Okupācijas sekas sagandē latviešus

Saruna ar amatnieku, siguldieti Raivi Spriņģi

 

DDD: Tā saucamo rietumu vērtību pārstāvji neatlaidīgi cenšas iesakņot uzskatu, ka tautība nav svarīga un pat dzimumam nav nozīmes – ka tik labs cilvēks… Vai tu vari piekrist šādam apgalvojumam?

Raivis Spriņģis: Šāds apgalvojums ir nepareizs, jo mūsu pasaules uztvere nāk no mūsu saknēm – no mūsu Dzimtenes, no mūsu nācijas, no mūsu senčiem. Mūsu pasaules uztvere, veids, kā mēs izturamies pret lietām, nāk no mūsu latvietības. Pat nevēlos domāt tādās kategorijās kā Eiropas vai pasaules pilsonis, jo esmu latvietis. Man ir svarīga mana dzimtā vieta un tas, par ko mūsu senči lēja savas asinis. Mums varbūt brīvība iekrita rokās, bet pirms gadsimta par to bija jācīnās ar ieročiem rokās. Pateicoties mūsu senčiem, kuri cīnījās, mēs esam tie, kas esam.

DDD: Tu saki, ka brīvība mums iekritusi rokās, bet varbūt tā ir tikai ilūzija, ka esam brīvi? Redzot, cik zems ir latviešu tautas pašvērtējums, ka joprojām neesam likvidējuši padomju okupācijas sekas, bet jau meklējam jaunus kakla kungus Eiropas Savienībā, varbūt īstā cīņa, kas prasīs arī asinis, vēl ir priekšā?

R.S.: Varbūt daudzi tam nepiekritīs, bet, manuprāt, latviešu nācija diemžēl spēj būt vienota tikai ļoti kritiskos vēsturiskos brīžos. To pierādīja, piemēram, Bermontiāde vai jebkurš cits mirklis, kad izšķīrās liktenis – būt vai nebūt. Stāvot aizas malā, ir jāizlemj: turpināt strīdus un ļaut, lai mūs pa vienam nogrūž bezdibenī, vai arī apvienoties un uzvarēt ļaundari. Diemžēl izskatās, ka tikai tādos kritiskos brīžos, kad ir sasniegts jau kritiskais slieksnis, iespējams panākt rezultātu. Tas man ļoti nepatīk.

 

Ar domāšanu nepietiek – ir jārīkojas!

 

DDD: Vai tu arī uzskati, ka mēs vēl dzīvojam pārāk labi, lai vairums beidzot aptvertu, ka kaut kas nav kārtībā, lai sāktu domāt par to, ka beidzot kaut kas ir jāmaina?

Raivis Spriņģis: Ar domāšanu vien nepietiek. Manuprāt, daudzi jau saprot, ka kaut kas nav kārtībā, taču ar domāšanu vien nepietiek – ir arī jādara. Ja esi latvietis, tas ir pašsaprotami, ka savā zemē runā latviski. Atbraucējam no ārzemēm, kurš maldās pilsētas ielās, varam pieklājīgi palīdzēt un izstāstīt ceļu viņam saprotamā valodā. Taču tad, ja kāds iedomājas paģērēt to, kas viņam nepienākas, un nāk manā sētā ar saviem tikumiem un likumiem, tad es gan stingri un nelokāmi parādīšu, kurš ir patiesais saimnieks. Diemžēl tieši šīs stingrās un nelokāmās nostājas ikdienā pietrūkst. Jā, gudri runāt mākam, bet darbi izpaliek.

DDD: Tu strādā Iļģuciemā – vienā no krieviskākajiem Rīgas rajoniem. Ko tu ieteiktu latviešiem, kā viņi ikdienā var apliecināt savu Tēvzemes mīlestību, savu patriotismu, rūpes par savu tautu un valsti?

R.S.: Mēs esam vēsa, ziemeļnieciska un inteliģenta tauta. Mēs esam pieklājīgi un labi audzināti. Mums, tēlaini izsakoties, ir problēmas tikt galā ar zemāka līmeņa radījumiem. Mēs tos krievvalodīgos saprotam, bet viņi mūs ne. Savas iedzimtās inteliģences un pieklājīguma dēļ, mīļā miera labad mēs pieņemam viņu spēles noteikumus, kaut gan viņiem tādu noteikumu vispār nav. Viņi ir masa bez dzimtenes, bez saknēm, bez nekā!

