Saruna ar latviešu nacionālistu Aivaru Gedroicu
Pieminot Baigā gada beigas
DDD: 1. jūlijā tu piedalījies gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli. Kāpēc tas tika rīkots?
Aivars Gedroics: Pasākums bija iecerēts, lai atzīmētu dienu, kad Rīga tika atbrīvota no boļševiku okupācijas 1941. gada 1. jūlijā.
DDD: Šajā datumā Vācijas karaspēks ienāca Rīgā. Vai šis būtu atzīmējams vēsturisks brīdis?
A.G.: Esmu dzirdējis, ka mums esot bijušas trīs okupācijas. Bet valsti līdzīgi kā cilvēku var nogalināt tikai vienu reizi, pēc tam līķi var apgānīt… Vāciešiem var pamatoti pārmest, ka viņi neatjaunoja mūsu neatkarību – tā diemžēl ir patiesība. Tomēr Vācija nebija pirmā, kas okupēja Latviju, – pirmā bija Padomju Savienība, bet turpmākie datumi, kā 1. jūlijs un 9. maijs, neatkarīgas Latvijas statusu neatjaunoja. Labi, ka mūsu Saeimai ir bijis vismaz tik daudz veselā saprāta, lai godīgi atzītu, ka 1940. gada 17. jūnijs tik tiešām ir īstā Latvijas okupācijas diena.
Runājot par 1941. gada 1. jūliju – daudzi toreiz to sagaidīja ar prieku, jo tad beidzās Baigā gada murgs. Tas, ka vēlāk daudziem nācās vilties, jo vācieši arī par brīvību nedomāja, tā jau ir cita lieta. Bet ir arī fakts, ka 1944. gadā cilvēki no Latvijas daudz vairāk evakuējās kopā ar vāciešiem un bēga uz ārzemēm, nekā savulaik 1941. gadā mēģināja aizmukt ar krieviem uz varenplašo Krievzemi. Tas liek domāt, kas toreiz mums ir licies mazāks ļaunums. Lūk, tāpēc pulcējāmies, lai atzīmētu Baigā gada beigu datumu. Šo tradīciju ieviesa Uldis Freimanis, kurš pirms gada mira mīklainā nāvē. Par viņa nāvi joprojām cilvēki debatē – ne katrs ir gatavs noticēt, ka viņš ir aizgājis dabiski. Jebkurā gadījumā Uldis Freimanis ir pelnījis, lai mēs viņu pieminētu, parādot, ka cilvēku var nogalināt, bet ideja paliek.
Žēl, ka gājiena organizētāji laikus neiesniedza sludinājumu, un avīzē netika publicēts šis sludinājums. Tāpēc arī cilvēku bija mazāk, kā varēja gaidīt. Tomēr sapulcējāmies, šoreiz kliedzošu provokāciju no okupantiem nebija. Kas gribēja un varēja, tie atnāca, un viņiem paldies!
Aicinu parakstīties par Satversmes grozījumiem!
DDD: Tu bieži zvani uz radio un publicē asus rakstus, lai izteiktu savu viedokli par mūsu valstī aktuālākajām problēmām. Viena no tām ir eiro ieviešana. Kādas ir tavas domas par lata zaudēšanu?
Aivars Gedroics: Protams, esmu pret eiro – par to esmu arī rakstījis un izteicies radio. Tātad galvenais, lai mums pašiem būtu sava nauda. Ja lata vērtība šobrīd ir piesaistīta eiro, to var atsaistīt, valūtas kursu var mainīt, var devalvēt, nedevalvēt, varbūt pat padarīt vērtīgāku – visu to var darīt tautas un valsts interesēs, jo tā ir mūsu nauda. Bet, ja nebūsim vairs savas naudas saimnieki, un mūsu valstī tiks ieviests eiro, tas, manuprāt, būs ļoti slikti, jo zudīs pēdējais nopietnais neatkarības bastions, kas mums vēl ir palicis. Sava nacionālā valūta ir ļoti nozīmīga neatkarīgas valsts sastāvdaļa.
Protams, var pārmest eiro pretiniekiem, kas tikai tagad vāc parakstus referenduma rīkošanai – kāpēc viņi mazliet agrāk neaktivizējās?! Varēja jau pirms gada kaut ko darīt. Arī Saeimas deputāte Iveta Grigule braši uzsāka un tagad, šķiet, ir pieklususi. Bet domāju, ka tomēr labāk vēlu nekā nekad.
