Eva Lūse
Žurnāliste
“Par eiro ieviešanu referendumā nav jālemj, šādu jautājumu izlemšana ir jāuztic ekspertiem,” – tā decembra sākumā intervijā sacīja finanšu ministrs Andris Vilks.
Tie cilvēki, kuri vēl kaut ko atceras un ir mācīti par valsts pamatiem, tautas vairākumu un tamlīdzīgām lietām, to dzirdot izsaucās: “Tā nu gan nē, Vilka kungs!Vaimūsu valstī būtu notikušas kādas neatgriezeniskas pārmaiņas, ko mēs, pilsoņi, nebūtu pamanījuši? Vai esam deleģējuši jums izlemt, kuri jautājumi būtu nododami tautas nobalsošanai un kuri ne? Vai varbūt jums ir izstrādāta metodoloģija, kas būtu tautai lemjamie jautājumi un kuri ne?”
Ir saprotams Jūsu teiktā zemteksts: sak, tauta stāviet pie ratiem, mēs paši labāk zināsim! Par to šaubu nav, ka jūs labāk zināt, bet jautājums ir tādā vienkāršā vārdā kā DEMOKRĀTIJA. Patīk Jums tas vai ne, bet šī vārda definīcija jorpojām nav atcelta. Varu to atgādināt:
“Demokrātija ir politisks režīms, kur augstākā vara pieder tautai, pilsoņu vairākumam, kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus.”
Lai vēl vairāk iecementētu finanšu ministra teikto, ka referendums par eiro nav jārīko, tās pašas dienas pēcpusdienā arī premjers Valdis Dombrovskis nāca klajā ar paziņojumu, ka Latvija neiekļusies eiro ieviešanas termiņos, ja valstī tiks rīkots referendums. Bet kā tad tā? Vai abiem augstajiem kungiem nebija zināms, ka jau kopš 2012. gada sākuma tautas absolūtais vairākums iebilst pret nacionālās valūtas maiņu? Bija pietiekams laiks rīkot refrendumu gan vasarā, gan rudenī. Tikai problēma ir cita.
Šķiet, tika domāts, ka būs kā vienmēr – piešķirs naudu propagandas mašīnas iedarbināšanai, “skalos smadzenes”, un beigu beigās jau tauta sapratīs, kam jāklausa un kas jādara. Bet notika citādi, un “smadzeņu skalošana” šoreiz notika tik nemākulīgi un kusli, ka neizdevās. Turklāt jebkurai smadzeņu skalošanai arī ir robeža, jo vienreiz noticēja un nenotika, otrreiz, trešoreiz, un tad pienāk reize, kad vairs nenotic “uz vārda”, grib dzirdēt argumentus, grib dzirdēt ieguvumus, analīzi un godīgi izklāstītus zaudējumus, un tikai tad pieņemt izsvērtu lēmumu.
Otrs, kas pārstiedz premjera izteikumos, atvainojiet, bet tie nedaudz atgādina šantāžu: ja nedarīsit tagad, nedarīsim nemaz! Tā dzīvē nemēdz būt, īpaši gadījumos, kad divas puses slēdz ilgtermiņa saistības. Neviens precinieks iecerētajai neuzstāda ultimātu: vai nu preci mani 2014. gada 1. janvārī, vai nelaulājamies vispār. [..]
Un, ja mēs atgriežamies pie tā, ko ierasti saprotam ar vārdu “demokrātija”, tad referendums par iestāšanos eirozonā noteikti pieder pie svarīgajiem tautas un dzīves notikumiem, par kuriem tautai būtu jābalso, jo, ja gadījumā kaut kas nav mainījies, tad Satversmes 2. pants joprojām skan šādi: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Un, ja gadījumā kaut kas nav mainījies, tad šis likums joprojām ir saistošs gan premjeram, gan finanšu ministram.