DDD: Vai tiešām tu domā, ka latvieši savas inteliģences dēļ nevēršas pret okupantiem? Varbūt patiesībā tās ir bailes? Maskējoties aiz pārprastas iecietības un pieklājības, latvieši ir aizmirsuši savu pienākumu pret savu Tēvzemi, savu tautu?

R.S.: Protams, tās ir bailes. Kas visos karos, okupācijās cieta visvairāk? Tie bija sabiedrības aktīvākie un inteliģentākie pārstāvji. Cilvēki, daudzus gadu desmitus redzot, ka gudrākie un spējīgākie tiek vienkārši izgriezti, izvēlas labāk klusi nolīst maliņā un, tēlaini izsakoties, izlikties par beigtiem. Cilvēkus vada zemapziņas bailes izcelties.

Man šādu baiļu nav, tādēļ reizēm kolektīvā, kur latvieši ar okupantiem runā viņiem saprotamā valodā, t.i., krieviski, jūtos kā baltais zvirbulis, jo principā nerunāju krieviski. Sākotnēji ir grūti vienam pašam noturēties, taču pienāk brīdis, kad saprātīgākie no krievvalodīgajiem mēģina man atbildēt latviešu valodā. Viņi pieņem manus spēles noteikumus un ciena mani par to, ka es nepakļaujos, ka esmu uzticīgs saviem principiem. Protams, ir situācijas, kad skaidri redzams, ka sarunu biedrs neko nesaprot, kad pārņem vilinājums iet to vieglāko ceļu un sākt runāt krieviski, taču tam ir jātiek pāri un jāiztur līdz galam. Viņiem ir jārada tādi apstākļi, lai nebūtu, kā tagad, kad viņi jūtas pašpietiekami. Jārada apstākļi, lai viņi būtu spiesti mācīties latviešu valodu.

 

Okupantiem šeit ir labi

 

DDD: Tu taču piekritīsi, ka, piemēram, Rīgā ir grūti radīt tādus apstākļus, jo latvieši skaita ziņā ir mazākumā. Mums ar likuma varu ir jāatjauno tāds etniskais sastāvs, kāds tas bija pirms okupācijas – tikai tad latvieši atkal būs īsteni saimnieki savā valstī, savā Rīgā.

Raivis Spriņģis: Diemžēl šobrīd viņi patiešām ir pašpietiekami. Ja uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas bija vieglāk atrast veidus, kā stimulēt okupācijas laikā iebraukušos atgriezties viņu etniskajās dzimtenēs, tad tagad to izdarīt būs ļoti grūti, taču tas nenozīmē, ka mums nav jāmēģina. Viegli patiešām nebūs, jo tu pati zini, kāda ir reakcija uz aicinājumiem veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju.

Mans vedējtēvs reiz teica: prom mēs viņus nedabūsim, tādēļ mums ir vienkārši jābūt vairāk.

DDD: Ar to vien, ka latvieši laidīs pasaulē vairāk bērnu, situācija neuzlabosies. Galu galā, es vēlos savus bērnus audzināt latviskā vidē. Kādēļ latviešu vīrieši, tēlaini izsakoties, sēž krūmos un nepadzen krievvalodīgos okupantus un kolonistus? Kādēļ nepiespiež valdību realizēt Deklarāciju par Latvijas okupāciju? Putins aicina krievus atgriezties Krievijā – Latvijai vajadzētu izmantot šo situāciju un palīdzēt, atdodot Krievijai tās pazudušos bērnus.

R.S.: Problēma ir tā, ka Latvijas krievvalodīgie nav vajadzīgi ne mums, ne Krievijai.

DDD: Kas mums par darīšanu? Aiztransportēsim viņus līdz Zilupei, lai Krievija pati tiek ar viņiem galā.

