Jānis Biezais, Ķekavā
Iekšējas nepieciešamības, bažu, sašutuma un naivuma dēļ 20 gadu laikā valsts iestādēm esmu nosūtījis desmitiem iesniegumu – priekšlikumus, ierosinājumus, pārdomas. Saņēmu it kā atbildes – ar proporciju viens pret pieci…
Lūk, daži mani secinājumi. Vispirms par atbildēm no Saeimas, kur ticis nodibināts pat īpašs Sabiedrisko attiecību birojs – stereotipa tekstu drukāšanai un izsūtīšanai: sak, saņēmām, nodevām, vieta, datums, numurs… Tālāk klusums. Tiesa, esmu saņēmis personiskas vēstules no dažiem deputātiem – paldies, bet tās ir tiešām personiskas…
Īpaši skumdina atbildes no Valsts prezidenta kancelejas, Latvijas Republikas Valsts kancelejas, Tiesībsarga, Ministru prezidenta birojiem. Kopīga iezīme: sūtījums nav saprotams, forma neatbilst attiecīgu paragrāfu attiecīgiem punktiem. To gan ir diezgan daudz. Atbildes kopā veido veselu sistēmu, pat sistēmu kopu, kuru raksturo:
– līdz absurdam augsta formalizācija;
– cieša, dziļa iekšēja determinizācija;
– jebkādu netīkamu vai grūti sagremojamu domu atsišana, nepieņemšana;
– sava sakāmā traktēšana par augstāko patiesību, kuru atbildes saņēmējiem piespiedu brīvprātībā ir jāuzklausa.
Ar nožēlu konstatēju, ka mēs, tautas pārstāvji, un viņi, valsts iestāžu pārstāvji, dzīvojam atšķirīgās, savstarpēji izslēdzošās jēdzienu, priekšstatu, sakarību pasaulēs.
Tur viss jēdzīgais atsitas kā zirņi pret sienu.