Pieredzējis baņķieris: “Par latu, pret eiro!”

Saruna ar bijušo Hipotēku un zemes bankas vadītāju, biedrības “Par latu, pret eiro” pārstāvi Inesi Feiferi

 

Ar eiro nonāksim kārtējā burbulī

 

DDD: Jūs pārstāvat biedrību “Par latu, pret eiro”, un tas apliecina, ka melīgs ir apgalvojums, ka pret eiro ieviešanu iestājas tikai tie, kuri neko nesaprotot naudas un banku lietās. Diemžēl valsts vadītāji, eiro projekta kūrētāji izliekas nedzirdam loģiskos pretargumentus.

Inesis Feiferis: Ja mēs raugāmies uz eiro zonu kā uz ekonomisku modeli, kur visi darbojas, pamatojoties uz vienlīdzības un vienādu iespēju principa, tad, bez šaubām, tas ir brīnišķīgs modelis. Taču šāda vienlīdzība nav iespējama, jo Latvija ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā, un pēc eiro ieviešanas būs viena no nabadzīgākajām eiro zonas valstīm. Tas nozīmē, ka mēs kļūsim par pastarīšiem un diezgan strauji nonāksim kārtējā burbuļa scenārijā, kādu jau nesen piedzīvojām.

Pirmajā brīdī, bez šaubām, Latvijā ieplūdīs nauda, jo eiro ieviešana investoriem ir zināma riska noņemšana, viņi varēs būt droši, ka paši uz savu galvu mēs neko nevarēsim mainīt, ka visu noteiks centrs – Eiropas Centrālā banka. Eiro investoriem garantēs, ka mēs te patstāvīgi nevaram neko mainīt, piemēram, devalvēt latu, kas mums varbūt ar patstāvīgu ekonomisko politiku tik tiešām būtu nepieciešams.

DDD: Mēs jau arī tagad neko nedarām…

I.F.: Tas ir jautājums, cik lielā mērā mēs tomēr gribam veidot savu valsti atbilstoši savas tautas garīgajām saknēm, izprotot, kas mēs esam, no kurienes nākam, uz kurieni ejam. Mēs tomēr neesam kosmopolīti. Es domāju, ka faktam, ka esam dzimuši un uzauguši šajā valstī, ir kāda dziļāka jēga un nozīme. Katrai tautai visā pasaules mozaīkā ir kāda jēga.

Runājot par pievienošanos eiro, tas visticamāk arī notiks. Diez vai kāds mums ļaus rīkot referendumu, jo Dombrovskis vienā no intervijām skaidroja: nu, jā, ja būs referendums, tad jau skaidrs, ka tas būs negatīvs, un nevarēsim pievienoties eiro, tātad nokavēsim šo brīnišķīgo, labo momentu…

DDD: Dombrovskis ar savu eiro ieviesēju eksaltēto komandu nenogurstoši skandina, ka pēc eiro ieviešanas mums būšot vienkāršāk tirgoties, ekonomika attīstīsies.

I.F.: Arī šobrīd, atrodoties Eiropas Savienībā, es neredzu principiālas problēmas, kāpēc mums kā Eiropas Savienības valstij būtu sarežģīti tirgoties, it īpaši ņemot vērā, ka mūsu lats ar cietu kursu jau ir piesiets pie eiro. Starp citu, mēs taču ļoti labi tirgojamies ar Krieviju, ar Ameriku, ar Ķīnu, ar arābu valstīm – ar ko tik ne.

 

Eiro ieviešana – tā ir pašiznīcināšanās

 

Inesis Feiferis: Es vairāk šeit saskatu ko citu. Ja mēs esam gatavi atteikties no lielas daļas savas suverenitātes, tad saprotu, kāpēc ir nepieciešams eiro. Bet, ja gribam saglabāt Latviju kā savu nacionālo valsti, kas tomēr ir atšķirīga, piemēram, no Igaunijas, no Lietuvas, nemaz nerunājot par Vāciju, Franciju, Itāliju utt. – ja mēs esam gatavi attiekties no savas kultūras un gala rezultātā tapt par valsti bez savas nacionālās sejas, tad tas, maigi izsakoties, ir skumjš scenārijs. Manā izpratnē tā ir pašiznīcināšanās.

DDD: Kam ir izdevīga šī eiro zona? Kādēļ mums būtu jācenšas izpildīt kaut kādi Māstrihtas kritēriji, ja, piemēram, Vācija un citas eiro zonas valstis pašas tos izpilda negribīgi vai pat vispār neizpilda?

I.F.: Domāju, ka tā ir ļoti būtiska detaļa. Savulaik Eiropas Savienības ietvaros bija diezgan liela diskusija par to, ka Vācija nepilda Māstrihtas noteikumus, jo tās budžeta deficīts pārsniedza trīs procentus. Eiropas Komisijas komisāri ilgi un dikti spriedelēja par to, ka Vāciju vajadzētu sodīt. Taču viss kaut kā pazuda un noklusa. Vācija pateica: mēs esam lielākie maksātāji Eiropas kopējā budžetā, tādēļ pat nedomājiet vērsties pret mums… Domāju, komisāri nokaunējās un saprata, ka šajā gadījumā ir nepieciešams izņēmums.

Gribu teikt tikai to, ka visi šajā Eiropas Savienības un eiro zonas modelī nav vienlīdzīgi. Lielās, spēcīgās valstis, bez šaubām, dominē, un cerēt, ka mēs varēsim būtiski ietekmēt Eiropas Savienības politiku, kaut vai ekonomisko, gluži vienkārši ir naivi.

