Līga Muzikante
Vairāk nekā piecu gadu laikā, kopš Krievijā darbojas repatriācijas programma, no Latvijas uz turieni dzīvot devušās tikai kādas 500 ģimenes. Tas liecina gan par trūkumiem šajā programmā, gan galvenokārt par mūsu pašu, tas ir, latviešu pārāk maigo attieksmi pret okupantiem. “DDD” jau daudzkārt ir rakstījis, ka, apvienojoties sapratnē par dekolonizācijas nepieciešamību, latviešiem ir jārada neciešamus dzīves apstākļus mūs apsēdušajiem krievvalodīgajiem okupantiem. Lai par okupantu vienīgo vēlēšanos kļūst mūsu zemes atstāšana!
“Turklāt dekolonizācijas procesa iekustināšanai nav nepieciešama nedz īpaša partija, nedz organizāciju apvienība, nedz varas pārņemšana valstī, bet sākumam ir vajadzīga katra latvieša ikdienas rīcība, kas vērsta uz diskomforta radīšanu apkārt esošajiem okupantiem.”
Kaut arī ikviens garīgi vesels un morāli attīstīts latvietis vēlētos kādu rītu pamostoties ieraudzīt, ka gandrīz miljonu lielais krievvalodīgo okupantu bars ir pametis Latviju, tomēr ļoti daudzi netic šādai iespējamībai. Daži ir nogrimuši pat tādā bezcerībā, ka dusmojas uz “DDD” veidotājiem, jau tikai izdzirdot par dekolonizāciju, kuras sasniegšanai arī no viņiem tiek prasīta drosme. Viņi būtu gatavi to atbalstīt, ja vien viņiem pašiem tās veicināšanā nebūtu jāpiedalās un jāiegulda sava psihiskā un fiziskā enerģija. Tomēr citas alternatīvas nav, kā latviešiem saglabāt savu tautu un valsti, un dusmīgie sevis žēlotāji nav spējuši pierādīt pretējo. Turklāt dekolonizācijas procesa iekustināšanai nav nepieciešama nedz īpaša partija, nedz organizāciju apvienība, nedz varas pārņemšana valstī, bet sākumam ir vajadzīga katra latvieša ikdienas rīcība, kas vērsta uz diskomforta radīšanu apkārt esošajiem okupantiem.
Patiesībā arī pašai Krievijas repatriācijas programmai nav ne vainas, ja vien latvieši ik dienas ar savām domām, jūtām un rīcību liek nepārprotami saprast okupantiem, ka viņiem ir jādodas prom no Latvijas. Ne velti paša Krievijas Federālā migrācijas dienesta vadītājs K.Romodanovskis uzsvēra: “Mūsu darba jēga ir palīdzēt izbraukt tiem, kuri jau pieņēmuši šādu lēmumu, bet kuriem dažādu iemeslu dēļ nav bijusi šāda iespēja.” Lūk, tāpēc ir jāpalīdz okupantiem pieņemt šo vienīgo pareizo lēmumu! Turklāt, cik gan uzmundrinoši šajā kontekstā skan Krievijas prezidenta V.Putina vārdi: “Valsts attīstības jaunajā posmā mums ir jāizstrādā krietni iedarbīgāki un apjomīgāki pasākumi, lai atbalstītu cilvēkus, kuri vēlas atgriezties savā vēsturiskajā Dzimtenē.” Tātad latviešu pienākums ir palīdzēt krievvalodīgajiem vēlēties atsaukties Putinam!
Lai neskumst un nedusmojas arī tie latvietīši, kas ir dāsni apveltīti ar “rozā labsirdību” un žēlo “nabaga okupantiņus”, jo viņus taču Krievijā neviens negaidot… Nesen Krievijas Federācijas Reģionālās attīstības ministrijas Starptautisko attiecību departamenta vadītājs Aleksandrs Žuravskis paziņoja, ka jau pērnais gads ir bijis izrāviens pārceļošanas programmas īstenošanā, un jaunajā programmas redakcijā tiks paplašināts ģimenes locekļu loks: “Atļauju ieceļošanai saņems arī vecmāmiņas, vectētiņi, brāļi, māsas un pat tantes un tēvoči.” Tātad – visi ir mīļi gaidīti!
Jau šoruden Krievijas Domes deputāti varētu pieņemt likumu par repatriāciju, kas ļautu viņu tautiešiem viegli atgriezties Krievijā. Kā ziņo Krievijas plašas saziņas līdzekļi, parlamentārieši aktīvi atbalsta prezidenta Putina jaunās norādes par nepieciešamību atvieglot Krievijas pilsonības saņemšanu izceļotājiem no citām bijušās PSRS zemēm, kas uzskata Krieviju par savu dzimteni un apzinās sevi par piederīgu krievu etnosam vai kādai pamattautībai. Šobrīd notiek darbs pie jaunajiem normatīvajiem aktiem.
Jūlijā Krievijas Domes deputāts no Liberāldemokrātiskās partijas frakcijas Aleksandrs Starovoitovs intervijā interneta vietnē “Life News” apgalvoja, ka viņa partija jau 20 gadus cenšas izveidot mehānismu, lai Krievijā atgrieztu tautiešus no NVS un citām aizrobežas valstīm. Viņš uzsvēra, ka likums par repatriāciju ir vitāli nepieciešams nacionālajai izdzīvošanai “šīs demogrāfiskās katastrofas fonā, kurā mēs šobrīd atrodamies”.
Starovoitovs ir pārliecināts: “Daudzi mūsu tautieši izjūt galēju diskomfortu nacionālajās republikās un tiek pakļauti visādiem ierobežojumiem – vai nu valodas vai arī kādiem citiem. Viņi ar prieku atgrieztos Krievijā.” Lūk, kāpēc tad mums, latviešiem, nepaātrināt šī prieka izbaudīšanu?!
Gan valsts amatpersonas, gan zinātnieki un citi speciālisti ir ļoti norūpējušies par graujošo demogrāfisko stāvokli Krievijā un apzinās, ka jāveicina savu tautiešu atgriešanās etniskajā dzimtenē. Piemēram, bijušais Krievijas Federācijas Sabiedriskās palātas inovāciju institūta direktors Vjačeslavs Glazičevs šopavasar īsi pirms savas nāves, uzstājoties kādā no Maskavas skolām, skumīgi ilustrēja demogrāfisko bedri, kādā atrodas Krievija, ar šādu piemēru: “Šobrīd pastāv jautājums, vai Pleskavas apgabals saglabāsies vēl 5 gadus. Tuvāko 5–7 gadu laikā tur paliks tieši 4 pilsētas un vairāk nekā. Pleskava, Veļikije Luki, Pečori kā svētceļnieku centrs un Dno kā dzelzceļu mezgls. Vairāk nekādu iedzīvotāju tur nepaliks, cilvēki izmirst. Bet kas gan šis par reģionu ar četrām pilsētām?”
Lūk, tāpēc Latvijas dekolonizācija ir laba un taisnīga, jo tā palīdzēs ne tikai latviešu tautai kļūt brīvai, bet arī Krievijai atgūt savus tautiešus.
Tiem, kuri ir piemirsuši vienkāršos ikdienas darbiņus, kurus ikviens latvietis var paveikt, lai veicinātu okupantu aizbraukšanu, atgādinu: ignorēt viņus, ja viņi runā ar jums krieviski; katru mīļu brīdi atgādināt, ka viņi šeit ir okupanti; visādos veidos informēt viņus par lieliskajām iespējām atgriezties etniskajā Dzimtenē, – tas ir tikai krikumiņš no darāmā, bet citi darbi lai ienāk prātā jums pašiem!