Kad latvieši būs saimnieki savā zemē?

 

Saruna ar aitkopi Andri Paulu-Pāvulu 

 

Latviešu ģimenes izstumj no laukiem

 

DDD: Kā tu vērtē laukos notiekošo pēc padomju laika kolhozu likvidēšanas? Vai viss ir attīstījies, kā vajadzēja?

Andris Pauls-Pāvuls: Laukos ir bijis ļoti daudz netaisnības. Piemēram, šobrīd ļoti skaidri ir izjūtama likumīgo zemes īpašnieku apmuļķošana no zemes nomnieku puses. Daudzi Latvijā ir veidojuši savu biznesu nevis savā īpašumā, bet nomas zemēs, tādēļ viņi ir ieinteresēti panākt, lai īstenais zemes īpašnieks neatgrieztos savā īpašumā un neuzsāktu pats saimniekot, lai neņemtu viņiem nost nomātās platības. Diezgan spēcīgs lobijs ir viedoklim, ka nākamajā finanšu periodā (2014.–2020. gadi) vajadzētu saglabāt nevis ES vienotos platības maksājumus, bet ieviest vēsturiskos maksājumus, kā tas ir šur tur citur. Tas nozīmētu, ka tiek nofiksēts, cik tev tā saimniecība ir bijusi liela, piemēram, 2013. gadā, un tad nākamajā periodā, neatkarīgi no faktiskās saimniecības platības, zemnieks  saņem vēsturisko platībmaksājumu. Tādā veidā tiek mēģināts panākt, lai neveidotos jaunas saimniecības, lai tie zemes īpašnieki, kas ir devušies uz Īriju vai Angliju, neatgrieztos atpakaļ. Šāda politika garantētu, lai gadījumā, ja viņi tomēr gribētu kaut ko uzsākt, viņi nedabūtu vispār nekādus ES maksājumus.

DDD: Tas izklausās amorāli.

A.P.P.: Jā, tas ir diezgan amorāli.

Otra lieta ir tā, ka Polijā, ja nemaldos, vidējā zemnieku saimniecība ir aptuveni 20 hektāru liela, taču mums tirgus ir pilns ar poļu dārzeņiem. Tātad varam secināt, ka tur veiksmīgi saimnieko nelielajās saimniecībās, bet Latvijā nezin kāpēc tiek tiražēts uzskats, ka mazām saimniecībām nav nekādas perspektīvas, ka ir jāspecializējas un jāveido lieli uzņēmumi.

Piemēram, 2000. gadā vidējā saimniecības platība Latvijā ir bijusi 19,9 hektāri, bet 2010. gadā  tā jau bija sasniegusi 34,5 ha. Tas atkal zināmā mērā ir lielo industriālo graudkopju lobijs, kuri saimnieko manis pieminētajās nomas zemēs un visu laiku mēģina sabiedrībai iestāstīt – ko jūs te savā īpašumā ņemsities, labāk iznomājiet mums to zemi un paši ejiet kaut strādāt pilsētā, jo 20 hektāros jūs tāpat neko neizdarīsit.

Kad zeme ir iznomāta, zemes īpašniekam pēc laika tiek iestāstīts, ka labāk to vispār pārdot. Tagad arī valsts atbalsta, piešķir kredītus latviešiem, kuri grib zemi nopirkt. Izveidojas situācija, ka divdesmit līdz četrdesmit hektārus lielais vēsturiskais īpašums tiek izkropļots – māja ar nelielu zemes platību paliek vecajam īpašniekam, bet visu pārējo nopērk lielražotājs. Līdz ar to ģimenei, kam īpašums sākotnēji pat no paaudzes paaudzē ir piederējis, tas kļūst tikai par mājvietu, kur ne ar kādu ražošanu vairs nav iespējams nodarboties. Atliek tikai iet pie kāda par kalpu vai dzīvot no pabalstiem.

 

 

Valsts paliek zaudētāja

 

DDD: Mēs vairākos turpinājumos publicējām Burtniekos dzīvojošā agronoma Andreja Lucāna rakstu par lauksaimniecības politiku Latvijā. Arī intervijā viņš atzina, ka Latvijas un latviešu tautas nākotne ir nelielās saimniecības, jo tās veicinās Latvijas vienmērīgu apdzīvotību un, protams, nodarbinātību. Spriežot pēc tā, ko saki, jāsecina, ka pašreizējā valsts lauksaimniecības politika ir vērsta pilnīgi pretējā virzienā. Kā interesēs tas notiek? Kas stimulē šo pretējo “attīstības” procesu?  

Andris Pauls-Pāvuls: Diemžēl daudzi cilvēki pēc denacionalizācijas, pēc īpašuma atgūšanas, vairs nav gribējuši nodarboties ar lauksaimniecību, nav atgriezušies no trimdas Latvijā. Lielie industriālie graudu ražotāji ir sākuši saimniekot šajās teritorijās, parādot, ka ar jaudīgu tehniku un ķīmiju neliels cilvēku skaits var apsaimniekot ļoti lielas zemes platības. Piemēram, tūkstoš hektāru var apsaimniekot seši septiņi cilvēki. Ko valsts no tā iegūst? Gandrīz neko, jo, ja visi izaudzētie graudi tiek eksportēti, tad valsts neiegūst pat PVN. Vienīgais valsts ieguvums ir sociālais un ienākumu nodoklis no sešiem vai septiņiem nodarbinātajiem. Ja parēķinām valsts ieguvumu no viena hektāra, tad tas vispār nav nekas.

Aitkopju asociācijā esam izstrādājuši savu nozares ilgtermiņa attīstības stratēģiju. Veicot aprēķinus, esam guvuši pārliecību, ka ģimene (vīrs, sieva un trīs bērni) varētu izdzīvot, pabarot un izskolot bērnus ar četrdesmit hektāriem zemes un ES platību maksājumiem, neprasot no valsts nekādus sociālos vai cita veida pabalstus. Četrdesmit hektāri ir pietiekami daudz, lai audzētu 240 aitas. Parēķināsim, cik saimniecību izveidotos uz tūkstoš hektāriem, kurus šobrīd apsaimnieko viens īpašnieks, nodarbinot sešus septiņus cilvēkus?

DDD: Sevi apgādāt varētu divdesmit piecas ģimenes, kuras palīdzētu arī saviem draugiem un radiem pilsētā.

A.P.P.: Protams. Bet diemžēl lielo graudkopju lobijs ir ļoti spēcīgs. Un šajā negodīgajā cīņā iet latvietis pret latvieti – tur nav nekādi ārzemnieki.

