Līga Muzikante
“DDD” galvenā redaktore
Latvijas valsts konstitucionālajā tiesību aktā – Saeimas deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā – ir stingri noteikts, ka Latvijas valdības pienākums ir rūpēties par latviešu leģionāru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. Tātad saskaņā ar valsts pamatlikumu nav pieļaujama latviešu leģionāru pulgošana, noniecināšana, apmelošana un tamlīdzīgas darbības. Taču šis tiesību akts (tāpat kā Saeimas deklarācija par okupāciju) ir nozudis dziļajās Ministru kabineta atvilktnēs.
Šogad 16. martā sarkanie fašisti, kuri sevi pavisam neadekvāti ir nosaukuši par “antifašistiem”, blakus Brīvības piemineklim bija uzslējuši karātavas, skaļruņos atskaņoja dziesmas krievu valodā un lasīja sarkanā fašisma ideoloģijas cauraustu melu lekciju par “leģionāru noziegumiem”. Nav jābūt tiesību ekspertam, lai atzītu, ka tā bija klaja necieņas paušana un neslavas celšana latviešu leģionāriem, ko aizliedz mūsu valsts pamatlikums. Būtībā balamutes apgānīja arī Brīvības pieminekli, un tas notika ar naturalizētā okupanta Nila Ušakova svētību neskaitāmu policistu aizsegā.
Nezinu, kur leģionāru gājiena laikā bija “nolīdis” katrs ministrs, taču, redzot sarkano fašistu ārdīšanos mūsu valsts svētvietā, viņiem bija mudīgi jātiek laukā no “cisām”, lai aizvāktu okupētājvalsts nekauņas no Brīvības pieminekļa. Okupantu bļauri jeb “maita krieva” personificējumi – lielkrievu šovinisti un pārkrievoti cionisti – visvairāk iespļāva sejā tieši bezzobainajai valdībai ar Dombrovski priekšgalā un Saeimai, kas nejēdz pildīt pašu pieņemtās deklarācijas, daudzu gadu garumā pieļaudami latviešu leģionāru goda un cieņas aizskārumus. Sašutumu radīja arī daudzie policisti, kas nevis apklusināja zaimotājus, bet rīkojās gluži pretēji un kā sarkano fašistu pakalpiņi aizturēja latviešus, kuri mēģināja izdarīt to, ko bija jādara ikvienam godprātīgam likuma kalpam – jāatslēdz strāva bļaujošajiem skaļruņiem. Interesanti, ko par šo jauno “maita krieva” spļāvienu saka nopelniem ne-bagātais “samierinātājs” – Valsts prezidents Andris Bērziņš? Lielu spļāviena šalti savā sejā ir saņēmis arī viņš.
Gribētos atzinīgi uzsist uz pleca deputātam Jānim Dombravam, jo viņš norāva okupantu aģitbrigādes plakātus no karātavu statīviem. Tomēr prieku par deputāta rīcību aizēno fakts, ka viņa pārstāvētā partija ir novērsusies no katra tautas kalpa pienākuma veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Lielkrievu šovinisma sērga mūsu valstī vēršas plašumā, par to liecina arī okupantu spļāvieni 16. martā – gan fiziskie, gan morālie. Bet šis neatkarīgai valstij neiedomājamais ārprāts notiek tikai tāpēc, ka vēl joprojām nav novērstas okupācijas sekas. Nebūtu spļāvēju, nebūtu arī spļāvienu!
