Viņa Svētība Dalailama un Jānis Mārtiņš Skuja
Intervija ar biedrības “Latvija Tibetai” valdes locekli un Rīgas domes deputātu Jāni Mārtiņu Skuju
“Atbrīvotāji” un viņu intereses
DDD: 9. maijā krievvalodīgie okupanti un kolonisti svin savu uzvaru – Latvijas otrreizējo okupāciju 1945. gadā. Paši sevi viņi sauc par “atbrīvotājiem”. Līdzīgi sevi sauc arī Ķīnas bruņotie spēki – 1950. gadā Ķīnas Tautas Atbrīvošanas Armija iebruka Tibetā un to “atbrīvoja”, tas ir, okupēja. Vai jūs kā Tibetas brīvības aizstāvis piekrītat, ka gan krievu, gan ķīniešu “atbrīvotāji” izceļas ar brutālām represijām?
Jānis Mārtiņš Skuja: Jā, un daudzi man pārmet, kāpēc es necīnos par latviešiem, bet iestājos par tibetiešiem. Es labi apzinos, kas un kā notiek Latvijā, bet, ja es iestājos par tibetiešiem, tas vēl nenozīmē, ka esmu aizmirsis latviešus. Diemžēl tibetiešu stāvoklis ir ļoti skumjš, tas nav uzlabojies, bet varbūt ir kļuvis pat vēl sliktāks, jo papildus citām represijām tagad tiek represēti arī iespējamie protestanti, kuri plāno pašsadedzināšanos. Nekas nav mainījies – skolās tibetiešu valoda tiek aizstāta ar ķīniešu (mandarīnu) valodu, par Dalailamas attēla glabāšanu ir gaidāma izrēķināšanās, utt., u.tjp.
DDD: Tātad Mao Dzeduna 1966. gadā sāktā “Kultūras revolūcija” turpinās arī 21. gadsimtā? Tibetai tā ir nesusi vairāk nekā miljonu bojāgājušo, izsūtīšanas, tempļu nopostīšanu un citu kultūras vērtību iznīcināšanu, tibetiešu rakstu valodas aizliegumus utt.
J.M.S.: Ne vien kultūras ziņā, bet arī ekoloģiski Tibeta tiek iznīcināta: pār upēm tiek būvēti ārkārtīgi lieli dambji. Būtībā ir gaidāma ekoloģiska katastrofa, jo tur mainās upju gultnes, applūst arvien jaunas teritorijas, no kurām tiek evakuēti un pārvietoti miljoniem cilvēku, zudībā iet kultūras pieminekļi. Savukārt tur, kur gadu tūkstošiem ir atradušās dabiskās upju gultnes, zeme paliek sausa un dzīvība iznīkst, jo upes tiek aizvirzītas uz citiem Ķīnas reģioniem. Tibetas upes aizšķērso ap 100 dambju, bet katrs ķīniešu celtais dambis nav tāds kā, piemēram, mūsu Pļaviņu HES…
DDD: Tur atrodas arī lielākais HES pasaulē – Triju aizu dambis, kas Tibetā ir uzcelts, lai aizšķērsotu 6300 km garo Jandzi upi, ir 2 kilometrus plats, 180 metrus augsts, 660 kilometrus garš…
J.M.S.: Cik gan milzīga ir teritorija, kas šādi tikusi appludināta, un cik grandiozu sausumu dambis var radīt, aizturot lielo ūdens masu! Iedomājieties šo mērogu, ja aizdambē trešo lielāko upi pasaulē! Bet milzīgi dambji aizšķērso arī Bramaputru un citas lielās upes, kas izplūst no Tibetas augstienēm, tagad tiek būvēts mega dambis uz Mekongas. Katastrofāla ir arī mežu izciršana Tibetā. Es nespēju palikt vienaldzīgs pret šo postu!
DDD: Labi, ar dambju palīdzību tiek ražota elektrība. Bet kas vēl ķīniešus interesē Tibetā?
J.M.S.: Tibeta atrodas kalnu grēdā un faktiski ir augstākā virsotne šajā vietā. Ķīnai tas ir stratēģisks punkts.
DDD: Vai militāri stratēģisks punkts?
J.M.S.: Protams. Tibeta robežojas ar Mjanmu, un šobrīd Ķīnas un Mjanmas valdībām ir izveidojusies cieša sadarbība, jo Ķīnai nav tiešas izejas uz Indijas okeānu, tāpēc ir vajadzīgs šis koridors. Pateicoties šai draudzībai, Indijas okeānu ķīnieši jau saukā par Ķīnas jūru, kur atrodas lielie Ķīnas bāzes kuģi. Skaidrs, ka tā ir militārā stratēģija, lai kontrolētu šo reģionu.
