Saruna ar Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktoru, prof. Ivaru Kalviņu
EIRO – “kaķis maisā”
DDD: Jūs esat viens no tiem, kurš nepiekrīt valdības plāniem ieviest Latvijā eiro jau nākamā gada janvārī. Nesen Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis Latvijas Radio diskusijā izteicās aptuveni tā – pret eiro ir tie, kuriem skauž premjera Dombrovska politiskie panākumi.
Ivars Kalviņš: Formāli skaitos “Vienotības” atbalstītājs, tādēļ man neskauž Dombrovska panākumi, ja tādi vispār ir. Problēma slēpjas gluži vienkārši melo.
Pirmā tēze – tad, kad mēs balsojām par iestāšanos Eiropas Savienībā, automātiski esam arī nobalsojuši par iestāšanos eiro zonā. Pirmkārt, iestāšanās līgums Eiropas Savienībā bija slepens un joprojām nav atslepenots, tādēļ neviens no mums tā īsti nemaz nezinājām, par ko balsojām.
Otrkārt, ja uzskatām, ka eiro ir laba lieta un to vajag, tad svarīgi saprast, kurā brīdī un ar kādiem noteikumiem to ieviest Latvijā. Ir tāds Lisabonas līgums, kurā noteikts Eiropas stabilizācijas mehānisms. Šis dokuments raisa vislielākās bažas, jo tajā eiro zonas dalībvalstis būtībā tiek nostādītas absolūti beztiesiskā stāvoklī. Pirmkārt, ja stabilizācijas mehānisma fonda izpilddirektors pieņem lēmumu, ka Latvijai kaut kāda iemesla dēļ fondā ir jāiemaksā vairāk naudas, tad Latvijai septiņu dienu laikā bez ierunām, bez apelācijas iespējām ir jāapmierina jebkura prasība. Ja man kāds privātā līgumā ierakstītu šādas prasības, es to nekad neparakstītu.
Eiropas Savienības stabilizācijas mehānisma līgumā ir vēl vairāki punkti, kas tiesā neļauj apstrīdēt šādu pieprasījumu likumību. Līgums neļauj tiesiskā kārtībā vērsties ar prasījumu iepazīties ar dokumentiem, izvērtēt amatpersonu rīcību, lēmumus, utt. Manuprāt, tas ir vairāk nekā dīvaini, ka valsts uzņemas saistības, nezinot, vai vispār spēsim tās izpildīt. Mēs jau iekūlāmies līdzīgā situācijā, kad uz Latvijas iedzīvotāju rēķina apņēmāmies glābt “Parex banku” un visu zviedru banku sistēmu. Uzņēmāmies izpildīt saistības, kuras iedzina Latviju visdziļākajā krīzē. Iedomāsimies, kas notiks, ja krīzē nokļūs, piemēram, Itālija, kuras ekonomika ir daudz lielāka nekā Grieķijai. Tad summas, kas Latvijai būs jāmaksā, lai glābtu Itālijas budžetu, būs nesalīdzināmi lielākas par mūsu iespējām. Mēs nedrīkstētu nemaksāt, jo līgums paredz koleģiāli sadalīt atbildību.
DDD: Jūs uzdevāt retorisku jautājumu par tiem, kuri vada valsti un runā par nepieciešamību pievienoties eiro zonai. Šaubos, vai viņi nezina par šiem zemūdens akmeņiem – Latvijai neizdevīgajiem līguma noteikumiem. Visticamāk, tā ir apzināta, ļaunprātīga darbība. Vai jums ir izskaidrojums, kāpēc šie cilvēki tā rīkojas?
I.K.: Saknes, man liekas, tam visam ir daudz dziļākas, nekā mūsu valstsvīriem gribētos atzīt. Pirmkārt, jebkura suverēna valsts nepieļautu situāciju, ka tās pilsoņiem kredīti ir jāņem eiro vai dolāros, ja tai ir sava nacionālā valūta, mūsu gadījumā – lats. Tas nozīmē, ka, veicinot kredītu ņemšanu eiro, automātiski atdodam savu suverenitāti, nosakot, ka īstais maksāšanas līdzeklis Latvijā nav lats, bet ir eiro. Diemžēl Latvijas valdība pieļāva šādu absurdu, tādēļ lielai daļai iedzīvotāju hipotekārie kredīti ir paņemti eiro. Līdz ar to mums ļoti rūp eiro stabilitāte…
DDD: Jo lielākas summas paņemtas, jo lielākas rūpes…
I.K.: Ja papētīsit amatpersonu deklarācijas, tad ieraudzīsit, ka, pirmkārt, ļoti reti kurš ir bez aizņēmuma, un vēl retāki ir gadījumi, kad aizņēmumi ir latos. Tas ir viens no aspektiem, kādēļ valsts amatpersonas tik centīgi un neatlaidīgi vēlas, lai Latvija pievienotos eiro zonai.
Otrs, manuprāt, ir valsts amatpersonu vēlme izvairīties no atbildības. No tā, kas ir attēlots uz naudas zīmes – lasis vai kaut kāds eiro simbols – formāli mums it kā nekas nemainītos, taču problēma ir apstāklī, ka normālā valstī nacionālā valūta parasti pilda vairākas funkcijas, jo nauda nav tikai maksāšanas līdzeklis. Ar tās palīdzību valsts centrālā banka regulē makroekonomiskos procesus valstī, arī inflācijas lielumu. Tas notiek tā: ja cenas palielinās, tad nauda (nacionālā valūta) bankām tiek aizdota uz lielākiem procentiem. Bet, ja vajag ekonomiku sildīt, tad tieši otrādi – aizdevumu procentus samazina, lai nauda ieplūstu ekonomikā. Latvijas Banka visus neatkarības gadus šo regulācijas procesu praktiski nav izmantojusi. Tas automātiski ticis uzticēts divām citām bankām – Amerikas un Eiropas Centrālajai bankai, cieši “piesienot” mūsu valūtu pie dolāra un eiro.
Kad Latvijā tika pamanītas gaidāmās krīzes pirmās pazīmes, bija skaidrs, ka ir divi ceļi: pilnīgi strikti palikt pie nostādnes, ka esam “piesieti”, un mums ir “cieta” valūta…
DDD: Tas ir scenārijs, kuru izvēlējās Latvijas amatpersonas.
I.K.: Jā. Otrs iespējamais scenārijs bija: “atbrīvot” valūtu, piemēram, desmit līdz piecpadsmit procentu svārstību koridorā, lai tirgus regulē un nosaka patieso lata vērtību. No šīs iespējas, protams, izvairījās, jo šis process ir jāuzmana.
DDD: Tad ir jāstrādā, ne tikai jāsaņem nauda?!
