Saruna ar ekonomistu, uzņēmēju Vilni Zakrevski

 

Psihes manipulācijas par eiro ieviešanu

 

DDD: Valdība iegulda daudz naudas, lai cilvēkiem “izskalotu smadzenes” par

 akūto nepieciešamību nomainīt latu pret eiro. Spēlējot demokrātiju, cilvēkiem netiek dota iespēja sabiedriskajos plašas saziņas līdzekļos vienlīdz daudz izteikties arī tiem, kuri ir pret eiro ieviešanu. Jūs esat viens no ekonomistiem, kurš eiro ieviesēju emocionāli tukšajiem argumentiem spēj sniegt ar skaitļiem pamatotus, loģiskus argumentus.

Vilnis Zakrevskis: Mēģinu tos darīt zināmus cilvēkiem visos iespējamos veidos – šis laikraksts būs vēl viena iespēja.

V.Z.: Visus tos valdības solītos ieguvumus no eiro ieviešanas varu sadalīt trijās daļās.

Vienu daļu veido ļoti niecīgi, nenozīmīgi ieguvumi, kuri tiek padarīti par nozīmīgiem. Kā salīdzinājumu varu minēt uzpūstu popkorna graudu, kas turklāt vēl ielikts peļu slazdā. Nožēlojamākais ir tas, ka par šiem niekiem būs jāmaksā ļoti augsta cena. Otrajā daļā ietilpst spekulācijas, kuru piepildīšanās varbūtība, pat esot lieliem optimistiem, nav lielāka par piecdesmit procentiem. Trešā daļa ir pilnīgas muļķības…

DDD: Domāju, ka laikraksta “DDD” 

lasītāji jau ir pret eiro ieviešanu, taču jūs, tēlaini izsakoties, varētu cilvēkus apbruņot ar spēcīgiem argumentiem.

DDD: Melo, acīs skatīdamies, un cer, ka noticēs.

V.Z.: Neatceros, kurš teica, ka jebkuri meli, kas tiek atkārtoti pietiekami daudz reižu, kļūst par patiesību. Nevajag aizmirst, ka ir tāda nopietna zinātne – sociālā antropoloģija, kas ļoti smalki ir izpētījusi cilvēku domāšanu, psihi, un šie pētnieki zina, kā tā darbojas. Vienīgais veids, kā mēs varam kaut mainīt, ir izplatīt patiesību no mutes mutē – stāstot aizvien vairāk cilvēkiem, ko patiesībā Latvijai nesīs eiro ieviešana.

Esmu internetā izveidojis informācijas lapu http://www.makroekonomika.org/, kurā es publicēju faktus, grafikus, viedokļus un argumentētus pētījumus.

DDD: Manuprāt, valdības pārstāvji, ekonomisti bieži vien manipulē ar cilvēkiem, izmantojot terminus, kurus vienkāršie iedzīvotāji nemaz nesaprot, nezina to patieso jēgu un būtību.

V.Z.: Spilgts piemērs ir līdz apnikumam nodrāztais vārdu salikums “strukturālās reformas”, kuras Latvijā reāli nekad nav notikušas, kurām nekad nav bijis reāls plāns, taču visur tiek sludināts – esam veikuši strukturālās reformas. To sludina ne tikai televīzijā, radio un presē, bet Dombrovskis pat savā tā sauktajā grāmatā lielās, kā mēs esam pārvarējuši krīzi, veicot strukturālās reformas. Pat Starptautiskais Valūtas fonds nekautrējas stāstīt, ka Latvija ir veikusi ievērojamas strukturālās reformas…

Pāris vārdos pateikšu, ko nozīmē strukturālas reformas. Strukturālas reformas ir izmaiņas valsts ekonomiskajā politikā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi. Tās ietver uzlabojumus institucionālajā ietvarā un regulējumā un valdības politikā, lai uzlabotu tautsaimniecības PRODUKTIVITĀTI, veicinātu KONKURENCI (vienlaikus aizsargājot perspektīvos sektorus), un stimulējot INOVĀCIJAS. Tas nozīmē valsts pārvaldes un likumdošanas pārveidošanu, kas veicinātu labi funkcionējošu un konkurētspējīgu uzņēmējdarbību, efektīvi funkcionējošu un regulētu finanšu tirgu, iedzīvotāju nodarbinātību un izglītības iespējas, ilgtspējīgu MVU (mazo un vidējo uzņēmumu) attīstību, reģionālo integrāciju, efektīvu sociālo aizsardzību un citu valstiski svarīgu uzdevumu izpildi.

Strukturālās reformas nozīmē pamatfaktoru attīstīšanu visos stratēģiskajos tautsaimniecības sektoros – ražošanā, lauksaimniecībā un pakalpojumu sfērā. Tās nozīmē investīcijas jeb ieguldījumus infrastruktūrā un cilvēkkapitālā, arī izglītībā, prasmju attīstīšanā un veselībā. Kas no tā visa ir izdarīts?

Strukturālās reformas NAV valsts izdevumu aritmētiska “griešana”, slimnīcu un skolu likvidēšana, reģionu depopulācija un nodokļu palielināšana atlikušajiem iedzīvotājiem, lai segtu “Pareksa” zaudējumus un saglabātu partiju “siles”.

 

Eiro zona – tas ir politisks projekts

 

DDD: Kāpēc Eiropas Savienībai vispār vajadzēja ieviest savu valūtu – eiro? Vai tiešām jau pašā sākotnē šī ideja bija nelietīgs krāpniecības plāns?

Vilnis Zakrevskis: Ir jāsaprot, ka eiro zona ir politisks projekts, kas tika perināts ilgi un dikti. Neraksim tās saknes, kas bija pagājušā gadsimta sākumā, bet paraudzīsimies, kad tas radās reāli. Bija divi vīri – Miterāns un Kols, tā teikt, pēckara bērni, kuri gribēja, lai nekad vairs nebūtu kara. No ekonomikas viņi reāli pilnīgi neko nesaprata – apmēram, kā Dombrovskis, varbūt vēl sliktāk. Protams, viņiem bija vesels bars padomnieku – ekonomisti, kuri par atbilstošu atlīdzību vienmēr ir gatavi darīt visu. Diemžēl tā ir valsts angažēto ekonomistu viena no raksturīgākajām iezīmēm, jo kas tad maksā algu ekonomistiem, kuri nodarbojas ar makroekonomiskiem jautājumiem? Tā vai citādi, bet vara ir tā, kas viņiem maksā. Tādi ekonomisti, kuri saka patiesību, valstij nav vajadzīgi.