Protams, Ķīnu interesē arī dabas resursi Tibetā. Tibetieši, būdami nomadi, nav īpaši izrakņājuši savu zemīti krustu šķērsu un nav izpumpējuši visu, ko vien var izpumpēt. Tibetā ir lielas zelta, vara, kapara, cinka rūdas un citu derīgo izrakteņu krātuves.
Nozīmīgas ir arī manis jau pieminētās upes. Ja tu kontrolē reģiona 10 lielākās upes, tad tu vari diktēt noteikumus visam reģionam. Ja kādam kaut kas nepatīk, uzcelsim dambi, un Indijai nebūs ūdentiņš… Padomājiet arī par to, ka dzeramais ūdens tuvākos 20–30 gados, iespējams, kļūs zelta vērts. Kāpēc Tibetu sauc par trešo polu? Tur taču ir trešie lielākie ledāju krājumi pēc abiem poliem un lielākās dzeramā ūdens krātuves!
Lūk, saliekot šos motīvus kopā, Ķīnas intereses Tibetā, manuprāt, ir pavisam skaidras.
Tiesības tikai uz papīra
DDD: Tibeta ir okupēta, un Ķīna izmanto savu upuri bez žēlastības un saudzības. Kāda nozīme ir Dalailamam cīņā par Tibetas brīvību?
Jānis Mārtiņš Skuja: Viņa Svētība Dalailama ir tibetiešu garīgais, nevis politiskais līderis. Jāatzīst, ka vēsturiski Dalailamas ir bijuši politiskie līderi jeb valsts galvas, bet šobrīd trimdas valdība un trimdas parlaments ir izvēlējies – pastāv valdības vadītājs, premjerministrs, kurš, starp citu, šovasar viesosies arī Rīgā. Visa politiskā nasta ir novirzīta tur. Bet Dalailama ir garīgais līderis.
Dalailama nekad nav prasījis dalīt, sadalīt, atdalīt Ķīnu. Viņš iestājas par vienotu Ķīnu (kā Zatlers savulaik teica: mi za jeģinij Kitai!), bet Tibetai ir jābūt reāli autonomai, ar tiesībām, kuras ir ierakstītas Ķīnas Konstitūcijā.
DDD: Kā Dalailama redz šo reālo autonomiju Ķīnas sastāvā? Kāda tad tā ir pašlaik?
J.M.S.: Šobrīd autonomijas nav nekādas, tikai uz papīra ir rakstīts – “Autonomais reģions”. Ķīnas Konstitūcijā ir arī ierakstīts – brīvas tiesības uz reliģiju, brīvas tiesības uz valodu, kultūru un cilvēktiesības; šīs tiesības, protams, ir iekļautas visās pasaules valstu konstitūcijās, tikai, vai tās ievēro? Ko tās nozīmētu Tibetai? Pirmkārt, izglītību tibetiešu valodā.
DDD: Tātad Tibetā skolās mācības nenotiek tibetiešu valodā?
J.M.S.: Jā. Tāpat tur nav arī reliģijas brīvības. Kā jau teicu – nedod, Dievs, atrast pie kāda Dalailamas bildi… Turklāt tibetieši nevar dabūt arī darbu, jo masveidā tiek ievesti ķīnieši. Ķīnieši saka: mēs jums uzbūvēsim dzelzceļu, mēs jūs, tumsoņas, vedīsim gaišā nākotnē, dosim to un to. Bet visus šos darbus veic ķīnieši, tibetieši netiek pieņemti darbā. Tāpēc arī rodas tāds iespaids, ka tibetieši ir netīri bezdarbnieki…
DDD: Ķīnieši Tibetā tiek ievesti kā viesstrādnieki, tāpat kā Latvijā savairojās kolonisti?
J.M.S.: Tieši tā. Var saskatīt šādu analoģiju, tāpēc mani kaitina mūsu politiķu mīkstčaulīgā attieksme pret Tibetu.
DDD: Tā ir arī divkosība, jo Latvija taču ir spilgts piemērs, kā mainās vide un cik nopietnas problēmas rodas kolonistu ievešanas rezultātā.
J.M.S.: Divkosība, mīkstčaulība – gribētos izteikties arī rupjāk… Ķīna Tibetā ieved gan savu armiju, gan savus cilvēkus, jo tādējādi viņi kontrolē šo apgabalu. Tibetiešus viņi neuzskata par cilvēkiem. Tīši tiek radīts mīts, ka tibetieši ir slinki, nestrādā, ir netīri, neizglītoti un dzērāji. Bet, ja parastam tibetietim, kurš nav mūks, visu atņem, pat identitāti, tad kas viņam cits atliek? Vai nu lūgties, vai nodzerties…
Ķīna vēl negrib pat sarunas
DDD: Kāpēc Latvijas valdība baidās no Ķīnas?