Sabiedrību ietekmē ar nekaunīgu demagoģiju, sludinot, ka jāuzpērk zemes, lai tikai ārzemniekam netiek. Valstij prasa palīdzību, lai varētu nopirkt zemi no tiem latviešiem, kuri ir iznomājuši savus īpašumus. Valsts politika ir tāda, ka cilvēkam nav nekādas perspektīvas – labāk paliec tajā Anglijā, pārdod savu zemi, bet neiedomājies, ka varēsi sekmīgi saimniekot savos divdesmit hektāros. Mani uztrauc, ka sekas šim procesam var būt ļoti bēdīgas, un politiķi to zina, bet neviens par to skaļi nerunā.

Ārzemniekus neinteresē kaut kāda maza saimniecība ar divdesmit līdz četrdesmit hektāriem, bet gan lielas, sakomplektētas saimniecības ar 1000 hektāriem, modernu, dārgu tehniku un profesionāliem darbiniekiem. Tieši tādas ir lielražotāju saimniecības, kuras par valsts garantētiem kredītiem uzpērk nomātās zemes. Gandrīz visām šīm saimniecībām jau ir fantastiski lielas komercķīlas un kredītsaistības, bet, ja kaut kas nosvārstās globālajā finanšu situācijā, viņi visi faktiski nonāk zem izsoles āmura, un tad gan šīs lielās saimniecības iegūs ārzemnieki – un par lētu cenu.

DDD: Kāds būtu pareizākais risinājums? Ko varētu darīt valsts un ko – vienkāršie cilvēki?

A.P.P.: Es varu sacīt tikai par aitkopības nozari. Zināmā mērā mums šobrīd ir paveicies ar zemkopības ministri Laimdotu Straujumu, jo viņa tiešām kaut ko saprot. Viņai, manuprāt, ir ļoti pareiza nostāja, ka prioritātei Latvijā jābūt nevis šai industriālajai graudu un/vai bioenerģijas ražošanai, bet piena un arī gaļas lopkopībai, jo šādi tiek iegūts produkts ar pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību.

Pēc būtības – kas ir graudi? Graudus ar kuģiem eksportējam kā lopbarību, pēc tam vedam iekšā ģenētiski modificētu soju, lai būtu ar ko barot lopus. Pašu lopkopju ražotās spēkbarības nepietiek, līdz ar to arī lopkopība neattīstās, jo lopam ar pliku zāli vien nepietiek.

 

Absurda teātris Briselē

 

DDD: Tu saki, ka Straujuma saprot… Vai tiešām viņa rīkojās godīgi, kopā ar Sandru Kalnieti stāstot, ka zemnieki beidzot iegūs godīgākus platībmaksājumus no Eiropas Savienības?

Andris Pauls-Pāvuls: Tāds ir politiķu maizes darbs – iestāstīt tautai, ka turpmāk būs labāk, un, mēģinot manipulēt ar kaut kādiem skaitļiem, to pierādīt. Diemžēl valsts vadītājiem, politiķiem nepietiek drosmes atzīt, ka, lai gan platību maksājumi būs nedaudz lielāki, tomēr, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, latviešu zemnieki saņems vismazāk.

DDD: Amatpersonu lielīšanās ar panākumiem ir, maigi izsakoties, smieklīga. Viņu skaidrojumi ir neloģiski, jo var mainīt saskaitāmos vietām, cik vien vēlies, summa jau no tā nemainās – trīs plus četri ir tikpat, cik ir četri plus trīs…

A.P.P.: Protams, godīgi būtu pateikt visu, kā ir, bet politiķi no tā baidās.

DDD: Pirms Eiropas Savienības budžeta pieņemšanas, zemnieki no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas devās uz Briseli, lai protestētu pret negodīgo ES lauksaimniecības politiku. Tu ļoti skeptiski izteicies par šīm akcijām, pat pasmējies par bezjēdzīgo dziedāšanu Briselē.

A.P.P.: Savas domas par šo kampaņu – “Vienotības” politiķu organizēto reklāmas šovu – es publicēju vairākos interneta portālos. Parasti politiķi cenšas atspēkot nepamatotus izteikumus par viņu darbošanos, bet laikam trāpīju desmitniekā, apgalvojot, ka reāli tā bija vistiešākā politiķu PR akcija, kurai nebija absolūti nekāda sakara ar centieniem panākt labākus nosacījumus mūsu zemniekiem. Tā bija banāla shēma, kur vienas partijas un industriālo lielražotāju algoti darboņi tizlā izpildījumā mēģināja pārliecināt citu nozaru mazos zemniekus par to, kas viss ir vislabākajā kārtībā!

Manuprāt, “Vienotība” saprata, ja nedabūs visus zemniekus savā pusē, nākamajās vēlēšanās ar saviem trim arbūziem – Ministru prezidentu, finanšu ministru un lauksaimniecības ministri – piedzīvos bēdīgu galu, un meklēja mazāk sāpīgo izeju.

DDD: Tad tā bija “Vienotības” ideja – aizvest zemniekus uz Briseli, lai uzdziedātu “Bēdu, manu lielu bēdu”?…

A.P.P.: Ticamāk, tā bija kāda lēta shēmotāja – polittehnologa piespēlēta ideja. Mūs, aitkopjus, arī aicināja. Ja nemaldos, tad kāds arī aizbrauca. Zinu, ka brauca truškopji, kazkopji un visi pārējie. Visus sasēdināja lidmašīnā un aizveda uz Briseli, kur viņus sagaidīja nevis zemkopības, bet (!) labklājības ministres Viņķeles sabiedrisko attiecību speciāliste. Uz Briseli atbraukušos zemniekus pēc izstrādātas shēmas izveda īsā ekskursijā pa pilsētas centru, parādot čurājošo puisīti. Pēc tam visi devās uz Eiropas Parlamenta kafejnīcu, kur Kalnietes biroja darbinieki viņus pabaroja, veica izskaidrojošo darbu, papļāpāja ar viņiem, tad aizveda attālāk ap stūri, kur viņus sagaidīja Kalniete…

DDD: Ar notīm….

A.P.P.: Jā, bija notis, karogi, transparenti, dažas dziesmas. Kalniete teica uzrunu. Visi fotografējās. Pēc tam, piemēram, uz Valmieras laikrakstu aizsūtīja informāciju: re, kā te Valmieras zemnieki kopā ar Kalnieti cīnās – nu, jauki… Visi laimīgi un mierīgi!

Un pēc tam uz Briseli steidzās atkal nākamā lidmašīna jau ar citiem zemniekiem – atkal čurājošais puisītis, kafejnīca utt. Šajā tvaika nolaišanas akcijā tika iztērētas fantastiskas naudas, kas pamatā nāca no industriālo zemnieku-lielražotāju kabatas! Es to vienkārši skaidroju tā, ka “Vienotība” ir bezizejā, un kaut kā ir vajadzīgs parādīt savus “plusus”. Domāju, ka zināmā mērā tas ir arī politisks veikals starp lielražotājiem un politiķiem. Pieņemu, ka politiķi tagad mēģinās kaut kā šiem lielražotājiem par labu sagrozīt subsīdiju maksājumus, lai būtu izdevīgāk viņiem un lai mazie vai jaunie zemnieki nedabūtu atbalstu uz tik izdevīgiem noteikumiem, kā tas varbūt būs lielajiem.

