Saruna ar biedrības “Latvietis” Pārstāvju sapulces priekšsēža vietnieku Leonardu Inkinu
DDD: Ierosinājums uzaicināt jūs uz interviju ir mūsu lasītājas vēstule, ko publicējām iepriekšējā laikrakstā. Lasītāja aicina latviešus apvienoties un stāties biedrībā “Latvietis”. Biedrības programmā teikts: “Biedrības “Latvietis” mērķis un uzdevums ir aizstāvēt latviešu sociālās intereses un polītiskās tiesības un panākt, lai Latvijā latviešiem būtu pirmtiesības [..].”
Iespējams, ka daļa laikraksta “DDD” lasītāju pat nezina par jums. Ar ko nodarbojas biedrība “Latvietis”, kādas ir jūsu pašreizējās aktivitātes?
Leonards Inkins: Domāju, ja es pilnībā uz šo jautājumu atbildētu, laikrakstā nepietiktu vietas nekam citam. Atbildi zinu, taču tā sastāvēs no vairākiem “nē”, bet būs ļoti maz “jā”. Tas nozīmē: ja mēs 20 gadus cīnāmies un rezultāts ir ar mīnuss zīmi, tad kaut ko mēs darām nepareizi, – tas ir jāatzīst, jo vēlamā rezultāta nav.
DDD: Nu, es neteiktu, ka nav…
L.I.: Kaut kāds jau vienmēr ir, protams, protams…
DDD: Kas būtu tad, ja šīs cīņas – gan jūsu, gan mūsu – nebūtu?
L.I.: Piekrītu, viegli jau ir runāt par to, kas būtu, ja būtu, bet pierādīt to mēs nekādi nevaram. Bet es domāju, ka Latvija paliek aizvien krieviskāka, latviešu skaits paliek mazāks, un šie ir galvenie, neapstrīdamie rādītāji. Pārējiem tādas īpašas nozīmes nav. Kāpēc mēs dibinām frontes, kāpēc mēs dibinām biedrības – kāpēc mēs to darām? Vai tāpēc, lai mūs nofotografētu un pirmajās rindās ar karogiem laikrakstos parādītu, lai mūs televīzijā pieminētu, vai arī lai latviešu kļūtu vairāk un mūsu darbības rezultātā kaut vienam latvietim kļūtu labāk? Kaut vienam!
Ir ļoti populāri glābt visu tautu, visu valsti, visu zemeslodi, visu civilizāciju. Te arī ir šis mūžīgais jautājums par vienotību. Es negribu lasītājiem bojāt garastāvokli, bet esmu slikto ziņu vēstnesis. Esmu spiets ilūzijas sagraut ar primitīvu, vienkāršu matemātisku aprēķinu – Latvijā ir kādi 10 tūkstoši latviešu, kuriem tās lietas, par ko raksta laikraksts “DDD”, par ko domā biedrība “Latvietis”, vispār kaut kādā līmenī interesē. No tiem 10 tūkstošiem ir viens tūkstotis, kurš par to interesējas un domā ikdienā, bet no tā tūkstoša ir kāds simts, kas ir gatavs ik dienu piedalīties un darīt, lai situācija uzlabotos. Mēs (tas simts) viens otru pazīstam. Un mēs varam savā sulā vārīties – stāstīt un runāt par šīm patiesībām, cik gribam, taču pārējie, kas ir ārpus šiem 10 tūkstošiem, mūs nedzird, par mums nezina un mēs viņiem neesam svarīgi un vajadzīgi.
Kalpošana tautai – cīņa pret ļaunumu
DDD: Bet, vai jūs nepiekrītat, ka tas ir līdz reizei. Cilvēks savu dzīvi var būvēt uz tā, cik pilns ir viņa ledusskapis, cik viņa kontā ir naudas, ar cik glaunu mašīnu viņš brauc, bet šīs lietas ir pārejošas – šodien tās ir, bet rīt nav. Pēkšņi uznāk krīze, viss tiek sagrauts, jo nav jau pamatlietas, ko likt apakšā. Nacionālisms tomēr ir viens no būtiskākajiem cilvēka personības veidošanās faktoriem. Kā cilvēce sadalās sievietēs un vīriešos, tāpat latviešos, krievos, žīdos utt. Vienā brīdī tas tomēr būs cilvēkiem svarīgi. Mūsu un jūsu, tātad – mūsu kopējais uzdevums ir, nevis vienam otru pārliecināt, bet uzturēt ideju dzīvu.
Leonards Inkins: Mums ir jātur karogs, lai nelaimju brīžos ir kur pulcēties. Jūs sakāt pareizi par visu mantisko, bet es saskatu problēmu citur. Cilvēks spēj redzēt tikai tā, kāda viņam ir redze, bet, ja viņš ir tuvredzīgs, viņš nespēs saskatīt. Viņam var uznākt krīze – jā, viņam sāpēs, bet kur ir garants, ka viņš neuzkāps atkal uz tā paša grābekļa? Redzes taču nav, viņš ir apdullināts – degradācija ir milzīga, un tā tikai progresē. Bet, kas aiz tā visa stāv? Kam vajag to, lai mums būtu sliktāk? Ļaunumam.
Ļaunumam ir dažādi nosaukumi. To sauc par dēmonu, par velnu, par Sātanu, bet tas patiešām pastāv. Ļaunums nav tikai pasakās, bet ir reālajā dzīvē. Cilvēks ir izdarījis lielu kļūdu, nosacīti sadalot nesadalāmo divās daļās – garīgajā un laicīgajā. Garīgais vairumam pastāv tikai pasaku valstībā – par to priecājas, jūsmo, bet nesaista ar reālo dzīvi. Diemžēl cilvēki neaizdomājas, ka garīgā dzīve ir galvenā, kas visu nosaka. Kamēr mēs un jūs ar vienkāršiem piemēriem neiemācīsim cilvēkam redzēt, ka garīgā dzīve reāli pastāv, uzlabojumu nebūs. Domāju, ka mūsu patiesais uzdevums ir cilvēkam iemācīt redzēt.
DDD: Nepieciešama apziņas paplašināšanās.
L.I.: Jā. Kamēr tās nebūs, nekādas patiesības viņam nepalīdzēs. Mēs nepārkliegsim televīziju, mēs nepārkliegsim šo milzīgo spiedienu, kas nāk virsū. Ar saviem mazajiem resursiņiem mēs viņus nepārkliegsim.
DDD: Tajā pašā laikā ir svarīgi meklēt iespēju uzrunāt cilvēkus – tieši to jūs arī darāt. Jūs taču arī izdodat grāmatas, veidojat raidījumus “Radio Merkurs” ar cerību, ka kāds sadzirdēs.
L.I.: Tagad sapratu, lūk, kādu patiesību – tie, kuri meklē iespējas kaut ko mainīt uz labu (tajā skaitā arī jūs), citādi vienkārši nevar. Tie ir cilvēki, kuri nevar to nedarīt, viņi nespēj mierīgi sēdēt. Pat, ja viņus neviens nedzird, ja viņus neviens nelasa, viņi turpina strādāt.
Katram jādara savs darbs
DDD: Tāpēc, ka tāda ir cīņa pret tumsu. Neatkarīgi no tā, vai kāds mums uzsit uz pleca vai ne; vai kāds mūs atbalsta vai ne, – tā ir mūsu personiskā cīņa ar tumsu.