Kam ir izdevīga mūsu pievienošanās eiro zonai? No ekonomiskā viedokļa, manuprāt, nevienam tas nav izdevīgi. Ar mūsu mazo tirgu, ar mūsu nelielo iedzīvotāju skaitu un to procentuālo īpatsvaru, ko mēs veidojam kopējā Eiropas Savienības ekonomikā, piedodiet, no ekonomiskas, racionālas domāšanas viedokļa raugoties, tas nevienam nav īpaši interesanti. Drīzāk tas ir politisks jautājums. Eiropas Savienības politikas noteicēji vēlas palielīties: redziet, arī Latvija, kas ir izgājusi cauri grūtam periodam, tikusi galā ar problēmām, kuras varēja mūs novest ļoti lielā katastrofā – viņi tomēr grib pievienoties eiro zonai, viņi tic šai vienotai valūtai un šim modelim…

Tām valstīm, kuras šobrīd ir eiro zonā, Latvijas pievienošanās ir politiski ļoti būtiska, jo aizvien vairāk, piemēram, Grieķijā, Kiprā un pat Itālijā, izskan balsis, ka ir jāstājas laukā no eiro zonas. Par izstāšanos runā ne jau kaut kādi uz ielas bļaustīgie panki. Par to, ka eiro modelis ir lemts sabrukumam, runā nopietni, zinoši cilvēki. Ja man Vācijas Bundesbankas vadītājs pasaka: ziniet, tuvāko gadu laikā eiro zona var sabrukt… tad man ir jāsāk domāt. Protams, viņš pēc tam piebilda, ka tā sabruks, ja netiks veiktas nepieciešamās strukturālās reformas, ar to domājot darba ražīguma celšanu un daudzas citas lietas.

Ļoti daudzu valstu, piemēram, Čehijas, Polijas, Zviedrijas, Anglijas vadītāji izsaka šaubas par šī eiro modeļa spēku un nepieciešamību to attīstīt. Viņi, atšķirībā no mūsu valsts vadītājiem, rosina savas tautas izteikties, atbalstot vēlmi rīkot referendumu par pievienošanos eiro zonai.

 

 

Kāpēc klusē par patiesajiem eiro riskiem?

 

 

DDD: Droši vien būtu lieki jautāt, kā jūs balsotu, ja Latvijas valdība tomēr nolemtu rīkoties demokrātiski un ļautu savai tautai paust gribu referendumā?

Inesis Feiferis: Es nevaru atrast nevienu argumentu, kas man liktu balsot par lata apmaiņu pret eiro.

Saprotu, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti, integrēti starptautiskajā tirgū – tas viss pats par sevi ir saprotams. Mēs neesam nekādi separāti, atsevišķa saliņa, kas ne ar vienu netirgojas un nesadarbojas, taču – kā gan pievienošanās eiro zonai mums, Latvijai, palīdzēs?

Eiro atbalstītāji apgalvo, ka būs mazāk jāmaksā par valsts ārējā parāda apkalpošanu. Daudzo parāda atmaksas gadu laikā mums būšot jāmaksā mazāk ne tikai par valūtu maiņu, bet samazināšoties arī procenti, par kādiem mēs varam aizņemties starptautiskos tirgos, lai, piemēram, pārkreditētos utt., u.tjp. Teorētiski tas tā varētu būt, taču praktiski tas ir iespējams tikai un vienīgi ar nosacījumu, ka eiro zona stabili attīstās.

Varbūt, ka mums būs nedaudz vieglāk aizņemties, jo šobrīd likmes ir kritušās, bet, vai tas ir tāpēc, ka esam izteikuši savu gribu pievienoties eiro? Domāju, ka tas drīzāk ir tādēļ, ka esam vairāk vai mazāk sakārtojuši savus parādus. Tā jau pati par sevi ir pozitīva lieta. Tiem, kas ir valsts vadībā, kas veido politiku, ar to nav nekāda sakara. Valdībai Latvijas tautas priekšā ir pazemīgi jāklanās, jo tā tik pacietīgi un mierīgi iznesusi visu smagumu uz saviem pleciem. Es pat teiktu, ka tautas izturībā, pacietībā ir kaut kas mistisks, jo daudzās citās valstīs notiek sprādzieni – cilvēki dara visu iespējamo, lai nepieļautu pasākumus, kas ierobežo budžeta tēriņus un cilvēkus izmet uz ielām, padara par bezdarbniekiem utt.

Par to, ka eiro projekts ir apdraudēts, liecina arī eiro skeptisko partiju uzvaras gājieni daudzās vietās. Negribu teikt, ka tās šobrīd ir jau pirmajās pozīcijās, bet dažās valstīs aizvien vairāk cilvēku par tām balso. To pierāda nesenās municipālās vēlēšanās Anglijā, arī šobrīd jaunizveidotā partija Vācijas iekšienē jau ir sasniegusi labus rezultātus. Līdzīgas situācijas ir arī Austrijā un Zviedrijā. Manuprāt, tas tomēr par kaut ko liecina. Vai tiešām mūsu valsts vadītāji to nevarētu paskaidrot arī mums, vienkāršiem cilvēkiem, kas varbūt nepārzinām šo “augsto politiku”?

Diemžēl šobrīd redzu, ka valsts vadītāji – lielās politikas pārzinātāji – neizrāda nekādu vēlēšanos atklāti runāt par tēmām, kas saistītas ar eiro. Jā, Latvijas Banka regulāri publicē dažādus materiālus, kuros mēģina parādīt, kas ir pozitīvi, kas negatīvi, bet, ņemot vērā, ka Latvijas Bankas sagatavotā informācija ne vienu vien reizi ir bijusi maldinoša un pasniegta vienvirziena skatījumā, neparādot negatīvās puses, rodas neuzticība tam, ko oficiālās amatpersonas runā.

