Līga Muzikante
Grūti nepamanīt, cik plaši šogad tiek svinēta Latvijas Tautas frontes dibināšanas 25. jubileja. No trūcīgā valsts budžeta dažādiem jubilejas svētku pasākumiem ir piešķirti nu jau gandrīz 550 000 latu. Daudz vai maz? Spriediet paši – ja rēķina pēc vilciena “Rīga-Maskava” ērtas kupejas biļešu cenām, tad iznāk, ka par šo summu etniskajā dzimtenē varētu atgriezt aptuveni 6110 okupantu vai kolonistu, bet, braucot jautrā kompānijā kopējā vagonā, tad vēl vairāk. Savukārt, ja kāds vēlas ātrāku mājupceļu ar lidmašīnu, tad, izmantojot lētos biļešu piedāvājumus, no Latvijas varētu likumīgi izlidināt vismaz 8500 aizkavējušos “ciemiņus”. Turklāt šie aprēķini ir veikti, neņemot vērā iespēju, ka okupantu transportēšanas izmaksas varētu būt mazākas, ja viņi dodas prom bariņā. Parasti, pērkot biļetes grupai, ir iespēja vienoties par diezgan lielu atlaidi, tāpēc aizbraukt varētu vismaz 10 000 kolonistu. Manuprāt, šāda valsts budžeta līdzekļu lietā likšana būtu lieliska Latvijas Tautas frontes 25. gadadienas atzīmēšana un labākais sveiciens latviešu tautai, kas ir novārdzināta dekolonizācijas neveikšanas dēļ.
Tieši par to, ka vēl arvien nav veikta deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija un nav atjaunota 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika, ir jādomā, vērojot LTF jubilejas svinības.
Viņi sēdējā pretējos ierakumos
Joprojām skaudri aktuāla ir komponista Imanta Kalniņa teiktā runa pirms 25 gadiem – LTF 1. kongresā 1988. gada 8. oktobrī:
“Es neredzu dialoga iespēju starp cittautiešiem un latviešiem. Cittautiešiem problēma atrodas cilvēcisko attiecību līmenī, bet latviešiem – “būt vai nebūt” līmenī. Tātad runa ir par objektīviem draudiem latviešu nācijas eksistencei, nevis par to, cik iecietīgi mēs viens pret otru izturēsimies. Tātad runa ir par to, ka uz latviešu tautu iedarbojas aktīvi destabilizējoši faktori, kas draud ar tautas bojāeju.
Ko darīt? Pirmkārt, nekavējoties un pilnīgi izbeigt migrāciju.
Otrkārt, ar likumu noteikt pieļaujamo citu tautību pārstāvju kopējo īpatsvaru Latvijas republikā. (Aplausi.) Nav pieļaujams tāds stāvoklis, kāds ir, piemēram, Rīgā, kur latvieši sastāda ne vairāk par 30% no iedzīvotāju skaita. Tas rada tautai stresa stāvokli, kurā nav iespējama normāla harmoniska eksistence. Tas pats attiecas uz citām lielākajām Latvijas pilsētām.
Treškārt, valdībai ir jāizskaidro tiem cilvēkiem, kuri šeit atvilināti, ka tās politika ir bijusi aplama, jāatvainojas viņiem un jānodrošina visi apstākļi, lai viņi varētu atgriezties savās dzimtajās vietās. (Aplausi.) [..]
Jebkura tauta ir ieinteresēta sevi saglabāt, tādēļ neviens cits kā pati tauta vislabāk zina, kas tai nepieciešams, lai tās nākotne būtu nodrošināta. To jautājumu izlemšanā, kuri attiecas uz tautas nākotnes nodrošināšanu, nevar tikt ņemtas vērā citu tautu pretenzijas. (Aplausi.)
Latvija nav kaut kāda abstrakta neitrāla teritorija, kuru var dalīt un pārdalīt atkarībā no iedzīvotāju nacionālā sastāva skaitliskajām attiecībām. Jāņem vērā, ka šīs attiecības lielvalstiskā ļaunprātībā ar iztapīgu ierēdņu palīdzību ir tikušas radītas mākslīgi par postu visai latviešu tautai. (Aplausi.)
Latvija ir zeme, kas pieder latviešu tautai, un tādēļ tikai pati tauta ir tiesīga noteikt parametrus, kas attiecas uz iedzīvotāju sastāva skaitliskajām attiecībām, īpaši tagad, kad tas ir tautas dzīvības un nāves jautājums. (Aplausi.) [..]
Jebkurš kompromiss šajos jautājumos ir nevis internacionālisma izpausme, bet agresija pret tautas pašnoteikšanās tiesībām. (Aplausi.)”
Diemžēl retais tautfrontietis, kurš bija LTF vadībā, šādi iestājās par dekolonizāciju, tomēr pirms 25 gadiem ļoti liela latviešu tautas daļa uzticējās LTF godīgumam. Apkaunojoši, bet tagad tieši tie, kuri nolika latviešu tautu uz “integrācijas” ešafota, tiek mālēti par vislielākajiem varoņiem.