Jānis Mārtiņš Skuja: Protams, Ķīnas varenība ir liela, tomēr lielākais ieroču tirgotājs pasaulē pagājušā gadā, manuprāt, bija Indija. Tātad Indija ir ļoti nopietna valsts, kuru mūsu valdība diemžēl neņem nopietni. Latvijā nav pat Indijas vēstniecības. Tikmēr Pabriks paziņoja, ka Ķīnu nedrīkst neņemt vērā kā lielu spēlētāju militārajā lomā – blakus mums ir Krievija, tāpēc rīkosim kopīgas militārās mācības ar Ķīnu. Bet kāpēc mums nav nekādas sadarbības ar Indiju? Indija ir kodolvalsts, un nav tā, ka Ķīnas priekšā tā būtu uz celīšiem.
DDD: Kāds Indijā ir noskaņojums Tibetas jautājumā?
J.M.S.: Pirmkārt, no 1959. gada Indija ir kļuvusi par Dalailamas mājvietu. Otrkārt, tā ir ne tikai Dalailamas, bet visu Tibetas trimdas valdības vadītāju mājvieta. Treškārt, indieši, būdami ķīniešu kaimiņi, protams, nejūtas īpaši droši un visticamāk Ķīnu uz speciāliem konfliktiem neizaicina. Bet, dodot patvērumu un izsakot savu viedokli, nenoliedzami, tiek atbalstīts Dalailama, viņa centieni. Tibetiešu bēgļu nometnes Indijā ir vislielākās pasaulē – turpat pāri robežai, kam nu sanāk aizmukt…
DDD: Tomēr, vai Dalailama pietiekami vēršas pie savas tautas, lai aicinātu uz cīņu par brīvību? Kādēļ viņš neiestājas par neatkarīgu Tibetu – Tibeta taču tika prettiesiski okupēta?
J.M.S.: Jā, Tibeta ir okupēta. Savulaik Tibetu kā valsti atzina gan Krievijas impērija, gan Lielbritānija, un bija pat noslēgti tirdzniecības līgumi starp šīm valstīm. Ilgā laikposmā Dalailama ir centies un runājis, prasījis un vērsies pie pasaules, iestājoties par Tibetas neatkarību. Tomēr, redzot, ka dialogs ar Ķīnu nenotiek vispār un visas pārrunas ir bijušas bez rezultātiem, redzot pasaules attieksmi, viņš ir sapratis, ka bezcerīgi ir gaidīt, lai Ķīna piekāptos. Viņš saprot, ka diemžēl Ķīna nekad, nekādos apstākļos neatteiksies un neatļaus Tibetai būt absolūti neatkarīgai valstij.
DDD: Bet, ja viņš ir garīgais līderis jeb tautas garīgais skolotājs, tad šāda nostāja – cerību trūkums cīņā pret netaisnību – ir klajā pretrunā ar visām patiesajām garīgajām mācībām. Budismā liela nozīme tiek veltīta cilvēka domām, tāpēc Dalailama, savās domās atteikdamies no neatkarīgas Tibetas un neaicinādams savu tautu tiekties uz šo ideālu, manuprāt, nepilda savu pienākumu. Budas Mācības pamatā taču ir bezbailība un vīrišķība. Pasaule mainās, šis ir brīdis, kad visām tautām ir jāgatavojas cīņai pret netaisnību, jo strauji tuvojas Maitreijas Laikmets, par kuru liecināja Buda. Tomēr Dalailama par to nerunā.
J.M.S.: Vispirms ir jādabū partneri uz sarunu, jāpanāk vienu solīti pretī, lai Dalailamam nepārmestu, ka viņš ir tikai un vienīgi bez kompromisa, ieņem tikai vienu līniju un nav gatavs pat uz dialogu.
DDD: Manuprāt, kompromiss tomēr neatbilst budismam…
J.M.S.: Bet, ja ir šis mazais solītis, var notikt sarunas. Mēs pat nezinām, ko šīs sarunas varētu sniegt, jo līdz šim tās pat nav bijušas. Varbūt sarunu rezultātā puses saprot – neatkarīgai Tibetai nav ne vainas!
Tomēr es esmu pārliecināts, ka visi tibetieši, tāpat arī Dalailama, savās mantrās, savās lūgsnās domā par brīvu Tibetu. Vēl būtu jājautā, kas ir brīvība? Garīgs cilvēks, kurš ir ieslodzīts būrī, var būt brīvs. Tibetas gadījumā uzsvars ir jāliek uz brīvību tibetiešu valodas, kultūras, reliģijas jautājumos, jo šīs vērtības neizdzēšami zūd no Zemes virsmas. Tāpēc tibetieši uzskata: lai ir Ķīnas bāzes, lai ir Ķīnas ietekme, bet ļaujiet vismaz mums pašnoteikties valodas, kultūras, reliģijas ziņā, lai mūsu tauta spētu pastāvēt, nevis uzskatāt mūs par otrās šķiras, netīriem, neizglītotiem suņiem!
