Kārlis Skalbe:
“Mēs esam par Latvijas revolūciju līdz galam! Lai dzīvo latvju valsts!”
Sagaidot Latvijas 95. gadadienu, pārņem divējādas sajūtas. No vienas puses, prieks un lepnums, ka mums, latviešiem, ir sava valsts, no otras – skumjas un kauns, ka pēc garajiem kara un okupācijas gadiem joprojām neesam patriekuši okupantus un kolonistus, ka neesam pilnībā atguvuši varu un teikšanu savā valstī. Joprojām latvieši ir sašķelti mazās merkantilu interešu grupiņās, kur katra pati par sevi izmisīgi cenšas panākt savu dzīves apstākļu uzlabošanos, aizmirstot, ka tautas un valsts izaugsme būs iespējama tikai tad, kad latviešus vienos Vispārējā Labuma ideja – Latvija kā patiesi brīva latviešu valsts!
Domājot par laiku, kad dzima Latvijas valsts, gribētos teikt, ka toreiz gan latvieši zināja idejas vienojošo spēku, taču, pāršķirstot Kārļa Skalbes “Mazās piezīmes” (Pirmais posms, 1917.–1920.), jāsecina, ka mūsu tauta arī toreiz slimoja ar garam neglaimojošajām bailēm, sīkumainību un merkantilismu.
1917. gada jūnijā Kārlis Skalbe raksta: “Lai skalda latviešus, kā grib, mēs gribam redzēt viņus kā vienotu tautu. Tauta ir valsts. No šķiru skabargām mums ir jātop par apvienotu tautu, par valsti. Ja mēs to nepratīsim, mūsu tauta arī vēl priekš nākošiem gadu desmitiem stāvēs saliekta un nopostīta kā koks bez galotnes! Viņa tad paliks tāda, kādu viņu vēlas redzēt tie, kas skatījušies uz viņu kā uz laupījumu un turējuši savā kalpībā. Mūs var sakausēt stipra tautības apziņa. Mēs gribam kalpot domām, kas var vienot tautu uz kopīgu cīņu par Latvijas atsvabināšanu. Mēs esam par Latvijas revolūciju līdz galam! Lai dzīvo latvju valsts!”
Katrs laikraksta “DDD” numurs ir piepildīts ar cerību, ka latvieši attapsies, ka latvieši atmodinās sevī taisnīguma izjūtu, kas ļautu atjaunot pirms 95 gadiem dibinātās Latvijas ideju, ko partiju cilvēki, valsts vadītāji ar vēlmi iztapt sākumā Maskavas, tagad Briseles vējiem, iemīdījuši dubļos.
“Mazajās piezīmēs” Kārlis Skalbe raksta:
“Bij reiz dienas, kad pie katra latvieša es varēju pieiet ar tādu uzticību kā pie brāļa. Tas bija toreiz, kad Kurzeme sabruka un dibinājās latviešu strēlnieku pulki. Kā sitienu pa krūtīm es sajutu asās partiju ķildas, kas mūs izšķīra pirmās revolūcijas dienās. Mēs esam ieguvuši brīvību, bet kaut ko ļoti vērtīgu pazaudējuši – nacionālo kopsajūtu. Nu mēs ejam viens otram garām, kā partiju ļaudis, un nespējam viens otram vairs uzticīgi pieiet klāt. [..]
Lielinieki saka: Latvijas autonomija ir caura zeķe, ar kuru neder nodarboties, kad pasaule iet bojā. Taisni tāpēc, ka vecā pasaule iet bojā, dzimst daudz jaunas; valstis izjūk un tautas atsvabina no saitēm savus plecus un rokas. Taisni tagad ir vērts ar to nodarboties. Šāds brīdis nāk tikai pēc daudz simtu gadiem pirmo reiz mūsu tautas mūžā. Ja viņa palaiž to garām, tad viņa var apgulties atkal savā stikla kalnā kā apburtā princese uz septiņsimt gadiem.”
“Tauta, kura negrib saņemt savu mantojumu,– tā varētu sacīt par latviešiem, kuri paši sašķeļ katru organizācijas pasākumu un apkaro viens otru ar sīku savstarpēju nesaticību un skaudību. Bet mantojums – Latvijas zeme, par kuru mēs varētu valdīt, pa to laiku paliek svešnieku rokās un nav neviena, kas viņu saņem. [..]
Kāpēc mēs mīdāmies uz vietas, kad mums priekšā ir ceļš? Mans draugs, mēs neesam tauta. Mēs esam bars. Mēs brienam katrs uz savu pusi. Un kad es redzu kādu no tiem karoga nesējiem, kurus mēs tik bieži satiekam šinīs dienās ar milzīgu sarkanu karogu pār plecu (šodien Kārlis Skalbe droši vien pieminētu ne tikai sarkanu, bet arī zili zvaigžņotu karogu – Red. piez.), tad man gribas viņam uzsaukt: “Ei, Jāni, kur tu iesi?” Un man nav nekā vairāk priekš viņa, kā tikai drusku žēluma.”
Diemžēl jāpiekrīt Kārlim Skalbem – “vergu dzīve ir mūs nostādījusi uz kleinām kājām. Maz ir to, kas prot taisni staigāt, vēl mazāk to, kas var lidot.”
Neticami, ka toreiz Kārļa Skalbes rakstītais tik precīzi raksturo šodienu – Latviju un latviešu tautu pēc 95 gadiem. Gribas ticēt, ka tas liecina par to, ka mūsu tauta tāpat kā 1918. gadā atkal kļūs vienota uz Latvijas simtgadi sagaidīs brīva no kolonistiem un pašmāju nodevējiem!
Lai kā ceļamaize uz mūsu Latvijas simtgadi ir 1919. gada februārī Kārļa Skalbes rakstītais:
“Latvija ir mirusi – lai dzīvo Latvija!
Latvija dzimst no viņa kareivjiem.
Kas gan Latvija šinī brīdī? Tā ir tikai zvērests un solījums.
Latviju izglābs tie, kas viņai solījušies.
Mums sacīs: jūsu pulks nav liels. Tā ir labi, tā vajag būt. Katra zvaigzne dzimst no sava kodola. No maza pulciņa, kurš tur par visu augstāk savu solījumu, ir dzimušas visas draudzes, visas partijas. No pulciņa drošu un tīru republikas kareivju radīsies republikas pulki.”