Intervijā pareizi teica Jānis Sils, ka ir nepieciešami Satversmes grozījumi, lai mēs varētu organizēt referendumu par lata atjaunošanu un par izstāšanos no Eiropas Savienības, kad tauta būs gatava. Pašlaik diemžēl tā vēl nav nobriedusi šim solim, bet mums vismaz teorētiski šāda iespēja ir jārada.
DDD: Vai tu runā par biedrības “Par latu, pret eiro” rīkoto parakstu vākšanu Satversmes 68. panta grozīšanai?
A.G.: Jā. Lai arī šie grozījumi nav tiešā veidā par lata saglabāšanu, tomēr tie paredz, ka tautai beidzot būs iespējas un tiesības lemt par to, vai mums vispār ir jābūt Eiropas Savienībā vai eirozonā. Šobrīd tautai nav tiesību rosināt šādu referendumu. Tādēļ es aicinu visus aiziet pie tuvējā notāra vai uz bāriņtiesu un parakstīties par Satversmes 68. panta grozījumiem, lai tautai būtu tiesības lemt par Latvijas dalību Eiropas Savienībā un par būtiskām izmaiņām līgumā ar Eiropas Savienību. Šobrīd šī ir laba iespēja, kā parūpēties par tiesību radīšanu, kas noderēs nākotnē.
Parakstu veidlapu var izdrukāt no interneta: www.parlatupreteiro.lv, un ar to ir jādodas pie notāra vai uz bāriņtiesu paraksta apstiprināšanai, tad šī lapa ir jānosūta uz adresi, kas norādīta jau minētajā biedrības “Par latu, pret eiro” interneta lapā. Tie, kuri nelieto internetu, lai palūdz kādam palīdzību! Var aiziet arī uz bibliotēku un palūgt, lai izdrukā šo parakstu lapu, jo tiek taču sludināts, ka senioriem sniegs palīdzību dažādos veidos, apmācīs. Galvenais ir gribēt un darboties.
Esmu dzirdējis, ka dažiem ir bail parakstīties, jo Drošības policija par viņu var uzzināt… Es šādas bailes nesaprotu. Savulaik pret Bermontu vajadzēja cīnīties, latvieši karoja arī leģionā un nacionālo partizānu rindās, un tad bija reāli draudi, ka tevi var nošaut. Tomēr latvieši cīnījās! Bet tagad ir tikai jāaiziet un jāparakstās par taisnīgu lietu.
DDD: Tas viss ir mūsu rokās, lai vismaz vēsturē tiktu ierakstīts, ka esam pretojušies netaisnībai?
A.G.: Tieši tā. Vismaz ir jāmēģina kaut ko darīt. Viss jau ir atkarīgs no tautas. Ja tautai ir svarīgākas lietas – ja cilvēks sēž pie televizora un labāk skatās stulbu seriālu, bet līdz notāram viņam ir par grūtu aiziet, nu, tad būs tā, kā būs…
Ieguldījums nākotnē
DDD: Daudziem varētu nebūt izprotams, kādēļ ir jāgroza Satversmes 68. pants – kā tas ietekmēs lata saglabāšanu?
Aivars Gedroics: Tiešā veidā neietekmēs, taču, kā zināms, Centrālā vēlēšanu komisija neatļāva vākt parakstus par lata nostiprināšanu Satversmē. Tādēļ ir jāiet šāds ceļš. Tātad, tagad Satversme noteic, ka faktiski par visu lemj Saeimas deputāti – ja viņi grib, tad viņi iniciē referendumu, kas skar jautājumus par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, bet, ja negrib, tad tautai pašai nav tiesību, kaut vai miljons parakstu būtu savākts. Šobrīd var vienīgi lūgties – mīļie deputāti, dariet kaut ko, lai Latvija un latviešu tauta neaiziet bojā Eiropā! Bet, ja deputāti pateiks, ka viņi negrib neko darīt, tad atliks vien doties mājās…
Tāpēc es uzskatu, ka biedrības “Par latu, pret eiro” piedāvātās izmaiņas būtu ar ļoti tālejošām sekām, kas var noderēt pat pēc gadiem desmit – ja vien mēs būsim aktīvi. Šādi Satversmes 68. pantā tiks paredzēts, ka tauta pati var rosināt referendumu par Latvijas attiecību izlemšanu ar Eiropas Savienību.