Jāatgādina, ka gandrīz pirms gada tieslietu ministrs Jānis Bordāns apsolīja “DDD” lasītājiem rūpēties, lai beidzot tiktu pildīta Saeimas deklarācija par okupāciju un noslēgts līgums ar Krieviju par kolonistu repatriāciju, taču nekādi darbi šiem vārdiem nav sekojuši. Starp citu, 16. martā, vērojot sarkano fašistu uzstāšanos pie Brīvības pieminekļa, es atgādināju blakus stāvošajam Saeimas deputātam Raivim Dzintaram par neveikto dekolonizāciju, kas vienīgā apturētu šo neprātu. Viņš atbildēja, ka nekad neesot teicis, ka ir pret dekolonizāciju. Es aizrādīju, ka viņš nekad nav teicis arī to, ka ir par dekolonizāciju. Tad Saeimas deputāts man atcirta: “Pasaki, kā to veikt!?”…
Ja Raivis Dzintars lasītu avīzi “DDD” un gribētu veikt dekolonizāciju, tad viņam šāds jautājums nerastos, viņš man nīgri neatcirstu. Pirmais, ko viņš darītu, būtu tieslietu ministra apsolīto darbu realizēšana dzīvē. Otrais, mēs visi beidzot sadzirdētu, kā Raivis Dzintars no Saeimas tribīnes un masu saziņas līdzekļos pauž svētīgos vārdus: “Ir jāveic Latvijas dekolonizācija, “VL-TB/LNNK” jau izstrādā vajadzīgo likumu.” Trešais, Raivis Dzintars vērstos pie tautas, aicinot katru latvieti ikdienā parādīt stingrību pret okupantiem, iziet ielās, lai paustu atbalstu Latvijas dekolonizācijai un piespiestu valsts varu to realizēt. Vai šie trīs sākuma soļi, pēc kuriem tiktu sperti nākamie, ir par grūtu tautas kalpam? Vai bailes no bubuļa, ka “Eiropa un Krievija mūs nesapratīs”, ir paralizējušas jebkuru vēlēšanos nodrošināt mūsu tautai un valstij nākotni? Bet varbūt gluži vienkārši ir naivi gaidīt godprātīgu darbu no cilvēkiem, kuri uz to nav spējīgi? Nesenais iztapīgais “VL-TB/LNNK” balsojums par eiro ieviešanu un pret lata saglabāšanu, tātad par būtiskas neatkarības daļas zaudēšanu, ierindo šo partiju turpat, kur atrodas visi pārējie varas “dūdieviņi”, kuriem trūkst jebkādas drosmes un svarīgi šķiet tikai savi krēsli un politiskās izrādes, nevis latviešu nācijas patiesās intereses un vajadzības. Diemžēl.
Šajā laikraksta numurā lasiet arī citu 16. marta gājiena dalībnieku domas.
Huligānisms pie Brīvības pieminekļa
Aivars Brīze, Mūziķis
16. martā es jutos pazemots, ka manā valstī pie Brīvības pieminekļa okupanti ar dažiem pārkrievotiem žīdiem priekšgalā mani aplej ar samazgām. Tas bija terors pret latviešu tautu. Mani šokēja policijas rīcība, kura aizstāvēja šos neliešus. Šajā situācijā būtu jāatkāpjas ne tikai iekšlietu ministram, bet visai valdībai, kuras politika pieļauj latviešu pazemošanu savā valstī.
Tā nebija nejauši sarīkota akcija. Tā saucamie “antifašisti” gaidīja brīdi, kad pie Brīvības pieminekļa atnāks vecie leģionāri, lai apdullinošā skaļumā atskaņotu padomju laika dziesmas krievu valodā un absurdus apvainojumus par “žīdu šaušanu”. Manuprāt, vecajiem vīriem tas bija šoks un pazemojums. Diemžēl reakcija no latviešu puses nebija tik operatīva, kā vajadzēja. Ja latviešu jaunieši momentāni būtu reaģējuši, viņi paspētu vēl līdz policijas specvienības ierašanās visu pārtraukt, sabojājot skaņas pastiprinātājus un plakātus. Varu tikai iedomāties, kas notiktu, ja latvieši ko līdzīgu sarīkotu 9. maijā – mūs gluži vienkārši nosistu! Viņi ar mums neauklētos, viņi nedziedātu mums dziesmiņas un nedejotu dejiņas… Kad būtu tikuši galā ar mums, tad gan viņi uzrautu “Katjušu”.
Par policistiem, kas tur aizstāvēja krievvalodīgos provokatorus, pat runāt negribas. Atrunāties, ka tāda bija pavēle, ir amorāli, jo viņi taču zvērējuši uzticību šai valstij. Vai viņi nezina, kādā valstī viņi dzīvo? Nevar akli pakļauties visām absurdajām pavēlēm. Vai tad viņi izpildītu pavēli, ja kāds viņiem liktu slepkavot? Acīmredzot slepkavotu.