Leonards Inkins: Jā. Mēs to varētu nosaukt vienā vārdā – tā ir kalpošana. Kalpot var dažādi: viens raksta mūziku, otrs dzeju, trešais drukā grāmatas, piektais dejo utt. Tas viss dzīvē ir vajadzīgs.
Runājot vēl par vienošanos, esmu pilnīgi pārliecinājies, ka tie, kas ir bijuši spējīgi vienoties, jau sen ir apvienojušies. No pašas vienošanās vien nekas neizriet. Man viens mācītājs teica tā: ja sieviete ar vīrieti meklēs tikai kopīgo, tad viņiem nekad nebūs bērnu. Varbūt, ka vienošanās principiāli tik liela nemaz nav vajadzīga. Vienošanās ir vajadzīga darbos, mērķos, uz kurieni iet, bet vienošanās vienā juridiskā nosaukumā – tai nav īpaši lielas jēgas. Arī tam skaitam nav lielas jēgas. Domāju, ka arī jūs no savas organizācijas to zināt. Bija brīži, kad mūsu biedrībā bija vairāk nekā 120 cilvēku, bet tajā laikā mums neiznāca neviena grāmata, mēs ne uz ko citu nebijām spējīgi kā tikai pulcināt, rakstīt, zvanīt, atbildēt, iekasēt. No vienas puses, tas it kā ir labi, bet no otras – tas bija ārprāts. Tad, kad biedrībā palika vairs tikai piecpadsmit divdesmit cilvēku, mums iznāca grāmatas, mums veidojās raidījumi – kaut kas notiek…
DDD: Tāpēc, ka nav jātērē laiks citādi domājošo pārliecināšanai?
L.I.: Jā!
DDD: Tātad jūs piekrītat, ka klausīties pārmetumos: vai tad jūs nevarat apvienoties vienā organizācijā, vienā partijā, tad tik nu viss notiks, – nav nekādas jēgas?
L.I.: Man šiem cilvēkiem ir atbilde. Jau piecpadsmit gadus katru trešdienu pie manis nāk dažādi cilvēki – arī tādi, kuri saka: jums – tur tiem un tiem, un tiem – taču vajag apvienoties. Es paņemu baltu papīru un uzrakstu: “Latvija ir dibināta, lai latviešiem būtu mājas. Mums nav citas vietas pasaulē, kur netraucētiem kopt savu kultūru. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešiem pašnoteikties, un Latvija ir dibināta vispirms latviešiem un tad pārējiem.” Iedodu lapu ar šo teikumu cilvēkam, kurš rosina apvienoties, lai viņš aiziet pie visām tām organizācijām, kuras minēja, un palūdz, lai viņi zem šī teikuma apakšā parakstās, tad paskatīsimies… Viens otrs arī to izdara – pastaigā, bet atnākuši atpakaļ brīnās – tiešām viņi neparaksta. Tad uz kāda pamata mēs varam vienoties?!
DDD: Mums jau arī pārmet, ka neesam apvienojušies ar “Visu Latvijai!”. Taču, kā lai vienojamies, ja viņi nespēj atbildēt, vai “VL!” ir par dekolonizāciju?! Uz kāda pamata tad vienosimies?
L.I.: Tieši tā.
DDD: Bet jūs esat par dekolonizāciju?
L.I.: Protams! Ir jau arī vēl divi “D”…
DDD: Nu, protams. Lai latvieši, dažādas organizācijas būtu vienotas, nav, tēlaini izsakoties, visiem jādzīvo vienā dzīvoklī, nav jāvelk vienas krāsas krekli un ar vienu mašīnu jābraukā. Mūsu spēks ir idejiskā vienotībā.
L.I.: Jā, protams. Bet ir vēl viena lieta, kas mums nav jādara, – mums nav vienam otrs jāapkaro. Ir jau lietas, kurās mums ir domstarpības, kuras nebūtu jānoklusē – drīkstam tās paust, bet jautājums, ar kādu nolūku to darām: vai, lai otru nomelnotu, vai vienkārši paustu atšķirīgo.
DDD: Varbūt pat kādreiz objektīva kritika tieši palīdz. Piemēram, ja “Visu Latvijai!” centās tikt Saeimā, lai paustu latviešu domas, un ir apņēmušies aizstāvēt latviešu tautas nacionālās intereses, bet, iekļūstot Saeimā neko nedara, tad mūsu pienākums ir viņiem atgādināt, kādēļ viņi tur ir.
L.I.: Varbūt teikšu tādā līdzībā. Šobrīd vairāk esmu pievērsies mūzikai, mazāk politikai – top dziesmas. Ierakstu studijā satiekos gan ar komponistiem, gan izpildītājiem. Meklēju tieši tos, kuri man parāda, ka tur un tur, tas un tas nav pareizi – nemeklēju tos, kuri man stāsta, ka viss ir ļoti labi un kārtībā. Tā rīkojos, jo vēlos radīt patiesi labu un skaistu mūziku, vēlos kļūt labāks. Bieži cilvēki man atklāj manus trūkumus ne jau tāpēc, lai mani pazemotu, bet lai pilnveidotu!
“Augšas” klausa saimniekam
DDD: Kādēļ, jūsuprāt, tik maz cilvēku saprot patiesās neatkarības, patiesās brīvības atjaunošanas nepieciešamību? Vai tiešām visi, kas tur “augšā” sēž (Dombrovskis, Āboltiņa u.c.) neko nejēdz, vai ir apzināti izvēlējušies nodevības ceļu?
Leonards Inkins: Viņi citādi nevar, jo savu dvēseli jau ir pārdevuši. Šobrīd darbojas tā pati nomenklatūras sistēma, kāda bija padomju iekārtā. Tas, protams, ir mans personiskais viedoklis. Tas nozīmē, ka ir tāds cilvēku loks, kuri var būt valdībā, un tajā lokā citus neielaiž. Šie “izredzētie” savā starpā ar dažādiem nosaukumiem, ap dažādām partijām visu laiku rotē. Tie ir cilvēki, kas pilda saimnieka rīkojumus. Viņiem ir kaut kāda brīvība, teiksim, ar labo vai kreiso roku degunu izšņaukt, bet būtiskos jautājumos viņiem nav nekādas teikšanas – kā viņiem tiek norādīts, tā viņi arī dara. Tāda iekārta ir ne tikai Latvijā, bet visā tā saucamajā demokrātiskajā pasaulē. Līdz ar to mēs pie ministra varam atnākt, visu viņam pateikt, viņš pat mūs sapratīs, pat piekritīs, bet izdarīs tā, kā liks saimnieks. Un tas var būt pilnīgi pretējs tam, par ko mēs runājam.
DDD: Bet kas ir tie saimnieki, kas liek?
L.I.: Uzvārdus nesaukšu, jo tiesiski to nevaru pierādīt. Šai sistēmai pamatā ir elementāra loģika. Piemēram, Zviedrijā, ja kāds uzņēmums sasniedz apgrozījumu 2 miljonus gadā, tas saņem uzaicinājumu atnākt uz golfa klubu uzspēlēt, piedalīties Rotari kluba kustībā vai vēl kaut kur. Protams, var atteikties, bet tad pēkšņi tam banka vairs nedod kredītu un sākas visādas grūtības. Visiem šiem cilvēkiem, kuriem ir savs uzņēmums, ir tikai viens nolūks – pelnīt. Un, kad viņam atnāk kāds piedāvājums, viņiem ir divas izvēles: vai nu samazināt savu izdzīvotspēju un peļņu; vai palikt vēl stiprākam. Viņi izvēlas otro. Tā ir arī Latvijā. Shēma visur ir vienāda.