Protams, parakstīšanās prasīs laiku, tas prasīs divus latus, taču tas ir jādara. Biedrības “Latvietis” pārraidēs “Radio Merkurs” bieži vien izskan trāpīgs aicinājums padomāt: tev liekas, ka tev nav naudas – bet, ja tu kādreiz neizdzertu lieku alus pudeli vai nenopirktu cigarešu paciņu, varbūt tad varētu pāris latu atvēlēt patriotiskām lietām? Protams, ir cilvēki, kam divi lati ir liela nauda, tomēr arī viņi var padomāt, kā ietaupīt, lai ziedotu tautas problēmu risināšanai.
DDD: Turklāt, ieviešot eiro, cilvēkiem naudas būs vēl mazāk… Tādēļ šobrīd notāram vai bāriņtiesai samaksātie divi lati var nodrošināt iespēju nākotnē izkulties no eiro nabadzības.
A.G.: Tieši tā. Paskatieties, cik aktīvi bija krievvalodīgie okupanti, savākdami parakstus par otru valsts valodu un par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem.
Es gan nesaprotu, kādēļ neviens uzņēmējs vēl nav ziedojis, pieņemsim, 2000 latu šai parakstu vākšanas akcijai. Piemēram, Vilis Vītols būvē Likteņdārzu, bet ieguldīt līdzekļus, lai novērstu valsts bojāeju, viņam acīmredzot negribas…
DDD: Jā, nav dzirdēts nekas tamlīdzīgs.
A.G.: Aivars Slucis arī ir ziedojis kapiem. Tas, protams, nav slikti, bet tagad, kad ir apdraudēta Latvijas patstāvība, kad ir jādomā par dzīvajiem – vai pirmajā vietā būtu jāliek mirušie? Neviens cits mūsu vietā taču mūsu tiesības neaizstāvēs, pašiem vien tas ir jādara.
DDD: Lai Centrālā vēlēšanu komisija izsludinātu nākamo parakstu vākšanas kārtu, ir jāsavāc 30 000 parakstu. Tas ir diezgan daudz.
A.G.: Jā, pirms gada paaugstināja slieksni no 10 000 uz 30 000, tas tika pasniegts ar tādu kā gandarījumu: lūk, tagad krievvalodīgie nevarēs neko ietekmēt, bet nepadomājām, ka arī uz mums tas var atsaukties. Atceros, “Latvijas Avīze” rakstīja: nu, re, tagad viņiem būs “iegriezts”… Tie, kuriem liekas, ka viss, ko dara mīļais Dombrovskis un valdība, ir labi un pareizi, protams, tagad var saukt aleluja un aplaudēt. Taču patiesībā šis lēmums ietekmē arī latviešus.
DDD: Tu pieminēji Saeimas deputāti Ivetu Griguli. Viņa bija iecerējusi savākt 34 deputātu parakstus, lai apturētu likumu par eiro ieviešanu un atdotu šo jautājumu tautas nobalsošanai. Nožēlojami, bet tik daudz eiro pretinieku Saeimā neatradās.
Aivars Gedroics: Jā, arī tā saucamā opozīcija Ivetu Griguli neatbalstīja. Ja godīgi – paskatīsimies – Saeimā jau opozīcijas būtībā nav. “Saskaņas centrs”, kurš it kā esot pret eiro, taču varēja savākt šos 34 parakstus un apturēt likumprojektu, bet viņi to negribēja, jo tas nav viņu interesēs.
DDD: Naturalizēto okupantu partija patiesībā atbalsta eiro, vai ne?
A.G.: Protams. Starp citu, arī Daugavpils avīzēs lasīju, ko Krievijas vēstnieks Vešņakovs atbildēja uz jautājumu par eiro ieviešanu Latvijā: “Nu, vispār tā jau ir jūsu iekšējā lieta, bet es uzskatu, ka tas ir ļoti pareizi, jo atvieglosies norēķini un nebūs konvertācijas.” Bet galvenais, ka mēs vairs nebūsim noteicēji par savas naudas plūsmu, un tas, protams, patīk arī Krievijai. Jo mazāk mums ir kādu neatkarības palieku, jo vieglāk mūs spaidīt.
