Aivars Gedroics
Pēdējā laikā rezonansi Saeimā ir ieguvusi Valsts prezidenta Bērziņa ideja, ka esot nepieciešams “samierināt” Otrā pasaules kara veterānus un piešķirt visiem tā dalībniekiem vienādu statusu. Uzreiz būtu jājautā: vai tad šobrīd starp šiem vecajiem cilvēkiem notiek kāds karš? Manuprāt, viņi sadzīvo mierīgi, pat tādos strīdīgos datumos kā, piemēram, 16.marts, 9.maijs vai 1.jūlijs nekādu nopietnu fiziska rakstura domstarpību nav bijis, dūru cīņas uz ielām nenotiek, līķi vārtrūmēs nemētājas…
Par ko tad prezidents ir tā norūpējies, kāda samierināšana viņam ir vajadzīga? Acīmredzot viņš un viņu atbalstošie politiskie spēki pilda kādu politisku pasūtījumu, kura uzdevums ir kārtējo reizi vienādot latviešus ar okupantiem, kā arī reizi par visām reizēm likt saprast, ka Otrajā pasaules karā kritušo karavīru piemiņas diena var būt vienīgi 8.maijs vai 9.maijs, kad pie viena varēs arī lustīgi nosvinēt “vienotās Eiropas dienu”. Un latviešu leģionārs, kas devās aizstāvēt savu zemi pret Austrumu barbaru uzbrukumiem, ja arī nav sliktāks par krievu tankā šurp atbraukušo dzērāju Vaņu no Muhosranskas sādžas, tad labāks arī noteikti nav.
Zinot visu līdzšinējo (4.maija režīma) prezidentu politisko nostāju vēstures un nacionālajos jautājumos, arī par A.Bērziņu un viņa idejām nevajadzētu brīnīties – viņš godam turpina priekšgājēju iesākto. Interesanti gan ir pavērot “labo” un “slikto” Saeimas deputātu pozīciju šajā sakarā. “Saskaņas centrs”, kas savulaik bija ierosinājis piešķirt īpašu statusu t.s. “antihitleriskās koalīcijas” cīnītājiem, bet netika Saeimā atbalstīts, uz šo Bērziņa ideju raugās skeptiski, jo nedrīkstot “atbrīvotājus” bāzt vienā maisā ar “fašistiem”. Šajā ziņā viņi ir diezgan konsekventi un tāpēc pelnījuši zināmu cieņu par savas nostājas nelokāmību, lai gan tā, protams, ir klaji naidīga Latvijai un latviešiem. Savukārt, otrā puse – t.s. nacionāļi no VL-TB/LNNK, kuri savulaik vēlējās panākt (vismaz vārdos) Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa piešķiršanu Latviešu leģionāriem, prezidenta ideju ir gatavi uzņemt ar urravām, protams, izsakot zināmas iebildes par to, ka nevajadzētu attiecināt jaundibināmo statusu “Otrā pasaules kara dalībnieks”, kam pienāktos visādas privilēģijas, uz kara noziedzniekiem, tāpat uz tiem, kas nav iesaukti armijā Latvijā… utt., u.tjp., bet vispār ideja esot laba un apsveicama. Un kā lai tā nebūtu, ja to izvirzījis mūsu “mīļais, labais, gādīgais” prezidents, kurš vienlaikus ir arī valdošās koalīcijas stabilitātes garants. Kas vēl var būt svarīgāks mutes bajāriem, viltus patriotiem par silto vietiņu saglabāšanu?…
Kāds tad izskatīsies Saeimas izstrādātais likumprojekts? No informācijas, ko esmu guvis no saziņas līdzekļiem, jāsecina, ka šo statusu saņemšot visi Latvijas pilsoņi (cik noprotams, līdz ar to arī naturalizētie okupanti), kuri tikuši piespiedu kārtā iesaukti Vācijas vai PSRS armijā. Tātad tie komunisti un komjaunieši, kas 1941.gada jūnijā brīvprātīgi devās bēgļu gaitās kopā ar PSRS armiju un vēlāk iestājās Sarkanajā (Padomju) armijā, tādu statusu it kā nedabūšot. Tas būtu pareizi un taisnīgi, taču līdz ar to sanāk, ka Latvju Patrioti, kas jau 1941.–1942.gadā, lai atriebtu Baigā gada noziegumus, pieteicās policijas bataljonos, kurus drīz vien sāka izmantot kā regulāro armiju, tāpat arī tie leģionāri, kas iestājās šajā veidojumā paši, negaidot iesaukšanas pavēsti, šo statusu nesaņemtu. Savukārt, tas pats Vaņa no Muhosranskas sādžas, ja nebūs paslinkojis aiziet savulaik uz Naturalizācijas pārvaldi, bet tagad uz PID-u pēc LR pilsoņa pases, gan ar tādu tiks apveltīts. Cik noprotams, tad (viltus) Nacionālo apvienību šī kārtība apmierina, nekādus protestus pret to no viņiem neesmu ne redzējis, ne dzirdējis.
Tāpat nav skaidrs, kādiem kritērijiem būtu jāatbilst “kara noziedznieka” statusam – acīmredzot, lai padomju pusē karojošajam tādu piešķirtu, jābūt ECT spriedumam, kā, piemēram, V.Kononova lietā, bet vācu pusē karojošajiem, baidos, pietiks ar kompromāta saņemšanu no Vīzentāla centra un tamlīdzīgām iestādēm. Nav skaidrs arī tas, vai PSRS pusē karojošo veterānu aktīvā dalība pēckara gados, tā laika terminoloģiju lietojot, “bandītiskās pagrīdes” apkarošanā, varēs būt par šķērsli godpilnā statusa piešķiršanai, – pēc visa spriežot, jāsecina, ka laikam gan ne.
