Visvaldis Brinkmanis
Impērija veidojusies gadu simtiem. Vispirms apskatīsim dabas dārgumu krātuvi, un jo sevišķi Austrumsibīriju. Pēc tam, kad bija sagrābtas plašas teritorijas, kuras apdzīvoja somugru un citas tautas, sākās “Drang nach Osten”. To 1558. gadā ievadīja bijušais Volgas pirāts un vēlākais cara algotnis Jermaks. Viņš ar saviem kazakiem iekaroja Sibīrijas hana valsti un iekļāva to Maskavijā. Kopš tā brīža sākās Krievijas lielākā dārgumu krātuves iekarošana.
Sākotnēji Sibīrijas galvenie dārgumi bija zvērādas. Pašreizējās bagātības ir nafta, gāze, meži, rūdas. Nesen pasaules masu informācijas līdzekļus aplidoja ziņas, ka Sibīrijā atrastas līdz šim nezināmas cietības dimantu atradnes. No līdzšinējiem ienākumiem par naftu un gāzi pēc PSRS sabrukuma Krievija atguva varenību un ietekmi pasaules politiskajās spēlēs.
Taču ne vien tas. Arī bez jaunatklātajām dārgumu atradnēm Sibīrija ir pasaules dārgumu krātuve. Demogrāfi paredz, ka ap 2050. gadu Krievijas iedzīvotāju skaits nepārsniegs 100 miljonus. Krievijas teritorija saviem tautiešiem kļūst par lielu… Gan ārvalstu, gan arī Krievijas analītiķi nepareizi dēvē šo milzu impēriju par Krieviju. Ja apskatām Krievijas impērijas dabas bagātības, tad redzam, ka tieši Sibīrija ir ļoti dāsni apveltīta ar dabas bagātībām. Pēc zinātnieku aprēķiniem, Sibīrijas resursu potenciāls ir 340 – 380 triljoni dolāru liels. Tas ir divas reizes vairāk nekā ASV, sešas reizes – nekā Vācijā un 22 reizes – nekā Japānā. Taču IKP ziņās Krievija starp 200 pasaules valstīm atrodas 100. vietā…
Gribu uzsvērt, ka minēto resursu lielākā daļa nepieder Krievijai. Tie ir Krievijas koloniju impērijas sagrābtie īpašumi, kas atņemti vietējām tautām un ciltīm. Vai šīs dabas bagātības Krievijas impērijai izdosies paturēt? Tas ir retorisks jautājums.
Krievijas teritorija ir aptuveni puse no Āzijas teritorijas. Otru pusi veido vairākas valstis ar jauktām tautām un rasēm. Novērtējot valstu teritoriju un apdzīvotības sadalījumu Āzijā, redzam, ka aptuveni puse teritorijas pieder Krievijai un puse – pārējām Āzijas valstīm. Tomēr Krievijas daļu apdzīvo tikai 35 miljoni cilvēku, bet pārējo – 4 miljardi cilvēku. Demogrāfijas un migrācijas pieredze rāda, ka cilvēku plūsma dodas no pārapdzīvotām teritorijām uz mazapdzīvotām… Tātad impērijas vadība var gaidīt migrantu masas uz Sibīrijas platībām un pat vēl dziļākām impērijas teritorijām. Turklāt stāvokli apdraud arī fakts, ka jaunus cilvēkus Sibīrijā neapmierina dzīve tālu no pasaules civilizācijas centriem, tāpēc notiek viņu došanās uz Krievijas Eiropas daļu, Eiropu, ASV, kā arī iekšējā migrācija pašā impērijas teritorijā. Rezultātā kļūst plānāks iedzīvotāju slānis valsts Tālajos Austrumos.
Tikmēr pēdējos gadu desmitos notiek plaša ķīniešu ieceļošana Krievijas Tālajos Austrumos. Viņu pašreizējo skaitu rēķina jau ap trīs miljoniem lielu. Šādu notikumu attīstība nevar neradīt bažas impērijas augstākajās aprindās. Š. g. maijā pēc impērijas augstākās amatpersonas – prezidenta – vēlēšanām tika organizēts Ministru kabinets un izveidota jauna ministrija ar uzdevumu attīstīt Tālos Austrumus, lai jauniem cilvēkiem būtu iespēja izdevīgi veidot uzņēmējdarbību un tādējādi pārliecinātu viņus nedoties laimi meklēt citur, bet ar savu klātbūtni nosargāt Austrumsibīriju ar tās dārgumiem Krievijai.