Krievija jau ir pārliecinājusies, ka caur Eiropu mūs ir viegli ietekmēt. Ja mēs Krievijai vēl reizēm atļaujamies zobus parādīt, tad pietiek Eiropai kaut nedaudz iepīkstēties, un mēs uzreiz gatavi visu izpildīt.
Eiro – viens lakmusa papīrs
Aivars Gedroics: Es uzskatu, ka jautājums par eiro ir lakmusa papīrs: ja kāds stāsta, ka viņš ir par eiro ieviešanu Latvijā, tad man ir skaidrs, ka viņš nav latviešu patriots. Tas ir tik nožēlojami, ka ir jādzird, ka mums nevajag latu, jo pasaulē to nelieto. Tad jau kāpēc mums latviešu valoda būtu nepieciešama – cik tad pasaulē to lieto, sāksim visi angliski runāt? Pēc tāda principa varbūt daudz kas mums nav vajadzīgs?… Varbūt palūgsim Sorosa fondam, lai mums gatavus likumus iedod, un viss…
Valdošā propaganda ir sagriezusi visu kājām gaisā. Lūk, ja tu neatbalsti “Vienotību”, tad esi par sarkanajiem – par “Saskaņas centru”.
DDD: Eiro jautājumos “Vienotība” un “Saskaņas centrs” darbojas kā cimds ar roku – viens otram piepalīdz zvejot balsis…
A.G.: Arī “VL-TB/LNNK” tur piedalās. Patiesībā tā saucamā pozīcija un opozīcija ir kā Orvela “Dzīvnieku fermas” noslēgumā – dzīvnieki skatās pa logu un vairs neatšķir, kurš ir cūka, kurš cilvēks – abi kļuvuši pilnīgi vienādi. Tā arī šeit – viņi ir pilnīgi vienādi. Ja arī kādreiz patēlo, tas tā – pieklājības pēc.
Ir jāsaprot, ka mums diemžēl nav nacionālas partijas, ko varētu virzīt un atbalstīt. Juris Lapinskis “Radio Merkurs” raidījumos gaužas, ka nevar noorganizēt savu partiju, nevar savākt 200 cilvēkus, bet viņam ir diezgan labas attiecības ar daudziem no “Visu Latvijai!”, tad vajag taču šim viņiem pateikt: redzi, kur tā tava partija iet – ja esi kārtīgs patriots, nāc pie mums!
Dekolonizācija – otrs lakmusa papīrs
DDD: Tagad uztraucamies par eiro, bet mums ir arī otrs apdraudējums – tā ir neveiktā dekolonizācija, reālā okupantu klātbūtne, kā rezultātā arī eiro ieviešana ir vairāk iespējama, jo nav vienotas tautas. Es uzskatu, ka jautājums par dekolonizāciju ir otrs lakmusa papīrs patriotisma noteikšanai.
Aivars Gedroics: Tā tas ir. Es esmu novērojis, ka krievvalodīgo vidū atbalsts eiro nav tik liels kā latviešiem, bet tāpēc vien viņi, protams, nav nekādi Latvijas valsts patrioti. Taču mūsu latvietīši tic, ka, ja Valdis D. teica, ka ir jāievieš eiro, citādi būs krievu rublis, tad tā arī ir…
DDD: Tu pieminēji krievvalodīgos, kuri lielākā mērā ir noskaņoti pret eiro. Starp viņiem noteikti ir arī okupanti. Es taču tevi saprotu pareizi – tu nedomā, ka šo eiro pretinieku dēļ būtu jāatsakās no dekolonizācijas?
A.G.: Protams, ka nebūtu! Es tikai saku, ka tas mani drusku pārsteidz, kāpēc viņi vairāk nekā latvieši negrib eiro. Lai viņi negrib – to var izmantot, bet tas jau nenozīmē, ka balsošana pret eiro uzreiz padara leģitīmu viņu atrašanos šeit, Latvijā.