Tādēļ mēs varam tādus piecus “Visu Latvijai” ielikt Saeimā – nekas nemainīsies. Bija laiks, kad Rīgā pie teikšanas bija tēvzemieši, un kā tad bija ar 16. martu un 9. maiju? Vai kaut kas atšķirīgs no Ušakova valdīšanas? Dažbrīd bija pat sliktāk. Nekas nemainīsies, jo šī shēma ir zināma.
Kazino mēs varam vinnēt tikai vienā veidā – nespēlējot. Ja mēs spēlēsim pēc kazino īpašnieka iedibinātās kartības un noteikumiem, tad nekad viņu neapspēlēsim, jo viņš to ruleti ir tā ieregulējis, lai mūs tikai iekārdinātu, bet pelnītu viņš. Manuprāt, tā saucamā demokrātija vienmēr bijusi, ir un būs tikai naudas vara, nekas cits, jo, lai demokrātiskā veidā kādu ievēlētu, viņam ir jātop zināmam, bet, lai viņš kļūtu zināms, viņam ir jābūt laikrakstos un televīzijā, bet, lai tiktu laikrakstos un televīzijā, viņam ir nepieciešama nauda, taču naudas viņam nav, līdz ar to viņš ir nolemts.
DDD: Bet, kurš ir saimnieks, kur viņu meklēt?
L.I.: Saimnieki, nav nejauši nez no kurienes uzradušies. PSRS pārbūvi izplānoja čeka (to sāka Andropovs, nevis Gorbačovs), un tās mērķis bija ļoti vienkāršs – no volgām pārsēsties mersedesos. Un pēc tam Komunistiskā partija sagatavoja cilvēkus un aizsūtīja uz vietām “taisīt Atmodu”. Principā viņi šo uzdevumu ir veikuši – no volgām pārsēdās mersedesos. Mums bija viena Komunistiskā partija, tagad mums ir kādas 40 partijas, kurās praktiski gandrīz visās pie teikšanas un galvgalī ir tie paši bijušie komunisti.
Pēc tā saucamā PSRS sabrukuma pēkšņi daži sāka tirgot volframa rūdu, daži nodarboties ar eksportu utt. Katrs nevarēja tirgot volframa rūdu, nevienam nedeva šo iespēju, bija jābūt iepriekš saskaņotiem sakariem. Zinām, kā izveidojās Parex banka – tā bija komjaunatnes nauda. Ir lietas, ko mēs redzam, bet daudz vairāk ir tādu, ko neredzam. Piemēram, Parīzes visbagātākos kvartālus jau Padomju Savienības laikā čeka bija nopirkusi, izmantojot dažādus uzņēmumus, pārstāvniecības. Tātad jau PSRS laikā Parīzes bagātākie kvartāli piederēja Maskavai. Tāpat arī dažs labs norvēģu uzņēmējs ir ienācis kā norvēģu uzņēmējs, bet tas norvēģu uzņēmējs nāk no Maskavas – tā nauda no Maskavas aizceļo uz Norvēģiju un kā norvēģu veikalu tīkls ienāca Latvijā. Un tā ir milzīga nauda, ko izmanto.
Vai viss ir pērkams?
Leonards Inkins: Cik maksā Latvija? Cik naudas jāiztērē, lai nopirktu visu Latviju? Ļoti vienkārša atbilde. Lai šī valsts man piederētu, man vajag pilntiesīgi ar šo valsti rīkoties, tas nozīmē pieņemt man vajadzīgos likumus un tajos ietverto saturu īstenot. Likumus pieņem Saeima ar 51 balsu vairākumu. Tas nozīmē, ka man jānopērk 51 deputāts. Cik katram ir jāiedod – miljons? Domāju, ka dažs arī lētāk pārdosies. Kas tādai Maskavai vai Briselei ir 51 miljons?! Sīknauda.
Kad cilvēki dibina partiju, viņiem ir labi mērķi. Kad partija nodibināta, viņi meklē, kam pārdoties, jo citādi nebūs naudas laikrakstam un televīzijai. Kad viņi ir pārdevušies, seko nākošais. Pats esmu bijis klāt kādā sarunā, kas notika pirms daudziem gadiem, tādēļ varu to atklāt. Viens “Liepājas Metalurga” saimnieks, tagad liels farmaceits un hokejists, mūs uzaicināja uz tikšanos, kur viņš teica: “Mēs redzam, ka jūs varētu tikt Saeimā. Mēs gribētu, lai jūs tiktu, jo tad jūs paņemsit drusku balsis nost Repšem. Mēs jums iedosim naudiņu, iedosim speciālistus un palīdzēsim jums tur iekļūt. Tad, kad būsit tur iekļuvuši, jums būs tikai viena saistība – tikai vienu reizi nobalsot tā, kā mēs teiksim, tikai vienu reizi! Jūs varat būt nacionālisti, kādi vien gribat, tikai vienu reizi nobalsojiet tā, kā mēs teiksim.” Vai domājat, ka ir daudzi, kas atsakās? Bet lielākā daļa nesaprot, ka tā viena reize ir bezgalīga.
Šis dvēseles pārdošanas mehānisms ir izveidots ļoti gudri: kad esi iedevis vienu pirkstu, tev paņems visu roku un pārējo… Tā tas arī notiek – mēs varam iebalsot pilnīgi vienalga ko, rezultāts tāpat zināms. Morāle ir tāda: kamēr partija vai organizācija ir opozīcijā, tikmēr tā nav iekļauta šai sistēmā, un vēlētājiem būtu šie cilvēki jāatbalsta. Tikko viņi iekļūst pozīcijā, tad viņus apstrādā ļoti vienkārši. Esmu bijis klāt un redzēju, kas notika ar tēvzemiešiem, un tas notiks ar visiem. Nav neviena cilvēka, kuru nevar piespiest darīt to, ko viņš negrib – tās metodes ir ļoti daudz.
P.S. Kamēr tapa šī intervija mūžībā aizgāja latviešu patriots Uldis Freimanis.
Atmiņā palika viņa teiktais: “Es nesaku, ka vainīgs tas un tas. Es esmu vainīgs, jo par maz esmu darījis…”
Arī es esmu par maz darījis…
Gaisma – tā ir patiesība
DDD: Iepriekš jūs sacījāt, ka nav neviena cilvēka, kuru “saimnieki” nevarētu piespiest darīt to, ko viņš negrib. Iebildīšu, jo domāju, ka mūs nevar piespiest, arī jūs taču nevar piespiest…
Leonards Inkins: Pateikšu kāpēc. Tāpēc, ka mēs viņiem neesam bīstami un neesam vajadzīgi. Ja būtu vajadzīgi un ja tas būtu ļoti nepieciešams, tad atrastos metodes, kā piespiest, – tas ir tikai laika jautājums. Protams, ir cilvēki, kuri pretojas un aiziet bojā – viņus salauž, bet lielākā daļa tomēr saliecas.
DDD: Jūs taču nenoliegsit, ka ir bijuši mēģinājumi jūs ietekmēt? Arī pret mums ir bijušas līdz šim neveiksmīgas iebiedēšanas akcijas, gan mēģinot fiziski iznīcināt, gan notiesāt.