Parasti bankā, analizējot kādu biznesa projektu un lemjot, vai to kreditēt vai nekreditēt, skatāmies abas puses – gan pozitīvo, gan iespējamos riskus. Lai pieņemtu lēmumu, nevar tikai visu runāt par pozitīvo, par iespējamo peļņu, ir jāizvērtē arī riski.

Valsts atteikšanās no nacionālās valūtas ir daudz nopietnāks lēmums par biznesa projekta kreditēšanu, bet neredzu, ka tiktu izvērtēti iespējamie riski. Tādēļ es vēlos sagaidīt no savas valsts valdības, ka tā man atklāti pateiktu, ka ir arī riski, un ar tiem ir jārēķinās. Šobrīd nav tādas pārliecības, ka ar mums runā atklāti. Bet, ja nerunā atklāti, tas rada aizdomas, vai viss patiešām ir tik labi, kā stāsta…

DDD: Manuprāt, viens no “argumentiem”, kādēļ mums esot jāpievienojas eiro zonai, ir tāds, ka mēs paši neesam spējīgi īstenot savu neatkarīgu monetāro politiku. Vai tiešām esam tik nevarīgi?

I.F.: Nē, es tam nevaru piekrist. Šajā ziņā man patika, ka Dombrovskis Nr.2 (Vjačeslavs Dombrovskis, kurš tagad ir izglītības ministrs) vienā no savām intervijām pateica – mums ir vāja valsts. Es domāju, ka lielā mērā šos vārdu Dombrovskim ir jāvelta pašam sev, jo viņš pārstāv šo valsti kā oficiāla persona.

Bet, ja runājam par spēju pārvaldīt savu valsti un attīstīt saprātīgu, sabiedrības interesēm atbilstošu politiku – gan ekonomisko, gan kultūras, gan visādā ziņā arī citus aspektus apvienot, bez šaubām, mēs to varam. Man par to nav ne mazākās šaubas. Jautājums ir: kāpēc mēs to nedarām?…

DDD: Kā jūs vērtējat eiro atbalstītāju demagoģiskos izteikumus, ka tad, ja Latvija nepievienosies eiro zonai, mēs nonāksim Krievijas apskāvienos?

I.F.: Kad gājām uz balsošanu par iestāšanos Eiropas Savienībā…

DDD: Tad bija tanki…

I.F.: Jā, Zīles kungs jau skaidri teica, ka tad, ja nenobalsosim, būs tanki…

DDD: Vaira Vīķe-Freiberga arī teica, ka pie Latvijas robežas jau stāvot krievu armija.

I.F.: Pleskavas divīzija tur asina dunčus…

DDD: Pucē zābakus un tūlīt iebruks Latvijā.

I.F.: Tā ir tik prasta politika vai propaganda, ja tā drīkst teikt, kas varbūt nostrādā uz vecākiem cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši karu, un tamlīdzīgi. Arī mana nelaiķe mamma reiz teica: visu ko, tikai ne karu! Un šādā veidā ļoti viegli cilvēkus var ietekmēt, pasakot, viss būs mierīgi, viss būs labi…

DDD: Bet, vai nevar sanākt otrādi, ka pievienošanās ļodzīgajai eiro zonai radīs patiešām iemeslu nemieriem?

I.F.: Domāju, ka tas šobrīd ir ļoti nobriedis jautājums. Tā ir problēma, par kuru ir satraukušies ne tikai Eiropas politiķi. Krīze vēl aizvien turpinās, un, kā liecina statistika, kopumā ņemot, situācija neuzlabojas. Ir iespējams, ka atsevišķās valstīs var sākties daudz lielāki nemieri, kā tas varbūt ir šobrīd, un politiķi ir par to uztraukušies. Ir izskanējuši pat šādi draudi: “Ja eiro bruks, tad var sākties karš. Mēs tik daudz gadu esam dzīvojuši mierā, pateicoties Eiropas Savienības projektam, ka vērsties pret eiro ir neprāts.”

 

Atteikšanās no lata ir atteikšanās no suverenitātes!

 

Inesis Feiferis: Es domāju, notiek ļoti rupja propaganda, centieni iebiedēt cilvēkus: ja mēs neapvienosimies zem eiro karoga, tad var draudēt karš… Mēs nedrīkstam pievienoties eiro zonai šādu draudu dēļ. Atteikšanās no lata taču ir atteikšanās no savas suverenitātes!

DDD: Līdzīgi kā militāra iekarojuma gadījumā.

I.F.: Šoreiz ir vēl sliktāk. Ja tevi iekaro, un tu zaudē suverenitāti, tad vismaz zini, ka esi darījis visu iespējamo, bet pārspēks ir pārspēks. Iekarojuma gadījumā tauta pēc kāda laika vari celties un teikt: pag, pag, tā neies cauri, mēs gribam savu suverenitāti, savas tiesības utt. Bet, ja parakstīsimies par suverenitātes atdošanu bez jebkādas cīņas, tad, piedodiet, ir ļoti grūti saprast, kādā veidā var atgriezties pie savas patstāvīgās valsts, ja vispār kādreiz šāds jautājums vēl var rasties. Atceramies, ka Padomju Savienības Konstitūcijā bija paredzēta iespēja un mehānisms izstāties, bet…

DDD: Vai tad Eiropas Savienība nenosaka kārtību, kādā izstāties, kā atbrīvoties no eiro zonas?

I.F.: Nē, mehānisma nav.

 

Vai Latvijai ir plāns “B”?