DDD: Man gan gribētos piebilst, ka cilvēks, kurš ir vardarbīgi ieslodzīts būrī, tikai tad būs garīgs un savā garā brīvs, ja nezaudēs savu pašcieņu un vīrišķību, meklējot iespēju, kā izkļūt no būra. Es nesaprotu, kāpēc Dalailama nesauc savu tautu uz cīņu? Kurš cits, ja ne pati tauta, vienojoties ap brīvības ideālu, spēj atjaunot savas tiesības? Tieši uz aktīvu ikdienas cīņu aicina Budas novēlētā jaunā pakāpe – Maitreijas Mācība.
J.M.S.: Es neesmu praktizējošs budists, tāpēc nevaru atbildēt.
Aktivizējas jauns karstais punkts
Jānis Mārtiņš Skuja: Tomēr situācija Tibetas jautājumā, patiesību sakot, ir skumja ar dažiem gaišiem saules staru brīžiem. Merkele vai Obama ir atļāvušies satikties ar Dalailamu un viņu uzklausīt, Eiropas Parlamenta deputāti ir uzrakstījuši un nosūtījuši Ķīnas valdībai rezolūciju. Ļoti aktīvi Eiropas Parlamenta deputāte Kristīna Ojulanda no Igaunijas uzstājās Eiropas Parlamentā. Igaunijas prezidents uz Ķīnas dusmām, kāpēc viņš un kāpēc Igaunijas valdības ministri ir tikušies ar Dalailamu, skaidri atbildēja, ka Igaunija ir brīva un neatkarīga valsts, tāpēc neviens nenoteiks, ar ko tikties un ar ko netikties.
Tikmēr Latvijā ir nerakstīts premjerministra rīkojums valdības ministriem nepiedalīties divos pasākumos – 16. marta pasākumos un oficiālās tikšanās reizēs ar Viņa Svētību Dalailamu. Valdības līmenī ir paniskas bailes pat no neoficiālām vakariņām ar Dalailamu, jo, lūk, mūsu neatkarīgo, brīvo Latviju apdraudēs Ķīnas Tautas Republika. Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvis tikās ar Viņa Svētības Dalailamas vēstnieku Ziemeļeiropā nevis kabinetā vai pieņemšanas zālē, bet slepus – kafejnīcā, un pat vizītkarti nobijās dot. Tā, lūk, notiek Latvijā.
DDD: Kāda ir reakcija uz jūsu aktivitātēm, kad aizstāvat Tibetas brīvību?
J.M.S.: Ikreiz pēc manām organizētajām aktivitātēm, kad atbrauc Dalailamas vēstnieks vai premjers, vai pats Dalailama, Ķīnas vēstniecība gluži sprāgst no dusmām. Varam tikai iedomāties, cik tur ir negatīva aura un emocijas, tiek “dragātas” notas un vēstules uz ārlietu ministrijām utt.
Bet mums ir jāsaprot, ka patiesībā, ļaujot Ķīnai represēt tibetiešus, mēs radām jaunu, karstu punktu pasaules kartē, un par to savu baiļu un vienaldzības dēļ esam atbildīgi arī mēs, latvieši. Kāpēc? Tāpēc, ka šobrīd daudzi jaunie tibetieši jau ir nepamierināti ar Dalailamas politiku, jo viņi uzskata, ka Dalailamas lūgsnām rezultātu nav, viņa iecietība, līdzcietība, mīlestība ir graša vērtas, tāpēc ir jāņem rokās ieroči un jākaro. Ja nemaldos, 120 cilvēki ir ziedojuši savu dzīvi pašsadedzinoties, un tas ir ļoti nopietns solis, lai savas tautas, valodas, neatkarības vārdā tā rīkotos. Ja kāds ir nolēmis sev atņemt dzīvību un redz, ka 100 jau to ir izdarījuši, tomēr nekas nav mainījies, tad vajag tikai mazumiņu, lai šis cilvēks apkārtos ar spridzekļiem un ieietu kādā Ķīnas kazino…
DDD: Un pēc tam līdzīgi soļi tiktu sperti tajās valstīs, kuras piebalso Ķīnai?
J.M.S.: Tieši tā. Šādas tendences ir jūtamas.