Policisti nebija uzdevumu augstumos – viņiem vajadzēja, pirmkārt, reaģēt uz situāciju kā Latvijas pilsoņiem. Vismaz kā profesionāļiem viņiem bija jāredz, ka tā ir provokācija. Policijai bija nekavējoties jāapklusina apdullinošais troksnis un jāarestē visi, kuri piedalījās šajā huligānismā. Bet viņi rīkojās gluži pretēji, aizsargājot no gājiena dalībniekiem strāvas ģeneratoru. Kad devāmies prom no Brīvības pieminekļa, gājām garām vietai, kur visi policisti pulcējās – viņi gandrīz visi runāja krieviski. Kādas valsts policija tā bija?
Diemžēl nav jēgas gaidīt no tā saucamajiem latviešu politiķiem drosmīgu un taisnīgu rīcību, lai nākamajā gadā šādas provokācijas vairs nebūtu iespējamas, jo lielākā daļa ir nodevēji un gļēvuļi. Piemēram, internetā izlasīju deputāta Ata Lejiņa murgus par 16. martu un varu tikai uzdot jautājumu: vai viņš patiešām ir latvietis?
Vienīgais secinājums pēc 16. marta ir tāds, ka tik ilgi, kamēr nebūs veikta Latvijas deokupācija un dekolonizācija, nekas nemainīsies. Cilvēkiem ir jābeidz dzīvot ilūzijās, ka iespējama kaut kāda sadzīvošana, ka mīļā miera labad dažās lietās jāpiekāpjas! Bez dekolonizācijas, bet likumīgas kolonistu patriekšanas no Latvijas nekas nemainīsies. Ikvienam latvietim ir jāapzinās, ka nedrīkst stāvēt malā un vienaldzīgi noskatīties – ikvienam ir jāpiedalās 16. marta pasākumā, un ne tikai, lai godinātu mūsu tautas varoņus, kuri ir atdevuši savas dzīvības par mūsu Tēvzemi, bet arī, lai parādītu, ka šodien tāpat esam gatavi aizstāvēt un cīnīties par savu zemi un tautu. Cieņai pret savas tautas varoņiem, Tēvzemes mīlestībai ir jābūt vērtību sistēmas pamatā.
Neveiktās dekolonizācijas sekas
Leons Laitāns, Zemnieks
Šogad provokācija pie Brīvības pieminekļa bija speciāli organizēta. Politiķiem tagad ir uzdevums valdības līmenī panākt, lai šādas latviešus apkaunojošas akcijas pie Brīvības pieminekļa, kur jānāk ar svinīgu un svētu sajūtu sirdī, vairs nenotiktu. Ja nepieciešams, iekšlietu ministram Kozlovskim ir jāatkāpjas, jo tieši policisti aizstāvēja krievvalodīgo provokatoru skaļo akciju pie Brīvības pieminekļa. Policija tagad attaisnojas, ka tā saucamo “antifašistu” akcija bija saskaņota. Vai tas nozīmē, ka tādēļ drīkst darīt jebko?
Tas, ko piedzīvojām pie Brīvības pieminekļa, bija kaut kas neiedomājams! Rīgas dome ar Ušakovu priekšgalā, lepni paziņojot, ka atļaus 16. marta piemiņas pasākumu, patiesībā plānoja nekaunīgu provokāciju. Nezinu, kas notiktu tad, ja latvieši ko līdzīgu sarīkotu 9. maijā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa. Visticamāk mēs tiktu momentāni apklusināti. Lai arī daži 16. marta gājiena dalībnieki centās apklusināt provokatorisko tā saucamo antifašistu akciju, mums, latviešiem, tomēr nav ne tādas “kultūras” pakāpes, ne mentalitātes, lai brutāli uzbruktu.
Varētu vēlēt “Visu Latvijai!” un TB/LNNK deputātiem nākamgad 16. martā saskaņot ar Rīgas domi un aicināt pie Brīvības pieminekļa mūsu kora dziedātājus, diriģentus, lai visi kopā nodziedātu Jāņa Norviļa “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai” un Jāņa Mediņa “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”. Manuprāt, šī būtu īstā diena, kad pulcēties visiem pie pieminekļa un dziedāt tieši šīs dziesmas, kas tautai ir tuvas, jo izsaka svētās mīlestības jūtas pret Tēvzemi.
Krievvalodīgo kolonistu huligānisms pie Brīvības pieminekļa ir sekas tam, kas notiek valsts pārvaldībā. Šāda visatļautība, ņirgāšanās par latviešiem ir bēdīgi slavenās integrācijas sekas, par kurām būtu jāatbild visiem tiem, kuri bija un joprojām ir pie varas.