Bet mūsu varturi par to vien domā, kā apstākļus okupantam šeit, Latvijā, padarīt komfortablākus, lai viņš Latviju nepamestu. Nu jau ir izdomāts, kā okupantu dzeguzēnus faktiski ar varu (līdz šim tas bija brīvprātīgi) ieskaitīt pilsoņos. Bet paši viņu vecāki sāka protestēt – sak, kā tad tā, mēs braucam pie savām babuškām, ģeduškām uz Krieviju bez jebkādām vīzām, bet mūsu bērniem nu būs jāpērk vīza? Ko jūs mums to pilsonību spiežat ar varu? Nu, tad nolēma tādu, viņu izpratnē, Zālamana lēmumu, ka viens no vecākiem var pieprasīt pilsonību – līdz šim to vajadzēja darīt abiem.
Lūk, tiek domāts, kā vien okupantiem labāk pielīst – pūlamies ar karotīti mutē dāvanas ieliet, bet viņi mums spļauj virsū. Tagad esot noteikts pienākums Pilsonības un imigrācijas departamenta darbiniekiem aicināt viņus naturalizēties. Es jau smejos – ja apsolītu katram desmitajam okupantam, kas atnāk pēc pilsonības, vismaz 100 latu, tad varbūt viņi nāktu cītīgāk. Būtībā tas ir ļoti nožēlojami, tikpat kā atvērt plaši sava dzīvokļa durvis un aicināt, lai nāk mūs apzagt.
Nesen LTV1 pārraidē “Eiropa: mīti un realitāte”, ko vada Tomsons, arī sprieda par nepilsoņiem, ko ar viņiem darīt. Bēdīgi slavenā Irina Cvetkova teica, ka ir jādod viņiem pilsonība bez ierunām un vēl jāatvainojas, ka uzreiz neiedevām.
Savukārt Inese Laizāne no t.s. “nacionālā spārna” uz Tomsona jautājumu, vai vajag nepilsoņus aģitēt ņemt pilsonību, atbildēja aptuveni šādi: “Jā, es jebkurā laikā jebkuru nepilsoni esmu ar mieru paņemt aiz rokas un aizvest uz Naturalizācijas pārvaldi, lai viņš to pilsonību saņemtu, un tikai priecāšos, ja viņš to izdarīs.” Nu, ja līdz tam nonākam, ka mēs jau aicinām laupītāju tikpat kā mūsu māju iztīrīt – nu, tad jau nav ko… Un tie sevi sauc par nacionāliem spēkiem?! Es īpaši nebrīnītos, ja šādi vārdi nāktu no Zatlera partijas, bet tos teica t.s. “nacionāļi”, kam daudzi latvieši ir ticējuši un cerējuši, ka viņi palīdzēs apturēt tautas bojāeju. Manā uztverē tādi viltus latvieši ir riebīgāki par īstiem okupantiem.
Latviešiem ir jāatgūst pirmtiesības Latvijā!
DDD: Tu dzīvo Daugavpilī, kur latviešu ir ļoti maz. Vai tavā pilsētā latviešu valoda vispār ir dzirdama?
Aivars Gedroics: Kā kurā pusē. Centrā var dzirdēt – vismaz valsts un pašvaldību iestādēs cenšas ar tevi runāt latviski. Bet tirgū un tamlīdzīgās vietās, protams, var izlikties, ka nedzird, ja latviski ko paprasīsi, vai arī īsi atbildēs: “Nav!”…
Protams, ja nacionālais sastāvs nemainīsies, nav ko cerēt, ka stāvoklis uzlabosies. Valodu var iemācīties, bet, vai tāpēc cilvēks kļūs lojāls latviešu tautai un valstij? Tagad arī krievu vidusskolu beigušie daudzmaz prot runāt latviski, bet – kāda ir viņu valstiskā nostāja? Vilks met spalvu, bet ne tikumu!
Lasot interneta komentārus “Delfos” un citur, kur latviešu valodā slavē Putinu un brūk virsū latviešiem-patriotiem, ir skaidrs, ka lauvas tiesu tur raksta krievvalodīgie, kuri ir beiguši latviešu skolas. Cerēt, ka viņi būs lojāli? Tas būs vienīgi tad, kad viņu skaits šeit samazināsies. Brīnās, kāpēc krievi labprātāk mācās angļu un vācu valodu un iekļaujas Anglijas vai Vācijas sabiedrībā? Viņi tur iekļaujas, jo pagaidām viņu ir maz, bet, ja Eiropas Savienībai “pietiks prātiņa” atvērt robežu un ieviest bezvīzu režīmu ar Krieviju, ko jau gatavo, tad viņi tur plūdīs bariem un negribēs vairs būt tādi – mīlīgi un pūkaini. Kad viņu vairs nebūs 2 līdz 3 procenti, bet sasniegs jau 20 līdz 30 procentus, tad arī sāks diktēt savus noteikumus.