DDD: Tātad Miterāna un Kola padomnieki bija, ja tā var teikt, galma ekonomisti, kuri par katru centu cenšas īstenot valstu vadītāju politiskās iegribas.

V.Z.: Viņi noteikti visu mūžu bija strādājuši valsts darbā, tādēļ teica: ideja ir laba, taisām eiro zonu ar vienotu valūtu, tiks likvidēts valūtas risks, citādi var notikt devalvācija un vēl nezin kas; galu galā eiro zona visus satuvinās. Šādiem izteikumiem nebija ekonomiska pamata – politisks projekts, kas par spīti neatkarīgu ekonomistu brīdinājumiem tika īstenots. Taču nebija ilgi jāgaida, līdz tas uzsprāga. Cik tad gadu pagāja no eiro ieviešanas brīža? Nieka desmit gadi, kas tik lielai valstu savienībai ir ļoti īss laika sprīdis.

DDD: Kādēļ tik ātri sabruka šis plāns?

V.Z.: Viens no mītiem ir tas, ka pazūd valūtas risks, devalvācijas risks, no kā baidās visa Latvija. Tomēr patiesie draudi, no kā jābaidās, ir nespēja konkurēt un nespēja kontrolēt pārnacionālo finanšu sektoru. Valstis, kuru ekonomika nebija spējīga radīt pietiekami daudz eksporta, lai nosegtu importu, pārpludināja to stāvoklim nenormāli lēta un pieejama nauda. Un šīs valstis un to iedzīvotāji strauji grima parādos. Bet parādi ir jāatdod, un tas nozīmē, ka vairāk par devalvāciju ir jāuztraucas par to, kā spēsim savus ļoti vērtīgos latus nopelnīt.

DDD: Cilvēki baidās, ka līdz ar devalvāciju viņi kļūs vēl nabadzīgāki. Šīs bailes īpaši izjūt pensionāri.

V.Z.: Devalvācija skar ienākumus un uzkrājumus nacionālajā valūtā, tikmēr parādi paliek tādā pašā apmērā kā pirms devalvācijas. Protams, devalvācija pati par sevi nav nekas patīkams, taču cilvēkiem vajadzētu uzdot sev jautājumu: vai ienākumu samazināšana divas reizes, darba pazaudēšana un bezdarbs divdesmit procentu apmērā ir kaut kas labāks?

Pensionāriem varu teikt, ka viņiem ir jābaidās ne tik daudz, ka devalvēs – neviens normāls cilvēks tāpat vienkārši latu nedevalvēs. Jābaidās, ka nevarēs nopelnīt to naudu, ar ko maksāt pensijas. Aktīvi un izglītoti cilvēki, kas grib un var strādāt un pelnīt, no šejienes aizbrauks, un kopā ar viņiem arī bērni, bet mazbērniem Latvija būs vairs tikai vēsturisks fakts. Šeit ievilks lēto darbaspēku, viņi dzīvos tādā vidē, kā dzīvos, latviešiem šeit nekas nepiederēs, un, ja kāds mēģinās atvērt muti, tad nogriezīs skābekli, un tās pašas pensijas kļūs tādas, ka reāli atliks mirt nost. Mēs būsim Eiropas Zilupe.

 

Kā Latviju uzsēdināja uz ES adatas

 

DDD: Polijā notika zlota devalvācija, un, manuprāt, viņi no tās tikai ieguva.

Vilnis Zakrevskis: Šis nav vienkāršs jautājums, un es negribu baidīt cilvēkus ar devalvāciju. Bet paskatīsimies, kas ir devalvācijas (jeb valūtas) risks. Būtībā tas ir maksājumu bilances risks, ka ar noteikto valūtas apmaiņas kursu, kādu valsts (šajā gadījumā Centrālā Banka) ir izvēlējusies, nespēs eksportēt tik daudz produktu, lai nosegtu tai nepieciešamo importu. Pastāvot ārējās tirdzniecības deficītam, ārējo maksājumu bilance ir krasi negatīva, kas ir absolūti nenormāla situācija.

Kādā veidā šis caurums šobrīd tiek aizbāzts? Pirmkārt, ar piešpricēm no Eiropas Savienības, kas mūs, tēlaini izsakoties, uzliek uz adatas. Galvenais “jaukums” šajā procesā –  ja slikti uzvedīsimies, tad nedos vai samazinās mums devu, un mums būs lomkas. Mūsu valsts un tautsaimniecība vairs nemāk dzīvot bez Eiropas naudas. Šāda situācija sabojā cilvēkus, valsti, turklāt nauda aizplūst nevis uz produktīviem sektoriem, bet nezin kur, un ekonomika tiek sačakarēta.

DDD: Sākoties krīzei, valdība uzreiz bija gatava aizņemties naudu, bet pat neapsvēra iespēju to piedrukāt, jo tad, lūk, neizbēgami notikšot lata devalvācija un dzīve kļūšot vēl sliktāka. Noteikti pastāv formulas, kas ļauj aprēķināt nepieciešamās naudas daudzumu. Vai valdība vispār parēķināja, vai Latvijā ir pietiekoši naudas, un tā vietā, lai aizņemtos, gluži vienkārši piedrukātu trūkstošos latus?

V.Z. Tādas formulas pastāv. Vispārīgi pamatformula izsaktās vienkārši:  MV = PQ, kur M ir naudas daudzums apritē, V – naudas aprites ātrums, Q – realā izlaide, P – atbilstošais cenu līmenis ekonomikā. Tā rāda, ka naudas piedāvājumam ir tieša, proporcionāla saistība ar cenu līmeni. Praksē gan tās izmantošana ir daudz šarežģītāka.

Tādējādi latus tā vienkārši piedrukāt nevar, jo naudas daudzumam jābūt tik lielam, lai nodrošinātu tās normālu apriti, tas ir, normālu daudzumu pie esošās naudas aprites valstī. Ja sāksim drukāt vairāk – gluži vienkārši celsies cenas. Tas nozīmē – Centrālajai Bankai regulāri ir jākontrolē naudas daudzums ekonomikā. Atvērtās ekonomikas un brīvas kapitāla plūsmas apstākļos ikviens jebkurā brīdī var prasīt valstij atpirkt tās latus. Tas nozīmē, ka jābūt lielām valūtas rezervēm. Turklāt ar esošo ārējās tirdzniecības bilanci šīs rezerves tiktu ļoti ātri noplicinātas. Atcerēsimies, ka ir lietas, kas mums obligāti ir vajadzīgas – mēs nevaram nepirkt, piemēram, energoresursus, degvielu.