Viss notiekošais liecina, ka aktivizējas jauns karstais punkts uz Zemes – Ķīnā. Šobrīd, kamēr Dalailama ir dzīvs, viņš ir labs partneris sarunām ar Ķīnu. Tagad pat otra lielākā Ķīnas tauta – uiguri, kas arī ir apspiesti, Dalailamu uztver kā savu garīgo līderi, kaut gan uiguri ir musulmaņi. Bet, ja garīgais līderis aizies, un uiguri redzēs, ka tibetieši ķeras pie ieročiem, tad varam iedomāties, kas notiks, ja to darīs arī musulmaņi. Šo problēmu saskata un paredz daudzi.
Tomēr tibetiešiem ir cerības, jo tikko amatā stājās jauns Ķīnas prezidents – jauns, izglītots cilvēks. Ir cerības, ka kaut kas uzlabosies. Es negribu teikt, ka viņš ir jaunais Gorbačovs, bet kaut kas varētu mainīties. Sji Dziņpins (ĶTR prezidents, ĶKP vadītājs) teica: “Ja tuvākajā laikā Ķīnas Komunistiskā partija nemainīsies, tad faktiski šī valsts ir nolemta sabrukumam.”
DDD: Brīvību var sasniegt tikai tā tauta, kura to patiešām grib. Pašsadedzināšanās un lūgsnas – kā vēl tibetieši izrāda pretošanos Ķīnas okupācijai?
J.M.S.: Tibetā notiek arī nelielas sacelšanās, demonstrācijas – būtībā tas arī viss, jo nekas īpašs nav iespējams. Lhasā ik pa laikam tiek noteiktas pat komandanta stundas, un pilsēta tiek slēgta. Tūristi aizbrauc uz Tibetu, redz mūkus un domā, ka tur viss ir normāli. Taču mēs ļoti labi zinām un atceramies, kā savulaik bija Padomju Savienībā – kur veda ārzemju tūristus un ko viņiem rādīja…
Starp citu, Tibetā nemaz tik vienkārši nevar iebraukt, ir vajadzīgas īpašas atļaujas. Tas nav tāpat kā aizlidot uz Pekinu vai citu pilsētu. Līdz ar to tibetiešu tautas ikdiena ir vai nu lūgsnas, piketi, demonstrācijas, kuras ātri apspiež, vai arī atteikšanās no savas identitātes un pārtapšana par ķīnieti, lai iegūtu darbu un maizi, kopā ar ķīniešiem ceļot “Lielo zīda ceļu”, kā savulaik PSRS cēla BAM-u.
Tomēr es negribu piekrist, ka tibetieši necīnās par savu brīvību. Kā jau teicu, tur notiek demonstrācijas, it īpaši jauniešu vidū. Bet ķīniešu armijas un policijas klātbūtne ātri vien šo jautājumu atrisina. Tas, ka ikdienā katrs trešais nestaigā gluži formā, vēl nenozīmē, ka viņš nav ziņotājs. Mēs arī esam piedzīvojuši šādus laikus. Ķīna pat aicināja tos, kuri zina par sava kaimiņa plānu pašsadedzināties, nākt un viņu nosūdzēt – par to tiks dota naudas prēmija.
DDD: Latvieši tik tiešām spēj iejusties tibetiešu ciešanās, jo arī mums ir bijis šāds laiks, kad izmisīgi gaidījām citu valstu palīdzību.
J.M.S.: Tāpēc Dalailama grib parādīt un apliecināt, ka ar mīlestību, ar līdzcietību var kaut ko panākt. Zināmā mērā pasaulei tas ir kā lakmusa papīrītis, jo šis ir pēdējais bastions, kurš vēl cenšas bez vardarbības kaut ko izdarīt. Šis ir zīmīgs piemērs pasaulei. Neesmu baznīcas fans, bet, ja šis bastions kritīs, tad zināmā mērā zūd jēga kristiešu nostādnei: ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Man nepavisam nepatīk pagriezt otru vaigu, un tibetiešiem arī tas varētu likties nepiemēroti…
DDD: Šis teiciens ir jāuztver garīgā nozīmē – nevis jāļauj, lai tevi piekauj, bet gan nav jājūt naids, kad tu pretojies, jo bez naida tu kļūsti spēcīgs.
J.M.S.: Saprotu, bet tā ir tik šaura līnija. Kāpēc tad lielā Ķīna baidās no viena mūka – Dalailamas? Tad iedomājieties, cik viņš ir spēcīgs – ar savu mīlestību, iecietību un lūgsnām, saukdams ķīniešus par brāļiem un māsām! Un, ja šis nebūs pareizais risinājums, tad atbilde ir rokā – ir jāņem automāts un jābliež virsū. Domāju, katrai tautai ir sava izpratne.
Bet mums ir jāatmet kalpa sindroms!
DDD: Kādu jūs redzat Latvijas lomu Tibetas jautājumā?