 

Inesis Feiferis: Manuprāt, kad pirms vairākiem gadiem sāka parādīties problēmas ar eiro, Anglijā valdība uzdeva saviem gudrajiem juristiem un valsts ierēdņiem sagatavot shēmu, kādā veidā var izstāties no Eiropas Savienības. Domāju, ka Lielbritānijas rīcībā ir šie juridiskie dokumenti, bet šaubos, vai viņi ar šo informāciju dalīsies. Zinu, ka Vācijā tika strādāts pie tā, lai ierobežotu naudas izvešanu gadījumā, ja veidojas eiro krīze, līdzīgi to mēģināja apspriest arī Lielbritānija. Pat mūsu Latvijas Banka teica, ka teorētiski viņi tādu variantu apspriežot, bet neesmu ne redzējis, ne dzirdējis par to, kā tas varētu būt praktiski izdarāms. Vienmēr ir jābūt plānam “B”, lai zinātu, kā rīkoties, ja gadās kas neparedzēts. Būtu neprāts dzīvot bez plāna “B”. Cits jautājums, vai šādu plānu vajag publicēt.

Šaubos, vai Latvijā sāksies 1905. gada nemieri, ja valdība, zinot sabiedrības negatīvo nostāju un tādēļ nerīkojot referendumu, tomēr ieviesīs eiro. Diez vai cilvēki izies ielās, sāks dedzināt un demolēt ēkas – Latvijas iedzīvotāji šajā ziņā ir mentāli mierīgāki. Latvieši diemžēl parasti pieņem citāda veida risinājumus – viņi savu attieksmi parāda ar kājām, mašīnām vai lidmašīnām, pametot Latviju un braucot vienkārši projām…

DDD: Diez vai tas ir labākais protesta veids.

I.F.: Protams, ka tas nav labāk – mēs taču to saprotam, jo Latvija paliek aizvien tukšāka un tukšāka.

Krieviem ir labs teiciens “Svēta vieta tukša nemēdz būt”. Zinu, ka savā laikā tika apspriesti plāni, kā Latvijā izvietot bēgļus, kas toreiz nāca no Ziemeļāfrikas valstīm, kur notika nemieri. Eiropas komisāre toreiz ļoti skaidri pateica: mēs jūs piespiedīsim pildīt jūsu vienošanos, jo jūs esat parakstījuši līgumu par to, ka pieņemsit bēgļus, atbalstīsit, utt. No mūsu valdības puses nebija nekādi komentāri. Man atliek tikai domāt – ja vajadzēs, viņi mūs piespiedīs uzņemt bēgļus. Sākumā varbūt pasviedīs mums kādus pārdesmit miljonus eiro, lai šeit izvietotu bēgļus no Āfrikas vai no kādām citām valstīm.

Atceros, ka Itālijai un Francijai bija grūti tikt galā ar bēgļu pieplūdumu – bija liela slodze budžetam, apdraudēta bija iekšējā drošība, jo pastāvēja nemiera draudi. Bēgļi – tā ir problēma, tās ir svešas kultūras, kas nemaz tik ātri necenšas iekļauties vietējās tradīcijās. Politika ar dažādu kultūru integrāciju, kā mēs redzam, ir cietusi sakāvi. To ir atzinusi gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, gan daudzas citas amatpersonas.

 

 

Eiropas Savienībā sadarbība nav iespējama

 

Inesis Feiferis: Manuprāt, šobrīd Eiropas Savienības projekts ir pat ļoti sarežģītā stāvoklī, tādēļ ļoti labi saprotamas ir to speciālistu domas, kuri apgalvo, ka šis projekts vienā brīdī izjuks, ja netiks izdarītas kaut kādas radikālas pārmaiņas. Taču cerēt uz radikālām pārmaiņām ES ir tas pats, kas gaidīt, ka pasaules lielvaras vienosies par vienotu finanšu politiku, lai nepieļautu finanšu krīzes atkārtošanos.

DDD: Tas ir pilnīgi neiespējami!

I.F.: Nevar vienoties Ķīna, Amerikas Savienotās Valstis, Krievija, Arābu valstis, Eiropas Savienība. Tas ir skaists teorētisks modelis, bet realitātē tas nav iespējams.

DDD: Starp tautām iespējama sadarbība, nevis mākslīga apvienošana unitāros veidojumos. Jāņem vērā taču atšķirīgās kultūras, dzīvesveids un pasaules uzskats.

I.F.: Katrā valstī ir sava sabiedrība, kas tādu valdību, kura rīkosies pret tās interesēm, vienkārši nepieņems. Katra valdība ne vienmēr rīkojas saskaņā ar sabiedrības interesēm, bet jautājums ir par pieļaujamām robežām. Ja novirze no tautas vajadzībām ir milzīga, tad tauta sāk attiecīgi reaģēt, bet, ja nedaudz, tad pakasa pakausi, kaut kā samierinās un dzīvo tālāk…

Par to, ka vienoties par vienu darbības modeli neviens nevēlas, liecina, piemēram, G-20 sanāksmes. Sanāksmē valstu vadītāji it kā vienojas neizraisīt valūtu karus*, bet, tiklīdz samits ir beidzies un katrs aizbraucis uz savām mājām, kas notiek? Sākas karš.

DDD: Tas ir loģiski, jo katra valsts domā par savām interesēm.

I.F.: Protams! Tiekoties viens otram taisnojas – tas jau mums tikai tāds tehnisks pagaidu pasākums, lai atrisinātu tā brīža situāciju. Tādi bija gan ASV finanšu ministra, gan Eiropas Savienības izteikumi par šiem jautājumiem, līdzīgi taisnojās arī Krievijā. Tad ko vērtas ir šādas vienošanās? Eirozonā ir divas trīs valstis, kas nosaka kopējo politiku, un pārējām ir jāpiekrīt. Šobrīd Itālija, Spānija, Portugāle, Kipra un Grieķija ir sarežģītā stāvoklī. Mīļie cilvēki, kam mēs gribam pievienoties?! Pie šīm valstīm, kas nonāk aizvien sarežģītākā situācijā?

DDD: Valsts vadītāji naivi domā, ka mēs būsim pie tā otrā bloka – pie Vācijas.