DDD: Bet, vai mums vajag dārgos konjakus un luksus automašīnas?

V.Z.: Protams, ka bez tiem varam iztikt. Taču aizliegt tos pirkt arī nedrīkst. Šāds patēriņš ir jāregulē ar nodokļu un naudas politiku. Patiesību sakot, monetārā politika ir atsevišķs un gana sarežģīts jautājums.

Kāda gan varēja būt Latvijas monetārā politika, ja visu noteica viens izbijis fiziķis Einars kopā ar citu izbijušu fiziķi Valdi?! Viņi izvēlējās noteikt fiksēto kursu, kas neprasa lielu iedziļināšanos tautsaimniecības procesos. Tas gan nenozīmē, ka fiksētais kurss obligāti būtu kļūda, taču jautājums – kāds kurss, kurā brīdī vajadzēja un kā to fiksēt. Tas vispār bija ļoti mistiski, ka pēkšņi latu nofiksējām ar eiro, turklāt, pēc kaut kāda ļoti nesaprotama kursa. Tomēr pat, ja mēs konjakus nepirksim, mums vienalga tirdzniecības bilance būs ļoti, ļoti negatīva. Un kaut arī teorētiski mūsu valūtas rezerves ir pietiekamas, lai mēs varētu visu savu latu masu atpirkt, tomēr ar šādu tirdzniecības bilanci mūsu rezerves neilgā laikā noēstu… Un tad gan varētu būt Baltkrievijas variants.

DDD: Bet tad jau nav citas izejas kā sēdēt uz Eiropas adatas un gaidīt?

V.Z.: Nav taisnība. Sāksim ar to, ka Eiropas Savienībā iestājāmies totāli negatavi. Turklāt, to darot, esam ļoti lielā mērā ierobežojuši iespējas attīstīt savu tautsaimniecību. Mums stāsta, ka esam maziņi, tādēļ bija obligāti jāiestājas ES. Tās ir muļķības, jo mūsu izmērs drīzāk ir ieguvums, nevis trūkums. Mūs gluži vienkārši piečakarēja – sastāstīja Vašingtonas konsensa pasakas, ka vajag tikai stabilizēt, liberalizēt un privatizēt, un ienākošās ārvalstu investīcijas valsti padarīs bagātu un mūs laimīgus. To pieļāva valsts vadītāji bez valstiskas domāšanas (piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, Repše, Kalniete, Kristovskis u.c. – red.piez.) un tiem piebalsojošie ekonomisti. Bija arī citi, kuri brīdināja par sekām, bet viņus nolamāja par stagnātiem un ignorēja. Tagad vēsture atkārtojas.

Lielāka vai mazāka uzņēmuma vadītājs, grāmatvedis, lai arī prot uztaisīt uzņēmuma bilanci, nevar ar tādu pašu pieeju vadīt valsti. Tas ir tāpat, kā zobārsts, kaut arī ļoti labs, tomēr neuzņemsies operēt sirdi.

Taču atgriezīsimies pie monetārās politikas. Valstij pastāv iespēja izvēlēties starp peldošo un fiksēto valūtas kursu. Lai arī daudzas mazas valstis izmanto fiksēto valūtas kursu, manuprāt, Latvijas Bankai noteikti bija un pagaidām vēl ir iespēja izvēlēties arī t.s. kontrolēto peldošo kursu (managed float). Lasot Latvijas Bankas ekonomistu darbus, es teiktu, tai ir ļoti labs potenciāls – vismaz trešdaļa ir ļoti gudri speciālisti, tikmēr cita trešdaļa tur strādājošo ekonomistu, tēlaini izsakoties, būtu eksportējami uz konkurējošām valstīm.

DDD: Latvijas apmēriem pietiku arī ar trešdaļu.

V.Z.: Protams, un atlikušo trešdaļu varētu pievilkt tai klāt.

DDD: Kā viens no argumentiem, kādēļ Latvijai esot jāpievienojas eiro zonai, tiek minēta Latvijas nespēja īstenot savu monetāro politiku. Protams, Latvijas spējas vai nespēja ir atkarīga no tiem, kas Latviju vada.

V.Z.: Ja kādam nav spēju, varbūt viņam vajag no tās pozīcijas atkāpties.

DDD: Es jau arī brīnos, vai tiešām visi ir tādi muļķi, un nav ekonomistu, kas varētu vadīt Latvijas Banku un strādāt, lai nodrošinātu savu monetāro politiku?

V.Z.: Esmu absolūti pārliecināts, ka mums ir tādi cilvēki, un pat starp pašreizējiem Latvijas Bankas darbiniekiem atrastos tādi ekonomisti, bet vadībā ir jābūt cilvēkam, kuram ir arī sirds.

 

Ak, šie mītiski “kredītreitingi”…

DDD: Kā dzīvo cilvēki, tas nav svarīgi, galvenais, lai uz papīra viss izskatās smuki… Šķiet, tieši pēc šāda principa darbojas mūsu tā saucamā krīzes valdība Dombrovska vadībā, kas tagad nenogurstoši skandina par izaugsmi, ko piedzīvojot Latvija.

Vilnis Zakrevskis: Valsts nav grāmatvedības uzņēmums, taču atgriezīsimies pie sarunas par eiro. Pagājuši tikai desmit gadi, un izrādījās, ka arī eiro ir valūtas risks. Kad valsts ar noteikto valūtas kursu vairs nevar saražot eksportam tik daudz preču, cik ir nepieciešams, pastāv trīs iespējamības.

Pirmais rīcības variants – valsts upurē savu izaugsmi. Otrais variants – valsts upurē nodarbinātību, bet trešais variants – valsts izvēlas upurēt valūtas kursu. Savas valsts izpārdošana un mežu izgriešana ir tikai īslaicīgs risinājums, kurš neizbēgami noslēgsies ar tautas kalpību, kamēr pie varas esošie, viņu sabiedrotie – pie budžeta siles sēdošie un visādi prihvatizētāji – šajā procesā nodrošinās sev finansiāli bezrūpīgu nākotni.

