Saruna ar tieslietu ministru Jāni Bordānu

 

 

Ieilgušais pusaudžu stāvoklis

 

DDD: Jau 1996. gadā Saeima pieņēma deklarāciju “Par Latvijas okupāciju”, un Augstākās tiesas Senāts ir uzsvēris, ka šis ir konstitucionāls tiesību akts, tātad būtībā pielīdzināms Satversmei. Tomēr okupācijas un kolonizācijas sekas vēl joprojām nav novērstas un apdraud nacionālo drošību. Jūs esat jauns ministrs – vai esat analizējis, kāpēc līdzšinējie ministri un citi politiķi nav pildījuši valsts pamatlikumu – Deklarāciju par okupāciju – nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus?

Jānis Bordāns: Politiķi ir bijuši nepietiekami drosmīgi, lai to pildītu, un sabiedrības viedoklis nav bijis pietiekami aktīvs. Sabiedrība lielā mērā ir nomocījusies ar ekonomiskām problēmām. Politologi un citas personas ir veidojušas viedokli, ka ekonomiskās problēmas ir galvenās. Varbūt turpinājies kaut kāds padomju varas gadu stils, un latviešiem svarīgi jautājumi tikuši uzskatīti par otršķirīgiem. Pēc neatkarības atjaunošanas darbu politikā turpināja daudzi tie paši, kas ir bijuši vai nu kompartijas vai kādos citos labos amatos, arī akadēmiskās aprindās. Un tad viņi pēkšņi izvirzīja domu nevis par tiesiskumu un deokupāciju, bet par ekonomisko attīstību. Viņuprāt, galvenais ir ekonomika – tirgus ekonomiskas valsts veidošana.

Jau pašā sākumā Anatolijs Gorbunovs uzmanīgi, lai it kā izvirzītos no padomju nomenklatūras uzskatiem, teica: “Neatkarība mums nav pašmērķis; mērķis mums ir dzīvot labāk, un tāpēc neatkarība varētu būt laba.” Lūk, varbūt tieši tas kaut kā cilvēku apziņās arī palika. Kāpēc tad 20 gadu laikā nav uzcelti iespaidīgi pieminekļi pretošanās kustības dalībniekiem? Kāpēc nav sarakstītas daudzas spēcīgas grāmatas, kā tas bija pēc neatkarības cīņām 1919. gadā, kā “Dvēseļu putenis” u.tml., arī nacionālā romantisma grāmatas? Nav šīs radošās dzirksts. Viens iemesls varētu būt tas, ka fiziski ir iznīcināti tie cilvēki, tā inteliģence, kas bija spējīga radīt šādus darbus. Otra daļa, kas palika, tika nobīdīta malā – neattīstīja savas spējas. Piemēram, talantīgs jaunietis, kurš var rakstīt grāmatas, piedalīties politikā vai arī būt talantīgs inženieris, bet viņam nedod šādu iespēju un nobīda malā, un viņš dara sētnieka darbus – no talantīga, spējīga 20 gadīga cilvēka jau 40 gados viņš kļūst par šo iespēju zaudējušu. Viņš var izpausties tikai kaut kādā pašdarbībā, bet kā inženieris vairs nevar radīt ātrvilcienus, jo nav jau 10 gadus praktizējies. Viņš nevar arī kļūt par spīdošu politiķi, ja 20 gadus nav darbojies šajā jomā, ar dažiem izņēmumiem, protams. Bet valsti fundamentāli nevar uzbūvēt uz atsevišķiem izņēmumiem.

Piemēram, Čehijā un Igaunijā pamatus jaunajām vai atjaunotajām demokrātijām lika citādi. Lenarts Meri un Vāclavs Havels bija personības, kas jau pretošanās kustības laikā okupācijas režīmā runāja paši par sevi. Latvijā diemžēl šādi cilvēki nenāca pie varas, viens otrs jau laikus fiziski tika “novākts”, kā Gunārs Astra u.c. Iespējams, varas pārņēmēji jau paredzēja, ka viņi varētu kļūt par nepakļāvīgiem līderiem.

DDD: Jūs sacījāt, ka priekšplānā tika izvirzīta valsts ekonomiskā attīstība, bet pat tas nav noticis. Pārtikuši dzīvo tikai atsevišķi grupējumi uz latviešu tautas rēķina. Manuprāt, ir notikusi ļoti apzināta okupācijas seku nenovēršana, okupantu atstāšana mūsu valsts teritorijā, jo šādai rīcībai kādam ir bijusi ļoti liela ekonomiska ieinteresētība. Ne jau velti saka: tam, kuram pieder ekonomika, pieder arī politika.

J.B.: Es minēju faktus, kuri ir acīmredzami, un no tiem var izdarīt dažādus secinājumus, arī tādus. Protams, ir vēl viena lieta. Te es gribētu aicināt pašus latviešus sākt pašiem paļauties uz sevi. Neviens jau nekad nav teicis, ka dzīvē tev visu iedos tāpēc vien, ka tu esi labs, taisnīgs, patiess. Visiem ir ekonomiskās intereses. Igauņiem ir ekonomiskas intereses Latvijā, lietuviešiem ir ekonomiskas intereses Latvijā, un mums gluži vienkārši ir jādomā arī par savām ekonomiskajām interesēm.

DDD: Tieši tā.

J.B.: Un, kamēr tu neesi izaudzis, lai sevi aizstāvētu, tad ir tā, kā ir. Šis ir tāds pusaudžu stāvoklis…

 

Valsts tiek atdota par baltu velti

 

DDD: Atgriezīsimies pie okupācijas sekām. Atsaucoties uz Deklarāciju par okupāciju, 2005. gadā Saeima pieņēma jaunu deklarāciju – “Par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodīšanu”, kas tāpat ir pielīdzināma Satversmei. Šajā dokumentā ir ļoti skaidri noteikts, ka Saeima uzdod Ministru kabinetam ne tikai triju mēnešu laikā izveidot speciālu komisiju, lai apzinātu zaudējumus un upurus, ko mums nesusi okupācija, bet arī noslēgt starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju speciālu nolīgumu, kas nosaka savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanai, kā arī palīdzības sniegšanā pārceļotājiem un viņu ģimenēm, kas pārceļas uz savu vēsturisko dzimteni. Vai šāds līgums ir noslēgts?   

Jānis Bordāns: Manuprāt, nav noslēgts.

DDD: Tātad atkal netiek pildīts valsts pamatlikums?

J.B.: Lai noslēgtu līgumu, droši vien ir vajadzīgas abas puses. Nevaru pateikt, vai nav bijušas sarunas par to, nevaru arī komentēt, cik intensīvs darbs tas ir bijis. Bet piekrītu, ka ir vairāki likumi, šis nav vienīgais, kuri nav pildīti.

DDD: Kā jūs, tieslietu ministrs, novērsīsit šo prettiesisko, būtībā noziedzīgo, bezdarbību?

J.B: Esam jau pārrunājuši darba grupās un valdības sanāksmēs Tieslietu ministrijā, ka šobrīd ir tā: kad atklājam kādu problēmu, mēs domājam, kā mainīt vai kā uzrakstīt jaunu likumu. Taču šo 20 gadu laikā ir pieņemti daudzi un pamatīgi likumi un deklarācijas, kurus gluži vienkārši ir nepieciešams konsekventi pildīt. Tas pats attiecas arī krimināltiesību nozari, kā arī uz komerctiesībām un citām jomām. Problēma ir tā, ka neizdarību, gļēvulību un politisko neizlēmību aizsedz aiz it kā likumu trūkuma. Bet likumu mums netrūkst.

DDD: Tie tikai jāliek lietā, jākonkretizē.

J.B.: Tieši tā. Un jābūt gribai tos pildīt – nepieciešams sākt aizstāvēt latviešu valsts intereses, tātad uztvert valsti nopietni.

DDD: Jūs redzat un apzināties, ka šobrīd tā nav?

J.B.: Bieži vien sabiedrībā un atsevišķos politiķos es pamanu šo trūkumu. Ja Eiropa kaut ko saka, tad tas ir nopietni; ja ir kaut kāda starptautiska konvencija, tad tas ir nopietni; bet savu valsti cilvēki neuztver nopietni.

Es kā tieslietu ministrs esmu pilnvarots rūpēties arī par drošības situāciju Latvijā. Atceros, lasīju, ka Latvijas policijai ir problēmas ar vietu, kur fiziski trenēties, lai apgūtu kādas iemaņas. Policijas vadība saka: ko tad nu darīsim, atbrauks kolēģi no kādas Eiropas valsts un uzzinās, ka mums nav nevienas normālas sporta zāles, kur policistiem šaut un trenēties… Vai tad mums to vajag parādīšanas dēļ vai arī tādēļ, lai tas policists prastu bērnus uz ielas aizsargāt?! Šodien apsardzes firmas var nekaunīgāk izrīkoties par policistiem, bet policisti gluži vienkārši noskatās, kā, piemēram, izliek ģimeni uz ielas pat bez tiesas, bez attiecīgiem lēmumiem – tātad strīda situācijā var atnākt apsardzes firma, bet policija stāvēs blakus un pierakstīs: redz, kā viņi rīkojas… Tā, lūk, izpaužas nenopietna savas valsts uztveršana. Un tas pats stāsts ir arī par robežlīgumu…

DDD: Par Abrenes atdošanu?