16. martā kārtējo reizi pārliecinājos, cik ļoti nepieciešams veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Ja kāds vēl līdz šim šaubījās, tad, manuprāt, pie Brīvības pieminekļa piedzīvotais izkliedēja jebkādas šaubas. Ikvienam latvietim tas ir jāapzinās un 16. martā – mūsu tautas varoņu piemiņas un godināšanas dienā – jābūt pie Brīvības pieminekļa, apliecinot, ka esam gatavi turpināt viņu cīņu par patiesi brīvu un neatkarīgu Latviju.
Bailuļi vai nelieši?
Valters Rudzītis, Zemnieks
Tā saucamo antifašistu huligāniskā akcija pie Brīvības pieminekļa bija klaja leģionāru noķengāšana – Rīgas domes sarīkota provokācija. Diemžēl tās ir sekas tagadējās varas gļēvajai un antilatviskajai, kolonistus saudzējošajai politikai. Es tiešām nesaprotu, vai pie varas esošie baidās, vai patiesi ir tik lieli nelieši, ka nedomā ne par Latviju, ne par latviešu tautu?!
Lietas, kas raisa pārdomas
Elita Veidemane, “NRA” galvenās redaktores vietniece
Tas, kas 16. martā notika pie Brīvības pieminekļa, bija ne tikai emocionāla vardarbība pret cilvēkiem, kuri piemin latviešu leģionārus – dzīvos un aizgājušos, tas bija truls, deģeneratīvs huligānisms, ko apzināti veica ne tikai “antifašistu” mītiņa organizētāji, bet arī atļaujas devēji šim “pasākumam”, proti, Rīgas dome. Atļaut vienlaikus un vienā vietā notikt diviem konfrontējošiem pasākumiem – tā ir vai nu politiska aprobežotība, vai apzināta provokācija.
Bet ir lietas, kas raisa pārdomas. Pirmkārt, LR policijas cītīgā nostāšanās “antifašistisko” huligānu pusē, otrkārt, mūsu pašu nespēja skaidri noformulēt savu attieksmi pret vēsturi. Par pirmo nebrīnos, bet otrā lieta skumdina: pat pēc drausmīgās, pazemojošās “antifašistu” ņirgāšanās par leģionāriem un viņu atbalstītājiem atrodas cilvēki (latvieši!), kas, nebūdami pie Brīvības pieminekļa 16. martā, atļaujas vīzdegunīgi pasmīnēt par tiem, kuri tur bija un kuriem nācās ārprātīgos decibelos noklausīties ne tikai kaut kādu padomjlaiku dziesmu, bet arī melus par leģionāriem.
Ja latvieši 9. maijā dotos uz Pārdaugavas karātavu laukumu un tur ar skaņu pastiprinošām iekārtām sāktu lasīt lekciju par to, cik miljonus cilvēku noslepkavojis Staļins un viņa rokaspuiši un cik sieviešu Otrajā pasaules karā izvarojusi padomju armija, diez vai pietiktu ar nedēļu. Bet mums neviens neļautu nolasīt šādu lekciju, un diez vai 9. maija dzertiņa dalībnieki aprobežotos tikai ar miermīlīgām dziesmām, lai mums aiztaisītu mutes.
No sirds dzīlēm skanēja:
“Mēs sitīsim tos utainos…”
Valentīna Pozņaka, LNF biedre
Tuvojoties Brīvības piemineklim, sākotnēji pat neaptvēru, kas patiesībā notiek, jo normāls cilvēks nespēj iedomāties, ka kāds varētu atļaut šādas nekaunīgas un latviešus pazemojošas provokācijas pie Brīvības pieminekļa. Visapkārt bija tik daudz policistu, ka šķita neiespējami, ka tas notiek patiesībā. Kad sapratu, kas notiek, no savām sirds dzīlēm es sāku dziedāt dziesmu, kuru reiz dziedāja latviešu puiši, kas cīnījās par Latviju un latviešu tautu, – “Mēs sitīsim tos utainos…”, un cilvēki man pievienojās. Protams, tas neapklusināja naidpilnos kolonistus un okupantus, taču tas bija mūsu gara protests.