DDD: Latvija laikam izvēlējās otro variantu, upurējot nodarbinātību?

V.Z.: Jā. Turklāt nodarbinātības upurēšana atstāj arī smagu ietekmi uz valsts izaugsmi. Bet mēs toties dzelžaini turamies pie valūtas kursa. “Tas nekas”, ka šādi izdzenam cilvēkus ārā no Latvijas…

Studējot ekonomiku, esmu sapratis, ka nav stingra modeļa, kas palīdzētu prognozēt, kāda būs ekonomiskā attīstība. Latvijas Bankas mājas lapā ir publicēts smieklīgs attēls, kurā parādīts, kā pēc eiro ieviešanas Latvijai būs visādi labumi – kā viss attīstīsies un kā iestāsies pilnīga laime.

DDD: Vēl jau mums sola lielus investīciju pieplūdumus, jo tagad, lūk, investori neuzticoties Latvijai, tāpēc ka īsti nesaprotot, kas tas lats tāds ir.

V.Z.: Tas ir cits liels mīts, bet ir arī mazāki mītiņi – piemēram, lata kredīti kļūšot lētāki. Ja kāds cilvēks, spītējot monetārajai politikai, kuru īsteno Latvijas Banka ar ļoti neizdevīgu likmju noteikšanu aizņēmumiem latos, joprojām ir saglabājis kredītu latos, tad viņam automātiski šis lata kredīts gluži vienkārši pazudīs. Nevis likmes kļūs zemākas un lata kredīti kļūs lētāki – nē, lata kredīti nekļūs lētāki, tie pazudīs, taču to vietā, protams, būs eiro kredīti.

Mani uzjautrina arī Latvijas Bankas veiktie pētījumi, ka piecās valstīs pēc iestāšanās eiro zonā gada laikā kredītreitings esot cēlies par vienu līdz divām pakāpēm.

DDD: Laikamtikai pirmie divi gadi pēc iestāšanās eiro zonā ir labi, ja jau tālākos gadus nemaz neanalizē… Patiesībā jau nemaz nevajag būt ekonomistam, lai redzētu, kas notiek vēlāk – Grieķija, Itālija, Spānija ir lieliski piemēri. Starp citu, vai tāds “kredītreitings” nav mākslīgs izgudrojums, lai gluži vienkārši iegūtu iespēju kontrolēt valstis?

V.Z.:Protams, šīs eiro ieviesēju eiforiskās iedomas ir neadekvātas. Kredītreitingi, iespējams, pacelsies pirmajā gadā, un no tā Latvijas Bankas gudrinieki izsecina, kas notiks desmit gadus uz priekšu…

Iesaku salīdzināt Slovākijas un Čehijas attīstības modeļus. Tas ir skaists pāris, kurš izveidojās, vienai valstij sadaloties divās daļās. Abās ir attīstīta auto industrija, tikai Čehijā ir viena fabrika, Slovākijā – vismaz trīs. Pirms iestāšanās eiro zonā, Slovākijā tika izdarītas ļoti daudzas labas lietas, viss tika sakārtots, nevis kā mums – VEF iztirgots par lietotu ķieģeļu cenu, iekārtas atdotas metāllūžņos. Slovākijā astoņus gadus reāli strādāja, lai sakārtotu savu valsti, taču, lai aizņemtos naudu, tai tagad ir jāmaksā gandrīz divas reizes dārgāk nekā Čehijai, kura nav eiro zonā.

Kredīteitingi ilgu laiku palīdzēja dažādiem investoriem pieņemt lēmumus ar relatīvi zemām izmaksām. Un, protams, tie tika un joprojām tiek izmantoti kā ietekmes instruments. Tomēr pēdējo piecu gadu notikumi ir ievērojami mazinājuši aklo uzticību šīm “reitingu aģentūrām”. Mums kā lielais labums no eiro zonas tiek solīts labs kredītreitings, bet tirgos neatrodas stulbeņi, investori nav stulbeņi, viņiem ir pašiem sava analīze.

Slovākijas un Čehijas, kā arī citu eirozonas un tajā neietilpstošo valstu piemērs apgāž vienu no fundamentālajiem mītiem, ka, iestājoties eiro zonā, mums automātiski samazināsies parāda maksājumi, turklāt vēl ilgtermiņā…

Un uz šī pamata, pirmkārt, tiek prognozēts, ka šis reitings celsies, kas ir klaja spekulācija. Ja paskatāmies, kas bija gadu pirms, gadu pēc un šodien, šādas prognozes neatbilst reālajiem faktiem. Neliels pieaugums par vienu pakāpi ir Slovākijā, bet, pat neskatoties uz viņu labo kredītreitingu, kredīti viņiem maksā dārgāk nekā Čehijai.

 

Vai paši nespējam vadīt autobusu?

 

Vilnis Zakrevskis: Ja Dievs mums palīdzēs, un mēs tomēr spēsim panākt, ka notiek referendums, tad es ticu, esmu gandrīz pārliecināts, ka tauta nobalsos pret eiro ieviešanu.

Lai cilvēki varētu saprast, kas ir labāk – būt vai nebūt eiro zonā, es sniegšu salīdzinājumu. Iedomāsimies, ka esam autobusa pasažieri, kuriem jāizvēlas šoferis. Ir divi varianti – vai nu pieņemam par šoferi, teiksim, zviedru – Briseles pārstāvi Svenu, vai arī kādu savējo.

Atdodot Svenam autobusu, kurā braucam, mēs viņam pārdosimies, viņš būs noteicējs, kur vest autobusu, – mēs viņam piederēsim gluži kā dzimtbūšanas laikos, tikai šis ir modernāks, rafinētāks piegājiens. Kā saviem dzimtļaudīm viņš mums, cerams, dos ēst, uzturēs, un, protams, kārtīgi nostrādinās, maksājot ne jau Briseles vai Zviedrijas, bet gan Latvijas algas. Savukārt par degvielu, elektrību mēs, protams, maksāsim un preces pirksim par Zviedrijas cenām, un varam nojaust kāds mums tad būs dzīves līmenis.

Ja Eiropas Savienotās Valstis izdotos izveidot, tad šī līdzība atbilstu mūsu stāvoklim tajā.

DDD: Kāds tad ir otrs variants, ja paturam latu, jeb, tēlaini izsakoties, autobusa šoferis ir vietējais?