Arī tagad, kad pie mums atbrauc viens otrs arābs vai nēģeris, jau sāk bļaut: “Jums nav tiesību uz mani skatīties, jums nav tiesību sačukstēties man aiz muguras, jums nav tiesību nēģeri saukt par nēģeri!” Nu jau mūs komandē – nav šeit vēl pēcpusi apsildījuši, bet ir jau saimnieki? Viņi redz, kādi esam, un nojauš, ka var atļauties visādi mūs komandēt, apvainot, apsūdzēt rasismā, naida kurināšanā, lai iegūtu sev lielākas privilēģijas.
DDD: Labi, bet ko mums darīt, lai to nepieļautu? Šī politika izlīdzina daudzu cilvēku smadzeņu krokas gluži kā ceļa rullis.
A.G.: Būtu jānāk pārmaiņām visā Eiropā. Mums vajadzētu sadarboties ar domubiedriem ārzemēs. Ir jau arī tādi, kuri nespēj mūsu situācijā iedziļināties – sak, jums tur tie krievi, bet, ja baltie, tad nekas, jo mums nepatīk tikai nēģeri… Bet tā ir tuvredzīga politika – okupants jebkurā gadījumā ir un paliek okupants – balts vai melns. Mūs te baida: ja krievi aizbrauks, vietā nāks arābi. Ja robežas būs vaļā un valsts politika nemainīsies, tad, protams, jauni ieklīdeņi šeit būs neatkarīgi no tā, vai paliks okupanti Latvijā.
DDD: Tāpēc ir jāveido politika, kas aizstāv latviešu tautu Latvijā, vai ne?
A.G.: Pareizi. Latviešiem beidzot savā zemē taču ir jābūt pirmtiesībām, bet šodienas Latvijā notiek gluži pretējais – mūsu tautu šeit uzskata par “latviešu kopienu”… Izraēlā, piemēram, Konstitūcijā skaidri ir ierakstīts, ka Izraēla ir žīdu valsts – tā ir valsts, kas dibinātu žīdu interesēs, un tā tur viss arī notiek. Bet, ja mēs esam tikai tāda maza “kopiena”, tad ko citu varam prasīt?…
Rūpes par tautu – mūsu uzdevums
DDD: Konstatēt faktu, ka mēs kā tauta ejam bojā paši savā valstī, ir diezgan šausmīgi. Tomēr, ja reiz mums ir uzlikts šāds pārbaudījums, tad ir jābūt arī kādam risinājumam jeb zālēm, kā varam izvairīties nāves. Kā tu domā, ko katrs latvietis ikdienā varētu darīt, lai šo situāciju mainītu uz labo pusi?
Aivars Gedroics: Vajag aktīvi paust savus uzskatus, vajag propagandēt!
DDD: Tu domā, ka tiem, kas atmodušies, ir jāpamodina pārējie?
A.G.: Protams, ka tas ir jādara! Nekas cits mums neatliek. Var jau teikt, ka mūsu tauta ir tik draņķīga, ka nevaram lepoties ar to, ka esam latvieši, – un tiešām, ja mums tagad būtu iespēja izvēlēties, kurā tautā piedzimt, iespējams, daudzi neizvēlētos būt par latviešiem, tomēr to izlēmām nevis mēs paši, bet Augstāki Spēki. Lūk, un tāpēc, ka mēs esam piedzimuši par latviešiem, mums par savu tautu ir jārūpējas.
DDD: Tas ir mūsu uzdevums.
A.G.: Nu, protams. Bet, ja mums nekas nesanāks, tad, kā teica Leonards Inkins: “Es ar mierīgu sirdi liekos zārkā, zinot, ka savu mūžu biju veltījis, cenšoties rūpēties par savu tautu – tā bija mana misija.” Tātad vismaz centos, un no manis bija kāds labums, kā kāds čečens savulaik bija izteicies: “Aiz manis nepaliks tikai apgrauztu kaulu kaudze un mēslu čupa, bet gan kaut kāds garīgs devums!” Jā, tas ir mūsu uzdevums. Laikam tā ir, ka mūs par maz tomēr spaida – gan ekonomiski, gan politiski…
DDD: Tavuprāt, latviešiem vēl klājas pārāk labi?