R.S.: Tā patiešām nav mūsu darīšana. Manuprāt, tie, kas ir spējīgi domāt, jau sen ir sapratuši, ka viņi nav vajadzīgi ne Latvijai, ne Krievijai. Ja viņi labprātīgi neiekļausies, neasimilēsies latviešu sabiedrībā, viņi visu mūžu būs izolēti. Patiesībā tie, kuri to saprot, jau sen ir iekļāvušies latviskajā dzīves telpā, un viņi problēmas nerada. Mums ir jāuztraucas par lielo, naidīgo masu ar vēlēšanu tiesībām. Par šādu situāciju varam “pateikties” bijušajai prezidentei VVF un līdzšinējās politikas virzītājiem.

DDD: Pateicoties VVF un entuziasma pilnajiem, nodevīgajiem naturalizētājiem, Rīgā jau otro reizi uzvar Nils Ušakovs – naturalizēts okupants, kurš itin labi prot runāt latviski.

R.S.: Diemžēl ir jāatzīst, ka bez latviešu atbalsta “Saskaņas centrs” Rīgā nevarētu uzvarēt.

 

Latviešiem beidzot jākļūst saimniekiem

 

DDD: Tas ir vēl viens pierādījums, cik bīstama ir okupācijas seku likvidēšanas atlikšana. Krievvalodīgie okupanti un kolonisti bojā latviešu tautu.

Raivis Spriņģis: Jābūt ļoti stipram, lai saglabātu savu latvietību. Vidusmēra latvietis, nonākot Bolderājā, nesaprot, kur viņš ir nokļuvis – ielu nosaukumi it kā ir latviski, bet patiesībā tā ir naidnieku teritorija. Diemžēl ar laiku tas vidusmēra latvietis pie šiem nenormālajiem apstākļiem pierod un kļūst par krieviski domājošu, tikai latviski runājošu rižaņinu.

DDD: Tā ir mūsu tautas traģēdija, un bez deokupācijas un dekolonizācijas situācija nemainīsies.

R.S.: Piekrītu! Situāciju pasliktina arī tas, ka šīs problēmas ir, ja tā var teikt, lokālas, tādēļ ārpus Rīgas un lielajām Latvijas pilsētām dzīvojošie latvieši nesaprot, par ko mēs tagad runājam. Piemēram, Siguldā bieži vien tikai cilvēka vārds un uzvārds liek domāt, ka viņš nav latvietis, jo viņš ir pilnībā iekļāvies apkārtējā latviskajā vidē. Problēma ir lielajās pilsētās skaitliski lielās krievvalodīgās masas, kas ir pašizolējušās un konsekventi noliedz visu latvisko. Šo situāciju mērķtiecīgi uztur krievvalodīgie mediji. Ja pat mēs mēģinātu šos krievvalodīgos mainīt, izglītot, mums nekas neizdotos – viņi ir pilnībā nozombēti. Man darbā nākas sastapties ar tādiem nozombētiem tantukiem, kuri nekad nemainīs savu pārliecību, ka Latvijas valsts ir kļūda, ka latvieši principā savu valsti ir pazaudējuši utt., u.tjp.

DDD: Tu taču nenoliegsi, ka vairumam latviešu nebūtu nekas pretim, ja, vienu rītu pamostoties, atklātos, ka visi krievvalodīgie “zombiji” ir aizbraukuši?

R.S.: Es, protams, neskumtu, taču, manuprāt, tas mūsu tautu nepadarītu labāku. Būtu nepieciešams ilgs laiks, lai latviešu tauta attīrītos no sārņiem. Tagad latviešiem ir labi – ir krievvalodīgie, kurus vainot visās neveiksmēs. Ja krievvalodīgie kolonisti, latviešiem nepiepūloties, pēkšņi aizbrauktu, sāktos vaimanas un panika, jo latviešiem vajadzētu beidzot uzņemties atbildību par padarīto un arī nepadarīto. Tad savu slinkumu iztīrīt kāpņutelpu nevarēs attaisnot ar atrunām, ka krievvalodīgais kaimiņš to ir piemēslojis.

DDD: Diemžēl tev ir taisnība, ka latvieši šobrīd nav parādījuši savu spēku un vēlēšanos būt par patiesiem saimniekiem savā zemē. Brīvību, kas bez pūlēm un cīņām iekrīt klēpī, cilvēki nav spējuši novērtēt. Acīmredzot stāvoklis patiesi mainīsies tikai tad, kad latvieši būs gatavi atdot savas dzīvības par savas tautas un valsts nākotni.

