2012. gada 7. septembrī Rīgas Centrālajā bibliotēkā
Rēriha kustības darbiniece Olga Ļeonova, kas šobrīd dzīvo Izraēlā, bibliotēkai pasniedza Odesas Nikolaja Rēriha muzeja un organizācijas
“Kultūras un sociālās sadraudzības līga” dāvinājumu – muzeja sagatavotas un izdotas grāmatas.
Īsi pastāstot par Odesas muzeja darbību un Rīgas Centrālajai bibliotēkai dāvinātajām grāmatām, Olga Ļeonova aicināja Latvijas kultūras pārstāvjus iesaistīties Nikolaja Rēriha iedibinātās Vispasaules Kultūras dienas atzīmēšanā ne tikai Rērihu sekotāju vidū, bet arī valstiskā līmenī.
Olga Ļeonova un Aivars Garda
Olga Ļeonova ar līdzdarbinieka Jura Ošleja palīdzību uz pasākumu bibliotēkā ielūdza arī apgāda “Vieda” vadītāju Aivaru Gardu, kurš
1989.gada 28.novembrī dibināja pirmo privāto izdevniecību Latvijā ar mērķi izdot Dzīvās Ētikas Mācību un Rērihu ģimenes literāro mantojumu latviešu valodā.
Lai veicinātu Latvijas, Ukrainas un Izraēlas kultūras sadarbību, apgāda “Vieda” vadītājs Aivars Garda uzdāvināja Dzīvās Ētikas Mācības, Nikolaja Rēriha, Helēnas Rērihas un Svjatoslava Rēriha grāmatas latviešu valodā gan Odesas muzejam, gan Kultūras un sociālās sadraudzības līgas filiālei Izraēlā. Dāvinājumu – kopumā vairāk nekā trīsdesmit grāmatu – Olga Ļeonova, viesojoties apgāda “Vieda” birojā, solīja nodot Odesas muzejam un aizvest sev līdzi uz Izraēlu.
Izmantojot iespēju, aicinājām Olgu Ļeonovu uz sarunu, lai uzzinātu, kā Izraēlā pieņem Dzīvās Ētikas Mācību un Nikolaja Rēriha aicinājumu visām pasaules tautām vienoties zem Miera Karoga. Sarunā piedalījās arī Juris Ošlejs, Aivars Garda un Līga Muzikante.
Tautas vienos Rēriha Miera Karogs
Saruna ar Izraēlā dzīvojošu Rēriha kustības darbinieci Olgu Ļeonovu
Nikolaja Rēriha glezna "Pax Cultura", 1931. gads
DDD: Ar kādu mērķi jūs atbraucāt no Izraēlas uz Latviju?
Olga Ļeonova: Latvijā pēdējo reizi biju pirms divpadsmit gadiem, tad pārcēlos uz dzīvi Izraēlā. Līdz tam divdesmit vienu gadu nodzīvoju Latvijā. Man šeit, protams, ir ļoti daudz draugu, it īpaši rērihieši, kurus apvieno Rērihu atnestā Mācība.
Braucu uz Latviju, jo gribēju tikties ar draugiem – redzēt, kā viņiem šeit klājas, kāda ir viņu darbība. Tā kā pirms tam jau biju iepazinusies ar Rēriha mājas-muzeja Odesā dibinātāju un direktori Jeļenu Petrenko, izmantoju šo braucienu, lai atvestu no Odesas muzeja sagatavotās un izdotās grāmatas gan par Rērihu ģimenes darbību, gan Austrumu kultūru. Vēlējos, lai mīļotajā Latvijā atjaunotos kādreiz tik spēcīgās Rēriha biedrības aizsāktais darbs.
Jeļena Petrenko Odesas muzeju dibināja kopā ar zinātnieci-orientālisti Natāliju Sazanovu un mākslinieku, zinātnieku, Nikolaja Rēriha skolnieku Borisu Smirnovu-Rusecki 2000. gada 10. martā.
Aivars Garda: Borisu Smirnovu-Rusecki es pazinu personiski.
