka. Līdzīgu ainu varam vērot arī citu Latvijas un pārējo Baltijas valstu augstāko amatpersonu salīdzinājumā.
Kāda tauta – tāda ir politiskā elite! Pastāv reāla cēloņsakarība starp indivīda uzskatiem un rīcību un nācijas uzskatiem un rīcību – kā kopējā vidējā summā.
Latviešu valoda tirdzniecības sfērā
Attieksme pret latviešu valoda ir jūtama arī citās dzīves sfērās. Tā, piemēram, varam pavērot, kā ir mainījušies veikalu nosaukumi pēdējo gadu laikā. It īpaši tas jūtams Rīgā, pilsētas centrā, kur par dominējošo ir kļuvusi angļu valoda. Vai tā ir uzņēmēju izpratne par to, kas ir vērtīgāks? Šajā gadījumā uz svaru kausiem tiek likta latviešu un angļu valoda.
Lai arī lielākā daļa pircēju noteikti ir latviski, nevis angliski runājoši, tomēr vēlme maksāt meslus angļu valodai (protams, uz latviešu valodas rēķina) izpaužas arvien plašāk un biežāk. Domājams, ka patiesais ekonomiskais jeb biznesa ieguvums angliskajā gadījumā ir visnotaļ minimāls. Tāpat var prezumēt, ka pircēja attieksmi tas arī nemaina. Ar to ir jāsaprot, ka diez vai latviešu pircējs šādu veikalu ignorēs angliskā nosaukuma dēļ – drīzāk uztvers, kā “augstākas kategorijas”, savukārt veikalā ienākušo ārzemnieku skaitu šāds nosaukums būtiski nepalielinās. Tas vairāk ir vērtību (valodas!), nevis naudas jautājums.
Vēl viens fakts, kas liecina, ka latviešu valodas vērtība un lietā likšana samazinās, ir lielo lielveikalu iekštelpās pastāvošā latviešu un krievu valodas paralelitāte, kāda 90.gados, tas ir, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nebija iedomājama. Pašlaik gandrīz ikvienā lielveikalā reklāma un informācija pa vietējiem skaļruņiem tiek sniegta abās valodās. Vienlaikus reklāma, kas, pirmkārt, ir paredzēta krievu valodā runājošajiem, tiek atskaņota tikai krievu valodā.
Parasti iepriekš minētā parādība tiek attaisnota ar pazīstamo teicienu: “Klientam vienmēr taisnība.” Tas nozīmē: ja klients ir krieviski runājošs, tad viņam informācija un reklāma ir jāpasniedz krievu valodā, nepadomājot par to, kā tobrīd jūtas latviešu pircēji, it īpaši pēc bēdīgi slavenā referenduma par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. To var teikt gan par vizuālo un akustisko reklāmu veikalos, gan par pircēju apkalpošanu vispār. Tas nozīmē, ka krievu valodā nerunājošu latvieti darbā nekur neviens nepieņems, lai gan tas būs nopietns Valsts valodas likuma panta un gara pārkāpums, kurš kļuvis par masveida parādību. Ar to Latvija ļoti atšķiras no Igaunijas un Lietuvas, kur šādu problēmu nav.
Vēl viens valodas prioritātes rādītājs ir uzraksti uz precēm, kas ražotas Latvijā. Šeit lieliski parādās preces ražotāja un izplatītāja valodas politika, domāšana. Veikalos, piemēram, var vērot ainu, ka atsevišķu zivju un gaļas konservu precēm krievu valodai ir tikpat līdzvērtīga vai pat lielāka vērība nekā latviešu. Piemēram, konservu ražotāja “Kuršu zeme” vai “Kurland” uzraksti uz preces krievu valodā ir būtiski lielāki nekā latviešu valodā. Tāpat ir jāņem vērā, ka uz importētām precēm veikalā sagatavotais un uzlīmētais tulkojums krievu valodā ir ne mazāk bieži redzams kā latviešu, lai arī Latvijā Valsts valodas likums kā obligātu nosaka tikai latviešu valodu. Šī problēma ir attiecināma arī uz dažādu speciālo (elektronisko) preču instrukcijas pieejamību latviešu valodā, pērkot preces. Ierasta prakse, ka precei krievu valodā instrukcija ir gandrīz vienmēr, bet latviešu valodā – bieži nav.