R.S.: Latvieši neaptver, kāds dārgums mums ir uzticēts. Cilvēki neapzinās, ka patiesībā dzīvojam Dieva ausī. Mums ir viss: svaigs gaiss, ūdens, plaša dzīves telpa, auglīga zeme. Ja dzirdu, ka kāds gānās par Latviju, tad pat latvietim saku, lai brauc prom vergot citā zemē, nevis izturas necienīgi pret tiem, kuri cīnās par šo zemi, kuri paliek un vēlas strādāt savas tautas un valsts nākotnes labā.

DDD: Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem sākām savu darbību, bieži dzirdējām pārmetumus, ka pārāk daudz runājam par nacionālajiem jautājumiem. Vajagot, lūk, vispirms atrisināt ekonomiskās problēmas, tad varēšot risināt arī nacionālās. Vienmēr esam pastāvējuši uz pretējo – neatrisinot nacionālos jautājumus, nebūs iespējams uzlabot valsts ekonomisko situāciju. Vai tu tam piekrīti?

R.S.: Pilnībā piekrītu. Ceru, ka Rietumiem beidzot ir atvērušās acis, ka liberālās “vērtības” ved pasauli strupceļā. Pārspīlētās cilvēktiesības un tolerance ir novedusi tik tālu, ka pašcenzūra liek vienam otru apkarot. Melnu vairs nevar saukt par melnu, jo tas, lūk, nav politkorekti. Ikvienam, kurš atļaujas nosaukt lietas īstajos vārdos, vienkārši piekar “ekstrēmista” birku. Ja tev ir piekārta šāda birka, tad visi zina, ka tevi vairs nevar uztvert kā normālu. Latvijā ir tieši tas pats – cilvēki baidās runās par to, kas ir acīmredzams. Visi redz, kas patiesībā notiek, bet pakļaujas pašcenzūrai un baidās par to runāt.

Žurnālistiem trūkst ideālu

 

Raivis Spriņģis: Diemžēl žurnālisti baidās teikt patiesību, jo redz, kas notiek ar tiem, kuri to uzdrošinās. Manuprāt, žurnālistam vajadzētu būt cilvēkam ar principiem, bet cik tādu ir? Cik vispār Latvijā ir neatkarīgu mediju?

DDD: Laikraksts “DDD” ir neatkarīgs preses izdevums, kuru neviens “nerausta”.

R.S.: Bet pārējie? Ja kāds stāsta, ka citu mediju galvenie redaktori netiek raustīti pēc īpašnieku vēlmēm, tad ļaušu viņam dzīvot maldos.

DDD: Cionas gudro protokolos skaidri pateikts: “Neviena ziņa nenāks atklātībā bez mūsu pārbaudes. Šo mērķi pa daļai mēs sasniedzam jau tagad tādējādi, ka jaunās ziņas no visas pasaules sanāk tikai dažos ziņu birojos, kur tiek apstrādātas un tikai tad sniegtas laikrakstu vadībai, iestādēm utt. Šiem ziņu birojiem maz pamazām pilnīgi jāpāriet mūsu rokās un jādara zināms atklātībai tikai tas, ko mēs tiem rakstām priekšā. Mums jau tagad ir izdevies sabiedrības domu pasauli tādā kārtā pārvaldīt, ka gandrīz visi lētticīgie pasaules notikumus skata caur brillēm, kuras mēs esam viņiem uz acīm uzlikuši.”

R.S.: Nu, lūk. Mediju telpa ir tāda, kāda tā ir. Lielākā daļa žurnālistu pēc savas pārliecības nav ideālisti – viņi iet vienkārši uz darbu, kuru viņi nevēlas zaudēt.

 

Demokrātijas ilūzija

 

Raivis Spriņģis: Pēdējās ASV prezidenta vēlēšanas kārtējo reizi pārsteidza ar nesamērīgi lielajām summām, kas izlietotas priekšvēlēšanu kampaņās. Un ASV sauc par demokrātijas citadeli?! Viens naudas maiss cīnās pret otru naudas maisu un skalo cilvēkiem smadzenes. Baigā demokrātija!

DDD: Tieši tas pats šobrīd notiek Latvijā ar eiro ieviešanu. Tautas vairākuma griba neieviest eiro netiek ņemta vērā.

R.S.: Mums neviens neprasīs – mūs vienkārši piespiedīs pieņemt stiprākā spēles noteikumus.