I.K.: Jā, izvēloties pirmo scenāriju, atliek tikai no rīta nodrukāt rindiņu, cik tad nu šodien ir tā valūtas vērtība. Bet, paskatīsimies uz tām valstīm, kas ir izvēlējušās “atsaistīt” savu nacionālo valūtu, piemēram, uz Poliju, Zviedriju vai Lielbritāniju. Nav jābūt lielam gudriniekam, lai redzētu atšķirības. Polija valūtas koridoru iztaisīja ļoti plašu un no krīzes izgāja “plusos”. Nu, lūk, tad pēc viņas augļiem mums būs viņu pazīt. Tas pats ir ar Zviedriju, ar Angliju u.c. Visas valstis, kas izvēlējās brīvāku valūtas kursu, no krīzes cieta vismazāk, bet, kas to neizdarīja, arī Latvija, cieta vissmagāk.
Eiropa priecājas par muļķa Latviju
DDD: Šaubos, vai valsts vadītāju izvēlēto krīzes pārvarēšanas scenāriju varētu izskaidrot ar slinkumu. Kāpēc, jūsuprāt, tagad Latvijas izvēlētais scenārijs tiek slavināts kā paraugs, kā lielisks veiksmes stāsts? Neticu, ka Eiropas Savienībā ir tādi muļķi, lai teiktu, ka tas bija pareizākais scenārijs.
Ivars Kalviņš: Eiropai pareizākais…
DDD: Kāpēc?
I.K.: Latvija samaksāja ar savu iedzīvotāju likteņiem par eiro stabilitāti, par banku stabilitāti Eiropā, paņēma visu smagumu uz sevi, streikus nerīkoja – patiešām veiksmes stāsts. Eiropa priecājās, ka ir muļķi, kas maksā citu parādus…
DDD: Vai gribas teikt, ka latvieši, pacietīgi pieņemot un nepretojoties valdības politikai, ir atbildīgi par smago krīzi, par to, ka valdība ignorē loģiskos un saprātīgos argumentus pret eiro ieviešanu?
I.K.: Jā, lielā mērā. Un cilvēkiem diemžēl ir tendence nozākāt tos, kas runā pretī valdības politikai, kuri prasa pierādīt argumentus, kādēļ ir nepieciešams ieviest eiro. Piemēram, viens no apgalvojumiem, ka Latvija jau iepērk degvielu ne par latiem, manuprāt, nav nopietni uztverams. Vai tad Krievijā mēs degvielu iepērkam par eiro? Biju dzirdējis, ka par dolāriem. Varbūt, ka es alojos?
Neviens no tiem argumentiem, par kuriem tiek runāts, nepārliecina. Kā lai tic stāstiem par to, cik burvīgi tas viss būs, kādi labumi mūs sagaida, kad “piesiesim” latu pie eiro, un apgalvojumi, ka, tiklīdz būs eiro zonā, tā mums tiešās ārvalstu investīcijas plūdīs straumēm?…
DDD: Investīcijas pieaugšot ģeometriskā progresijā, jo investori stāv pie Latvijas robežas un tikai gaida, kad mēs latu nomainīsim pret eiro.
I.K.: Jā, jā… Pirms kaut kam tādam noticam, ir jāieskatās, kas 2011. gadā pēc pievienošanās eiro zonai notika Igaunijā ar tiešajām investīcijām. Tādu kritumu Igaunija savu mūžu nebija piedzīvojusi! Nu, protams, lēni jau atkopjas, bet atkopjas cita iemesla dēļ – tāpēc, ka kādreiz jau ir jāatkopjas. Visas krīzes kādreiz pāriet, tikai jautājums – par kādu cenu?
Var jau paskatīties arī uz citām valstīm, uz to, kas tur notika pēc iestāšanās eiro zonā. Es tajos statistikas datos kaut kā nevaru ieraudzīt to, ko mums mēģina iestāstīt. Varu tikai secināt, ka vienīgie vinnētāji būs tie, kas Latvijā ieved un pārdod dārgāk preces no Eiropas. Tiem gan ir svarīgi, lai būtu viena valūta, jo ir risks, ka kāda valdība varētu iedomāties tomēr savu ekonomiku regulēt un “atbrīvot” lata kursu. Lai šādu risku novērstu, lai nebūtu lieku kreņķu, tirgotājiem (nevis ražotājiem) ir ļoti būtiski, lai būtu viena valūta.
Valdību interesē tikai īslaicīgs pašlabums
DDD: Ja valdība darbos atbalsta tikai tirgotājus, tad runas par rūpniecības un zinātnes attīstīšanu, ir liekulība. Vai ne tā?
Ivars Kalviņš: Zinātne patiešām netiek attīstīta. Valsts vadītāji tikai runā. Pārskatos par visām Eiropas valstīm ir zīmējumi – līknes, kas parāda, kā mēs palielinām finansējumu zinātnē. Reālais skats uz dzīvi ir tāds, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kas krīzes laikā dramatiski, t.i., vairāk nekā par pusi samazināja zinātnes finansējumu no valsts budžeta – un joprojām to nav atjaunojusi. Valdība runā vienu, bet dara pavisam ko citu.
DDD: Kādēļ, jūsuprāt, tā notiek?
I.K.: Izskaidrojums ir ļoti vienkāršs – ieguldījumi zinātnē atdevi dod ilgtermiņā, bet par vēlēšanām ir jādomā īstermiņā. Tātad, pirmkārt, zinātnieki nav elektorāts. Otrkārt, šīs valdības visu labo darbu augļus plūks nākošā valdība, tādēļ neviena valdība reāli nav ieinteresēta zinātnes attīstībā.
Mūsu valsts vadītājus neinteresē tas, ka zinātnes izvērtējuma uzmetumā, ko nesen publiskoja Ziemeļvalstu padomes eksperti, bija skaidri rakstīts, ka investīcijas zinātnē un inovācijā noteikti attaisnojas, bet tikai ilgtermiņā. Citas valstis ir sapratušas, ka ir nepieciešams ieguldīt zinātnē, citādi valstij nav izdzīvotspējas. Mēs par to varam pārliecināties praksē, jo Latvija ir starp trijām inovāciju jomā visneattīstītākajām valstīm pasaulē. Konkurējam ar Bulgāriju un Rumāniju, un joprojām saglabājas tendence iet uz leju.
Ir vēl viena problēma – viss tas, ko Latvijas zinātnieki līdz šim ir aizsākuši, nākamajā plānošanas periodā vairs nebūs iespējams, jo, pirmkārt, būs daudz mazāk Eiropas Savienības līdzekļu. Otrkārt, šos līdzekļus dos tikai tad, ja arī Latvijas valsts līdzdarbosies ar savām investīcijām. Diemžēl visus iepriekšējos periodus Latvijas valsts no savas puses investīciju jomā zinātnē nav darījusi gandrīz neko, lai neteiktu neko.
