Mareks Gabrišs
10.martā tiek atzīmēta Tibetas Nacionālās sacelšanās diena, pieminot 1959.gada tibetiešu sacelšanos pret Ķīnas okupācijas varu. Ķīnas armija šo sacelšanos nežēlīgi apspieda – tika nogalināti vairāk nekā 80 000 tibetiešu. Nedēļu pēc 1959.gada 10.marta sacelšanās Tibetas garīgais un torēzējais politiskais līderis Dalailama pameta savu valsti un devās trimdā, kur izveidoja Tibetas trimdas valdību. Tibeta joprojām ir okupēta, un tibetieši piedzīvo smagus nebrīves laikus; tibetiešu cīņa par deokupāciju un dekolonizaciju notiek katru dienu.
Kādā no dokumentālajām filmām par Tibetu Dalailama atzina, ka galvenā problēma tibetiešu cīņā par Tibetas neatkarību ir fakts, ka Tibetas valsts neatkarība nekad nav tikusi starptautiski atzīta. Un arī līdz šim brīdim neviena no valstīm nav atzinusi Tibetas neatkarību – daudzu valstu vadītāji ir egoistiski gļēvuļi, kuri baidās no Ķīnas iebildumiem un sankcijām, bet Latvija vairākkārt ir paziņojusi, ka iestājas par Ķīnas teritoriālo nedalāmību.
Tibetiešu cīņa par savu valsti un brīvību ir apbrīnas vērta. Kad 1950.gada 7.oktobrī Ķīna uzbruka Tibetai un pārgāja robežai, tad pret 40 000 ķīniešu okupantiem nostājās visa Tibetas armija, kas sastāvēja no aptuveni 8000 karavīru. Gandrīz 4000 tibetiešu karavīru kaujās gāja bojā. Izrādās, ka miermīlīgie, budisma mācībai sekojošie un pasaulei ļaunu nedarošie tibetieši ir labi un drosmīgi karavīri.
Ja nedaudz atkāpjamies no raksta un velkam paralēles ar Latviju, tad mums cīņā par deokupāciju traucē tas, ka 1940.gada 17.jūnijā Latvijas armija neiesaistījās militārā cīņā pret PSRS okupantiem. Tibetas gadījumā ir citādi – viņiem bija bruņota cīņa, bet Tibeta kā valsts nebija starptautiski atzīta. No šīm kļūdām ir jāmācās un jāizdara secinājumi, lai nākotnē neatkārtotos pagātnes kļūdas. Ja mūsu zemei uzbrūk, tad mums ir jācīnās pret uzbrucējiem, nevis verdziski jāpakļaujas.
Pēc pilnīgas okupācijas 1951.gadā, kad Tibeta tika iekļauta Ķīnas sastāvā, tibetiešu brīvības cīņas nebeidzās. Ar ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes militāro darbinieku palīdzību Indijā un Nepālā tika sagatavoti tūkstoši tibetiešu partizānu un diversantu, kuri pēc apmācības posma beigām pārgāja pār robežu un iesaistījās kaujās ar ķīniešu okupantiem. Taču, kad ASV kļuva izdevīga un bija nepieciešama ekonomiskā sadarbība ar Ķīnu, tad tibetieši lielvalstu interešu vārdā tika nodoti, partizānu sagatavošana un iesūtīšana tika pārtraukta. Līdz 1969.gadam partizānu kustība bija ļoti aktīva un skaita ziņā liela, un arī asiņaina – nepilnu 20 gadu laikā kaujās krita 70 000 tibetiešu partizānu un diversantu.
Arī 2013.gadā okupētajā Tibetā notiek aktīva tibetiešu cīņa par savas kultūras, tautas un zemes brīvību: notiek protesta akcijas un dažādi gājieni, fiziski un garīgi uzbrukumi okupantiem, valdības ēku spridzināšana. Uz ēku sienām tiek krāsoti uzraksti: “Brīvību Tibetai!”, “Neatkarīgā Tibeta” u.c. Tiek izplatītas skrejlapas ar galveno aicinājumu: “Tibetai ir nepieciešama brīvība!” Policija un slepenpolicija atbild ar izsekošanu, arestiem, šaušanu, spīdzināšanu un tibetiešu demonstrantu nogalināšanu. Lai pievērstu pasaules uzmanību, daudzi tibetieši paši sadedzinās – pēdējā gada laikā pašsadedzinājušies ir vairāk nekā 100 gados jauni tibetieši.
Kopumā tibetiešu stāvoklis okupētajā Tibetā ir vērtējams kā ļoti slikts. Joprojām turpinās slepkavošanas un kultūras genocīds, tiek iznīcināti senie tempļi, tiek ierobežota reliģija un tiek aizliegta tibetiešu valoda. Pašlaik Tibetā dzīvo aptuveni 6 miljoni tibetiešu un 7 miljoni ķīniešu okupantu, starp okupantiem ir aptuveni 700 000 militārpersonu. Kopš 2006.gada, kad Tibetā uzbūvēja vairāk nekā 2000 km garo dzelzceļa līniju, katru dienu no Kīņas Tibetā ierodas 500–1000 jaunu okupantu un kolonistu. Un vienlaikus pa šo dzelzceļa līniju notiek Tibetas dabas resursu izlaupīšana – Tibetā ir milzīgas zelta, vara un urāna rūdas atradnes; Tibetā ir trešā lielākā ledus (dzeramā ūdens) rezerve pēc Antarktikas un Arktikas.