J.B.: Jā. Interesanti, kam tas līgums bija vairāk vajadzīgs? Tobrīd nebiju aktīvā politikā, darbojos kā komerctiesību advokāts, un tā bija mana ikdiena – risināt sarunas starp dažādām pusēm, meklēt un slēgt līgumus saviem klientiem izdevīgā veidā. Ja kāds jautājums ir svarīgs mūsu partneriem, viņš par katru cenu grib to panākt, tad mēs meklējam kompensāciju šai lietai, skatāmies, cik tas maksā, vai tas mums ir izdevīgi…

Cik es saprotu, robežlīgums bija nepieciešams Krievijai, lai varētu turpināt sarunas par bezvīzu režīmu un attiecībām ar Eiropas Savienību. Mums šoreiz – vienā no nedaudzām reizēm – rokās bija spēcīga trumpja kārts, ko vajadzēja izmantot. Mēs taču zaudējām daudz no savas suverenitātes, daloties ar Eiropas Savienību, bet reizē arī iegūstot šo spēku, – un tad to pavisam vienkārši neizmantojam, tieši tajā brīdī, kad tas bija jāizmanto… Par baltu velti atdevām šo kārti!

 

 

Gruzdošās problēmas

 

DDD: Atceros, ka uz Abrenes atdošanu aicināja toreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, arī ministru prezidenti bija aktīvi atdevēji. Kāds ir jūsu komentārs par valsts amatpersonām, kuras organizēja un realizēja šo Latvijas Republikas daļas atdalīšanu un šādējādu valsts teritorijas vienotības graušanu? Latvijas Nacionālā fronte toreiz uzrakstīja iesniegumu prokuratūrai – tas “iekrita kā akā”, lai gan notika valstiska mēroga noziegums, kurā piedalījās augstākās valsts amatpersonas.

Jānis Bordāns: Tā kā nacionālie jautājumi pie mums ir otršķirīgi, tad tas tā arī izpaudās. Es domāju, ka ir vērts paskatīties, ko tālāk šīs amatpersonas dara, ar ko nodarbojas, lai būtu iespējas novērtēt un izdarīt attiecīgus secinājumus…

DDD: Nu, labi. Bet tagad jau vairākus mēnešus valdībā darbojas tā saucamā tiesiskuma koalīcija. Vai tiesiskums ir iespējams bez okupācijas seku novēršanas, proti, bez deokupācijas un dekolonizācijas?

J.B.: Jāpiekrīt, ka nevar pastāvēt nekāds sabiedriskais miers, taisnība un tiesiskums, ja nav atrasts patiesais iemesls problēmām, strīdiem vai arī valstiskai mazspējai. Savā ziņā valstiskā mazspēja izpaužas tādējādi, ka mēs neesam līdz galam spējuši novērst okupācijas sekas. Dokumenti it kā ir pieņemti, tie pasaka, kas ir valsts pamati; ir Satversme, ir arī Saeimas deklarācijas, bet tās tiek aizmirstas – pēc principa: nu, lai tā deklarācija ir, mēs to necilāsim, nerunāsim par to, neiedarbināsim.

Ja arī ir iespējama kaut kāda sadzīvošana, tad, protams, šīs problēmas tomēr gruzdēs un gribot negribot radīs kaut kādus sarežģījumus. Jebkurā krīzes situācijā uz šīs netaisnības bāzes veidosies sarežģījumi – apmēram tā es jums atbildēšu.

Protams, fiziski atrisināt jautājumus var. Kas attiecas uz deokupāciju, dekolonizāciju – tas ir process, un, kad nācija ir gatava to paveikt, tad tas ir praktisks jautājums, es domāju, zināmā mērā arī laika jautājums.

DDD: Vai, jūsuprāt, latviešu tauta joprojām nav gatava deokupācijas un dekolonizācijas procesam, bez kura nebūs ne tautas, ne valsts nākotne?

J.B.: Mēs jau to redzam.

DDD: Valdība, politiķi arī ir tautas daļa, taču viņi izturas ar klaju nevērību pret šo valsts pamatproblēmu, kaut gan tieši viņu, arī jūsu, rokās ir vara, lai to atrisinātu. Tik tiešām, nerealizētās dekolonizācijas jautājums visu laiku gruzd iekšā. Jūs taču redzat, kas šobrīd notiek – tiek vākti paraksti jaunam referendumam, kas, manuprāt, ir bīstamāks par iepriekšējo kaut vai tāpēc, ka vajadzīgs mazāks nobalsojušo skaits. Un mēs varam šausmās saķert galvu, iedomājoties, ko nozīmē tas, ka visi nepilsoņi iegūst pilsonību… Starp citu, šādā gadījumā daudzi latviešu deputāti arī zaudēs darbu… Šī problēma – okupantu klātbūtne – pati no sevis nenorims! Mēs taču redzam, ka integrācija patiesībā ir izputējusi. Vai ne tā?

J.B.: Man liekas, ka vārds “integrācija” ir bijis tāds termins, aiz kura kaut ko var paslēpt – tāda kā izkārtne procesam.

DDD: Kā jūs domājat, kas aiz tā ir paslēpts?

J.B.: Okupācijas seku nelikvidēšana, protams. Tas ir tāds “inteliģents” veids, kā starptautiski pasniegt šo jautājumu. Vienmēr jāatceras, ka visam ir kaut kādi reāli, fiziski apstākļi, kāpēc kāds process sākas.

 

Kāpēc brūk visa māja?

 

Jānis Bordāns: Mēs tagad domājam, ka integrācija – tas bija nepareizi, bet jāatceras, ka par to sāka runāt 1990./91. gadā. Tad vēl nebija pavisam skaidrs visas pasaules un Rietumvalstu redzējums, kas notiks. Tagad, pēc 20 gadiem, mēs redzam, ko raksta Rietumvalstu ietekmīgākie cilvēki. Viņi atzīstas, ka vispār nebija domājuši par Latvijas neatkarību. Un tajā situācijā baltieši bija “trakākie” visā pasaulē – mēs bijām izvirzījuši sev mērķi, kurš varēja būt nereāls un nesasniedzams. Starp citu, šī ir mums lieliska mācība, ka ir jāprot izvirzīt mērķi, kuru tu vēlies sasniegt, un neskatīties, ko citi par to domā.

Tolaik Rietumvalstis uztraucās, ka šeit veidosies “karstais punkts”, tādi pēc Krievijas impērijas pussabrukuma radās Balkānos, Kaukāzā un citās vietās, kur bija Krievijas ietekmes zona. Un, pēc Rietumu viedokļa, arī šeit ir tipiska vieta, kur veidoties “karstajam punktam” – par to viņi uztraucas, jo kam gan vajadzīgs sev pie sāniem vēl viens “karstais punkts”. Mums arī tas it kā nebūtu bijis vajadzīgs. Tāpēc, lai kādu procesu novirzītu, ir dažādi zinātniski un politiski instrumenti, un viens no tiem ir izteikt dažādus vārdus – mēs nekarosim, mēģināsim sadarboties ar tiem, kuri šeit dzīvo, u.tml. Un tādēļ, lai neizraisītu vardarbību, domāsim, kā sadzīvot mierīgi, kas nozīmē – integrēsim… Tā tas bija.

DDD: Patiesībā šis “karstais punkts” ir palicis – kā bumba ar laika degli.

J.B.: Protams, tas nav atrisināts, bet atlikts. Mēs ļoti daudz ko esam atlikuši. Tolaik politiķi tā uzskatīja, kā es jau minēju, domāja, ka galvenā ir ekonomika, un neskatījās uz nacionālo fundamentu.

Salīdzinājumam – šī nacionālā ēka ir jāceļ no pamata, un pamats ir visi deokupācijas jautājumi. Ekonomika ir sienas vai jumts, ko nevar būvēt, ja nav pamatu. Bet politiķi tolaik paziņoja, ka jādara viss, lai ātrāk tiktu zem jumta – kā pasaciņā par trim sivēntiņiem Nif-nifs un Naf-nafs: pamati gan tādi šķībi, bet tos jau zem zemes neviens neredzēs, galvenais sienas smuki piekrāsot…

DDD: Precīzs salīdzinājums.