Ir jāsaprot viena lieta – ja ieguldām zinātnē naudu, tad ir jāpadomā, kādos virzienos un uz kādiem noteikumiem. Ekonomiski attīstītās valstis virzību uz augšu ir sākušas, izmantojot tā saucamo trīs “S” stratēģiju – Smart Sustainable Strategy, kas nozīmē ilgtspējīga, gudra stratēģija. Vispirms tiek apzināti valsts resursi – gan izejvielas, gan cilvēki. Tiek izpētīts, vai tirgi ir gatavi saņemt to, ko vēlaties ražot un pārdot. Tātad tiek noskaidrots virziens, kurā ir iespējams attīstīties. Kad tas ir izdarīts, tam tiek pieskaņotas mērķtiecīgas investīcijas ekonomikā, izglītībā un zinātnē. Nopērkot tikai jaunu aparātu bez cilvēka, kas to prot darbināt, nekas nenotiek. Lai attīstītos, viss ir jādara pakāpeniski, bet mērķtiecīgi.
Kā piemēru varu minēt Dienvidkoreju, kur šobrīd ir viena no visattīstītākajām ekonomikas sistēmām. Viņi sāka, iepērkot tehnoloģijas, uzbūvējot ļoti labas rūpnīcas, lai iegūtu tīru rūdu un pārkausētu to labā metālā. Pēc tam, kad bija iemācījušies ražot labus velmējumus, skārdu un citas lietas, viņi varēja sākt iepirkt tehnoloģijas, kuras pašu ražoto skārdu pārvērš rezerves daļās, ko izmanto, piemēram, “Volkswagen” automašīnās. Kad ir apgūta rezerves daļu ražošana, var sākt iepirkt motorus, mēģināt kombinēt paši savas mašīnas utt. Lai kādu attīstības virzienu izvēlētos, ir nepieciešama stratēģija un mērķtiecība.
Vēl viens piemērs ir Taivāna. Kad 1949. gadā Čans Kaiši evakuējās uz Taivānu, viņš valstī, kur nebija nevienas augstskolas, kur, ja nemaldos, nebija pat ģimnāzijas, jau 1950. gadā zinātnē ieguldīja 50 miljonus dolāru, gadu pēc gada kāpinot ieguldījumu apjomu. Viņš tā rīkojās, lai gan zināja, ka ne pirmajā, ne piektajā, pat ne desmitajā gadā neko neatgūs. Čans Kaiši tā rīkojās, jo bija gudrs un tālredzīgs vadītājs. Kā mēs zinām, Taivāna šobrīd ir valsts, kurai ir vairāk dolāru nekā Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirms pieciem gadiem biju Taivānas tehnoloģiskajā zinātnes parkā, kurā valsts togad ieguldīja jau 13 miljardus dolāru, jo zināja, ka parks tikpat un pat vēl vairāk atdos valstij. Sākumā parkam tika piešķirt daži desmiti miljoni, kas, mērķtiecīgi strādājot, attīstoties, pārvērtās investīciju miljardos. Taivānā ir vairāki šādi parki, tādēļ viņi ir sasnieguši tik augstu attīstības līmeni.
Latvijas valsts visu šo laiku par savu naudu nav uzbūvējusi nevienu jaunu zinātnisko laboratoriju, nevienu jaunu augstskolu. Ja runājam par studentiem, tad budžeta studiju vietu skaits kopš 1990. gada principā nav mainījies. Faktā, ka mums vienu brīdi bija vairāk studentu uz vienu iedzīvotāju nekā vidēji Eiropā, nav valsts nopelna, jo studenti ieguldīja savus privātos līdzekļus.
Latvija neizmanto iespēju attīstīties
DDD: Jūs parādījāt, cik svarīga ir valsts stratēģija, attīstības virzienu pareiza izvēle, taču iepriekš pieminējāt arī nosacījumus, ar kādiem nauda ir jāiegulda zinātnē. Ko jūs ar to domājāt?
Ivars Kalviņš: Ar nelielu valsts līdzfinansējumu atsevišķiem projektiem Eiropas Savienība piešķir lielas naudas summas jaunas aparatūras iegādei. Taču ar vienu noteikumu, ka aparatūru nedrīkst lietot jaunu tehnoloģiju izstrādei industrijas vajadzībām. Ar ES atbalstu iegādāto aparatūru drīkstam izmantot tikai teorētiskajiem pētījumiem. Ja valsts atbalstītu uzņēmējus, lai tie piedalītos ar savu daļu šīs aparatūras iegādē, tad situācija būtu cita.
Valsts līdz šim nav sapratusi, ka zinātne ir naudas pārvēršana zināšanās – nodokļu maksātāji samaksā, zinātnieki strādā un iegūst zināšanas, kuras savukārt inovācijas procesā būtu jāpārvērš produktā, tas ir, jaunās tehnoloģijās, izstrādājumos utt. Tomēr par Eiropas Savienības līdzekļiem iegādāto aparatūru Latvijas zinātnieki nedrīkst izmantot, lai veiktu līgumpētījumus mūsu ražotāju atbalstam, jo Eiropas projektu līdzfinansējuma apjoms no valsts un privātuzņēmējiem ir bijis mazāks par pusi no projekta kopējā apjoma.
DDD: Un ko jūs drīkstat ar šiem teorētiskajiem pētījumiem darīt?
I.K.: Publicēt to rezultātus augsta ranga zinātniskos žurnālos un priecāties, kādi mēs esam gudri un spējīgi…
DDD: Un skatīties, kā cita valsts to izmanto peļņas gūšanai?
I.K.: Jā, tieši tā.
DDD: Šajā brīdī laikam būtu jāpaklusē, lai nepateiktu kaut ko rupju…
I.K.: Es esmu arī rupji to teicis ne vienā vien auditorijā un ne vienam vien premjeram tieši acīs. Tikai pēc tam, kad aiziet no sava amata, tie gaužas: vai, vai, kā es nesapratu – jums bija taisnība! Bet tas jau neko nemaina. Nelaime tā, ka politiskā nostādne ir noturēties pie varas, nevis domāt par nākamajām paaudzēm. Vinstons Čērčils teica, ka politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīri par nākamajām paaudzēm. Nākas konstatēt, ka Latvijā vēl nav bijis neviens valstsvīrs.