L.I.: Jā, protams. Viņi strādā. Es jau varbūt varu izturēt un nepadoties. Bet redzu, kā tas notiek, – tikko pret tevi ierosina krimināllietu, tu zvani vienam, zvani otram – nevienam nav laika, kā no spitālīgā bēg. Un savu mērķi viņi sasniedz.
DDD: Vai nepiekrītat, ka mums neļauj runāt sabiedriskajos medijos, jo baidās, zina, ka cilvēki sadzirdēs patiesību un attapsies no pašreizējās hipnotiskās iznīcības?
L.I.: Jā, Latvijā ir saraksts, kurus cilvēkus nekad neintervēt, kurus nerādīt televīzijā, bet, ja rādīt, tad tikai sliktā gaismā. Un tas ir pa īstam.
Tumsas uzdevums – pazudināt cilvēku
DDD: Jūs iepriekš runājāt par čekas patiesajām darbībām. Vai tad Briselē un Vašingtonā arī darbojas čekisti?
Leonards Inkins: Jā, tikai tos sauc citos vārdos. Čeka ir tikai viens no daudzajiem izpildorgāniem. Aiz tā visa stāv ļaunums, kuru varam saukt arī par sātanismu. Piemēram, to, kas notika padomju Krievijā, Padomju Savienībā, kur simtiem miljoni tika noslepkavoti, mocīti, – to nevar izskaidrot ne ar kādu savtīgumu, ne ar kādu laupīšanu, bet vienīgi ar vēlmi radīt sāpes un ciešanas. Ciešanas ir tās, kas viņiem vajadzīgas, jo ļaunums pārtiek no citu cilvēku ciešanām – tā ir viņa barība.
Nav svarīgi, vai ciešanas nāk caur filmām, vai caur zālēm, vai caur sliktu pārtiku vai sliktu domāšanu, galvenais ir radīt ciešanas. Dēmona galvenais uzdevums ir pazudināt cilvēku. Pazudināt var ne tikai nogalinot, bet arī dažādos citos veidos. Un “vislabākā” pazudināšana ir tāda, ja cilvēks izdomā pats sevi nogalināt. Ja mēs gribam atrast atbildi uz šiem jautājumiem, to nevar atrast mūsu laicīgajā pasaulē. Atbilde ir tur…
DDD: Jā, kad cilvēkiem ir grūti, viņi vērš skatu uz augšu.
L.I.: Tieši tā. Kamēr cilvēks ir vesels un paēdis, viņam liekas, ka viņš ir visvarens, bet tiklīdz viņam ir kaut kādas grūtības, viņš saprot, cik tomēr ir niecīgs. Vai atbilde ir meklējama Himalajos vai Romā, vai vēl kaut kur, tas nav svarīgi; galvenais ir saprast, ka tā nav meklējama šeit, un tas ir pa īstam, nevis pasakās.
Taču ļaunums neatlaidīgi meklē jaunus veidus, kā gūt sev labumu. Cilvēki, kuriem ir nauda, savu naudu grib vairot, nevis mazināt. Viens no lieliskākajiem veidiem, kā uzturēt bagātību, ir iespēja saimniekot ar valsts budžetu. Brīnišķīga iespēja! Kas ir vajadzīgs? Nepieciešams finansēt 2/3 partiju, kuras izveido pozīciju, un, ja tev ir pozīcija, tu ar šo cilvēku rokām saimnieko budžetā. Un neviens nevar izsekot, cik miljoni uz kurieni aizgāja, kam un par ko, – to pat deputāts nav spējīgs saprast.
DDD: Cilvēki pat nevar aptvert, cik lielas summas tiek nozagtas no valsts.
L.I.: Kāpēc jūs sakāt – “nozagtas”? Saimnieki rīkojas ar savu īpašumu tā, kā uzskata par vajadzīgu.
DDD: Jā, jo mēs viņiem esam to atļāvuši… Tā, ka sabiedrība nepretojas, jau ir piekrišana.
L.I.: Tā ir mūsu piekrišana, ar kuru apliecinām, ka negribam neko saprast, negribam neko domāt, un reizē ar to deleģējam viņus, kuri arī saimnieko.
DDD: Bet cilvēki prāto – ko tad es viens varu izdarīt, kāda jēga man tur rakstīt, protestēt? Tas tikai patērē daudz enerģijas – tāpat jau nekas nemainīsies. Ko jūs tādiem teiktu?
L.I.: Taisnība viņiem ir – nekas nemainīsies. Tur, kur viņi rakstīs, nekas nemainīsies, bet mainīsies viņos pašos. Tas viņiem jādara pašiem sev. Tā godīgā Latvija būs tad, kad Latvijā dzīvos godīgi pilsoņi. Citādāk tas nav iespējams.
Remdenos Dievs izspļauj!
DDD: Tātad, kamēr latvieši negribēs dekolonizāciju un deokupāciju, tikmēr nekas nenotiks un nemainīsies. Mums kaut vai no ārpuses var atnākt kāds spēks un kolonistus aizvākt, bet Latvija tik un tā paliks kolonizēta un okupēta, jo paši latvieši taču nebūs mainījušies, vai ne?
Leonards Inkins: Tieši tā. Dekolonizācija jau ir tikai instruments – cēlonis ir agrāks. Cilvēkam ir jāvēlas šī latviskā vide un Latvija. Man jāsaka nepopulāras un nepatīkamas lietas, bet lielākai daļai latviešu ir vienalga, kāda šeit ir valsts valoda, viņiem ir vienalga, kāda šeit ir valsts iekārta, viņiem tas viss nerūp, viņi attopas tikai tad, kad paši personīgi saskaras ar kaut kādām grūtībām. Viņiem viss ir vienaldzīgs. Viņi iet mazākās pretestības ceļu. Tātad mūsu lielākā problēma ir cilvēku vienaldzība. Esot pētījums: no desmit latviešiem, kuri saskaras ar grūtībām, septiņi izvēlas bēgt un tikai trīs cīnās. Tajā pašā laikā septiņi no frančiem izvēlas cīnīties un tikai trīs bēgs.
DDD: Latvieši taču bija partizāni, strēlnieki un leģionāri – nevaram teikt, ka latvieši necīnījās.
L.I.: Te ir divi skaidrojumi. Pirmkārt, tāpēc jau tos, kas cīnījās un pretojās, izkāva. Palika gļēvākie, kuri radīja sev līdzīgus – izauga tā saucamā gļēvā paaudze. Otrkārt, mēs par šiem laikiem spriežam pēc tiem fragmentiem, kurus mums kāds ir pastāstījis un ko mēs kaut kur esam izlasījuši. Mēs paši tajā laikā neesam dzīvojuši un to piedzīvojuši. Varbūt mēs redzētu arī drusku citādu ainu.
Svētajos Rakstos ir nepārprotami teikts: “Esiet karsti vai auksti, jo remdenos Dievs izspļauj!” Tātad esiet par vai pret, bet neesiet vienaldzīgi! Ar to, kas ir pret, var runāt, viņu var pārliecināt, viņam kaut kas ir, bet tam, kurš ir vienaldzīgs, nav nekā.
LPSR turpinājums
DDD: Kā beidzās jūsu sarakste ar Izraēlas vēstniecību par raidījumu “Tēvijas laikmets”?
