Kad pirms pāris gadiem īsā vēstulē “DDD” ieminējos par bijušo prezidentu sociālajām pārmērībām, nevienu valsts amatpersonu tas nepamudināja uz pārdomām – kā Latvija ik gadu sapelnīs 20 miljonus, lai uzturētu vismaz 10 eksprezidentus. Kur ņems tādu summu?
Pirms 12 gadiem, kad dzīvokli meklēja Guntim Ulmanim, tērvetieši atcerējās par Alberta Kvieša (Latvijas prezidents 1930.–1936.g.) mājām – Kārlis Ulmanis tik tiešām piešķīra dzīvokli bijušajam Latvijas prezidentam no valsts brīvajiem līdzekļiem, nevis pirka no biznesmeņiem, atšķirībā no mūsu eksprezidentiem. Alberts Kviesis bija samērā jauns un ieņēma juristkonsultanta vietu pie advokāta Alfrēda Valdmaņa Tieslietu departamentā. Kviesis pats maksāja par dzīvokļa īri, siltumu, elektrību utt. Uz darbu viņš gāja kājām, neprasot ne mašīnu, ne karieti. Viņam nebija vajadzīgi apartamenti citu valstu eksprezidentu salidojumiem. Visa Eiropa (bez kaut kādas Savienības) zināja, no kuras valsts nāk labākais bekons, sviests, cukurs, šokolāde, balzāms…
Čehu prezidents Vācslavs Havels pirms un pēc prezidentūras brauca ar “škodām”, dzīvoja savā piepilsētas mājā un bija savas tautas un visas Eiropas mīlēts.
LTV “Sastrēgumstundā” profesore Leimane aizrautīgi sauca: “Mūsu bijušajiem pienākas, vajag, jo viņi bija un ir mūsu simboli!” Ja tā padomā, tad šīs trīs personas tik tiešām bija vizuāli visai iespaidīgas – stalti, ar labām manierēm, eleganti ģērbti un ļoti izcēlās uz pārējo prezidentu fona. Bet pats galvenais – simboli nerūpējās par savas (latviešu) tautas stiprināšanu.
“Simbols Nr. 1” ar pompu nojauca celtni – Skrundas monstru – un atstāja Sarkanās armijas virsniekus latviešu tautai par biedēkļiem.
“Simbols Nr. 2” ar vieglu žestu atdeva Abreni, nerēķinoties ar 1000 latviešu ģimenēm (arī ar manējo), kuras zaudēja savus īpašumus Jaunlatgalē.
“Simbols Nr. 3” burtiski aiztrieca stiprākos latviešus verdzībā uz svešām zemēm, lai viņi sūta sapelnīto naudu mums, vecajiem un bērniem, tādējādi stimulējot un glābjot Latvijas ekonomiku.
Ja valsts vadītājs saudzētu un sargātu savu tautu, attīstot medicīnu, zinātni, kultūru, tad, kļūstot par bagātu valsti, mēs varētu savus pensionētos prezidentus palutināt.
Bet tagad mēs nevaram atļauties leiputriju saviem bijušajiem “simboliem”, jo mūsu zemē mazi bērni vēl joprojām nevar saņemt atbilstošu barību, vidēja vecuma cilvēkiem nav darba, bet mums, vecajiem, kas jaunībā sacēla mājas, fabrikas, uzturēja latviskumu Dziesmusvētkos un ielika savus spēkus un gudrību, lai modinātu tautu Trešai Atmodai, tagad ne visai spējīgu valsts vadītāju dēļ jācieš trūkums.
Skumji!
I. Groskaufmane
Limbažos