J.B.: Jā. Un tagad, kad tās sienas un jumts sāk brukt un jukt, mēs esam sapratuši, ka jābūvē ir pamati. Tomēr traģiski, ka liela daļa joprojām to nesaprot. Iespējams arī, viena daļa to saprot, bet apzināti iegalvo, ka nevajag neko tādu būvēt, jo īstenībā – kam gan mums vispār šī māja!?

 

Kad būs kolonistu repatriācijas līgums?

 

DDD: Jūs runājat ļoti godīgi un atklāti, bet kāda būs tieslietu ministra reāla darbība? Šobrīd Krievijas domē tiek aktīvi apspriests jautājums, ka nepieciešams repatriācijas likums, kas atvieglotu viņu tautiešu repatriāciju. Ja jau Saeima ir uzdevusi Ministru kabinetam noslēgt līgumu ar Krieviju par kolonistu repatriāciju, tad, manuprāt, šis būtu ļoti labs sadarbības sākums. Jums kā tieslietu ministram ir lieliska iespēja šo jautājumu iekustināt.

Jānis Bordāns: Šādu jautājumu varētu izvirzīt, un Nacionālā apvienība to varētu apspriest.

DDD: Vai jūs varat apsolīt “DDD” lasītājiem nopietni iesaistīties šī jautājuma atrisināšanā? 

J.B.: Jā, es iesaistītos.

DDD: Kolonistu aizbraukšana ir izdevīga no visiem skatupunktiem. Piemēram, Rīgas dome šobrīd būvē mājas, lai izīrētu dzīvokļus, bet pie kārtīgas, apjomīgas repatriācijas, jau esošie dzīvokļi atbrīvotos. Starp citu, tēvzemietis Jānis Birks, būdams Rīgas mērs, intervijā laikrakstam “DDD” solījās risināt jautājumu par līguma noslēgšanu starp Rīgu un Kaļiņingradu, lai veicinātu kolonistu repatriāciju. Taču nekādi darbi nesekoja, tāpēc ir pavisam loģiski, ka viņam sava vieta bija jāatdod naturalizētam okupantam…

J.B.: Esmu pamanījis, ka arī presē ir pavīdējusi doma par repatriāciju uz Kaļiņingradu. Turklāt pat krievu sabiedrība savā starpā ir apspriedusi atgriešanos tēvzemē vai pārcelšanos uz Prūsiju, kas tagad ir Krievijas sastāvā. Varbūt viņiem Kaļiņingradā būs vieglāk asimilēties, jo tā ir Eiropa. Tie, kuri ir atbraukuši dzīvot uz Baltiju, droši vien arī grib būt eiropieši.

DDD: Faktiski mums jau vienalga, uz kurieni viņi dodas – kaut uz visām četrām debess pusēm. Taču, vai jūs piekrītat, ka okupanti un kolonisti nebrauc prom tāpēc, ka esam viņiem radījuši pārāk labu dzīvi Latvijā? 

J.B.: Pagriežam to visu savādāk. Mēs sev varam mazliet uzsist arī uz pleca, jo patiesībā esam radījuši labu valsti – eiropeisku valsti, kurā patīk dzīvot arī krieviem, kas Krieviju neuztver par labu valsti… Vai tas ir labi vai slikti – tas atkal ir mūsu attieksmes jautājums.

DDD: Šī valsts ir laba okupantiem, nevis latviešiem, jo latviešu tauta iet bojā pati savā valstī.

J.B.: Šobrīd uz Latviju brauc daudzi krievi, arī ļoti bagāti biznesmeņi, kuri no Krievijas izved savu kapitālu un pārceļas dzīvot uz Eiropu, un Latvija ir šis pārcelšanās punkts. Retais par to godīgi runā. Tāpēc neesmu nācis politikā, lai veltīgi izšķiestu savu laiku, jo varēju palikt advokāts un labi pelnīt, bet es esmu nācis, lai kaut ko izdarītu un mēģinātu parādīt, vērst uzmanību uz to, kā latviešiem vispār būtu ikdienā jāuzvedas. Es arī daudz ko varbūt nespēju paveikt, bet mēģinu tik, cik varu.

Paskatīsimies objektīvi, es taču negribu novest savu māju – savu valsti – tik sliktā stāvoklī, lai slikti būtu visiem, cerībā, ka no šejienes aizbrauks kāda cita grupa projām. Tā arī nedrīkst! Tad būtu jābūt ļoti stiprai un vienotai visai latviešu tautai – sak, izdarīsim tā, lai tikai mēs varam te izturēt.

DDD: Valsts nav jānogremdē, lai padzītu okupantus, bet jāmaina mūsu personiskā attieksme.

J.B.: Jā, tas ir nākamais. Mēs varam būt klusi un strādīgi un visu paciest. Bet vienā brīdī jāsāk domāt – jā, mēs esam izveidojuši savu valsti un varbūt varētu tagad arī sev pašcieņu iemantot, jo, lūk, kādu darbu esam izdarījuši. Un tad arī jāpieprasa cieņa pret sevi un jāsāk justies kā saimniekiem savā zemē!

 

Kā čūskai jānomet vecā āda!

 

Jānis Bordāns: Krievi šeit patiesībā jūtas kā iebraucēji – tas tā ir. Tomēr sliktākais, ka arī latvieši jūtas kā kaut kādi ienācēji. Bet mēs taču šeit esam saimnieki! Es domāju, ka kaut kam ir jānotiek – kā čūskai vecā āda jānomet. Pie tā, ko mēs esam jau izdarījuši, jāpieliek klāt pašapziņa. Un tad, kad mums būs šī pašapziņa, mūs sāks cienīt. Domāju, tad arī tie, kam vajadzēs aizbraukt, aizbrauks; tiem, kam vajadzēs asimilēties, asimilēsies.

DDD: Šim posmam – tautas pašapziņas atmodai – ir jānāk obligāti. Turklāt tas attiecas ne jau tikai uz vienkāršajiem cilvēkiem, bet visvairāk uz valsts pārvaldē, Saeimā un uz visās citās varas struktūrās strādājošajiem latviešiem. Jābūt tā, ka es, latviete, aizeju pie jebkura klerka, ierēdņa vai ministra, latvieša, un mēs atrodam kopīgu valodu par latviešu tautai būtiskiem jautājumiem, par dekolonizāciju, taču šobrīd tas tā nav, un tāpēc mūsu tauta iet bojā. Vai ne tā? 

J.B.: Protams. Tikai mans uzskats joprojām ir tāds, ka vara ir tautas sastāvdaļa, un tauta varu nomaina. Ja tauta iekšēji mainīsies, tad vara pati par sevi pārveidosies.

DDD: Protams, jo valdnieks ir tāds, kādu tauta ir pelnījusi.

J.B.: Jā, tā ir. Taču jāsaprot, ka attīstība notiek ar sava veida spiedienu, piespiešanos. Tad, kad aug muskuļi, tie sāp un plēšas, bet tas ir labs process. Tāpat arī politiskajā cīņā uzbrukumi un pārbaudījumi, domāju, ir labs process.

Tagad, pēc neatkarības atgūšanas, satiekamies ar somiem, un viņi stāsta: pirms kara mums bija nežēlīgas partiju kaušanās, nez, kā mēs ar to visu karu tikām cauri… un pēc kara 300 tūkstoši somu aizbrauca uz Zviedriju strādāt un tur arī palika – Somijā darba nebija, politikā bijām galīgi zābaki… Es kā advokāts strādāju arī ar starptautiskām korporācijām, un viens no vadošajiem menedžeriem pasaules korporācijā bija Somija. Viņi stāstīja, ka pēc kara, visus šos 50 gadus, zviedri somus uzskatīja par zemākiem radījumiem, kas iet pie viņiem mācīties, taču tad somiem radās “Nokia”, attīstījās rūpnīcas, bet Zviedrija sākusi buksēt. Tagad zviedri somus apskauž, jo viņi dzīvo labāk. Bet tas viņiem prasīja 50 gadus! Manuprāt, mēs tagad ieņemam tādu kā somu vietu Eiropā.

DDD: Bet Somijā nebija 50 procenti okupantu, jo somu tauta karojot viņus bija padzinusi.

J.B.: Tas tikai parāda to, kāds smagums mums vēl ir.

DDD: Okupantu un kolonistu klātbūtne varētu būt iemesls, kāpēc mēs nevaram pamodināt savu pašapziņu. Ne jau velti ir etnologu pētījums, ka, ja tauta savā teritorijā krītas zem 75 procentiem, tā vairs neattīstās un būtībā ir apdraudēta.

J.B.: Ja to zinātnieki saka, tad tā tas arī ir.

 

Par to agrāk nepadomājām…

 

DDD: Mūsu sarunas pirmā daļa lika secināt, ka dekolonizācijas jautājums ir jārisina, un tas ir jādara steidzami, ja vien mēs savu tautu un valsti vēlamies saglabāt. Vai piekrītat, ka tiem, kas parakstījās, lai Latvijā tiktu noteikta otra valsts valoda vai piešķirta pilsonība nepilsoņiem – tātad būtībā par Latvijas valsts pamatu graušanu, ir jāatņem pilsonība?