DDD: Man nesen bija saruna ar igauni, kurš atklāja, ka vairums igauņu, tāpat kā tagad latvieši, bija pret eiro. Arī Igaunijā neviens nejautāja tautai, vai viņi vēlas eiro. Eiro līdzinās mērim, no kura nevar izvairīties.

R.S.: Diemžēl tā tas ir, tādēļ apgalvojumi, ka tikai “sentimentālie nacionālisti” negrib eiro, nav patiesi. Tēlaini izsakoties, šobrīd tiek noslēgts līgums, ka, ja vajadzēs, mēs visi kolektīvi lēksim laukā pa logu un lauzīsim kaklu. Ieviešot eiro, mēs piekrītam barot grieķus, kuru dzīves līmenis ir krietni augstāks par mūsu. Tikai tādēļ, ka viņi neatsakās no izšķērdīga dzīvesveida, mēs savilksim jostas un mirdināsim savus pensionārus, lai par ietaupīto naudu barotu kretīnus, kas spļauj visiem virsū.

Jau kādu laiku cilvēces attīstība ir iegājusi ļoti bīstamā fāzē, jo jau sen nekur, ja tā var izteikties, nav ne smakas no demokrātijas. Pasaulē valda naudas diktatūra, kurai nav nekādas morāles. To mēs izjutām uz savas ādas. Kad sākās krīze – izrādījās, ka cilvēks nav nekāda vērtība.

DDD: Kāds “klasiķis” reiz teica: “Ir cilvēki – ir problēmas, nav cilvēku – nav problēmu.”

R.S.: “Viena cilvēka nāve ir traģēdija, bet miljons – statistika…” Skatoties, ko dara mūsu politiķi, paliek bail. Grūti izprast, kādam spēkam viņi pakļaujas, kas viņus rausta. Šobrīd liberālisma mašīna ir aizgājusi tik tālu, ka to vairs nav iespējams apstādināt. Manuprāt, viss beigsies ļoti slikti, jo pat tie, kuri šos procesus aizsāka, neko vairs nespēj labot.

DDD: Džins no pudeles ir izlaists, un tie, kuri to izlaida, pirmie arī cietīs.

R.S.: Mani interesē pasaulē notiekošais, cenšos par katru svarīgāko notikumu iegūt informāciju no dažādiem avotiem. Manuprāt, tie, kuri aizsāka procesus Tuvajos Austrumos, nebija paredzējuši, ka viss tā izvērsīsies. Pienāks brīdis, kad arābu pasaule beigs savā starpā karot un apvienosies. Ko tad darīs izmirstošā Eiropa vai izvirtusī Amerika?

 

Paaudze, kurai jāsakārto Latvija

 

DDD: Mēs abi pārstāvam paaudzi, kas Atmodas laikā nevarēja ietekmēt procesus, jo bijām padsmitnieki, taču ļoti labi atceramies padomju gadus un sabiedrībā valdošās ilgas pēc neatkarības.

Raivis Spriņģis: Tev ir trīs māsas, savukārt man trīs brāļi – katrs savā vecumā. Mūsu ģimenē ir redzama atšķirība starp brāļiem, kuri ir piedzīvojuši padomju laikus, un tiem, kuri piedzima jau pēc Atmodas. Mēs, t.i., tu un es, varbūt līdz galam nesapratām, kas notiek, taču sajūta par notiekošā nozīmīgumu palika sirdī. Tas mūs ir ļoti ietekmējis. Mūsu vecāki joprojām ir piesardzīgi un pat bailīgi, jo izauga īstos padomju laikos. Savukārt mēs, atšķirībā no tiem, kuri ir dzimuši pēc Atmodas, esam ieguvuši emocionālo pacēlumu, un mums nav baiļu, kādas piemīt mūsu vecāku paaudzei. Patiesībā mūsu paaudze ir tā, kurai būtu viss jāsaved kārtībā.

DDD: Es tev pilnībā piekrītu. Man ne reizi vien ir bijušas sarunas ar savu tēvu, kurš, droši vien vēlēdamies pasargāt mani no nekrietniem, bīstamiem uzbrukumiem, ir teicis, lai vairāk padomāju par sevi, lai esmu piesardzīgāka. Mana atbilde viņam vienmēr ir bijusi, ka man un maniem vienaudžiem tagad ir jāizdara tas, ko viņu paaudze Atmodas laikā neizdarīja – jāatbrīvo Latvija no okupantiem un kolonistiem.