I.F.: Jā, pie Ziemeļiem, un tos Dienvidus nogriezīsim nost, lai viņi stājas ārā, bet mēs tagad nu dzīvosim atsevišķi. Nu, bet, mīļie, – tā ir pasaka!

DDD: Neviens taču mūs neņems tajā veiksminieku klubiņā.

I.F.: Mūs var pieņemt, lai citām valstīm pēc tam varētu teikt: “Redziet, tie pasākumi, kurus īstenojām Latvijā, ir nesuši veiksmi, un tas ir bijis pareizais ceļš. Latvieši paši to arī atbalsta, jo, lūk, Dombrovski jau ievēlējuši n-to reizi!” Tas ir instruments, ar kura palīdzību var atbalstīt jebko.

DDD: Jautājums, vai tad Latvijā vairs vispār būs palikuši latvieši.

I.F.: Bet kuru tas interesē?

DDD: Mani un jūs…

I.F.: Bet ne jau Angelu Merkeli…

DDD: Viņai ir pilnīgi vienalga, vai tur trīs latvieši, vai kas cits. Viņai rūp, lai tikai pašas mājā būtu kārtība.

I.F.: Par to jau arī šobrīd ir tā lielākā sāpe.

 

Latvija zaudēs savu zeltu

 

DDD: Tā arī neesmu guvusi skaidrību, kas notiek ar Latvijas valūtas zelta rezervēm, iestājoties eiro zonā, – mēs tās atdodam vai neatdodam? Pēc tam, ja izdomājam izstāties, – mēs tās atgūstam vai neatgūstam?

Inesis Feiferis: Teikšu atklāti – es diezin vai esmu tas cilvēks, kas varēs jums dot precīzu atbildi. Manā rīcībā nav informācijas, kas precīzi aprakstītu šo procesu. No tām drumslām, ko izdodas sazvejot internetā, ir iespējams izdarīt tādus secinājumus, ka acīmredzot mums nāksies šo zelta rezervi ielikt kopējā katlā.

DDD: Tur viss saplūdīs kopā, un pēc tam nebūs iespējami atšķirt, kurš ir kura zelts.

I.F.: Skaidrs, neviens jau netaisīs atsevišķu bilanci katrai valstij. Sākumā gan tas tā varētu būt, bet laiks jau iet, robežas nonivelējas, mums ir kopējs fonds…

DDD: Un tad, ja gribēsim atgriezties pie savas nacionālās valūtas, mēs būsim pliki un nabagi.

I.F.: Tas, starp citu, ir ļoti labs jautājums. Šajā brīdī pasaulē ir vērojams tāds process, ka Austrumos – Krievija, Ķīna, Indija – iepērk zeltu ārkārtīgi lielos daudzumos. Kāpēc? Tāpēc, ka zelts ir vienīgais reālais līdzeklis, uz kura pamata var veidot savu nacionālo valūtas sistēmu gadījumā, ja pasaulē notiek lielas perturbācijas.

DDD: Bet mums jau nevajag…

I.F.: Jā, mums nevajag – mums būs eiro… Tas jautājums nav tik vienkāršs. Es saprotu, ka bieži vien kopā ir vieglāk risināt jautājumus, bet ar nosacījumu, ka mēs visi esam atklāti un vienoti. Bet vai mēs tādi esam? Man nav radies tāds iespaids.

Lai skaidri pasaka: jums būs jāatsakās no suverenitātes (varbūt ne pilnībā, Dziesmu svētkus droši vien drīkstēsim svinēt, Jāņus arī, savu aliņu dzert, kaut gan arī par to es vairs neesmu pārliecināts). Ka tik nesāk regulēt arī to, ka mūsu alus neatbilst kaut kādiem Eiropas Savienības standartiem un savu nacionālo produkciju nedrīkst vairāk reklamēt par Vācijas vai Dānijas alu…

DDD: Tikai nezinu, kāpēc mūsu alu tā nereklamē Vācijā, Zviedrijā vai Dānijā?

I.F.: Kādā mazā veikaliņā varbūt – atbilstoši mūsu īpatsvaram.

 

Vēlēšanas ir negodīgas

 

Inesis Feiferis: Mani reizēm moka domas, vai tiešām patiesība ir tā, ka katra tauta ir pelnīju tādu valdību, kāda tā ir? Galu galā paši balsoja. Vai tiešām tas tā ir? Ir taču jāsaprot, ka notiek arī zināmas manipulācijas.

DDD: Uzskatu, ka balsošana ir visvieglākais veids, kā visus apmuļķot. Staļins teica – vinnē tas, kurš skaita balsis. Mani neviens nav spējis pārliecināt, ka šis teiciens neatspoguļo patiesību. Nerunāju tikai par Latviju, bet par visu pasauli.

I.F.: Tas ir vērojams daudzās valstīs. Bija interesants zinātnieku pētījums (diemžēl neatceros, vai pētījuma auroti bija ASV zinātnieki), kurā tika analizēti vairāku valstu vēlēšanu rezultāti. Neesmu izpētījis zinātnieku izmantoto metodi, bet pētījumu bija veikuši reprezentatīvi zinātnieki. Zinātnieki parādīja,  ka vēlēšanu rezultāti ir manipulatīvi. Viņu pētījumā bija atklāti pateikts gan par vēlēšanām ASV, gan citās tā sauktajās klasiskās demokrātijas valstīs. Diemžēl manipulācijas ar vēlēšanu rezultātiem notiek ne tikai Krievijā…

DDD: Droši vien tādēļ arī valdība negrib rīkot referendumu par eiro ieviešanu, jo sabiedrības pretestība ir pārāk acīmredzama – nevarēs pieregulēt rezultātu tā, kā vajag.