Mēs varētu ieteikt Putinam un Medvedevam drošāku ceļu. Lai palielinātu Krievijas spējas pretoties ķīniešu migrantu masām, būtu ieteicams nostādīt tām pretī savus tautiešus, repatriējot 25 miljonus no Austrumeiropas, kur tie tikuši iepludināti rusifikācijas nolūkos. Baltijas tautas ar sajūsmu Krievijai atdotu pēc Otrā pasaules kara apmetušos krievvalodīgos. Tā būtu līdzīga repatriācija kā vāciešu repatriācija ar lozungu “Heim ins Reich” 1939. gadā. Repatrianti kara laikā un pēc kara pārcieta daudz grūtību, bet šodien viņu pēctečiem klājas daudz labāk nekā šeit palikušajiem vietsēžiem. Turklāt Baltijas vācieši Baltijas novados bija dzīvojuši daudzu paaudžu ilgumā, bet krievi Austrumeiropā lielākoties dzīvo tikai divas trīs paaudzes. Tādēļ, lai tiek realizēts lozungs “Domoi na Roģinu!”.
Atcerēsimies ne visai senu vēsturi. Pēc Otrā pasaules kara risinājās bijušo koloniju impēriju sabrukums. Daudzas kolonijas atguva neatkarību: Indija, Alžīra, Kenija, Birma, Kambodža, Koreja u.c. Ne vien atguva nolaupīto neatkarību, bet bijušās koloniālvalstis no atbrīvotajām teritorijām aizvāca arī savu karaspēku, bijušos pārvaldes ierēdņus, viņu ģimenes, kā arī pārējās civilpersonas.
Koloniju impērija PSRS sabruka dažus gadu desmitus vēlāk, bet aizvākt militāros un civilokupantus impērijas varas pārmantotāji negrasījās. Tādēļ Austrumeiropā vēl joprojām uzturas 25 miljoni krievvalodīgo, kas ir nevēlams piedēklis iepriekš paverdzinātajām Austrumeiropas tautām. Latvijā tādu ir gandrīz 1 miljons. Daļa no viņiem ir nepilsoņi, bet daļa, Latvijas Saeimas sasaukumu deputātu neprašu dēļ, ieguvuši pilsoņu tiesības, lai gan kopumā ir palikuši latviešu tautai naidīgi elementi.
Protams, lielu masu pārceļošanu uz jaunu dzīves vietu nav vienkārši realizēt. Lai to panāktu, ir nepieciešams neatlaidīgs aicinājums no vienas puses un pārliecinošs spiediens no otras. Realizējot šādu repatriāciju, Putins iegūtu 25 miljonus cilvēku papildinājumu. Austrumsibīrijas krievvalodīgo skaits pieaugtu līdz 60 miljoniem, bet Austrumeiropas valstis atbrīvotos no okupantiem – rusifikatoriem.
Pēdējos mēnešos Medvedevs un Putins vairākās runās it kā nenosoda migrāciju Krievijā, bet asi nostājas pret anklāvu veidošanos. Vienlaikus Krievijas līdzšinējā politika izveidojusi masīvus krievvalodīgo anklāvus Baltijas valstīs. Tomēr mums nevajadzētu satraukties, jo ar jaunu Tālo Austrumu Attīstības ministrijas veidošanu Krievija nesekmīgi mēģina nostāties pret ķīniešu anklāviem Krievijā. Krievvalodīgo anklāvus Baltijas valstīs likvidētu impēriju īslaicīgi glābjoša tautiešu migrācija jeb repatriācija no Austrumeiropas. Par ķīniešu un citu migrantu anklāvu likvidēšanu lai domā Putins pats.
Impēriju rašanās un sabrukšana nav nekas jauns pasaules vēsturē. Krievija jau gandrīz tūkstoš gadus ir valdījusi un izmantojusi milzīgas platības un lielas iedzīvotāju masas Eiropā un Āzijā. Tā ir piedzīvojusi huņņu, tatāru, leišu-poļu, zviedru, franču, vāciešu iebrukumus, dumpjus un revolūcijas, neveiksmes un uzvaras – un nav pārstājusi plesties plašumā. Savu lielāko triumfu un izplatību tā pārdzīvoja pēc Otrā pasaules kara, un reti kādam ienāca prātā doma, ka jau 50 gadu laikā sāksies tās sabrukums. Sabrukums tiek paredzēts 2015.–2030.–2050. gadu posmā. Lai kāda arī nebūtu impērijas pašslavināšanās, tās noriets nav novēršams.
Impērijas iekarojumi sagrauž iekarotāju. Iekarojumu svars ir kļuvis pārāk liels. Vēl gan turpinās mēģinājumi sabrukumu, ja ne novērst, tad vismaz attālināt. Tāds ir mēģinājums izveidot Eirāzijas Savienību. Pat, ja izdotos šo Savienību izveidot, Savienībā pirmo vijoli spēlētu Ķīna un ķīnieši. Lielkrievijas sapnis par varenu lielkrievu impēriju būs (un jau tagad ir) izsapņots.