Leonards Inkins: Nekā. Raidījums uz laiku ir slēgts. Bet viss, kas ir “uz laiku”, ir diezgan ilgs periods. Zinām, ka pagaidu mājas stāv visilgāk. Aizkulises jau ir zināmas, kā viss bija un notika, bet to, ko nezinām, varam iedomāties. Tā tas bija, raidījums tika slēgts, un viss. Rīkojums tika dots, un to gluži vienkārši izpildīja.
DDD: Kas deva šo rīkojumu?
L.I.: Es domāju, ka tā nebija Izraēla.
Kāpēc “Tēvijas laikmets” bija jātaisa ciet? Tāpēc, ka tas atļāvās teikt to, ko neteica oficiālie vēsturnieki. Otrā problēma bija tā, ka tā saucamajai oficiālajai vēsturei nebija pretargumentu. Mums bija viens raidījums, kad runājām par holokaustu, rumbulām, bet aiz kadra, ko klausītāji nedzirdēja, palika tas, par ko mēs raidījuma beigās ar šiem diviem cienījamiem vēsturniekiem vienojāmies. Viņi mums aizrādīja, ka mēs slikti zinām vēsturi; mēs piekritām un teicām, ka pamācīsimies, bet mēs viņiem ieteicām pamācīties matemātiku. Kad tos ciparus sāka likt kopā, mēs viņiem prasījām, kāpēc viņi tā domā; kur tad tas ir; tā jau nesanāk… Atbilde bija ģeniāla – autoritatīvi vēsturnieki tā ir uzrakstījuši. Tas nozīmē, ka tā ir, un punkts!
DDD: Nāk prātā anekdote: kāds uzņēmējs grib pieņemt grāmatvedi – aicina vienu un prasa, cik ir divi reiz divi, – četri; nākamam, cik divi reiz divi, – četri; ienāk trešais – cik ir divi reiz divi, – cik vajag?
L.I.: Tieši tā. Cik vajag, tik arī būs. Ļaunums baidās no patiesības. Tumsa baidās no gaismas. Kur ir gaisma, tur tumsa nav iespējama. Tāpēc arī viņi baidās no atklātas publiskas sarunas. Neesmu jau nekāds lielais runātājs, nekāds lielais zinātājs, bet, kad man bija publiska diskusija ar Borisu Cileviču, viņš bija spiests atzīt, ka Hitlera grāmatā “Mana cīņa” nekā slikta nav, taču viņš šīs patiesības labāk izlasītu cita autora grāmatā… Viņi baidās no patiesības, tāpēc jau nelaiž mūs ne televīzijā, ne kur citur. Viņiem gluži vienkārši nav ko teikt. Tur viņi nevar atbildēt: man tā nepatīk, es tā negribu, tā nav pieņemts…
DDD: Kā jums liekas, kādēļ Amerika tik ļoti ir ieinteresēta, lai mēs klanītos žīdu pārstāvju priekšā, Krievijas priekšā? Nav noslēpums, ka Amerika bija tā, kas spieda mums atdot Abreni Krievijai, tagad spiež žīdiem piešķirt kompensācijas, aizstāv pediņus, utt.
L.I.: Man liekas, ka tā nav īpaši Amerika. Mēs runājam tagad par lietām, pie kurām klāt neesam bijuši. Īstos cēloņus jau neviens nezina – klāt nebijām, varam tikai zīlēt. Skaidrs, ka tāpat kā tie uzņēmēji, kuri vienojas, lai varētu vairot savu peļņu, – tas notiek visā pasaulē. Viņi atrod instrumentus, kā īstenot savus mērķus. Savus soļus, savus gājienus viņi plāno gadsimtiem uz priekšu. Tas, kas mums šodien liekas jocīgs un nebūtisks, viņiem ir ļoti svarīgs, jo tie skatās tālāk.
Par Abreni ir pavisam vienkārša atbilde – šī Latvija nav 18. novembra Latvijas Republikas turpinājums; nav atjaunota valsts, bet 18. novembra Latvijai nozagta himna un karogs. Šī ir Latvijas PSR turpinājums, un šim turpinājumam bija jāsaglabā viss Latvijas PSR pilsoņu kopums un teritorija. Abrene nav svarīga kā teritorija, bet kā juridisks arguments, jo šī ir jaunizveidota valsts, kas saskaņā ar PSRS Konstitūciju no PSRS ir izstājusies. Tā ir tikai nozagusi Latvijas Republikas īpašumus, himnu un karogu – likumi ir rakstīti jauni. Šis ceļš nav juridisks atjaunošanas akts – tā ir pilnīgi jaunas valsts izveidošana. Tāpēc jau arī visi civilokupanti šeit tikuši paturēti, tāpēc bijusi vajadzīga Abrenes atdošana, jo būtiski bija saglabāt Latvijas PSR teritoriju, lai būtu juridiskā pēctecība no Latvijas PSR uz LR. Kāpēc to vajadzēja uzspiest Maskavai Vašingtonai? Tāpēc, ka Maskava nav nekas cits kā Vašingtonai paklausīgs kalps.
Ļaunumam nav tautības
Leonards Inkins: Cilvēki iedomājušies, ka Krievija ir kaut kāda ļaunuma impērija, bet Rietumi – labie un demokrātiskie. Patiesība jau ir savādāka – tie “labie, demokrātiskie” Rietumi izveidoja šo ļaunuma impēriju. Padomju Savienība nebūtu pastāvējusi, ja to pie dzīvības nebūtu uzturējusi Vašingtona. Arī ekonomiskais bums, kas bija Padomju Savienībā (rūpnīcu celšana u.tml.), bija amerikāņu plāns. Tikko Padomju Savienība gāja pa burbuli, tā viņiem uzcēla kādu rūpnīcu vai vēl kaut ko iedeva – tā viņus uzturēja, jo viņiem tas bija vajadzīgs.
DDD: Ja Maskava nav tik svarīga, kādēļ visu valstu vadītāji, piemēram, Merkele, tā “pielaizās” Putinam? Naudas un resursu dēļ?
L.I.: Domāju, ka tie ir tikai izpildītāji, saimnieki ir citi, kas dod rīkojumus. Cilvēki jau daudzas lietas nezina.
Agresors ir agresors – tā viņš rīkojas. Bet es nedomāju, ka tā ir Vašingtona. Manuprāt, saimnieks ir kāds internacionāls. Ļaunumam nav tautības. Tieši tāpēc mums vajag turēties pie savas tautības, lai mēs no ļaunumu atšķirtos.
DDD: Nacionālisms ir tas, kas var stāties pretim ļaunumam?
L.I.: Vārda “nacionālisms” sinonīms, kas, manuprāt, ir vēl labāks, – tā ir mīlestība pret savu tautu, savu ģimeni, savu Dzimteni. Un mīlestība vienmēr ir ziedošanās un upurēšanās.
Vai tiešām tumsa uzvarēs?
DDD: Kā jums liekas, vai Latvijā tiks ieviests eiro?
Leonards Inkins: Man liekas, ka eiro mums jau sen ir ieviests, un to sauc “0,7”. Mums tikai banknotes nav nodrukātas tādā izskatā. Britiem ir sala, kur pastāv divu veidu sterliņu mārciņas – abām vienāda pirktspēja, bet viena ir vietējā sterliņu mārciņa, otra ir britu. Mums ir tas pats – lats, kas patiesībā ir piesiets pie 0,7 eiro kursa. Tātad būtībā atteikšanās no lata jau ir notikusi.
Ja mums būtu sava valūta, kuras kursu varam brīvi mainīt, tad tur kaut kas varētu pamainīties, bet tagad nekādu izmaiņu nebūs. Valūta jau ir eiro.