Bijušais LTF valdes priekšsēdētājs Valdis Šteins laikrakstā “DDD” vairākkārt ir rakstījis par dekolonizācijas nepieciešamību. Tādēļ viņam pajautājām, kāpēc Tautas fronte necīnījās par dekolonizāciju.
“Kad es biju valdes priekšsēdētājs, mēs nepārtraukti strīdējāmies par šiem jautājumiem. Mēs pat pie galda sēdējām katrs savā pusē. Viņi neviens negribēja un negrib, ka okupanti brauc projām, pat vārdu “okupācija” nespēja izrunāt…” – tā atbildēja bijušais tautfrontietis Valdis Šteins.
Starp citu, tieši Valdis Šteins teic, ka viņš ir pirmais, kurš 1988.gadā publiski iestājās par Tautas frontes dibināšanas nepieciešamību. Viņš stāsta:
“Par LTF tēvu dažkārt tiek saukts Jānis Peters, lai gan ar LTF rašanos viņam nav nekāda sakara, tāpat kā Dainim Īvānam, es viņu nepazinu, un viņi šajā sākotnējā periodā nebija ar mums. Viņi abi parādījās tikai rudenī – Peters, kad piešķīra mums A. Upīša kabinetu Rakstnieku savienībā un sasauca dažādo kustību organizatorisko sēdi, bet D. Īvāns – kad Peters viņu, nemaz nesaskaņojot ar mums, nosauca par LTF priekšsēdētāju 1. kongresā. Jānis Škapars tolaik atpūtās savā Gaujas mājiņā, meditēdams par saviem nedarbiem Latvijas “galvenā cenzora” amatā. Sandra Kalniete vārīja kafiju Džemmai Skulmei un veica valsts gleznu pasūtījumus saviem izredzētajiem māksliniekiem. Ivars Godmanis šiverēja pa Austriju un tikai pēc gada ieradās Latvijā, par Jāni Stradiņu zināju tikai to, ka tāds kaut kur ZA strādā. Neviens no šiem cilvēkiem pat tuvumā nebija pie LTF rašanās un tās sākotnējā etapā – visi viņi ir otrā ešelona cilvēki.”
Kā sākās Latvijas Tautas fronte?
“LTF iesākās pie mana vecvectēva rakstāmgalda. Tas bija 1988. gada 5. maijā. Un beidzās arī pie šī galda 1993. gada maijā, kad es uzrakstīju kārtējo pieprasījumu par Godmaņa valdības demisiju, jo es uzskatīju, ka tas, ko dara LTF ieliktā Godmaņa valdība pret latviešu tautu, ir jāpārtrauc – jāpārtrauc tās valdīšana.” – uzsver Valdis Šteins.
“1988. gada 5. maijā uzrakstīju paziņojumu un nelielu programmu ar nepieciešamajiem darbiem, kas būtu jādara valsts mērogā. Ģeogrāfijas fakultātē mums bija katedras sēde, kurā es nolasīju šo paziņojumu. Veicām dažus papildinājumus un oficiāli to apstiprinājām. Vienu diennakti paziņojums nostāvēja pie ziņojumu dēļa fakultātes gaitenī, bet nākamajā rītā partijas sekretārs esot to norāvis. Es zināju, ka gatavojas Latvijas PSR Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 1. jūnijā, tāpēc, naivi cerēdams, ar katedras paziņojumu devos pie Jāņa Petera, kurš neko negribēja pat dzirdēt par kaut kādu fronti! Viņš “nobīdīja” mani pie kriminālromānu rakstnieka Kolberga, kurš vācot visādas darbaļaužu vēstules.”
“Nākamais etaps bija Atklātās vēstules – pirmās LTF programmas parakstīšana. To parakstīja 17 inteliģences pārstāvji, kuri nenobijās, galvenokārt Avotiņam un Rukšānam pazīstami cilvēki. Tā arī radās 17 inteliģences pārstāvju izgājiens. Viktora Avotiņa uzdevums bija šo mūsu atklāto vēstuli nolasīt Latvijas PSR Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā 1988. gada 1. jūnijā, jo nevienam citam tas nebija iespējams. Viktors nolasīja gan, bet nekas nenotika. Tas bija kā tukšs šāviens gaisā, nebija nekādas atskaņas. Plēnums varbūt radīja pacēlumu tautā, bet Tautas frontes dibināšanu un organizēšanu tas neietekmēja. Mēs bijām gaidījuši atbalstu šajā plēnumā, bet tādu nesaņēmām.”
Aleksandrs Jakovļevs: “Dariet, kā gribiet!”