Vārdu sakot, atliek vien secināt, ka šis likums domāts galvenokārt “pareizajā” pusē karojošo sarkanarmiešu reabilitācijai, kuri pašreiz “brīvajā” Latvijā netiekot pienācīgi cienīti, bet leģionāri labākajā gadījumā saglabās tādu pašu statusu, kāds tas ir šobrīd – ne šis, ne tas…
Kādas ir manas personīgās domas? Protams, es atzīstu, ka vairums cilvēku tajā laikā neizvēlējās, kurā pusē karot, bet bija sava laikmeta upuri. Atzīstu arī, ka abas lielvaras nedomāja par mūsu tautas nacionālajām interesēm, bet izmantoja mūsu tautiešus kā lielgabala gaļu, lai nebūtu jānogalina savējie tautieši. Vienlaikus es nekādi nevaru piekrist, ka abās pusēs karojošie vīri un sievas būtu vienādi vērtējami. Un šeit pat nav tik būtiski – brīvprātīgi vai piespiedu kārtā kāds iestājās vienas vai otras valsts armijā. Svarīgi ir – kādas sekas bija vienas vai otras puses cīņai?!
Mēs varam bezgala daudz spekulēt par to, kas būtu noticis, ja karā būtu uzvarējis Hitlers, cik tad labi vai slikti būtu dzīvot latviešiem; šoreiz es pie tā nepakavēšos. Atzīmēšu vien to, ka šobrīd Latvijā vāciešu tikpat kā nav, nekādas paliekošas negatīvas sekas vācu pusē karojošo ļaužu cīņa mūsu valsts iedzīvotāju nacionālajam sastāvam nav atstājusi. Tieši pretēji – sākoties Otrajam pasaules karam, Vācijas vadonis savus tautiešus sauca mājās, uz Vāciju, un lielākā viņu Latvijā dzīvojošā daļa šim aicinājumam atsaucās, un patlaban atgriezties Latvijā ne viņi, ne viņu pēcnācēji nekāro.
Turpretī pēc Latvijas “atbrīvošanas no fašistiem” Latviju masveidā pārpludināja savā nospiedošajā vairumā naidīgi noskaņoti militāro un civilo okupantu pūļi no citām “brālīgajām” PSRS republikām, kuru skaits, kad 1990.gada 4.maijā tika deklarēta formālā neatkarība, bija tuvu miljonam. Šī klaidoņu varza nebūt netaisās atgriezties savās mītnes zemēs, bet turpina parazitēt Latvijā, sagādājot fiziskas un morālas ciešanas pamattautai – latviešiem.
Un tā nu sanāk, ka tie, kas cīnījās PSRS pusē, ar savu darbību – lielākoties gan, protams, neapzināti – aktīvi sekmēja šo noziedzīgo Latvijas kolonizācijas procesu. Lūk, kādas negatīvas sekas atstājas karošana t.s. “antihitleriskās koalīcijas” rindās, tās joprojām nav novērstas, un nekas neliecina, ka tas varētu notikt tuvākajā nākotnē. Un tāpēc es uzskatu, ka nedrīkst vienādot vienas un otras puses cīnītājus – arī tad, ja abi ir latvieši, kas iesaukti piespiedu kārtā Latvijā un pēc pārliecības bijuši Latvju Patrioti, kas vislabāk karotu savas valsts armijas rindās. Ko nu vēl runāt par okupantiem, kas mums ir tikai no vienas – no PSRS puses, jo kādu vācu tautības Vērmahta zaldātu vai viņa pēcteci ar uguni gaišā dienas laikā šeit neatrast!
Lūk, tāpēc es uzskatu, ka Leģiona un policijas bataljonu cīnītāji, vienalga, vai tajos nonākuši brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, ir pelnījuši pagodinājumu no Latvijas valsts puses, bet pretējā pusē karojošie – nav! Tikai, manuprāt, tā kā Latvijas valsts nav piedalījusies Otrajā pasaules karā, tad nekādu “kara dalībnieka” statusu šiem cilvēkiem nav jāpiešķir. To, ja kāds vēlas saņemt, tad lai prasa no valstīm, kas uzsāka šo karu – no PSRS un Vācijas.
Cits jautājums ir par nacionālās pretošanās (pret otrreizējo PSRS okupāciju) dalībnieka statusu – to tik tiešām vēl dzīvie, vācu pusē karojušie Latvijas pilsoņi būtu pelnījuši, un par to arī būtu jācīnās nacionāli noskaņotiem deputātiem, ja vispār šajā Saeimā kaut viens tāds ir, par ko es personīgi nopietni šaubos. Bet šī ideja, ko izvirzījis prezidentsBērziņš, man ir kategoriski nepieņemama, un es ļoti ceru, ka gan “Daugavas Vanagi”, gan Nacionālo karavīru biedrība arī ļoti aktīvi cīnīsies pret Latvijas Brīvības cīnītāju un tās kapraču vienādošanu.
Starp vienkāršajiem cilvēkiem šobrīd naida nav un nebūs arī turpmāk, bet tas nenozīmē, ka mums jāpārraksta vēsture un jāmaina vispārzināmu notikumu interpretācija, izdabājot Eiropas “politkorektuma” prasībām.
LATVIJU LATVIEŠIEM!!! NĀCIJAS INTERESES AUGSTĀK PAR VISU!!! CĪŅAI SVEIKS!!!