DDD: Es tomēr nesaprotu, kāpēc daudzi cilvēki labprātāk izvēlas vergot nekā pašiem būt savas dzīves noteicējiem?!
L.I.: Tā ir vieglāk.
Domāju, ka mums Latvijā ir divas kopienas. Jā, tas skan jocīgi, bet tā tas ir. Igaunijas prezidentam ir taisnība, ka Igaunijā nav nekādas citas kopienas kā tikai igauņi; ja vēl kādi ir, tad tie ir pret šo valsti naidīgi noskaņoti…
DDD: Latvieši vispār nav kopiena – latvieši ir nācija, tauta, nevis kopiena!
L.I.: Mums ir divas kopienas – aziātiskā kopiena un eiropeiskā kopiena. Ar ko tās atšķiras? Aziāts vienmēr domā tā: jo svarīgāks lēmums, jo viņam mazāka vēlme šo lēmumu pieņemt – lai to izlemj batjka, cars vai vēl kāds, bet ne viņš. Bet mazsvarīgus lēmumus, piemēram, kādu šņabi dzert un ar kuru roku sievu sist, – to gan viņš pats izlems! Eiropietim ir otrādi: jo svarīgāks lēmums jāpieņem, jo vairāk viņš grib līdzdarboties, bet mazsvarīgos – lai izlemj kāds cits. Tur ir šī milzīgā atšķirība. Un tikai šī iemesla dēļ mēs nevaram līdzās pastāvēt un mierīgi sadzīvot, kamēr viena otru nenomāc.
DDD: Manuprāt, latvieši neiebilstu, ka okupanti pazūd, tomēr tikai tad, ja pašiem nav jāpieliek nekādas pūles, ja tas nerada diskomfortu.
L.I.: Nu, nezinu. Varbūt. Kādā pētījumā tas ir jāizzina. Bet man liekas, ka lielai daļai latviešu rastos viens sašutuma pilns jautājums: kur tad viņi brauks, kā tad viņiem būs?!
DDD: Jā, tas gan tiesa.
L.I.: Bet cilvēks, kurš šādi vaicā, savu izvēli jau ir izdarījis – viņu vairs nepārliecinās.
DDD: Diemžēl ir tā – jo sliktāk, jo labāk. Tajā brīdī, kad viņam kāps gultā, atņems matraci, varbūt tad viņš sapratīs. Tāpat, runājot par pederastiem, cilvēki parasti saka: nu lai jau viņi dzīvo, kas man… Bet, kad iebilst: ja viņš tavu puiku paņems? Nu, tad gan es viņam sadošu! Bet, pagaidi, kāpēc tev jāpieļauj šāda traģēdija, ja tu vari jau tagad laikus protestēt?!
L.I.: Viņam nav pretargumentu, viņš piekrīt, bet neko nemaina savā uzvedībā.
DDD: Arī taisnība.
L.I.: Bet par to – jo sliktāk, jo labāk… Nesen skatījos filmu, kā padomju “atbrīvotāji” ienāk Berlīnē un sākas okupantu (atbrīvotāju) dzīves. Divi miljoni izvarotu sieviešu, katru nakti, utt. Filmā bija ļoti labi parādīts, ka upuris ar visu to iemācās sadzīvot, pat jokot, un viņam tas kļūst par normālu ikdienu.
DDD: Tāpat, kā izvarota sieviete iemīl savu izvarotāju…
L.I.: Nu, gandrīz. Cilvēks iemīlējis to sliktumu. Savā dzīvē esmu šo to pieredzējis – man bijusi jocīga dzīve, par to rakstu grāmatu. Daudzi droši vien būs nepamierināti – arī jūs, iespējams. Bet spoguli nav jēgas sist, no tā nekas nemainīsies. Ir bijis laiks, kad mani sita regulāri katru dienu reizes trīs. Un tā bija vairākus mēnešus. Pie tā var pierast.
DDD: Vairs nesāp tik ļoti?
L.I.: Sāp. Psiholoģiski to ir grūti saprast. Bet cerēt, ka doma par to, ka būs vēl sliktāk, liks saprast, – nesapratīs.
DDD: Kur tad izeja? Vai nekādu cerību jūs nesaskatāt?
L.I.: Neteikšu, ko es domāju, bet teikšu, ko izlasīju – ka “ļaunums uzvarēs”. Un tā būs. Nezinu vai es, bet jūs to piedzīvosit.
DDD: Kāda tad jēga cīnīties?
L.I.: Jēga ir cīnīties, jo tieši no tā, vai konkrēts indivīds būs cīnījies vai būs ļaunumu atbalstījis, ir atkarīgs šī cilvēka turpmākais liktenis. Tie, kuri domā, ka pēc mūsu nāves nekādas dzīves turpmāk nav, tiem, protams, ir viegli dzīvot. Tas jau ir tas mērķis – iepotēt cilvēkam, ka pēc nāves nekā vairs nav un jādzīvo tikai šai dzīvei, tikai šai dienai…
Nāk prāta Blēza Paskāla vārdi: “Cilvēks, kurš netic Dievam, tā dzīvojot, šajā dzīvē neko papildus neiegūst, bet zaudē tai dzīvē, ja tāda ir, bet ja tādas nav tad zaudē tikai šai dzīvē. Cilvēks, kurš tic Dievam, ar tādu apziņu dzīvojot, šai dzīvē neko nezaudē, bet iegūst tajā, un, ja tādas nav, tad iegūst šajā.”
DDD: Pēc manis kaut vai ūdens plūdi…
L.I.: Jā. Bet, ja mēs saprotam, ka mūsu dzīve ir viens milimetrs no tā metra (kaut tas ir bezgalīgs), un svarīgi ir tas, kā mēs tos parējos 99 milimetrus dzīvosim, tad domas pilnīgi mainās. Tāpēc ir būtiski, ko mēs būsim darījuši – vai ļaunumu atbalstījuši, vai tam pretojušies. Ne jau kādam citam tas ir vajadzīgs, bet mums! Tie, kuri to saprot, nemaz nespēj rīkoties citādi – ar viņiem neko nevar izdarīt. Ko tas nozīmē, ka “ļaunums uzvarēs”? Tas nozīmē, ka nekristīgas vērtības kļūs par “kristīgām”. Noticis jau ir tas, ka pediņš nostājies kancelē. Un Antikrists neatnāks ar varu – nē, cilvēki paši gribēs, paši viņu iecels…
Ļaunums tiek darīts apzināti
DDD: Kāds ir Eiropas Savienības liktenis – vai, jūsuprāt, tā kādu laiciņu vispār vēl pastāvēs?