Pēc Valda Šteina stāstītā rodas loģisks jautājums: kas mainījās 1988. gada vasaras beigās un rudenī, kad tomēr tika nodibināta Tautas fronte? Vēl 1988. gada 18. jūnijā notika LKP CK plēnums, kurā, izskatot jautājumu par Tautas frontes izveidošanu, nolēma to nepieļaut. Interesants ir šī plēnuma stenogrammas pieraksts (skat.: http://amigos.lv/ru/blogs?id=322111), proti, LKP CK sekretāra ideoloģijas jautājumos Anatolija Gorbunova teiktais:
“Pašlaik apspriež jautājumu par Tautas frontes izveidošanu. Kas šo fronti vadīs? Mēs apgalvojam – partijas organizācijas, bet pagaidām tā ir tīri filozofiska spriešana. Patiesībā, ja mēs nespējam savās rokās pārņemt neekstrēmiska rakstura neformālo organizāciju vadību, mēs ar mūsu neaktivitāti uz vietām, nevarēsim saņemt Tautas fronti savās rokās. Pēc mana uzskata, pašreiz par Tautas fronti vispār nekādas runas nevar būt.”
Arī Latvijas PSR prokurors Jānis Dzenītis tad uzstājās ar asu kritiku par LTF programmu, protestēdams pret tās legalizāciju. Tomēr noskaņojums krasi mainījās pēc Gorbačova tuvākā cīņu biedra un PSKP CK Politbiroja locekļa, PSKP CK sekretāra Aleksandra Jakovļeva vizītes Latvijā 1988. gada 8. augustā. Pēc A.Jakovļeva tikšanās ar LKP un arī VDK vadību notika metamorfoze: LKP CK birojs nolēma atļaut veidot Tautas fronti un par atbildīgo šim procesam norīkoja CK sekretāru ideoloģijas jautājumos Anatoliju Gorbunovu, kura tiešā pārraudzībā bija VDK.
Oficiāli tika uzskatīts, ka Aleksandrs Jakovļevs Latvijā ierodas, lai apspriestu PSKP 19. Vissavienības konferences svarīgāko lēmumu izpildi, un acīmredzot tā arī bija. PSKP CK sekretārs satikās gan ar republikas varas, gan radošās inteliģences, gan masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem. Varbūt kāds atceras, ka tajās dienās pa televīziju rādīja tikšanos ar A.Jakovļevu. Tika parādīts, kā nolasa kāda cilvēka atsūtītu zīmīti ar jautājumu: vai dibināt Tautas fronti? PSKP CK sekretāra publiskā atbilde skanēja: “Dariet, kā gribiet!”
Interesanti, bet vadošie tautfrontieši nelabprāt runā par CK un VDK nozīmi Tautas frontes dzīvē. Lai nu kā, bet tieši pēc A.Jakovļeva ciemošanās cits pēc cita saradās, kā Valdis Šteins viņus sauc, “otrā ešelona cilvēki”, lai tiktu oficiāli dibināta Latvijas Tautas fronte.
Kāpēc LTF neveica DDD?
Visticamāk LTF reģistrēšana tika izlemta jau 19. Vissavienības partijas konferences laikā Maskavā, kur galvenais apspriedes jautājums bija formulēts: par padomju sabiedrības demokratizāciju un politiskās sistēmas reformu. Un Maskavā acīmredzot tika gūts arī atbalsts idejai par neformālo organizāciju un grupu apvienošanu Latvijas kompartijas ietekmētā “jumta organizācijā”. Par to varam spriest pēc LKP CK sēdes, kas notika pēc dažām dienām, darba kārtības jautājuma formulējuma “Par patriotisko kustību partijas līnijas uz pārbūvi atbalstam”. Protokolam ticis pievienots ziņojums: “Tika atbalstīts priekšlikums par republikas sabiedrisko spēku apvienošanu konkrētās organizācijas formās.”
Šādi Latvijas Tautas fronte – organizācija, kurai pievienojās ap 240 000 dalībnieku, – saņēma “zaļo gaismu”. Vai vēl kādam ir jautājumi, kāpēc LTF atteicās no Latvijas deokupācijas, dekolonizācijas un deboļševizācijas veikšanas? Un kādēļ tad, kad it kā tika atjaunota Latvijas neatkarība, netika atvērti čekas maisi?
Un vēl kāds retorisks jautājums skan šādi: vai kadri, kas tika iefiltrēti un pieskatīja LTF, lai pēc tam izvērstu plašu prihvatizācijas procesu, spētu darboties paši pret sevi? Šķiet, viņi gluži vienkārši realizēja Aleksandra Jakovļeva izteikto pamācību latviešiem 1988. gada augustā: “Jebkuras tautības padomju cilvēkam visur ir jājūtas kā mājās. Jebkura sadalīšana pēc nacionālajām pazīmēm būtu cerību un demokrātijas kaps…” (Skat.: Яковлев А.Н. Реализм – земля перестройки. М., 1990).
Valdis Šteins, viesodamies “DDD” redakcijā mums sacīja: “Protams, latvieši ir ieguvuši tā saucamo putna brīvību, bet patiesībā ir tikai piesmieti – sapņi izkūpēja. Un drausmīgi ir to apzināties. Bet mūsu tautas uzdevums ir pašiem sākt organizēties, lai atjaunotu savas patiesās tiesības!”