Jānis Bordāns: Tam ir jābūt juridiskam mehānismam.

DDD: Protams, juridiskam.

J.B.: Es neredzu, kā par pašu parakstīšanās faktu izveidot tādu juridisku principu, lai tehniski varētu atņem pilsonību. Šodien faktiski notiek diezgan fundamentālas Pilsonības likuma izmaiņas – pie tā tiek strādāts. Tiek paredzēts lojalitātes tests, bet tas attieksies uz jaunajiem, kas vēlēsies kļūt par pilsoņiem. Būs paredzēts arī ierobežojums piešķirt pilsonību personai, kura izrādījusi nelojalitāti, ieskaitot, ja tā ir izteikusies publiski jebkādā veidā nelojāli pret Latvijas valsti. Tas būs pamats, lai nepiešķirtu Latvijas pilsonību. Tāpat, ja atklāsies vēlāk, ka persona, kas saņēmusi pilsonību, ir sniegusi nepatiesas ziņas, un atklāsies, ka ir rīkojusies pretvalstiski, tad būs iespēja atņemt tai pilsonību. Bet šobrīd likumā šādu noteikumu nav, lai tehniski to varētu izdarīt. Es kā tieslietu ministrs nevaru arī aicināt neievērot valstī esošos likumus.

DDD: Jums kā tieslietu ministram gluži vienkārši vajadzētu nākt ar jaunu likumdošanas iniciatīvu.

J.B.: Kā jau teicu, Pilsonības likumā šī iniciatīva šobrīd tiek iestrādāta. Tā būs salīdzinoši drīz, bet, protams, tas nevarēs attiekties ar atpakaļejošu spēku uz tiem pilsoņiem, kuri tur parakstījušies.

Mēs šobrīd esam sastapušies aci pret aci ar faktu, par ko agrāk nedomājām. Un tādas ir daudzas lietas, par kurām nepadomājām…

Nacionālās apvienības politiķi bija tie, kas iesniedza Satversmes tiesā prasību uzsākt procesu, lai neatzītu par leģitīmu referendumu par valsts valodu. Šobrīd ir arī jautājums par pilsonības referenduma legalitāti. No Nacionālās apvienības ir nākuši politiski priekšlikumi par Satversmes grozīšanu un 73. pantā iekļaut normu, kas paredz kā referenduma jautājumu izslēgt pilsonības loka palielināšanu. Tāpēc, lai mēs varētu sasniegt visus šos mērķus, Nacionālajai apvienībai ir jāiegūst vairāk vietu nākamajā parlamentā un jākļūst par dominējošu spēku, tad šīs lietas būs iespējams risināt sekmīgāk.

DDD: Bet tādā gadījumā Nacionālajai apvienībai ir jāpārliecina laikraksta “DDD” lasītāji un Latvijas Nacionālā fronte, ka tā atbalsta deokupāciju un dekolonizāciju un panāks, ka etniskais līdzsvars Latvijā tiek atjaunots.

J.B.: Protams.

DDD: Tādēļ arī es pie jums kā pie tieslietu ministra vēršos, lai jautātu par jūsu nolūkiem. Bet mani tomēr nepārliecina un mulsina jūsu izvairīgā atbilde par pilsonības atņemšanu tiem, kas parakstās par krievu valodu un pilsonību nepilsoņiem, jo zinām, ka starptautiskās tiesības paredz, ka, ja nacionālā drošība, nācijas pastāvēšana ir apdraudēta, tad ir iespējams ierobežot pat kādas cilvēktiesības, kur nu vēl izdarīt tik pašsaprotamu aktu kā pilsonības atņemšana par pretvalstisku un nodevīgu rīcību. Vai jūs piekrītat, ka šāda pilsoņu loka paplašināšana, kad okupanti, kolonisti tiek iekļauti pilsonībā, apdraud nacionālo drošību un nācijas pastāvēšanu?

J.B.: Naturalizācijas procesam aizvadītajos gados bija jābūt vairāk kvalitatīvākam, ne tik daudz kvantitatīvam, kā tas bija. Nepārdomātie naturalizācijas apjomi ir jāskata arī nacionālās drošības kontekstā.    

 

Dekolonizācija – tas ir praktisks darbs

 

DDD: Man radies priekšstats, ka jūs šos jautājumus saprotat, bet tādā gadījumā, vai jūsu tiesiskuma koalīcijas partneri – “Vienotība” un “Reformu partija” – neko nesajēdz, ja jau darbi uz priekšu nevirzās?

Jānis Bordāns: Domāju, ka arī tur ir dažādi cilvēki. Protams, viņu politika ir savādāka, tā kaut kādā ziņā ir izvairīgāka attiecībā uz šiem jautājumiem. Bet “Vienotībai”, starp citu, tas ir atklāts jautājums. Es saskatīju arī “Pilsoniskajā savienībā”, kad tā izveidojās, šo iespēju darboties, redzot tieši nostāju nacionālajos jautājumos. Taču, kad tika apspriests jautājums par “Saskaņas centra” iekļaušanu valdībā, tad arī mans lēmums bija neturpināt sadarbību ar tādiem politiķiem. Mana pārliecība ir, ka koķetēt par tādiem jautājumiem nevar – ir nopietni jāizvēlas.

DDD: Kā jūs sacījāt – okupācijas seku novēršana ir valsts atjaunošanas pamats?

J.B.: Jā. Risks vēl ir tajā, ka viņi neaizstāv pilnīgi pārliecinoši šos pamatus un nepasaka skaidri un gaiši, kas ir kas. Ļaunums no tā rodas vēl lielāks, jo tam pieskaņojas jau sabiedrības attieksme: ja jau politiķi, kuri ar to nodarbojas, teic, ka ir problēmas ar mūsu valsts aizstāvēšanu, un tur nevar neko darīt, tad laikam problēmas arī ir… Un sabiedrībai neveidojas pašapziņa – tas ir liels ļaunums!

DDD: Ja koalīcijas partneri būtu prātīgāki, vai tad jūsu atbilde par pilsonības atņemšanu tiem, kuri parakstās par valsts pamatu graušanu būtu citāda?

J.B.: Domāju, ka nē. Šobrīd, kā jau teicu, neredzu to juridisko mehānismu, kā var atņemt…

DDD: Juridisku mehānismu, kā jau zinām, daudz kur vēl nav. Šobrīd nav arī normatīvā akta, kas noteiktu, kā veikt dekolonizāciju – dekolonizācijas likums vēl nav pieņemts. Tomēr arvien vairāk latviešu pavisam atklāti runā, ka tāds ir nepieciešams. Vajadzīga politiskā griba, un tad tiks radīti arī nepieciešamie juridiskie mehānismi.

J.B.: Tie apstākļi arī ir…

DDD: …sarežģīti, es saprotu. Viss ir savijies un aizgājis tik tālu, ka tas tagad ir ļoti sarežģīts process. Bet tajā pašā laikā es neredzu citu risinājumu, kā mums saglabāt savu tautu un valsti. Ja mūsu teritorijā reāli darbojas piektā kolonna, tā darbosies tik ilgi pret mums, kamēr vien šeit atradīsies. 20 gadi jau pagājuši…

J.B.: Pirmkārt, tie ir tikai 20 gadi, un nezinu vai situācija ir kļuvusi sliktāka. Tas, ka tā šobrīd ir saasinājusies, varbūt liecina par kaut kādu amortizēšanas stāvokli, kad tieši sajūtams, ka lietas patiešām var mainīties, Latvijas valsts un latvieši pa īstam var nostiprināties savā teritorijā. Un, piedevām vēl naftas tirgus konjuktūrām un sponsoriem pateicoties, kļūst bagātāka – tas varbūt nospēlēs…

Es nevēlos pateikt lietas, par kurām nevarēšu pēc tam atbildēt un pēc kāda noteikta laika parādīt, ka tas ir arī izdarīts. Ja tiks izdarīti konkrēti darbi, tad es varēšu pateikt: lūk, tas ir mans ieguldījums dekolonizācijā. Bet vienkārši pateikt – es esmu par dekolonizāciju – ir līdzīgi tam kā pateikt – pieņemsim likumu, ka policijai labi jāstrādā. Tas ir praktisks darbs, un praktiski darbi ir jādara.

DDD: Izskatās, ka valdības vadītājs Dombrovskis gan nedomā, ka šis praktiskais darbs būtu jādara…

J.B.: Nekomentēšu, ko Dombrovskis domā, bet es uzskatu, ka Latvijā ir jānostiprinās valsts nācijai, un valsts nācijas lielumam skaitliski. Tas ir panākams dažādos veidos – gan veicinot to cilvēku izceļošanu, kuri nevēlas šeit, nacionālā valstī, dzīvot, gan veicinot latviešu atgriešanos Latvijā, vai latviešu demogrāfisko palielināšanos.