 

Līdz kooperācijai vēl tālu

 

DDD: Daži zemnieki ir izteikušies, ka viņi varētu pat iztikt bez ES subsīdijām, ja vien būtu noregulēts iekšējais tirgus, kas ļautu zemniekiem izdevīgāk realizēt savu produkciju, lai nebūtu jācīnās ar mākslīgi samazinātām cenām importa precēm. Vai tam piekrīti?

Andris Pauls-Pāvuls: Ja ir normāla kooperācija, tad kaut kas var notikt. Bet, ja ir izjaukta vēsturiskā saimnieciskā struktūra, kāda tā kādreiz bija Latvijā, tad nav pat ar ko kooperēties. Mums tiek subsidēta “lētas gala” produkcijas ražošana. Kāds Latvijā labi pazīstams pavārs nesen intervijā atzina, ka ““Latvijas produkts” ir tikai reklāmas jēdziens, jo, ja produkts audzēts Latvijā, tas vēl nenozīmē, ka tas ir labs. Piemēram, labu liellopu mums nav – visi labie liellopi tiek eksportēti, bet šeit paliek tikai vecas govis. Jēru Latvijā ir 75 tūkstoši, kamēr Ulmaņlaikā bija divi miljoni, turklāt daudzi no tiem ir nevis gaļas jēri, bet domāti vilnas audzēšanai…”

Atgriežoties pie tava jautājuma, esmu runājis ar zemniekiem, kuri audzē labību, tādēļ zinu, kā Vidzemes pusē notiek kooperēšanās. Nokultos graudus visi ved nodot uz kooperatīvu, kur eksperti graudus vērtē tikai pēc to fizikālajiem rādītājiem, tas ir, ņem vērā krišanas skaitli, mitrumu. Pēc iegūtajiem datiem graudus sadala pārtikas vai lopbarības graudos. Kooperatīvu eksperti neņem vērā, vai graudi ir audzēti bioloģiski vai industriāli – visus saber vienā kaudzē. Kādēļ netiek vērtēts graudu ķīmiskais sastāvs?

Diemžēl Latvijā joprojām ir atļauts graudus pirms kulšanas miglot ar raundapu[1]. Spēcīgā ķimikālija nonāvē gan pašu graudaugu, gan arī nezāles. Respektīvi, ja kādu nedēļu pirms kulšanas nomiglo ar raundapu, graudam pārtrūkst veģetācija – ūdens tajā vairs necirkulē. Tas ir miris, izkaltis – graudi kļūst sausāki, kuļot mitrums ir mazāks, un līdz ar to graudu fizikālās īpašības labākas.

DDD: Bet kāda ir šādu ķimikāliju ietekme uz cilvēku veselību? Graudus, kuri migloti ar raundapu, taču izmanto pārtikā!

A.P.P.: Visu pasauli pabarot ar kvalitatīvu pārtiku vairs nav iespējams, bet cilvēkiem ir jābūt tiesībām zināt, ko viņi ēd. Latvijā šādas tiesības nav! Esmu runājis ar bioloģisko lauksaimnieku – graudkopi, kurš ir stāvējis graudu nodošanas rindā ar kaimiņu no blakus lauka, kam labība tiek miglota ar raundapu. Tā kā graudiem, kuri migloti ar raundapu, ir labāki fizikālie rādītāji, tos pieņēma kā pārtikas graudus, bet bioloģiski audzētos atdeva lopiem…

DDD: Izklausās pēc absurda.

A.P.P.: Tāda mums ir tā kooperācija. Visi ēdam Latvijā ar mīlestību un raundapu ceptu baltmaizi!

Diemžēl šobrīd neredzu, ka lauksaimnieki būtu gatavi godīgai kooperācijai un pie varas esošie būtu nobrieduši atbalstīt veselīgas, bioloģiski audzētas pārtikas ražošanu.

 

Domāšana ir jāmaina jau pārvaldes līmenī

 

DDD: Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts, ka nākotnes sabiedrība ir jāveido uz kooperācijas pamatiem, bet, lai kooperētos, ir jābūt attiecīgam apziņas līmenim. Diemžēl pagaidām sabiedrības vairākums domā tikai par savu personīgo, nevis vispārības labumu.

Andris Pauls-Pāvuls: Ir dzirdēts, kā lielražotāji smejas – mēs jau to neražojam ēšanai, bet pārdošanai! Zinātnes pārstāvji kā vienu no priekšnoteikumiem bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai atzīst nepieciešamību veidot nozarē iesaistīto mērķgrupu vides apziņu. Domāšana būtu jāmaina jau valsts pārvaldes līmenī, veidojot politiskās nostādnes. Vides izglītība ir nepieciešama visās valsts politikas jomās – lauksaimniecības politikā, izglītības politikā, enerģētikas politikā, transporta politikā, veselības politikā un zinātnē.

Vēsturiskais pirmskara bioloģiskais saimniekošanas veids nodrošināja zemes auglības saglabāšanai tik nepieciešamo augu sekas principu. Ja vienā vietā gadiem audzē tikai graudus, pamainot vien kviešus, auzas, rapšus u.tml., nekas labs ilgtermiņā nevar sanākt. Ir pārmaiņus jāiesēj arī, piemēram, āboliņš, kas dabiski no gaisa piesaista slāpekli, jāuzlaiž lopi paganīties utt. Šāds zemes auglību saglabājošs saimniekošanas veids uzskatāms par daļēji naturālo saimniecību, taču valsts pārvalde, administrējot ES finansējumu, atbalsta šādu saimniecību pārstrukturēšanu. Valdības aplamās politikas dēļ šādu saimniecību, kas audzētu gan lopus, gan graudus pašu vajadzībām, gan sienu, paliek aizvien mazāk.

Valsts lauksaimniecības politika ir atbalstījusi specializāciju, mudinot veidot, piemēram, lielas piena fermas,  kur govis vispār netiek laistas ārā, bet tiek barotas ar skābbarību un importētu spēkbarību. Tas viss ir aizgājis tik tālu, ka pat neredzu iespēju no “lētā gala” pagriezties atpakaļ, jo pienam, kurš iegūts, nebarojot govis ar ĢMO soju un skābbarību, būtu jāmaksā vismaz trīs reizes vairāk!     

DDD: Vajadzētu būt kopējai nacionālai politikai, kas veicinātu ģimenes saimniecību veidošanos. Tad dabiski rastos nepieciešamība kooperēties.

A.P.P.: Jā. Nepieciešama politiska izpratne par bioloģisko lauksaimniecību kā pakalpojumu sabiedrībai un par videi draudzīgu produktu nozīmi sabiedrības veselībā. Nepieciešams mainīt arī sabiedrības domāšanu. Sabiedrībai ir jāpazīst bioloģiskais produkts, jāzina tā priekšrocības, salīdzinot ar konvencionālajiem produktiem.