DDD: Diemžēl Latvijā pēc formālās neatkarības atjaunošanas nav bijis un arī šobrīd nav neviena valstsvīra, ir tikai personisko interešu virzītāji…
I.K.: Un atkal plāno nākamo periodu, bet mēs, zinātnieki, cīnāmies ar asiņainām pierēm, lai iežēlinātu valsts ierēdņus, lai mums beidzot atļauj novirzīt valsts un Eiropas līdzekļus arī lietā liekamai pētniecībai un inovācijām, lai mūs, zinātniekus, iesaistītu valsts attīstībā. Mūs lamā uz visiem stūriem un uzstāda visādas muļķīgas prasības.
Zinātniekiem liedz palīdzēt valstij
Ivars Kalviņš: Mēs, Latvijas vadošie zinātniskās institūcijas un aptuveni piecdesmit inovatīvi uzņēmumi, esam apvienojušies un izveidojuši biedrību “BIRTI” – Baltijas Inovatīvo projektu attīstības un tehnoloģiju pārneses centru (Baltic Innovative Research and Tehnology Infrastructure (BIRTI)), lai koordinētu universitāšu, zinātnisko institūtu un inovatīvu uzņēmumu sadarbību Latvijā un Baltijā. Biedrības mērķis ir radīt labvēlīgus apstākļus inovāciju procesam, zinātniekiem, inženieriem, dizaineriem un uzņēmējiem, kopīgi strādājot pie konkurētspējīgu uz zināšanām balstītu pasaules līmeņa produktu attīstīšanas un ražošanas.
Mēs saprotam, ka neko nesagaidīsim ne no valsts, ne no mūsu deputātiem, ja viņiem priekšā nenoliksim detaļās izstrādātu darbības programmu – kā tādu torti ar svecītēm, uz kurām būtu rakstīti valdošās koalīcijas partiju nosaukumi.
Visu laiku tiek teikts, ka zinātnieki publiskajā sektorā nedrīkst veidot infrastruktūru, kas spētu pelnīt naudu. Lai aizliegums valstij pelnīt naudu patiešām darbotos, šā gada 3. janvārī stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi – izmaiņas PVN likumā, kas nosaka to, ka publiskām, atvasinātām personām (valsts zinātniskajiem institūtiem un universitātēm), ja tās nodarbojas ar saimniecisko darbību, t.i., veic līgumpētījumus industrijai, tiek liegta iespēja atgūt PVN arī no nesaimnieciskās pētnieciskās darbības, ja tās fiziski nespēj vienas jomas izdevumus nodalīt no otras izdevumiem. Toties jebkura privāta zinātniskā institūcija joprojām var atgūt PVN.
DDD: Varbūt es kaut ko nesaprotu, bet, manuprāt, valsts zāģē sev kājā. Nekā citādi kā par idiotismu vai apzinātu kaitniecību to nevar nosaukt.
I.K.: Manuprāt, tā ir kaitniecība, jo tiek grauta tieši valsts zinātnisko institūciju konkurētspēja.
DDD: Valsts amatpersonas runā par nepieciešamību radīt apstākļus, lai aizbraukušie latvieši atgrieztos, bet jomu, kura var palīdzēt radīt jaunas darba vietas, neatbalsta.
I.K.: Jā. Arī šajā plānošanas periodā mēs, lai mēģinātu koncentrēt zinātnieku kolektīvus kopēju mērķu sasniegšanai, nodibinājām tā saucamos valsts nozīmes pētījumu centrus. Diemžēl izskatās, ka šī plānošanas perioda investīcijas netiks apgūtas tikai tādēļ, ka tika mainīti noteikumi par PVN atgūšanu. Piemēram, Organiskās sintēzes institūtam, lai realizētu šo projektu, PVN dēļ būs jāzaudē vismaz pusmiljons latu.
Absurdākais ir tas, ka jaunie PVN noteikumi attiecas tikai uz tiem, kas publiskajā sektorā grib nodarboties ar kaut ko derīgu saimniecībai, valstij. Privātajām zinātniskajām institūcijām noteikumi ir palikuši vecie. Skaidrs ir viens: ja valsts nemainīs PVN maksāšanas noteikumus, arī Latvijas Organiskās sintēzes institūts pārtrauks šī projekta realizāciju, jo mēs vienkārši nespējam pavilkt šo nodokļu slogu. Nebijām ar to rēķinājušies un netaisāmies aizņemties naudu bankā, maksājot vēl papildus aizņēmuma procentus par to, ka valsts grib no mums noplēst naudu. Mēs jau tāpat šodien maksājam divas reizes vairāk nodokļos nekā saņemam no valsts. Lai neviens nestāsta, ka valsts atbalsta Organiskās sintēzes institūtu.
Nevienā pasaules zemē tā nav, ka valsts publiskajai zinātniskajai institūcijai ir jāsamaksā vairāk nodokļu valstij, nekā valsts tai sniedz atbalstu.
DDD: Es joprojām nespēju saprast, kādēļ valsts ierobežo savus zinātniekus, liedzot viņiem iespēju atnest valstij peļņu. Ja pētījumi paliek tikai uz papīra, vai nezūd motivācija strādāt, radīt ko jaunu?
I.K.: Protams, zūd! Valsts amatpersonas tikai runā, prasa celt zinātnes kvalitāti, bet tajā pašā laikā samazina finansējumu, kas jau tā ir pats zemākais Eiropā uz katru strādājošo zinātnieku. Tad vēl samazināsim, turpinot runāt par nepieciešamību paaugstināt zinātnes kvalitāti?…
Amorālā Eiropas Savienība
DDD: Valsts amatpersonas nenogurstoši skandina, cik laba ir Eiropas Savienība, taču, manuprāt, tās morāle ir visai dīvaina, lai neteiktu noziedzīga. Eiropas Savienība piešķir naudu, bet ar tādiem noteikumiem, kas nav izdevīgi, kas nes pat postu.
Ivars Kalviņš: Eiropas Savienība ir ar mieru atbalstīt Latviju kā zemi, kur izvietot savu produkciju un iedzīvotājus.
DDD: Latvijai piešķirtā aizdevuma nosacījumi arī bija absurdi, jo nedrīkstējām saņemto naudu izmantot ražošanas attīstībai – drīkstējām to, tēlaini izsakoties, tikai apēst. Ja nedrīkstam pelnīt, kā lai atdodam parādus un pasargājam sevi no iekļūšanas parādu jūgā arī nākotnē?
I.K.: Aizdoto naudu pat nedrīkstējām apēst. Aizdevuma piešķiršanas nosacījumi bija amorāli, jo lielāko daļu no šī aizdevuma nedrīkstējām tērēt. Lai nodrošinātos, ka Latvija spēs maksāt gadījumā, ja zviedru bankas nobrūk, nauda bija jānoliek Valsts kasē, turpinot maksāt aizdevuma procentus. Nelielu daļu no saņemtā aizdevuma drīkstējām izmantot, lai segtu Latvijas budžeta deficītu.