DDD: Vai piekrītat, ka nevajadzētu pagarināt Krievijas pilsoņiem, kuru šeit ir ļoti daudz, uzturēšanās atļaujas Latvijā?

J.B.: Tas varētu būt risināms jautājums. Nu, protams, jābūt atkal pamatojumam. Ja šīs uzturēšanās atļaujas ir izsniegtas uz zināmu termiņu un, ja tas ir nepieciešams, tad valsts ir tiesīga izlemt – pagarināt vai nepagarināt. Bet par dekolonizāciju – šis process sastāv no daudziem ķēdes posmiem. Viens, ko jūs minējāt, nepagarināt atļaujas, nepieļaut nelojāliem cilvēkiem kļūt par pilsoņiem, nedot ekonomiskas privilēģijas tam vai citam, nepieļaut darbaspēku ieplūšanu un palikšanu šeit legāli vai nelegāli. Tas viss var izveidot šo dekolonizācijas situāciju.

 

Brīvprātīgie valsts valodas sardzē

 

DDD: Tieslietu ministrijas pārraudzībā ir Valsts valodas centrs. Vai, jūsuprāt, finansējums ir pietiekams, lai nodrošinātu šīs iestādes pilnvērtīgu darbību?

Jānis Bordāns: Finansējums ir nepietiekams visās nozarēs. Mums gluži vienkārši ir jānotur līdzsvars visām iestādēm – gan tiesu darbinieku finansējums, gan finansējums ministrijas darbiniekiem, gan Ieslodzījuma vietu pārvaldei, un tāpat arī Valsts valodas centram. Nedrīkst pieļaut, ka Valsts valodas centram tiktu samazināts finansējums. Domāju, ka tas ir jāatbalsta arī ar visādiem tehniskiem līdzekļiem. Meklēsim kaut kādus iekšējus organizatorus, lai saredzētu un pastiprināti rastu iespēju nākamajā gadā jau strauji palielināt kaut kādu finansējumu.

Savas darbošanās laikā, ceru, man būs iespējas visu šo uzlabot. Valsts valodas centrs, manuprāt, varētu daudz darīt latviešu valodas kultūras prestiža celšanā, tāpat kā Latviešu valodas aģentūra. Ļoti maz, manuprāt, latviski iznāk pētījumi par valodas stāvokli, zinātniski apskati par valodas attīstību.

Būtībā latviešu valodas jautājumi ir bijuši un joprojām ir pārcelti kaut kādā otršķirīgā plānā. Ņemot vērā, ka Tieslietu ministrijā tomēr vairāk ir bijuši nacionāli noskaņoti ministri, es teiktu, arī darbinieku sastāvs līdz ar to ir daudz nacionālāk noskaņots nekā citās ministrijās. Tādējādi šeit izpratne un atbalsts ir. Uzlabot sociālos apstākļus, atrisināt valodas inspektoru apdrošināšanas, arī drošības jautājumus – šie ir jautājumi, par kuriem ir jāpārrunā ar iekšlietu ministru. Zinām, ka, paldies Dievam, pēdējos gados vairs nav bijuši tādi fiziski uzbrukumi kā nesenā pagātnē, pārbaudot smagas iestādes, kā “Latvijas Dzelzceļš”.

DDD: Vai šobrīd atkal valodas inspektoriem nav veselības apdrošināšanas? Pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālā fronte iesaistījās un panāca, ka inspektori tiek apdrošināti.

J.B.: Ņemot vērā budžeta konsolidācijas, visādi ir sanācis. Pilnīgi garantēt, ka viņi būs apdrošināti, es nevaru, bet, neskatoties uz to, ministrija vienalga būs atbildīga. Negribētu, lai nedod Dievs, ka kaut kas notiek – apzinos, ka es kā darba devēja vadītājs esmu atbildīgs par šiem cilvēkiem. Labi saprotu, ar ko viņiem ir jāsaduras ikdienas darbā. Viņi jau atrodas kā tādā frontes priekšējā līnijā un daudz ir izdarījuši. Piemēram, nupat Jūrmalā ir noņemts uzraksts “Naša dača” uz restorāna…

Jānis Tomels, tieslietu ministra padomnieks: Pēc 18. februāra referenduma Valodas centram radies milzīgs darba apjoms – ļoti pieaudzis sūdzību skaits. Es pats ap to laiku dažas reizes zvanīju par sūdzībām. Etniskās attiecības ir tik saasinātas, ka tagad daudzviet runā tikai krieviski. Varbūt labā ziņa ir tā, ka arī latvieši palikuši aktīvāki.

DDD: Mazliet prātiņš varbūt sāk atgriezties… Kursīša kungs teica, ka inspektoru ir par maz. Vai tiešām budžets ir tik ļoti ierobežots, ka nevar paplašināt inspektoru skaitu?

Jānis Bordāns: Nu, ir smagi. Prasības ir pilnīgi visās nozarēs. Bet es piekrītu, ka inspektoru ir par maz.

DDD: Kādēļ netiek piesaistīti brīvprātīgie?

J.B.: Pa šo laiku vēl neesmu paguvis apspriest šos jautājumus.

Jānis Tomels: Nacionālajā apvienībā jaunatnes organizācija kaut ko līdzīgu plāno – jauniešu brīvprātīgās patruļas…

Jānis Bordāns: Tas ir organizatoriskais darbs, kur Tieslietu ministrija varētu atrast iespēju, kā piesaistīt, dot juridisku statusu šiem cilvēkiem un vienoties varbūt ar policijas darbiniekiem par sadarbību.

Jānis Tomels: Latvieši vēl joprojām nezina, kur jāzvana. Man personiski zvana kolēģi, augstskolas mācībspēki un prasa, kur zvanīt, lai pasūdzētos par Valodas likuma pārkāpumiem? Būtu labi, ja jaunieši sākumā staigātu pa ielām, dalītu uzlīmes ar Valsts valodas centra telefona numuriem un izglītotu latviešus, lai zvana, ja ir problemātiskas situācijas.

DDD: Savukārt krievvalodīgajiem viņi varētu dalīt informāciju par repatriāciju uz Krieviju un Krievijas Federālā migrācijas dienesta pārstāvniecību Latvijā, vai ne?

Jānis Tomels: Jauniem cilvēkiem šī būtu pirmā politiskā aktivitāte, ja viņi sapņo par politisku karjeru nākotnē. Tas būtu pirmais solis.

DDD: Šī būtībā ir tautas aktivitāte. Lai jaunieši dara savu darbu, pieaugušie atkal savu, jo neviens darbs nav mazāk nozīmīgs, ja tas ir saskaņā ar tautas interesēm.

Jānis Bordāns: Protams. Ministrs un padomnieki nevar skraidīt pa ielām un dalīt lapiņas, bet jauniešiem šāds darbs ir tieši laikā.

Jānis Tomels: Tieši tā. Turklāt tas, ko jūs sākumā minējāt, ka gādājam, lai krievvalodīgie šeit labi jūtas – šis ir viens no tādiem pirmajiem soļiem, kas liks tieši pret Latviju nelojālajiem saprast…

Jānis Bordāns: Protams, jo pamatā ir mūsu pašu, latviešu, attieksme!

Jānis Tomels: Kūtrā, pasīvā, kautrīgā…

 

Ja es to nedarīšu, kurš tad to darīs?

 

Jānis Bordāns: Ja domājam, ka mūsu paaudze vainīga, tad ir interesanti palasīt grāmatas, ko rakstījuši trimdas latvieši, vai pirmskara literatūru – diemžēl tur atspoguļojas tas pats, parādās, ka neatrisināto vecvectēvu lietu risinās mūsu mazbērni. Tā šīs latviešu nacionālās problēmas stiepjas no paaudzes uz paaudzi, un, kamēr mēs to nepārcirtīsim, tikmēr nekas labs nebūs.

Etnologi rakstījuši, ka tajā brīdi, kad etnoss sāk kustēties, un blakus esošajam lielajam etnosam rodas sajūta, ka tas kaut kādā mērā tiek apdraudēts, tad mazajam etnosam, kuram nav vēl pieredzes, tā ir visbīstamākā situācija – to var notriekt. Apmēram tā tas notika 1940. gadā. 1905. gads un Pirmais pasaules karš – Krieviju faktiski nogāza gar zemi latviešu strēlnieki. Kāpēc Staļins 1939–1940. gadā sakoncentrēja Latvijā nenormāli lielus spēkus? Viņš baidījās no Latvijas, no latviešiem un, kad te ienāca, cirta nost visas saknes!

DDD: Tāpēc pie mums šeit iepludināja tik daudz kolonistu, lai pārkrievotu latviešu tautu, uztaisīja kara bāzes, utt.