I.F.: Šoreiz nevarēs. Var būt 67 vai 65 – tur var strīdēties…

DDD: Nevar padarīt tā, ka pēkšņi visi tie, kas bija pret, nu būs otrādi.

I.F.: Finanšu ministrs Vilks teica, ka vasaras vidū vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju atbalstīšot eiro ieviešanu. Interesanti, uz ko viņš balstīja savus izteikumus? Kas tā par tādu interesantu pieeju?…

 

Ir jāattīsta kooperācija

 

DDD: Pirms šīs intervijas jūs izteicāt varbūtību, ka gadījumā, ja tiks ieviests eiro, Latvijā varētu izveidot vietējo valūtu.

Inesis Feiferis: Pasaulē ir zināmi gadījumi, kad veidojušās lokālās valūtas. Tā tas notika Amerikā lielās depresijas laikā un arī atsevišķās Eiropas valstīs. Kad bija naudas līdzekļu trūkums, radās lokālās valūtas, lai atbalstītu tirdzniecību un preču apmaiņu. Tika veidoti kooperatīvi, kuru iekšienē uzņēmēji, kas kaut ko ražoja, vienojās par to, kā tiks veikti savstarpējie norēķini. Izrēķināt vidējos rādītājus un noteikt norēķinu vienību nav sarežģīti. Tādas norēķinu sistēmas Amerikas Savienotajās Valstīs eksistē arī šodien. Ir kooperatīvi, kas ar to nodarbojas. Šāda prakse ir izplatīta arī Vācijā, Lielbritānijā un daudzās citās valstīs.

Latvijā, piemēram, zemniekiem vajadzētu veidot kooperatīvus, kuri biržā savstarpēji tirgotos ar noteiktām precēm, bet prece pret preci tiktu mērīta noteiktā vienībā. Ja pāriesim uz eiro, mums paliks lati, kurus varēsim izmantot vietējā tirdzniecībā. Tāpēc latus nevajag iznīcināt, tie vēl var noderēt!

Pasaules prakse rāda, ka attieksme pret lokālo valūtu ir nopietna. Piemēram, Šveicē arī valdība atzīst un akceptē lokālo valūtu. Ir pat bankas, kas šo valūtu apkalpo un uz tās bāzes veicina norēķinus. Protams, tā ir valūta, kuru var izmantot tikai valsts iekšienē, taču tas netraucē noteikt maiņas kursu pret, tā saucamo, oficiālo valūtu, piemēram, eiro.

Tas viss ir iespējams, un es pilnīgi neizslēdzu, ka tāds scenārijs varētu būt arī Latvijā. Viss ir atkarīgs no tā, vai varēsim iztikt ar eiro, vai tomēr būs nepieciešama lokālā valūta. Ieviešot eiro, mēs paši vairs neko daudz nenoteiksim, jo ar monetāro politiku, emisiju nodarbosies Eiropas Centrālā banka.

 

Valsti vada alkatīgi neprašas

 

DDD: Kādas ir jūsu kā baņķiera domas, vai Latvija izvēlējās pareizo ekonomiskās krīzes risināšanas veidu? Varbūt vajadzēja vienkārši piedrukāt latus, nevis spēlēties ar cilvēku likteņiem, lai tikai nemainītos eiro kurss?

Inesis Feiferis: Par to ir daudz diskutēts – vieni uzskata, ka tomēr prātīgākais variants būtu bijis devalvēt latu. Daudzi pretojās šim variantam, apgalvojot, ka rūpējas par cilvēkiem, kuri ņēmuši kredītus eiro, jo devalvējot latu, strauji pasliktinātos viņu maksātspēja. Man pašam ļoti patika ekonomista Jāņa Ošleja piedāvājums, tas ir, pirms devalvējam savu latu, visus juridisko un fizisko personu kredītus pārvērstu latos pēc Latvijas Bankas kursa. Piekrītu, ka bankām tas būtu milzīgs trieciens, bet paskatīsimies uz Islandi, kura tika ar šo banku problēmu galā.

DDD: Man pat šķiet, ka Islande no šīs situācijas izgāja kā uzvarētāja.

I.F.: Islandei ir arī sarežģījumi, bet viņu piemērs pierāda, ka šādā veidā ļoti labi un pietiekami efektīvi varēja risināt šo jautājumu. Tikai, lai to īstenotu, ir vajadzīga politiska drosme un ticība savai valstij.

DDD: Lai raksturotu mūsu valdības, atbildīgo amatpersonu rīcību, prātā nāk tikai viens vārds – nodevība.

I.F.: Ziniet, ļoti bieži nodevības nav, ir vienkārši nezināšana.

DDD: Tad ir jāatzīst, ka Šleseram, kurš teica, ka jāatrod lielākais kretīns un jāieliek amatā, bijusi taisnība. Skatoties uz valstī notiekošo, atliek vien secināt, ka tieši šādi notiek amatu sadale…

I.F.: Cilvēki domā, ka vīri, kas tur augšā sēž, ir ļoti stratēģiski un tālredzīgi, bet diemžēl tas ne tuvu tā nav. Kur mums ir valsts attīstības stratēģija vai nacionālās attīstības plāni?! Kaut kādi dokumenti mums ir, un ne viss, kas tur sarakstīts, ir slikts, bet tas nav reālas rīcības plāns, kurš būtu pamatots un garantēts ar finansēm. Pēc valdības rīkojuma plānu uzrakstīja, bet Finanšu ministrija pasmīnēja un paziņoja, ka plānā paredzētajam naudu nedos. Rodas jautājums – kam ir derīgs tāds plāns?

Problēma, ka nav skaidra redzējuma par to, kā mēs gribam attīstīt savu valsti. Ļoti bieži valsts un sabiedrība ir tikai abstrakti jēdzieni, un politikā iesaistās cilvēki, kuri domā tikai par savām personīgajām interesēm, par to, cik punktus viņi iegūs, lai atkal uzvarētu vēlēšanās.