R.S. Tā tas ir, diemžēl Atmodas laikā tas netika izdarīts, kaut gan toreiz šis process būtu bijis vienkāršāks, un daudzi to uzskatītu par pašsaprotamu un loģisku. Tagad okupācijas seku likvidēšana ir daudz, daudz grūtāka.

DDD: …taču nav neiespējama!

R.S.: Mēs to saprotam, bet jaunākās paaudzes, ja vien viņi ģimenē nav pareizi audzināti, nesaprot, jo arī skolās nav patriotiskās audzināšanas.

 

Mistiskās Rietumu vērtības

 

DDD: Toties skolās māca kaut kādas mistiskas Rietumu vērtības.

Raivis Spriņģis: Tādu Rietumu vērtību nav, ir tikai kolektīva bezatbildība un izdabāšana skaļākā iegribām. Labs ir tikai tas, kas apmierina vēlmes, kuras rodas zem jostas līmeņa.

DDD: Par labu tiek atzīsts tikai tas, kas neliek atteikties no ātras un viegli iegūstamas baudas un nes peļņu. Pārējais nav vajadzīgs, jo tas prasa piepūli un upurēšanos vispārības labumam.

R.S.: Trakākais, ka tiek sagrautas paaudzēs pārmantotās vērtības, kas bija tikumiskas un augstas morāles audzināšanas pamatā. Piemēram, kādreiz tika godāts teiciens “Parāds nav brālis”. Tagad tas vairs nav svarīgi, jo priekšplānā izvirzīts cits moto – “Ņem šodien, atmaksāsi rīt!”. Pēdējo divdesmit gadu laikā, lai kā mums tas nepatiktu, ir izaugusi patērētāju sabiedrība. Ja deviņdesmitajos gados bērni pagalmos spēlēja futbolu, kariņus, tad tagad no bērniem dzirdams: mammu, man nav ko darīt, nopērc man jaunu telefonu! Ir izveidojusies situācija – dzīvo laukos, bet pagalms aizaudzis ar usnēm, jo zina, ka pagasts samaksās valsts garantēto minimālo iztiku, humpalās apģērbsies, makaronu paku saņems no Eiropas palīdzības programmas.

DDD: Galvenais, lai polšiņam pietiek…

R.S.: Tam vienmēr pietiek, un to nekad neesmu sapratis. Bērni aug, redzot, kā dzīvo pieaugušie. Darba tikums pats no sevis nerodas – tas ir jāieaudzina, taču ko spēj ieaudzināt vecāki, kuri sēž uz pabalstiem un neiet strādāt, lai tikai nezaudētu valsts un pašvaldības atbalstu?

DDD: Aug tā saucamās pabalstu paaudzes, kuru vienīgais darbs ir reizi mēnesī aiziet uz pagastmāju pēc valsts piešķirtās naudiņas.

R.S.: Iznāk, ka visiem ir tikai tiesības, bet pienākumu nav.

 

Vai dzīvot maldos ir vieglāk?

 

DDD: Tu teici, ka mūsu paaudzes pienākums ir sakārtot valsti, taču pašreiz šķiet, ka mūsu vienaudži ir vienaldzīgi pret to, kas notiek ar latviešu tautu un valsti. Kādēļ?

Raivis Spriņģis: Domāju, cilvēki ir noguruši. Noguruši no tā, ka katrās vēlēšanās ir kāds Laimes lācis, bet jau vēlēšanu naktī jaunievēlētās “sejas” mainās par 180 grādiem – viņi sāk runāt to, ko pirms mirkļa vēl noliedza.

Jāatzīst, arī masu mediji dara savu – iepotē cilvēku apziņās, ka tagad ir baigās ziepes, mēs neko nevaram. Sabiedrību ir pārņēmusi bezcerība, īpaši pēc krīzes. Starp citu, manuprāt, krīze nāca kā svētība. Žēl, ka tā atnāca tik vēlu, jo cieta pilnīgi nevainīgi cilvēki – jaunās ģimenes, kuras pirmskrīzes laikā bija spiestas ņemt kredītus, lai iegādātos dārgos dzīvokļus. Krīze daudziem lika pamest Latviju, taču krīze izdarīja arī labu – tā attīrīja, tēlaini izsakoties, no daļas mēslu, kuri, neko nedarot, mēģināja iedzīvoties uz citu cilvēku rēķina.