J.B.: Tieši tā. Tas ir aspekts, par kuru vajag runāt – ne tikai sevi noniecināt. Ir jāsaprot, ka mums šī nasta ir daudz smagāka, uz mums ir bijis liels spiediens. Latgale vispār ir izrāvusies ārā no Vitebskas guberņas, kad tā jau bija atrauta no Latvijas, turklāt vairāk nekā 100 gadus.

DDD: Kā jūs kā tieslietu ministrs domājat panākt, lai, piemēram, darbavietās runātu latviski un latvietis netiktu diskriminēts krievu kolektīvā?

J.B.: Tas ir tāpat kā ar dekolonizācijas jautājumu. Jā, esam domājuši par attiecīgajiem likumiem. Es kā Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs gāju aizstāvēt grozījumus Darba likumā, lai nepieļautu šo diskrimināciju. Taču to neizprata un sāka neciest “Vienotības”, ZZS, “Reformu partijas” deputāti, neatbalstīja Sociālo lietu komisija, arodbiedrības un tamlīdzīgas organizācijas. Mums bija izstrādāti vairāki priekšlikumi, bet visus atmeta atpakaļ. Visas parējās latviešu partijas mūs izsmēja, noniecināja, Saeimas Juridiskais birojs arī nokritizēja…

Jānis Tomels: Un Darba devēju konfederācija tieši tāpat.

Jānis Bordāns: Jā, Darba devēju konfederācija, Brīvo Arodbiedrību savienība – visi kritizēja, ka tā nedrīkst būt. Bet šobrīd tas ir aizgājis. Es jau arī saprotu, ka ar vienu likumu nevar atrisināt, bet tam likumam ir jābūt!

Protams, ka vienas izmaiņas Darba likumā nemainīs situāciju, bet, ja ir likums, tad jāstrādā ar sabiedrisko domu, ka darbinieki drīkst arī sūdzēties. Jāsaprot, ka tā nav kaut kāda peļama ziņošana vai tamlīdzīgi, bet tā ir tiesību aizsardzība. Tad varbūt var skatīties vēl kādus likumus un, galvenais, tos piemērot.

DDD: Kāds ir rezultāts jūsu aktivitātēm?

J.B.: Rezultāts bija tāds, ka latviešu partijas nokaunējās – varbūt nobijās no vēlētājiem, padomāja, ka nacionālais vēlētājs to nesapratīs, un pieņēma Darba likuma grozījumus, taču tik apcirptus, ka šobrīd tie ir nederīgi. Ierosinājām, ka nedrīkst darba līgumā iekļaut normas, kas diskriminē, un sludinājumā nedrīkst likt šādu informāciju. Beigās svarīgāko nosvītroja, un skata pēc palika, ka nedrīkst sludinājumā likt.

Par šo Darba likumu informāciju ieliku internetā, savā blogā – ikviens var apskatīties.

DDD: Ko darīt ar tiem latviešu politiķiem, kas arī masu saziņas līdzekļos runā krieviski, it sevišķi tas redzams televīzijā?

J.B.: Man tas nav saprotams – gluži vienkārši smieklīgi. Nu, kam tas vajadzīgs – vai tās ir bailes?

DDD: Bet jaunie, t.s. naturalizētie Latvijas pilsoņi, arī nerunā latviski televīzijā.

J.B.: Svarīga ir žurnālistu attieksme. Tas ir tas pats, kas ar Darba likumu. Man ir teikuši Saeimas juristi, politiķi, speciālisti – jā, bet, ziniet, viņam tur tajā nozarē jārunā krieviski – nu, un kas? Te ir Latvija, tāpēc ir tikai normāli, ka jārunā latviski – viņi visi var runāt latviski!

Tāpat arī žurnālistiem: ja tu aizbrauc uz ārzemēm un zini citu valodu, lūdzu, runā, ja tev vajag tajā valodā runāt, bet ne te, Latvijā. Es arī kā advokāts ar saviem klientiem, krieviem, runāju latviski, un viņi, starp citu, neprotestēja, bet runāja latviski. Ir man tāds klients, kurš nerunā, – grūti ar viņu strādāt, un man arī nevajag, man ir citi klienti, ar kuriem varu sastrādāties. Tā visiem vajadzētu uzvesties, arī žurnālistiem. Tādu, kurš neatbild latviski, par katru cenu nav jāintervē.

Diemžēl mēs, latvieši, bieži neprotam savu statusu izmantot. Labs piemērs ir Artūrs Irbe. Pasen viņam bija strīds ar Kirovu Lipmanu, kurš kā Hokeja federācijas vadītājs noslēdza līgumu ar hokejistiem, ka viņu attēlus drīkstēs izmantot reklāmā. Līgums bija par nopietnu summu, kuru pēc tam nesamaksāja. Hokejisti teica – nu, lai, mēs gribam spēlēt, tāpēc nestrīdēsimies – un visi klusēja, negribēja sastrīdēties, jo varēja nepaņemt izlasē. Tikai Artūrs Irbe sāka aizstāvēt hokejistus un atteicās spēlēt, bet viņam pārmeta – nu, kāpēc tu vienmēr konfliktē, tu arī Amerikā konfliktēji? Viņš atbildēja: ja es to nedarīšu, kurš tad to darīs? Ja es esmu savā pozīcijā, ja esmu vajadzīgs tai izlasei, ja esmu cilvēks ar vārdu vai ar statusu, tad neklausies tādu, kuram tā statusa nav!

DDD: To var attiecināt uz visu mūsu tautu?

J.B.: Jā, ar šādu pašcieņu mums jāizturas un nevajag baidīties iestāties par savām tiesībām. Turklāt teikšu, ka tā ir ļoti laba sajūta – tāda gandarījuma un atvieglojuma sajūta – jo tu esi nometis nastu no pleciem, esi iztaisnojies un vari brīvi elpot.

 

“Naturalizētie” izšķērdē valsts naudu

 

DDD: Jūsu, tieslietu ministra, pārziņā ir arī tiesu sistēma. Kā zināms, tiesas ļoti lielu naudu tērē, lai nodrošinātu tulku pakalpojumus krievvalodīgajiem.

Jānis Bordāns: Jā, par šo problēmu esmu jau presē izteicies.

DDD: Kā jūs domājat, vai naturalizētajiem jaunpilsoņiem ir tiesības uz tulka pakalpojumiem, par kuriem maksā valsts? Piemēram, jaunpilsonis, laikraksta “Čas” žurnālists Anatolijs Kameņevs, kurš ir apsūdzēts par neslavas celšanu Aivaram Gardam, atnāca uz tiesas sēdi, pieprasīja tulku un runāja krieviski, jo ne vārda neprot latviski. Kāpēc valsts šādi šķērdē naudu?

J.B.: Es saskatu, ka šādi tēriņi nav pamatoti.

DDD: Kā jūs risināsit šo problēmu?

J.B.: Tieslietu ministrijas vadības sanāksmē par šo jautājumu esmu runājis. Interesanti, ka nekad šī problēma nav tikusi risināta, un atkal valda tāda kā neizpratne: vai tik nepārkāpsim kaut kādas normas?… Es lūdzu šo jautājumu izpētīt, un arī pats piestrādāšu, jo viss ir jāizdara tiesiski. Manuprāt, šī ir pārprasta tiesību ievērošana – ja tērējam naudu šādiem pasākumiem, tad jāsecina, ka mēs dzīvojam ar ļoti greznām tiesām… Mēs nevaram tiesu darbiniekiem samaksāt algas, bet apmaksājam lielas tulkošanas pakalpojumu izmaksas cilvēkiem, kuri patiesībā zina latviešu valodu…

DDD: Viņiem tā ir jāzina!

J.B.: Viņi arī zina un ir lietojuši latviešu valodu – to var fiksēt. Pats arī tiesas procesos esmu pieturējies pie tā – arī krimināllietās, kur esmu bijis kā advokāts.

Katrā vietā un reizē, kad Latvijā nerunāju latviski, es nododu savu valodu un savu tautu. Bet tiesās, manuprāt, notiek kaut kādi pārpratumi un netiek izmantoti tie instrumenti, kurus dod likums.

Jānis Tomels, tieslietu ministra padomnieks: Eksaminācijas centra datu bāzē ir visa informācija par izdotajiem vidusskolu beigšanas sertifikātiem, arī latviešu valodā. Arī Valsts valodas centrā ir veco valodas apliecību dokumentāri pierādījumi, tie varbūt ir noglabāti skapjos, tāpēc šos datus vajadzētu datorizēt. Ja kāda persona X vai Y tiesā paziņo, ka viņai vajag krievu valodu, tad uzreiz var pārbaudīt šīs personas datus reģistrā. Ja persona ir nolikusi vidusskolas eksāmenu latviešu valodā, tad tulka pakalpojums nepienākas.

DDD: Ne uz valsts rēķina!