DDD: Vai esmu pareizi sapratusi, ka lauksaimnieki ir sašķelti lielajos un mazajos, bioloģiskajos un industriālajos – tas, kas der vienam, kaitē otram?

A.P.P.: It kā jau tikusi radīta demokrātiska sistēma – ir lauksaimnieku organizācijas, kas apvienojušās Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē (LOSP), ir arī Zemnieku Saeima, kurā, starp citu, es esmu deleģēts kā Aitkopju asociācijas pārstāvis. Bet sanāk, ka industriālajiem graudu ražotājiem ir daudz brīva laika – mēnesis pavasarī sējai, pāris mēneši kulšanai un ziemāju sējai. Viņi daudz brīvāk var nodarboties ar savu interešu lobēšanas politiku, sabiedrības aktivitātēm un līdz ar to var vairāk ietekmēt procesus. Tagad, piemēram, ļoti daudz būtisku lēmumu bija siena laikā. Kā sākās kulšana, tā stop – vairs neko nelemjam, tagad ir jākuļ. Apmēram, tā tas notiek. Mums, aitkopjiem cauru gadu ir ko darīt – ziemā, pavasarī dzimst jēri, tad sākas siena laiks utt., taču politikas veidotāji to neņem vērā.

 

AIZKULISES

Industriālo ražotāju lobijs Latvijā

 

DDD: Runājot ar dažādu nozaru pārstāvjiem, klausoties tevis teiktajā, jāsecina, ka kopš neatkarības atjaunošanas latvieši joprojām nav iemācījušies būt saimnieki savā zemē. Andris Pauls-Pāvuls: Latvieši spēj būt lieliski saimnieki, un šodien to apliecina, piemēram, industriālie graudkopji – prieks noraudzīties, kā Ziemeļvidzemē lielražotājs ražas novākšanai seko no gaisa, sēžot privātajā lidmašīnā. Ja ko tādu var sasniegt Ziemeļvidzemē, tad iedomājies, kāds progress iespējams Zemgalē! Graudkopji lepojas, ka viņu produkciju atpazīst gan Āfrikā, gan Āzijā, gan Eiropā, lai gan Latvijas dabas apstākļi ražas ziņā nebūt nav piemēroti pasaulē konkurētspējīgai graudaugu audzēšanai!

Mūsu kopējā ķezā vainīgi nav šie uzņēmīgie latvieši, bet pseidodemokrātiskā tradīcija un zemnieku pārāk lielā centība pašiem izgudrot sev likumus, nevis prasīt atbildību no ierēdņiem un politiķiem par kvalitatīvu normatīvo aktu izstrādi. Piemēram, šobrīd zemnieki iesaka noteikt ierobežojumus zemes iegādē, cerot no tirgus izstumt ārzemniekus. Viens no ierosinājumiem ir noteikt, ka zemi nevar pirkt bez lauksaimnieciskās izglītības un, ja Latvijā nav nodzīvoti vismaz trīs gadi. Ja šādi nosacījumi iegūs likuma spēku, mēs varam necerēt, ka mājup atgriezīsies un savu uzņēmējdarbību laukos uzsāks tie tautieši, kuri būs ieguvuši praksi lauksaimniecībā un sapelnījuši naudu Īrijā un Anglijā.

DDD: Vai šādi noteikumi ir Eiropas Savienības izgudrojums, vai arī pašmāju gudrinieki kārtējo reizi demonstrē savas prāta spējas?

A.P.P.: Eiropas Savienībā kopējā lauksaimniecības politikā ir izteikta tendence ierobežot industriālos ražotājus un ar mērķorientētu atbalstu uzlabot vides stāvokli, saglabāt un radīt jaunas darbavietas lauksaimniecībā un lauku rajonos. Pavisam ierasta un īpaši atbalstīta ir tirdzniecība tieši saimniecībā, kur produkti tiek ražoti. Taču mums viss ir gluži pretēji – tiek stāstīts, ka saimniecībām ar piecām vai sešām govīm nav perspektīvas! Tā rezultātā bagātie kļūst arvien bagātāki, bet mazajiem aizvien vairāk nolaižas rokas, lai gan arī Latvijā vajadzētu samazināt subsīdijas industriālajiem lielražotājiem un palielināt tieši mazajiem lauksaimniekiem.

Pie mums nenotiek kā Eiropas Savienībā, bet drīzāk kā Krievijā, kur nostabilizējušies lielie ar kājām atspārda mazos, un nākamajā plānošanas periodā mazajiem lauksaimniekiem grib atstāt tikai vienreizēju maksājumu 500 EUR gadā!

Ir ģimenes, kas, saimniekojot divdesmit hektāros, ar pašreizējiem platībmaksājumiem, tiešā tirdzniecībā tirgojot klientiem bioloģiski ražotu pienu, olas, kartupeļus un dārzeņus, spēj izdzīvot un pabarot bērnus, neprasot pašvaldībai pabalstus. Šādas ģimenes ne tikai Šveicē, bet arī Latvijā būtu jāceļ godā. Manuprāt, valstij gan ekonomiski, gan demogrāfiski daudz izdevīgāk būtu neiekasēt nekādus nodokļus no diviem vecākiem, ja viņi divdesmit hektāros var izaudzināt trīs jaunus pilsoņus! Katrā ziņā valstij tas ekonomiski un demogrāfiski būtu nesalīdzināmi izdevīgāk nekā ar miljoniem līdzfinansēt industriālo graudu eksportētājus, kuri divdesmit hektāros nodarbina vidēji 0,13 strādniekus un par tiem samaksā nodokļus.

Uzskatu, ka lielražotāju lobētā kārtība, valstiski domājot, ir liela neģēlība.

 

 

Personiskās intereses iznīcina nāciju

 

DDD: Vari izskaidrot, ko tad lielražotāji vēlas?

Andris Pauls-Pāvuls: Lielražotāju ideja ir šāda: kā vienu no kritērijiem, lai saņemtu Eiropas Lauksaimniecības fonda  līdzekļus lauku attīstībai, noteikt zemnieka ienākumus no realizētās produkcijas daudzuma. Otrs kritērijs – noteikt, ka vismaz pusei no zemnieka ienākumiem ir jābūt no lauksaimnieciskās darbības.

DDD: Vai šāda prasība nav pamatota?

A.P.P.: Protams, ka nav. Šāds nosacījums neļaus rasties jaunām lauku saimniecībām.

DDD: Kādēļ?