Leonards Inkins: Šodien kafiju nedzēru, tāpēc biezumos nepaskatījos… (smejas) Ja mēs palūkosimies uz šo jautājumu drusku citādāk – kāds liktenis ir tiem, kas ir iecerējuši tautu paverdzināšanu, degradēšanu, kas tiek īstenota ar Eiropas Savienības palīdzību, – tad, atgriežoties pie tā, par ko mēs iepriekš runājām, pie Antikrista nākšanas pie varas, Eiropas Savienība varbūt transformēsies. Bet ļaunums no tā vājāks nepaliks. Tas iegūs citas formas, taču paliks vēl stiprāks. Varbūt nākamajā savienībā, kas no šīs izveidosies, būs kaut kas savādāks. Tā varbūt būs neoficiāla savienība – jebkāda, to jau nevar paredzēt. Bet, ja šajā savienībā vēl ir arī labas lietas klāt, tad tur to būs mazāk. Arī Eiropas Savienības veidošanai tomēr klāt stāv ļaunums. Ja mēs uzskatām, ka tur ir labi onkulīši, kas tikai kļūdījušies, tad, protams, mēs varam iet pie ministra, stāstīt viņam, ka labais ministrs gluži vienkārši nesaprot, un domāt, ka mēs atnāksim un viņam visu izskaidrosim…
DDD: Man jāpiekrīt, ka ar ministru pārliecināšanu par patiesību, nekas uz labu nemainīsies. Viņi tāpat zina, kā ir pareizi, lai gan dara pilnīgi pretēji.
L.I.: Protams, viņi zina! Te ir analoģija ar Komunistiskās partijas skolām. Padomju Savienībā bija tādas skolas, kurās audzināja, trenēja (neteikšu – zombēja, jo tie jau bija tādi cilvēki: uzticīgi padomju varai). Kas šajās skolās nokļuva? Propagandas apmāti jaunieši (komjaunieši u.tml.), kuri nebija ļauni, bet vienkārši ticēja tām idejām. Un idejas nebija sliktas. Lai šīs ilūzijas centīgajiem jauniešiem grautu, viņus sūtīja uz rūpnīcām, uz kolhoziem, uz sovhoziem, lai viņi redz īstenību. Kad viņi ieraudzīja, daži sašutumā kliedza: eto že ņe po Ļeņinski! Šādus kliedzēju pa tiešo aizsūtīja uz nometnēm. Bet lielākās daļas reakcija bija pretēja: ak, tad tā tas notiek, ak, tad tāda ir patiesība – nu, mēs arī tā darīsim! Tāpēc tie, kas šīs skolas ir beiguši, lieliski zina, kā ir patiesībā. Viņiem nav jēgas kaut ko skaidrot – viņi visu saprot. Viņi to dara apzināti.
DDD: Šodien tādas skolas ir nevis Krievijā, bet Amerikā…
L.I.: Es runāju par izvēli. Man, Leonardam, personiski bija izvēle. Leonards ir viens no tiem, kas ir dibinājis partiju “Tēvzemei un Brīvībai” – es nācu no “18. novembra savienības”, esmu bijis ievēlēts vairākās TB valdēs un aktīvi piedalījies partijas darbībā, man bija jāizvēlas. Es redzēju, kā tas notiek – mēs ar Straumi sēdējām Saeimas kafejnīcā, un viņš man teica tā: es jau esmu šur tur pablēdījies, bet neko pret sirdsapziņu. Viņš jau sen vairs tā nesaka. Tas notika soli pa solim, un man tie bastioni un autoritātes gruva viens pēc otra. Redzēju kā viņus – vienu tā, otru tā, trešo tā… Katram atradās “atslēdziņa”.
DDD: Vai varat minēt konkrētu piemēru? Domāju, ka cilvēki gluži vienkārši netic.
L.I.: Kad “Tēvzemei un Brīvībai” ienāca Saeimā, viņiem bija lozungs “Ne dienu bez likumprojekta!”. Un katru dienu iesniedza savus likumprojektus, lai gan zināja, ka nepieņems, bet pienākums liek. Tad arvien retāk, arvien retāk… Mēs visi piekūstam. Mums visiem ir draugi, paziņas. Jau no pirmās dienas, kopš ievēlēts Saeimā, esmu mūžīgi bijis opozīcijā. Bet te pēkšņi satiekos (pīpētavā) ar to, ko es tikko kafejnīcā biju lamājis, un redzu, ka viņš nemaz tik stulbs nav. Varbūt politikā viņš ir pilnīgs stulbenis, bet mūzikā kaut ko saprot, mums ir kopīgas autoritātes. Un sākās – aizej pie viņa ciemos, viņš pie tevis, viņš palīdz, jo viņam kāds tur pazīstams dakteris – un nepamana cilvēks, kā tas viss ar viņiem notiek.
Pakļaušana notiek vienkārši
Leonards Inkins: Mans skolotājs Aleksandrs Balodis māca tā: lai runātu ar cilvēkiem, mums ir jāprot nolaisties līdz viņu runas un izpratnes līmenim un runāt viņiem saprotamā valodā. Ja mēs runājam savā “gudrajā” valodā, viņi mūs nesaprot, nedzird. Bet Jānis Zeltamute, kurš dzīvoja 5. gadsimtā, māca tā: ja tu kādam cilvēkam gribi kaut ko izskaidrot, tad vispirms noskaidro, vai viņš ir ēdis, vai viņš ir gulējis, jo, ja viņš ir badā, nevienu tavu vārdu viņš nedzirdēs, viņam vienīgi būs prātā, kur dabūt paēst.
DDD: Tāpēc jau šobrīd sabiedrība ir tādā izdzīvošanas, eksistences līmenī – mazliet tiek iedots, badā nemirst, sviestiņu nedaudz var uzziest, bet to sieriņu vai desiņu diez vai…
L.I.: Tā vienmēr rīkojas saimnieks. Tikko tu sev pakļautam cilvēkam ļauj vairāk runāt, vairāk domāt un kļūt patstāvīgam – cauri ir. Vienkāršs piemērs – čeka saviem pakalpiņiem un ziņotājiem nekad nemaksāja naudu. Reizi vai divas mēnesī viņus aizveda uz krogu, pabaroja, piedzirdīja. Ja arī deva naudu (ja bija kāda problēma, kas jāatrisina), tad deva tā, lai tu nesāc labi, dzīvot, bet, lai tu būtu mūžīgā stresā…
DDD: Lai neaizmirstu, ka labi būs tikai tad, ja būs uzticīgs čekai?
L.I.: Jā, jā. Latvijā gan ir viens cilvēks, kam maksāja tieši algu – 70 rubļus mēnesī. Neteikšu vārdu – izskrāpēs vēl man acis, jo viņš ir leģendārs tautas varonis un politieslodzītais. Bet lielākajai daļai nemaksāja. Viņus vienkārši veda uz krogu, baroja, palīdzēja amatu dabūt vai vēl ko tamlīdzīgu. Ļoti rets gadījums bija, ka kādam maksāja.
DDD: Laikam jau uzticība bija jāapliecina…
L.I.: Nezinu, kaut kādi iemesli jau bija – varu runāt tikai par faktiem. Dokumentēšanas centrā papīri ir saglabājušies. Tāpat kā viduslaikos inkvizīcijai galvenais uzdevums bija atšķirt muļķi no apzināta ļaundara, atšķirt vienkāršu tantuku, kas lasa zālītes, no tiem, kas rīkojas apzināti ļauni. Šķirošana bija milzīga. Un praktiski deviņdesmit procentus pēc tādas šķirošanas atbrīvoja, jo viņi nebija bīstami.
Mums arī jāizšķir, vai viņi ir stulbeņi, muļķi, vai tikai tēlo tādus. Bieži vien ļaunums atnāk, it kā labu gribot. Nemaz tālu nav jāmeklē – piemēru ir visai daudz. Aizsargu organizācijā bija viens priekšnieks, kurš sludināja: nevajag reģistrēties pie padomju varas, nevajag ņemt jaunās pases, nevajag neko. Cilvēki neņēma, nevarēja dabūt vadītāja apliecības, pabalstus, bet pats aizgāja, paņēma visu un saņēma pensiju…
Sāksim ar savu ģimeni!