DDD: Cerēt, ka vēlēšanu veidā kaut kas mainīsies, ir, maigi izsakoties, naivi, jo vēlēšanas ir negodīgas. Ja tās būtu godīgas, tad jau sen būtu aizliegtas… Un vēl – domāt, ka tikai aiziešana uz vēlēšanām cilvēku jau padara par aktīvu pilsoni, nav pareizi. Ikdienā ir jābūt aktīvam, ik mirkli paužot savu patiku vai nepatiku pret to, ko dara vai nedara valdība.

R.S.: Diemžēl visi nav tik aktīvi, visi, tēlaini izsakoties, nevar būt frontes pirmajās rindās. Tas gan neliedz atbalstīt tos, kuri ir aktīvi, kuri ir gatavi cīnīties par taisnīguma atjaunošanu Latvijā. No mūsu bijušajiem skolas biedriem droši vien tikai daži domās atbalsta to, ko dari tu un tavi domubiedri, bet citi pat vispār labprāt izliekas, ka tevi nepazīst.

Šķiet, Godmanim pieder “leģendārā” frāze – “Nacionāļus vajag marginalizēt!”. Tev vienkārši piekar “margināļa”, “idiota” birku, tādēļ neviens, kurš negrib pazaudēt darbu, lielākus vai mazākus ienākumus, ar tevi atklāti nesaistīsies. Vismaz pagaidām. Gan jau pienāks brīdis, kad tas mainīsies…

Cilvēkiem rūp tas, kā nomaksāt kredītus, samaksāt rēķinus un vēl apmierināt savas vēlmes.

DDD: Ne es, ne mani domubiedri nedzīvojam zem klajas debess, arī mums ir jānopelna nauda ne tikai iztikai, bet arī sabiedriskajām aktivitātēm. Vai tādēļ baidīties teikt un aizstāvēt patiesību? Noteikti, nē! Pat zaudēt dzīvību nebūtu žēl, ja tas glābtu mūsu tautu, jo zinu dzīves jēgu un apzinos, cik apkaunojoši ir palikt malā un noskatīties uz apkārt notiekošo netaisnību. Mēs esam gājuši vienā skolā, lasījuši vienas grāmatas, taču esam atšķirīgi – mēs ar tevi saprotam notiekošā traģiskumu, bet pārējie mūsu klasesbiedri ne. Kādēļ, tavuprāt, tas tā ir?

R.S.: Es gan domāju, ka vairums tāpat kā mēs saprot, kas patiesībā notiek, tikai vieglāk ir dzīvot, ja izliekas neredzam. Es tā nevaru – ja man ir pārliecība, ideāli, tad nevaru tos apspiest, tie ātrāk vai vēlāk liks man rīkoties. Taču vairums izvēlas vieglāko ceļu – novērsties no ideāliem un iegrimt ikdienišķajā. Tas ir mantojums, kas nāk no ilgajiem okupācijas gadiem. Cilvēki domā, ka tad, ja par problēmām nerunās, tās pazudīs pašas no sevis. Neticu, ka citi mūsu vienaudži neredz notiekošā absurdu, bet vieglāk ir par to nerunāt, vieglāk nezināt, lai nebūtu jāuzņemas atbildība.

DDD: Mums būs jāsarūgtina šie it kā vieglās dzīves meklētāji, jo situācija tikai pasliktināsies, problēmas nekur nepazudīs, bet kļūs aizvien lielākas. Var gadīties, ka šobrīd vēl salīdzinoši vienkārši risināmie jautājumi jau rīt pārvērtīsies liela mēroga katastrofā.

R.S.: Diemžēl lielākā daļa sabiedrības vēl dzīvo pārāk labi – nav vēl sasniegta kritiskā robeža, lai cilvēki rīkotos un kaut ko mainītu. Sabiedrības pacietības latiņa ir pārāk augsta, bet mugurkauls – pārāk mīksts.