V.Z.: Tad par to, ko ieliekam par šoferi, atbildība būs jāuzņemas mums pašiem. Ja uzskatām, ka neesam spējīgi izvēlēties normālus cilvēkus, un mūsu ievēlētie šoferi mūs sitīs, norīs mūsu pusdienas, pārdos mūs prostitūcijā katrā benzīntankā, kur vajadzēs uzpildīt degvielu, un tirgosies ar mūsu bērnus orgāniem, tad atliek vien atdoties Svenam, domājot, ka viņš varbūt ir civilizētāks. Šādu viedokli nereti sastopu Latvijas Bankas un citu “reāli domājošo” “ekspertu” neoficiālajos tekstos un zemtekstos.

DDD: Jūs patiešām domājat, ka mēs paši nevaram vadīt autobusu, kurā sēžam? Ceru, ka tas bija teikts ar ironiju?

V.Z.: Protams, ka es tā nedomāju. Es ticu, ka mēs varam. Henrijs Fords ir teicis: “Vai jūs domājat, ka jūs varat, vai jūs domājat, ka jūs nevarat, – jums ir taisnība.”

Tomēr, pirmkārt, mums ir jāpasaka, kāda ir mūsu nacionālā vienošanās, tas ir, ko mēs gribam, par ko mēs varam vienoties. Seneka ir teicis: “Kad cilvēks nezina, kurā ostā viņš vēlas nonākt, nekāds vējš nav ceļavējš.”

 

Vienotā rīmju kalēja “dzejolīši”

 

DDD: Varbūt Latvijas Bankas vadītājs Rimšēvičs un valdība spriež pēc sevis, jo zina, ka viņi sitīs, aplaupīs, pārdos orgānus, piedzersies un tā tālāk. Tas ir vienīgais izskaidrojums – katrs jau spriež pēc sevis.

Vilnis Zakrevskis: Ko domā Rimšēvičs un Co, to es nevaru zināt. Varbūt viņi tiešām uzskata, ka Latvija nav spējīga būt patstāvīga valsts. Tomēr ir jāapzinās, ka valdība un valsts vara atspoguļo mūsu tautu. Ja mēs ievēlam jaukus zēnus ar frizūru, domājot, ka ar to pietiek, lai vadītu valsti, tad nekas labs nesanāks. Vai tad mēs uzticētu savu veselību cilvēkam, kurš nemāk ārstēt? Vai es bez jebkādām zināšanām par medicīnu būtu gājis pie kāda daktera stāstīt, kā ir jāārstē cilvēki?!

DDD: Tā ir mūsu nacionālā traģēdija – tiek atrasts lielākais nodevējs, lai iedotu viņam varu.

V.Z: Tomēr cilvēki balso par tādiem…

DDD: Domāju, ka liela problēma ir masu saziņas līdzekļi. Lai gan žurnālisti stāsta, ka ir objektīvi un zina, ko nozīmē demokrātija, viņi ļoti tendenciozi liek saprast, kurš ir pareizais viedoklis. Tas pats ir ar eiro ieviešanu. Ekonomisti, kuri strādā valsts aparātā, kuri “spēj pierādīt”, ka eiro ir vajadzīgs, tiek biežāk pie mikrofona, biežāk publicējas…

V.Z: Nevis biežāk, bet praktiski vienmēr. Vai, piemēram, žurnāls “Ir”, man kaut reizi ir kaut ko pajautājis? Nē, nē, nē! Viņi nevēlas atrast patiesību, bet gan ieskalot šo “pareizo” viedokli.

DDD: Tiem, kuri ir pret eiro ieviešanu, nejautā, jo zina, ka viņi pateiks “nepareizo” viedokli.

V.Z: Protams. Es jau varu diskutēt visādos līmeņos ar jebkuru ekonomikas doktoru, bet problēma ir tā, ka varu sasniegt tikai nelielu daļu no Latvijas iedzīvotājiem, turklāt varas ekonomisti maniem argumentiem neliek pretim nopietnus un vērā ņemamus pretargumentus. Tas gan ir loģiski, jo viņiem tādu gluži vienkārši nav – ir tikai emocijas, personiskā ieinteresētība.

Piemērs ir uz radio raidījumu “Krustpunktā” uzaicinātais uzņēmuma “Sakret” direktors Andris Vanags, kurš pārstāv lielo biznesu un kura intereses, maigi izsakoties, ne vienmēr sakrīt ar nācijas interesēm. Uzņēmumi, kā mēs saprotam, nemaz netiecas pēc perfektas konkurences, bet gan pēc monopolvaras jeb pēc peļņas maksimizācijas. Vislabākais paņēmiens, protams, ir maksimizēt peļņu, noslaucot renti tur, kur citi netraucē, piemēram, piezīsties budžetam. Un kas dala budžetu?… Zinot šīs saistības, ir pilnīgi saprotams, ka viņi dziedās vienotu dziesmu. Vanags burtiski vārds vārdā nodeklamēja tekstu jeb “dzejolīti”, kas nāk no Latvijas Bankas.

Kas attiecas uz Latvijas lielajiem ieguvumiem, solījums, ka eiro Latvijai nesīs investīcijas, ir absolūts mīts.

 

Ārvalstu investīcijas iznīcinās Latviju

 

DDD: Kādēļ? No Dombrovska, Vilka un pārējo eiro ieviesēju teiktā var secināt, ka investori to vien gaida, kad Latvija pievienosies eiro zonai, lai pārpludinātu Latviju ar naudu.

Vilnis Zakrevskis: Ne fakti, ne pētījumi neapliecina, ka tas tā būs. Turklāt Latvijas Bankas analizētās piecas valstis nav un nevar būt statistiski nozīmīga izlase, t.i., šādi dati nedod pamatu kaut ko solīt Latvijai. No dažādiem datiem par pāris gadiem nevar izdarīt ilgtermiņa prognozes desmit gadiem uz priekšu. Tas gluži vienkārši ir blefs.

Ja runājam par investīcijām vispār, tad ir jāsaprot, ka neviena valsts pasaulē nav kļuvusi bagāta ar ārvalstu investīcijām. Ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI) nosacīti var sadalīt trīs grupās: pirmkārt, investīcijas, kas kaut kādā laika periodā valstij ir derīgas; otrkārt, neitrālās; treškārt, tādas, kuras ir tikai kaitīgas.

DDD: Vai varat minēt kādu kaitīgu investīciju piemēru?