DDD: Vai cilvēki, kuri raujas amatos, kādreiz ir sev pajautājuši – vai es vispār to spēju, vai man pietiek zināšanu, vai esmu gatavs uzņemties tādu atbildību?

I.F.: Tā ir cilvēciska vājība – būt amatā; tomēr es domāju, ka ir arī cilvēki, kas uzdod sev šos jautājumu. Amats – tā ir atbildība, ne tikai no profesionālā, bet arī no morālā viedokļa – vai tu spēsi to izdarīt ar tīru sirdsapziņu un dot to labumu, ko no tevis sagaida. Es saprotu, ka šobrīd, atrodoties krīzes situācijā, cilvēki daudz nedomā par morālo pusi – ir jānopelna nauda, lai uzturētu ģimeni, lai atdotu parādus vai gluži vienkārši labāk dzīvotu. Domāju, ka ļoti daudzi cilvēki atsakās no amatiem tieši tādēļ, ka uzskata sevi par nepiemērotiem. Diemžēl daudziem cilvēkiem ir arī pārāk zems pašnovērtējums, jo vajadzīga drosme, lai uzņemtos atbildību.

Mahātma Gandijs definēja septiņus nāves grēkus. Divus no tiem nākas pieminēt biežāk – politika bez principiem un komercija bez morāles. Tas ir drausmīgi! Ētikas principiem ir jābūt. Pat bandu ietvaros ir principi – otru nedrīkst stučīt, vienam otru vienmēr ir jāatbalsta, kopā jākrāj nauda, ja vienu iesēdina, tad viņam un ģimenei palīdz, varētu pat teikt, ka bandas locekļu starpā pastāv sociāla atbildība. Protams, šaubos, vai zagļu bandas iekšienē pastāvošos noteikumus var nosaukt par ētiku.

DDD: Neticu, ka valdībā esošie ir tik stulbi, ka viņi nesaprot, ko jūs sakāt.

I.F.: Skaidrs, ka viņi saprot. Tur nevajag būt akadēmiķim, absolvēt Oksfordas vai Maskavas universitāti, vai vēl ko. Es domāju, ka viņi ļoti labi saprot.

DDD: Gandrīz viņu pašu dēļ labāk būtu, ja viņi nesaprastu, jo tad varētu teikt: Dievs, piedod, jo viņi nezina, ko dara. Šis laikam tomēr nav tas gadījums.

I.F.: Domāju, ka Valdim Dombrovskim ir iekšējā pārliecība, ka viņš rīkojas pareizi. Manuprāt, viņam ir tāda pārliecība, bet atkal var pieminēt arī citus piemērus, ka viens otrs noziedznieks, izdarot noziegumu, uzskata, ka viņš ir izdarījis labu darbu – aplaupījis bagātos, nogalinājis. Bet varbūt nav jāapspriež personālijas…

DDD: Dombrovskis šobrīd ir valdības vadītājs, kurš ietekmē manu likteni, kurš ietekmē manas tautas likteni un spēlējas ar lietām, kas nosaka visas nācijas un tautas vairāku paaudžu dzīvi.

I.F.: Tam es pilnībā piekrītu. Dombrovskim vajadzētu atrast laiku, lai runātu ar tautu. Ja esi pārliecināts par to, ka vajag pievienoties eiro zonai, lūdzu, atklāj visus savus argumentus, bet dod arī man iespēju izteikties! Budžetu, kas tika piešķirts, lai reklamētu eiro un pierunātu cilvēkus par to balsot, izdalīsim uz pusēm – vienu eiro skeptiķiem un vienu tiem, kas ir par eiro. Tas būtu godīgi, bet – nē, valdība atbalsta tikai eiro, paziņojot, ka tā ir vienīgā pareizā izvēle un visi pārējie priekšlikumi ir nepareizi.

 

Latvija – atkal vislielākā pielīdēja 

 

DDD: Valdis Dombrovskis varēja vismaz pateikt, ka atliekam eiro ieviešanu, līdz cilvēki būs pārliecinājušies par eiro zonas labumiem (ja tādi vispār ir).

Inesis Feiferis: Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija patiešām piekrita, ka ieviesīs eiro, bet nekur nav teikts, kad. Tieši to kā argumentu izmanto Lietuva, kas pateica – nē, nē, šobrīd eiro neieviesīsim, varbūt kaut kad tālākā nākotnē… Manuprāt, Lietuva ir viens no spožākiem piemēriem, kam vajadzētu sekot. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, kas bija ES komisāre, vadīja ES finanšu un budžeta direktorātu, manuprāt, ļoti labi zina visas iekšējās peripetijas. Arī Polijas premjers Donalds Tusks saka: jā, jā mēs nobalsojām, bet neteicām, ka iestāsimies tagad, mēs padomāsim, neesam vēl gatavi, tauta arī vēl šobrīd nav pārliecināta, ka to vajag – mums vajag vairāk laika. Kāpēc Latvijas premjers nerīkojas līdzīgi?

Viena lieta ir pārliecināt tautu, otra – paaugstināt dzīves līmeni tā, lai mēs varētu normāli dzīvot. Negribu teikt, ka īsā laikā varam pacelt savas tautas dzīves līmeni līdz Vācijas dzīves līmenim, bet ir kaut kāds noteikts līmenis, kas ir jāsasniedz, lai tad varētu daudzmaz vienādi justies tajā kompānijā, kurā mēs tik ļoti cenšamies ieiet. Kāpēc ļoti daudzi speciālisti gadiem ilgi atkārto, ka nevar dažāda attīstības līmeņa tautas būt vienā pūlī?