DDD: Kā tad ar Dombrovska veiksmes stāstu? Vai tiešām ir pamats runām par veiksmi?
I.K.: Nezinu, par ko būtu jāpriecājas. Manuprāt, lai mēs varētu runāt par veiksmi, valsts eksportam ir jāpārsniedz imports. Diemžēl Latvijā šobrīd ir otrādi – imports pārsniedz eksportu par simtiem miljoniem latu gadā. Tas nozīmē, ka mēs aizvien dziļāk un dziļāk slīgstam parādos, nevis rāpjamies ārā no bedres. Tā ir realitāte. Es neesmu redzējis nulles saldo starp importu un eksportu.
DDD: Ja Eiropas Savienības un Latvijas valdības politikā nekas būtiski nemainīsies, tad grimsim tikai lielākos parādos. Jājautā, kam mums ir vajadzīga Eiropas Savienība, ja tā nekādā mērā neveicina mūsu nācijas attīstību?
I.K.: Ja ES visas dalībvalstis būtu vienlīdzīgas, tad nekādu problēmu nebūtu. Kad vecajām un lielajām ES dalībvalstīm bija nepieciešama nauda attīstībai, tad līdzekļi tika piešķirti bez aizlieguma atbalstīt uzņēmējus un zinātni. Bet attiecībā uz jaunajām dalības valstīm ir pilnīgi cita politika, jo vecajām dalībvalstīm nav vajadzīga ražošanas konkurence. Tām ir nepieciešami noieta tirgi, tādēļ jāattīsta tirdzniecības infrastruktūra. Jūs taču redzat, kā Latvijā būvē vienu lielveikalu pēc otra.
DDD: Jā, katram latvietim pa lielveikalam…
I.K.: Lūk, tieši tā, bet visus rūpniecības objektus pēc iespējas ātrāk jālikvidē. Ja kāda ražotne vēl pastāv, to pārpērk un slēdz. Tāda ir ES politika. Eiropas Savienības dalībvalstīm nav un nekad arī nav bijušas vienādas tiesības. Tie paši līdzmaksājumi zemniekiem – mēs savējiem maksāsim vairāk, jūsējiem mazāk, lai viņi izput; būs brīvas zemes, ko nopirkt.
DDD: Kamdēļ mums tāda Eiropas Savienība?!
I.K.: To jūs paprasiet tiem, kas apgalvo, ka tā ir bijusi vislabākā izvēle. Jā, mūsu pamatproblēma bija bailes no Austrumu kaimiņa agresīvās attieksmes, bet tā joprojām pastāv…
DDD: Diemžēl mūsu vēsturiskā atmiņa ir ļoti īsa. Vai tiešām tie, kuri atdeva Latviju Staļinam, pēkšņi kļuvuši par mūsu lielajiem draugiem? Interesanti, kā viņi izpirkuši savu rīcību? Tāpat nevaru saprast, ar ko Amerika būtu izpelnījusies Latvijas lielākā drauga statusu?
I.K.: Atbalstīja iestāšanos NATO – vairāk neko.
DDD: Kamdēļ mums vēl Eiropas Savienība, ja esam NATO? Kāds labums mums no dalības Eiropas Savienībā, kurai mēs, kā jau jūs teicāt, esam tikai vadošo valstu produkcijas noieta tirgus?
I.K.: Ir arī cita problēma, kas skar speciālistu sagatavošanu. Tas, ka mēs šobrīd varam brīvi kustēties, ir labi, bet tajā pašā laikā tas noved pie tā, ka visi spējīgie no Latvijas brauc projām. Un aizbrauks.
Bet Eiropai ilgtermiņā ir citi mērķi. Kur likt imigrantus no mazāk attīstītajām valstīm? Jānosūta uz tām teritorijām, kas ir palikušas bez darbaspēka. Eiropas Savienībai ir daudz problēmu ar turkiem un bēgļiem no Āfrikas – kāpēc tad Latvijas zemei stāvēt brīvai? Kvalificēts darbaspēks ir vajadzīgs Eiropai, un latvieši kā strādīga tauta varētu braukt prom no Latvijas, lai celtu citu valstu labklājības līmeni.
Latvijas valsts pieeja ir tāda, ka tie, kas strādā labi, tiek sodīti. Piemēram, valsts zinātniskie institūti ar likuma spēku joprojām ir atdalīti no doktoru gatavošanas – tā ir tikai universitāšu prerogatīva.
Valsts gāž naudu renstelē
DDD: Ja zinātniskie institūti nedrīkst piedalīties doktoru sagatavošanā, kur šie cilvēki lai veic pētījumus?
Ivars Kalviņš: To jūs paprasiet tiem, kas raksta un pieņem likumus. Protams, realitāte ir tāda, ka mēs viņus šeit mācām, maksājam viņiem par aparatūras izmantošanu, dodam reaģentus, nodrošinām reālo vadību, bet lielā daļa darbu vadītāji ir no Universitātes. Absurdākais šajā situācijā ir tas, ka, rēķinot bāzes finansējumu institūtiem, tiek ņemts vērā, cik doktoru, maģistru un bakalauru konkrētā institūcija sagatavo. Protams, nevienu, jo likums to neļauj! Bet, ja nav studentu, nav arī finansējuma.
DDD: Absurds!
I.K.: Tikpat liels absurds ir fakts, ka valsts neiegulda pat santīmu zinātniskās literatūras iegādē, lai gan zinātnieks bez zinātniskās literatūras nevar iztikt. Valsts nostāja ir tāda – dariet kā gribat, kaut vai zodziet nepieciešamo literatūru! Tagad tiek strādāts pie idejas būvēt Ķīpsalā datu centru, ieguldot milzu līdzekļus datoru iegādē. Projektu īstenos privāta firma, kurai līgums garantēs, ka valsts desmit gadus pirks tās piedāvātos pakalpojumus. Kādēļ tas vajadzīgs, ja katram zinātniekam, studentam jau ir savs dators – vajadzīga tikai pieeja literatūrai. Īstenojot iecerēto projektu, visa nauda atkal tiek iemesta kaut kādā mistikā.
DDD: Tāpēc, ka valdībai pietuvinātajām personām vajag nopelnīt. Ja valsts tikai garantēs piekļuvi pasaules zinātniskās literatūras datubāzēm – kāds gan labums no tā Dombrovskim?