V.Z.: Piemēram, Jānim pieder no Sibīrijā nobendētā vectēva mantota zeme ar mežu, taču viņam nav kapitāla, lai attīstītu saimniecību. Turklāt Dombrovskis vēl “konsolidējot” uzliek tam nepanesamu nodokli. Taču Jānim ir ģimene, bērni, kas jāskolo un jābaro, tādēļ viņam nekas cits neatliek kā pārdot savu zemīti zviedru onkulim, kuru valdība sauc par investoru. Šis investors nogriež mežu un sazāģē, labākajā gadījumā, dēļos, sliktākajā – baļķos.

DDD: Jānim vismaz būs darbs kokzāģētavā?

V.Z: Tā saucamais investors nopirks arī zāģi, ar ko Jānim sava vectēva mežu nogriezt, bet maksās viņam Latvijas algu, jo iemeslu maksāt Zviedrijas algu, protams, neredzēs. Ja palūkojamies uz IKP no ienākumu skatījuma, tad investora peļņa, bankas procenti un amortizācija par zāģi – tas viss sastāda kopproduktu. Taču kur aiziet gūtā peļņa? Projām no Latvijas, bet IKP aug. Situācija ir paradoksāla.

Ja investors pazemina darba algas (kas ienākumu skatījumā arī ir IKP sastāvdaļa), piemēram, par pieciem procentiem, savukārt sev palielina peļņu par desmit procentiem, Dombrovskis var mundri ziņot, ka IKP ir pieaudzis par pieciem procentiem, un Latvijas tautsaimniecība ir kļuvusi konkurētspējīgāka, lai gan Jānis tagad ēd mazāk.

DDD: Uz papīra viss izskatās skaisti, bet reālajā dzīvē šādas investīcijas iznīcina Latviju un latviešu tautas nākotni. Tādēļ cilvēki nevar saprast, kādēļ Dombrovskis lielās, ka esam pārvarējuši krīzi un mums ir “veiksmes stāsts”, ja cilvēkiem naudas makā nav.

V.Z: Elementāri. Aprakstītās investīcijas Latvijai reāli ir kaitīgas.

DDD: Ja valdība strādātu savas valsts un tautas interesēs, tai būtu jāaizliedz šādu “investīciju” ienākšanu Latvijā – vai piekrītat?

V.Z: Tieši tā. Vajadzētu uzlikt bremzi, kavēt visiem paņēmieniem…

DDD: Vaira Vīķe-Freiberga teica, ka zemi jau nekur nevar aiznest. Mēs arī varam nopirkt, piemēram, Īrijā, Dānijā…

V.Z: Jā, tas gan ir labi. Par Vairu nerunāsim – tas jau ir cits stāsts. Tiklīdz pateiksi latvietim kaut ko sliktu par Vairu, tad viņš aiztaisīs ausis un neklausīsies, uzskatot runātāju par nacionālo šovinistu, vai nez ko – varbūt par krievu aģentu.

DDD: Par sliktajām investīcijām viss ir skaidrs, bet kādas ir tā saucamās labās investīcijas?

V.Z: Šīs investīcijas raksturo trīs būtiski faktori. Pirmais faktors – mācīšanās darot. Sākumā varbūt mēs tikai montējam iekārtas un iegūstam zināšanas, lai radītu jaunas – tā ir mācīšanās darot. Mēs iemācāmies jaunas tehnoloģijas, apgūstam jaunas darba metodes, citiem vārdiem – kļūstam gudrāki un līdz ar to konkurētspējīgāki. Turklāt mums par to arī vairāk maksā.

Otrais ir pārplūšanas efekts. Tas nozīmē, ka jaunās zināšanas un mākas iziet ārpus investora uzņēmuma, iesniedzas pat citās nozarēs. Piemēram, darbinieki iegūst zināšanas un prasmes investora uzņēmumā, bet pēc tam izveido savējo.

Trešais efekts – “radošā iznīcināšana”. Šo efektu varu izskaidrot ar šādu piemēru. Kādā apdzīvotā vietā darbojas pirtsslotu siešanas uzņēmums, bet no ārpuses ienāk dēļu zāģēšanas uzņēmums, kuram ir lielāka pievienotā vērtība un kurš var maksāt vairāk, lielākas algas. Minētais pirtsslotu bizness ir neproduktīvs un iznīkst. Savukārt dēļu ražotni izspiež mēbeļu vai līmēto būvkonstrukciju ražošana, kurai ir vēl lielāka pievienotā vērtība. Zemas produktivitātes uzņēmumi nespēj konkurēt darba tirgū, jo tos nomainošie maksā lielākas algas, kas savukārt ļauj cilvēkiem labāk dzīvot. Patiesībā šis ir vēl viens efekts, kad tirgus “iznīcina” mazāk produktīvus uzņēmumus, kuru vietā rodas produktīvāki. Šāda uzņēmumu nomaiņa rada pozitīvu ekonomikas izaugsmi.

DDD: Vai jūs piekrītat, ka Latvijas atkarība no Eiropas naudas šprices iznīcina cilvēku radošās spējas, sabiedrības vairākums gluži kā narkomāni vairs nesaprot apkārt notiekošo un nespēj par sevi parūpēties?

V.Z: Jā, cilvēki ir sazombēti. Pasaules prakse rāda, ka pastāv cieša saikne starp nacionāliem uzkrājumiem un valsts attīstību. Tātad starp to, ko cilvēki nenoēd, bet iegulda, un valsts ilgtspējīgu attīstību.

 

Glābiņš – nacionālais kapitāls

 

DDD: Vai nacionālie uzkrājumi ir pamatnācijai piederošie īpašumi, nauda?

Vilnis Zakrevskis: Ne tikai. Ieguldījums nākotnē ir arī, piemēram, izglītība. Nav nevienas valsts, kas būtu kļuvusi bagāta bez nacionālajiem uzkrājumiem.

DDD: Vai no jūsu iepriekš teiktā pareizi sapratu, ka Latvijai, lai tā veiksmīgi attīstītos, nemaz nav vajadzīgas ārvalstu investīcijas?

V.Z.: Mums vispirms ir vajadzīgas nacionālās investīcijas. No ārvalstu tiešajām investīcijām (ĀTI) Latvijā aptuveni deviņi procenti ir ieguldīti apstrādājošā rūpniecībā, tātad – ražošanā.

DDD: Vai tās varam uzskatīt par labām investīcijām?

V.Z: Tās ir investīcijas, kas teorētiski ir ar “plus zīmi”.