O.L.: Kā ceļi krustojas! Gribu, lai mans brauciens uz Latviju būtu ne tikai patīkama satikšanās ar jūru un draugiem, bet lai tiktu ielikti pamati sadarbībai. Ar Jeļenu Petrenko iepazināmies Izraēlā, kur viņa bija ieradusies, nodibināt sadarbību ar vietējo Krievu kultūras biedrību. Pēc Jeļenas Petrenko ierosinājuma 2003. gadā Izraēlā izveidojām Kultūras līgas filiāli. Pagaidām mums gan ir tikai trīs pastāvīgi darbinieki, bet mēs vienmēr varam paļauties uz cilvēkiem no interešu grupām, kurās ir gan mūziķi, gan ārsti, gan pedagogi.
DDD: Kā Izraēlā attīstās Rēriha kustība?
O.L.: Izraēlas Rēriha biedrība, kuru pirms vairāk nekā divdesmit gadiem izveidoja no Odesas atbraukusī Jevgēņija Benderska ar savu vīru (abi Odesā bija ļoti labi pazīstami arhitekti), atrodas Netānijā, bet mūsu Kultūras līgas filiāle – Telavivā. Taču mēs, protams, strādājam vienas idejas vārdā.
Jevgēņija Benderska sākotnēji studēja teosofiju. Viņai bija skolotājs, kuram bija arī Dzīvās Ētikas Mācības grāmatas. Benderska saprata, ka tās ir viņas dzīve, un divdesmit gadu laikā ap viņu veidojās domubiedru grupa, kura sevi oficiāli gan nereģistrēja kā biedrību. Taču viņa izveidoja kontaktus ar Amerikas muzeju, Itāliju. Starp citu, Benderska sadraudzējās ar žurnāla “Delfis” izdevēju Natāliju Toots. Izraēlas grupas vadītāja Benderska kontaktējās arī ar Latvijas pārstāvi Mariannu Ozoliņu, kura savukārt mani saveda kopā ar Jevgēņiju Bendersku. Kamēr viņa bija dzīva, mēs ar viņu aktīvi sadarbojāmies.
Pati Holonā vadu divas domubiedru grupas – viena darbojas jau deviņus, bet otra septiņus gadus. Tiekamies reizi divās nedēļās. Tā kā mums tuvāka ir aktīva kultūras darbība, apvienojāmies ar Jeļenu Petrenko Odesā.
DDD: Vai jūsu biedrības darbība, sapulces, tikšanās notiek krievu valodā vai ivritā?
O.L.: Pašiem izraēliešiem ir Teosofu biedrība, kura par savu skolotāju uzskata Helēnu Blavatsku. Ja izraēlieši man, piemēram, darbavietā jautā, ar ko es nodarbojos, es, protams, atbildu, taču paskaidroju, ka teosofijas biedrībā viņiem varēs vairāk pastāstīt. Rēriha biedrība, kam Izraēlā pamatus lika Jevgeņija Semjonova, oficiāli tika reģistrēta tikai pirms diviem gadiem.
Mūsu domubiedru vidū nav izraēliešu – viņiem pašiem ir daudz savu kustību un spēcīgi pasaules uzskati. Mūsu uzdevums ir palīdzēt tiem, kuri pārceļas uz Izraēlu no kādreizējās Padomju Savienības valstīm, jo ļoti daudziem grūti pieņemt vietējos izraēliešus.
DDD: Kāpēc?
O.L.: Pirmkārt, ne jau visi spēj atrast savu vietu, ne visi spēj pielāgoties situācijai. Ja kādreiz esi bijis inženieris, galvenais ārsts, skolas direktors, tas nenozīmē, ka varēsi iegūt darbu šajās nozarēs, jo vietas jau ir aizņemtas. Cilvēkiem piedāvā, pirmkārt, apgūt ivritu, lai varētu strādāt un iekārtoties. Jaunatnei šajā ziņā nav problēmu. Piemēram, mana meita jau četrpadsmit gadu vecumā apguva valodu. Viņa dienēja armijā, kas pēc tam apmaksāja viņas studijas Jeruzalemes universitātē Starptautisko attiecību institūtā. Problēmas ir cilvēkiem vecumā pēc četrdesmit piecdesmit gadiem. Vienkāršā valodā sakot, daudzi salūzt. Un uz ko viņi dusmojas? Uz izraēliešiem, kuri jau aizņēmuši labākās darbavietas.