A.P.P.: Piemēram, ja jaunais lauksaimnieks ar savu saražoto un realizēto lauksaimniecības produkciju spēj nopelnīt tikai tik daudz naudas, lai pabarotu savus bērnus, tad viņam, lai bērnus arī izskolotu, ir vai nu jālūdz sociālie pabalsti, vai arī jāmeklē papildus ienākumi, piemēram, groziņu pīšanā. Taču, ja izrādīsies, ka ziemā par uzpītajiem groziņiem, kas nav lauksaimnieciskā darbība, peļņa ir kaut 51 procents no zemnieka kopējiem gada ienākumiem, tad viņam savam lauksaimniecības projektam saņemtais lauku attīstības fonda atbalsts būs jāatmaksā atpakaļ.

DDD: Ja šādi noteikumi stāsies spēkā, tad latviešu tautas tālākā pastāvēšana ir apdraudēta.

A.P.P.: Jā, ar šādiem, pašu latviešu ieviestiem, priekšnosacījumiem tautas pastāvēšana ir neizbēgami apdraudēta. Ja pirms Otrā pasaules kara Latvijā lauksaimniecībā izmantojamā zeme sasniedza 3,9 miljonus hektāru, tad tagad lauksaimnieciskai ražošanai tiek izmantoti vairs tikai 1,8 miljons hektāru. Ja, turpināsim pieļaut, ka lauksaimniecības politikā toni diktē industriālie lielražotāji, tad īsā laika sprīdī nonāksim pie tā, ka laukos paliks tikai aptuveni desmit tūkstoši laukstrādnieku, kuri ar jaudīgu tehniku apstrādās visus 1,8 miljonus ha, valsts saņems no viņiem IIN un SN, bet pārējie latvieši kļūs lieki.

DDD: Labklājības ministre Viņķele jau laicīgi gatavo pārcelšanās pabalstus uz “reģipša sādžām”.

A.P.P.: Nekādi pārcelšanās pabalsti neglābs latviešus, ja politiķi neieklausīsies demogrāfos un budžeta plānošanas finanšu ekspertos. Man šķiet, tas ir elementārs aprēķins, kas būtu pa spēkam vidēja līmeņa Finanšu, Labklājības vai Zemkopības ministrijas ierēdnim: ko iegūst valsts, ja tā nodrošina iespēju diviem pilsoņiem divdesmit hektāros, nemaksājot nodokļus, izaudzināt vismaz trīs pilsoņus, un ko pazaudē, ļaujot 1000 hektāros saimniekot vienam subsidētam lielražotājam ar sešiem strādniekiem? Latviešu atraušana no zemes ar pašu latviešu rokām šobrīd ir nesalīdzināmi lielāka problēma par Latvijā atstāto piekto kolonnu!

 

 

Ar dziesmām brīvību neiegūt

 

DDD: Es gan tev nevaru piekrist, ka okupācijas seku likvidēšana ir mazāk svarīga par ačgārno lauksaimniecības politiku, kas latviešus izdzen no savām lauku saimniecībām. Ja ļausim kolonistiem te palikt, Latvija kā latviešu valsts drīz vispār nepastāvēs. Tavuprāt, latvieši nav pelnījuši savu valsti?

Andris Pauls-Pāvuls: Parasti jau ir tā – kas viegli nācis, tas arī viegli aiziet… Var jau tagad bērniem skolā stāstīt pasakas, bet neko vairāk par pasēdēšanu pie ugunskuriem un padziedāšanu pirms 20 gadiem paveikuši neesam, turklāt regulāri piemirstam un neatgādinām jaunajiem, ka atrodamies buferzonā starp divām lielvarām.

Patīk mums tas vai ne, bet Latvijā vienmēr būs lielvaru ietekme. Manuprāt, mūsu lielākā kļūda ir tā, ka, no viena lāča bēgdami, skrienam citam zvēram rīklē – pat neapdomājoties… Es nesaprotu, kādēļ šobrīd būtu jābaidās no Krievijas? Ko tad Krievijai no mums īsti vajag? Papīrmalku, kūdru, granti, pirtsslotas – nu, ko īsti?

DDD: Viņiem vajag, lai mēs respektējam piekto kolonnu, mīlam to…

A.P.P.: Par piekto kolonnu ir pavisam cits stāsts. Varam pateikties zviedru diplomātam Larsam Fredēnam, kurš savā grāmatā atklāj, kas patiesībā notika deviņdesmito gadu sākumā. Fredēns raksta par Jeļcina un Klintona 1994. gada vienošanos. Tā bija divu lielvaru vienošanās, kas līdzīgi kā Molotova-Ribentropa pakts izlēma latviešu tautas un Latvijas likteni. Zviedru diplomāts savā grāmatā raksta, ka Jeļcins ar Klintonu ir noslēguši paktu par to, ka Krievija par gadu ātrāk slēdz Latvijā esošo Skrundas lokatoru, savukārt amerikāņi par to apsola krieviem, ka viņi neierobežotā laika termiņā Latvijas teritorijā nodrošinās “cilvēktiesības un tautību tiesības” šeit palikušajiem armijniekiem un viņu ģimenes locekļiem.

Neatkarīgi no partijas piederības joprojām klusē visi Saeimas frakciju vadītāji, kuri 1994. gada 31. janvārī tika izsaukti uz Balto namu. Acīmredzot mūsu politiķi tika veiksmīgi apstrādāti, jo pēc atgriešanās no Baltā nama viņi jau tā paša gada aprīlī noslēdza vienošanos ar Krieviju par sociālajām garantijām Latvijā palikušajiem krievu militāristiem. Būtībā svešas zemes pilsoņi, kas Latvijā bija ieradušies vai nu kā iekarotāji, vai vēlāk kā civilie kolonisti, šeit atrodas un joprojām skolojas savā, nevis valsts valodā, pateicoties amerikāņu garantijām.

DDD: …un mūsu nodevīgajiem politiķiem.

 

 

Lielvaru asiņainā izklaide

 

DDD: Starp citu, Amerika joprojām uzcītīgi pilda vienošanos ar Krieviju, aktīvi aizstāvot krievvalodīgo un Krievijas intereses Latvijā. ASV vēstnieces personā ļoti aktīvi aģitēja par Abrenes atdošanu Krievijai.

Andris Pauls-Pāvuls: Tas latviešiem būtu jāsaprot kā ābece – pasaules lielo valstu vadītāji domā, ka pat mutiska divu lielvaru prezidentu vienošanās ir kā likums visiem, kamēr nerodas jauni apstākļi šo lielvaru attiecībās. Būtu apsveicami, ja par to neklusētu Augstākās Padomes un 5. Saeimas deputāti, it īpaši Jānis Bordāns, kurš, tolaik būdams “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts, piedalījās lemšanā par sociālajām garantijām armijniekiem, bet tagad pārstāv “VL-TB/LNNK” un ir tieslietu ministrs.

DDD: Ko darīt?