Īpaši nepakavēšos pie tiem gadījumiem, kad pakalpojumu sfērā latviešu valodas nelietošana nebūt nav izmiris retums. Tiesa, tas nav tik izplatīti kā padomju laikos. Tāpat īpaši nepakavēšos pie valodas lietošanas politikas privātuzņēmumu iekšienē. Tur ir mežonīgs latviešu valodas lietojuma problēmu okeāns. Tas ir atsevišķa raksta vērts temats.
Latviešu valoda publiskos pasākumos
Līdzīgu ainu varam vērot arī atsevišķos sporta pasākumos, kad latviešu un krievu valodas ir vienādā statusā. Piemēram, Kontinentālās hokeja līgas čempionāta spēļu laikā, kad spēlē Rīgas “Dinamo” komanda, informators gluži kā padomju laikos sniedz informāciju latviešu un krievu valodā. Lieki teikt, ka tad, kad Rīgas “Dinamo” spēlē Krievijā, vietējais informators latviešu valodā informāciju nesniedz. Tas pats notiek arī Latvijas hokeja izlases spēļu laikā, kad mūsu valstsvienība aizvada pārbaudes spēles ar Krievijas vai Baltkrievijas izlasēm. Pēc starptautiski ierastā standarta loģiski, ka informatoram būtu jāsniedz informācija latviešu (valsts) un angļu (Starptautiskās hokeja federācijas oficiālajā) valodā, taču praksē informācija tiek sniegta latviešu un krievu valodās.
Tādējādi krievu valoda pēdējo gadu laikā turpina uzvaras gājienu dažādu sporta, kultūras, masu pasākumu laikā. Tas notiek it kā nemanāmi – ar pakāpeniskas pieradināšanas palīdzību, kas rada iespaidu, ka viss taču ir kārtībā, viss notiek un ir kā parasti.
Vēl viena tendence ir dažādu sporta, kultūras un citu masu pasākumu (bieži tie nemaz nav starptautiski) laikā lietot tikai angļu valodu. Nesen starptautiskās sacensībās daiļslidošanā Rīgā informators runāja tikai un vienīgi angļu valodā. Par latviešu valodu tika piemirsts. Turklāt tas būtībā palika nepamanīts. Protams, pasākuma rīkotājus varētu par to sodīt. Taču attieksmi tas diez vai mainītu.
Secinājumi
Būtībā valodas politika Latvijā ir latviešu, krievu un angļu valodas cīņa par vietu zem saules. To var attiecināt gan indivīdu, gan kolektīvajā līmenī. Latvijas lielākā problēma ir tā, ka sabiedrība ir ļāvusi citām valodām ieņemt neadekvāti būtisku lomu dzīvē. Turklāt nereti, tas notiek it kā objektīvi pieņemamā piesegā.
Bieži zem saukļa “Katra jaunapgūta valoda paplašina cilvēka redzesloku!” notiek latviešu valodas īpatsvara mazināšanās praktiskās lietās, bet galvenais – pašu latviešu samazinātā latviešu valodas vērtējumā, tātad domāšanā. Vienlaikus krieviski runājošo vidū Latvijā šāda doktrīna attiecībā uz savu dzimto un citām valodām ir samērā sveša. Tādējādi tiek radīts iespaids, ka valodas, pirmkārt, ir jāapgūst latviešiem, lai viņi būtu konkurētspējīgi, savukārt krieviski runājošo vidū tiek izcelta krievu valodas pašpietiekamība. Būtībā netieši šādu domāšanu (latviešu valodas mazvērtību!) akceptē arī lielākā daļa latviešu, kas ir vissliktākais.
Šo latviešu valodas lomas un prestiža problēmu varētu skatīt vēl daudzās citās jomās. Un aina būtu samērā līdzīga. Katrs lasītājs noteikti varētu izstāstīt savu līdzīgu stāstu, novērojumu, pieredzi. Latvijā tā ir neizsmeļama. Taču, kā jau minēju, lai izprastu jautājuma nopietnību, tas nav nepieciešams. Ar šajā rakstā minēto varētu pilnīgi pietikt. Tālāk jau būtu jāseko zināmām konsekvencēm – secinājumiem un attiecīgai darbībai.