Uzskatu, ka pēc 16. marta notikumiem būtu jāatkāpjas ne tikai Kozlovskim, bet visai valdībai. Tieši valdība ir atbildīga par to, ka joprojām Latvijā nav veikta deokupācija un dekolonizācija, ka par latviešiem ņirgājas pat pie Brīvības pieminekļa. Paskatoties uz Dombrovski, man metas nelabi. Kā viņš spēj mierīgi naktīs gulēt, apzinoties, kādu ļaunumu nodara savai tautai ne tikai ekonomiskā ziņā, bet arī morālā?! Neticu, ka pie varas esošie pilnīgi nekā nesaprot, ko patiesībā dara, aicinot uz integrāciju, piešķirot pilsonību starptautiskiem noziedzniekiem, nozieguma līdzdalībniekiem – kolonistiem un okupantiem, iznīcinot latviešu tautas nacionālās vērtības. Esmu nesapratnē, kāpēc joprojām ir tik daudz vientiesīgu cilvēku, kuri uzticas šādām valdībām, dzied viņiem līdzi, piemēram, par nepieciešamību ieviest eiro. Laikam bailes ir sastindzinājušas latviešu sirdis, padarot viņus par nožēlojamām, padevīgām būtnēm, kurām ir pilnīgi vienalga, ka kolonisti un okupanti apgāna visu, kas mums ir svēts.
Novēlu latviešiem beidzot aptvert, ka mēs neesam vēl atguvuši savas valsts neatkarību. Pat policija aizstāv nevis latviešus, bet naidīgus krievvalodīgos kolonistus, kuri nesodīti pie Brīvības pieminekļa var apvainot latviešus noziegumos pret cilvēci.
Vai arī policijā darbojas bezmugurkaulnieki?
Andris Petrovs, Žurnālists
Par Latviešu leģionāru piemiņas dienu – 16. martu – var izteikties visdažādākajās kategorijās, kas teksta ziņā aizņemtu neskaitāmas lappuses, tāpēc šoreiz sākumā palūkošos caur dažu dīvainu salīdzinājumu prizmu.
16. marts bieži ar pretmetiem tiek salīdzināts ar 9. maiju, proti, cik solīdi tiek pieminēti latvju karavīri un ar kādu balagānu tiek slavināti latviešu slepkavas un okupanti, kuri nodarbojās ar bandītismu visās tā izpausmēs. Bet vai šie datumi vispār ir salīdzināmi? Kā var salīdzināt cilvēkus, kuri cīnījās par savu valsti, ar cilvēkiem, kuri to okupēja, kuri slepkavoja tās pamatiedzīvotājus, kuri nodarbojās ar izvarošanām, laupīšanām, graušanām, marodierismu utt.? Tas patiesi šķiet dīvaini. Vēl dīvaināk ir tas, ka līdz pat šim brīdim 9. maijs nav aizliegts ar likumu – šajā datumā taču tiek slavināta Latvijas okupācija! Bet, kā zināms, likumus pieņem Saeima. Un ko gan mēs varam gaidīt no, piedodiet, bezmugurkaula glumekļu masas, kura pat Latviešu leģionāru piemiņas dienu nespēj atzīt par oficiāli atzīmējamu datumu?
Šā gada 16. marts paliks atmiņā ar okupantu īpašu nekaunību un kārtējiem meliem. Vispār nav izskaidrojams, kā policija varēja pieļaut, ka pie Latvijas neatkarības simbola – Brīvības pieminekļa – tika popularizēta Latvijas okupācija??? Ir jau ierasts, ka visas planētas noziegumus okupanti piedēvē latviešu leģionāriem, pirms tam noziegumu skaits tiek pareizināts kā minimums ar 100 (salīdzinājumam paņēmu pērnā gada 16. marta piemēru, kad kāds okupants, turēja plakātu, kurā bija teikts, ka leģionāri Salaspilī nogalinājuši 78 000 ebreju, taču zināms, ka Salaspils nometnē, kā liecina vēsturiskie avoti, bojā gāja no 500 līdz 1000 ebreju). Īsāk sakot, vēlos pateikt, ka, saskaņā ar okupantu murgojumiem, sanāk, ka latviešu leģionāri ir nogalinājuši tik daudz cilvēku, cik vispār uz planētas nekad nav bijis. Taču šī gada okupantu meli izpaudās ne tikai skaitļos, bet arī faktos. Tā, piemēram, vairākkārt leģionāriem tika piedēvēti Arāja noziegumi, taču visiem ir zināms, ka Viktors Arājs bija SS šturmbanfīrers, kurš kopš 1941. gada darbojās Vācijas drošības policijā, bet latviešu leģions tika izveidots tikai 1943. gadā. Pavisam dīvaini ebreju slepkavībās tika apvainots latviešu aviators Herberts Cukurs, kurš daudzos avotos ir minēts kā ebreju glābējs.