A.P.P.: Šobrīd, šajā ģeopolitiskajā situācijā, šķiet, neko nevaram mainīt, vien, zinot lielvaru īpašības, varam censties būt nedaudz gudrāki par šakāļiem. Man ir divi vienlīdz spēcīgi Vidusāzijas sargu suņi. Esmu novērojis, ka viņiem vienlaicīgi nevar dot ēst – abi plēšas, sargājot bļodu, un paliek neēduši, jo bļodu pa to laiku izēd kaķi. Ja viens suns būtu vārgāks, tad stiprākais bļodu izēstu. Ja Latvijā gan Krievijas, gan Rietumu ietekme būtu kaut vai katrai četrdesmit deviņi procenti, tad mēs, latvieši, arī ar diviem ietekmes procentiem būtu kā zelta akcija un varētu šeit noteikt daudz vairāk nekā šobrīd, kad partiju birojos dominē rietumu ietekmes aģenti.

DDD: Diemžēl arī mūsdienu vadītāju sacenšanās par to, kurš būs lielāks pielīdējs, nostāda mūs pilnīgi neizdevīgā situācijā. Šobrīd mūs rausta gan vieni, gan otri, un Latvija jebkurā gadījumā ir zaudētāja, jo lielvaras mums aiz muguras vienojas.

A.P.P.: Diemžēl mēs vien sēžam un vairs pat nedziedam, tikai burkšķam un labākajā gadījumā kā šakāļi, kam pašiem nav māju, sekojam vienam iekarotājam it visur.

Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi kopš neatkarības atjaunošanas, bet krievvalodīgie joprojām brīvi dzīvo šeit, un mēs pat krievu skolas nevaram aiztaisīt ciet. Krievi tagad ņirgājas par prezidenta Bērziņa apņēmību karot Sīrijā, bet kurš gan liedza Bērziņam nebūt šakālim un, tiekoties ar Obamu, izmantot izdevību, un norādīt uz pašas Latvijas problēmu saistībā ar Jeļcina – Klintona vienošanos, kas nākotnē Latvijā var pāraugt tikpat nopietnā konfliktā kā tagad Sīrijā?! Kurš prezidentam Bērziņam liedza pateikt, ka piektā kolonna nekad neintegrēsies?!

DDD: Manuprāt, tie, kuri pēc ciemošanās Baltajā namā piekrita izpildīt ASV un Krievijas vienošanos par krievvalodīgo atstāšanu Latvijā, ir paveikuši nodevību pret latviešu tautu.

A.P.P.: Interesanti, ka 5. Saeimas laikā Birkava ministru kabinetā trešā daļa bija trimdas latviešu. Man no tiem laikiem atmiņā palikuši daži ļoti spilgti fragmenti. Tolaik tam varbūt nepievērsām tik daudz uzmanības, bet tagad tas daudz ko izskaidro.

1990. gadā gan pie Igaunijas Pilsoņu Kongresa, gan Latvijā viesojās Otto fon Habsburgs[2]. Viņš tikās ar mums – Latvijas Pilsoņu kongresa pārstāvjiem – un tolaik demonstratīvi attiecās tikties ar Okupācijas pašpārvaldes, t.i., Augstākās Padomes locekļiem. Savukārt trimdas pārstāvji, kuri burtiski izvairījās tikties ar Pilsoņu kongresa delegātiem, pamatā ņēmās ar “guļošajiem”, pareizāk – reformu komunistiem. Trimdinieku draudzība ar bijušajiem komunistiem izvērtās par vienošanos starp “Klubu-21” un Pasaules Brīvo latviešu apvienību veidot vienu kopēju partiju “Latvijas ceļš”.

Vienošanās par sociālajām garantijām visiem militāristiem Latvijā tika noslēgta laikā, kad Valda Birkava valdībā aizsardzības ministrs bija Valdis Pavlovskis (ministrs laikā no 1993. gada 3. augustam līdz 1994. gada 19. septembrim), kurš šobrīd dzīvo Amerikā un saņem Amerikas pensiju. Tieslietu ministrs, kas to visu akceptēja, bija Egils Levits. Pēc šīs vienošanās noslēgšanas, lai mūs mācītu mīlēt un integrēt krievus, Latvijā no Losandželosas momentāni ieradās Nils Muižnieks.  

DDD: Un tad strīpā brauca visādi pamācītāji. Nez no kurienes uzradās Vaira Vīķe-Freiberga pumpainajā blūzē…

A.P.P.: Jā, kaut kā tā…

DDD: No ārzemju latviešiem, kuri ir pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, zinu tikai dažus, kas izprot lietu būtību, kuri iestājas par okupācijas seku likvidēšanu. Visi pārējie ļoti cīnās pret antisemītismu, atbalsta pederastiju un apkaro jebkādas latviešu nacionālisma izpausmes.

 

Futbols Latvijā?

 

DDD: Latvijai nav derīgo izrakteņu, stratēģisko ieroču ražotņu vai kādu citu iekārojamu labumu. Logu uz Eiropu jau izcirta Pētera Pirmā laikā, un vispār – uz Eiropu var nokļūt arī pa citurieni. Kas tad Latvijai ir tāds, ka lielvaras tik neatlaidīgi cīnās par ietekmi šeit?

Andris Pauls-Pāvuls: Lielvarām ir nepieciešama buferzona, kurā eksperimentēt. Lielvaras mūs vēro, savukārt mēs ļaujamies viņu noteikumiem. Viņiem ir ļoti viegli pārvaldīt un kontrolēt teritoriju, kurā nav atrisinātas starpnacionālās problēmas, jo tad mazinās interese par ekonomiskajiem jautājumiem. Buferzonā abas lielvaras ir ieinteresētas, lai viņu ietekme būtu pēc iespējas lielāka, lai, tēlaini izsakoties, katras lielvaras futbola komanda būtu spēcīgākā.

DDD: Ja latvieši patriektu kolonistus, vai lielvaras vairs neuzdrošinātos spēlēt futbolu mūsu pagalmā? Varbūt tad mūs sāktu respektēt un nevarētu mūsu sētā uzspēlēt futbolu?

A.P.P.: Kolonistu jautājums nav jārisina ar pagājušā gadsimta metodēm.

DDD: Tu iesaki viņus integrēt?!

A.P.P.: Nē! Nekad piektā kolonna neintegrēsies, jo viņiem nevajag ne latviešus, ne mūsu pirtsslotas, ne valodu – viņi negrasās ar mums “laimē diet”. Viņi daudz ašāk integrējas Eiropas Savienībā, jo tur speciālisti ar krievu-angļu valodas zināšanām ir pieprasīti.

DDD: Atklāti sakot, man kā latvietei ir pilnīgi vienalga, uz kuru pusi dodas krievvalodīgie kolonisti. Lai viņi dodas kaut uz Berlīni, ka tik prom no Latvijas!