Jānis Mārtiņš Skuja: Mūsu uzdevums nav cīnīties par Tibetas brīvību tibetiešu vietā, bet mūsu pienākums ir veicināt viņu iespēju nosargāt savu tautu. Es to savā ziņā uzskatu par pienākuma nodošanu tālāk. Pirms divdesmit gadiem mēs ar asarām acīs lūdzāmies visai pasaulei atzīt Latvijas neatkarību. Mani draugi, ārzemju latvieši, ķēdējās pie PSRS vēstniecības sētas ar plakātiem, ar piketiem…
Latvijai šodien ar joni nav jādeklarē Tibetas neatkarība. Bet Latvijas valdība varētu oficiāli satiekties ar Dalailamu, kurš šoruden viesosies Rīgā, uzrunāt Ķīnas prezidentu, pārrunāt šos jautājumus, būtībā uzņemties vidutāja lomu, ieejot vēsturē ar vienu absolūti elegantu, pareizu lēmumu, aizstāvot Tibetu.
DDD: Vai no cilvēkiem, kas nodod paši savu tautu un valsti, sagaidīsim iestāšanos par Tibetas brīvību, ja to atklāti neatbalsta pat lielvalstis?
J.M.S.: Jautājums nav viegls. Es nemācēšu padziļināti komentēt šos procesus, kas notiek Latvijā, jo neesmu ne valdībā, ne arī valdošajās partijās. Problēmu sakne, manuprāt, ir tā, ka latvietim patīk izdabāt. Es nedomāju, ka Briselē prasa, lai latvieši skrietu pie viņiem atskaitīties un pildīt nostādnes par visiem 200%. Tāpat nedomāju, ka amerikāņi prasa Latvijas valdībai skriet pie viņiem uz vēstniecību atskaitīties. Domāju, ka tas ir latviešu kalpa sindroms: lūk, aizskriesim un būsim pirmie – kalpi teicamnieki.
DDD: Ne jau visa tauta ir tādi nelieši. Valdošajiem politiķiem ir savs personisks izdevīgums, kas liek pakalpot lielvarām un nodot savas tautas un valsts intereses.
J.M.S.: Varbūt. Bet man liekas, tā ir arī pārcentība, kas ir liela latviešu nelaime. Es domāju, ja nebūtu šīs pārlieku lielās centības, tad daudz kas notiktu citādi. Neviens mums nelika likvidēt cukurfabrikas. Bet Brisele piedāvāja – aiztaisīsiet ciet, dabūsiet miljonu. Varbūt vajadzēja pasēdēt un padomāt. Ja tas ir privāts uzņēmums, vadītājs var darīt, kā grib, bet valstij tomēr varbūt vajag parūpēties. Lietuva savas cukura ražotnes neaiztaisīja, bet Latvijas gadījumā termiņš tagad atkal ir pagarināts, ražot nav izdevīgi.
Es domāju, ka šādi segmenti ir daudzi, jo daudzi. Mēs joprojām īsti nevaram pat zvejot, cik gribam, mūsu Baltijas jūrā. Droši vien šis kalpa sindroms arī noveda pie tā, ka esam tur, kur esam.
Okupanti ir jāizraida ar likuma spēku
DDD: Iepriekš mēs runājām par Tibetas okupāciju, represijām, kas vērstas pret tibetiešu tautu, un tur ievestajiem ķīniešu viesstrādniekiem. Jūs iestājaties par Tibetas atbrīvošanu, bet ko jūs kā Rīgas domes deputāts domājat par Latvijas dekolonizāciju – par okupācijas seku novēršanu? Vai saprotat, cik ļoti tā ir nepieciešama mūsu tautai un valstij?
Jānis Mārtiņš Skuja: Jā, bet kādā formā?
DDD: Vistiešākajā – tā, lai tiktu novērstas okupācijas sekas. Tas nozīmē, ka tiem, kuri šeit ieradās okupācijas laikā, un viņu pēcnācējiem ir jādodas prom, lai neveidotos karstais punkts arī šeit, Latvijā.
J.M.S.: Mēs nevaram pateikt: “Brauc prom!” – mēs nevaram viņus izdzīt.
DDD: Kāpēc nevaram? Ar likuma spēku mēs to varam.
J.M.S.: Ja juridiski to var izdarīt, tad – jā, es to atbalstu.
DDD: Tieši juridiski to var izdarīt! Viņi šeit okupācijas laikā ir iebraukuši pret mūsu tautas gribu, tātad pretlikumīgi. PSRS nebija tiesīga šeit iepludināt savus pilsoņus – viesstrādniekus, ierēdņus un militārpersonas. Tika pārkāpta Ženēvas konvencija, arī 1920. gada Miera līgums. Un sabiedrotie – ASV, Lielbritānija – ir līdzvainīgi Latvijas okupācijā, tāpat arī Vācija, kas lielā mērā “ievārīja” Otro pasaules karu.
J.M.S.: Es piekrītu tajā daļā, ka viņi ir līdzvainīgi – viennozīmīgi. Viņi ir arī līdzvainīgi Izraēlas valsts izveidošanā un tajā karstajā situācijā, kas tur ir pašlaik. Bet jautājums, kā visu juridiski izdarīt? Iedomāsimies, piebrauc mašīna, un šoferis saka: “Jums ir jābrauc prom!” Bet, ja viņš nekāpj iekšā un nebrauc, – kas tad notiek?
DDD: Šādi jautājumi tiek regulēti ar likumu palīdzību. Tiek pieņemts Dekolonizācijas likums, kur viss ir paredzēts – kam ir jāaizbrauc, cik ilgā laikā, ar kādiem resursiem, kā tiek piesaistīti naudas līdzekļi, utt. Tiek pieņemts arī likums, kas noteic, ko darīt ar personām, kas tīši nepakļaujas un pārkāpj Dekolonizācijas likumu. Gluži vienkārši – okupantiem un kolonistiem šī valsts ir jāatstāj.
J.M.S.: Piekrītu, bet to vajag izdarīt juridiski korekti. Otrkārt, paralēli ir jābūt mehānismam, lai Latvijā atgriežas latvieši, citādi tukšās vietas aizņems ķīnieši…
DDD: Latvieši arī būs ieinteresēti atgriezties, ja šis process notiks…
J.M.S.: Viņi ir aizbraukuši ne jau tāpēc, ka te ir okupācija, viņi aizbraukuši, jo te nav darba.
DDD: Darbs tieši tad jau arī radīsies. Daudzas darba vietas atbrīvosies.
J.M.S.: Ja to tā saliek, tad, protams.
Vispirms ir jācīnās par savu valsti!
DDD: Lūk, mēs iepriekš runājām par Tibetu, bet arī mums problēmu ir pāri galvai. Mūsu tauta pavisam reāli iet bojā – it kā neatkarīgā valstī. No patiesās neatkarības diemžēl pat “smaka nav palikusi” – vien vārdi Satversmē. Latvietim drošāk šķiet cīnīties par Tibetu nekā pašam par savu tautu, jo šeit tas draud ar dažādām lielākām vai mazākām represijām. Piemēram, laikraksts “DDD” ir izslēgts no tā saucamās oficiālās aprites – ka tikai tālāk no mums. Atklāti iestājoties par dekolonizāciju, latvietis kļūst par personu non grata. Šāda attieksme, kuru saņemam no saviem tautas brāļiem un māsām, ir gluži vienkārši nožēlojama. Mēs, latvieši, taču varam vienoties, ka par savām tiesībām mums ir jācīnās kopā?
Jānis Mārtiņš Skuja: Man ir viena cita doma prātā. Es, patiesību sakot, uzskatu, ka mums būtu jālikvidē nepilsoņu statuss. Tā ir vislielākā kļūda, ap kuru mēs mokāmies. Viņiem, pieņemsim, gada laikā ir jāizvēlas pilsonība: vai nu jānoliek naturalizācijas eksāmens, vai arī jāizvēlas citas valsts pilsonība. Visiem nepilsoņiem nodokļi tiek paaugstināti, lai katrs var izvēlēties.
DDD: Bet tas taču ir amorāli un iznīcina Latviju, ja okupantiem šādi ļauj iegūt Latvijas pilsonību.
J.M.S.: Es paskaidrošu. Nepilsonis šobrīd ir ne zivs, ne gaļa, bet tiklīdz tu esi vai nu Latvijas vai citas valsts pilsonis, pret tevi var konkrēti, juridiski visprecīzāk vērsties. Ja tu esi Latvijas pilsonis, tad tu saņem sodu pēc pilnas programmas par pretvalstiskām darbībām. Ja tu esi svešas valsts pilsonis, tevi var izsūtīt. Bet nepilsoni jau nav pat kur izsūtīt.
DDD: Ir gan – kaut uz visām četrām debess pusēm! Mums jau ir vesels lērums ar pretvalstiski noskaņotiem jaunpilsoņiem, kuri nekādu “pilnu programmu” nesaņem, starp viņiem ir pat Saeimas un pašvaldību deputāti un vadītāji, kuri balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu, un arī tie, kuri parakstījās par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. CVK pat neļauj mums uzzināt, kuri varneši ir rīkojušies pretvalstiski.
J.M.S.: Piekrītu. Tas ir absolūti nepareizi.
DDD: Piektā kolonna tagad tiek pilnībā legalizēta. Vai tad Nils Ušakovs – naturalizēts kolonists – ir uzticams Latvijas pilsonis? Kaut iemācījies latviešu valodu un nokārtojis naturalizācijas eksāmenu, viņš nav latviešu tautas draugs.
J.M.S.: Protams, viņš ir ienaidnieks, viņš nav draugs.
DDD: Bet šādu personu mums netrūkst.
Kaļiņingrada – kad tiks noslēgts līgums?
DDD: Jūsu ideja, kā likvidēt nepilsoņu statusu, pamudinot viņus iegūt Latvijas pilsonību, ir kaitīga, tā ir pat graujoša. Vienīgā iespēja, kā šo jautājumu atrisināt labvēlīgi Latvijas valstij un latviešu tautai, ir panākt viņu aizbraukšanu – kā jau teicu, kaut uz visām četrām debess pusēm. Jums kā Rīgas domes deputātam būtu jārūpējas, lai vismaz tiktu noslēgts līgums starp Rīgu un, piemēram, Kaļiņingradu par krievvalodīgo izceļošanu uz turieni, jo Krievijas Federācijai ir vajadzīgi tautieši. Lūk, jūsu darbs!
Jānis Mārtiņš Skuja: Ar lielāko prieku.
DDD: Šādi man atbildēja arī Jānis Birks, kad viņš bija Rīgas domes priekšsēdētājs, tomēr nekas nenotika.
J.M.S.: Bet varbūt Kaļiņingrada negribēja parakstīt?
DDD: Nē, fakts ir tāds, ka nekas nenotika. Arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns gandrīz pirms gada intervijā solīja, ka viņš aktivizēšot Saeimas deklarāciju par okupāciju un darīšot visu, lai tā tiktu realizēta. Tur ir noteikts valdības uzdevums – veicināt repatriācijas procesus. Ja Krievijā ir repatriācijas programma, tad tai ir nepieciešami cilvēki. Piekrītat?
J.M.S.: Protams, viņi aicina. Es ministra kungam pajautāšu, kāpēc neko nav izdarījis.
DDD: Dīvaini, ka pašvaldību deputātiem, latviešiem, pašiem neienāk prātā doma palīdzēt Krievijai atgūt savus tautiešus. Tam nav vajadzīga pat īpaša drosme. Pašvaldību līmenī tas ir lieliski padarāms darbs – ar citām pašvaldībām Krievijā var noslēgt vajadzīgos līgumus, nodibināt firmas, kas praktiski nodarbosies ar pārceļošanas jautājumiem – vajag tikai iedarbināt savu domāšanu.
J.M.S.: Piekrītu, domāšana ir svarīgs instruments. Svarīgi arī ir – vai domē esi koalīcijā vai opozīcijā.
DDD: Protams, ir vajadzīga arī griba kaut ko izdarīt. Taču man ir sajūta, ka daudzu gadu garumā gan Rīgas un citu pilsētu domēs, gan valdībā, gan Saeimā politiķu darbi izpaliek, kaut gan intervijās daudzi ir teikuši: jā, jā, tiks darīts, paldies par ideju…
J.M.S.: Man ir priekšlikums. Vēl tagad, kamēr esmu deputāts opozīcijā, uzrakstīšu uz Kaļiņingradu – uz mēriju. Pajautāšu, kādas viņiem ir repatriācijas programmas u.tml. – dabūšu informāciju. Un tad šo informāciju – ceru, viņi man atbildēs – mēs arī varēsim publicēt avīzēs, lai tie, kuri nav apmierināti ar Latviju, zinātu, uz kurieni braukt prom.
DDD: Ar avīzēm nepietiks. Krievu avīzes ļoti bieži šādu informāciju publicē, bet process nenotiek. Vajadzīgs sadarbības līgums, kas to veicinātu. Krievvalodīgie gribēs braukt, ja uz to mudinās arī Latvijas puse.
J.M.S.: Man ir laba sadarbība ar Kaļiņingradu dažādos līmeņos. Reģions tur ir foršs, tur ir brīvā ekonomiskā zona, un viņi ir diezgan rietumnieciski. Bet es varu uzrakstīt vēstuli un saņemt atbildi, lai mudinātu Ušakovu. Taču smieklīgi – atbildi mēs zinām.
DDD: Mūsu avīzes lasītāji par politiķiem spriež pēc darbiem, nevis vārdiem un solījumiem. Rīgā, tāpat arī citās Latvijas pilsētās, ir jārūpējas, lai būtu latviska vide. Tāpēc jau latvieši ir palikuši tik jocīgi un negrib cīnīties par savu tautu, jo ir zaudējuši latviskuma magnētu. Cilvēkam ir jābūt garīgi ļoti spēcīgam, lai nelatviskā vidē viņš saglabātu savas tautas piederības sajūtu.
J.M.S.: Jā, protams…
Intervēja Līga Muzikante