I.K.: Tieši tā – nekāds. Bet, ja mēs paskatāmies valstiskā mērogā… Man nekas nav pret skaistām ēkām, bet jaunā bibliotēkas ēka, manuprāt, tāda nav – tā tagad vairāk izskatās pēc stikla čupas, nevis kalna. Starp citu, vai jūs zināt, ka jaunajā bibliotēkas ēkā grāmatu krātuvju apjoms jau tagad neatbilst pašreizējam grāmatu daudzumam. Lielāko daļu grāmatu nevarēs tur glabāt, bet septiņiem restorāniem un kafejnīcām gan vieta atradīsies…
DDD: Manuprāt, šajā būvē ieguldītie līdzekļi ir neadekvāti lieli.
I.K.: Tā būs dārgākā bibliotēka pasaulē!
DDD: Tilts jau ir…
I.K.: Jā, tilts jau ir.
DDD: Kādēļ jādzīvo tik izšķērdīgi? Rīgā ir tik daudz tukšu ēku, kuras valsts varēja kaut vai no nopirkt no privātīpašniekiem un pielāgot bibliotēkas vajadzībām.
I.K.: Kāpēc no privātiem? Tepat, blakus Organiskās sintēzes institūtam ir bibliotēka, kas tagad ir slēgta. Tajā varēja novietot visus Nacionālās bibliotēkas krājumus.
Tauta balso ar kājām
DDD: Visticamāk Latvijā izmaiņas notiks tikai tad, kad lielākā daļa cilvēku ieraudzīs, tas ir, spēs saskatīt pašreizējo absurdu. Kā jums šķiet, kam ir jānotiek, lai satricinātu sabiedrībā valdošo vienaldzību?
Ivars Kalviņš: Cilvēki nav vienaldzīgi, viņi ir pārliecinājušies, ka Latvijas valsts ir nozagta, ka zagļus vairs neviens nekad nesodīs. Vienīgā iespēja ir pašiem parūpēties par sevi, tas ir, vai nu piedalīties zagšanā, vai arī braukt prom. Tauta ir izšķīrusies, un to mēs redzam.
DDD: Tad jūs domājat, ka nekāds pagrieziens uz Latvijas nacionālas valsts atjaunošanu nav iespējams?
I.K.: Pazaudējot latu, mēs kārtējo reizi būsim zaudējuši savu nacionālo simbolu, vēl tikai vajag karogu nomainīt.
DDD: Abreni jau atdevām, varbūt vēl kādu daļu no Latvijas jāatdod…
I.K.: Droši vien varam. Varam atdot visu Latgali, kur vairāk krieviski runā – kamdēļ mums to vajag?… Kādēļ risināt problēmas – visu prom!
DDD: Reiz bija tāds vīrs, kurš teica: nav cilvēku, nav problēmu.
I.K.: Bija tāds – ar lielām ūsām. Ja salīdzinām Hitleru ar Staļinu, tad būtiskākā atšķirība bija tā, ka Hitlers nevērsās pret savu tautu. Staļins rīkojās pilnīgi pretēji, iznīcinot savējos. Arī Latvijā šodien tiek iznīcināti savējie – latviešu tauta.
Man bija diskusija ar žurnāla “Ir” žurnālistu, kurš aizstāvēja “lielo veiksmes stāstu” un pārmeta man, ka pērn paziņoju, ka, ja nekas nemainīsies, Latvija bankrotēs. “Ir” žurnālists uzskatīja, ka Latvija neesot bankrotējusi, bet tikai attīstoties. Teicu, lai viņš parēķina, cik lieli ir ekonomiskie zudumi, ko radījuši 350 000 aizbraukušo cilvēku.
Izmantosim visvienkāršākos aprēķinus: strādājošs cilvēks (vismaz pēc Rietumu aprēķiniem) savā dzīves laikā valstij dod ap 250 000 latu. Viņa izaudzināšana un izglītošana, ja mēs klausām Ķīlim, no sākumskolas līdz vidusskolas beidzējiem ir 2000 latu gadā, tas ir, 24 000 latu, lai iegūtu vidējo izglītības līmeni. Lai iegūtu augstāko izglītību, ir jāpieskaita vēl pieci gadi. Tātad par izglītību kopā – 34 000 latu. Pareiziniet iegūtos skaitļus ar aizbraukušo skaitu (350 000 × 34 000), un jūs ieraudzīsit tādus miljardus, kas ir zaudēti tikai izglītības jomā! Zaudējumiem ir vēl jāpieskaita arī nesamaksātie nodokļi, jo šie cilvēki strādā citas valsts attīstības labā. Pat bez īpaši sarežģītiem matemātiskiem aprēķiniem ir redzams, ka mēs esam cietuši katastrofālus, prātam neaptveramus zaudējumus – uzreiz un ilgtermiņā.
DDD: Valsts absurdās politikas dēļ ir iznīcināts gandrīz viss. Diez vai izdosies to kādreiz atjaunot?
I.K.: Būs ļoti, ļoti grūti – daudzos gadījumos pat neiespējami. Protams, resursi ir jākoncentrē, bet nedrīkst zaudēt kompetenci vismaz tādā līmenī, kas ir nepieciešams, lai mācītu studentus. Jūs nevarat pateikt: mums botānika ne sevišķi vajadzīga – eh, ko tad tos sēņu skaitītājus uzturēt! Bet tad beigās izrādās, ka Latvijā vairs nav neviena, kas pazīst Latvijas sēnes. Specifisku nozaru pārstāvju nav daudz – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Ja ar viņiem kaut kas notiek, ja viņi, piemēram, aizbrauc no Latvijas, tad nozare pazūd.
Mēs daudzās jomās jau esam pazaudējuši kompetenci. Taisnība, ka profesūra ir ļoti novecojusi, bet valdība ignorē rosinājumus risināt šo problēmu, dodot iespēju publiskā sektora zinātniskajām institūcijām veidot savas pilotražotnes, kuras strādātu saskaņā ar Eiropas labas ražošanas prakses prasībām. Šādās valstij piederošās ražotnēs studenti varētu apgūt modernās tehnoloģijas, lai vēlāk veidotu savus uzņēmumus. Ko var prasīt no profesora, ja nav tās rūpnīcas, kur viņš varētu redzēt vismaz vienu “dzīvu” virpu, lai parādītu, ko ar to lietu dara. Nevar iemācīties virpot, redzot virpu tikai uz bildes. Tas taču ir izsmiekls.