Es saprotu, piemēram, čečeniem ir cita mentalitāte un cits domāšanas veids – viņi ir bruņoti un gatavi sevi aizstāvēt. Bet mēs, latvieši, kā tauta šobrīd neesam gatavi šādām situācijām – mums pat nav ieroču, nav vairs arī normālas Zemessardzes. Apsardzes firmās pārsvarā ir piektās kolonnas pārstāvji, kas ir bruņoti līdz zobiem, obligātā militārā dienesta mums vairs nav.

A.P.P.: Latviešiem tomēr vajadzētu saprast, ka neviena valsts nekad uz planētas “Zeme” nav izcīnījusi neatkarību, dziedot dziesmiņas pie ugunskura. Abas lielvaras, starp kurām atrodamies, cita pret citu nebūt nav naidīgas. Viņi ir čomi. Un, kamēr viņi ir čomi, mums, šķiet, nav izredžu. Laikā, kad sēdējām un dziedājām pie ugunskuriem, domādami, ka atgūsim savu neatkarību, lielvaras rīkojās ļoti saskaņoti, lai mēs klausīgi dzīvotu tālāk un pieņemtu viņu spēles noteikumus.

DDD: Protams, ka neesam mācījušies no vēstures, naivi ticot, ka varam būt lielvaru draugi. Valstīm vienmēr pirmajā vietā ir to stratēģiskās intereses. Tikai Latvija gaida, ka citi rūpēsies par tās tautas interesēm. Mums ir aizmirsies pienākums rūpēties par savu valsti un tautu.

A.P.P.: Latvieši šo valsti nodibināja 1918. gadā, un Ļeņins tās neatkarību apstiprināja 1920. gadā ar Miera līgumu.

DDD: Taču daudzi latvieši par to cīnījās ar ieročiem rokās. Latvieši nesēdēja zem Ļeņina logiem pie ugunskuriem, dziedot serenādes, – latvieši izkaroja savu valsti. Bet tagad mēs ejam pie lielvarām, lai uzdziedātu, cerot, ka dabūsim kādu labumiņu…

A.P.P.: Tāds arī ir bijis lielvaru mērķis. Pie varas esošie nav jauniešiem mācījuši patieso vēsturi. Ko gan var gribēt no Raivja Dzintara, kurš, puika būdams, no Atmodas atceras tikai “Gorbunova balsi tur – tālumā…” un skolā ticis sazāļots ar pasakām par “Dziesmoto revolūciju”?!

Man liekas, latviešiem beidzot vajadzētu skaidri saprast, ka tā valsts, ko esam it kā atjaunojuši, nav pirmskara Latvijas Republika. Manā skatījumā, šis 4. maija režīms ir piesavinājies gan Latvijas Republikas Satversmi, gan karogu, gan himnu, gan visu pārējo. Diemžēl ļoti daudzi dzīvo ilūzijās, ka Atmodas laikā Latvija atjaunoja neatkarību.

Kā jau tu pareizi teici, neesam mācījušies ne no tālākas, ne no pavisam nesenas vēstures. Piemēram, grieķiem krīze iemācīja kompensāciju par fašistu radītajiem zaudējumiem pieprasīt no Merkeles un Eiropas Savienības naudu izmantot savas nācijas interesēs, nevis visu atdot starptautiskajiem aizdevējiem.

 

Valsts un pastāvošā režīma atšķirības

 

DDD: Ko tu ieteiktu darīt?

Andris Pauls-Pāvuls: Nav jācīnās ar vējdzirnavām. Tās ir jāmāk izmantot. Šobrīd Eiropas kopējā lauksaimniecības politika ir vērsta tieši uz mazo ģimenes saimniecību atbalstu. Mums tikai ir jāmāk šeit tās regulas un direktīvas pareizi likt lietā, jo arī mūsu valsts un nācijas pamats ir viensētas. Viensētas šobrīd nav okupējuši nekādi kolonisti, taču tās visai naski pamet paši latvieši.

DDD: Protams, ir jāapstrādā zeme, bet brīdī, kad kāds to apdraud, tā ir jāspēj arī aizstāvēt. Tu taču aizstāvētu savu zemi?

A.P.P.: Protams. Mēs ar kaimiņiem ikdienā rūpējamies par savas zemes drošību. Ja redzam, ka pa mūsu ceļu sāk braukāt svešas mašīnas, tad nekautrējamies apturēt un uzprasīt: kas esi un ko meklē – vai brauc pie Jāņa vai pie Ritas?

DDD: Tā dara īsti saimnieki. Bet latvieši kā tauta ļauj pa savu zemi vazāties visādiem švaļiem un vēl pakalpīgi viņu priekšā klanās.

A.P.P.: Mums ir jādomā pašiem par sevi. Viss ir tikai mūsu pašu rokās, un latviešiem beidzot ir jānolaižas uz zemes. Tā vietā, lai vaimanātu, ka zemi izpērk ārzemnieki, ir jānodrošina, lai latvieši savu dzimtas zemi nepārdotu! Un tas nemaz nav sarežģīti. Ir viena pazīme, kas atšķir valsti no pastāvošā režīma: valsts savai pastāvēšanai un ilgtspējai ir ieinteresēta radīt veselīgus, gudrus, čaklus un godīgus pilsoņus, bet svešu varu režīmam ir pavisam citas prioritātes – fiskālā disciplīna, banku glābšana, minoritātes un pilsoņus pazudinoša lauksaimniecības industrializācija.

Ja sākam domāt valstiski, tad, pirmkārt, ir jānodrošina, lai latvieši beigtu slīpēt pilsētu bruģi un rindoties lūdzējos pēc pabalstiem, bet paši savos dzimtas īpašumos čakli, veselīgi un godīgi spētu izaudzināt un izskolot vismaz trīs jaunus valsts pilsoņus. Kā jau iepriekš teicu, tas ir iespējams, ja valsts atbrīvo savus zemniekus, kuri saimnieko nelielās (līdz 100 ha) saimniecībās un audzina vismaz trīs bērnus, no jelkādiem nodokļiem, kases aparātiem un veicina ekoloģisko produktu tiešo tirdzniecību starp pilsoņiem. Mums nav jāuztraucas tik daudz par nenovēršamo eiro ieviešanu, bet krietni vairāk par to, ko latvieši ēd.

Kā teica bioloģijas doktors, ārsts un farmaceits Guntis Belēvičs intervijā NRA: “Cilvēks ir tas, ko viņš ēd.”

DDD: Ja pareizi saprotu no mūsu iepriekš runātā, Eiropas Savienība neliedz tiešo tirdzniecību?

A.P.P.: Jā, Eiropas Savienībā tiešā tirdzniecība ir atļauta, un citās dalībvalstīs, kam rūp savi pilsoņi, ar valsts atbalsta politiku tieši tiek veicināta šāda saimniekošana. Arī Latvijā pilsētnieki, kuri atēdušies lielveikalu surogātus, arvien vairāk vēlas pārtiku pirkt tieši no zemniekiem, lai ar savām acīm pārliecinātos, kā tā tiek audzēta. Visur, ne tikai Eiropā, valstu elites izvēlas ēst ekoloģisku, pašu zemnieku izaudzētu pārtiku, industriālos lielveikalu surogātus atstājot viesstrādniekiem. Pie mums pagaidām dominē pretējais – industriālos lētā gala produktus, kuri bieži vien ir ražoti no ievestām, pat četrdesmit gadus saldētām izejvielām, mums cenšas iesmērēt kā “Latvijas preci”.