A.G.: Jā, jā. Vēl latviešus uz ielām nost nesit, vēl jau kaut ko var nopirkt – lielveikalos rindas, benzīnu uzpildes stacijās mašīnu daudz, utt. Latvietis jau diemžēl tāds ir – kamēr viņam pavisam nav slikti, tikmēr viņš visu pacieš. Un varturi to izmanto.
Daudz ko varam vēl labot
Aivars Gedroics: Nelaime tā, ka mēs, latvieši, esam lētticīgi, un mums nav uzskatu noturības. Ja tantiņa sākumā nepiekrīt, piemēram, eiro ieviešanai, bet pēc tam, daudzreiz dzirdot, cik eiro esot labs, tam piekrīt, tad redzam, cik nenoturīga ir viņas izpratne. Tādēļ patriotiem ir jāmēģina, jācenšas runāt par šīm mūsu tautai un valstij svarīgajām lietām.
Ja, piemēram, uz radio “Brīvo mikrofonu” Tomsonam zvanītu vismaz 50–60 cilvēku, kas nerunā viņam pa prātam, nevis kā tagad – tikai tie daži, kurus viņš cenšas atpazīt un neļaut viņiem runāt, tad Tomsons fiziski mūs nespētu izkontrolēt. Ja ne visi 50 vai 60, tad vismaz kāds iesprauktos ar savu zvanu un pateiktu vajadzīgo. Tad būtu cits rezultāts.
Ko es varu ikvienam ieteikt? Mans pamudinājums ir šāds: ja redzi, ka kaut kas mūsu valstī nav labi, un esi ar to neapmierināts, tad nepaslinko un rīkojies, dari kaut ko, lai šo nejēdzību novērstu. Bet, ja cilvēkam šķiet, ka viss ir labi, tad tāda ir viņa pozīcija – lai tad viņš sēž un klusē… Tomēr daudzi uzskata, ka ir slikti, taču paši diemžēl kaut ko darīt negrib.
DDD: Daudzi, piemēram, kautrējas zvanīt uz radio.
A.G.: Kautrība ir jāpārvar. Es jau arī sākumā, kad nebiju vēl nekur publicējies, padomāju, vai es būšu tas īstais, lai rakstītu vai kaut ko teiktu radio ēterā – ir taču gudrāki un pareizāki rakstītāji un runātāji par mani. Tomēr vēlāk, vērojot, kā degradējas, piemēram, tēvzemieši, aizvien vairāk un vairāk aizejot no savas sākotnējās līnijas, sapratu, ka, ja es to nepateikšu, tad diez vai cits to pateiks, un nebūs vispār neviena, kas par to runā un pret to cīnās. Kādam ir jāsāk. Un tikai tad vari aizrādīt citiem, ja pats esi kaut ko darījis.
Tas ir tāpat kā kādā pasakā, kur viens vīrs savās kāzās, redz, ka pie akmens, kas nolikts pie taciņas, sastājušies visi kāzinieki un raud. Uz viņa jautājumu, kāpēc viņi tā dara, kāzinieki raudot atbildēja: “Jums piedzims bērniņš, skries pa šo taciņu, kritīs, atsitīs galvu pret šo akmeni un beigts būs.” Tad vīrs pienācis, iespēris akmenim ar kāju, un tas aizripojis prom. Lūk, tādi diemžēl arī mēs esam – tā vietā, lai reāli rīkotos, mēs labāk paraudāsim, ka ir tik slikti un būs vēl sliktāk, taču neko nedarīsim, lai būtu labi. Bet daudz ko var labot, ir tikai drusku jāpadarbojas. Kādreiz jau bija mums drosmīgi latvieši, bet pēdējā laikā viņu diemžēl kļūst aizvien mazāk. Tā vien izskatās, ka ejam uz leju.
Pēc dabas likumiem vājākie iznīkst – gan sugas, gan tautas, un, ja tā turpināsies, tad šis dabas likums iznīcinās arī mūsu tautu. Bet es to negribu, tādēļ cīnos!
Intervēja Līga Muzikante