DDD: Kur ir ieguldīta pārējā nauda?

V.Z.: Pārējās tā saucamās investīcijas galvenokārt ir visādas finanšu spekulācijas, kuru patiesais mērķis ir nodeldēt nacionālo kapitālu.

Tātad tagad apstrādājošā rūpniecībā nonākuši tikai deviņi procenti no ārvalstu tiešajām investīcijām, kamēr no pašmāju investīcijām apmēram piecpadsmit procenti. Tas raksturo investīciju patieso mērķi – radīt augsni ilgtspējīgai attīstībai vai tikai gūt ātru un vieglu peļņu?

Taču būtiski ir izvērtēt, kādi ir tie ārvalstu investīciju deviņi procenti? Esmu praksē strādājis vairākās fabrikās. Ārzemnieks, bez izņēmuma, uz Latviju atved to, ko es sauktu par metāllūžņiem. Viņš to nosauc par tehnoloģiskām iekārtām, notāmē, un mūsējais pārskaita uz ārvalstu kontiem, piemēram, divus miljonus, kas Latvijā uzrādās kā ārvalstu tiešā investīcija, turklāt apstrādājošā rūpniecībā. Bet reālā vērtība tam varbūt ir metāllūžņu cena – nieka divdesmit tūkstoši. Ar šādām iekārtām nav iespējams ražot konkurētspējīgu produkciju. Tas ir pilnīgi nereāli. Skaidrs, ka tādam biznesam agri vai vēlu ir jāmirst.

DDD: Tas nozīmē, ka tā saucamajiem ārvalstu investoriem Latvija ir tikai atkritumu bedre, taču mēs par viņu atkritumiem maksājām kā par luksusa precēm.

V.Z:Tieši tā! Nosauciet man kaut vienu augsti produktīvu uzņēmumu, ko šeit ir radījis ārvalstu kapitāls. Veiksmes stāsti, piemēram, “Grindeks”, “Latvijas Finieris” ir vietējā kapitāla uzņēmumi ar augstu pievienoto vērtību. Vietējie šeit, savās mājās, ir ieinteresēti radīt labas lietas. Tādēļ Latvijai daudz svarīgākas ir nevis ārvalstu, bet nacionālās investīcijas.

DDD: Tāpēc, ka vietējiem uzņēmējiem ir vissvarīgākais komponents – sirds. Domāju, ka daži “gudrinieki” jums iebildīs, ka naudai nav nacionālās piederības.

V.Z: Jā, nereti tiek sludināts, ka kapitālam neesot nacionālās piederības, bet tās ir muļķības.Japānas, Vācijas, ASV (Toyota, Volkswagen, Chrysler, General Motors) valdības ir atbalstījušas un joprojām atbalsta savus ražotājus. Tā rīkojas jebkura attīstīta valsts. Tātad kapitālam ir nacionāla piederība. Mums arī bija viens labs piemērs, kad Latvija kā valsts pieteicās pirkt “Latvijas Finiera” akcijas, lai tās nepārdotu Krievijas firmai. Tas diemžēl ir vienīgais valstiskas domāšanas piemērs.

Nacionālais uzkrājums un nacionālās investīcijas ir absolūti cieši saistītas lietas. Koreja (1961. g.) ir viena no tām valstīm, kas no galējas nabadzības (91 dolārs uz iedzīvotāju IKP gadā) kļuvusi par bagātu un attīstītu valsti. Ir arī citi labi piemēri.

 

Valsts attīstības priekšnoteikumi

 

Vilnis Zakrevskis: Studējot pētījumus, esmu nonācis pie atziņas, ka straujai, ilgtspējīgai valsts attīstībai ir pieci priekšnosacījumi.

Pirmais – augsts nacionālo uzkrājumu un investīciju līmenis. Ja kāds stāsta, ka mums nav ko uzkrāt, tad ziniet, ka tās ir muļķības. Diemžēl mums ir politiķi, kas neļauj uzkrāt un demotivē investēt. Piemēram, Ķīna, kad tās IKP uz vienu cilvēku gadā bija 400 dolāru, vienu trešdaļu ienākumu novirzīja uzkrājumiem. Tā ir upurēšanās nākamajai paaudzei. Bet mēs sev šodienas dzīves līmeni nodrošinām, uzliekot parādu nastu ne tikai mūsu bērniem, bet pat mazbērniem un mazmazbērniem.

Otrs priekšnosacījums – globalizācijas izmantošana.

DDD: Šobrīd, manuprāt, nevis mēs izmantojam globalizāciju, bet globalizācija izmanto mūs?

V.Z: Globalizācijas izmantošana ir tādējādi, ka mēs paņemno pasaules to, ko tā zina, un pārdodam pasaulei to, par ko tā ir gatava maksāt. Neviena valsts nav attīstījusies ar savu lokālo tirdziņu (lielu vai mazu), pat lielā Ķīna ne.

DDD: Tā ir sadarbība, kooperācija.

V.Z: Tieši tā. Trešais priekšnosacījums – tirgus kā resursu izvietotājs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums ir jāveicina konkurence. Bet jāsaprot, ka konkurence ir nevis tas, ka es savu piecpadsmitgadīgo dēlu nolikšu pretim profesionālam bokserim Vitālijam Kļičko, bet gan iespēja viņam mācīties, iegūt pieredzi un pēc tam, liekot to lietā, veicināt valsts kopējo izaugsmi.

DDD: Valstij patiesībā būtu jāiegulda cilvēkos, kuri spētu patstāvīgi strādāt un radīt jaunas iespējas citiem.

V.Z: Atkal taisnība. Bet atbalstam jābūt ar nosacījumu – garantēsim tev tādus un tādus labumus, varbūt tādas un tādas nodokļu atlaides, aizsardzību u.tml., bet tas maksā tik un tik. Un ja tu, draugs mīļais, izdomāsi taisīt jokus, vai nespēsi izveidot konkurēt spējīgu uzņēmumu, mēs savāksim tavu biznesu.

Ceturtais priekšnosacījums – makroekonomiskā stabilitāte. Kas tā ir? Makroekonomiskā stabilitāte ir prognozējama vide, tā ir arī iespēja reaģēt uz tā sauktajiem ārējiem šokiem. Lūk, vienkāršs piemērs. Iedomāsimies, ka mūsu vadošie tirgi pēkšņi devalvē savu valūtu, un mēs, ja nespējam laicīgi reaģēt, no tiem ar vienu vēzienu esam ārā. Vai arī otrādi. Piemēram, Šveice, redzot, ka visapkārt visi drukā naudu, uzlika “cepuri” franka kursa kāpumam, piedrukājot naudu.