Vispār izraēlieši ir ļoti saulaini un labsirdīgi ļaudis – pat nesaprot mūsu nostāju, sakot, ka tas viss ir no Staļina, un piedod. Ir jau mūsu cilvēkos agresivitāte, kas tur, lai cik dīvaini tas arī būtu, nav. Tur notiek karš, bet agresivitātes nav. Piemēram, ceturtdien visa armija, visi zaldāti dodas mājās ar pielādētiem automātiem, bet nekad nav bijis gadījums, ka kāds būtu šāvis. Vienkārši un elementāri – suņu mājā suņi savā starpā nekaujas. Un tā arī viņu mājā nav tādas agresīvas gaisotnes. Attiecībām ar arābiem ir gadsimtu vēsture, bet savā starpā viņi ir labvēlīgi, un tādi viņi ir arī pret mums – iebraucējiem.
Ierodoties Izraēlā, sākotnēji grupā apguvām teosofiju. Kad biju tikko atbraukusi uz Izraēlu, Benderska man draudzīgi teica: “Oļa, bez teosofijas Izraēlā nevar.” Tagad saprotu, kādēļ viņa tā teica, jo Izraēlā ir ļoti dažādu ticību pārstāvji: bahaisti, musulmaņi, kristieši, budisti, pat japāņu kopiena. Iedomājieties, cik daudz dažādu enerģiju stari tur krustojas! Un katra kustība ir līdz galam nospriegota. Tā ir šīs zemes īpatnība, jo tur viss ir maksimālā izpausmē – kā vulkāns. Tādēļ bez teosofijas zināšanām ir grūti orientēties. Teosofijas zināšanas ir nepieciešamas, jo, kad cilvēks sāk saprast, kā viņš veidots, viņš sevi un pārējos iepazīst no cita skatupunkta.
Studējot teosofiju grupās, mēģināju attiecīgajai tēmai atrast paragrāfus no Dzīvās Ētikas Mācības, lai cilvēki pierastu pie Mācības stila.
DDD: Tātad Dzīvās Ētikas Mācība nav tulkota ivritā? Zinaīda Fosdika savā dienasgrāmatā raksta, ka pirmā grāmata – “Morijas Dārza lapas” – ir tulkota arī ivritā, nomainot vārdu “Kristus” ar “Glābējs”.
O.L.: Jeļena Benderska man reiz stāstīja, ka viņai esot Mācības grāmata ivritā, bet pati neesmu to redzējusi. Tas ir mans sapnis – iztulkot Mācību ivritā!
DDD: Tikšanās reizē Rīgas Centrālajā bibliotēkā jūs stāstījāt par Odesas muzeja centieniem 15. aprīli padarīt par starptautiski atzīmējamu kultūras dienu. Arī mēs savā laikrakstā esam rakstījuši par šo datumu, kad 1935. gadā Baltajā namā, Vašingtonā, piedaloties ASV prezidentam Rūzveltam, tika parakstīts līgums par mākslas un zinātnes iestāžu un vēstures un arhitektūras pieminekļu aizsardzību, proti – Rēriha Miera pakts.
O.L.: Arī mēs grupā par šo dienu runājam un atzīmējam. Šajā dienā pie mums iznāca žurnāls “15. aprīlis”, kas pamatā bija veltīts cilvēces diženajiem kultūras darbiniekiem. Mēs turam šo dienu apziņā un runājam par to, taču valsts līmenī tas diemžēl neizskan. Zinu – šī doma Izraēlā ir dzīva un cementē izplatījumu, jo tiem, kuri tur dzīvo ar Rēriha vārdu, 15. aprīlis ir nozīmīga diena!
DDD: Sirsnīgs paldies jums un Jurim Ošlejam par draudzīgo sarunu un vēlēšanos sadarboties!
Intervēja Liene Apine