Pēc šā gada Latviešu leģionāru atceres dienas ir vēlme uzdot daudzus jautājumus, taču galvenais būtu tāds: vai Latvijai vispār ir vajadzīga policija, ja tā pie valsts neatkarības simbola – Brīvības pieminekļa – brīvi ļauj izpausties okupantu un latviešu slepkavu aizstāvju bandai, kas atklāti nostājas pret Latvijas neatkarību un uzbrūk cilvēkiem, kuri cīnījās par Latvijas brīvību?
Nožēlojami un pretīgi…
Steidzīte Freiberga, LNF priekšsēdētāja vietniece
16. marts allaž ir bijis pārbaudes akmens mūsu valsts vadītājiem un politiķiem. Un nekad viņi nav parādījuši mugurkaulu un rūpes par savu tautu. Viņi ir apliecinājuši vienīgi negodu un necieņu latviešu tautai.
Šogad krievvalodīgie, fašistiskie okupanti kārtējo reizi banāli iespļāva galvenokārt tieši mūsu valsts pārvaldītāju (kas ir tik centīgi iztapt okupantiem) ģīmjos. Šo brutālo, skaļo okupantu akciju pie Brīvības pieminekļa, lai neļautu latviešiem godināt savus brīvības cīnītājus, vēl apsargāja mūsu drošības orgāni (?!). Nespēju iedomāties, ka vēl kādā valstī pasaulē kolonisti drīkstētu kaut ko tādu atļauties – rupji demoralizēt pamattautas piemiņas pasākumus, kā tas notiek Latvijā. Vai tiešām nav kauna rādīt pasaulei kaut ko tik absurdu – tādu okupantu visatļautību!? Ar “smirdošu koku” likuma ietvaros okupantus būtu likumīgi jāpadzen no šejienes, kā to jau ir darījušas citas tautas, atbrīvojot savas zemes, nevis jāgādā par viņu neaizskaramību!
Nožēlojamas ir arī mūsu politiķu un politologu (kā Ījaba) “gudrību pērles”, ka 16. marts esot kaut kāds politiķu izdevīgums, un pasaule, lūk, nekad nesapratīšot…
Politiķiem tas varētu būt izdevīgi vienīgajā gadījumā, proti, ja viņi parādītu izpratni, ka 16. marts ir moments, kurš apliecina, ka mūsu tauta vēl nav izcīnījusi patiesu brīvību, par ko karoja nacionālie brīvības cīnītāji, jo okupanti vēl bradā mūsu zemi un piesmej latviešu tautu. Tātad cīņa vēl nav galā – mums tā ir jāturpina līdz okupācijas seku likvidācijai. Ja politiķi to atbalstītu – tauta noteikti saprastu un nestu viņus uz rokām.
Bet, ja uztraucamies, ka kaut ko pasaule nesapratīs, tad vispirms ir jāuzpļauj visām taisnīguma un brīvības cīņām vēsturē un jāiet rāpus – zemāk par zāli. Šādu stāvokli mūsu varturi un politikāņi tagad ir ieņēmuši un uzspiež arī tautai. Šāda veģetācija ir nožēlojama un pretīga! Kur tad paliek Radības kronis (cilvēks), kas iet evolūcijas ceļu?!
Kā tas ir iespējams, ka valsts vadītāji tik ļoti neieredz savu tautu, lai uz ceļiem rāpotu kolonistu priekšā?! Runāt par sirdi šeit ir lieki – tik cildena kvalitāte kā sirdsgudrība, viņiem ir gājusi secen. Bet vēl ir saprātīgums. Un, ja valsts pārvaldītājiem nav tik daudz saprāta, lai apjēgtu, ka ikvienam cilvēkam, it īpaši valsts vadībai, primārais uzdevums ir savas tautas pastāvēšana un attīstība – nu, tad ir jālaižas uz grunti ar visu dziesmu grāmatu un dančiem!