Ķīnas tautsaimniecības attīstībai ir nepieciešami milzīgi resursi un liels enerģijas daudzums – Ķīnai Tibetas zaudēšana radīs milzīgu enerģētisko un ekonomisko krīzi. Daudzi saprot, ka Ķīnas ekonomikas krīze vēl vairāk pastiprinās pasaules ekonomikas sabrukšanu un tieši tāpēc daudzas valstis ekonomisko interešu vārdā nodod tibetiešus, iestājoties par okupētās Tibetas palikšanu Ķīnas sastāvā. Tāda ir alkatīgo valstu ģeopolitika un nerēķināšanās ar mazajām tautām.
Pēdējos 20–30 gados arī paši tibetieši sāk zaudēt vienotību savos mērķos. Jau 1988.gadā, kad Dalailama runāja Eiropas Parlamentā, viņš vairs nepieprasīja pilnīgu Tibetas neatkarību, bet runāja par Tibetas reālu autonomiju, nevis fiktīvu, kāda tā esot pašlaik.
Vienkāršās tibetiešu tautas vidū valda divi galvenie uzskati, kā ir jācīnās par brīvību:
1) tikai ar garaspēku;
2) gados jaunie tibetieši uzskata, ka garīgā pretestība nenes augļus un ir jāpāriet pie vardarbīgām metodēm, arī fiziski iznīcinot ķīniešu okupantus un kolonistus.
Dalailama uz “karotāju” ierosinājumu atbild ar atziņu, ka “vardarbība radīs jaunu vardarbību”, un norāda, ka arī nevardarbīgā pretestība ir nesusi augļus. Pasaules iedzīvotāji esot nostājušies tibetiešu pusē, tāpat paši ķīnieši ir saviļņoti no tāda “mīlestības pret pretinieku” fenomena. 2004. gada oktobrī žurnāla “Time” intervijā Dalailama saka: “Pašlaik diezgan daudzi ķīnieši izrāda interesi par tibetiešu kultūras un garīguma saglabāšanu. Tibetiešu garīgums, visumā ņemot, ir Ķīnas garīguma sastāvdaļa, un Tibetas kultūras saglabāšana var bagātināt Ķīnu.” Dalailama uzsver, ka aizvien vairāk ķīniešu intelektuāļu, mākslinieku un rakstnieku izrāda izpratni un atbalstu viņa vidusceļa pieejai Tibetas un Ķīnas savstarpējo problēmu atrisināšanā. Šī vidusceļa pieeja nozīmē nevis pilnīgu neatkarību, bet jēgpilnu autonomiju, lai tiktu saglabāta Tibetas kultūra, valoda un apkārtējā vide. Dalailama meklē sabiedrotos starp ķīniešiem, un reizēm šiem meklējumiem ir panākumi.
2011.gada 27.aprīlī par Tibetas trimdas valdības premjerministru tika ievēlēts starptautisko tiesību eksperts Lobsangs Songajs, kurš pārņems politiskos pienākumus no Dalailamas. Lai gan Dalailama oficiāli atteicies no tibetiešu politiskā līdera lomas, viņš paliek tibetiešu reliģiskais un garīgais līderis. 2012.gada 8.martā Lobsangs Songajs igauņu laikraksta “Eesti Päevaleht”žurnālistam Rojam Strideram intervijā norādīja par t.s. vidusceļa pieeju un pilnīgu Tibetas neatkarību: “Tibetiešu sabiedrībā ir grupa, kas nostājas par neatkarību, pilnīgu atdalīšanos no Ķīnas. Taču Viņa Svētība Dalailama, balstoties uz pragmatismu un kopējām interesēm, aizstāv Vidusceļu, kas ir brīvs no galējībām, brīvs no neatkarības un no otras galējības, kas, kā zināt, ir koloniālisms. Proti, Vidusceļš ir patiesa autonomija Ķīnas konstitūcijas ietvaros, neapstrīdot Ķīnas suverenitāti un teritoriālo integritāti. Tādējādi Ķīna ir ieguvēja. Ķīna paliek neskarta, tibetieši ir laimīgi, iegūdami autonomiju un līdz ar to savu identitāti, kultūru, valodu – pamata brīvības. Vinnētājas ir abas puses.”
Tibetieši ir sapratuši un zina, ka liktenis ir tikai un vienīgi viņu pašu rokās. Viņi ir palikuši vieni, bet tik un tā cīnās. Arī latviešiem ir jāpalīdz šajos tibetiešu centienos, jo 20. un 21.gs. likteņa pārbaudījums latviešiem un tibetiešiem ir vienāds – okupantu un kolonistu padzīšana no savas zemes. Praktiski tibetiešiem varam palīdzēt jau šodien – boikotējot Ķīnā ražotās preces.