DDD: Kāds būtu jūsu vēlējums latviešiem?
Leonards Inkins: Varu teikt, ka neviens, izņemot pašus, viņus neglābs. Neviens viņu dārzu neizravēs, neviens viņu istabu neizslaucīs. Jāsāk ir pašiem ar sevi – jāizslauka savas domas, savas smadzenes, savas galvas un sirdis. Un, kad mēs paši būsim sevi sakārtojuši, tad varēsim atrast sev līdzīgos, un ar šiem līdzīgajiem apvienoties. Tas ir tas, uz ko biedrība “Latvietis” aicina. Tās devīze ir: “Vara valstī pieder tam, kam pieder vara ielā.”
Ja mēs varam atrast divus trīs sev līdzīgos savā pagalmā, mēs varam salikt muguras kopā, kaut arī mums tur apkārt ir 30 citādi domājošie vai vienaldzīgie, mēs viņiem varam likt dejot pēc mūsu stabules. Varam ieviest savu kārtību, savu tīrību – sāksim ar pagalmiem un ielām, iegūsim varu tur. Un tad mēs esam tiesīgi pārstāvēt šos cilvēkus, un mēs piezvanām Jānim uz Saeimu – sak, Jāni, rīt ir jābalso, bet mēs domājam, ka tā nebūs pareizi. Un, ja viņš zinās, ka viņam zvana ne tika Leonards, bet aiz viņa stāv vēl cilvēki, kuri ir spējīgi rīkoties, tad kaut kas arī mainīsies.
Paradokss – mēs divdesmit gadus cīnāmies, un šajā laikā ir ļoti daudz kas noticis. Cilvēki, kas ir nepareizi balsojuši, nepareizi likumus pieņēmuši, dzīvo starp mums, staigā pa tām pašām ielām, ienāk tajos pašos veikalos, bet neviens visu šo gadu laikā “pa purnu” nav dabūjis. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tauta tam piekrīt…
DDD: Jā, viņi nejūt, ka tauta viņiem elpo pakausī.
L.I.: Jā, tieši tā. Tieši tas ir nepieciešams. Bet, ja viens pagalms ir apvienojies, otrs pagalms ir apvienojies, tas nozīmē, ka, ja tajā pagalmā šitāds nodevējs atradīsies un dzīvos, viņš būs spiests klausīt cilvēkus.
DDD: Tas nozīmē, ka jūs aicināt tagad visiem nevis stāties vienā organizācijā un gaidīt, kad vadītājs rīkosies, bet katram kļūt par organizētāju, kas sev piesaista – būt aktīvam?
L.I.: Protams. Otrā pasaules kara laikā bija brīvības saliņas, kas nepakļāvās okupācijai, bet dzīvoja pēc saviem likumiem un tikumiem. Mums šodien ir jādara līdzīgi. Latvija ir okupēta – patīk tas kādam vai ne – deokupācija nav notikusi. Tātad Otrais pasaules karš mums nav beidzies, bet mums neviens neliedz Latvijā izveidot mazas, latviskas saliņas, pēc tam aizvien plašākas un lielākas. Rīgā tas varbūt būs grūtāk, bet tomēr katrā pagalmā taču ir vairāk nekā viens latvietis, kuri var apvienoties. Šīs mazās saliņas ir jāveido kā valstis valstī. Un tā soli pa solim, metru pa metram – nevis glābt visu valsti, visu pasauli, bet sākt ar savu ģimeni…
DDD: Atkarot savas pozīcijas, izsviest no savas dzīves visu pretlatvisko, krievisko?
L.I.: Tieši tā. Nepareizo domāšanu, nepareizo runāšanu. Esmu audzis padomju laikā un dzirdu, cik pats briesmīgi runāju, bet es pie tā allaž piedomāju un esmu pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri man aizrāda. Varbūt uzreiz neprotu to īstenot, bet ar laiku tas notiek. Dzirdu, kad biedrībā “Latvietis” sanākam kopā un runājam citādi, nekā runā citur. Lielākā daļa mūsu cilvēku nesmēķē un nelieto alkoholu (tas nav apzināti radīts, bet laika gaitā tā izveidojies). Mēs to tagad vairs nedarām, jo tas mums liekas muļķīgi un nav prātīgi. Strādāt, lai varētu nopirkt to, kas tevi bendē un pēc tam pirkt vēl zāles – tas ir neprāts. Kosmosofijā to sauc par idiotismu.
Cik plašs ir tavs redzesloks?
Leonards Inkins: Idiotisms ir tāda rīcība, kad cilvēks dara to, ko patiesībā negrib darīt. Tas nozīmē, ka neviens cilvēks negrib ātrāk saslimt un ātrāk nomirt, bet ir bezgala daudzi, kas to vien dara, lai ātrāk varētu saslimt.
DDD: Tāpēc, ka būt veselam – tas nozīmē disciplīnu, tā ir savu zemāko dziņu ierobežošana, kontrole. Cilvēki aizmirst, ka ir viņu Augstākais Es, kuram jāklausa. Vieglāk ir pakļauties tam zemākajam, krist uz leju, nekā kāpt kalnā.
L.I.: Tā ir. Lūk, līdzība ar Sokrātu. Reiz Sokrāts gāja ar saviem skolniekiem un kaut ko viņiem stāstīja. Pretī nāk prostitūta un saka: ko tu viņiem borē smadzenes, es pamāšu ar pirkstu, un viņi nāks līdzi man, nevis tev. Sokrāts atbildējis: bet, ejot līdzi tev, viņi kāps pa kāpnēm uz leju, taču, ejot ar mani, viņi ies pa kāpnēm uz augšu. Tur ir šī patiesība. Un arī Diogens skaidrā dienas laikā Vidusjūras krastā staigāja pa pilsētu. Viņam prasīja: ko tu meklē? Viņš atbildēja: es meklēju cilvēkus… lai gan pilsētas ielas bija pilnas ar cilvēkiem. Tā arī mums ir jāstaigā un jāmeklē cilvēki.
DDD: Mēs varam cilvēkiem tikai novēlēt, lai viņiem būtu tik daudz spēka izvēlēties sev gudrus, drosmīgus un pašaizliedzīgus draugus un censties viņiem līdzināties.
L.I.: Jā. Bet tas, ko nedrīkstam darīt, uz ko mums nav nekādu tiesību, taču darām (arī es reizēm daru), – mēs nedrīkstam šiem cilvēkiem neko pārmest. Mums nav tādu tiesību, jo, kādam pārmetot, mēs patiesībā uzlielām sevi, un tā jau ir iedomība. Mēs it kā sakām: “Es gan tā nedarītu…”
Sāpes mums liek par kaut ko padomāt, un varbūt tās nav patīkamas, bet ir derīgas. Tas ir līdzīgi kā, ja mēs skatāmies pa atslēgas caurumu kādā telpā, – ko mēs tur redzam: uz galda viens guļ, bet otrs viņu ar nazi graiza. Bet, ja mēs atvērsim durvis, mēs ieraudzīsim, ka tas ir operāciju galds, un tur nevis graiza, bet glābj kāda dzīvību. Viss atkarīgs no tā, kāds mums ir tas caurumiņš, pa kuru skatāmies – cik plašs ir mūsu redzesloks.
DDD: Paldies!
Intervēja Liene Apine