J.T.: Jā. Un tas tad būtu risinājums – pārbaudīt, ka viņš zina latviešu valodu.

Jānis Bordāns: Runājot par integrācijas programmu, tikusi iztērēta milzīga starptautiskā un valsts nauda latviešu valodas apguvei. Kamdēļ tad, ja valsts vēl apmaksā tulkus?!

 

Slinkums vai intereses trūkums?

 

DDD: Jūsuprāt, vai pašreizējā tiesnešu kvalifikācija ir pietiekama? Vai mēs varam uzticēties tiesnešu profesionalitātei un taisnīgumam? Atceros, pirms dažiem gadiem bijušais tieslietu ministrs Štokenbergs sacīja, ka tiesneši ir slinki. Vai jūs tam piekrītat?

Jānis Bordāns: Slinkums, manuprāt, vispār nepastāv. Ir neieinteresētība vai ieinteresētība un prasme organizēties. Esmu redzējis it kā slinkus cilvēkus, bet kādu lietu viņš dara tik labi un tik aizrautīgi! Tātad jājautā, kas tiesnešus interesē.

Domāju, ka šis ir nākamais uzdevums, kurš jāveic. Ja jau runājam par ceļu būvniecību, tiesu celtniecību un visādām materiāli tehniskām bāzēm, tad domāju, ka tagad ir laiks ieguldīt cilvēkos – maksimāli izmantot iespējas, lai celtu tiesnešu kvalifikāciju. Pozitīvā nozīmē gribu viņiem palīdzēt, ja tas ir iespējams no Tieslietu ministrijas puses.

Ārštata padomnieks izglītības jautājumos man ir Arvīds Dravnieks, kurš kopš neatkarības atjaunošanas strādājis Valsts administrācijas skolā, visu laiku bijis tieslietu aprindās un augstskolu pasniedzējs. Mēs kopīgi meklēsim iespējas, kā piestrādāt pie darba organizācijas tiesnešiem un kvalifikācijas. Procesuālie likumi ir ļoti daudz slīpēti. Tagad nav jāizgudro jauns velosipēds, bet jāskatās, kā tiesneši strādā Skandināvijas valstīs, un likt lietā šādu praksi arī tiesu darba organizācijā Latvijā.

DDD: Vai ir kaut kāds mehānisms un iespējas palīdzēt cilvēkam, kurš saskāries ar klaji dīvainu spriedumu, pēc kura redzams, ka tiesnesis nemaz nav iepazinies ar prasības pieteikumu vai arī ir gulējis tiesas sēdē? Protams, muļķīgs, netaisnīgs spriedums var tikt pārsūdzēts, taču tiek zaudēts laiks un enerģija, un tas viss viena slinka vai negodīga tiesneša dēļ. Vai šādā gadījumā ir iespēja kaut kur sūdzēties, lai tiesnesis saņemtu kādu sodu par savu draņķīgo darbu? 

J.B.: Pastāv speciāla institūcija – Tiesnešu disciplinārlietu kolēģija.

Ir bijuši gadījumi, kad šādi spriedumi tiek vērtēti. Ietekmes sviras ir bijušas dažādas. Sākot vienu lietu, izvērtē citas, kas bijušas, un tas ir atkarīgs arī no tiesas priekšsēdētāja, kā tiek sekots līdzi tiesnešu darbam. Piemēram, šogad vienu no tiesnešiem Vidzemes priekšpilsētā, kuram ilgstoši bija problēmas gan ar lēmumu pieņemšanu, gan atlikšanu, atbrīvoja darba.

DDD: Kā tas notika?

J.B.: Bija sūdzība, kurai sekoja Tieslietu ministrijas rīcība, kas uzsāka disciplinārlietu, un tiesnešulēmums. Daudz kas atkarīgs arī no tiesnešiem, kuri ir disciplinārlietu kolēģijā, un daudzas lietas būtībā ir atkarīgas no cilvēkiem, kādi ir vadībā, taču likumi paredz šādu iespēju.

Tātad mehānismi pastāv, kā var uzturēt labu klimatu tiesnešos – atbalstīt kvalitatīvus tiesnešus vai piemērot sodus par slikti padarītu darbu. Tas ir atkarīgs no vadītājiem, kas visu pakārto un organizē darbus.

 

 

Krieviska vide Latvijas cietumos

 

DDD: Cietumos visvairāk no ieslodzītajiem ir krievvalodīgie, tur valda krievu valoda. Tieslietu ministrijas pārraudzībā atrodas Ieslodzījuma vietu pārvalde. Vai ir kāds mehānisms, kā nodibināt kārtību, lai latvieši arī cietumos netiktu diskriminēti? 

Jānis Bordāns: Esmu par to domājis, bet skatos, ka šādi jautājumi vispārīgā plāksnē nekad nav raisīti.

Jānis Tomels: Par darba valodu – savulaik Kursīša kungs ļoti labi sadarbojās ar Puķītes kungu, un vismaz situācija ar darba valodu ieslodzījuma vietās ir uzlabojusies. Bet kontingents jau cietumos ir tāds – krieviski runājošs…

Jānis Bordāns: Šobrīd nav bijušas tādas sūdzības un nav veiktas šādas pārbaudes, varu tikai pieņemt, ka tur varētu būt problēmas lietot latviešu valodu, bet tad tas ir cilvēktiesību pārkāpums, par ko Tiesībsarga birojam un Tieslietu ministrijai ir jādomā. Esmu ticies ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem, esmu uzdevis jautājumu, kā ir ar televīzijas programmu skatīšanos, kādus kanālus skatās ieslodzītie. Tas ir svarīgi, vai tur visiem rāda tikai krievu bandītu filmas, vai arī tomēr ir iespēja skatīties arī Latvijas sabiedrisko televīziju, no kuras viņi vismaz latviešu valodu varētu iemācīties.

Jānis Tomels: Kā raksta Sandra Veinberga interneta vietnē “TVNET”, tad “Lattelekom”, viņasprāt, ir viens no Latvijas rusifikatoriem, jo savā pamata piedāvājumā ir iekļāvis divas reizes vairāk krievu kanālus nekā latviešu. Tad ko var gribēt – cietumos spaida pulti, un viss ir tikai krieviski. Tie ir Veinbergas vārdi: “Lattelekom ir Latvijas rusifikators!” – tā arī pierakstiet.

Jānis Bordāns: Piemēram, Lietuvā vairāk skatās krievu programmas nekā mēs, bet viņu pamata piedāvājumā rāda citas krievu programmas, kas nav sovjetiskas, kā “RTVi”, taču pie mums ir sovjetiskie kanāli – tie kalpo propagandai. Tie būtībā ir Maskavas propagandas kanāli.

DDD: Lūk, atkal mums jāatgriežas pie Latvijas dekolonizācijas nepieciešamības…

Jānis Tomels: Vispirms jāsāk dekolonizācija mūsu galvās!

DDD: Tātad tieslietu ministram ir darba pilnas rokas!

Jānis Bordāns: Jā, tā tas ir.

 

Žīdi savu jau ir saņēmuši

 

DDD: Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš nolēma demisionēt, kad Ministru prezidents Dombrovskis pieprasīja izveidot darba grupu, lai atdotu, teikšu latviski, žīdu kopienai īpašumus, uz kuriem tai nemaz nav tiesību. Vai jūsu stāšanās viņa vietā, tas ir, kļūšana par tieslietu ministru kaut ko maina šajās nostādnēs?

Jānis Bordāns: Nē, šajā pozīcijā, ko ir izteicis Gaidis Bērziņš, nekas netiek mainīts.

Starp citu, par vārda “žīds” lietošanu pievienojos Frankam Gordonam, kurš tieši tāpat teica, jo Latvijā vārdam “žīds” nekad nav bijusi nievājoša pieskaņa – līdz 1940. gadam, kad to ieviesa krievi.

Gordons saka: “Manai tautai to piedēvēja tikai tāpēc, ka no Krievijas ienāca cilvēki, kuri bija pieraduši pie tā, ka vārds “ebrejs”, kas bija nomenklatūrais vai normatīvais nosaukums, jo vārdam “žīds”, ņemot vērā antisemītisma izplatību Krievijā, tika piedēvēta noniecinoša nozīme. Un šo pašu attieksmi tad attiecināja arī uz visām okupētajām teritorijām.”

DDD: Tātad jūs piekrītat, ka latviešu valodā šim vārdam joprojām nav noniecinošas nozīmes?

J.B.: Tieši tā.

DDD: Bet kāds ir jūsu viedoklis – vai šai kopienai būtu jāatdod īpašumi?