DDD: Tā ir saprātīga valsts un bankas vadības reakcija. Rimšēvičs ar Dombrovski domāja citādāk: mums ir stabils lats, piesaiste pie eiro, un pēc mums kaut vai ūdens plūdi…

V.Z: Tieši tā. Piektā straujas un ilgtspējīgas izaugsmes sastāvdaļa – gudra un motivēta valsts pārvalde. Šī ir fundamentāla lieta. Mums nav tik daudz jāuztraucas, ka pēkšņi lata kurss nokritīs, bet mums jāuztraucas, ka nevarēsim nopelnīt.

Somija 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība, brīdi centās turēt marku fiksētajā kursā, bet tad “atlaida”, un markas vērtība pazeminājās. Taču pēc tam tās kurss atkal pacēlās. Šāda rīcība izspieda nevajadzīgo eksportu un sakārtoja tirgu. Līdz pat 80-to gadu beigām Somijas valdība aktīvi iesaistījās banku kredītu novirzīšanā stratēģiskajām nozarēm un stingri kontrolēja ārvalstu investīcijas, lai aizsargātu ne tikai savu tirgu, bet arī tautas attīstību.

DDD: Latvijai ir jācīnās ar citu valstu uzliktajām barjerām, bet mēs, lūk, nedrīkstam likt barjeras. Vilks stāsta, ka mēs nedrīkstam, Dombrovskis, ka nedrīkstam – mēs taču apsolījām…

V.Z: Lielā mērā mēs arī nedrīkstam. Zviedrija arī nedrīkst – tāpat kā mēs, taču pajautājiet ražotājiem, cik viegli ir ieiet Zviedrijas tirgū?

DDD: Protams, ka zviedriem nav likuma, kas noteic, ka ārzemnieki nedrīkst ienākt viņu tirgū, bet viņi likuma robežās izdarīs visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Vispirms ir jābūt garantijām, ka vietējie saņem vislabāko.

V.Z: Tā tas apmēram ir. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka investīciju kapitāls nebūt nav panaceja, un Latvijā lielākoties ir “kaitīgās”, nevis “labās” ārvalstu investīcijas. Saprotams, ka visi grib nopelnīt, tomēr svarīgāk – par kādu cenu? Tātad mums ir vajadzīgas tikai tās investīcijas, kas garantē mūsu ilgtspējīgu, nacionālu attīstību.

 

Nodošanas paraugstunda

 

DDD: “Visu Latvijai!”, pirms balsoja par “Euro ieviešanas likumu”, rīkoja diskusiju, kurā piedalījāties arī jūs. Vai šajās diskusijās tika pierādīts, ka Latvijai jāievieš eiro, ja jau “VL!” nobalsoja “par”?

Vilnis Zakrevskis: Nekas tāds netika pierādīts!

DDD: Tad kāpēc viņi nobalsoja “par“?

V.Z: Viņi teica – “krievi nāk!”, jābalso par, citādi būs sliktāk. Citu argumentu nebija.

DDD: Vai tad krievi baidās no eiro?

V.Z: Protams, nē! Paskatieties uz Kipru. Eiro ir labākais veids, kā valsti novest līdz bankrotam un pēc tam to reāli nopirkt.

Rosinu padomāt par it kā pilnīgi nesaistītiem notikumiem. Pagājušā gada vasarā notika kaut kāds jocīgs referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu. Jau sākotnēji bezcerīgs pasākums, bez jebkādām iespējām šī referenduma iniciatoriem vinnēt. Tomēr ar drausmīgu entuziasmu tika tērēta nauda, lai šādu lietu izbīdītu. Tad mūsu varneši tā pilnīgi nesaistīti nāca klajā ar likumu izmaiņām par referendumiem, lai it kā tādus valodas referendumus vairs nevarētu pieprasīt. Un cilvēki to pieņem uz urrā – jā, jā! Vēlāk kā tāds valstij eksistenciāls notikums visai Latvijai tiek parādīts, ka Kabanovs ir ne vien sliktais krievs no SC, bet arī alkoholiķis. Visbeidzot SC ieliek tieši šo Kabanovu par “Lata atbalsts grupas” vadītāju, lai aizstāvot latu, latvietim būtu jājūtas teju kā kabanovietim.

Un tad kaut kur tiek pasludināts, ka krieviem ir šausmīgas bailes no eiro. Neuzskatu, ka saskaņieši būtu galīgi idioti. Vai tad viņi tiešām nevarēja ielikt kaut vai Ivaru Zariņu tajā “lata biedrībā” – daudzmaz sakarīgs džeks, latvietis. Nē, viņi ieliek Kabanovu…

DDD: Tie ir absurdi paziņojumi, ka Eiropā mums bija jāstājas, jo aiz robežas jau stāv tanki, bet eiro ir vajadzīgs, jo Vaņka jau lien pāri žogam. Absurdi murgi! Vēl, manuprāt, ļoti absurds ir izteikums, ka Latvijai obligāti jāiestājas eiro zonā, lai paskatītos, kā būs. Ja nepatiks – stāsimies ārā, atgriezīsimies pie lata. Vai no eiro zonas vispār var izstāties?

V.Z: Nav paredzēts. Nav mehānisma, kā izstāties no eiro zonas, līdz ar to nav iespējams prognozēt šī procesa izmaksas. Kā būtu, ja mums pieprasītu atdot visus “ieguldīto” ES fondu līdzekļus? Cik liela būs emigrācija un cik – imigrācija? Un kas notiks, ja somi, slovāki un citi atteiksies maksāt? Ko darīs briti?

Saskaņā ar žurnāla “Spiegel” publicēto pētījumu, aprēķināts, ka Grieķijas, Portugāles, Spānijas un Itālijas izslēgšana no eirozonas līdz 2020. gadam kopā varētu izmaksāt 17,2 triljonus eiro. UBS (starptautiska finanšu pakalpojumu firma – red.piez.) it kā esot sarēķinājuši, ka Latvijai izstāšanās varētu izmaksātu apmēram četrus miljardus, tomēr pamatojumu šādam skaitlim neesmu atradis…

 

Intervēja Liene Apine