Pirms balsojām par iestāšanos Eiropas Savienībā, būdams baņķieris, es tikos ar dažādiem Vācijas baņķieriem. Atceros zīmīgu sarunu ar kādu lielas Vācijas bankas vadītāju, kurš man jautāja, vai Latvija patiešām plāno pievienoties NATO un ES? Kad atbildēju, ka mums tik tiešām ir tādi plāni, un tad viņš jautāja – kur vispirms stāsimies? Nevarēju viņam atbildēt uz šādu jautājumu, bet viņš man draudzīgi ieteica vispirms iestāties NATO, bet īpaši nesteigties ar pievienošanos Eiropas Savienībai. Kā piemēru viņš minēja Rietumvāciju un Austrumvāciju. Lai gan gadiem tiek ieguldīta liela nauda dzīves līmeņa, vides uzlabošanai, joprojām ir jūtama atšķirība starp šīm divām Vācijas daļām.

Acīmredzot tie nav pietiekami spēcīgi argumenti mūsu valsts vadītājiem. Man ļoti grūti kaut ko vēl šajā sakarībā teikt, jo es ļoti bieži nezinu to, kas laikam ir zināms valdības vadītājiem…

DDD: Ja jau viņiem ir kāds trumpis, tad labi, bet viņu izvairīšanās no diskusijām liecina vien par to, ka mēs neesam vienā frontes pusē – ir valdība un esam mēs. Galu galā iznāk, ka mums, tautas pārstāvjiem, ir jācīnās gan pret savu valdību, gan pret ārējo apdraudējumu. Tā ir mūsu tautas lielākā traģēdija.

I.F.: Jā, tā ir traģēdija – nejusties vienotam ar tiem, kas tevi vada. Negribētu teikt, ka valdība vienmēr rīkojas slikti, gluži vienkārši ļoti bieži mēs neesam informēti ne par motīviem, ne tiem rezultātiem un riskiem, ar kuriem mums ir jāsaskaras.

DDD: Mēs pārāk sāpīgi esam izjutuši tos problēmu risinājumus, kas vienmēr nez kāpēc sanāk uz mūsu, vienkāršo cilvēku, rēķina…

I.F.: Bet, kā citādi – uz kā rēķina to vēl var izdarīt? Diezin vai uz amerikāņu rēķina…

“Vīrs platmalē” reiz teica: ņemot vērā visas tās ciešanas un problēmas, kurām mēs esam gājuši cauri, zinot, ka daudzi cilvēki ir ieguvuši šeit izglītību, bet tad aizbraukuši uz bagātajām valstīm un ražo viņiem nacionālo kopproduktu utt., u.tjp., tām valstīm tagad vajadzētu izveidot tādu kā Maršala plānu-2 mūsu ekonomikas straujai attīstībai. Tā kā tas bija pēc Otrā pasaules kara…

DDD: Mēs vēl netiekam galā ar tām sekās, ko radīja viņu vienošanās Otrā pasaules kara laikā! Tagad skandina, ka ASV ir mūsu stratēģiskie partneri, tikai cilvēkiem atmiņa ir par īsu, lai atcerētos, kurš steidzās atzīt Latvijas neatkarības atjaunošanu? Amerika? Nē! Un kurš atdeva mūs Staļinam?! Tagad pēkšņi viņi ir mūsu lielie un uzticamākie draugi… Kas liek domāt, ka tagad varam viņiem uzticēties? Es neko tādu neesmu redzējusi, ka varētu teikt – jā, viņi ir mainījušies un ir mūsu draugi.

I.F.: Ziniet – politikā nav draudzības, politikā ir intereses.

DDD: Jā, tikai un vienīgi – turklāt personīgās intereses.

I.F.: Domāju, ka jautājumā par iestāšanos eiro zonā, ir jāsaka tas pats. Ir intereses, kuru būtība bieži vien mums ir nezināma, un diezin vai kāds mums to atklāti grib teikt. Varbūt, ka viss ir pateikts, bet mēs esam tik lieli muļķi, ka neko nesaprotam…

Nav jau obligāti visiem viss jāstāsta, bet nevar atstāt cilvēkus pilnīgā neziņā un nesapratnē.  Ja es skaidri zinātu, ka ir valdība, kura ļoti stingri stāv par to, lai attīstītu mūsu valsti un spēj man pierādīt, ka, iestājoties eiro zonā, būs vēl labāk, tad esmu par, bet ar nosacījumu, ka skaidri to saprotu. Es pieļauju, ka valdībai ir nospļauties, ko tur Feiferis domā, bet diemžēl ir pietiekami liela sabiedrības daļa, kas arī nav īpaši pozitīvi noskaņota pret eiro.

 

Šoreiz nedrīkst klusēt!

 

DDD: Eiro ieviešana, manuprāt, ir tikai kārtējā valdības blēdība, lai latvieši patiesi zaudētu savu valsti, savu dzimteni. Nevar pastāvēt neatkarīga valsts bez savas valūtas. Jau sen vajadzēja protestēt pret valdības patvaļu. Prieks, ka vismaz tagad jūs ar saviem domubiedriem neklusējat.

Inesis Feiferis: Es šajā gadījumā gribēju būt konsekvents, jo balsoju pret iestāšanos Eiropas Savienībā un balsotu arī pret eiro, ja notiktu referendums. Saprotu, ka neko daudz nevaru izdarīt, bet vismaz mēģināšu pateikt to, ko es domāju. Vai tas kādu interesē vai neinteresē, mani tas īpaši vairs neuztrauc – gribu būt godīgs pret sevi. Daudz kur esmu gājis uz kompromisiem, daudz kur varbūt neesmu bijis pietiekami principiāls, bet šajā gadījumā gribu atklāti paust, ko domāju, lai pēc tam neviens nevarētu pateikt, ka visi piekrita eiro ieviešanai.

 

Intervēja Liene Apine