Tikko Rīgā notika vērienīgs pasākums “Lauki ienāk pilsētā”. Interneta sociālajā vietnē Twitter.com Rīgas mērs rakstīja: “Pat pēc “Laukiem Rīgā” nevaru saprast – kāpēc uz desu iepakojuma ir jāattēlo smaidošas cūkas? Viņām jau nu noteikti nav par ko priecāties”. Kāda latviete viņam atbildēja: “Viņas smaida par pircējiem, kas domā, ka desās ir gaļa.”

 

Vai “gāzi grīdā!” politika atgriežas?

 

DDD: Jā, starp citu, pasākumā “Lauki ienāk pilsētā” nebija zemnieku bioloģiski audzētu lopiņu gaļas. Kāpēc?

Andris Pauls-Pāvuls: Zemniekiem svaiga, bioloģiski audzētu lopiņu gaļa izstādēs nav jāreklamē. Nekad nevienam zemniekam, kurš izaudzē desmit cūkas vai jērus, nav bijusi nepieciešama reklāma. Taču šādam pasākumam bija jēga, jo beidzot rīdzinieki paši ar savām acīm varēja pārliecināties, kā pastāvošais režīms tērē ES fondu līdzekļus.

Industriālie lielražotāji pasākumā dižojās ar pastāvošā režīma subsidētajiem pasaules ātrākajiem traktoriem par 160 tūkstošiem eiro un jaudīgākajiem kombainiem par 250 tūkstošiem eiro. Neko tādu nav iespējams redzēt ne Berlīnē, ne Parīzē, ne Londonā rīkotajos zemnieku tirdziņos! Šāds kombains Latvijas apstākļos sezonā var nokult ap 600 hektārus – tātad vidēji 30 latviešu ģimeņu pamestu zemi, kurā varētu uzaugt simts jaunu latviešu! Es savu aitu ganāmpulku spēju nodrošināt ar spēkbarību, 20 hektārus nokuļot ar 42 gadus vecu, no Somijas par trīs tūkstošiem eiro atvestu kombainu, nesaņemot nekādu ES fondu līdzfinansējumu.

DDD: Kādēļ tu nesaņem ES fondu atbalstu? Esi kritis nežēlastībā?

A.P.P.: Katra ES dalībvalsts no ES fondiem saņemtos līdzekļus sashēmo pēc savas individuālas sistēmas. Latvijā diemžēl netiek atbalstīta lietotas tehnikas iegāde, kura noderētu mazām saimniecībām, lai gan neviena ES regula to neaizliedz. Es labāk par trīs tūkstošiem eiro pērku 42 gadus vecu, no Somijas atvestu kombainu, kurš tur ir ticis lietots labi, ja nedēļu gadā, nevis ar ES fondu līdzfinansējumu – jaunu mazjaudas kombainu par piecdesmit tūkstošiem. Tā tiek subsidēts nevis latviešu zemnieks, bet lielvalstu tehnikas ražotājs.

Nesen par 1400 latiem nopirku lielisku, vairāk nekā trīsdesmit gadus vecu mēslu iekrāvēju. Alternatīva bija iet kredītu jūgā un par 24 tūkstošiem latu pirkt jaunu.

Pēdējā Zemnieku Saeimas padomes sēde notika Andra Šķēles meitai piederošajā SIA “Ogres piens”. Šķēlem var daudz ko pārmest, bet ne stulbumu, nesaimnieciskumu un sliktu bērnu audzināšanu. Uzņēmumā nav iegādāta neviena jauna tehnikas vienība, un uzņēmums arī negrasās to darīt, jo nevar to atļauties! Uzņēmuma pārvaldnieks ar degsmi stāstīja, kā dienu sāk ar sludinājumu portālu, kurā tiek tirgota lietota tehnika – pērk, maina un remontē visu veco tehniku pašu spēkiem.

Tāpat mazais zemnieks nesaņem atbalstu, ja pats sanaglo šķūnīti aitām, jo Latvijā izdomātie noteikumi līdzfinansējuma saņemšanā paredz sertificētu celtnieku piesaistīšanu būvniecībā. Mazie to atļauties nevar, bet lielie, industriālie ražotāji savā neprātā slīgst arvien lielākā kredītu jūgā, un pie varas esošie ir spiesti viņus glābt ar arvien jaunām investīcijām, kuras tiek pasmeltas no kopējā katla, apdalot mazos zemniekus.

Latvijā mēs izaudzējam tikai aptuveni pusi no mums nepieciešamās pārtikas, bet krāsnis kurinām ar industriālajiem graudiem. Lielo, industriālo ražotāju kopējā komercķīla un kredītsaistības ir sasniegušas vidējam latvieša prātam neaptveramus miljardus. Šobrīd industriālā lauksaimniecība Latvijā ļoti atgādina pirmskrīzes burbuli ģipškartona sādžu celtniecībā, un arī šis burbulis drīz plīsīs.

DDD: Kāds varētu būt risinājums?

A.P.P.: Negribu atkārtoties. Ir gana daudz par mani krietni gudrāki un pieredzes bagātāki speciālisti, kuri jau gadiem ir brīdinājuši sabiedrību par šīm problēmām un piedāvājuši arī risinājumus, piemēram, profesors Andris Špats un agronoms Andrejs Lucāns.

Man pašam ir dīvaina pieredze. 2005. gadā, ceļojot pa Indiju, Haiderabadā mani viedi cilvēki brīdināja par krīzi, kura pēc dažiem gadiem neizbēgami piemeklēs Eiropu. Atgriežoties Latvijā, pirmo es pabrīdināju tolaik pie varas esošās Tautas partijas vadību. Par mani pasmējās, un mani nosauca par bada dzeguzi. Bet es, paklausot indiešu viedajiem, devos uz laukiem un sāku audzēt aitas… Šobrīd, pārstāvot aitkopjus Zemnieku Saeimā, lai piedod Maira (Maira Dzelzkalēja, ZSA priekšsēdētāja vietniece. – Red. piez.), dzirdot bravūrīgos “gāzi grīdā”, man acu priekšā rēgojas 2005. gada Aigars Kalvītis!    

DDD: Cerēsim, ka šoreiz latvieši būs gudrāki un nevis par grašiem pārdos zemi lielražotājam, bet veidos savu ģimenes saimniecību, lai Latvijā beidzot sāktu attīstīties kooperācija. Paldies par sarunu!

 

Intervēja Liene Apine