J.B.: Denacionalizācijas jautājumi jau ir tikuši risināti. Un tie ir attiekušies gan uz fiziskām personām, gan arī uz atsevišķām reliģiskām kopienām, kurām viss tika atdots, jau sākot ar 1991. gadu. Tātad jau ir atrisināti jautājumi par reliģisko un dažādu citu īpašumu atdošanu. Tāpat tika risināti jautājumi, kas attiecas, piemēram, uz akadēmiskām organizācijām, uz biedrībām – Rīgas Latviešu biedrībai ir atdots tās nams.

Ebreju organizācijām patiesībā ir atdoti vairāki nami – nesalīdzināmi vairāk, nekā tas ir ticis darīts, piemēram, Lietuvā. Ja nemaldos, Lietuvā ir bijusi daudz lielāka ebreju organizācija, bet īpašumi tur ir atdoti daudz mazāk, un tikai vienreizēju aktu ietvaros. Un tāpat arī Latvijā šis jautājums jau ir ticis risināts. Tātad šīs organizācijas nepatiesi stāsta, ka viņi 20 gadus gaidot uz šo īpašumu jautājuma atrisinājumu.

Ar iepriekšējo rabīnu Barkāna kungu notika vienošanās par apjomu, kādā tiks atdoti īpašumi. Tāpēc jau arī radās šīs domstarpības, kuru rezultātā demisionēja tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, jo jautājums tika formulēts kā “Tieslietu ministrijas tehnisks jautājums” – formāli norādīts, ka Tieslietu ministrijai tehniski ir jāatrisina īpašumu nodošana…

DDD: Kā to saprast?

J.B.: Nu, tehniski… Tā teikt, visi juridiskie un politiskie jautājumi it kā jau būtu atrisināti, un Tieslietu ministrijai tiek prasīts tikai tehniski atrisināt jautājumu par īpašumu atdošanu. Tam es nevaru piekrist!

DDD: Izklausās pēc brutāla reketa. Sakiet, kas ir šī kopiena jeb, kā to sauc, “Latvijas ebreju draudžu kopienas padome”? Vai tā ir tiesiska mantiniece visām iepriekšējām žīdu organizācijām?

J.B.: Man jāatzīstas, ka vēl neesmu precīzi iepazinies ar viņu dokumentiem. Man nav bijis šādsiesniegums no šādas organizācijas, uz kā pamata tad varētu iepazīties ar tiem.

DDD: Pirms okupācijas Latvijā dzīvoja žīdi. Tagad viņi ir pārvērtušies par ebrejiem – viņu kopienas priekšsēdētājs Suharenko nerunā pat latviski. Un Latvijas valsts šādiem elementiem, kuru lielākā daļa šeit ir ieceļojusi padomju okupācijas laikā un būtībā ir okupantu vai kolonistu statusā, šobrīd atdos īpašumus, kas piederējuši organizācijām, kuras veidoja Latvijas pavalstnieki – žīdi?

J.B.: Es jau izteicu nostāju – tas šobrīd nav Tieslietu ministrijas jautājums…

Viņi nav juridiskie mantinieki, un acīmredzot tāpēc arī šai organizācijai nav piešķirti īpašumi. Nav tādas tiesiskās bāzes, lai juridiski paziņotu, ka šī jaunā organizācija ir pirmskara organizāciju mantiniece.

 

Latvietis pasauli saprot dziļāk

 

DDD: No šiem jautājumiem visi izvairās, bet ir tāda grāmata – “Žīdu karavīri Hitlera armijā”, kuru sarakstījis amerikāņu profesors Braiens Marks Rigs. Autors ir izpētījis, ka vismaz 150 tūkstoši žīdu izcelsmes cilvēku karoja Hitlera armijā, daudziem žīdiem šī iespēja bija liegta, kaut viņi burtiski rāvās cīnīties fīrera pusē un lūdza Gēringam vai Himleram aizlikt kādu labu vārdu par viņiem… Tad, lūk, 1941.gada 1.jūlijā Rīgā ienāca Hitlera karaspēks, un Latvijas teritoriju okupēja hitleriskā Vācija. Ļoti iespējams, ka starp šiem “brūnajiem fašistiem”, kas okupēja Latviju, diezgan daudz bija arī žīdu izcelsmes cilvēku. Tāpat arī “sarkano fašistu” okupācijas laikā, īpaši Baigajā gadā, uzdarbojās vairāki žīdu izcelsmes noziedznieki, piemēram, Šustins. Bet tagad žīdu kopiena nevis nožēlo un atvainojas par savu tautiešu noziegumiem Latvijā, bet liek vēl upurim – Latvijas valstij – viņiem samaksāt! Patiesībā tas mani kā latvieti ļoti dziļi aizskar.

Jānis Bordāns: Jādomā, kādos vārdos pareizi ietērpt manu domu… Man tā ir pavisam skaidra. Pēc jūsu stāstītā kļūst redzama kāda precīza lieta. Proti, katrā tautā ir varoņi, ir noziedznieki, ir nodevēji – ir bailīgi, klusi cilvēki, kuri domā par savu ģimeni, nerunājot vispār par kara apstākļiem. Karu iesāka Eiropas lielākie, spēcīgākie – ne tikai militāri, bet arī ekonomiski spēcīgākie – grupējumi, kuri tikuši pie varas. Krievijā viens bandītiskāks grupējums bija pie varas, Vācijā otrs bandītiskāks grupējums bija pie varas. Ar propagandu pārliecināja ļoti daudzus cilvēkus un daudzus, kuri pretojās, pat fiziski iznīcināja. Šādos kara apstākļos ikviens, ikviena ģimene, var teikt, meklēja iespēju, kā izdzīvot.

Svarīga ir motivācija, kāpēc viens cilvēks atradās vācu ieroču šķirā, otrs – krievu ieroču šķirā. Motivācija varbūt bija viena un tā pati, bet fiziski viņi darīja pretējas lietas. Tie cilvēki var būt arī līdzvērtīgi no morālā viedokļa un tāpat var būt arī pilnīgi pretēji – ar pārliecību, ka jādara noziedzīgas lietas, kā, piemēram, Šustins. Cilvēku likteņi tajā brīdī bija nenormāli sarežģīti. Tāpēc, lai tagad, pēc 70 gadiem, vērtētu, ir jābūt ļoti uzmanīgiem – pašiem jābūt ar ļoti augstiem morāles standartiem un jāspēj runāt tajās kategorijās.

DDD: Varam runāt daudz un dikti, taču pie mums atbrauc “Rietumu gudrie” un sāk latviešus pārmācīt…

J.B.: Latviešiem šo situāciju ir vieglāk saprast, jo atrodamies unikālā vietā – pasaules tranzītmezglu punktā, kur visas civilizācijas krustojas, un mēs redzam, un mums ir unikāla iespēja saprast apkārtni dažādās pusēs, izjust patieso situāciju, ko daudzi skaita ziņā lielo tautu cilvēki – kosmopolīti – nespēj. Tāpēc viņiem ir viegli lietot šablonus un, tos izmantojot, gūt sev kaut kādu labumu, tādējādi atvieglojot savu dzīvi, veicot savu biznesu un nedomājot par pārējo – pēc principa “ja man uzdod jautājumu, es paskatos enciklopēdijā, izlasu kaut ko, atbildu un par to vairs neinteresējos”. Bet mums, latviešiem, katram ir savs dzimtas stāsts, kur vectēvi, onkuļi – viens ir bijis Sibīrijā, otrs leģionā, trešais bijis sarkanarmijā, tad visi pēc tam bijuši mežabrāļos, utt. Kad sākam detalizēt, spējam to saprast. Tas ir jāsaglabā sevī un nevajag nodot savas morālās vērtības, gan jau tad arī no mums pamācīsies citas tautas – mūs cienīs un ar mums rēķināsies.

DDD: Šobrīd mēs neaizstāvam savas tiesības – diez vai citām tautām būtu ko mācīties, jo visu, ko tik varam, mēs atdodam… Jums taču kā tieslietu ministram arī ir jāiztur attiecīgs spiediens?

J.B.: Nu, maizei ir sava garoza, un mums tas ir jāskaidro. Jāskaidro situācija, kas vienam otram ir sarežģīti saprotama – no viena augstuma visas detaļas neredz; ja mēs tās lietas redzam, tad tas ir jādara. Jāmācās arī neatdot savas teritorijas un īpašumu, vienlaikus izturoties ar pašcieņu un arī ar cieņu pret citiem. Tātad jāprot ievērot robežu pieklājībai un godprātībai.

Smaga problēma mūsu tautai un valstij ir tā, ka tika aprauts būtisks attīstības posms. Ja vēl pēc 1939. gada mēs būtu saglabājuši savu neatkarību tāpat kā somi, tad šobrīd mēs runātu augstākā līmenī gan tiesiskā izpratnē, gan citādi, un nebūtu šī nihilisma. Tas izpaužas visās lietās – mums īstenībā papildus ir vajadzīgs vēl kaut kāds attīstības laiks, es domāju.

DDD: Paldies par sarunu!

Intervēja Līga Muzikante