DDD: Pēc fotogrāfijas izmācies un taisi sirds operāciju…
I.K.: Tā, starp citu, notiek. Kāpēc uz Latviju brauc mācīties medicīnu? Tāpēc, ka studentiem ļauj iet pie slimniekiem – nekur citur to neļauj. Vācijā, kamēr diploms nav kabatā, pie slimnieka vispār pat klāt netiek. Latvijas augstskolās gan ir citas problēmas – tām nav normālu instrumentu. Kāpēc studenti nāk pie mums uz institūtu? Tāpēc, ka mēs par savu naudiņu sagādājam instrumentus, lai viņi ar tiem varētu strādāt. Mums ir svarīgi, lai rastos jaunā paaudze, kas mūsu darbu turpinātu. Diemžēl valsts mūs par to nemitīgi soda, uzliekot arvien jaunus regulējumus, lai mēs neko nevarētu darīt.
Saucēja balss tuksnesī?
DDD: Kāpēc zinātnieki kopā ar mediķiem, skolotājiem, ugunsdzēsējiem, pensionāriem neiziet ielās, lai rīkotu streikus un protestētu pret valdības nihilismu? Visi tikai runā, bet valdība nedzird mājās klusībā izteikto neapmierinātību.
Ivars Kalviņš: Diemžēl valdība mūs nedzirdēs pat tad, ja būsim ielās – pie mums neviens neatnāktu. Esmu jau divas reizes bijis pie jaunā izglītības un zinātnes ministra, esmu bijis pie tagadējā, pie iepriekšējiem prezidentiem. Esmu daudzkārt runājis ar premjeru Dombrovski, esmu bijis visās Saeimas komisijās, piedalījies diskusijās un runājis. Diemžēl neesmu sadzirdēts. Ja iešu ar plakātu pa ielu – izlasīs vēl mazāk. Īstenībā uz ielām ir jāiet vienkāršam cilvēkam.
Revolūcijas ir taisījusi vienkāršā tauta, jo tā ir visapspiestākā stāvoklī. Bet augsti kvalificēts zinātnieks, kurš strādā pasaulē pieprasītās nozarēs, nav nabags. Tomēr valsts šo procesu nav atbalstījusi. Man parasti atspēlē atpakaļ – paskaties savā nodokļu maksātāja deklarācijā! Jā, atsaku, bet apskaties, kas no tās ir valsts nauda. Tas, ko nopelnu ar saviem izgudrojumiem, nāk no privātā sektora – kāds tam ir sakars ar valsti?!
DDD: Jūs teicāt, ka revolūcijas taisa vienkāršā tauta. Nevaru jums piekrist, jo parasti pārmaiņu aizsākums meklējams inteliģencē. Diemžēl Latvijā tā saucamā inteliģence pasīvi noskatās vai pat pūš valdības nodevīgajā stabulē. Tagad beidzot vismaz kāds mēģina iestāties par lata saglabāšanu, bet, kad atdeva Abreni, inteliģence klusēja. Pašpasludinātā tiesiskuma koalīcija konsekventi neievēro Satversmē noteikto, nelikvidē okupācijas sekas, bet inteliģence klusē…
I.K.: Esam rakstījuši gan vēstules, gan uzstājušies forumos, taču neviens jau neklausās. Ir vēl kāda problēma – es labprāt runātu, bet man nedod tādu iespēju, jo tas Kalviņš, lūk, runā to, ko valdība negrib dzirdēt. Plašsaziņas līdzekļi lielā mērā ir atkarīgi no darba devēja, kurš ir no valdošās partijas.
DDD: Laikraksts “DDD” ir neatkarīgs un nepakļaujas nevienam, tādēļ mūs mēģina notiesāt, ka okupantus saucam par okupantiem. Bet, kā tad lai viņus sauc? Zagļus taču ir jāsauc par zagļiem?…
I.K.: Jā, tas viņiem nepatīk (smejas). Viss ir pareizi, ko jūs sakāt, bet nelaime, ka tas, kurš te nav ar ieročiem rokās iesoļojis, nejūtas atbildīgs par to. Ja viņš, teiksim, ir atbraucis šeit strādāt, viņš nejūtas kā okupants…
Esam okupēti – gan fiziski, gan garīgi
DDD: Saeima ir pieņēmusi Deklarāciju par Latvijas okupāciju, kuru neviens nav atcēlis. Tā noteic, ka viņiem ir jābrauc prom, ka Latvijas valstij, sadarbojoties ar ārvalstīm, ir jāveicina okupantu repatriācija. Īstenībā šie cilvēki šeit jūtas slikti. Te viņiem liek runāt kaut kādā “dīvainā” latviešu valodā – viņi ir nelaimīgi. Palīdzēsim viņiem!
Ivars Kalviņš: Diemžēl viņi uzskata, ka tepat ir labi. Bet, kāpēc viņam tepat ir labi, to varam paši sev pajautāt. Mēs esam pārāk pozitīvi, pārāk toleranti, pārāk demokrātiski. Mēs skatāmies – mūsu zemē sabraukuši, bet uz mums Zviedrijā, Anglijā, Īrijā skatās tāpat.
DDD: Tas ir saprotams, tādēļ mums jādara viss, lai savus tautiešus atgūtu. Diemžēl viņu vietu Latvijā ir aizņēmuši okupācijas laikā iebraukušie un viņu pēcteči, kuriem ir savas etniskās dzimtenes. Mēs rūpējamies par Krievijas dēliem un meitām, savējos atstājot nelaimē.
I.K.: Manuprāt, mēs nerūpējamies ne par vienu. Latvija sākotnēji izdarīja lielu kļūdu, deklarējot, ka liberālisms un tirgus ekonomika paveiks visu. Tika aizmirsts, ka, ja lielā mērogā, lielās ekonomikās, lielos laika periodos, bez valsts regulācijas viss pats noregulēsies, tad mazā ekonomikā, kura ir nostādīta nelīdzvērtīgā starta pozīcijā ar citām ekonomikām, īstenot tādu pašu politiku ir pašnāvība. Jā, mūsu ekonomika ir novecojusi, mūsu rūpnīcas ir novecojušas, bet nedrīkst visu tūlīt iznīcināt. Atvērt tirgu un ļaut brīvi ievest Latvijā jebko, bija vislielākā kļūda. Vajadzēja lēnām pārkārtoties, pakāpeniski atverot tirgu un palielinot konkurenci. Tas būtu veicinājis pārmaiņas, nevis iznīcību, kā tas notika Latvijā, jo vienā dienā pārkārtoties un piemēroties jauniem spēles noteikumiem nav iespējams. Vienā dienā var visu aizslēgt, izdzīt visus uz ielas, bet ko viņi ēdīs?