 

Nepieciešama latviešu nācijas atveseļošanās

 

Raivis Spriņģis: Mūsu nācijas problēma ir tā, ka Latvijai pāri ir gājuši divi postoši kari, ilgstoša okupācija. Pirmkārt, karos tika izkauti vīrieši, tādēļ ļoti cieta genofonds, kas savukārt nesa savas postošās sekas. Daba nemīl tukšumu, un nelatviski mentālie vīrieši ienāca latviešu ģimenēs. Otrkārt, sievietes vienas pašas audzināja dēlus, tādēļ bieži vien izauga gļēvi un par sevi pastāvēt nespējīgi vīrieši. Man nepatīk no latviešu sievietēm dzirdētais, ka latviešu vīrieši nekam neder. Atvainojiet, bet jūs, sievietes, pašas vīriešus tādus uzaudzinājāt, no Marsa viņi nenokrita.

Treškārt, visu laiku notika regress, jo gudrākie prāti tika apzināti iznīcināti vai vienkārši gāja bojā, bet visi lunkanie izdzīvoja.

Vēl, protams, tas, ka piedzīvotās kara šausmas, izsūtījums nepaliek bez sekām – cilvēki emocionāli un fiziski tika salauzti. Tie, kas atgriezās, nemaz negrib par to runāt, jo rētas ir tik dziļas, ka tās sāp joprojām. Jā, mēs varam par to izlasīt grāmatās, bet reāli iedomāties, kā tas patiesībā bija, ir ļoti grūti.

DDD: Vai tev nešķiet amorāli Vairas Vīķes-Freibergas un viņas sekotāju aicinājumi aizmirst pārdzīvoto, aizmirst vēsturi, pavilkt svītru un sākt visu no jaunas, baltas lapas?

R.S.: To jau nav iespējams aizmirst. Vēsture ir tā, kas mūs veidojusi. Varam mēģināt aizmirst, bet tie, kas ieradās Latvijā ar tankiem, un viņu pēcteči, ir dzīvā vēsture, kas mums ik dienas atgādina par notikušo. Es pat varētu piekrist, ka viņi ir situācijas ķīlnieki, bet tas viņus neatbrīvo no nodarītā.

DDD: Kā tev kā vīrietim šķiet, vai bija pareizi likvidēt Latvijā obligāto militāro dienestu?

R.S.: Manuprāt, tā ir liela kļūda. Var jau teikt, ka obligātais militārais dienests ir vēsturiska palieka, bet tas vīrieti padarīja par vīrieti. Es nerunāju par armiju, kurā bija padomju laika ģedavšķina, kas ikvienu centās pazemot, bet gan par armiju, kas māca pienākumu, kas māca rūpēties par sevi. Savā ziņā armija pārrāva nabassaiti ar māti, kas vienmēr parūpējās, lai būtu tīras zeķes un izgludināts krekls.

Obligātā militārā dienesta likvidēšana, manuprāt, bija arī stratēģiska kļūda tādēļ, ka dienests nostiprina Tēvzemes mīlestību, pienākuma izjūtu pret savu tautu, izskauž postošo kosmopolītismu.

DDD: Kāds būtu tavs vēlējums mūsu lasītājiem un latviešu tautai?

R.S.: Šis laiks nav viegls domājošiem cilvēkiem. Globalizācija un liberālo vērtību propagandas mašīna strādā “uz pilnu klapi”. Daudzi apjūk, pakļaujas pūļa instinktiem un zaudē paši sevi.

Mans vēlējums ir turēties pie tā, kas mēs esam, un turēt godā savas saknes un savu latvietību. Bez tā visa mēs neesam nekas. Jo mūsu spēks jau ir tas, ko esam mantojuši no saviem senčiem. Tas viss ir mūsos, vienkārši nevajag to slāpēt un noniecināt. Jā, skaita ziņā mēs esam maza tauta, bet mūsu gars ir gana liels un stiprs. Un to mēs esam ar saviem darbiem parādījuši ne reizi vien. No tā jau arī mūsu nelabvēļi bīstas un cenšas darīt visu, lai latvieši nespētu vienoties. Esiet vienoti. Kad vajag, pārkāpiet pāri sīkiem aizvainojumiem un savtīgām interesēm. Nācijas un valsts intereses ir pāri visam!

 

Intervēja Liene Apine