Pērnā gada nogalē laikrakstā “DDD” Nr.24(278) bija publicēta Ievas Sentivani atklātā vēstule Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam. Vēstulē tika norādīts, ka daudziem latviešu bērniem Latvijā savos pagastos nav iespējams apmeklēt latviešu skolu, jo tur ir tikai krievu skolas. I.Sentivani uzdeva arī konkrētus jautājumus, piemēram: kad un kādā secībā tiks izveidotas trūkstošās latviešu skolas?
E.Sprūdžs šo vēstuli pārsūtīja savam partijas biedram Robertam Ķīlim, tas ir, Izglītības un zinātnes ministrijai, no kuras mūsu lasītāja ir saņēmusi komjauniešu stilā uzrakstītu patētisku atbildi – atšķirība tikai tā, ka vārdi par ceļu uz laimīgo nākotni ir aizstāti ar norādi uz kārtējo veiksmes stāstu…
Mērķtiecīgs un pakāpenisks process…
IZM atbilde Ievai Sentivani
Mazākumtautības izglītības politika pēc neatkarības pasludināšanas Latvijā iekļaujas vienotā izglītības politikā un kopīgā izglītības sistēmas attīstītībā. Mazākumtautību izglītība vērtējama kā mērķtiecīgs un pakāpenisks process, kas rada pozitīvu ietekmi uz Latvijas sabiedrības integrācijas procesu. Laika posmā no 1995. gada līdz 2004. gadam tika panāktas veiksmīgas reformas izglītībā un nozīmīgas izmaiņas nacionālās izglītības politikas izveidē, tajā skaitā mazākumtautību izglītībā. Ministrija uzsver, ka izglītības saturs izglītības programmās ir vienots. Neatkarīgi no mācībvalodas tiek ievērotas vienotas prasības valsts izglītības standartu īstenošanā. Vienlaikus ministrija uzsver, ka valsts pārbaudes darbu sistēma ir vienota, un, sākot ar 2007. gadu, valsts pārbaudes saturs 12. klases valsts pārbaudes darbos ir latviešu valodā.
Mazākumtautību izglītības iestādēs pārmaiņas bija visjūtamākās. Saskaņā ar ministrijas apkopoto informāciju ir reorganizētas 32 vispārējās izglītības iestādes, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmu, turpinot izglītības programmas īstenošanu latviešu valodā, tajā skaitā arī Zilupes vidusskolā, kurā no 1993. gada veiksmīgi tiek īstenota izglītības programma latviešu valodā.
Vienlaikus ministrija pauž viedokli, ka bilingvālā izglītība kā Latvijas veiksmes stāsts rada pozitīvu ietekmi uz Latvijas sabiedrības integrācijas procesu.
L. Sīka
Valsts sekretāra vietniece,
Struktūfondu un starptautisko finanšu instrumentu departamenta direktore,
valsts sekretāra pienākumu izpildītāja
Kurš kuru šeit “integrē”?
Ievas Sentivani atbilde IZM
Paldies par Jūsu 30. novembra atbildi uz vēstuli, kurā es interesējos par izglītību latviešu bērniem. Izlasīju Jūsu rakstīto ļoti uzmanīgi un izlobīju:
1. Izglītības ministrija rūpējas, lai t.s. mazākumtautību skolas piedāvātu izglītību okupantu, kolonizatoru un imigrantu pēcnācējiem viņu dzimtajā valodā – tā būtu okupācijas valoda, un arī pasniegtu valsts valodu, lai visi varētu nolikt 12. klases gala eksāmenu.
2. Latviešu bērniem, piemēram, Zilupē, normāla izglītība dzimtajā valodā nav paredzēta līdz vidusskolai. Tātad notiek apzināta latviešu bērnu diskriminācija. Taču diskriminācijai demokrātiskā valstī nav vietas!
3. Latviešu bērni tiek ar varu – ar likuma spēku – piespiesti mācīties okupācijas valodu. Taču arī vardarbībai demokrātiskā valstī nav vietas!
4. Ministrijas politika šajā jomā izskatās ļoti līdzīga cara laika un arī padomju laika pārkrievošanas politikai, tikai tā šoreiz tiek nosaukta “smalkā” svešvārdā – par integrāciju. Kā redzējām Rīgā, tad mazākumtautību skolās ir atļauts darboties arī Latvijai nelojāliem skolotājiem, tādējādi turpinot naidīgumu pret Latvijas valsti.
Tātad mazākumtautību skolās latviešu bērniem tiek atsavināta latviešu valoda un kultūra, nu tās vietā ir uzspiesta okupantu un kolonizatoru pēcnācēju attieksme un sadzīves normas, kuras ne vienmēr saskan ar latvisko. Tikai tad, kad šī pārkrievošana ir paveikta visas pamatskolas laikā, viņi drīkst saņemt izglītību latviešu valodā kopā ar tādiem pašiem latviešu jauniešiem, no kuriem latviskums ir jau sen izskausts.
5. Jā, šie jaunieši nu ir integrēti, bet uzdevums taču bija integrēt (asimilēt!) okupantu un kolonizatoru pēcnācējus latviešu kultūrā, nevis otrādi!
Lūdzu, paskaidrojiet, kur tad ir tā “pozitīvā ietekme” un “Latvijas veiksmes stāsts”, ja Jūsu politikas rezultātā latvieši vairs nebūs latvieši?
Ceru, ka esmu ko būtisku pārpratusi, jo man grūti ticēt, ka ministrija tīšu prātu diskriminē latviešu bērnus un viņus vardarbīgi pārkrievo.
Cieņā,
Ieva Sentivani
“Prātiņ, nāc mājās!”
“DDD” redakcijas komentārs
Izlasot Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāves vēstuli ar norādi uz veiksmes stāstu par tā saucamās bilingvālās izglītības ietekmi uz tā saucamo integrācijas procesu un viņas lepno apgalvojumu, ka Zilupes vidusskolā kopš 1993. gada veiksmīgi tiekot īstenota izglītības programma latviešu valodā, neviļus prātā ienāca bērnu iemīļotais pantiņš: “Antiņ, pūt stabulīti, prātiņ nāc mājās!” Pirms gada Zilupē 90,25 procenti referendumā nobalsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kaut arī oficiāli tiek uzskatīts, ka 25 procenti no Zilupes novada iedzīvotājiem ir latvieši. Taisnība ir Ievai Sentivani – latviešu bērni tiek “integrēti” okupantu un kolonistu “kultūrā”. Un kāda “integrācija” notiek tajos Latgales pagastos, kuros ir tikai krievu skolas – piemēram, Biķernieku, Demenes, Kalkūnes, Tabores, Laucesas, Kalniešu, Istras, Silmalas pagastos? Bet latviešu bērnudārzus šajā reģionā ir jāpameklē ar uguni. Piemēram, Zilupes novadā vienīgais ir krievu bērnudārzs.
Pirms 10 gadiem latgaļu dzejniece un publiciste Anna Rancāne rakstīja:
“Zaļesjes pagasta zemnieks, baltkrievs Boriss Veļicko ir satraukts par to, ka bērni, beidzot Zilupes vidusskolu, pietiekami labi neapgūst latviešu valodu. Grūtības esot pat Veļičko jaunākajai meitai, kura mācoties latviešu plūsmā. (..)
Mājsaimniece Ludmila Matvejenko ar sašutumu stāsta, ka netālajā Lauderu pagastā latviešu valoda netiekot mācīta arī bērnudārzā. Diemžēl diskusijā nepiedalījās neviens Zilupes skolotājs. Tomēr ne tikai skola māca valodu, bet arī vide.”
Kā citādi, ja ne par genocīdu pret latviešu tautu, var nosaukt šo Roberta Ķīļa turpināto izglītības “veiksmes stāstu”? Par Dombrovska un citu varnešu “veiksmes stāstiem” – par Abrenes atdošanu, par dekolonizācijas neveikšanu, par Latvijas nodošanu SVF verdzībā, par gaidāmu lata likvidēšanu – pat nerunāsim…