Ir vēl kāda Latvijai raksturīga slimība – “reformu caureja”, ar kuru mūsu valsts slimo jau gadiem. Igauņiem ir četras valsts finansētas zinātniskas institūcijas, kuru galvenais uzdevums ir izvērtēt likumdevēja piedāvāto pārmaiņu gaidāmos rezultātus. Ja zinātnieku slēdziens ir tāds, ka paredzētās reformas radīs tikai negatīvas sekas, likums netiek pieņemts. Pie mums lēmumu pieņemšanā svarīgs ir cits princips – visā pasaulē tā dara! Manuprāt, beidzot vajadzētu deputātos atmodināt atbildības sajūtu…
DDD: Viņiem jau esot kaut kāda politiskā atbildība.
I.K.: Nē, nav nekāda, jo viņus nevar atsaukt no amata. Ja nevar atsaukt, tad nekādas atbildības nav, lai arī ko tu darītu. Varbūt ir jāmaina sistēma, kļūstot par prezidentālu republiku?
DDD: Domāju, ka sistēmas maiņa situāciju neuzlabos, jo mūsu tauta joprojām nav tikusi vaļā no…
I.K.: …vergu sindroma.
DDD: Mēs joprojām esam okupēti – gan fiziski, gan arī garīgi.
I.K.: Vai tad mūsu valstij ir nacionālais kapitāls? Gandrīz nemaz. Līdz ar to mēs nevaram runāt, ka esam saimnieki šajā valstī – nedz ekonomiski, nedz arī politiski. Politika ir tikai ekonomikas virsbūve. Ar šo tad viss sākas – ja mums nepieder mūsu ekonomika, tad politika nebūs mūsu politika. Tāpēc jau teic, ka valsts ir nozagta.
DDD: Protams, tā saucamā tiesiskumu koalīcija ir tikai izkārtne, jo viņi nerīkojas tiesiski.
I.K.: Nerīkojas!
DDD: Deklarācijas par Latvijas okupāciju neīstenošana ir pirmais pierādījums, ka tiesiskums netiek īstenots.
I.K.: Tas netiek īstenots, jo tāds tiesiskums nav vajadzīgs tiem, kam pieder ekonomika… Kam pieder banku sistēma? Kam pieder uzņēmumi? Ar to viss ir izteikts.
Zinātnieks ir Dieva izzinātājs
DDD: Kā jūs, būdams zinātnieks, skatāties uz Karmas un Reinkarnācijas likumu, uz psihiskās enerģijas izzināšu?
Ivars Kalviņš: Varu pateikt, ka esmu cilvēks, kurš tic Dievam. Negribu pat lietot vārdu ticu, jo esmu pārliecināts par Dieva esamību. Līdz ar to zinu, ka arī eksistē pasaules, kuras mēs nevaram fiziski izmērīt. Godīgs zinātnieks saka tā – tas, ka es nevaru pierādīt kāda esamību, nedod man tiesības teikt, ka tā nav. To es varu teikt tikai tad, kad varu pierādīt tā neesamību.
Vislielāko pārliecību par Dieva eksistenci sniedz visprecīzākās zinātnes nozares – sākot ar matemātiku un beidzot ar fiziku. Tās abas ir pārliecinājušās, ka bez Radītāja nekas nav iespējams. Arī bioloģija, medicīna, ķīmija un visas pārējās zinātnes nozares atklāj to pašu: nekas nevar tikt radīts nejauši. Pat dzīvības rašanās nevar būt nejauša, neatkarīgi no tā, cik lielu laika sprīdi mēs iedalām Visuma eksistencē.
DDD: Tad principā varam teikt, ka īsts zinātnieks ir Dieva izzinātājs?
I.K.: Jā, tā tam vajadzētu būt. Vienmēr esmu brīnījies par apmātību, ar kādu zinātnieki runā par darvinismu, lai izskaidrotu formu attīstību. Darvinisma pamatpostulāts ir šāds: izdzīvo stiprākais, izdzīvo tas, kas vislabāk piemērojies apkārtējās vides apstākļiem. Tā tiek atlasīti stiprākie, un tādā veidā esam nonākuši līdz cilvēkam. Tad kuram ir lielāka potence izdzīvot – mērkaķim vai augsnes baktērijai? Kam ir lielāka izdzīvotspēja apkārtējā vidē? Viennozīmīgi – baktērijai. Tātad, sekojot Darvina teorijai, mūsu attīstības virziens ir – no mērkaķa uz baktēriju, no cilvēka uz vienšūnu organismu. Un kura izdzīvošanas spējas ir lielākas – tarakāna vai vilka? Tarakāna, un tā tālāk un tā joprojām.
DDD: Varbūt zinātniekiem vajadzētu mūsu valdības vīriem un sievām atgādināt par Dieva esamību, par Karmas likumu? Varbūt tad kaut kas mainītos uz labo?
I.K.: Ir viena nelaime, vairums domā šādi: uz ielām no ātras braukšanas nositas tie citi – es jau tas nebūšu. Tie, kas pie stūres sēžas dzērumā un nositas vai citus nobrauc, tie ir tie citi. Ja es drusciņ iedzeršu un sēdēšu pie stūres, nekas jau nenotiks. Es nozagu – nekas, iesēdina jau tos citus…
DDD: Kosmisko likumu nezināšana, egoisms un pašlabuma meklēšana ir degradējusi sabiedrību. Cilvēkiem var rasties iespaids, ka tikai nelieši dzīvo labi – viņi var zagt, bet cietumā viņus neliek, viņi nolaiž valsti uz grunti, bet Eiropas politiķi pliķē uz pleca un slavē kā varoni; viņš izzog banku, bet valsts viņam izmaksā miljonus un ļauj dzīvot Jūrmalā. Ko tad es, idiots, te strādāju!
I.K.: Šis ir tas, kas degradē nāciju. 90-tos gados ļāvām visādām piramīdām izsūkt tautas uzkrājumus, nododot valsts bagātības tiešās zagļu, neliešu un bandītu rokās. Un kur tad viņi ir palikuši – vai pazuduši?
DDD: Protams, nē. Treniņtērpus nomainījuši pret uzvalkiem, un sabiedrība viņus godā.
I.K.: Pie mūsu banku izzadzējiem gāja pat prezidente. Augstas amatpersonas apmeklēja lielās “Liepājas metalurga” īpašnieka jubilejas.
DDD: Un tādiem cilvēkiem tauta klāj ziedu paklājus.
I.K.: Jā, tā tas ir, ka zivs pūst no galvas, bet tauta to redz.
Mēs varam būt bagāta un attīstīta zeme, bet esam ļāvuši un ļaujam šo zemi izzagt, un paši pēc tam tikai brīnāmies. Zinu, ka no runāšanas ar politiķiem vien nekas nemainīsies, bet kaut kas tomēr ir jāmēģina darīt.
Ja neko nedarīsim, tad tiešām nekas nemainīsies!
DDD: Piedots tiks, ja nevarēji – mūžam ne, ja negribēji.
Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine